Britu fotogrāfe Liza Bernarda mēģina atklāt, kas slēpjas aiz labi zināmiem stāstiem, un nedēļu ar studentiem rakņājas pa Kuldīgas arhīviem
Kāds sakars zeltam ar atkritumiem? Britu fotogrāfes Lizas Bernardas (Lisa Barnard) jaunākais projekts The Canary and The Hammer pēta zeltu, tā pielietojumu un vēsturi. Lai gan zelts ir pārticības un vērtības simbols, patiesībā mēs visi ar to saskaramies — zelts tiek izmantots lielā daļā tehnoloģiju, ko diendienā lietojam un izmetam ārā, tas ir arī tirgus atskaites punkts. Gan šajā, gan citos darbos Bernardu interesē mazāk zināmi stāsti par plaši apspriestām tēmām vai fenomeniem. Fotogrāfe atzīst, nav tik naiva, lai meklētu kādu vienu vainīgo, — pasaule, kurā dzīvojam, ir pārāk sarežģīta tik polarizējošam skatījumam. Mākslinieku darbs ir vērot, meklēt un mēģināt saprast, kur iespējams sataustīt kādu pavedienu patiesības.
Augusta sākumā Liza pavadīja nedēļu Pelčos, kur biedrības ISSP rīkotajā Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā vadīja darbnīcu Arhīvu drudzis. Iedvesmojoties no postmodernisma filozofijas, idejām par arhīvu kā varas institūciju un tā dekonstrukcijas potenciālu, fotogrāfe ar studentiem rakņājās pa Kuldīgas novada krājumu, mēģinot saprast un izzināt vietējo vēsturi.
Jūs nevis vienkārši dokumentējat vietu vai notikumu, bet izmantojat dažādas pieejas. Jūs radāt žanru un mediju miksli ar portretiem, tekstu, klusajām dabām, ainavām, kolāžām. Tas, kā jūs strādājat, labi ilustrē to, cik patiesībā sarežģīta ir mūsdienu cilvēka dzīve. Kā redzat savus darbus tradicionālas dokumentālās fotogrāfijas kontekstā?
Nezinu, kas ir «tradicionāla dokumentālā fotogrāfija». Jūs laikam atsaucaties uz aģentūras Magnum biedru darbiem vai fotožurnālistiku, bet arī tie pēdējo 20 gadu laikā ir radikāli mainījušies. Tāpēc, manuprāt, nepastāv tāds žanrs kā «tradicionāla dokumentālā fotogrāfija», tas vienkārši ir kaut kas tuvāks fotožurnālistikai.
Dokumentālā tradīcija vienmēr ir paplašinājusi savas robežas. Tā izmantojusi dažādus veidus, lai radītu darbus, kas vēsta sarežģītus un subjektīvus stāstus; lai cilvēkiem, kas tos lasa, rastos iespaids par izpētes dziļumu. Tās mērķis ir arī atspoguļot sabiedrību, kurā darbs iegūst jēgu — tas reprezentē atšķirīgu veidu, kā iespējams skatīties uz notiekošo.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.