Diena: 28. augusts, 2018

Advokātu padome ierosinājusi disciplinārlietu pret Gobzemu

Latvijas zvērinātu advokātu padome (LZAP) ir ierosinājusi disciplinārlietu pret advokātu un Saeimas deputāta kandidātu Aldi Gobzemu par četriem saņemtajiem iesniegumiem, aģentūrai LETA apstiprināja LZAP priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs.

Viņš teica, ka jautājums tika skatīts bez Gobzema klātbūtnes, jo šī bijusi jau otrā reize, kad viņš nevarēja ierasties uz LZAP sēdi.

Rozenbergs sacīja, ka padome ir saņēmusi Gobzema rakstiskus paskaidrojumus par iesniegumos minētajiem faktiem un jautājums tiks nodots tālākai izskatīšanai LZAP disciplinārlietu komisijai, kura tuvāko mēnešu laikā lems – vai un kādu disciplinārsodu Gobzemam piemērot.

Jau ziņots, ka nogalinātā maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus ģimene ir vērsusies LZAP, lūdzot ierosināt disciplinārlietu pret Gobzemu un izslēgt viņu no advokatūras.

Bunkus brālis Kristaps Bunkus iepriekš pauda, ka iesniegumā Bunkus ģimene uzskaitījusi desmit konkrētus Mārtiņa Bunkus goda un cieņas aizskāruma gadījumus, kurus veicis Gobzems laikā no šā gada 7. jūnija līdz 10. jūlijam.

Minhenes drošības konference iedibina Makeina prēmiju

Minhenes drošības konference nodibinājusi 25. augustā mirušā ASV senatora Džona Makeina vārdā nosauktu prēmiju, kuru jau 2019. gadā saņems zinātnisko darbu autori, kas būs pētījuši transatlantiskās attiecības un Rietumu morālo atbildību.

“Konference nolēma izveidot ikgadēju Džona Makeina prēmiju, lai godinātu mūsu tuva drauga, partnera un ilggadēja domubiedra piemiņu,” pirmdien teica organizācijas preses sekretārs Johanness Šmids.

Prēmiju pirmoreiz piešķirs 2019. gada 15. februārī, un tas notiks sadarbībā ar Džona Makeina Pārvaldes institūtu, Aizsardzības universitāti, Minhenes Tehniskās universitātes Augstāko politikas skolu, kā arī Šollu Politiskās pētniecības instūtu, kas darbojas Minhenes Universitātē, ziņo Dw.de.

Makeina prēmiju varēs piešķirt to diplomdarbu vai disertāciju autoriem, kuri būs pētījuši tēmas, kas bija “īpaši tuvas Džonam Makeinam”, teikts paziņojumā. To skaitā ir transatlantisko attiecību problēmas, parlamentārā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un Rietumu morālā atbildība.

Minhenes drošības konferences priekšsēdētājs Volfgangs Išingers paziņoja, ka neviens nav aizstāvējis transatlantisko sadarbību tik enerģiski kā Makeins. “Džons vēsturē paliks kā īsts varonis un patiess Eiropas sabiedrotais,” teica Išingers. Pēc viņa vārdiem, Makeins bija “pats lielākais Minhenes drošības konferences atbalstītājs otrā Atlantijas okeāna krastā”. Išingers arī atgādināja, ka Makeins Minhenē ieradās pirms 40 gadiem ASV Kongresa delegācijas sastāvā. Pēdējos 20 gadus viņš vadīja ASV delegāciju.

Daudzem nav iebildumu sadarbībai ar “Saskaņu”, ZZS nemaina savu nostāju

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) pēc vēlēšanām neveidos koalīciju un valdību ar partiju “Saskaņa”, aģentūrai LETA apliecināja ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Tā viņš atbildēja, vaicāts par Saeimas priekšsēdētājas biedra Gundara Daudzes (ZZS) izteikumiem televīzijas “RīgaTV 24” raidījumā, kur Daudze uz jautājumu par sadarbību ar “Saskaņu” pēc Saeimas vēlēšanām atbildēja, ka viņš personīgi tam neiebilst, bet lēmumu pieņem partijas vairākums.

Daudze arī norādīja, ka pirms vēlēšanām “negribētu dalīt lāča ādu, kamēr lācis vēl mežā”, un lēmums par pēcvēlēšanu koalīciju nebūs viņa “vienpersonisks lēmums – kā pēc katrām vēlēšanām, tās būs sarunas”. Saeimas priekšsēdētājas biedrs “RīgaTV 24” raidījumā atbildēja, ka “sarkanās līnijas”, kuras bieži tiek apspriestas sabiedrībā, neeksistē.

Savukārt Brigmanis skaidroja, ka viņam vēl nav bijusi iespēja iepazīties ar Daudzes izteikumiem. Īpaši citādāk reaģēt uz kolēģa pausto viņš neplānojot.

Daudze ir ZZS saraksta līderis Kurzemes vēlēšanu apgabalā. 13.Saeimas vēlēšanas notiks oktobra pirmajā sestdienā.

Mācīties no citu kļūdām, ne savējām. Igaunijas iepakojumu depozīta sistēma

Igaunija ir viena no tām valstīm, kuras 13 gadus ilgajā depozīta sistēmas pieredzē daļa varasvīru smēlušies iedvesmu un entuziasmu tās ieviešanai arī Latvijā. Tiesa, lai gan depozīta sistēma Igaunijā darbojas jau ilgstoši un iedzīvotāji salīdzinoši aktīvi izmanto tās piedāvāto iespēju nodot konkrēta veida tukšo iepakojumu apmaiņā pret nelielu samaksu, dzīvojot cieši līdzās Igaunijas robežai, nācies novērot arī virkni šīs sistēmas trūkumu. Ko no kaimiņvalsts pieredzes mācīties Latvijai?

Vispirms jau jāteic, ka nav gluži tā, ka depozīta sistēma, kas Igaunijā savāc daļu PET pudeļu un skārdeņu, būtu izskaudusi piedrazotu grāvmalu vai mežu problēmu, kā to daudzi uzsver – tā joprojām ir aktuāla un ikdienā labi redzama arī mūsu kaimiņvalstī. Par spīti tam, ka, nododot konkrētu dzērienu iepakojumu veidus, depozīta sistēmas automātos var saņemt, piemēram, 12 centus, daudzi Igaunijas iedzīvotāji šo iespēju neizmanto – vieniem par dzērienu iegādi atgūstamā summa šķiet pārāk maza un ne pūliņu vērta, citiem problēmas sagādā nododamo iepakojumu transportēšana uz pieņemšanas punktu, kas ne vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā. Dārgie depozīta sistēmas automāti lielākoties izvietoti pilsētās, lielajos veikalos, bet lauku reģionos, kur visbiežāk tos aizstāj vienkāršs iepakojuma uzpirkšanas punkts vietējā veikalā, depozīta sistēmas pārklājums ir krietni mazāks. Ņemot vērā, ka depozīta sistēmā nodot var tikai nesaplacinātas PET pudeles, pat vismotivētākajiem Igaunijas iedzīvotājiem nākas lauzīt galvu, kā mājās sakrāto tukšo iepakojumu aizgādāt uz nodošanas punktu, jo pārdesmit nesaplacinātas PET pudeles aizņem patiesi daudz vietas auto vai sabiedriskajā transportā. Izsverot ieguvumus un neērtības, kas jāpiedzīvo cēlā mērķa dēļ, ne visiem pietiek apņēmības mērot ceļu uz vairākus desmitus kilometrus attālo nodošanas punktu.

Depozīta sistēmas iepakojuma nodošanas punktu viendabīga reģionālā pārklājuma nodrošināšana ir būtiska problēma Igaunijā.

Depozīta sistēmas automāti ir dārgi un to izvietošanai veikalos nepieciešama papildu platība, tādēļ lauku reģionu nelielajos veikalos sistēmā iekļautie iepakojumi tiek pieņemti manuāli – tāpat kā Padomju savienības laikā varēja nodot, piemēram, stikla pudeles. Tomēr šāda pieeja ne vienmēr attaisno visas cerības. Populārajās tūrisma vietās nelielajiem lauku veikaliņiem nākas pieņemt arī tūristu no pilsētas līdzi atvestās pudeles un bundžas. Ceļojumu sezonas kulminācijas laikā dažbrīd tas šādus veikalus noved pie situācijas, kad veikala izdevumi, izmaksājot depozīta sistēmas atlīdzības cilvēkiem par nodotajām pudelēm, pat pārsniedz veikala ieņēmumus. Vēl lielāks izaicinājums igauņiem ir nodrošināt depozīta sistēmas pieņemšanas punktus pierobežā, kur, pateicoties tabakas izstrādājumu un alkohola cenu krasajām atšķirībām, lielākā daļa iedzīvotāju dodas iepirkties uz Latviju un vietējie veikaliņi iznīkst, attālinot iespējas nodot izlietoto iepakojumu.

Pilsētās, protams, situācija atšķiras. Jāteic gan, ka ir arī iedzīvotāju daļa, kas īpaši aktīvi izmanto depozīta sistēmas piedāvātās iespējas, dzērienu iepakojumu nodošanu padarot par savu pamatnodarbošanos. Šie entuziasti, tautā dēvēti par saulesbrāļiem vai bomžiem, mērķtiecīgi vāc tukšo iepakojumu, kas iekļauts depozīta sistēmā un regulāri to nodod. Diemžēl arī šai šķietami pozitīvajai tendencei ir ēnas puse – peļņas nolūkos tiek savākts ne tikai tas iepakojums, ko kāds nevīža nometis zemē, bet tas tiek meklēts arī atkritumu konteineros, izārdot to saturu un atstājot pārējos atkritumus zemē. Šādu ainu visai bieži nākas novērot gan Igaunijas parkos, gan citās sabiedriskās vietās. Turklāt ne visu iepakojumu var nodot – sistēma iekļauj tikai nelielu daļu veikalu plauktos esošo iepakojumu veidu, arī depozīta automāts var nolasīt un pieņemt tikai pudeles ar skaidri nolasāmu, nebojātu svītrkodu. Līdz ar to savāktas tiek tikai atsevišķas PET pudeles un skārdenes, bet citi iepakojumu veidi un PET pudeles ar bojātām etiķetēm, kas nav derīgas nodošanai, nereti turpina mētāties grāvmalās.

Tādēļ jāatzīst, ka, lai arī cik ļoti mums Latvijas pusē gribētos domāt, ka depozīta sistēma ir panaceja vides piesārņojuma problēmām, Igaunijas pieredze to neapstiprina.

Runājot ar vides speciālistiem Valgas pusē, bieži nākas dzirdēt, ka dabas piesārņojums joprojām ir nozīmīga kaimiņvalsts problēma un depozīta sistēma šo jautājumu nav atrisinājusi. Tiesa, depozīta sistēma motivējusi daļu iedzīvotāju sākt šķirot vismaz izlietoto iepakojumu, tomēr sabiedrības nevīžību tā nav izskaudusi. Turklāt sistēmas uzturēšanas izmaksas ir milzīgas. Ik gadu depozīta sistēma Igaunijai rada vairāku miljonu eiro zaudējumus, un viņi paši to nebūt neslēpj. Lai sistēmu uzturētu, valsts katru gadu piemaksā miljonus. Neliela atbildības daļa jāuzņemas arī Latvijas pierobežas iedzīvotājiem, kas par spīti ierobežojumiem aktīvi izmantojuši kaimiņvalsts depozīta sistēmu, nododot Latvijā iegādātas PET pudeles.

Lai samazinātu sistēmas radītos zaudējumus, igauņi arī nākuši klajā ar ideju radīt kopīgu – Latvijas – Igaunijas depozīta sistēmu.  Tas joprojām nepalīdzētu atrisināt sasāpējušo vides piesārņojuma jautājumu, bet vismaz palīdzētu samazināt Igaunijā radītās sistēmas zaudējumus.

Kritiski vērtējot Igaunijas pieredzi, jāteic, ka Latvija no tās tiešām daudz ko var mācīties – tikai mūsu valstsvīri šo uzdevumu uztvēruši mazliet ačgārni. Igaunija nebūt nav izcils piemērs un apliecinājums depozīta sistēmas efektivitātei vides piesārņojuma mazināšanā. Drīzāk Latvija varētu mācīties no mūsu kaimiņvalsts pieļautajām kļūdām, ieviešot konkrētu depozīta sistēmas modeli. Ticu, ka depozīta sistēma, pieņemot dažādu materiālu izstrādājumus apmaiņā pret nelielu samaksu, ir labs veids, kā motivēt iedzīvotājus šķirot atkritumus, tomēr neuzskatu, ka Igaunijas pieeja ir visveiksmīgākā.

Ja Latvija apņemas ieviest depozīta sistēmu, ir jāizvēlas gudrākais un efektīvākais veids, kā to realizēt. Tā vietā, lai investētu dārgos depozīta sistēmas automātos, ir jāuzlabo jau esošā atkritumu apsaimniekošanas sistēma.

Daudz jēgpilnāk, manuprāt, būtu attīstīt reģionālo atkritumu šķirošanas laukumu, eko laukumu un taras pieņemšanas punktu tīklu, ieviešot iespēju tur vienuviet par simbolisku samaksu nodot pēc iespējas plašāku atkārtoti pārstrādājamo materiālu izstrādājumu klāstu.

Tādejādi cilvēki tiktu mudināti šķirot ne tikai pudeles un skārdenes, bet arī papīru, plastmasas maisiņus, piena pakas, ēdienu trauciņus, riepas u.tml. Liela nozīme ir arī sabiedrības izglītošanai. Daudzi vides un atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi to šobrīd veic pašu spēkiem, bet valsts iesaiste te būtu vitāli svarīga.

Priekšvēlēšanu laiks, protams, ir politisko kaislību piesātināts un nereti cīņā par vēlētāju balsīm lielā steigā tiek pieņemti ne līdz galam pārdomāti lēmumi. Patiesi ceru, ka jautājums par depozīta sistēmu nebūs viens no tiem, jo tādējādi problēmas atkritumu apsaimniekošanas jomā Latvijā atrisinātas netiks, vien radītas jaunas. Patiesībā, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, nevajag daudz laika, tikai iedziļināšanos detaļās, skaidru redzējumu un politisko gribu. Skatot nozari kopumā, apzinot iespējas un paplašinot esošos risinājumus, Latvijā varam iedzīvināt efektīvu sistēmu, kas motivē cilvēkus nodot pārstrādei iespējami plašu atkārtoti pārstrādājamo izstrādājumu klāstu, turklāt ļauj to visu paveikt vienuviet – neliekot PET pudeles braukt nodot uz veikalu, bet makulatūru un riepas – katru uz savu pieņemšanas punktu.

 

Autors ir Valkas novada domes priekšsēdētājs

Smags darbs, nevis nebeidzama bohēma

Latvijā organizētie pasākumi ir ļoti labā līmenī. Pasākumu producēšanas nozare aug un attīstītās, un, lai gan vadošie uzņēmumu jau vairākus gadus ir nemainīgi, nozarē nepieciešami jauni cilvēki ar jaunām idejām. Visvairāk nepieciešami tā saucamie cilvēki orķestri.

Pasākumu producēšanas nozare ir apvīta dažādiem mītiem – vieniem šķiet, ka nozarē strādājošajiem visa dzīve paiet ballītēs un svētkos un tāda īsta darba nevar nav, citi domā – labu pasākumu var noorganizēt pēdējā brīdī vai ieguldot pēc iespējas vairāk naudas. Darbs nozarē nav bohēma, un gatavošanās pasākumam patiesi ir ļoti interesants, taču smags process, tas nenotiek, omulīgi apmainoties ar idejām pie šampanieša glāzes. Lai gan daļai sabiedrības varētu šķist dīvaini, ka šai jaukajai laika pavadīšanai vēl ir arī jāgatavojas, jāstudē un jāpilnveido savas teorētiskās un praktiskās zināšanas, bez tā neiztikt.

Pasākumu rīkošanas nozares lielākie uzņēmumi Latvijā patiešām ir pierādījuši, ka spēj radīt kvalitatīvus pasākumus, nereti pārspējot pat vidējo Eiropas līmeni. Mūsu speciālisti aizvien biežāk tiek iesaistīti starptautiskos projektos, kas tikai apstiprina nozares attīstību.

Balanss starp teoriju un praksi

Pasākumu producēšanas joma ir daudzpusīgs, dzīvs un augošs organisms. Kā jau augošam organismam, tam nepieciešami jauni prāti. Nozares specifika pieprasa, lai cilvēki būtu ne tikai ar teorētiskām, bet arī praktiskām zināšanām, tāpēc tiem jauniešiem, kuri vēlas karjeru pasākumu producēšanā, darbā jāiesaistās jau studiju laikā. Jāsāk kaut vai ar maziem darbiņiem, piesakoties kā brīvprātīgajam, lai iespējami ātrāk gūtu izpratni par to, kā darbojas visi mehānismi un kā lietas notiek realitātē. Kā nozares eksperte varu uzteikt Biznesa augstskolu Turība, kur studiju procesā ir labs balanss starp teoriju un praksi – tas palīdz topošajiem pasākumu organizatoriem iegūt izpratni par nozares procesiem.

Tiem, kuri tikai plāno savu karjeru pasākumu organizēšanā, ieteiktu nekoncentrēties tikai uz vienu jomu, bet apgūt iespējami vairāk, lai veidotos plašāks skatījums. Ja nākotnē ir vēlme vadīt pasākumu producēšanas uzņēmumu, jābūt izpratnei par pilnīgi visu, kas notiek nozarē – no tehniskajiem risinājumiem līdz radošajiem elementiem, lietvedībai un pat psiholoģijai.

Nepieciešams “cilvēks orķestris”

Pasākumu organizēšana Latvijā ir patiešām labā līmenī, mūsu uzņēmumiem ir daudz starptautisku klientu, tāpēc jauniešiem, kuri vēlas veidot karjeru pasākumu vadībā, iesaku padomāt arī par stažēšanos ārvalstīs. Nozare pieprasa tādus cilvēkus, par kuriem saka – “cilvēks orķestris”. Lai gūtu panākumus, jābūt atvērtam, gatavam komunicēt un noteikti pozitīvi noskaņotam. Par sliktu nenāks arī zināšanas psiholoģijā – tas palīdzēs veiksmīgāk atrast pieeju katram klientam.

Aiz visiem skaistajiem svētkiem slēpjas ne tikai rūpīgi veikta analīze, īpaši veidota radošā koncepcija, bet arī sarežģīts un laikietilpīgs analītiskais, tehniskais un organizatoriskais darbs, kā arī finanšu un dažādu risku plānošana. Labam pasākumu producentam jāspēj pārredzēt pasākumu vienlaikus visās dimensijās, zināt, ko var optimizēt, kur var ietaupīt, lai klients sasniegtu mērķi sev pieņemamos budžeta rāmjos. Pasākumu producēšana ir darbs ar augstu atbildības pakāpi, neraugoties uz to, vai plāno pasākumu 40 vai 1400 personām. Tas ir kā šahs, kurā jāspēj paredzēt vairākus gājienus uz priekšu un arī paralēli, sadarbojoties ar māksliniekiem, gaismotājiem, pavāriem, tehniķiem, skaņotājiem u.c.

Izklaides industrijā darbojas tie paši likumi, kas citās

Mīts, ka izklaides industrija ir kaut kas maģisks un tajā darbojas citādāki likumi nekā citās biznesa nozarēs, pastāv joprojām. Tiem, kas šajā industrijā nav darbojušies, šķiet, ka viss, kas saistās ar pasākumu organizēšanu, ir kaut kas līdzīgs brīnumu pasaulei un ka organizatoriem pietiek pamāt ar savām burvju nūjiņām, lai apturētu laiku, paplašinātu telpas, noorganizētu papildus šovu, vienlaikus samazinot esošo izmaksu tāmi, un tamlīdzīgi. Tiem, kas vēlas darboties nozarē un darīt to veiksmīgi, jāapzinās, ka mēs dzīvojam kopējā realitātē ar līdzīgiem likumiem.

Nav noslēpums, ka arī pasākumu producēšanā aizvien lielāku lomu spēlē tehnoloģijas, jo tās maina mediju telpu. Taču nav jābaidās, ka mākslīgais intelekts un tehnoloģijas aizēnos šo nozari. Kamēr nebūs izgudrota telepātija, cilvēkiem būs vēlme tikties un būt vienotā enerģētiskajā telpā, un tikmēr būs vajadzīgi svētki.

 

Autore ir aģentūras “Meduza” direktore