Mācīties no citu kļūdām, ne savējām. Igaunijas iepakojumu depozīta sistēma

Atkritumu šķirošanas kampaņas "Šķiro! Tas ir vieglāk, nekā šķiet!" atklāšanas pasākums. Foto: Zane Bitere, LETA
Vents Armands Krauklis
Print Friendly, PDF & Email

Igaunija ir viena no tām valstīm, kuras 13 gadus ilgajā depozīta sistēmas pieredzē daļa varasvīru smēlušies iedvesmu un entuziasmu tās ieviešanai arī Latvijā. Tiesa, lai gan depozīta sistēma Igaunijā darbojas jau ilgstoši un iedzīvotāji salīdzinoši aktīvi izmanto tās piedāvāto iespēju nodot konkrēta veida tukšo iepakojumu apmaiņā pret nelielu samaksu, dzīvojot cieši līdzās Igaunijas robežai, nācies novērot arī virkni šīs sistēmas trūkumu. Ko no kaimiņvalsts pieredzes mācīties Latvijai?

Vispirms jau jāteic, ka nav gluži tā, ka depozīta sistēma, kas Igaunijā savāc daļu PET pudeļu un skārdeņu, būtu izskaudusi piedrazotu grāvmalu vai mežu problēmu, kā to daudzi uzsver – tā joprojām ir aktuāla un ikdienā labi redzama arī mūsu kaimiņvalstī. Par spīti tam, ka, nododot konkrētu dzērienu iepakojumu veidus, depozīta sistēmas automātos var saņemt, piemēram, 12 centus, daudzi Igaunijas iedzīvotāji šo iespēju neizmanto – vieniem par dzērienu iegādi atgūstamā summa šķiet pārāk maza un ne pūliņu vērta, citiem problēmas sagādā nododamo iepakojumu transportēšana uz pieņemšanas punktu, kas ne vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā. Dārgie depozīta sistēmas automāti lielākoties izvietoti pilsētās, lielajos veikalos, bet lauku reģionos, kur visbiežāk tos aizstāj vienkāršs iepakojuma uzpirkšanas punkts vietējā veikalā, depozīta sistēmas pārklājums ir krietni mazāks. Ņemot vērā, ka depozīta sistēmā nodot var tikai nesaplacinātas PET pudeles, pat vismotivētākajiem Igaunijas iedzīvotājiem nākas lauzīt galvu, kā mājās sakrāto tukšo iepakojumu aizgādāt uz nodošanas punktu, jo pārdesmit nesaplacinātas PET pudeles aizņem patiesi daudz vietas auto vai sabiedriskajā transportā. Izsverot ieguvumus un neērtības, kas jāpiedzīvo cēlā mērķa dēļ, ne visiem pietiek apņēmības mērot ceļu uz vairākus desmitus kilometrus attālo nodošanas punktu.

Depozīta sistēmas iepakojuma nodošanas punktu viendabīga reģionālā pārklājuma nodrošināšana ir būtiska problēma Igaunijā.

Depozīta sistēmas automāti ir dārgi un to izvietošanai veikalos nepieciešama papildu platība, tādēļ lauku reģionu nelielajos veikalos sistēmā iekļautie iepakojumi tiek pieņemti manuāli – tāpat kā Padomju savienības laikā varēja nodot, piemēram, stikla pudeles. Tomēr šāda pieeja ne vienmēr attaisno visas cerības. Populārajās tūrisma vietās nelielajiem lauku veikaliņiem nākas pieņemt arī tūristu no pilsētas līdzi atvestās pudeles un bundžas. Ceļojumu sezonas kulminācijas laikā dažbrīd tas šādus veikalus noved pie situācijas, kad veikala izdevumi, izmaksājot depozīta sistēmas atlīdzības cilvēkiem par nodotajām pudelēm, pat pārsniedz veikala ieņēmumus. Vēl lielāks izaicinājums igauņiem ir nodrošināt depozīta sistēmas pieņemšanas punktus pierobežā, kur, pateicoties tabakas izstrādājumu un alkohola cenu krasajām atšķirībām, lielākā daļa iedzīvotāju dodas iepirkties uz Latviju un vietējie veikaliņi iznīkst, attālinot iespējas nodot izlietoto iepakojumu.

Pilsētās, protams, situācija atšķiras. Jāteic gan, ka ir arī iedzīvotāju daļa, kas īpaši aktīvi izmanto depozīta sistēmas piedāvātās iespējas, dzērienu iepakojumu nodošanu padarot par savu pamatnodarbošanos. Šie entuziasti, tautā dēvēti par saulesbrāļiem vai bomžiem, mērķtiecīgi vāc tukšo iepakojumu, kas iekļauts depozīta sistēmā un regulāri to nodod. Diemžēl arī šai šķietami pozitīvajai tendencei ir ēnas puse – peļņas nolūkos tiek savākts ne tikai tas iepakojums, ko kāds nevīža nometis zemē, bet tas tiek meklēts arī atkritumu konteineros, izārdot to saturu un atstājot pārējos atkritumus zemē. Šādu ainu visai bieži nākas novērot gan Igaunijas parkos, gan citās sabiedriskās vietās. Turklāt ne visu iepakojumu var nodot – sistēma iekļauj tikai nelielu daļu veikalu plauktos esošo iepakojumu veidu, arī depozīta automāts var nolasīt un pieņemt tikai pudeles ar skaidri nolasāmu, nebojātu svītrkodu. Līdz ar to savāktas tiek tikai atsevišķas PET pudeles un skārdenes, bet citi iepakojumu veidi un PET pudeles ar bojātām etiķetēm, kas nav derīgas nodošanai, nereti turpina mētāties grāvmalās.

Tādēļ jāatzīst, ka, lai arī cik ļoti mums Latvijas pusē gribētos domāt, ka depozīta sistēma ir panaceja vides piesārņojuma problēmām, Igaunijas pieredze to neapstiprina.

Runājot ar vides speciālistiem Valgas pusē, bieži nākas dzirdēt, ka dabas piesārņojums joprojām ir nozīmīga kaimiņvalsts problēma un depozīta sistēma šo jautājumu nav atrisinājusi. Tiesa, depozīta sistēma motivējusi daļu iedzīvotāju sākt šķirot vismaz izlietoto iepakojumu, tomēr sabiedrības nevīžību tā nav izskaudusi. Turklāt sistēmas uzturēšanas izmaksas ir milzīgas. Ik gadu depozīta sistēma Igaunijai rada vairāku miljonu eiro zaudējumus, un viņi paši to nebūt neslēpj. Lai sistēmu uzturētu, valsts katru gadu piemaksā miljonus. Neliela atbildības daļa jāuzņemas arī Latvijas pierobežas iedzīvotājiem, kas par spīti ierobežojumiem aktīvi izmantojuši kaimiņvalsts depozīta sistēmu, nododot Latvijā iegādātas PET pudeles.

Lai samazinātu sistēmas radītos zaudējumus, igauņi arī nākuši klajā ar ideju radīt kopīgu – Latvijas – Igaunijas depozīta sistēmu.  Tas joprojām nepalīdzētu atrisināt sasāpējušo vides piesārņojuma jautājumu, bet vismaz palīdzētu samazināt Igaunijā radītās sistēmas zaudējumus.

Kritiski vērtējot Igaunijas pieredzi, jāteic, ka Latvija no tās tiešām daudz ko var mācīties – tikai mūsu valstsvīri šo uzdevumu uztvēruši mazliet ačgārni. Igaunija nebūt nav izcils piemērs un apliecinājums depozīta sistēmas efektivitātei vides piesārņojuma mazināšanā. Drīzāk Latvija varētu mācīties no mūsu kaimiņvalsts pieļautajām kļūdām, ieviešot konkrētu depozīta sistēmas modeli. Ticu, ka depozīta sistēma, pieņemot dažādu materiālu izstrādājumus apmaiņā pret nelielu samaksu, ir labs veids, kā motivēt iedzīvotājus šķirot atkritumus, tomēr neuzskatu, ka Igaunijas pieeja ir visveiksmīgākā.

Ja Latvija apņemas ieviest depozīta sistēmu, ir jāizvēlas gudrākais un efektīvākais veids, kā to realizēt. Tā vietā, lai investētu dārgos depozīta sistēmas automātos, ir jāuzlabo jau esošā atkritumu apsaimniekošanas sistēma.

Daudz jēgpilnāk, manuprāt, būtu attīstīt reģionālo atkritumu šķirošanas laukumu, eko laukumu un taras pieņemšanas punktu tīklu, ieviešot iespēju tur vienuviet par simbolisku samaksu nodot pēc iespējas plašāku atkārtoti pārstrādājamo materiālu izstrādājumu klāstu.

Tādejādi cilvēki tiktu mudināti šķirot ne tikai pudeles un skārdenes, bet arī papīru, plastmasas maisiņus, piena pakas, ēdienu trauciņus, riepas u.tml. Liela nozīme ir arī sabiedrības izglītošanai. Daudzi vides un atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi to šobrīd veic pašu spēkiem, bet valsts iesaiste te būtu vitāli svarīga.

Priekšvēlēšanu laiks, protams, ir politisko kaislību piesātināts un nereti cīņā par vēlētāju balsīm lielā steigā tiek pieņemti ne līdz galam pārdomāti lēmumi. Patiesi ceru, ka jautājums par depozīta sistēmu nebūs viens no tiem, jo tādējādi problēmas atkritumu apsaimniekošanas jomā Latvijā atrisinātas netiks, vien radītas jaunas. Patiesībā, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, nevajag daudz laika, tikai iedziļināšanos detaļās, skaidru redzējumu un politisko gribu. Skatot nozari kopumā, apzinot iespējas un paplašinot esošos risinājumus, Latvijā varam iedzīvināt efektīvu sistēmu, kas motivē cilvēkus nodot pārstrādei iespējami plašu atkārtoti pārstrādājamo izstrādājumu klāstu, turklāt ļauj to visu paveikt vienuviet – neliekot PET pudeles braukt nodot uz veikalu, bet makulatūru un riepas – katru uz savu pieņemšanas punktu.

 

Autors ir Valkas novada domes priekšsēdētājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu