Māris Plūme ar sievu Daci pirms pieciem gadiem izveidojuši mazu sidra ražotni, tikuši pie sava zīmola un dzēriena, kas ir «tikpat īsts kā Francijā, tikai no citiem āboliem, tāpēc raksturs pavisam citāds»
Sidra ceļš — plāksnīte, ko kāds no viesiem uzdāvināja Daces un Māra kāzās, piestiprināta pie sidra darītavas sienas Jumpravā. «Sidrs ir visa mūsu dzīve,» pāris vienprātīgi māj ar galvu.
Māris, populārās un džeza mūzikas ģitārists un pedagogs, uzstāšanās iespējas vairs aktīvi nemeklē. «Jo retāk spēlē, jo lielāka iedvesma,» viņš samierinoši nosaka. Kultūras akadēmijas absolventei Dacei sidrs licis atstāt darbu Totaldobže mākslas centrā. «Jā, dzīvi gribēju saistīt ar kultūras jomu,» viņa pasmaida. «Iepazinos ar Māri, tad bija izšķiršanās: kultūras projekta dēļ doties uz Ukrainu vai sidra dēļ — uz darītavu Austrijā. Ilgi domāju, vai ģimenes biznesu kopā veidot vispār ir labi, tad izšķīros braukt uz Austriju. Tā viss aizgāja. Mūsu dzīve ir dinamiska — augļkopība, vīna darīšana, uzņēmējdarbība. Milzīgi daudz roku darba.»
Firmas noslēpums
SIA Jumpravas sidrs šī ir jau piektā sezona. «Ar sidru eksperimentēt sāku 2010. gada izskaņā, kad atskrēju no ārzemēm,» Māris runā kā par senu pagātni. «Atceros, sniegs jau bija uzsnidzis, nopirku vietējos ābolus…» Mūziķa profesijā bija radošā krīze: ko īsti gribu darīt, kas pats esmu mūzikā? Meklējot atbildi, divus gadus nodzīvojis Berlīnē. Un — cik ironiski! — padoms radies, degustējot dzimtenē brūvētu sidru kādā draugu pasēdēšanā. Tas bija atceļojis uz Vāciju vienkāršā pieclitru pudelē, garšoja labi.
«Aizdomājos, kāpēc Latvijā nav sidra tradīciju, jo mums taču āboli aug griezdamies. Latviešu nacionālais sports ir vest tos rudenī uz grāvi,» Māris iesmejas. «Vīna darīšana jau sen man likās kaut kas romantisks, bet nekad mūža neko nebiju taisījis.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.