Diena: 22. augusts, 2018

Kurš atbildēs?

Ekspremjers Indulis Emsis brīdināja deputātu Askoldu Kļaviņu (ZZS) par kriminālprocesu. KNAB ierakstīja šo telefonsarunu, kurā atklājusies paša dienesta slepenās informācijas noplūde valdošajai partijai

Saeimas deputāts Askolds Kļaviņš otrdien nav visai runīgs. «Atpestījiet mani! Es negribu visās tajās intrigās piedalīties,» sazvanīts viņš atkratās no jautājumiem par lietu, kas nupat kļuvusi par pēdējā laika skaļāko skandālu. «Jūs mani esat nokāvuši kā cilvēku, viss! Ļaujiet padzīvot mēnesi vēl, un tad es pazūdu!» saka deputāts, ko KNAB tur aizdomās par krāpšanos ar degvielas kompensācijām. Kur tieši pazust, vēl neesot izdomājis, taču jaunajā Saeimā viņa nebūs. Kļaviņa vārds nav atrodams ZZS kandidātu sarakstā, tāpēc arī KNAB jūnijā veiktā kratīšana deputāta dzīvesvietā nekādu lielu traipu uz valdošās apvienības priekšvēlēšanu karoga nav atstājusi. Visticamāk, tā nav laimīga sagadīšanās. Žurnālam Ir kļuvis zināms, ka Kļaviņš jau 15. maijā — tātad piecas nedēļas pirms KNAB darbinieku ierašanās pēc viņa — tika brīdināts par ierosināto kriminālprocesu un iespējamību, ka Saeimai būs jālemj par viņa izdošanu kriminālvajāšanai.

Šīs izmeklēšanas informācijas noplūdē iesaistītas augstākās amatpersonas — KNAB priekšnieks Jēkabs Straume un premjerministrs Māris Kučinskis, bet tās nākšana gaismā saistīta ar likteņa ironiju: KNAB darbinieki, ar tiesneša sankciju noklausoties deputāta Kļaviņa telefonu, ierakstīja arī to sarunu, kurā viņš tika brīdināts par briestošajām nepatikšanām. Vai kāds atbildēs par šo slepenas informācijas izpaušanu, pašlaik nav skaidrs. Prokuratūra klusi atteikusies ierosināt kriminālprocesu, bet vēlēšanu kampaņas karstumā bijusī KNAB darbiniece, tagad Jaunās konservatīvās partijas politiķe Juta Strīķe aicina prokuratūru tomēr sākt izmeklēšanu, bet premjerministru un KNAB priekšnieku uz tās laiku atstāt amatus.

Emsis runā, KNAB klausās

Kriminālprocesu par deputāta Kļaviņa dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu KNAB ierosināja 2. maijā. Šis fakts tobrīd bija slepens, lai gan KNAB pārbaude notika par medijos iepriekš izskanējušām ziņām, ka Kļaviņš pēc kļūšanas par liepājnieku sācis saņemt piecreiz lielāku transporta kompensāciju. Kopumā pusotra gada laikā deputāts tā saņēmis papildus gandrīz 13 tūkstošus eiro. Izmeklēšana KNAB joprojām turpinās.

Taču jau drīz pēc izmeklēšanas sākuma KNAB piedzīvoja šoku. Turpmākajā notikumu rekonstrukcijā Ir balstās uz informāciju, ko žurnālam snieguši avoti, kas savu identitāti lūdz neatklāt, kā arī apliecina dokumenti, ar kuriem mums bija iespēja iepazīties.

9. maijā KNAB saņēma tiesas atļauju veikt Kļaviņa telefona sarunu noklausīšanos. Savukārt 15. maijā no rīta tiesībsargi fiksēja ekspremjera Induļa Emša zvanu partijas biedram Kļaviņam. Emsis sākotnēji aicināja Kļaviņu satikties, jo negribēja sakāmo paust pa telefonu. Taču Kļaviņš aicināja runāt vien — visi visu tāpat zinot. Tad nu Emsis atklāja, ka iepriekšējā dienā, 14. maijā, bijis Saeimā un tur runāts par Kļaviņa iespējamām problēmām. Kļaviņš atbildēja, ka neko par to nezinot. Emsis atklāja, ka pret Kļaviņu briest krimināllieta un nākotnē lūgums Saeimai sākt kriminālvajāšanu saistībā ar degvielas kompensāciju lietu. Emsis arī aicināja Kļaviņu padomāt, apskatīties, parunāt ar darbinieci, varbūt esot kaut kur kļūdījies. Abi sarunā nenosauc vārdā KNAB, taču Kļaviņš pats secina, ka to varētu darīt tikai viena iestāde.

Pēc sarunas Kļaviņš sazinājās ar kādu privātpersonu, kurai ir kontakti ar KNAB darbiniekiem, un lūdza izzondēt — vai taisnība, ka pret viņu ierosināts kriminālprocess. Tikmēr KNAB iekšienē šī ierakstītā saruna izraisīja tālāko darbību ķēdi — par informācijas noplūdi informēts gan lietu uzraugošais prokurors, gan Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurors Modris Adlers, kas ieteicis informāciju pārsūtīt ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram. To KNAB nekavējoties izdarīja. 

Tāpat KNAB ātri identificēja personu, kuru Kļaviņš sūtīja noskaidrot, vai pret viņu tiešām ierosināts process. Šī persona tika pārliecināta, ka nekādām bažām nav pamata, un šāda ziņa nonāca atpakaļ pie Kļaviņa. Tā KNAB centās operatīvi likvidēt informācijas noplūdes radītās sekas, un vēlāk, 21. jūnijā, notikusī izdošana kratīšanai Kļaviņu tiešām pārsteigusi.

Tomēr — kā tad Emsis uzzināja par kriminālprocesu? Ir avotu sniegtās liecības liek domāt, ka KNAB vadītājs Jēkabs Straume par Kļaviņa kriminālprocesu informējis premjerministru Māri Kučinski, kurš tālāk savukārt ZZS biedrus, kuriem tobrīd bija jālemj par vēlēšanu sarakstu veidošanu.

Atmiņas problēmas

Kad Ir otrdien sazvana Emsi, vispirms viņš liedzas, ka saruna ar Kļaviņu bijusi. Kad konkrēti atgādinām tajā teikto, viņš to vairs tik kategoriski nenoraida. «Ko es esmu runājis, tā ir privāta lieta. Es varu runāt, ko es gribu brīvā valstī. Un atcerēties es nevaru, ko es runāju,» tagad skaidro Emsis. No kurienes viņš uzzinājis par kriminālprocesu? «Kā saka, stāvēju pie autobusa pieturas, un tur tā runāja!» atbild bijušais premjerministrs.

Kad uzdodu konkrētus jautajumus, atmiņas grūtības piemeklē arī citu Zaļās partijas pārstāvi Ingmāru Līdaku. Vaicāju, vai arī Līdaka jau maija vidū zinājis par KNAB ierosināto kriminālprocesu? Viņš neatceras. «Es neskatos kalendārā, es sēžu savā zoodārzā.» Līdaka skaidro, ka par Kļaviņa nepatikšanām izlasījis avīzē un kopš tā laika bijušas pārdomas, kā notikumi varētu attīstīties. Līdaka arī atklāj, ka kopā ar Emsi, visticamāk, kādā no pavasara mēnešu pirmdienām (14. maijs šogad bija pirmdiena) bija iegājuši pie ZZS frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa ar jautājumu, ko viņš domā par Kļaviņa startēšanu sarakstā. «Mums vienmēr ir bijusi vēlme Askoldu redzēt sarakstā. Uz ko Brigmaņa kungs atbildēja —  tā ir Zaļās partijas iekšējā lieta, paši lemiet valdē.»

Tikmēr Brigmanis šādu sarunu kategoriski noliedz. «Man nekāda saruna ar viņiem nav bijusi par Askoldu Kļaviņu. Kāda man daļa gar Askoldu, ko viņi tur virza,» sazvanīts saka Brigmanis. Savukārt par Kļaviņa kriminālprocesu viņš esot uzzinājis tikai Saeimas sēdē, lemjot par deputāta izdošanu. «Saeimas sēdes laikā tādu informāciju es uzzināju —  kā visi deputāti, pirms tam manā rīcībā tāda informācija nav bijusi.»

Prokuratūra: kaitējuma nav

Jautājumus par šo lietu uzdevām arī premjeram Kučinskim, KNAB vadītājam Straumem un ģenerālprokuroram Kalnmeieram.

Sastapts pēc valdības sēdes, Kučinskis izvairījās sniegt tiešu atbildi uz Ir jautājumu, vai informāciju par KNAB ierosināto kriminālprocesu pret Kļaviņu viņš uzzinājis no Straumes. «Es tagad to hronoloģiju vairs nevarēšu pateikt,» Kučinskis saka, ejot lejup pa valdības ēkas kāpnēm. Jebkādu tālāku informācijas noplūdi no savas puses Kučinskis kategoriski noliedz — nekādu detalizētu informāciju ar Straumi neesot pārrunājis. Taču apliecina, ka saistībā ar kompensāciju skandālu esot paudis savas bažas kolēģiem ZZS valdē par Kļaviņa nonākšanu vēlēšanu sarakstos. «Es vienkārši paudu bažas savai frakcijai, ka šādus cilvēkus KNAB neatstās bez ievērības,» skaidroja premjers. Nekā nosodāma viņš tajā nesaskata. «Bažas nav detaļas.» Interesanti, ka šī Kučinska versija nesaskan ar Brigmaņa teikto — ZZS frakcijas vadītājs apgalvo, ka neko nezina par šādu premjera sniegtu informāciju valdei.  «Nē, neko tādu es neesmu dzirdējis. Es tādā sēdē neesmu piedalījies.»

Arī KNAB vadītājs Straume savos izteikumos ir skops, sazvanīts otrdien. Uz tiešu jautājumu, vai izpaudis premjeram informāciju par ierosināto Kļaviņa kriminālprocesu, atbild: «Šo jautājumu es jums nevarēšu komentēt, tāpēc ka tas, visdrīzāk, joprojām ir saistīts ar izmeklēšanas interesēm.» Straumes ieskatā kāds mēģinot ietekmēt, lai izmeklēšana šajā procesā neturpinātos. Viņš uzsver, ka informācijas noplūde, ja arī tāda bijusi, nav traucējusi izmeklēšanai. «Jebkurā gadījumā visi nepieciešamie pierādījumi vismaz tik, cik man ir zināms no izmeklētājiem, ir gan laicīgi iegūti, gan nostiprināti.»

Straume apstiprina, ka KNAB par iespējamo informācijas noplūdi informējis ģenerālprokuroru, un aicina visus jautājumus uzdot viņam. Ir mēģināja uzzināt Kalnmeiera viedokli, taču nesekmīgi — viņš šobrīd atrodas atvaļinājumā. Taču prokuratūra informēja, ka iesniegtā informācija ir pārbaudīta un 2. jūlijā pieņemts lēmums par atteikšanos sākt kriminālprocesu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Kāpēc tā un vai turpmāk visi potenciālie likumpārkāpēji ir tiesīgi saņemt šādu slepenu izmeklēšanas informāciju, vai tas attiecas tikai uz ZZS biedriem — atbildes mēģināsim noskaidrot, kad ģenerālprokurors atgriezīsies darbā.

Vasara ar deguma smaku

Ekologs Kristaps Vilks pēta pirofilās sugas, kam patīk izdeguši meži. Taču viņš nepriecājas par ugunsgrēkiem, kas šovasar aptvēruši desmitkārt vairāk mežu nekā pērn visa gada laikā. Lielākoties tie izcēlušies cilvēku neapdomības dēļ

Kad ar Kristapu tiekamies Latvijas Universitātes Dabas mājā, lielie virsraksti ziņu vietnēs vairs nevēsta par mežu ugunsgrēkiem, kā tas bija jūlija pēdējās un augusta pirmajās nedēļās. Šī gada tveicīgajās dienās Valdgales purva un meža ugunsgrēkā izdega 1353 hektāri. Teritorijas ziņā tas ir pat par četriem hektāriem vairāk nekā visos šī gada 762 meža ugunsgrēkos, kuri bija nodzēsti, līdz sākās ugunspostaža Talsu novadā. Šovasar dega meži arī Ādažu poligonā, Ķemeru Nacionālajā dabas parkā, Salas novada Gargrodes purvā, dega daudz. Papētot Valsts meža dienesta statistiku, redzams, ka vēl vairāk uguns nestās nelaimes bijis 2006. gadā, kad liesmas plosīja 3790 hektārus mežu, un 1992. gadā, kad Slīteres nacionālajā parkā dega meži 3300 hektāros.

«Es īsti nesaprotu cilvēkus, kuri Slīterē meža malā uzkur ugunskuru,» saka Kristaps, savā darba datorā atvēris Latvijas karti, kur atzīmēti pērnā gada meža ugunsgrēki. Sarkanās bumbas koncentrētas Rīgas un Pierīgas, Daugavpils un Ventspils apkārtnes mežos. Tas pierāda Kristapa teikto, ka visbiežāk ugunsgrēks izceļas cilvēku nesaprātīgās rīcības dēļ. Vai tiešām Slīterē redzēti cilvēki kuram uguni? «Es ne tikai to redzēju, es ar šiem cilvēkiem runāju, cik tas ir bīstami,» atbild Kristaps.

Satikt ekologu, kurš, pēc Slīteres nacionālā parka zoologa Viļņa Skujas vārdiem, ir viens no zinošākajiem meža degumu un dabas daudzveidības ekspertiem, nenākas viegli. Augusta pirmajās nedēļās atrunājas, ka braukā no viena izdeguša meža uz otru. Kad beidzot atlicina intervijai stundu, nav ar mieru ķērnāt laiku kafejnīcai. Ēdam no dārza līdzpaņemtos ābolus. «Nē, nav tā, ka es braucu uz tikko nodzēstiem ugunsgrēkiem,» precizē Kristaps. «Patiesībā svaigos degumos šogad esmu bijis maz. Vairāk sanācis apskatīt pērn un aizpērn degušos mežus, mēģinot saprast, cik izdegušās teritorijas ir svarīgas dabas daudzveidībai.» Kā entomologs viņš pēta kukaiņu sugas, kuras mīt izdegušos mežos. Piemēram, svītrainais kapucķirmis, kas ir Eiropā aizsargājama vaboļu suga, līdz šim Latvijā ir bijis maz pētīts. Tagad, apbraukājis mežus, Kristaps zina — Latvijā apdegušu, bet joprojām dzīvu koku mizas kārtiņā dzīvo šīs pāris milimetrus lielās vabolītes. Tāpat Latvijā dzīvo retā degumu krāšņvabole. Tā esot īpaši interesanta bionikas zinātniekiem, kuri pēta bioloģisko sistēmu izmantojumu. Degumu krāšņvabole spēj uztvert mežu ugunsgrēkus no vairāku desmitu kilometru attāluma. «Varētu rasties jautājums, kāpēc dabai šādas pirofilās sugas ir vajadzīgas? Tāpēc, ka dabiskos apstākļos kukaiņi ir atbildīgi par bojāgājušo koku resursu atjaunošanu apritē. Kukaiņi un sēnes noārda atmirušo koksni,» Kristaps stāsta to pašu, ko saviem Bioloģijas fakultātes studentiem. Viņi labi saprotot, ka, no vienas puses, mežu degšana ir posts, bet, no otras puses, veicina bioloģisko daudzveidību. Nebūtu degumu, nebūtu pirofilo sugu. Ne tikai to. Tagad zināms, ka gludenās čūskas, kas Latvijā ir reti sastopams rāpulis, iecienījušas tieši tos Slīteres mežus, kur 1992. gadā notika ugunsgrēki. Čūskām iepatikās nenoēnotās, saulainās un siltās mežu kāpas. Tāpat daudziem kukaiņiem, kuri paši nespēj uzturēt savu temperatūru, nepieciešama saules gaisma un siltums. Degumos visbiežāk arī veidojas jauni priežu meži, kur nabadzīgo augsni klāj pelēkas un pelēkzaļas velēnas — kladonijas.

Degumu dēļ dabiskajos mežos ir daudz atmirušās koksnes. Kādreiz visus beigtos kokus vilka no mežiem ārā, tagad populārs ir teiciens: «Miris, bet dzīvs.» «Katra piektā meža suga dzīvo uz atmirušās koksnes,» uzsver Kristaps. 90. gados vēl bija diskusijas — tīrīt mežus pēc ugunsgrēkiem vai ne. Bažu purvā Dundagas novadā pēc 1992. gada ugunsgrēkiem daļa mežu bija atstāsti neskarti, daļa — tīrīti, un tajos stādīti jauni koki. «Neteiktu, ka dabiski iesējušies koki būtu zemāki vai sliktāki par stādītajiem. Sausākās vietās aug priedītes, mitrākās — bērziņi. Mežs ir daudzveidīgāks, ja atjaunojas dabiski,» stāsta Kristaps. Tieši Bažu purvā pēc ugunsnelaimes savairojās lielie dižkoksngrauži, kas ir aizsargājama vaboļu suga. Tagad šo kukaiņu skaits atkal strauji samazinās. «Tā ir pirofilo sugu lielākā nelaime — tās dzīvo uz čemodāniem,» līdzjūtīgi nosaka Kristaps.

«Taču es nekad nepriecājos par mežu ugunsgrēkiem tikai tāpēc, ka tas palīdzētu saglabāt dabas daudzveidību. Tas noteikti nav tā,» uzsver Kristaps, mazliet nobažījies, ka ekologa interesi par degumiem varētu pārprast. Vienmēr, izlasot ziņas par meža ugunsnelaimi, viņš domā, kas to būtu varējis izraisīt. Viņa secinājums, ka no visiem trīs lielākajiem riskiem — klimata pārmaiņu izraisīti karstuma uzplūdi, laika apstākļi, kuros ir maz lietavu, un cilvēka ietekme — visbiežāk pie vainas ir pēdējais. Kā mazināt neapdomības dēļ izraisītos ugunsgrēkus? Kristaps netic aizliegumu un sodu spēkam; viņš uzskata, ka vienīgais iedarbīgais līdzeklis ir izglītošana un informēšana. Ikdienā strādājot ar studentiem un dažreiz arī skolēniem, redz, ka jaunākā paaudze ar daudz lielāku izpratni nekā vecākā uztver informāciju par ugunsdrošību.

Izpratnei par to nākamajos gados būs aizvien lielāka nozīme. Zinātnieki paredz — klimata pārmaiņu dēļ meža ugunsgrēki Latvijā būs aizvien biežāk. Meteorologi paredz, ka gaisa temperatūra līdz 2100. gadam turpinās paaugstināties par vairāk nekā 3—5 °C. Nāksies biežāk piedzīvot tā dēvētās tropu naktis, kad gaisa temperatūra nepazeminās zem +20 °C. Zinātnieki ir brīdinājuši, ka siltās vasaras ir labvēlīgas kaitēkļiem, piemēram, galotņu sešzobu mizgrauži kādreiz apdraudēja tikai novājinātus kokus, bet kopš 2007. gada iznīcinājuši priežu audzes vairāku hektāru platībā. Kristapam nepatīk vārds «kaitēklis». Viņš uzskata, ka kaitēt kukaiņi var tikai tad, kad tie savairojušies pārlieku lielā skaitā un uzbrūk ne tikai novājinātiem vai vēja nogāztiem kokiem, bet arī veseliem un stipriem. «Ir radies aplams priekšstats, ka degumu dēļ mizgrauži savairosies bīstamos apjomos. Bet Slīterē redzams, ka mizgrauži nav gājuši tālāk par izdegušo mežu,» saka Kristaps. Viņš paredz, ka būs diskusijas, vai un kā ierobežot mizgraužu izplatību.   

Būdams entomologs, Kristaps arī ievērojis, ka klimata pārmaiņu rezultātā Latvijā izplatās sugas, kuru kādreiz te nebija: viena no rožvaboļu sugām, kas kādreiz Latvijā bijusi ļoti reta, tagad sastopama dažādās vietās no Latgales līdz pat Kurzemei. Svītrainais lapseņveida zirneklis, kas kādreiz dzīvojis tikai Latvijas dienvidos, tagad ir visā Latvijā. «Mazie zirneklīši veiksmīgi pārvietojas. Noauž mazu tīmeklīti, vējš to paķer, un kopā ar to zirneklītis aizlido,» Kristaps paskaidro, kā zirnekļiem izdodas mērot lielus ceļa gabalus.

Rēķinoties ar gaidāmajām klimata pārmaiņām, Kristaps saka — būtu labi, ja mežu apsaimniekošanā tiktu ņemti vērā gan ekoloģiskie, gan ekonomiskie un arī sociālie aspekti. Pēc mežu ugunsgrēkiem vajadzētu daļu mežu atstāt, lai tie dabiski lēnām atjaunojas — tas svarīgi bioloģiskai daudzveidībai. Bet saimnieciski izmantojamos mežos nodegušie koki būtu izzāģējami, lai izdzīvojušajiem piekļūtu vairāk gaismas. «Tādā skrajā mežā samazinās risks, ka ugunsgrēkā izveidosies vainaguguns, kas parasti uzliesmo blīvos mežos un sasniedz koku vainagus. Labāk, lai ir skrejuguns, kas pārskrien pāri augsnes virskārtai un neaizkavējas,» saka Kristaps.

Ēdienkarte

Ničnera zemeņu’ un ‘Baltais dzidrais’ šķirnes āboli

Pakta ēnā

Atklātā sabiedrībā nav viegli slēgt slepenas vienošanās

Ir pagājuši 79 gadi, bet Eiropas vēstures divu nežēlīgāko diktatoru 1939. gada 23. augustā noslēgtais savstarpējais neuzbrukšanas pakts aizvien met ēnu pār Latviju.

Galvenais, acīmredzamais iemesls ir Hitlera un Staļina vienošanās tiešā rezultātā notikusī padomju okupācija, kuras sekas mēs turpinām izjust vēl šodien. Aizvien ik pa brīdim uzvirmojošais «krievvalodīgo» jautājums. Mokošā mētāšanās ar čekas maisiem jau ceturtdaļgadsimta garumā. Draudi drošībai, kuri slēpjas Krievijas atteikumā atzīt Latviju kā 1991. gada 21. augustā neatkarību atjaunojušu un līdz ar to pilnvērtīgu valsti. Tās visas ir aktuālas politiskas problēmas, izaugušas no parakstiem, kurus PSRS ārlietu komisārs Molotovs un nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs fon Ribentrops uzšņāpa uz slepenā protokola par Austrumeiropas sadalīšanu.

Taču pakts ieperinājies arī latviešu zemapziņā, kur tas tup un neatlaidīgi čukst: «Lielvaras tevi iztirgos, lielvaras tevi iztirgos…»

Šī klusā paranoja nav tas pats, kas dabiskā apzināšanās, ka katrai valstij ir savas intereses un ka nevaram gaidīt, ka kādai citai valstij mūsu neatkarība būs svarīgāka nekā mums pašiem. Slavenā politiskā aksioma vēsta, ka «brīvības cena ir mūžīga modrība», tomēr tas ir kaut kas cits nekā mūžam dzīvās bailes, ka visi citi par to vien domā, kā tēvi «apmest», komplektā ar pārliecību, ka pasaulē visu izšķir «lielie», un mēs, tie maziņie, esam no viņiem pilnībā atkarīgi.

Visbīstamākais šis aizdomīguma un bezspēcības komplekss bija pēc neatkarības atgūšanas, un 1994. gadā tas gandrīz izjauca Latvijas patstāvības nostiprināšanai fundamentāli svarīgo līgumu par Krievijas armijas izvešanu. ASV prezidents Klintons bija pielicis pūles, lai panāktu Krievijas prezidenta Jeļcina piekrišanu šim līgumam, taču Molotova—Ribentropa sindroma tārps grauza Latvijas līderu prātus, un līdz pašam pēdējam viņi šaubījās, vai tomēr Vašingtona nav mūs kaut kā «iztirgojusi» Maskavai. Ja šīs bailes būtu ņēmušas virsroku, mums, visticamāk, vēl šodien Latvijā kā kādā «bijušajā PSRS republikā» būtu Krievijas militārās bāzes, nebūtu nekāda NATO, nekādas Eiropas Savienības, savukārt, ļoti iespējams, būtu Kremļa izraisīts «iesaldētais konflikts».

Bet kas notiek, kad Baltajā namā nonāk cilvēks, kurš no visas sirds slavē Kremļa saimnieku, noniecina NATO un Amerikas līdzšinējos sabiedrotos uzskata bezmaz vai par ienaidniekiem?

Ja nu būtu brīdis satraukties par lielvaru vienošanos uz mazo Austrumeiropas valstu rēķina, tad tas pienāca 2017. gada janvārī, kad Donalds Tramps nodeva zvērestu Vašingtonā.

Taču izrādās, ka nav nemaz tik vienkārši uzburt jaunu paktu par interešu sfēru dalīšanu starp Austrumiem un Rietumiem, un iemesls ir tikpat vienkāršs, cik tas ir būtisks. Amerikas Savienotās Valstis ir demokrātija.

Hitlers un Staļins līdz 1939. gada vasarai bija šķietami nesamierināmi ienaidnieki, bet kā totalitāru valstu valdniekiem viņiem pēkšņa ārpolitikas kursa maiņa par 180 grādiem nesagādāja nekādas grūtības.

Par spīti ASV prezidenta plašām pilnvarām un Trampa lielajai ietekmei Republikāņu partijā, nav viņa spēkos apgriezt ar kājām gaisā politiku, kura līdz šim baudījusi praktiski nedalītu abu partiju, kā arī drošības un ārpolitikas veidotāju atbalstu. Turklāt Tramps nav spējis pēdējā pusotra gada laikā šo vienoto nostāju iedragāt. Pirms viņa bēdīgi slavenās divu stundu garās divvientulības ar Putinu jūlijā Helsinkos ASV Senāts ar 97 pret 2 nobalsoja par rezolūciju NATO atbalstam. Kad Tramps preses konferencē pieļāva iespēju, ka varētu vienpersoniski pieņemt lēmumu par izstāšanos no alianses, abu partiju senatori ātri vien iesniedza likumprojektu, kas liegtu viņam šādas tiesības.

Atklātā sabiedrībā nav viegli pieņemt slepenus paktus.

Vai tas nozīmē, ka varam turpināt dzīvi bezrūpīgā pārliecībā, ka viss būs labi un gan jau kāds par mums parūpēsies? Nebūt ne. Molotova—Ribentropa sindroma medaļas otrā puse ir bezspēcība, pārliecība, ka mēs paši savu likteni ietekmēt nevaram. Taču 23. augusts sniedz arī pārliecinošu apliecinājumu, ka tā nav. Tajā datumā 1989. gadā notikušais Baltijas ceļš bija lūzumpunkts mūsu trīs valstu ceļā uz neatkarību, un to palīdzēja nodrošināt katrs no cilvēkiem, kuri sadevās rokās no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Tas bija suverēns spēks, kuru nevarēja ignorēt ne Maskavā, ne Vašingtonā.

Arī šodien, domājot par valsts nākotni, mums ir jāsāk ar sevi. Tieši mūsu griba, gan individuālā, gan kolektīvā, ir pats svarīgākais priekšnoteikums valsts pastāvēšanai.

Šogad 21. augustā, tieši 27 gadus pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas, Latvija pārkāpa mazu, bet simbolisku slieksni: kopš 1918. gada 18. novembra neatkarībā pavadīto dienu skaits beidzot pārsniedza okupācijas 18 218 dienas.

Ceļš vēl šķiet tāls, bet šis solis ļauj cerēt, ka kādreiz tomēr būs iespējams atstāt Molotovu, Ribentropu un visu viņu kriminālo mantojumu vēstures mēslainē, kur tam ir īstā vieta.

Komentārs 140 zīmēs

Beidzas Grieķijas starptautiskā glābšanas programma. 8 gadus pēc krīzes sākšanās ekonomika aug, bet bezdarbs aizvien ir ap 20%.

Ka tik neapēd pārāk daudz dārzeņu. Skolās būs atļautas veģetāras pusdienas, ja tiks saņemts vecāku iesniegums un dietologa saskaņojums.

Tuvākie kaimiņi. Rīgā pirmo reizi notika kopēja Latvijas un Igaunijas valdību sēde.

Skabarga Ždanoka

Satversmes tiesa parūpējusies par vēlēšanu kandidātu vērtēšanas neskaidrību

Centrālajai vēlēšanu komisijai līdz šim bija gājis gludi ar likuma prasībām neatbilstošu kandidātu svītrošanu no vēlēšanu sarakstiem, taču šonedēļ notika pirmais nopietnais, kaut arī prognozējamais sastrēgums. CVK vajadzēja īpašu procedūru, lai izlemtu svītrot no Latvijas Krievu savienības saraksta Tatjanu Ždanoku.

Komisijas darbs ir pieprasīt no valsts iestādēm informāciju par kandidātiem un izvērtēt, vai visi atbilst Vēlēšanu likumam. Pagājušonedēļ CVK apņēmīgi izsvītroja no sarakstiem septiņus kandidātus, par kuriem saņēmusi informāciju no Iekšlietu ministrijas, ka viņi neatbilst likuma prasībām.

Četri no šiem septiņiem svītroti, jo uz viņiem attiecināms likuma ierobežojums, kas liedz vēlēšanās kandidēt par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītām personām. Pārējie trīs tāpēc, ka «persona Krimināllikumā paredzētā nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas saslimusi ar psihiskiem traucējumiem». Tiktāl viss skaidrs.

Vēl CVK ir informācija par vismaz trim kandidātiem, ka tie sadarbojušies ar VDK, taču partiju vēlēšanu sarakstos norādījuši, ka neesot sadarbojušies. Viņiem nav liegts kandidēt, taču tas būs norādīts informācijā par kandidātiem, un vēlētājiem pašiem jālemj, vai par tādiem balsot.

Ar Ždanoku nav tik vienkārši ne juridiski, ne politiski.

It kā jau būtu pavisam vienkārši — Vēlēšanu likums skaidri un nepārprotami liedz kandidēt personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās kompartijā. Par Ždanoku ir tiesas spriedums, ka viņa pēc minētā datuma ir darbojusies kompartijā. Kur nu vēl skaidrāk!

Tomēr CVK bija lūgusi informāciju Drošības policijai un Satversmes aizsardzības birojam, vai Ždanoka joprojām apdraud Latvijas neatkarību un demokrātiju.

Tikai un vienīgi CVK var pieņemt lēmumu par kandidāta svītrošanu no saraksta. Tāpēc Arņa Cimdara vadītās iestādes vēršanās pie drošības dienestiem izskatās pēc atbildības deleģēšanas un bīstama precedenta, ka par personas tiesībām kandidēt CVK lemj nevis pēc skaidriem likumā formulētiem kritērijiem, bet gan pēc drošības dienestu vērtējumiem par kandidātu potenciālo bīstamību.

Taču Cimdars darīja to, ko viņam bija norādījusi Satversmes tiesa. ST šogad izskatīja Ždanokas konstitucionālo sūdzību par vēlēšanu tiesību ierobežojumu komunistiem atbilstību Satversmei un jūnijā nolēma, ka tie atbilst Satversmei. Taču piekabināja klāt dažādus «bet».

Ziņu virsrakstos par šo lēmumu bija aplami rakstīts, ka ST nolēmusi, ka «Ždanoka nevar kandidēt Saeimas vēlēšanās». Patiesībā tiesa norādīja, ka katrs gadījums jāizvērtē individuāli. Bet konkrēti par Ždanoku spriedumā teikts, ka pēc šāda individuāla izvērtējuma viņa, «iespējams, (..) varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet tikpat lielā mērā iespējams arī tas, ka viņas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās tiktu ierobežotas».

Gan ST, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau agrāk ir pateikusi, ka šādi vēlēšanu tiesību ierobežojumi var būt kādu laiku, taču ne mūžīgi, tāpēc palaikam jāpārskata. Diemžēl ST tiesnešiem nav dūšas skaidri pateikt, vai tos vajadzētu saglabāt, vai var jau atcelt.

Tā vietā tiesa bargi norāda: «CVK ir nevis tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, bet gan augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jāraugās uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām attiecināmie likumi tiktu pareizi piemēroti un pildīti.» Taču pati netieši mudina CVK deleģēt atbildību vispirms drošības dienestiem, kam jāsniedz atzinums, vai konkrētais kandidāts joprojām apdraud valsti, bet pēc tam Administratīvajai apgabaltiesai, kurai septiņu dienu laikā jāpieņem lēmums par CVK svītrotā kandidāta sūdzību.

ST savā spriedumā apgalvo, ka šie līkloči esot «mehānisms, kas ļautu katru gadījumu izvērtēt individuāli». Taču tam nepiekrīt, piemēram, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits, ko ST bija pieaicinājusi kā vienu no ekspertiem. Viņa vērtējums ir nepārprotams: «Nav paredzēts mehānisms, kas ļautu katru gadījumu izvērtēt individuāli.» Turklāt šis vēlēšanu tiesību ierobežojums esot noteikts «uz mūžu», Levits uzskata.

Veselais saprāts saka priekšā, ka vai nu šāds ierobežojums ir, vai nu tā nav, nevis, kā to mēģina pamatot ST, vienlaikus vispār jau esot, bet individuālos gadījumos varot arī nebūt.

Skaidrs, ka ST tiesneši nonākuši spīlēs — nevar pretēji pašu un ECT iepriekš lemtajam secināt, ka šim ierobežojumam jāpaliek uz mūžu, bet politiski nevar atļauties pateikt, ka tas būtu jāatceļ. Taču rezultāts ir tāds, ka ST savu atbildību par likuma normu skaidrību deleģē Centrālajai vēlēšanu komisijai, kurai sava atbildība par lēmumiem jādala ar drošības dienestiem un pēc tam jādeleģē tālāk Administratīvajai apgabaltiesai.

Ždanoka ir redzamākā no Kremļa ietekmes aģentēm, un viņas darbība Eiropas Parlamentā rada Latvijai problēmas. Taču ST ir nodrošinājusi — kamēr Latvijā būs politiski aktīvi bijušie komunisti, uz kuriem attiecas aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās, tikmēr pirms katrām vēlēšanām notiks šāds juridiski politisks balagāns, kas grauj uzticēšanos gan vēlēšanu, gan tiesu sistēmai.

Komentārs 140 zīmēs

Skumja opera. Neviens nav pieteicies izsolē par tiesībām nomāt brūkošo Vāgnera namu Vecrīgā.

Savējais pie savējiem. «Antifašists» Putins bija goda viesis galēji labējās Austrijas ārlietu ministres Kneislas kāzās.

Kurš tic Kimam? Ziemeļkoreja nav atteikusies no kodolprogrammas, secinājusi Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra.

Vai būs pagrieziens?

Iesaistoties maksātnespējas lietu izvērtēšanas komisijā, cerēju uz objektīvu un stingru tiesu varas pārstāvju vērtējumu. Kāpēc cerības nav piepildījušās?

Tieslietu padome 27. augustā uzklausīs ziņojumu par maksātnespējas lietās pieļautām tiesnešu kļūdām laika posmā no 2008. līdz 2014. gadam, kuras ekspertu komisija vērtēja vairāku mēnešu garumā. Darbojoties šajā komisijā, man iznāca uzņemties «vanaga» lomu, lai mazinātu tiesu varas pārstāvju vēlmi meklēt vienīgi attaisnojumus atceltiem tiesnešu nolēmumiem un raudzīties tikai uz likuma burtu, nevis garu.

Komisijas ziņojumā ir atspoguļoti apspriešanas rezultāti par 40 maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesa lietām, vairums no tām iepriekš minētas žurnāla Ir publikācijās par maksātnespējas problēmām.

Vislielākās debates komisijā bija par to, kuras no tiesnešu kļūdām kvalificējamas kā rupjas — tādas, kas dotu pamatu disciplinārlietas ierosināšanai, ja nebūtu notecējis divu gadu noilguma termiņš — un kuras uzskatāmas par mazāk nopietnām. Tiesneši, kuriem konstatētas vairākas nopietnās kļūdas, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet konkrēto uzvārdu paziņošanu gribu atstāt Tieslietu padomes izlemšanā.

Manas cerības uz objektīvu un pietiekami stingru komisijas vērtējumu nav piepildījušās, tāpēc esmu ziņojumam pievienojis savu atsevišķo viedokli. Manā ieskatā kļūdu nonivelēšana vai noliegšana pati par sevi kaitē tiesu sistēmas reputācijai. Pavisam nedaudz pietrūka, lai komisija skaidri un gaiši pateiktu: masu medijos izteiktā kritika lielā mērā ir bijusi pamatota, un paldies žurnālistiem par to, ka viņi ir cēluši trauksmi par problēmām, ko tiesu vara risina vāji vai novēloti. To izdarīt vēl būs iespēja Tieslietu padomei.

Ziņojumā pēc mana lūguma ir īpaši izcelts secinājums, ka «atsevišķās lietās tieši atturēšanās saskatīt problēmu vai nespēja atrast likuma burtā tās risinājumus radījusi būtiskas negatīvas sekas gan mantiskā ziņā konkrētām personām, gan tiesu un konkrētā tiesneša reputācijai». Taču konkrēto lietu komentāros komisijas drosme noplok. Piemēram, konkrēto lietu apskatā vienam no tiesnešiem no 12 lietām komisijas vairākums atzina, ka nopietni pārkāpumi pieļauti trijos gadījumos, daži uzskatīja, ka tādi bijuši piecos gadījumos. Manuprāt, šādi nopietni pārkāpumi bija deviņos nolēmumos, taču es paliku mazākumā (kopā ar prokuratūru, kura iesniedz protestus par tiesu lēmumiem tad, ja ir nopietni tiesiskuma apdraudējumi).

Neiederīgi augsti kvalificēto ekspertu komisijas vērtējumos ir divu veidu attaisnojumi tiesnešu kļūdām — tāda bija tolaik pastāvošā prakse un lēmums formāli atbilst likuma burtam. Atsaukšanās faktiski ir nevis uz vēl neesošu Augstākās tiesas praksi, bet uz to praksi, ko veidoja maksātnespējas administratori, uzspiežot tiesnešiem samākslotas teorijas vai izmantojot robus likumos. To varētu dēvēt par administratoru veidoto judikatūru. Turklāt, atzīstot likuma burta formālu ievērošanu par vērā ņemamu tiesu praksi, necenšoties noskaidrot likuma garu, komisijas ziņojums joprojām turpina atbalstīt to slikto tiesiskuma izpratni, par ko Latvijas juristus daudzkārt ir kritizējuši dr. iur. h.c. Egils Levits, prof. Ineta Ziemele, prof. Daiga Rezevska un ārvalstu speciālisti.

Pavisam nevietā liekas apgalvojumi, ka pirmās instances tiesnešiem ir krietni zemāka kvalifikācija nekā apelācijas vai kasācijas instances tiesnešiem, ka viņi nespēj izsekot likumu izmaiņām, nevar uzzināt jaunākos Augstākās tiesas spriedumus savā jomā.

Ja komisija atrod attaisnojošus un nomierinošus skaidrojumus pat par lietām, kas kā skandaloza visatļautība plaši atspoguļotas presē, tad prognozējams, ka dažādas shēmas, kas balstītas uz tiesību normu jēgas izkropļojumiem, turpināsies arī nākotnē. Ir jādomā, ko darīt, ja kļūdas krājas un krājas. Ir jāmeklē cēloņi, un tie jāmazina vai jānovērš — labojot likumus, rīkojot mācības, attīstot judikatūru, gan, galu galā, nomainot tiesnešus, ja citādi nevar. Un pirmais priekšnoteikums pārmaiņām ir atzīt kļūdu esamību.

Tiesnešu darba vērtēšanā ir iezīmējušies ilga darba uzdevumi un virzieni. Kaut kāda krasa un brutāla tiesnešu rindu tīrīšana nav iespējama, taču komisijas vairāk nekā 80 lappušu ziņojums dod plašu pamatu analīzei un pasākumiem tieslietu sistēmas pilnveidošanai. Tajā ir daudz kāzusu, kas izmantojami tiesnešu, maksātnespējas administratoru un advokātu mācībās. Būs jautājums, ko varētu darīt Augstākā tiesa, sastopoties ar aizdomīgiem nolēmumiem, lai par tiem informācija operatīvi nonāktu līdz Kvalifikācijas kolēģijai vai Disciplinārlietu kolēģijai un laika tecējumā nezustu iespēja lemt par atbildību. Iespējams, apspriešanās par prasību latiņas paaugstināšanu tiesnešiem varētu notikt Disciplinārlietu kolēģijā.

Iezīmējusies arī problēma, vai daži advokāti ir rīkojušies ētiski, ar pilnu krūti mēģinot likumu jēgas sagrozījumus pasniegt kā zinātniski pamatotu versiju. Tas būtu advokātu kolēģijā risināms jautājums. Tāpēc domāju, ka ziņojums var kļūt par pagrieziena punktu tiesu darba uzlabošanā un tiesu sistēmas komunikācijā ar sabiedrību.

Uz mežu!

Pilsētās arvien lielākā skaitā atgriežas bēgļi, bet daudzi vasaras nogalē dodas mežos — pēc sēnēm

Augusta vidū presē ļoti bieži lasāms par iedzīvotāju skaita pieaugumu dažādās pilsētās, norādot, ka bēgļi lielā skaitā turpina atgriezties Latvijā. Viena no šādām pilsētām ir Tukums, kur dzīve pamazām atgriezusies «savās normālajās sliedēs», kustība uz ielām kļuvusi arvien intensīvāka. Kara laikā bija sagrautas tikai dažas ēkas dzelzceļa stacijas tuvumā un pašā pilsētas centrā. Diemžēl lielākus postījumus pamestajām ēkām bija nodarījuši palikušie pilsētnieki, kuri meklējuši kokmateriālus. No dažām ēkām viņi atstājuši tikai četras ārsienas.

21. augustā darbu savās agrākajās telpās — ar kokrūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska atbalstu būvētajā ēkā Mīlgrāvī — atsāka atturībnieku biedrība Ziemeļblāzma. Dombrovskis bija arī viens no biedrības dibinātājiem 1904. gadā, viņa dzīves moto ir biedrības devīzes «Uz skaidru prātu — caur zināšanām, kultūru un veselīgu dzīvesveidu» pamatā. Atturībnieku biedrību Mīlgrāvī veidoja, lai apkārtnes iedzīvotājiem būtu pilnvērtīga sabiedriskā un kultūras dzīve. Tās paspārnē darbojās teātris, bibliotēka, lasītava. 1905. gada revolūcijas laikā biedrības pirmajā ēkā rīkoja mītiņus un sapulces, kurās vērsās pret cariskās Krievijas rusifikācijas politiku, aicinot mācīt latviešu valodu kā obligātu mācību priekšmetu visu līmeņu mācību iestādēs. Sākoties represijām, soda ekspedīcija biedrības ēku nodedzināja. 1913. gada 1. septembrī atklāja jaunuzbūvēto biedrības namu. Pirmā pasaules kara laikā biedrība savās telpās izmitināja latviešu strēlniekus, palīdzēja armijā iesaukto karavīru bērniem. Vācu karaspēkam ieņemot Rīgu, daļa biedrības vadības devās bēgļu gaitās, biedrība darbību uz laiku pārtrauca.

23. augusta pievakarē Latviju no jūras puses sasniedza pamatīga vētra. No rīta cilvēku skatieniem pavērās vēja nodarītā postaža, arī Rīgā vairākām ēkām bija bojāti jumti un izsisti logi, tirgotavām norautas izkārtnes, pilsētas mežos un parkos atsevišķi koki izrauti ar visām saknēm. Daugavā vētras dēļ cēlies ūdens līmenis, Mūkusalas un Oskara ielu galos Pārdaugavā ūdens skalojās pāri dambim.

No Valmieras un Cēsu apriņķiem iebraukušie cilvēki stāstīja par nolauztiem un ar saknēm izrautiem kokiem ceļmalās, kas apgrūtināja nokļūšanu Rīgā. Stipri cietuši novāktie labību lauki, kuros vējš apgāzis sakrautās gubas, izmētājis labības kūlīšus un izbirdinājis graudus.

Augusta vidū pēc lietus cilvēki devās mežā papildināt pārtikas krājumus ziemai vai mēģināt papildus nopelnīt sēņojot. Mežā varēja sastapt gan «vienkāršas sieviņas», gan «labāko aprindu jaunkundzes». Bieži vien sēņotāji devās prom no mājām jau pievakarē un naktis pārgulēja lauku mājās, pamestajos ierakumos vai pat mežā, lai līdz ar gaismiņu varētu sākt lasīt sēnes. Pilsētās un miestos viņi atgriezās ap pusdienlaiku. Čaklākie un veiksmīgākie sēņotāji vienā reizē spēja salasīt līdz pat diviem pudiem sēņu (puds — 16,38 kilogrami), ko gan nereti nācās nest vairākus desmitus kilometru, mērojot ceļu uz mājām. Pārdodot salasītās sēnes, piemēram, Rīgas tirgos, varēja nopelnīt līdz pat 90 markām. Salīdzinot ar citu produktu cenām — rupjmaize šajā laikā Rīgas tirgos maksāja līdz 1,80 markām mārciņā (mārciņa — 0,454 kg), kartupeļi 0,36 markas mārciņā, smalkais cukurs 10 markas mārciņā.

Apzinoties, ka ne visi sēņotāji prot atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām, Rīgas pilsētas ģimnāzijas aulā Troņmantnieka bulvārī (tagad — Rīgas Valsts 1. ģimnāzija Raiņa bulvārī) 1. septembrī rīkoja sēņu izstādi. Lai parādītu interesentiem pēc iespējas vairāk Latvijā sastopamo sēņu sugu, jau divas nedēļas iepriekš ar preses starpniecību cilvēkus aicināja sarūpēt sēņu paraugus. Izstādes organizētāji savās publikācijās norādīja, ka no Latvijā augošajām tobrīd identificētajām aptuveni 200 sēņu sugām ēdamas esot tikai 30—40 sugas.

Pleķi

Gandrīz kā garām lidojošu lodi apturēju atmiņas — tā par skarbo pagātni, kas pavadīta čekas tvērienā padomju lēģerī, saka dziesminieks Valdis Atāls, laižot klajā autobiogrāfisko grāmatu Elles debesis. Intervējot viņu, mēģinām saprast, ko brīvība nozīmēja okupācijas valgos un ko tā nozīmē tagad — savā valstī. Atāla atbilde ir par egoismu, kas dzen cilvēkus dažādu veidu kalpībās, un tas, protams, var notikt pie jebkādas ārējas varas. Neiesprūst naidā, netīksmināties par savām sāpēm, plūst kā upei un apliecināt, ka mīlestības nekļūst mazāk, ja dodam to citiem. Tāda ir dziesminieka atbilde, kā uzturēt dzīvu sirdi.

Nav jāmeklē tālu padomju laikos, lai atrastu nelietību, kas piesedzas ar likuma vārdu.

Šajā žurnālā esam apkopojuši secinājumus par nejēdzīgiem un brīžiem ciniskiem piemēriem, kā tiesu varā arī pēdējos trijos gados turpinājušās maksātnespējas «dzīru» paģiras. Nākamnedēļ Tieslietu padome vērtēs, kādas kļūdas tiesās pieļautas vēl agrākā pagātnē — pēckrīzes gados, kurus Ir pētīja pērn, — tāpēc vēlējāmies ar vairākiem jauniem piemēriem brīdināt, ka problēmu noliegšana nav risinājums, kā stiprināt tiesu varas reputāciju. Pleķains mundieris jāmazgā, nevis jāpiesedz.

Tikmēr nejauku aizdomu ēnu pār sevi nupat uzvilcis KNAB, prokuratūra un valdības vadītājs. Kā Ir noskaidrojis, ZZS deputāts Askolds Kļaviņš par savu kriminālprocesu informēts drīz pēc tā sākšanas, un skandālā iesaistīta visaugstākā pieminēto institūciju vadība. Politiķi pinas skaidrojumos, bet prokuratūrai būs vien jāatbild, kāpēc slepenas izmeklēšanas informācijas nopludināšana valdošās partijas politiķim nav noziegums.

Trauksmes celšana var izglābt dzīvības

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas darba grupa trešdien, 22.augustā, pulksten 11.00 izskatīs saņemtos priekšlikumus Trauksmes celšanas likumprojekta grozījumiem pirms otrā lasījuma komisijā. Likumprojekts paredz aizsargāt tos cilvēkus, kam rūp sabiedrības kopīgais labums un tiesiska valsts un kas nevēlas samierināties ar pārkāpumiem, nesaimnieciskumu un nesakārtotību sev apkārt. Ir palikušas tikai sešas nedēļas, lai šī Saeima pieņemtu likumprojektu 2. un 3. lasījumā. Tādēļ aicinām deputātus nekavēties ne komisijā, ne Saeimas balsojumos!

Kāpēc Latvijā nepieciešams Trauksmes celšanas likums?

Valsts iestāžu īstenotā kontrole nav vienīgais veids, kā atklāt pārkāpumus, kas var kaitēt sabiedrībai. Tos darba vai personīgās pieredzes rezultātā var pamanīt ikviens. Piemēram, bērnudārza audzinātāja var ievērot, ka bērnudārza virtuvē netiek ievērotas higiēnas prasības, vai transporta uzņēmuma darbinieks var pamanīt, ka uzņēmuma lietotās automašīnas neatbilst drošības standartiem. Diemžēl šādas epizodes nereti tiek noklusētas, nevēloties nonākt konfliktā ar darba devēju vai baidoties no cita veida negatīvām sekām.

Arī Zolitūdes traģēdiju varēja novērst vismaz 30 reizes. Turklāt ar tādu dokumentāciju, kāda bija šim projektam, īstenot būvniecību nav iespējams – tā, tiesai izskatot Zolitūdes traģēdijas lietu, norādīja neatkarīgo ekspertu grupas vadītājs, būvinženieris un Rīgas Tehniskās universitātes docents Aigars Ūdris.

Lai cīnītos ar situācijām, kad pēc brīdinājuma darba devējs nereaģē, bet darba ņēmējs nevēlas konfliktēt, ir radīts trauksmes celšanas mehānisms. Tas paredz atbalstīt un no iespējamām negatīvām sekām aizsargāt trauksmes cēlējus jeb sabiedrības pārstāvjus, kuri brīdina par situācijām, kas apdraud sabiedrības veselību, drošību vai cita veida intereses. Par to vēsta trauksmes cēlēju stāsti, tostarp no Latvijas.

ASV prezidenta Niksona saistība ar ielaušanos Demokrātu partijas birojā jeb tā sauktā Votergeita tika atklāta ar trauksmes cēlēju palīdzību. Pierādījumi tam, kā padomju vara izrēķinās ar politiskajiem disidentiem, ievietojot viņus psihiatriskajās slimnīcās, tika iegūti ar trauksmes cēlēju palīdzību. Panamas dokumenti, kas parādīja, kā miljardieri un multinacionālās korporācijas izvairās no nodokļu maksāšanas, tika iegūti ar trauksmes cēlēju palīdzību.

Trauksmes cēlēju skaits aug visā pasaulē.

Tādēļ arvien vairāk valstu, jo īpaši Eiropā, pieņem regulējumu, kas aizsargā tos, kuri sabiedrības labuma vārdā atklāj faktus, kas līdz tam nav bijuši publiski zināmi. Arī Eiropas Komisija pašlaik ar dalībvalstīm apspriež Trauksmes celšanas direktīvas projektu, kas nosaka nepieciešamību aizsargāt personas, kuras ziņo par pārkāpumiem. Plānots, ka direktīva tiks apstiprināta līdz nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019.gada pavasarī. Latvijas valsts atbalsta direktīvas tālāku virzību un Ministru kabinetā jau pieņēmusi nostāju par direktīvas projektu.

Garais ceļš uz trauksmes celšanas regulējumu Latvijā

Latvijas pārvaldes iestādes un pilsoniskā sabiedrība jau vairākus gadus strādā, lai mūsu valstī nodrošinātu pienācīgu atbalstu trauksmes cēlējiem. 2017.gada martā Ministru kabinets apstiprināja Trauksmes celšanas likumprojekta pirmo versiju – Trauksmes cēlēju aizsardzības likumu, kas pēc tam ceļoja uz Saeimu izskatīšanai Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, kuru vada Sergejs Dolgopolovs (“Saskaņa”). Vētījot no valdības saņemto likuma projektu, Saeimas komisija nolēma, ka tā kvalitāte neatbilst vēlamajiem standartiem. Tādēļ pirmais likumprojekta variants tika noraidīts. Tā vietā Saeimas komisija – speciāli izveidotās Trauksmes celšanas likumprojekta darba grupas vadītājas Astrīdas Harju (“Vienotība”) vadībā – izstrādāja alternatīvo Trauksmes celšanas likumprojektu.

Kā 2017.gada oktobrī Rīgā notikušā starptautiskā konferencē par trauksmes celšanu norādīja Dolgopolovs: “Ir svarīgi atrast tādu mehānismu, kas palīdzētu stimulēt cilvēkus iesaistīties.” Deputāts uzsvēra, ka vairāk uzmanības likumprojektā būtu jāvelta galvenajam jautājumam – trauksmes cēlēju aizsardzībai. 2018.gada 17.maijā Saeima atbalstīja likumprojektu pirmajā lasījumā, 67 deputātiem balsojot “par” un 2 deputātiem atturoties, kā arī 11 deputātiem esot klāt Saeimas sēdē, bet nepiedaloties balsošanā.

Pašreizējā Trauksmes celšanas likumprojekta redakcija ir īsa, bet kodolīga.

Likumprojekta mērķis, kā norādīts 2.pantā, ir “veicināt trauksmes celšanu par pārkāpumiem sabiedrības vai tās daļas interesēs, nodrošinot trauksmes celšanas mehānismu izveidi un darbību un pienācīgu trauksmes cēlēju aizsardzību”. Likumprojekts nosaka, kas ir trauksmes cēlējs, – “persona, kura sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības vai tās daļas interesēm, ja šī informācija gūta saistībā ar darba pienākumu veikšanu un persona to pamatoti uzskata par patiesu”.

Uzskatām, ka ir svarīgi, lai Trauksmes celšanas likumprojektā noteiktā trauksmes cēlēja definīcija nebūtu šaurāka par Eiropas Padomes apstiprinātajām definīcijām. Tās iekļauj arī tos indivīdus, kas atrodas ārpus tradicionālajām darba devēja un darba ņēmēja attiecībām, piemēram, bezlīguma konsultantus, darbuzņēmējus, praktikantus, brīvprātīgos, pagaidu darbiniekus un darba ņēmējus, kas izbeiguši darba attiecības ar iepriekšējām darbavietām.

Viens no svarīgākajiem Trauksmes celšanas likumprojekta pienesumiem – trauksmes cēlējiem tiek sniegtas divu veidu aizsardzības garantijas.

Pirmkārt, tiek aizsargāta trauksmes cēlēja anonimitāte. To nosargāt ir īpaši svarīgi, jo – ja tiek ievērota trauksmes cēlēja anonimitāte, cita veida aizsardzība var nebūt nepieciešama. Otrkārt, trauksmes cēlējs tiek aizsargāts nelabvēlīgu seku gadījumā. Ja trauksmes cēlēja vārds nonācis atklātībā, ir risks, ka personas, par kurām tas sniedzis informāciju, vēršas pret trauksmes cēlēju ar kādu pretdarbību, piemēram, trauksmes cēlēju atbrīvo no darba vai izsaka draudus viņam vai radiniekiem. Tādēļ aizsardzība no pretdarbības ir otrs specifisks trauksmes celšanas mehānisma pienesums.

Likumprojektā paredzētā aizsardzība ietver arī tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, atbrīvošanu no tiesāšanās izdevumiem, tiesības uz konsultācijām un zaudējumu atlīdzinājumu. Tas nozīmē, ka visiem tiem, kuri vēlētos informēt par pamanītajām nelikumībām, bet pašlaik baidās to darīt, likumprojekta pieņemšana ir jo īpaši svarīga.

Garajā likumprojekta izstrādes procesā piedalījās ne tikai valsts pārvaldes iestādes, bet arī vairākas organizācijas, kuru intereses skar likumprojekts. Esam pamanījuši, ka debatēs nereti tiek popularizēti vairāki mīti, mēģinot trauksmes celšanu atainot negatīvā gaismā. Īsi apskatīsim galvenos mītus un parādīsim, kādēļ tie neatbilst patiesībai.

MĪTS #1: Neviens tāpat trauksmi necels.

ATSPĒKOJUMS: Trauksmi cels, ja būs aizsardzība, – tā norāda Latvijas iedzīvotāji aptaujā, ko rīkoja SKDS 2017.gada martā.

Divas trešdaļas jeb 69% aptaujāto uzskata – saskaroties ar situāciju, kad ir nepieciešami neoficiāli maksājumi, pazīšanās vai pretpakalpojumi, lai panāktu sev vēlamu iznākumu saskarsmē ar valsts vai pašvaldības iestādēm (Valsts vai Ceļu policija, VID, PVD, būvvaldes u.c.), par to būtu jāinformē atbildīgās iestādes. Gandrīz divas trešdaļas jeb 61% pētījuma dalībnieku uzskata, ka būtu jāinformē par situāciju, ja valsts vai pašvaldību uzņēmumā vai iestādē bez konkursa darbā tiek iekārtoti “savi cilvēki”. Tikpat daudz jeb 60% aptaujāto pauž viedokli, ka būtu jāinformē, ja top zināms, ka eksistē vienošanās par to, kurš uzvarēs valsts vai pašvaldības organizētā iepirkumā.

Vienlaikus ceturtā daļa jeb 25% aptaujāto norāda, ka informēšana par pamanītajiem pārkāpumiem varētu novest pie problēmām – atriebības, nepatikšanām, ko radītu persona, par kuru tiek sniegta informācija.

Turklāt 23% iedzīvotāju uzskata, ka trūkst informācijas, kur ziņot par pamanītajiem pārkāpumiem.

Šie skaitļi parāda Latvijā dominējošo uzskatu – ar negodīgu rīcību un pārkāpumiem nebūtu vis jāsamierinās, bet gan jācīnās pret to. Tomēr bailes no negatīvām sekām attur iedzīvotājus rīkoties. Trauksmes celšanas likumprojektā paredzētā trauksmes cēlēja anonimitāte un aizsardzības garantijas ir domātas tieši tam, lai trauksmes cēlēju pasargātu no iespējamām nepatikšanām pēc trauksmes celšanas fakta. Likumprojekts iedibina vienotu kontaktpunktu, kurā varēs iesniegt informāciju par pārkāpumu.

MĪTS #2: Trauksmes celšana tiks izmantota ļaunprātīgi, iesniedzot nepatiesu informāciju un apmelojot nevainīgus cilvēkus, radot viņiem problēmas.

ATSPĒKOJUMS: Trauksmes cēlēja statusu nepiešķirs automātiski, personai iesniedzot informāciju par iespējamo pārkāpumu. Vispirms saņemtā informācija tiks rūpīgi izvērtēta. Ja šajā procesā atklāsies, ka sniegtā informācija nav patiesa un ir melīga, tad iesniedzējam ne tikai nepiešķirs trauksmes cēlēja statusu, bet viņam noteiks arī atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu.

MĪTS #3: Trauksmes cēlējus jau aizsargā pašreizējais normatīvais regulējums, tādēļ nav vajadzīgs jauns likums.

ATSPĒKOJUMS: Pirmkārt, pašlaik Latvijā juridiski neeksistē tāds institūts vai jēdziens kā “trauksmes celšana” vai “trauksmes cēlējs”. Neviens no patlaban spēkā esošajiem likumiem nenodrošina trauksmes cēlēja anonimitāti. Līdz ar to iestādei vai personai, par kuru celta trauksme, varētu kļūt zināma trauksmes cēlēja identitāte un būtu iespēja pret viņu vērst represīvu rīcību.

Otrkārt, pašreizējais regulējums pienācīgi neaizsargā trauksmes cēlēju pret nelabvēlīgajām sekām, kas var rasties pēc trauksmes celšanas. Pašreizējais regulējums paredz ilgstošu procesu un iespējamu tiesāšanos, nepieciešamību pašam pierādīt nelabvēlīgo seku radīšanu. Savukārt likumprojekts paredz pierādījuma nastas pārnešanu no trauksmes cēlēja uz darba devēju. Tas nozīmē, ka darba devējam būs nepieciešams pierādīt, ka izdarītā rīcība nav saistīta ar trauksmes cēlēja ziņojumu, bet gan ir pamatota.

MĪTS #4: Trauksmes celšanas mehānisms rada nesamērīgu administratīvo slogu darba devējiem.

ATSPĒKOJUMS: Galvenā informācijas sniegšanas prasība, ko likumprojekts paredz uzņēmējiem, ir iekšējās trauksmes celšanas sistēmas ieviešana, ko noteic 5.pants. Turklāt šī prasība netiek attiecināta uz visām privāto tiesību juridiskajām personām, bet tikai uz tām, kurās ir vairāk nekā 50 nodarbināto, tas ir, uz vidējiem un lieliem uzņēmumiem. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn izdotajā Latvijas statistikas gadagrāmatā, Latvijā šādu uzņēmumu 2015.gadā bija 1841 no 172 567 uzņēmumu kopskaita. Tas nozīmē, ka prasība par iekšējās trauksmes celšanas sistēmas ieviešanu attieksies uz apmēram 1,1% uzņēmumu. Tādā veidā likumprojekts izstrādāts, ievērojot principu “Domā par mazo vispirms” (Think Small First), kas ir vispāratzīts uzņēmējdarbības regulējuma princips Eiropas Savienībā.

Kavēties nedrīkst

Trauksmes celšana ir viens no veidiem, kā indivīdam būt sabiedriski aktīvam un līdzdarboties apkārtējās vides uzlabošanā. Kā rāda citu valstu pieredze, izvēloties celt trauksmi par korupciju vai citu pārkāpumu, trauksmes cēlēji uzņemas risku tikt atlaistiem, iesūdzētiem tiesā, arestētiem, šantažētiem vai pat nogalinātiem. Trauksmes celšanas likumprojekta pieņemšana Latvijā būtu skaidrs signāls, ka valsts vēlas novērst pārkāpumus un pasargāt trauksmes cēlējus.

Mudinām Latvijas 12.Saeimas deputātus pieņemt Trauksmes celšanas likumprojektu un parādīt, ka deputātiem ne tikai rūp godīga Latvijas valsts, bet ka cilvēku iniciatīva un līdzdalība valsts uzlabošanā ir mūsu sabiedrības vērtība! Aicinām visus Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas, kā arī pārējos 12.Saeimas deputātus atbalstīt Trauksmes celšanas likumprojekta raitu izskatīšanu un pieņemšanu atlikušajos divos lasījumos. Latvijai ir vajadzīgi trauksmes cēlēji, un Saeimai jāparūpējas, lai trauksmes cēlēji būtu aizsargāti.

 

Ieva Bloma ir Alianses pret korupciju Latvijā vadītāja. Jānis Veide ir ‘’Sabiedrības par atklātību – Delna’’ jurists.

Raksts pārpublicēts no portāla delfi.lv, sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Sabiedrība par atklātību – Delna”.