Diena: 22. augusts, 2018

Ārpus ierastā

Latgales vēstniecībā Gors nedēļas nogalē izskanēs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivāls LNSO Vasarnīca

Festivāls notiek ceturto gadu, bet pirmo reizi Rēzeknē. «Katram solīdam simfoniskajam orķestrim ir savs vasaras festivāls, un mēs, protams, arī esam solīds orķestris,» par ideju rīkot festivālu ārpus koncertsezonas saka orķestra valdes locekle Indra Lūkina. Vasarā koncertu uzbūve ir citāda, atšķiras sajūtas un repertuārs. «Vasarnīca ir notikums, ar kuru ejam ārpus savām ierastajām robežām. Gan fiziskā, gan plašākā nozīmē.»

Festivāla rīkotāji nekad nav vēlējušies saistīt šo notikumu ar konkrētu norises vietu. Pirmos trīs gadus tas rīkots koncertzālē Cēsis. Taču Latvijas simtgades gadā nolemts teritoriju paplašināt un LNSO Vasarnīcu sarīkot Rēzeknē, padarot kvalitatīvus simfoniskās mūzikas koncertus vēl pieejamākus šajā reģionā.

Orķestra mājvieta — Lielā ģilde — nav mūsdienu prasībām atbilstoša koncertzāle, tāpēc orķestris ar prieku izmanto iespēju uzstāties modernajās reģionālajās koncertzālēs, uzsver Indra Lūkina. «Vēlējāmies iepazīties ar jaunu auditoriju, bet ir aizdomas, ka uz Goru beidzot aizbrauks arī dažs labs rīdzinieks, kas līdz šim to nav saņēmies izdarīt. 2019. gada vasarā atgriezīsimies Cēsīs, bet pēc tam varbūt atkal ļausimies jauniem klejojumiem,» piebilst LNSO redaktors Orests Silabriedis.

Citāda gaisotne

Festivāla repertuārs ir daudzveidīgs. «Ar šādu ideju esam veidojuši arī iepriekšējos festivālus — ja aizbraucam pie cilvēkiem, pie kuriem iepriekš neesam bijuši, vēlamies parādīt orķestri no dažādiem aspektiem. Veidojam programmu tā, lai arī cilvēks, kurš, iespējams, uz mūsu pasākumu ir atnācis pirmo vai otro reizi, tajā justos droši, viņam nebūtu sajūtas, ka kaut ko nevar saprast,» stāsta Lūkina. Pirms lielajiem vakara koncertiem — Bahs un Mocarts un Happy Birthday, Mr. Bernstein! notiks pirmskoncerta sarunas, kurās Orests Silabriedis sarunāsies ar kādu no dalībniekiem. Atšķirīgais festivālā drīzāk ir gaisotne, ne programma, stāsta orķestra redaktors. «Satura ziņā tas ir vairāku pasākumu koncentrāts īsā laika periodā, kur līdzās koncertiem un izrādēm bērniem ir pastaiga pa mežu, smaiļošana pa Rēzeknes upi, Jēkaba Nīmaņa un Dambja vārdisks slaloms, sociālo tīklu piemuzicēšana ar Robertu Gobziņu, muzikālā joga un citas ne gluži ar klasisko mūziku saistītas nodarbes.»

Katru gadu festivāls tiek paplašināts ar dažādiem starpžanru pasākumiem, kuros orķestra mūziķi saspēlējas ar citu mākslas žanru pārstāvjiem. Šogad tādi būs divi, kas īstenoti kopā ar radio Naba. Multimediāls pasākums Muzikālā sajūtubēšanās svētdien pulksten 12, ko vadīs Roberts Gobziņš. Un Paralēlais slaloms ar Dambi un Jēkabu Nīmani sestdien pulksten 15, ko rīkotāji raksturo kā informatīvi skanisku priekšnesumu no klasikas līdz underground mūzikai. Uz festivāla koncertiem īpaši tiek gaidīti vietējie iedzīvotāji, ģimenes ar bērniem.

Rīkotāji cer, ka Vasarnīcas vārds var ierosināt apmeklēt klasiskās mūzikas koncertu arī tos, kam ir bijāšana pret Lielo ģildi un maldīgas iedomas, ka nepieciešama vakarkleita vai labi gludināts vakara uzvalks. «Vasaras finālu priecāsimies nosvinēt kopā!» piebilst Orests Silabriedis.

Festivāla atklāšanas koncerts Bahs un Mocarts 24. augustā pulksten 19

Diriģē LNSO otrais diriģents Guntis Kuzma, piedalās solistu buķete — LNSO mūziķi vijolnieki Darja Smirnova un Georgs Sarkisjans, obojists Egils Upatnieks, kā arī divi mūziķi ar pasaules vērienu, kas saistīti ar Latgali — klavesīniste Ieva Saliete un ģitārists Matīss Čudars. «Ieva ir izcila savas jomas mūziķe, zināma tālu pāri Latvijas robežām, tāpat Matīss, kura saknes ir Latgalē. Abi koncertā veido īpašu saikni starp norises vietu un pasaules kultūru. Klasiskajā un simfoniskajā mūzikā nav reģionālās un starptautiskās dimensijas. Ir tikai plaša dimensija, un abi mūziķi atbilst šim kritērijam,» uzsver Indra Lūkina.

Matīsa Čudara soloprogramma un filmas Četri balti krekli seanss 24. augustā pulksten 21

Gorā visu vasaru uz jumta terases notiek kinovakari, kas papildināti ar koncertprogrammām. Festivālā tā būs Matīsa Čudara uzstāšanās. Pēc tās Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli seanss.

Happy Birthday, Mr. Bernstein! 25. augustā pulksten 19

Piedalās Rēzeknes festivāla koris, mecosoprāns Kima Krisvela un pianists Andrejs Osokins, diriģē Andris Poga. «Būtu nepiedodami neievērot, ka festivāla laikā visa pasaule atcerēsies Leonarda Bernsteina 100. dzimšanas dienu. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka jāatceras 2014. gada nogalē iestudētais mūzikls Wonderful Town, jāaicina uz Rīgu spožā mūziklu zvaigzne Kima Krisvela un sadarbībā ar Rēzeknes festivāla kori jāsvingo, jākongo un jādara citas bernsteiniskas lietas, godinot talantīgo komponistu, ģeniālo diriģentu un neaizmirstamo lektoru,» stāsta Orests Silabriedis.

Izrādes bērniem Vējš vītolos un Zenīts 25. augustā pulksten 16 un 26. augustā pulksten 14

Bērnu programmā divas izrādes — Vējš vītolos Ģirta Šoļa režijā ar Edgara Mākena mūziku un Jāņa Šipkēvica veidotā izrāde pusaudžiem Zenīts, ko iestudējis Viesturs Meikšāns. «Esam tās rādījuši gan Cēsīs, gan Rīgā, kur abi iestudējumi guvuši lielu atsaucību,» saka Indra Lūkina.

Sarežģītā patiesība

Britu fotogrāfe Liza Bernarda mēģina atklāt, kas slēpjas aiz labi zināmiem stāstiem, un nedēļu ar studentiem rakņājas pa Kuldīgas arhīviem

Kāds sakars zeltam ar atkritumiem? Britu fotogrāfes Lizas Bernardas (Lisa Barnard) jaunākais projekts The Canary and The Hammer pēta zeltu, tā pielietojumu un vēsturi. Lai gan zelts ir pārticības un vērtības simbols, patiesībā mēs visi ar to saskaramies — zelts tiek izmantots lielā daļā tehnoloģiju, ko diendienā lietojam un izmetam ārā, tas ir arī tirgus atskaites punkts. Gan šajā, gan citos darbos Bernardu interesē mazāk zināmi stāsti par plaši apspriestām tēmām vai fenomeniem. Fotogrāfe atzīst, nav tik naiva, lai meklētu kādu vienu vainīgo, — pasaule, kurā dzīvojam, ir pārāk sarežģīta tik polarizējošam skatījumam. Mākslinieku darbs ir vērot, meklēt un mēģināt saprast, kur iespējams sataustīt kādu pavedienu patiesības.

Augusta sākumā Liza pavadīja nedēļu Pelčos, kur biedrības ISSP rīkotajā Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā vadīja darbnīcu Arhīvu drudzis. Iedvesmojoties no postmodernisma filozofijas, idejām par arhīvu kā varas institūciju un tā dekonstrukcijas potenciālu, fotogrāfe ar studentiem rakņājās pa Kuldīgas novada krājumu, mēģinot saprast un izzināt vietējo vēsturi.

Jūs nevis vienkārši dokumentējat vietu vai notikumu, bet izmantojat dažādas pieejas. Jūs radāt žanru un mediju miksli ar portretiem, tekstu, klusajām dabām, ainavām, kolāžām. Tas, kā jūs strādājat, labi ilustrē to, cik patiesībā sarežģīta ir mūsdienu cilvēka dzīve. Kā redzat savus darbus tradicionālas dokumentālās fotogrāfijas kontekstā?
Nezinu, kas ir «tradicionāla dokumentālā fotogrāfija». Jūs laikam atsaucaties uz aģentūras Magnum biedru darbiem vai fotožurnālistiku, bet arī tie pēdējo 20 gadu laikā ir radikāli mainījušies. Tāpēc, manuprāt, nepastāv tāds žanrs kā «tradicionāla dokumentālā fotogrāfija», tas vienkārši ir kaut kas tuvāks fotožurnālistikai.

Dokumentālā tradīcija vienmēr ir paplašinājusi savas robežas. Tā izmantojusi dažādus veidus, lai radītu darbus, kas vēsta sarežģītus un subjektīvus stāstus; lai cilvēkiem, kas tos lasa, rastos iespaids par izpētes dziļumu. Tās mērķis ir arī atspoguļot sabiedrību, kurā darbs iegūst jēgu — tas reprezentē atšķirīgu veidu, kā iespējams skatīties uz notiekošo.

Jūsu darbi atsaucas uz vardarbību un konfliktu, bet attēlos mēs to neredzam. Jūs, piemēram, ar mērķi pastāstīt vairāk par karu bildējāt paciņas, kas tika sūtītas dienējošiem amerikāņu karavīriem.
Pateicoties avīzēm un tagad arī sociālajiem medijiem, mēs daudz saskaramies ar konflikta zonām.

Manuprāt, fotogrāfa un mākslinieka darbs ir mēģināt paraudzīties uz pasauli no cita skatpunkta, tāda, kas nav tik atpazīstams. Ja interesē attēli no konflikta zonām, vajag tikai ieslēgt ziņas vai atvērt avīzi, lai atrastu šāda veida bildes. Mani neinteresē taisīt šāda veida darbus kaut vai tāpēc, ka es tos redzu nepārtraukti.

Mani saista apslēptie stāsti, tie ir sarežģītāki, nav vienkāršoti lineārie vēstījumi, kas atrodami presē un sociālajos medijos, kur cilvēkiem nav daudz laika un vietas. Dokumentālie darbi, kas top ilgāk, ļauj rūpīgāk iedziļināties slēptos konfliktos un traumās. Tie var pastāstīt par to, ko cilvēki piedzīvo ikdienā, lai arī konflikts Sīrijā viņiem šķiet kaut kas, kas notiek «tur tālumā» un viņu dzīvē nav būtisks. Ja parādi cilvēkiem pavisam ikdienišķas lietas, kas saliktas šādās paciņās, ar karu ir iespējams identificēties. Spējam iztēloties karavīru, kad viņš atver šo paciņu, tāpat kā vietu, kur viņš atrodas, cik viņš ir vecs utt.

Digitālajā laikmetā fotogrāfa loma ir mainījusies. Tagad gandrīz katram ir kamera un iespēja savas bildes publicēt internetā. Dzīvojam viltus ziņu un tādā kā noslēgtā telpā, kur dzirdam tikai savas atbalsis, angliski tam pat ir apzīmējums — echo chamber. Kādu redzat fotogrāfa un mākslinieka lomu mūsdienās?
Manuprāt, mākslinieka darbs ir ļoti svarīgs — viņam jāmēģina izprast pasauli. Dzīvojam sadrumstalotā laikā. Ir grūti zināt, kur meklējama patiesība. Kā fotogrāfei man patīk tas, ka ir iespējams komentēt lietas un procesus, katrs pavediens var kļūt par otro, trešo, ceturto daļu no galvenā vēstījuma. Galvenais stāsts ir pati tēma.

Manā projektā The Canary and The Hammer strādāju tieši šādā veidā. Projekts ir par zeltu, bet tam līdzās pastāv dažādi citi stāsti par to, kā mēs to redzam un lietojam. Cerams, ka visi elementi veido formu, kas rada kopēju jēgu.

Kad ASV par prezidentu ievēlēja Donaldu Trampu, daudzi mākslinieki publiski izteicās, ka šis ir laiks, kad jāveido augstvērtīga māksla, lai pretotos Trampa indīgajai politikai. Kopš vēlēšanām pagājuši gandrīz divi gadi, bet apsolītā radikālā māksla vēl nav redzēta.
Saprotu. Vilšanās ir tajā, ka darbi, kas tiek veidoti par Trampu, lielākoties atsaucas uz viņa mačismu vai to, ka viņš ir kā liels bērns. Tas gandrīz vai spēlē Trampam par labu, jo viņam tas patīk. Šie darbi neiedziļinās tajā, cik problemātisks ir viņa pasaules redzējums. Un ne tikai patlaban prezidentūras laikā, bet visā viņa karjerā, kas bijusi balstīta uz ekspluatāciju, kapitālismu un nežēlību.

Projektiem, kam būtu jātop, jābūt gudriem, balstītiem pamatīgā pētniecības darbā. Taču vēl ir par agru. Neviens nezina, ko no visa notiekošā secināt, visi joprojām ir šokā.

Manuprāt, daudzi taisa mākslu par laikmetu un patiesības trūkumu tajā, bet, iespējams, Tramps šajā ainā nav visredzamākais elements. Viņš nav vissvarīgākais, jo patiesībā būtiskākais ir jaunā, dīvainā paradigma, kurā dzīvojam. Tajā vairs nespējam identificēt realitāti. Tas, protams, labi saspēlējas ar fotogrāfiju.

Kā jūs jūtaties kā māksliniece, dzīvojot Apvienotajā Karalistē Brexit laikā?
Tas ir šausmīgi. Daudzi ir sarūgtināti par to, kas notiek. Nevis tāpēc, ka nesaprotam, ka britiem ir problēmas, arī esot daļai no Eiropas, — dažādi ierobežojumi un citas lietas, bet tāpēc, ka jūtamies kā izmesti no ģimenes, un tā nebija mūsu izvēle. Starptautiskā fotogrāfijas vasaras skola Pelčos ir labs piemērs — tas ir eiropeisks pasākums. Protams, internacionāls, bet reizē arī eiropeisks, un es visus šeit redzu kā daļu no savas ģimenes. Negribu būt britiete, gribu būt eiropiete.

Mani galīgi neinteresē nacionālisms. Man šķiet, ka latviešiem tas ir samērā smags koncepts. Sarežģītās vēstures dēļ cilvēkiem ir izteikta nacionālā apziņa. Savu identitāti atguvāt tikai nesen, 1991. gadā, tāpēc lielākā daļa cilvēku, kurus šeit satieku, šķiet ļoti uzticīgi idejai par to, ko nozīmē būt latvietim. Mani tas pārsteidz.

Ar to gribu teikt, ka šāda pozīcija, iespējams, var nosvērties uz pavisam labēju ideoloģiju, kas iestājas par to, lai [savā valstī] nelaistu iekšā [citu tautību] cilvēkus, vai liek saprast, ka visiem būtu jābūt skaidram, ko nozīmē būt «latvietim».

Piekļūt vietām un materiāliem, ko izmantojat savos darbos, ne vienmēr ir bijis viegli. Lasīju, ka reiz kādā konferencē ieslēdzāties tualetē, lai vakarā, kad visi aizgājuši, varētu telpas nofotografēt tukšas.
Jā, tas droši vien ir visinteresantākais atgadījums manā darbā. Tā bija piebāzta vieta. Biju tur nedēļu, un tas bija nomācoši. Tas, ko bildēju, bija O. K, bet vienu vakaru izdomāju, ka gribu šīs telpas nofotografēt bez cilvēkiem. Aizgāju uz tualeti un vienkārši ieslēdzos. Turēju kājas virs zemes un tā arī tur paliku. Mazliet pastrādāju ar datoru un tad vienā brīdī izgāju laukā ar kameru un statīvu. Darīju to ļoti pārliecinoši, tāpēc drošībniekiem likās, ka man tur ir jābūt. Viss ļoti labi nostrādāja.

Neatkarīgam māksliniekam, kas nav saistīts ar kādu organizāciju, ir grūti tikt pie atļaujas fotografēt šādus pasākumus. Konkrētajā gadījumā ar AUVSI (Association of Unmanned Vehicle Systems International, organizācija, kas rīko pasākumus saistībā ar robotiku — aut.) man palīdzēja paziņa, kas pazina direktoru. Tā parasti notiek — pazīsti kādu, kas pazīst kādu citu, kas pazīst vēl kādu. Tad tas kļūst par uzticības jautājumu. Viņiem jāuzticas, ka tu turp nedosies, lai vienkārši skaļi paziņotu: «Viss, ko jūs darāt, ir slikti!» Es tā nestrādāju. Manus darbus caurvij sajūta, ka tajā, kā dzīvojam, ir daudz problēmu, bet mani darbi nekad nav vērsti pret kādu konkrētu organizāciju, jo nekas nekad nav tik vienkārši.

Jūsu darbi tomēr ir politiski. Kur redzat robežu starp mākslu un aktīvismu?
Es neesmu aktīviste. Šajā kategorijā es liktu tādus māksliniekus kā Tomass Hiršhorns (Thomas Hirschhorn) vai Ajs Veivejs (Ai Weiwei). Ar saviem darbiem Ajs Veivejs lieliski iesaistās plaša mēroga problēmās.

Esmu vācu dramaturga un režisora Bertolda Brehta liela fane — viņu ļoti interesēja, kā iespējams izmantot teātri kā aktīvisma paveidu. Ceru, ka mani darbi arī kaut kādā veidā iesaistās šajā diskusijā, bet neesmu tik naiva, lai iedomātos, ka tie kaut ko pasaulē maina. Tomēr ceru, ka, par tiem runājot un arī par problēmām, kas saistītas ar globālo kapitālismu, ir iespējams vairot zināšanas par lietām, ko cilvēki, iespējams, nezina. Vai mani darbi kaut ko radikāli maina? Droši vien ne, bet varbūt tas nav aktīvisms.

Jūs pavadījāt Latvijā nedēļu, vadot darbnīcu Arhīvu drudzis Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā. Kopā ar studentiem pētījāt Kuldīgas novada krājumu. Vai arhīvos atradāt kaut ko, kas pārsteidza?
Saturiski mani nekas īsti nepārsteidza, jo es zinu, kā darbojas arhīvi. Mani vairāk izbrīnīja tukšumi. Piemēram, pastāv lieli caurumi par ebreju vēsturi Kuldīgā. Arhīvā gandrīz nekā par to nav. Protams, daudzi ebreji [pirms kara] aizbrauca, savukārt tiem, kas palika, viss tika iznīcināts. To apzināties bija skumji.

Kopumā Kuldīgas arhīvs un pieredze, ko tajā guvu, bija lieliska. Gandrīz katrs mans students mēģināja atrast materiālus par šīs vietas politisko vēsturi. Taču tādu nebija daudz. Bija daudz materiālu par dziedāšanu, folkloru un misticismu — tradicionālām lietām, kas ir ļoti svarīgas, bet par Kuldīgas un Latvijas vēsturi nebija milzum daudz materiālu. Saprotams, jo tas ir mazs arhīvs un maza pilsēta. Mani sajūsmināja, cik ļoti procesā iesaistījās darbinieces, kas tur strādā. Viņas ārkārtīgi vēlējās sadarboties ar studentiem — tas bija brīnišķīgi. Ceru, ka arī viņas kaut ko guva no šīs pieredzes.

Sākumā man šķita, ka pieeja arhīva materiāliem būs ierobežotāka, jo Apvienotajā Karalistē lielajās institūcijās tā ir. Šeit cilvēki bija ļoti atvērti mūs uzņemt, un tas bija fantastiski.

Ar studentiem jums bija diskusijas par arhīva jēdzienu. Jūs uzsverat, ka arhīvs ir varas institūcija. Taču ir cilvēki, kas bieži atsaucas uz saviem «personīgajiem arhīviem» vai līdzīga tipa informācijas krājumiem.
Arī tajos pastāv savi varas mehānismi. Tā ir veca dziesma, bet tie, kas raksta vēsturi, parasti ir vidusšķiras vīrieši, un arhīvs vienmēr ir bijis viņu ideju pagarinājums. Darbi nonāk kolekcijās ne tikai savu tēmu dēļ, bet arī tāpēc, ka kāds kļūst populārs, dzirdams un redzams. Tāpēc cilvēki izdomā to iekļaut kolekcijā vai darbus arhīvā, pat ja ne vienmēr tie ir labākie — kāds pieņem šo lēmumu.

Šī sistēma ir diezgan interesanta, un bija jauki iepazīties ar dāmām Kuldīgas arhīvā un redzēt, kā jaunie mākslinieki pievēršas idejām par arhīva dekonstrukciju — kā to lietot, kā rakstīt vēsturi, kurš izlemj, kas tiek pateikts un kā. Darbnīcas nosaukums, protams, nāk no Žaka Deridā (Jacques Derrida), kas ir dekonstrukcijas teorijas aizsācējs, bet arī filozofu Džordžio Agambena (Giorgio Agamben) un Mišela Fuko (Michel Foucault) idejām — viņi visi ir rakstījuši par arhīva attiecībām ar varas izjūtu.

Vai pēc vasaras skolas jūs vēl kādu laiku paliksit Latvijā. Ko gribat darīt un redzēt?
Pludmali. (Smejas.) Man pievienosies mans dēls Mailo un meita Eloīza. Mēs dosimies uz Liepāju, pavadīsim arī pāris dienas Rīgā. Viņus ļoti interesē vēsture — abi to ir studējuši. Mēs arī aizbrauksim un Ludzu. Gribu izpētīt rajonu ap Krievijas robežu. Tā ir cita veida Latvija. Rezumējot — mani interesē vēsture, cilvēki un pludmale.

CV

Dzimusi 1967. gadā
Ieguvusi bakalaura grādu fotogrāfijā un maģistra grādu fotogrāfijā un kritiskajā teorijā
Izdevusi divas mākslas grāmatas — Chateau Despair (2012) un Hyenas of the Battlefield, Machines in the Garden (2014)
2015. gadā ieguvusi Getty Images stipendiju 15 000 dolāru vērtībā jauna projekta veidošanai
Vairāk nekā 10 gadu pieredze izglītībā; šobrīd ir pasniedzēja Dienvidvelsas Universitātē

Radars pasaulē

Grieķijai beigusies astoņu gadu aizdevumu programma, kuras gaitā valsts saņēma vairāk nekā 300 miljardus eiro. Pašlaik Grieķijā ir ekonomiskā izaugsme, taču Starptautiskais Valūtas fonds brīdina, ka lielais valsts parāds var sagādāt problēmas nākotnē.

Vācijas kancleres Angelas Merkeles un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās laikā apspriesta situācija Sīrijā un Ukrainā, enerģētika un ārpolitika, taču tā noslēgusies bez acīmredzama rezultāta.

Turcijas valdība nolēmusi dubultot muitas tarifus vairāku ASV produktu importam, atbildot uz Vašingtonas sankcijām par ASV mācītāja Endrū Bransona turēšanu apcietinājumā. Valsts prezidents Erdogans paziņojis, ka Turcija boikotēs ASV ražotās elektronikas preces.

Bijušie ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktori un citas augstas izlūkošanas amatpersonas nāca klajā ar bezprecedenta nosodījumu prezidentam Donaldam Trampam par lēmumu atņemt drošības pielaidi bijušajam CIP direktoram Džonam Brenanam. Viņš pēc Trampa tikšanās ar Krievijas prezidentu Putinu jūlijā bija teicis, ka prezidenta rīcība un izteikumi ir salīdzināmi ar valsts nodevību.

ASV apstiprinājušas plānu palielināt Norvēģijā dislocēto karavīru skaitu no 300 līdz 700. Savukārt aptaujā noskaidrots, ka trešā daļa somu atbalstītu valsts dalību NATO, ja tam piekristu prezidents Nīniste.

Bijušais Latvijas Krājbankas īpašnieks Vladimirs Antonovs atzinis vainu apsūdzībās par bankas Sovetskij līdzekļu izlaupīšanu, tomēr Krievijas tiesa noraidīja aprīlī aizturētā baņķiera lūgumu aizstāt apcietinājumu ar mājas arestu.

Kijevas tiesa uzlikusi arestu Latvijas miljonāra Vasilija Meļņika īpašumiem. Lieta ierosināta par Ukrainas uzņēmuma Neftogaz līdzekļu piesavināšanos 1,7 miljardu grivnu (54 milj. eiro) apmērā. Starp arestētajiem īpašumiem ir zeme 100 ha kopplatībā un daļas 10 Latvijas uzņēmumos.

Afganistānas prezidents Ašrafs Gani izsludinājis pamieru cīņā ar kustību Taliban, kas būs spēkā ar nosacījumu, ka arī nemiernieki pārtrauks militārās aktivitātes. Savukārt islāmistu grupējums paziņojis, ka vairs negarantēs drošu pārvietošanos starptautiskās palīdzības organizācijas Sarkanais Krusts darbiniekiem.

Lietuvas Finansiālo noziegumu izmeklēšanas dienests atklājis organizētu Lietuvas un Latvijas pilsoņu grupējumu, kas no Polijas ieveda Lietuvā rapšu un saulespuķu eļļu un cukuru, nemaksājot PVN.

Pasaulē vislabāk pelnošās aktrises

Biznesa žurnāls Forbes publiskojis ikgadējo vislabāk apmaksāto aktrišu sarakstu. Šogad tā līdere ir Skārleta Johansone, kuras lielākais honorārs bija par lomu filmā Atriebēji: Bezgalības karš.

Drīzumā tiks publicēts arī vislabāk apmaksāto aktieru saraksts un tad varēs salīdzināt, vai situāciju ir mainījusi pirms pāris gadiem sāktā kampaņa par vienlīdzīgu samaksu vīriešiem un sievietēm.

Mazā formāta veikalu lielie panākumi

Mazā formāta veikali visā pasaulē piedzīvo atdzimšanu – tie ir galamērķis gājienam uz veikalu 7 reizes no 10 un ieņem 26% no pārdošanas apjoma naudas izteiksmē. Turklāt apgrozījuma ikgadējais izaugsmes temps šajā segmentā ir 14% līmenī, salīdzinot ar 2-2,5% citos formātos.

Mazā formāta veikalu izaugsmi veicina vairākas objektīvas globālas tendences, tostarp urbanizācija. Pilsētnieki dzīvo aizvien kompaktākos dzīvokļos, kuros ne vienmēr ir vieta produktu uzglabāšanai. Cilvēki apprecas un izveido ģimenes krietni vēlāk. Aizvien vairāk cilvēku dzīvo vieni – tas attiecas gan uz gados jauniem, gan veciem cilvēkiem. Mazās mājsaimniecības retāk gatavo, tām nav nepieciešams daudz produktu. Jaunatnes koncentrēšanās uz karjeras izaugsmi rada augstāku ienākumu līmeni, salīdzinot ar citām iedzīvotāju grupām. Šādiem patērētājiem mazā formāta veikali kļūst par racionālu izvēli.

Piedāvā risinājumu

Aizņemtības palielināšanās darbā noved pie tā, ka patērētāji cenšas izvairīties no rūpēm mājās un brīvo laiku velta atpūtai, vienlaikus palielinot ēšanas ārpus mājām popularitāti. Mazie veikali ar ierīkotu vietu maltītes ieturēšanai piedāvā šādu risinājumu.

Ne mazāk svarīgu lomu mazā formāta veikalu veiksmīgā izaugsmē spēlē strādājošo un uzņēmējdarbībā iesaistīto sieviešu skaita pieaugums. Aizņemtai sievietei ir ļoti ierobežots laiks produktu meklēšanai milzīgos hipermārketos, tāpēc prātīgs un ļoti racionāls risinājums ir ātra iebraukšana veikalā, kas atrodas pa ceļam mājup, lai iegādātos sev vai ģimenei nepieciešamo – vai tie ir pusfabrikāti vai svaigi produkti ātrām vakariņām.

Uzņēmuma Nielsen pētījumā esam noskaidrojuši galvenās pircēju prasības un gaidas mazā formāta veikaliem četros svarīgākajos parametros – laiks, ko viņi ir gatavi veltīt iepirkumu izvēlei, preču izvēle, cenu līmenis un vispārējā pieredze iepirkšanās procesā.

Laiks svarīgākais

Nielsen noteicis sešus mazā formāta veikalu veidus: nelieli tīklu lielveikali, kurus pircēji apmeklē pirkumu papildināšanai; mazi zemo cenu veikali, kas piedāvā izdevīgas cenas tuvu pircēju atrašanās vietai; specializētie veikali ar unikālu piedāvājumu un preču sortimentu, visbiežāk tie ir alkoholiskie dzērieni; vietēji mazi, neatkarīgi veikali; veikali un degvielas uzpildes stacijas, kas orientēti uz produktu piedāvāšanu patērēšanai uz vietas.

Atšķirībā no citu formātu veikaliem, laiks ir svarīgākā mazā formāta veikalu veiksmes formulas sastāvdaļa. Pircējs pievērš uzmanību laikam, kas nepieciešams gājienam uz veikalu, produktu iegādei un pirkuma apmaksai.

Patērētāji norāda uz mazā formāta veiklu atrašanās vietas nozīmību – 40% respondentu vēlētos līdz šādam veikalam nokļūt ne ilgāk kā 5 minūšu laikā, 33% ir gatavi tam veltīt 6-10 minūtes. Pie kases 6% vēlētos pavadīt “nulli” minūšu, 48% piekrīt pagaidīt 1-3 minūtes, 21% – 4-5 minūtes, un 25% aptaujāto ir gatavi pavadīt rindā pie kases vairāk par 5 minūtēm.

Jauni produkti un maltītes vieta

Pareizs produktu sortiments vajadzīgā kvalitātē – šo vienkāršo principu varētu būt grūti izpildīt mazā formāta veikalos, kur plauktu plašums ir ierobežots. Sortimenta svarīgums ir visai nozīmīgs mazā formāta veikaliem, jo – ja pircējs veikalā neatrod meklēto preci, tad galvenā mazā formāta veikala priekšrocība, proti, laika ekonomija, zūd. Mazā formāta veikaliem ir vieglāk piedāvāt jaunas preču grupas, kuras pircēji, visticamāk, pamanīs, salīdzinājumā ar lielveikaliem un to garajiem plauktiem.

Vēl viens svarīgs aspekts – gatavo ēdienu un karsto dzērienu piedāvājums līdzņemšanai vai patērēšanai uz vietas. Neskatoties uz zemo rādītāju, mēs pieļaujam, ka kvalitatīvu gatavo ēdienu un dzērienu pieejamība rada “halo efektu” attiecībā uz pārējo sortimentu un veikala zīmolu kopumā – pozitīva emocionāla reakcija tiek pārnesta arī uz citiem veikala elementiem. Galdiņu ierīkošana maltīšu ieturēšanai, iespējams, būs jauna alternatīva niša mazā formāta veikliem – 23% respondentu ir pamanījuši šādu vietu klātbūtni mazos veikalos, un 57% atbildējuši, ka izmantojuši iespēju tajās uzkavēties.

Maksā vairāk un vēlas komunikāciju

Starp citiem mazā formāta veikala apmeklēšanas iemesliem 44% respondentu minējuši “regulāri nepieciešamo produktu pirkumi”, 22% – turpmākai izmantošanai paredzētu produktu pirkumi, 11% – ēdienu gatavošanai nepieciešamo sastāvdaļu iegāde. Cenas netiek uzskatītas par mazā formāta veikalu stipro pusi, un galvenais jautājums, uz kuru jāatrod atbilde – par cik vairāk pircēji ir gatavi maksāt, pirms dosies uz lielā formāta veikalu pievilcīgāku cenu meklējumos?

Visbeidzot, pircēju pieredzē atspoguļojas arī mijiedarbība ar personālu. Ja pieejamas divas brīvas kases – viena ar kasieri, bet otra pašapkalpošanās, 39% respondentu priekšroku dotu otrajam variantam, jo tas ieekonomētu laiku, bet 61% aptaujāto izvēlas variantu ar kasieri, jo novērtē komunicēšanās iespēju.

Baltijā vairāki lielveikali sākuši veidot mazos veikalus – Rimi Mini, Rimi Express, Maxima Express. Šobrīd degvielas uzpildes stacijas sniedz milzīgu ieguldījumu šī virziena attīstībā, kā arī pastāvīgi papildina līdzņemšanai paredzēto svaigo ēdienu sortimentu un ļauj klientiem ātri samaksāt par nepieciešamajām precēm.

Sagaidāms, ka tuvākajos pāris gados jaunie veikali piedāvās paplašinātu sortimentu svaigo produktu vai līdzņemšanai paredzēto ēdienu kategorijā, veidos ērtu sarunu un maltīšu ieturēšanas zonu, kā arī piedāvās iespēju norēķināties par pirkumiem ar mobilo telefonu. Pēc 5-10 gadiem mazā formāta veikalos sagaidāmi jauni tehnoloģiskie risinājumi, kas ļaus iepirkties vēl ātrāk.

 

Autore ir Nielsen mazumtirdzniecības klientu apkalpošanas nodaļas vecākā speciāliste.

Radars Latvijā

Šonedēļ Latvijā sākās kopš neatkarības atjaunošanas vērienīgākās Nacionālo bruņoto spēku mācības Namejs 2018, kuras notiks 36 novados ar 10 000 cilvēku dalību. Mācībās līdz ar Latvijas armiju piedalās zemessargi, iekšlietu darbinieki un brīvprātīgie, NATO sabiedroto vienības no ASV, Lietuvas, Polijas un Čehijas.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā otrdien notika pirmā kopējā Latvijas un Igaunijas valdību sēde, kas rīkota par godu abu valstu neatkarības simtgadei. Sanāksmē apspriesta sadarbība enerģētikā, transporta un drošības jomā, pēc tam parakstot līgumu par iedzīvotāju reģistra datu apmaiņu.

Pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica publicējis «melno sarakstu», kurā apkopoti viltus ziņu, klikšķu un slēpta politiskā satura interneta vietņu un sociālo tīklu profilu nosaukumi, iesakot neticēt to publicētajai informācijai un neizplatīt to tālāk. Saraksts atrodams Rebaltica.lv.

Centrālā vēlēšanu komisija nolēmusi izsvītrot no 13. Saeimas vēlēšanu sarakstiem septiņus agrāk tiesātus kandidātus. Vēl četri kandidāti, iespējams, bijuši Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģenti. Viņiem balotēties vēlēšanās nav liegts, taču informācija par iespējamo sadarbības faktu ar VDK jānorāda ziņās par kandidātu.

Šogad politisko partiju kasēs saziedoti vairāk nekā 1,3 miljoni eiro, liecina KNAB dati. Ziedotāju skaits ir palielinājies, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet ziedotās naudas apmērs ir līdzīgs. Visvairāk ziedots ZZS — kopš janvāra gandrīz 400 000 eiro.

LTV raidījums De facto ziņoja par KNAB aizdomām, ka Saeimas deputāts Askolds Kļaviņš lējis Saeimas apmaksātu degvielu sava uzņēmuma Gandrs mašīnā. Taču KNAB nesteidzas izmeklēt iespējamo informācijas noplūdi — Kļaviņa brīdināšanu par gaidāmo kriminālprocesu.

Savulaik par oligarhu dēvētais Ainārs Šlesers viesnīcā Latvija regulāri tiekas ar laikraksta Dienas Bizness īpašnieku Jāni Maršānu, komentētāju Sandri Toču un bijušo partijas biedru, tagad Saskaņas tieslietu ministra kandidātu Guntaru Grīnvaldu, ziņo Re:Baltica un Tvnet.lv. Sociālajos tīklos uzvirmojušas diskusijas par Šlesera atbalstu partiju KPV LV un Saskaņa koalīcijai pēc vēlēšanām.

KNAB nesaskata slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju ZZS pārstāves Danas Reiznieces-Ozolas vadīto Finanšu ministriju slavinošās reklāmās.

Rīgas dome plāno par gandrīz miljonu eiro atpirkt četrus zemesgabalus Skanstē, no kuriem viens daļēji pieder bijušajam maksātnespējas administratoram Mārim Sprūdam, kas apsūdzēts par izspiešanu un naudas atmazgāšanu. Zemesgabali esot nepieciešami Skanstes revitalizācijai.

Pēdējos 10 gados KNAB izmeklētajos kriminālprocesos ar tiesu spriedumiem konfiscēta nauda 2 242 354 eiro kopsummā.

Vanšu tilts un Zemitāna tilts ir kritiskā stāvoklī, jo konstatēta deformācija un korozija dzelzsbetona konstrukcijās, secinājis Būvniecības valsts kontroles birojs. Rīgas domes satiksmes departaments tiltu stāvokli vērtē kā apmierinošu. Kopumā valstī no 969 tiltiem sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī ir gandrīz puse, liecina Latvijas valsts ceļu dati.

Prokuratūra izvirzījusi apsūdzības Nepilsoņu kongresa vadītājam Aleksandram Gapoņenko par iespējamām pret Latvijas valstiskumu vērstām darbībām un naida kurināšanu.

Valdības koalīcija nav atbalstījusi Veselības ministrijas lūgumu par gadu pagarināt likumprojekta izstrādi ar kritērijiem medicīnas pakalpojumu iekļaušanai valsts apmaksājamo klāstā.

Valsts kanceleja izsludinājusi jaunu atklātu konkursu Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amatam.

Vaino nodokļus

Iedarbīgākais instruments ēnu ekonomikas apkarošanai ir darbaspēka nodokļu samazināšana — tā domā 61% no 750 visā Latvijā aptaujātiem uzņēmējiem. Aptauju veica Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija un SKDS. 24% uzskata, ka pret ēnu ekonomiku palīdzētu cīnīties uzticības celšana valstij.

Ēnu ekonomikas cēloņi?

Pārāk augsti nodokļi 56%
Darba ņēmēju izvēle par labu «aplokšņu algai», lai saņemtu lielāku atlīdzību 52%
Uzticības trūkums valstij 26%
Godprātības trūkums sabiedrībā 7%
Iedzīvotāju parādsaistības 2%

Nedēļas citāts

Jostas vēl neatlaiž

20. augustā oficiāli noslēdzās Grieķijai sniegtās 320 miljardu eiro starptautiskās palīdzības programma, paverot ceļu jaunam finansiālas neatkarības laikmetam. Tomēr grieķu mokas vēl nav beigušās

Kad Dimitris Zafiru pirms diviem mēnešiem beidzot tika pie sen meklētā darba, viņa alga bija divreiz mazāka par to, ko vīrietis pelnīja pirms Grieķijas parādu krīzes. Taču pēc gadiem ilgušas ķepurošanās tas tomēr bija solis uz augšu. «Tagad manai ģimenei mēneša beigās pāri paliek nulle no nopelnītā. Taču nulle ir labāk nekā situācija, kad mēs vispār nespējām samaksāt savus rēķinus,» rūgti iesmejoties, saka 47 gadus vecais metāla būvju speciālists.

Grieķijas ekonomikā ir vērojamas atlabšanas pazīmes, un Eiropas līderi apgalvo, ka beidzot pielikts punkts parādu krīzei, kas gandrīz nogremdēja visu eirozonu. Tajā pašā laikā pēdējos desmit gados pārdzīvotā ekonomikas nobremzēšanās, strauja budžeta izdevumu apcirpšana un nodokļu palielināšana ievērojami palielinājusi uz nabadzības robežas dzīvojošo grieķu skaitu. Šajā kategorijā ierakstāma vairāk nekā trešdaļa no 10 miljoniem valsts iedzīvotāju, liecina OECD dati.

Mājokļu vidējie ienākumi ir samazinājušies par 30%, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku. Vairāk nekā piektā daļa cilvēku joprojām nespēj samaksāt rēķinus par īri, elektrību un kredītu maksājumus. Trešdaļā ģimeņu vismaz viens no tās locekļiem ir bezdarbnieks. Un arī starp strādājošajiem palielinājies to cilvēku skaits, kas raksturojami kā strādājoši nabagi. Šis rādītājs ir viens no sliktākajiem Eiropā.

«Katrai sabiedrībai, kas zaudējusi ceturto daļu no savas ekonomikas, būtu jātiek galā ar smagām sociālām problēmām,» intervijā saka Grieķijas finanšu ministrs Eiklīds Cakalots. «Tomēr situācija iet uz labo pusi, un cilvēki beidzot sāk izjust, ka arī viņu stāvoklis uzlabojas.»

Patur tikai krustiņu

Ekonomikas nostabilizēšanās pamudināja vienu no lielām celtniecības kompānijām ķerties pie jauniem projektiem un meklēt darbiniekus. Tādā veidā pie darba atkal tika arī Dimitris Zafiru. Viņa alga tagad ir 800 eiro mēnesī. Pirms krīzes pelnīja 1500. Savā iepriekšējā darbavietā vīrietis bija nostrādājis 20 gadus. Kad sākās krīze, firma sāka kavēt algu izmaksāšanu. Vispirms divus mēnešus, bet vēlāk jau četrus. Līdzīga situācija bija vērojama daudzos citos uzņēmumos.

Zafiru sieva Sotirja bez algas nostrādāja gandrīz visu 2013. gadu, jo viņas darba devējs — grieķu lielveikalu ķēde — paziņoja par bankrotu. Vēlāk to pārpirka cita kompānija, darbinieku algas samazinot no 1100 līdz 800 eiro. Sotirja saņēma arī pusi no aizkavētās algas. Savukārt viņas vīram šajā ziņā nepaveicās — vecais uzņēmums celtniecības speciālistam tā arī nesamaksāja 13 000 eiro, kas bija sakrājušies novilcinātajās algās.

Ģimenei sāka krāties nesamaksāti rēķini. Viņi vairs nespēja norēķināties par enerģiju un veikt ikmēneša maksājumu bankai par kredītā nopirkto pieticīgo trīsistabu dzīvokli piepilsētā netālu no Atēnu ostas. Vienīgais glābiņš, kas pasargāja ģimeni, bija valdības pieņemtais likums, kas aizliedza bankām izlikt no mājokļiem kredīta nemaksātājus, ja tā ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Šis likums palīdzēja tūkstošiem grieķu.

Ģimene samazināja tēriņus apģērbam un pārtikai, pārtrauca terapiju meitai Annemarijai (13), kas cieš no disleksijas. Kad nauda sāka izsīkt, Sotirja pārdeva savas zelta rotaslietas, izņemot vienu krustiņu no Annemarijas kristībām.

Dimitrim tiekot pie jauna darba, ģimene beidzot spējusi atvilkt elpu. Pāris ir noalgojis jaunu mājskolotāju meitai, bet Sotirjai vairs nav nepieciešams apstaigāt vairākus veikalus, lai atrastu lētākos dārzeņus un gaļu. Vecāki apņēmušies pēc iespējas ātrāk atmaksāt iekrātos parādus, pat ja mēneša beigās naudas maki paliek pilnīgi tukši.

«Grieķijā kļūst labāk,» secina celtnieks. «Tas gan nenozīmē, ka viss ir pagriezies uz labo pusi.»

Arī pēc oficiālās palīdzības programmas noslēguma Grieķijai vēl gadiem ilgi būs jāievēro stingra budžeta tēriņu uzraudzība, jo starptautiskie kreditori vērīgi seko valsts fiskālajai disciplīnai un strukturālo reformu attīstībai. Premjerministrs Aleksis Ciprs gan apsolījis lielāko sociālo palīdzību vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem un sola samazināt nodokļus uzņēmumiem, lai tādā veidā stimulētu jaunu darbavietu radīšanu. Bezdarba līmenis, kas 2013. gadā bija 28%, tagad ir noslīdējis līdz 19,5%, taču tas joprojām ir viens no augstākajiem Eiropā.

Premjerministrs cer, ka valsts ekonomika turpinās attīstīties pa augšupejošu līkni — pērn IKP pieaugums bija 1,4%. Valsts budžetā veidojas neliels pārpalikums, taču to apēd parādu maksājumi par valstij aizdoto naudu. Ciprs cer, ka nepilnu divu gadu laikā Grieķija atkal varēs atsākt valsts parādzīmju tirgošanu.

«Cik zemu kritusi»

Grieķijā valda sajūta, ka krīzes melnā ēna sāk izgaist. Pirejas ostā, kas atrodas netālu no Zafiru dzīvesvietas, tūkstošiem tūristu steidzas uz lielajiem prāmjiem, kas pēc Akropoles apmeklēšanas atpūtniekus aizved tālāk uz saulainajām Grieķijas salām. Tūristu skaita pieaugums šogad ir ievērojams, tādā veidā stimulējot ekonomisko izaugsmi. Lai apkalpotu lielos pūļus, ielas atkal sāk izraibināt jauni mazie uzņēmumi. Aktivitātes atjaunošanās jūtama arī celtniecības nozarē.

Savu stratēģiju mainījuši daudzi ražošanas uzņēmumi, arvien lielāku daļu savas produkcijas cenšoties pārdot ārzemēs. Patlaban tiek eksportēta trešā daļa Grieķijā saražoto preču. Pirms krīzes eksports bija nepilna ceturtdaļa.

Industriālo objektu un mājokļu apgaismošanas sistēmu uzņēmums Bright Special Lighting ārpus Grieķijas pārdod pat pusi savu ražojumu. Šī vidējā uzņēmuma īpašnieks Nikoss Vasiliu lepojas, ka jaunāko klientu vidū ir Google galvenais Eiropas birojs Īrijā un telekomunikāciju uzņēmuma Vodafone veikali Parīzē.

Vasiliu stāsta, ka pirmo reizi pēc krīzes sākuma viņa firma pie peļņas tika tikai pagājušajā gadā. Tas ļāvis darbā pieņemt vēl 25 cilvēkus, kopējo strādājošo skaitu palielinot līdz 143. Tikai desmit no viņiem ir pagaidu darbinieki, pārējiem ir ilgtermiņa līgumi. Vidējā alga ir 1100 eiro mēnesī. Tā pašreizējā situācijā Grieķijā skaitās pieklājīga alga.

Algas krīzes laikā gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā saruka par 20%. 2012. gadā valdība samazināja arī minimālo algu līdz 586 eiro mēnesī. Pirms tam tā bija 751 eiro.

Diemžēl daudzi uzņēmumi maksā tieši minimālo algu. Gandrīz puse nodarbināto strādā ar pagaidu vai nepilnas slodzes līgumiem. Tas, protams, palīdz uzlabot bezdarba līmeņa statistiku, taču daudzi privātajā sektorā strādājošie šādā veidā nopelna mazāk par minimālo algu, norāda OECD. Zem šo minimālo ienākumu līmeņa atrodas gandrīz puse grieķu ģimeņu ar diviem un vairāk bērniem.

Lai veicinātu ekonomikas konkurētspēju, Grieķijas kreditori — Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija — kā vienu no palīdzības programmas noteikumiem pieprasīja atteikšanos no kolektīvajiem darba līgumiem, tādā veidā panākot elastīgākus priekšnoteikumus darbinieku atlaišanai. Līdz ar to kolektīva protestēšana pret zemajām algām un kaulēšanās par to paaugstināšanu tagad principā ir neiespējama.

Par jauno situāciju darba tirgū joprojām bažīgs ir arī celtnieks Zafiru, kaut arī pašam tagad ir pilna darba laika līgums. Jaunajā darbavietā viņš strādā kopš jūnija. Taču dzirdējis stāstus, ka daži uzņēmumi atlaiž savus strādniekus pēc viena nostrādāta gada. Vēlāk to izdarīt ir komplicētāk, jo to regulē likumdošanā joprojām saglabāta norma.

Tiem cilvēkiem, kas krīzes laikā krituši vēl zemāk, pat viena gada līgums šobrīd šķiet nepiepildāms sapnis. Kādā nesenā pēcpusdienā labdarības organizācijas Praksis birojā sastopu vientuļo māti Džordžiju Pavlioti (50). Viņa ieradusies uz pārrunām ar sociālo darbinieku.

Pirms krīzes sieviete strādāja par menedžeri sabiedrisko aptauju firmā. 2008. gadā viņai piedzima meita, bet pēc dekrēta atvaļinājuma sievietei darba vairs nebija, jo firma bija krasi samazinājusi savu štata vietu skaitu. Darbu zaudēja arī Džordžijas vīrs, kas strādāja apsardzes firmā. Finanšu grūtības kļuva par vienu no iemesliem ģimenes izjukšanai — sieva iesniedza prasību šķirt laulību. Starp citu, šķiršanos skaita pieaugums Grieķijā ir viena no krīzes blaknēm.

Pēc kāda laika sieviete atrada neformālu darbu, strādājot par apkopēju un kopjot smagi slimus sirmgalvjus, ieskaitot autiņbiksīšu maiņu pieaugušajiem. «Es nespēju noticēt tam, cik zemu esmu kritusi,» stāsta Džordžija. «Tas smagi iedragāja manu pašpārliecinātību.»

Praksis piedāvā konsultācijas jauna darba atrašanai, kā arī sniedz psiholoģisku un finansiālu atbalstu. Kā vientuļā māte Džordžija varētu pretendēt uz valsts pilnībā apmaksātu bērna kopšanu un skološanu, taču to kavē formalitāte — viņas laulība joprojām nav oficiāli šķirta.

Jo ilgāk sieviete atrodas ārpus darba tirgus, jo grūtāk viņai būs tajā atgriezties. Nesen viņa piekrita strādāt par aukli ar elastīgām darba stundām, par to saņemot 450 eiro mēnesī. Ar to pietiek dzīvokļa īrei un komunālajiem rēķiniem, bet nekam citam.

«Palīdzības programmas noslēgums pilnīgi neko nav mainījis mūsu dzīvē,» nopūšas sieviete. «Mēs cenšamies izdzīvot, nevis dzīvojam.»

Grieķija skaitļos

Nacionālajā drošības komisijā rosinās apspriest informācijas izpaušanu deputāta Kļaviņa lietā

Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītāja Inese Lībiņa-Egnere (V) rosinās nākamajā NDK sēdē pēc nedēļas izskatīt jautājumu par iespējamu informācijas izpaušanu deputāta Askolda Kļaviņa (ZZS) lietā, vēsta aģentūra LETA. “Es viena nevaru noteikt komisijas sēdes kārtību, tāpēc lūgšu komisijas locekļu viedokli, kā šo jautājumu varam risināt,” teica komisijas vadītāja.

LETA vēsta, ka Ģenerālprokuratūra jūlijā pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izmeklētāja iesnieguma atteikusies sākt kriminālprocesu par iespējamu informācijas izpaušanu Kļaviņa lietā. Birojs ir sācis kriminālprocesu pret Saeimas deputātu Kļaviņu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā, izmantojot parlamenta kompensācijas apmaksāto degvielu sava uzņēmuma auto.

Aģentūras LETA rīcībā esošā informācija liecina, ka maijā Kļaviņa lietas KNAB izmeklētājs nosūtījis iesniegumu ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram par to, ka, izmeklējot šo lietu, viņaprāt, no Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) puses notikusi pirmstiesas kriminālprocesā iegūto ziņu izpaušana. Publiski par šo lietu tapa zināms vien 21.jūnijā, kad Saeima nolēma piekrist kratīšanai deputāta dzīvesvietā.

Kučinskis ar preses sekretāra Andreja Vaivara starpniecību noliedza minētos apgalvojumus. Vaivars uzsvēra, ka neviens apgalvojums šajā sakarā nav pamatots un tie ir vērtējami kā priekšvēlēšanu cīņas elements.

Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers ar Ģenerālprokuratūras sabiedrisko attiecību speciālistes Unas Rēķes starpniecību apliecināja, ka informācija par iespējamu informācijas izpaušanu no KNAB izmeklēšanas nodaļas lietvedībā esoša kriminālprocesa Ģenerālprokuratūrā saņemta no lietas virzītāja.

Plašākus komentārus par informācijas saturu nav iespējams sniegt, jo tā ir klasificēta, skaidroja Adlers. Tomēr viņš norādīja, ka informācijas pārbaude notika, ievērojot izmeklēšanas intereses konkrētā kriminālprocesā, kuru izmeklējot tika konstatēta iespējama informācijas izpaušana trešajām personām.

Pēc pārbaudes pabeigšanas 2.jūlijā pieņemts lēmums par atteikšanos sākt kriminālprocesu par Krimināllikuma 318.panta 2.daļā un 304.pantā paredzētā nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Šie Krimināllikuma panti paredz atbildību par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un pirmstiesas kriminālprocesā iegūto ziņu izpaušanu.

Rīgas domes deputāte, bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe (JKP) otrdien sociālajā tīklā “Facebook” rakstīja, ka viņas rīcībā ir ziņas, kas norāda uz noziegumu, “ko ar KNAB vadītāja Jēkaba Straumes palīdzību pastrādājis Kučinskis, brīdinot savu partijas biedru Kļaviņu par krimināllietas sākšanu, plānotajām procesuālajām darbībām, tādējādi brīdinot aizdomās turēto un ļaujot viņam iznīcināt pierādījumus un kaitējot izmeklēšanai”. Strīķe savu paziņojumu plašāk aģentūrai LETA nekomentēja.

Latvijas Televīzijas raidījumam “De facto” pagājušā svētdienā atgādināja, ka laikā, kad Saeima jūnijā lēma par atļauju KNAB rīkot kratīšanu Kļaviņa dzīvesvietā un automašīnā, viņš pats debatēs no tribīnes pauda – jau kādu laiku dzirdējis baumas, ka tāda lieta būšot. To deputāts apstiprināja arī žurnālistiem, norādot, ka saņēmis anonīmu īsziņu, kurā brīdināts, ka viņam būs nepatikšanas. Vaicāts, ko īsti nozīmē “nepatikšanas”, kā arī, vai tās varētu nākt no KNAB puses, Kļaviņš toreiz apgalvoja, ka tas tur neesot bijis rakstīts, tomēr parādīt īsziņu žurnālistiem atteicās.

“De facto” vēstīja, ka KNAB priekšniekam Straumem neesot aizdomu par informācijas noplūdi no biroja Kļaviņa lietā. Iespēja, ka deputāts varētu būt iepriekš pabrīdināts par notiekošo izmeklēšanu, esot jaunums ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, tā viņš apgalvojis “De facto”. “Nevaru atbildēt. Neesmu informēts. Es vispār par šādu īsziņu dzirdu pirmo reizi kaut ko. Tā kā tur jums jājautā KNAB, bet es domāju, ka tur nekāds kaitējums vai sekas nevienam nav iestājušās arī,” viņš teica.

To, kurš varētu būt brīdinājis viņa pārstāvētās apvienības deputātu Kļaviņu, nezinot arī KNAB pārraugs Kučinskis, vēstīja “De facto”. “Nav man informācijas. Es tik daudz, kā toreiz jutu, ka bija zināma intriga, kas tur gatavojas. Bet nē, nav,” viņš klāstīja raidījumam. Kučinskis gan atzina, ka par valstiski svarīgām lietām viņš informāciju saņem brīdi pirms citiem, tomēr noliedz, ka tas rada riskus par noplūdi, piemēram, no premjerministra biroja, jo ar iestāžu vadītājiem viņš komunicējot viens pret vienu.

Pa ierasto taciņu tālāk?

Vai tiesnešu kļūdas maksātnespējas lietās tiešām ir tāla pagātne? Ir analizē dīvainības un likumpārkāpumus, kas pieļauti pēdējos trijos gados, un atklājam arī gadījumus, kā tiesneši palīdz no soda glābties pārkāpumos pieķertiem administratoriem

Ar 80 lappušu ziņojumu noslēdzies ekspertu darbs pie tiesnešu lēmumu vētīšanas maksātnespējas lietās, kurās Ir pērn atklāja daudzas kļūdas un brīžiem skandalozus likumpārkāpumus. Vairākus mēnešus tapušais ziņojums sabiedrībai vēl nav pieejams, bet pirmdien, 27. augustā, to apspriedīs Tieslietu padome. Viens no komisijas ekspertiem, tieslietu jomas autoritāte un bijušais Augstākās tiesas (AT) tiesnesis Kalvis Torgāns jau izteicies, ka ziņojums pievīlis cerības — tas vairāk atgādinot «tiesnešu aizstāvības rakstu», nevis objektīvu izvērtējumu. Tomēr eksperti nonākuši pie secinājuma, ka atsevišķi tiesneši pieļāvuši rupjas kļūdas 2008.—2014. gadā notikušajos maksātnespējas procesos.

Kamēr Tieslietu padomes vērtējums šīm kļūdām vēl gaidāms, Ir nolēma turpināt sākto darbu un pārbaudīt — vai ķēķa tikumi tiešām ir izzuduši? Tieši to iepriekš uzsvēra tieslietu jomas augstākās amatpersonas: pārkāpumi līdz 2014. gadam ir bijuši, bet vēlāk situācija radikāli uzlabota, un visas problēmas palikušas tālā pagātnē.

Lai pārbaudītu šī argumenta pamatotību, Ir izanalizēja maksātnespējas lietas laika posmā no 2015. gada līdz 2018. gada sākumam. Secinājums — lietu daudzumam samazinoties, sarūk arī aizdomīgu procesu skaits un tiesnešu pārkāpumi, tomēr konstatējām vairākas uztraucošas lietas.

Pirmkārt, joprojām atrodas spilgti piemēri, kas rada aizdomas, ka turpinās shēmošana ar «nejaušo» lietu sadali maksātnespējas administratoriem. Otrkārt, atklājas gadījumi, kuros Maksātnespējas administrācija sākusi vērsties pret nopietniem pārkāpumiem administratoru darbā, taču tiesneši ar nelikumīgiem lēmumiem glābj šīs «melnās avis».

Treškārt, virkne tiesnešu pārkāpumu saistīti ar lietām, kurās uzņēmēji dažādos veidos cenšas «uzmest» Valsts ieņēmumu dienestu — tātad ar administratoru un tiesnešu gādību valsts neiegūst likumīgos nodokļu ieņēmumus. Visbeidzot, pārkāpumus pieļāvušo tiesnešu sarakstā ir redzami daudzi jauni uzvārdi, salīdzinot ar iepriekš Ir pētīto pēckrīzes periodu, taču atrodas arī nelabojami «dinozauri» — pat pēc vairākkārtējas nelikumīgu lēmumu atcelšanas viņi netraucēti turpina braukt vecajās sliedēs. Tāpēc šajā rakstā aplūkosim vairākus konkrētus pārkāpumu piemērus, kas diemžēl apstiprina eksperta Kalvja Torgāna secinājumu — kamēr rupjas kļūdas un visatļautība tiek attaisnota, shēmošana turpinās.

«Ceļošana» turpinās

Situācija maksātnespējas sektorā pēc 2015. gada visai būtiski atšķiras no pērn Ir analizētā pēckrīzes perioda, jo mainījusies parādnieku struktūra. No 2008. līdz 2014. gadam tie pamatā bija uzņēmumi, turklāt liela daļa ar vērtīgiem aktīviem, kurus īpašnieki cerēja saglabāt, vienlaikus atbrīvojoties no parādu nastas. Toties pēdējo trīs gadu laikā ievērojami pieaudzis fizisko personu maksātnespēju skaits, savukārt uz bankrota sliekšņa nonākušie uzņēmumi pārsvarā ir tukšas čauliņas ar milzīgiem parādiem — galvenokārt pret VID.

No aplūkotajiem trīs gadu perioda 7280 procesiem lielākā daļa ir fizisko personu un tikai 2573 — juridisko personu maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesi. Ir padziļināti pievērsās tieši uzņēmumiem, īpaši tiem, kas neilgi (līdz pusgadam) pirms maksātnespējas vai aizsardzības ierosināšanas ir pēkšņi mainījuši savu juridisko adresi, jo šo soli var vērtēt kā mēģinājumu trāpīt noteiktas tiesas piekritībā. Šāda prakse bija ļoti izplatīta 2008.—2014. gadā, kad šādu «ceļotāju» bija vairāk nekā 800 jeb aptuveni desmitā daļa no visiem procesos iesaistītajiem uzņēmumiem.

Izrādās — lai gan kopējie skaitļi ir kritušies, «ceļotāju» proporcija joprojām ir līdzīga. Ir apkopotie dati rāda, ka no 2015. gada sākuma līdz 2017. gada beigām «ceļojuši» 232 uzņēmumi jeb aptuveni tie paši 9% no kopskaita.

Lielākā daļa adreses nomainījuši līdz 2017. gada 4. janvārim, kad beidzot stājās spēkā likuma grozījumi, kas nosaka: lietu piekritība tiesās tiek vērtēta pēc parādnieka adreses, kas bija reģistrēta trīs mēnešus pirms vēršanās tiesā. Taču Ir pētījumā iekļaujam garāku periodu — līdz pusgadam —, un, piemēram, pērn 35 firmas ir nomainījušas savu adresi 3—6 mēnešus pirms maksātnespējas.

Iepriekš pētījumā par 2008.—2014. gadu Ir atklāja, ka «ceļotājfirmu» lietas koncentrējas pie visai šaura tiesnešu loka. Ir apkopoja sarakstu ar 19 tiesnešiem rekordistiem, kas šajā laikaposmā bija skatījuši vismaz desmit «ceļotāju» lietas.

Pēc 2015. gada, sarūkot lietu kopskaitam, koncentrācija pie dažiem tiesnešiem vairs nav tik spilgta, tomēr notiek. Daudzas lietas saplūst lielajā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, bet kopumā 232 «ceļotāju» lietas skatījuši 89 tiesneši. Rekords ir astoņas «ceļotāju» lietas vienam šīs tiesas tiesnesim — Inesei Strodei. Kopumā konstatējām 11 tiesnešus, kas skatījuši vismaz piecas «ceļotāju» lietas trijos gados. Tikai daži rekordisti ir tie paši, kurus konstatējām iepriekšējā periodā — Vidzemes priekšpilsētas tiesneses Antra Zute, Kristīne Zdanovska un Ilona Rūķe, pārējie uzvārdi sarakstā ir jauni.

Mums nav droši zināms, kāpēc firmas neilgi pirms vēršanās tiesā maina adresi, tomēr vismaz atsevišķos tuvāk aplūkotajos gadījumos vīd shēmu pazīmes. Piemēram, tāds izskatās Dul Investment stāsts, kurš raisa pamatotas šaubas arī par lietu nejaušo sadali administratoriem.

Vidzemes priekšpilsētas tiesa Dul Investment maksātnespējas procesu apstiprināja pērn maijā. Tolaik kārtība, kādā Maksātnespējas kontroles dienests (agrāk — Maksātnespējas administrācija) izvēlas un iesaka tiesai apstiprināšanai administratoru, bija jau vairākkārt grozīta — 2014., 2015. un 2017. gadā — ar mērķi beidzot nodrošināt nejaušību lietu sadalē, bet dienesta priekšgalā jau vairāk nekā mēnesi bija jaunā vadītāja Inese Šteina.

Dull Investments maksātnespēju pieprasīja DGK projekts, kas cesijas rezultātā ieguvusi prasījuma tiesības. Tiesa pieteikumu apmierināja un administratora amatā apstiprināja pieredzējušu šīs jomas profesionāli Jāni Skopiņu. Tobrīd viņa oficiālā prakses vieta bija Mierā ielā Rīgā, bet iepriekš viņš gadiem praktizējis Antonijas ielā, kur prakses vieta norādīta arī šobrīd. Izrādās — tajā pašā adresē reģistrēts arī maksātnespējas prasītājs DGK projekts, turklāt šogad par uzņēmuma daļu īpašnieku kļuvis turpat Antonijas ielā praktizējošais administrators Artūrs Gēgeris.

Tātad nejaušam vērotājam būtu jātic, ka pēdējos gados vairākkārt uzlabotā lietu sadales sistēma pilnīgi nejauši par maksātnespējīga uzņēmuma administratoru ir izlozējusi cilvēku, kurš praktizē tajā pašā adresē, kur atrodas maksātnespējas ierosinātājs — viens no kreditoriem. Šie apstākļi tomēr vedina domāt par savstarpēji koordinētu darbību viena kreditora, nevis kreditoru kopuma interesēs.

Ko saka kontroles dienests? Rakstiskās atbildēs skaidro, ka Skopiņš pie šīs firmas administrēšanas ticis pēc tam, kad interešu konflikta dēļ atteikusies cita nejauši izlozētā administratore. Viss kopumā esot kārtībā — rindas algoritms darbojas, un pretendentu secību neviens nevarot ietekmēt.

Piesedz administratorus?

Aizvadītajos trijos gados par 32 tiesnešu lēmumiem maksātnespējas lietās ir iesniegti 49 protesti. Vairākums AT apmierināti, atklājot pārkāpumus. Atšķirībā no iepriekšējā perioda, kad uzkrītoši bija redzama sakarība — tiesnešiem ar lielāko «ceļotājfirmu» skaitu bijis arī daudz protestu —, tagad šāda korelācija nav izteikta. Pārsvarā tiesnešiem noprotestēts pa vienam lēmumam, tomēr ir virkne izņēmumu.

Problēmu loks protestu lietās ir plašs. Būtiska sadaļa saistīta ar VID prasījumiem. Šajā periodā uz maksātnespējas sliekšņa nonākušie uzņēmumi lielākoties ir bez vērtīgiem aktīviem, taču ar milzīgiem nodokļu parādiem, daļa izskatās pēc PVN atmaksas shēmās iesaistītām pastkastīšu firmām.

Taču īpašu uzmanību Ir pievērsa gadījumiem, kas skar maksātnespējas administratoru saukšanu pie atbildības par pārkāpumiem. Problēmas maksātnespējas sektorā jau ilgstoši ir sabiedrības uzmanības lokā, un aizvadītajos gados pieņemti dažādi lēmumi ar mērķi izskaust shēmošanu un ieviest reālu administratoru uzraudzību. Liela atbildība te gulstas uz Maksātnespējas kontroles dienestu, kas pēdējā laikā reāli šiem jautājumiem pievērsies. Taču protestu lietās redzams — šis darbs nav vienkāršs, jo negodprātīgiem administratoriem atbalsts bijis arī tiesu varā. Vismaz pirmajā instancē.

Aplūkosim divus šādus gadījumus.

Firmas MT-energie un tiesneša Rinalda Silakalna stāsts ir samērā vienkāršs. Firma darbojās būvniecības sektorā un piederēja maksātnespējas administratoram Edgaram Karelim, kas praktizēja Antonijas ielā. 2014. gadā firma pieteica tiesisko aizsardzību. Tās īstenošanai Karelis izvēlējās savu bijušo palīdzi un toreizējo kolēģi no tās pašas Antonijas ielas adreses — Janu Ruģeli. Tiesnesis Silakalns to apstiprināja. Ja tic uzņēmuma sniegtajai informācijai tiesiskās aizsardzības plānā, firmai bijušas 2,6 miljonu eiro parādsaistības, taču arī milzīgi debitoru parādi, kuru atgūšana divu gadu laikā ļautu pilnībā norēķināties ar kreditoriem. Taču tas viss uz papīra. Nepilnus trīs mēnešus vēlāk administratore informēja tiesu, ka uzņēmums plānu nepilda un jāierosina maksātnespēja. Likums tolaik ļāva administratoram turpināt darbu arī maksātnespējas procesā un Ruģele saglabāja amatu.

Gāja gadi, līdz 2016. gadā Maksātnespējas administrācija veica pārbaudi šajā lietā. Aprīlī tiesnesim Silakalnam tika iesniegts administrācijas pieteikums par Ruģeles atcelšanu no amata, jo ir pamatotas šaubas par viņas objektivitāti. Pieteikumā bija apkopoti fakti par Ruģeles un Kareļa praktizēšanu vienā adresē un pievienotas atsauces uz citiem konkrētiem pierādījumiem, ka administratore nepilda pienākumus. Piemēram, viņa nebija pārliecinājusies par uzņēmuma debitoru parādu īstumu 1,9 miljonu eiro apmērā un par to, vai MT-energie tiesisko aizsardzību saskaņojošo komersantu saistības nav pamatotas ar fiktīviem darījumiem. Administratore bija atzinusi kreditora Livland Resort prasījumu 1,3 miljonu eiro apmērā, lai gan tas nebija pamatots ar likumam atbilstošiem dokumentiem. Un pārkāpumu uzskaitījums vēl turpinājās.

Tomēr nekas no Maksātnespējas administrācijas atklātā nepārliecināja tiesnesi Silakalnu. Viņš 2016. gada maijā administrācijas pieteikumu noraidīja, jo Karelis neesot Ruģeles tuvinieks likuma izpratnē, bet par administratores lēmumiem neesot saņemtas kreditoru sūdzības, «tādējādi nav pamata apšaubīt viņas kompetenci».

Lēmums kā nepārsūdzams stājās spēkā. Tad protestu iesniedza prokuratūra, norādot, ka tiesa Ruģeles objektivitātes izvērtēšanu nepamatoti saistījusi ar sūdzību neesamību, ignorējot Maksātnespējas administrācijas kompetenci uzraudzīt administratora rīcību. AT šo lietu izskatīja pērn februārī un piekrita prokuratūrai — Silakalna lēmums tika atcelts, pieteikums nodots jaunai izskatīšanai, un Ruģele beidzot atcelta no amata.

Kāpēc tiesnesis Silakalns tā rīkojies? Rakstiskās atbildēs tiesnesis Ir skaidro, ka viņam nav bijis šaubu par administratores darbību likumību, bet apstāklim, ka Ruģele ir bijusi Kareļa palīdze, «nebija izšķirošas nozīmes». Tiesnesis skaidro, ka «pretējā gadījumā Latvijā tiesā būtu sarežģīti izskatīt jebkuru lietu, jo gan pretējās pusēs, gan vienā pusē procesos var tikties zvērināts advokāts, kurš ir bijušais prokurors, tiesnesis, kurš ir bijušais prokurors, un kuri ir savstarpēji pazīstami, strādājuši vienā kabinetā utt.». Taču AT lēmums «tiek ņemts un tiks ņemts vērā, turpmāk izskatot analoga veida jautājumus», sola Silakalns.

Savdabīgu lēmumu, glābjot maksātnespējas administratori Dainu Zaķi no kritiska Maksātnespējas administrācijas vērtējuma, pieņēmis arī tiesnesis Dainis Plaudis. Viņš pērn Ir pētījumā iezīmējās kā īsts glābējtiesnesis ar specializāciju privātās maksātnespējas lietās — vairākkārt apmierināja pieteikumus, kas citās tiesās negāja cauri.

Stāsts ir par administratores Zaķes pieļautiem pārkāpumiem Eco Build Latvia maksātnespējā. Firmu par maksātnespējīgu pasludināja jau 2011. gadā, kad tai bija izveidojušās neizpildāmas sastības 150 tūkstošu eiro apmērā. Uzņēmumam piederēja īpašumi, kurus varēja pārdot un parādu dzēst, bet process ieilga. Kad Maksātnespējas administrācija beidzot veica pārbaudi par Zaķes rīcību, tā 2016. gada novembrī konstatēja, ka administratore nav iesniegusi ne uzņēmuma mantas pārdošanas plānu, ne savas darbības pārskatus. Atklājās, ka jau kopš 2011. gada 30. maija administrācijā nav saņemts neviens Zaķes pārskats šajā procesā.

Maksātnespējas administrācija konstatēja Zaķes pārkāpumus. Atbilstoši tolaik spēkā esošajam regulējumam šāds lēmums Zaķei varētu izmaksāt dārgi — par diviem līdzīga rakstura pārkāpumiem administrators zaudētu sertifikātu.

Taču ziepes nebija lielas. Vismaz ne uzreiz, jo talkā nāca tiesnesis Plaudis. Zaķe tiesā iesniedza sūdzību par Maksātnespējas administrācijas lēmumu, lūdzot to aizstāt ar administratīvo sodu, jo viņas darbības neesot radījušas negatīvas sekas kreditoriem. Tiesnesis Plaudis nolēma atcelt tos Maksātnespējas administrācijas lēmuma punktus, kas konstatēja Zaķes pārkāpumus, jo piekrita Zaķes argumentiem, ka sods būtu nesamērīgs.

Lēmums kā nepārsūdzams stājās spēkā. Taču protestu iesniedza prokuratūra, un AT pērn oktobrī Plauža lēmumu atcēla. AT norādīja, ka tiesnesis Plaudis administratorei nepatīkamo punktu atcelšanu pamatojis ar neatbilstību normatīvo aktu prasībām, tomēr konkrēti normatīvie akti lēmumā nav minēti. Turklāt punktu atcelšanu viņš pamatojis ar soda nesamērīgumu, lai gan tie nemaz nenoteica administratorei sodu, bet tikai konstatēja pārkāpumu faktu.

Ko par to saka pats Plaudis? «Mans mērķis bija rast taisnīgu risinājumu,» rakstiskās atbildēs skaidro tiesnesis. Līdzīgi kā Zaķe, viņš uzskata, ka administratīvais sods būtu piemerotāks konkrētajā gadījumā.

Zaķe ir viena no administratorēm, kura praktizējusi ilggadējā Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāja Gaida Bērziņa un viņa partnera biroja telpās Rīgā, Strēlnieku ielā. Aplūkojot Plauža lēmumus, par kuriem iesniegti protesti, redzams, ka divos no kopumā deviņiem gadījumiem administratori bijuši saistīti ar šo adresi. Lūgts komentēt šādu sakritību, Plaudis uzsver, ka tiesai nav jāvērtē administratora prakses adrese. Ar administratoru ķēķi Plaudim neesot nekāda sakara arī ārpus tiesas zāles. Savukārt lūgts novērtēt sava darba kvalitāti maksātnespējas lietās, ņemot vērā lielo protestu skaitu, tiesnesis atbild: «Iesniegto protestu skaits pats par sevi vēl neliecina, ka konkrētais nolēmums ir nepamatots un atceļams, bet nevar noliegt, ka katrs atcelts nolēmums norāda uz «brāķi» darbā.»

Turpina kļūdīties

Tiesnesis Plaudis nav vienīgais rekordists ar lielu iepriekšējā Ir pētījumā atklāto «ceļotājfirmu» un protestu skaitu, kuram arī pēc 2015. gada turpinās problēmas — tāpat vēl citi izgaismotie tiesneši turpinājuši pieņemt likumam neatbilstošus lēmumus maksātnespējas lietās.

Pēdējo trīs gadu AT protestu ķīpā atrodami arī trīs jautājumi par Imanta Dzeņa lēmumiem — arī viņš bija starp rekordistiem un iepriekš Ir pētījumā izcēlās ar 13 «ceļotājfirmu» lietām un četriem protestiem, kas iesniegti par viņa lēmumiem maksātnespējas lietās.

Izrādās, tiesnesis Dzenis savulaik pielicis roku bēdīgi slavenā Winergy skandālā. Pērn jau vēstījām, kā toreizējās Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesnese Jolanta Zaškina, ignorējot nodrošināto kreditoru sniegto informāciju par iespējamu shēmošanu ar maksātnespējas pieteikumu, 2013. gadā apstiprināja Winergy maksātnespēju. Par šo Zaškinas lēmumu tika iesniegts protests, un vēlāk viņas lēmums tika atcelts, taču 2014. gadā līdz ar šī procesa izbeigšanu tūlīt tika ierosināts jauns tiesiskās aizsardzības process — šoreiz tiesneša Dzeņa lietvedībā. Kā vēlāk konstatēja AT, arī šajā gadījumā tiesa nebija vērtējusi kreditora iebildumus, Dzeņa lēmums neatbilda likuma prasībām un arī tika atcelts. Interesanti, ka šajā Dzeņa prettiesiski apstiprinātajā procesā kā administrators startēja Jānis Jurkāns — viens no profesionāļiem Strēlnieku ielas birojā, kas pietuvināts NA politiķiem.

Vēl viens spilgts atkārtotu kļūdu piemērs ir tiesnese Valija Grebežniece. Iepriekšējā periodā viņa bija rekordiste ar 17 «ceļotājfirmām» un septiņiem protestiem par lēmumiem maksātnespējas lietās. Tagad šiem protestiem pievienojušies vēl divi un abos gadījumos AT atcēlusi tiesneses lemto.

Viens gadījums izceļas ar klaji prettiesisku lēmumu 2015. gada vasarā, kad Grebežnieces iztiesāšanā bija nonākusi kādas privātpersonas maksātnespēja. Vīrietis ņēmis kredītu Krājbankā un saistību izpildes nodrošināšanai 347 tukstošu eiro apmērā ieķīlājis četrus savus nekustamos īpašumus, kā arī uzņēmuma kapitāldaļas. Lai gan hipotēkas nostiprinātas zemesgrāmatā un komercķīla — Uzņēmumu reģistrā, Krājbankas saistību pārņēmējam Baltic Credit Solutions tomēr neizdevās pierādīt savu kā nodrošinātā kreditora prasījumu, jo administratore Inese Pomaskovaito to neatzina. Kad kreditors iesniedza sūdzību tiesā, Grebežniece to noraidīja. Tikai pēc prokuratūras protesta AT šo lēmumu atcēla saistībā ar procesuālo tiesību normu pārkāpumiem.

Kā gan tiesnese varēja nepamanīt oficiāli nostiprināto hipotēku un komercķīlu? Rakstiskās atbildēs Grebežniece skaidro, ka «tiesas pienākumos konkrētā procesa stadijā neietilpst parādnieka nekustamo īpašumu sastāva un statusa analīze, hipotēkas un citu tml. informācijas pētīšana». Savukārt uz jautājumu, kāpēc noraidījusi uzņēmuma sūdzību, tiesnese nevēlējās atbildēt — visi argumenti jau esot atspoguļoti lēmumā, un nekādu papildu skaidrojumu nebūs. «Atkārtoti vēršu jūsu uzmanību uz likuma «Par tiesu varu» 11. pantu, kur noteikts, ka nevienam nav tiesību pieprasīt no tiesneša atskaiti vai paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta, vai arī apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu, šāda rīcība vērtējama kā iejaukšanās tiesas darbā, tamdēļ uzskatu jūsu uzdoto jautājumu par nekorektu,» tiesnese kategoriski atraida lūgumu izskaidrot savu darbību.

Indi vai kapli?

Kamēr Kalifornijā tiesa piespriež raundapa ražotājam simtiem miljonu sodu, jo šī līdzekļa dēļ dārznieks saslimis ar vēzi, Latvijas amatpersonas pārliecinātas — nezāļu inde nav kaitīgāka par gaļas ēšanu

Gandrīz 300 miljoni ASV dolāru. Šādu sodu tiesa ASV pilsētā Sanfrancisko piespriedusi agroķīmijas firmai Monsanto, jo atzinusi, ka tās ražotais nezāļu apkarotājs raundaps vainojams kāda bijušā dārznieka saslimšanā ar vēzi. Pirms četriem gadiem tolaik 42 gadus vecajam Deveinam Džonsonam tika atklāta limfoma pēdējā stadijā. Strādājot Sanfrancisko līča rajonā, raundaps un citi šīs firmas ražotie līdzekļi dārzniekam brāzmainā laikā reizēm nokļuva uz sejas. Reiz plīsusi šļūtene un Džonsons viscaur izmircis herbicīdā. Šos notikumus viņš vainoja saslimšanā ar vēzi, un tam piekritusi pirmā tiesas instance. Džonsons ir viens no vairākiem simtiem vēža slimnieku, kas iesūdzējuši Monsanto.

Kaislības ap šo pasaulē populāro nezāļu indi nav jaunums. Skandāla kulminācija bija 2015. gadā, kad ANO paspārnē esošā Starptautiskā Vēža pētniecības aģentūra paziņoja, ka raundapa un citu nezāļu iznīdētāju sastāvā esošais glifosāts ir iespējami kancerogēns.

«Šie lēmums ir emocionāls,» Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Augu aizsardzības departamenta direktors Vents Ezers vērtē Kalifornijas tiesas spriedumu. Viņš pārliecināts, ka nākamajās instancēs tas tiks atcelts. Vēža pētniecības aģentūras brīdinājumu par glifosāta kaitīgumu viņš sauc tikai par pieņēmumu. Eiropas pārtikas nekaitīguma iestāde un Eiropas ķīmikāliju aģentūra secinājušas, ka glifosāts nerada nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēku veselību vai apkārtējo vidi, un uz šiem atzinumiem viņš paļaujas vairāk. Turklāt Vēža pētniecības aģentūra iepriekš esot paziņojusi, ka arī karsti dzērieni un sarkanā gaļa varot būt kancerogēni. Pārvaicāts, vai tiešām uzskata, ka nezāļu inde vēža izraisīšanas riskā ir liekama vienā plauktiņā ar sarkano gaļu, viņš māj ar galvu: «Glifosāts ir ļoti netoksisks. Tas ir viens no drošākajiem augu aizsardzības līdzekļiem.»

Par šīs it kā tik nekaitīgās vielas turpmāku lietošanu ES dalībvalstīm bija jālemj pērn. Gandrīz pusotrs miljons Eiropas iedzīvotāju bija parakstījuši petīciju pret glifosātu, tomēr palika nesadzirdēti. 18 no 28 ES valstīm, to skaitā arī Latvija, nobalsoja par glifosāta atstāšanu atļauto vielu sarakstā. Taču tikai uz pieciem, nevis 15 gadiem, kā parasti. «Īsais termiņš saistīts ar sabiedrības lielo interesi, spiedienu un emocijām,» skaidro Vents Ezers.

Kāpinām apjomus

Latvijā strauji aug dažādu herbicīdu lietojums, kas iznīdē nezāles, to vidū populārākais ir raundaps. 2016. gadā Latvijā pārdots gandrīz miljons kilogramu nezāļu indējošo herbicīdu, redzams Eurostat datos. Tas ir nesalīdzināmi mazāk nekā Francijā, kur gadā iztirgoti 30 miljoni kilogramu, vai Vācijā un Spānijā, kur izplatīti vairāk nekā 15 miljoni, taču satraucošs ir nezāļu indes arvien kāpjošais apjoms Latvijā. Salīdzinājumā ar 2015. gadu tas audzis par 13%, bet ar 2011. gadu — par 27%.  Lielāko daļu patēriņa veido lielās zemnieku saimniecības, kas apmiglo laukus, lai sagatavotu tos apstrādāšanai vai dažas dienas pirms ražas novākšanas ar ķīmijas palīdzību paātrināti nogatavinātu graudus.

Raundaps un citas glifosātu saturošas nezāļu indes nevēlamos augus iznīdē pāris dienu laikā, tos vienkārši nokaltējot. Graudi vai citas kultūras, kurām viela paredzēta, ir iepriekš ģenētiski modificētas, lai inde uz tām neiedarbotos — vienkāršoti šo preparātu darbību skaidro Latvijas Dabas fonda eksperts Andrejs Briedis. Nezāļu indēšana ir daudz lētāka nekā lauka ecēšana vai kultivēšana. Lai uzveiktu nezāles, uz vienu hektāru zemes atļauts izsmidzināt 2—4 litrus raundapa. Pērkot vairumā, šis līdzeklis zemniekiem izmaksā 7—8 eiro litrā, stāsta firmas Baltic Agro pārstāvis un raundapa tirgotājs Egils Sviķis. Viņš arī piebilst, ka «vells nav tik melns, kā viņu mālē». Glifosāts, viņaprāt, neesot kaitīgāks cilvēka veselībai kā sāls un etiķis. Turklāt lai, piemēram, zaķis saindētos pļavā, tam esot jāapēd desmit hektāri tikko miglotas zāles, — tāda pārliecība ir Sviķim. Kaitīgi mēdzot būt dažādi piemaisījumi, ko herbicīdu kompānijas mēdz pievienot, piemēram, lai glifosāts augā labāk uzsūktos, tāpēc vislabāk esot izvēlēties parasto raundapu.

Lai drīkstētu laukus miglot, zemniekiem jāiziet īpašas mācības par darba drošību un vides aizsardzību. Mācības jāatkārto reizi piecos gados, un gada laikā tās izejot kādi divi tūkstoši cilvēku. Tomēr lauksaimnieki nebūt nav vienīgie, kas izmanto glifosātus cīņai ar nezālēm. Par 10—16 eiro litrā šīs vielas nopērkamas arī dārzniecības un būvmateriālu veikalos. Nopērkami pat gēli, ko var uzsmērēt uz nezāles lapām tā vietā, lai to vienkārši izrautu. Un mazdārziņu īpašniekiem nav vajadzīgi nekādi kursi, lai lietotu šīs indes. Cik liels apjoms no visiem nezāļu nīdējošajiem herbicīdiem tiek pārdots neprofesionālajiem lietotājiem, VAAD nezina, jo šādu informāciju neapkopo. Neesot arī vajadzības indes lietošanu mājsaimniecību vajadzībām ierobežot, jo «glifosāts ir viens no drošākajiem līdzekļiem». Esot tikai jāklausa veselajam saprātam un jāizlasa lietošanas nosacījumi uz iepakojuma.

«Nav mums kaplētāju»

Kamēr Zemkopības ministrija un VAAD apgalvo, ka glifosāts ir pilnīgi drošs, Eiropas Komisija rekomendējusi līdz minimumam samazināt to saturošu līdzekļu lietošanu publiskās vietās un rosina neizmantot glifosātu, lai kontrolētu ražas novākšanas laiku. Šīs rekomendācijas Latvija nav ņēmusi vērā. Publiskās vietās nezāļu indes atļauts lietot, ja apstrādājamā teritorija ir norobežota un izvietoti brīdinājumi. Kā Ir stāsta Rīgas mežu valdes loceklis Edgars Vaikulis, Daugavas kreisajā pusē, arī Rīgas centra apstādījumos, herbicīdi netiek lietoti vispār, taču retu reizi tos ņem talkā Pārdaugavā — Uzvaras parkā, Māras dīķa apstādījumos, Arkādijas parkā, Dzegužkalnā un Kobes dārzā —, lai novērstu nezāļu augšanu uz gājēju celiņiem un laukumiem.

Kāpēc neaizliedzam šīs indes publiskās vietās? «Ir situācijas, kad šos līdzekļus vajag lietot,» uzskata ZM Lauksaimniecības departamenta direktora vietniece Iveta Ozoliņa. Kā piemēru viņa min dzelzceļa sliežu malas, kur citādi grūti cīnīties ar nezālēm. «Arī parkos — nav mums daudz kaplētāju, kas bruģa starpiņas izkaplēs vairākas reizes sezonā.»

Latvijas Dzelzceļš skaidro, ka sliežu ceļos patiešām izmanto glifosātu pret nezālēm, jo ļoti būtiska ir laba redzamība. Tomēr jau septembrī kopā ar kompāniju Demola viņi sāks projektu, meklējot alternatīvu risinājumu glifosātam.

Savukārt lietot glifosātu, lai mākslīgi nogatavinātu graudus pirms ražas novākšanas it kā nav atļauts. Bet ir atļauts to lietot nezāļu apkarošanai graudaugu pilngatavības stadijā ne vēlāk kā septiņas dienas pirms ražas novākšanas, jo tad graudiem izveidojies apvalks un tajos viela neuzsūcoties.

Zaļais tuksnesis

Lai kontrolētu, vai zemnieki ievēro dažādu pesticīdu lietošanas noteikumus un nepārsniedz noteiktos apjomus, VAAD inspektori veic pārbaudes. Glifosāta atliekvielas graudaugos un rapsī pērn pārbaudītas 167 saimniecībās. 90 gadījumos šī viela nav konstatēta nemaz, bet 77 gadījumos — pieļaujamā līmenī. Taču par to, kādu ietekmi šo pesticīdu lietošana atstāj uz augsni, kas ik gadu tiek indēta ar ķimikālijām, pētījumu nav, sūrojas Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis. Viņš ir pārliecināts, ka pesticīdus Latvijā noteikti vajadzētu lietot mazāk. Viņam nesaprotama ir ZM un VAAD lielā lojalitāte pesticīdu industrijai un piesardzības trūkums.

«Nav jau tā, ka apēd kartupeli vai maizi, kur palikušas pesticīdu atliekvielas, un rīt saslimsti ar vēzi. Neviens nav pētījis, kas notiek pēc gadiem divdesmit.» Turklāt glifosāts esot tikai lauksaimnieku ērtība, nevis nepieciešamība. Iveta Ozoliņa no ZM gan uzskata — glifosāta aizliegšana Latvijā slikti ietekmētu vietējo zemnieku konkurenci.

Tikmēr Andrejam Briedim no Latvijas Dabas fonda nav šaubu par nezāļu apkarotāja kaitīgo ietekmi. Limfomas vēzis, ar kuru saslimis Sanfrancisko dārznieks, ir reti izplatīts, tāpēc pētījumos pierādīt skaidru sakarību starp indi un slimības rašanos neesot viegli. Turklāt liela daļa pētījumu, kas it kā apliecina glifosāta nekaitīgumu, finansējot pati industrija. Nav arī tā, ka vienīgi Vēža pētniecības aģentūra nākusi klajā ar secinājumiem par glifosātu kaitīgumu. Viņš atsaucas uz Dānijā veiktu pētījumu, kurā konstatēts, ka herbicīda ietekmē bitēm pazūd atmiņa. Citā, Nīderlandē veiktā pētījumā atklājies — glifosāts uzkrājas dūņās. «Baktērijas un sēnes, kas dzīvo augsnē, ar glifosātu varbūt arī tiktu galā. Bet augsne jau ir tā indēta, ka tur vairs nav organismu, kas glifosātu spētu apēst. Drauds dabas daudzveidībai ir tāds, ka rezultātā panākam ļoti lielus monokultūras sējumus. Ja viss ir nogalināts, tad tas ir tāds zaļais tuksnesis,» viņš skaidro.

Tālruņus seifā!

No septembra Francijas pamatskolās aizliegts lietot mobilos telefonus. Latvijā šāds lēmums nav dienaskārtībā, un skolu direktori paši domā veidus, kā viedierīces lietot gudri un atbildīgi

Laura Stokmane-Guillopē ir trīs skolēnu (12, 9 un 6) mamma, dzīvo Parīzē un strādā Latvijas vēstniecībā. Divi bērni mācās valsts skolā, viens — privātā. Uz visiem no septembra attieksies jaunais likums, kas liegs pirmsskolas iestāžu un pamatskolu audzēkņiem lietot viedtālruņus, planšetes, viedpulksteņus un jebkuru citu internetam pieslēgtu ierīci.

Laura stāsta, ka tās nebūs lielas izmaiņas, jo jau agrāk katra skola savos iekšējās kārtības noteikumos ir noteikusi, ko uz skolu var un nevar ņemt līdzi. «Līdz piektajai klasei nevarēja ņemt neko citu līdzās mācību materiāliem, tikai kādu grāmatu vai mazas stikla bumbiņas, ar kurām bērni starpbrīžos spēlējas,» skaidro Laura. Lielākajam bērnam, sākot iet pamatskolā, 6. klasē, bija noteikts, ka mobilo telefonu skolā izmantot nedrīkst ne tikai stundās, bet arī starpbrīžos. Ja kādam telefons bija līdzi, tas izslēgts gulēja somā un iedarbināt to drīkstēja tikai aiz skolas vārtiem. «Vienīgo reizi bērniem atļāva ieslēgt telefonus skolā, kad uzsniga desmit centimetru sniegs un visi varēja iet agrāk mājās, pirms tam sazvanot vecākus,» atceras Laura. Pārkāpumu gadījumā telefonu konfiscē uz visu dienu, bet atkārtotu pārkāpumu gadījumos vecākie ierodas skolā telefonam pakaļ.

Ko tad mainīs likums? Tas palīdzēs regulēt to, kā tiek piemēroti aizliegumi: vai telefons glabājams slēdzamos skapīšos vai jāatstāj mājās. Līdz augusta beigām solīts nosūtīt skolām vadlīnijas, lai palīdzētu īstenot jauno likumu. «Pagaidām mūsu ģimenē telefons ir lielākajam bērnam,» stāsta Laura. Pētījumu kompānijas eMarketer dati liecina, ka Francijā viedtālruņus visvairāk lieto bērni vecumā no 12 līdz 17 gadiem — aptuveni 86% jauniešu.

Pirmais tālruņu aizliegums Francijas skolās tika pieņemts jau 2010. gadā — tos nedrīkstēja lietot stundu laikā, taču varēja izslēgtus nēsāt somās. Tagad jaunais likums pilnībā aizliedz tālruņus paturēt pie sevis gan stundās, gan starpbrīžos. Jaunā norma attiecas uz pamatskolām jeb bērniem līdz 15 gadu vecumam. Savukārt uz vidusskolām jeb licejiem aizliegums neattiecas, taču tās var adaptēt likumu pēc saviem ieskatiem.

Jaunā likuma ieviešanas pamatojums ir dati par jauniešu atkarību no dažādu veidu ekrāniem — planšetēm, viedtālruņiem. Arī citu valstu pieredze: šāds aizliegums paaugstina koncentrēšanās spējas, tātad — sasniegumus mācībās. To apliecina London School of Economics 2015. gada pētījums, kuru veica četrās pilsētās Lielbritānijā, — skolās, kurās bija telefonu liegums, uzrādīja par 6% labākus rezultātus nekā tajās, kurās tie atļauti.

Izglītības ministrs Kārlis Šadursksis stāsta, ka Latvijā šāda regulējuma tuvākajā laikā nebūs, jo visu viedierīču apriti un lietojumu nosaka skolas iekšējās kārtības noteikumi. Par to vienojas skola ar vecāku padomi. «Ja izmanto jēgpilni mācību procesā, tas ir tikai normāli. Zvanīt un čatot stundā — tas ir bezjēdzīgi,» saka Šadurskis.

Izslēdz uz sliekšņa

Datus par to, cik skolu Latvijā ir ieviesušas jebkādus tālruņu regulēšanas noteikumus, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) neapkopo. Zināms, ka to jau pirms astoņiem gadiem izdarīja Jūrmalas Alternatīvajā skolā, nosakot, ka telefonam izslēgtam jāatrodas somā, kabatā vai citur, kur tas nav redzams. «Uz skolas sliekšņa ir jāizslēdz, ejot mājās var ieslēgt,» precizē direktors Egils Blūms. Šāda lēmuma iemesls bija tas, ka bērni stundu laikā sūtījuši īsziņas. Direktors norāda, ka telefons ir svarīga ierīce bērna drošībai un loģistikai, taču stundu laikā neatliekamā gadījumā vecāki var bērnu sasniegt, sazinoties ar audzinātāju. Mācību procesam skolā ir datori un planšetes, līdz ar to privāto telefonu izmantot nevajag. «Ja skolēns noteikumus neievēro, telefonu lūdzam ielikt seifā, un to atgūt var vecāku klātbūtnē. Mums bijuši trīs gadījumi, kad vecāki saka: o, vai jūs varat vēl nedēļu paturēt seifā?» pasmejas direktors.

Aizputes vidusskolā telefoni «nedarbojas» kopš 2017. gada janvāra. Direktore Gunta Vīgnere stāsta, ka ideja radās jau pirms trim gadiem, jo kļuva aizvien grūtāk apkarot telefonu lietošanu stundās. «Ilgi diskutējām ar vecākiem un skolotājiem par labāko veidu. Personīgi mani vairāk satrauca starpbrīži, kuros bērni savā starpā nesarunājas, nekustas, bet «sēž» telefonos,» saka Vīgnere, skolas direktore jau septīto gadu, bet pedagoģijā darbojas trīsdesmito. Viņa saprot, ka pretoties jaunajām tehnoloģijām nav iespējams un tās ir noderīgas mācību procesā, tāpēc nolēma — turpmāk telefonus stundās varēs lietot tikai pēc skolotāja uzaicinājuma, tos nav ļauts darbināt arī starpbrīžos. Daži vecāki reaģēja saasināti, publicējot Facebook ierakstus par skolu un ziņojot medijiem, ka tiek pārkāptas bērnu tiesības, taču ar laiku samierinājās.

Līdzīga prakse kopš 2016. gada ir Vecpiebalgas novada pamatskolā. Pirms diviem gadiem ziņu sižetā par liegumu skolniece Renāte Sakse no 8. klases komentēja šādi: «Tagad mums [starpbrīžos] sanāk komunicēt ar cilvēkiem, kuri varbūt nepatīk.» Tagadējais skolas direktors Andris Sakss, Renātes tēva brālis, stāsta, ka aizliegums skolēniem rada nelielu diskomfortu, jo ir «jāizkāpj» no Instagram un draudzeņu čata. Nelielajā lauku skolā noteikts, ka telefoni drīkst būt somā un ieslēgti, taču darboties ar tiem drīkst tikai pēc stundām vai ar skolotāja aicinājumu kādā stundā.

Tehnoloģijām — par

Ja Latvijā gribētu ieviest tādu likumu kā Francijā, iniciatīvai būtu jānāk no kādas sabiedriskas organizācijas, no Saeimas vai pašas ministrijas, stāsta IZM Izglītības kvalitātes dienesta vadītāja Jana Veinberga. Līdz šim tādas nav bijis. «Mums ir zvanījuši pedagogi un konsultējušies, kā rīkoties, taču katra direktora rokās ir izstrādāt savus iekšējos kārtības noteikumus,» stāsta Veinberga.

Arī Latvijas Izglītības vadītāju asociācija nav nākusi ar šādu ideju. Tās vadītājs Rūdolfs Kalvāns stāsta, ka asociācijas darba kārtībā tās tuvākajā laikā arī nebūs, jo «tas ir katras skolas autonoms jautājums, cik radoši to risina». Kā piemēru viņš min pamatskolu Siguldā, tur klasēs pie sienas ir izveidotas kabatiņas, kurās pirms stundas sākuma bērni ieliek mobilos tālruņus. «Es aicinātu veidot draudzīgus risinājumus, saglabājot telefonus kā instrumentu mācību procesā,» saka Kalvāns un piesauc Liepājas Raiņa 6. vidusskolu un tās direktoru Kārli Strautiņu, kurš mudina pedagogus stundās pielietot tehnoloģijas.

«Mūsu skolā tās patīk, mēs tās lietojam. Telefons var būt gan kā sensors, ar to var veikt mērījumus. Ir lietotne, kas darbojas kā pults — piespiežot kādu no atbilžu variantiem, skolēns nobalso, vai sapratis stundā skatīto tēmu,» stāsta Strautiņš. Tas ātri dodot skolotājam ieskatu par to, kura tēma stundā bija skaidra, kura mazāk.

Strautiņš uzskata, ka aizliegšana nav labs veids — tā vietā ir jāatrod metode, kā no telefona paņemt visu labāko. Viņa vadītajā skolā telefonus lieto pēc skolotāja aicinājuma, un starpbrīžos tie nav aizliegti.

Valsts izglītības satura centra projekta Kompetenču pieeja mācību saturā pārstāvis Guntars Catlaks uzskata, ka Latvijai nevajadzētu sekot Francijas piemēram. Viņš paredz, ka Latvijā pieaugs tehnoloģiju loma mācību procesā. «Problēma nav ierīcē, bet tajā, ko cilvēks ar to dara. Ir jāatrod jaunas metodes un paņēmieni, kā tās izmantot vērtīgi,» pārliecināts ir Catlaks. Viņš norāda, ka daudzviet skolās datoru klases ir novecojušas, tāpēc prātīgāk ir lietot modernos tālruņus.