Jumpravas hūte

Māris Plūme un Dace Smiltniece-Plūme, SIA Jumpravas sidrs saimnieki. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Māris Plūme ar sievu Daci pirms pieciem gadiem izveidojuši mazu sidra ražotni, tikuši pie sava zīmola un dzēriena, kas ir «tikpat īsts kā Francijā, tikai no citiem āboliem, tāpēc raksturs pavisam citāds»

Sidra ceļš — plāksnīte, ko kāds no viesiem uzdāvināja Daces un Māra kāzās, piestiprināta pie sidra darītavas sienas Jumpravā. «Sidrs ir visa mūsu dzīve,» pāris vienprātīgi māj ar galvu.

Māris, populārās un džeza mūzikas ģitārists un pedagogs, uzstāšanās iespējas vairs aktīvi nemeklē. «Jo retāk spēlē, jo lielāka iedvesma,» viņš samierinoši nosaka. Kultūras akadēmijas absolventei Dacei sidrs licis atstāt darbu Totaldobže mākslas centrā. «Jā, dzīvi gribēju saistīt ar kultūras jomu,» viņa pasmaida. «Iepazinos ar Māri, tad bija izšķiršanās: kultūras projekta dēļ doties uz Ukrainu vai sidra dēļ — uz darītavu Austrijā. Ilgi domāju, vai ģimenes biznesu kopā veidot vispār ir labi, tad izšķīros braukt uz Austriju. Tā viss aizgāja. Mūsu dzīve ir dinamiska — augļkopība, vīna darīšana, uzņēmējdarbība. Milzīgi daudz roku darba.»

Firmas noslēpums

SIA Jumpravas sidrs šī ir jau piektā sezona. «Ar sidru eksperimentēt sāku 2010. gada izskaņā, kad atskrēju no ārzemēm,» Māris runā kā par senu pagātni. «Atceros, sniegs jau bija uzsnidzis, nopirku vietējos ābolus…» Mūziķa profesijā bija radošā krīze: ko īsti gribu darīt, kas pats esmu mūzikā? Meklējot atbildi, divus gadus nodzīvojis Berlīnē. Un — cik ironiski! — padoms radies, degustējot dzimtenē brūvētu sidru kādā draugu pasēdēšanā. Tas bija atceļojis uz Vāciju vienkāršā pieclitru pudelē, garšoja labi.

«Aizdomājos, kāpēc Latvijā nav sidra tradīciju, jo mums taču āboli aug griezdamies. Latviešu nacionālais sports ir vest tos rudenī uz grāvi,» Māris iesmejas. «Vīna darīšana jau sen man likās kaut kas romantisks, bet nekad mūža neko nebiju taisījis.»

Domāts — darīts! Turpat Berlīnē sagūglējis «reālu Francijas un Austrijas sidra darītavu» kontaktus, piedāvājies pastrādāt. «Francija interesēja kā šī dzēriena lielvalsts, par Austriju bija pārsteigums, ka arī tur taisa sidru. Domāju — ja man tā lieta neinteresēs, tad vismaz uzlabošu vācu valodu.» Duponu ģimenes darītava Francijā, Normandijā, kas Mārim teikusi «jā», izrādījusies viena no pasaulē prestižākajām sidra un kalvadosa ražotājām. To jaunais censonis sapratis tikai pēc kāda laiciņa. «Ap 10 darbinieku, ap 200 000 gadā saražotu pudeļu, ieskaitot kalvadosu — no divus gadus veca līdz pat četrdesmitgadīgam.» Savukārt Tonija Distelbergera darītava Austrijā pie Amštetenes piekopusi atšķirīgu sidra gatavošanas tehniku. Māris mācījās no abām, bet vairāk laika pavadīja Austrijā — divas rudens sezonas.

Sapnis bija iekārtot savu sidra darītavu laukos pie Jumpravas, kur zemes gabaliņu 1993. gadā bija ieguvis tēvs. 2013. gadā, kad Māris reģistrēja savu uzņēmumu, sidra ideja Latvijā bija aizrāvusi arī vairākus citus entuziastus. Jau ar nelielu pieredzi lepojās smiltenietis Jānis Matvejs, kura brūvējumu Plūme nogaršoja Vācijā, pirmos soļus nozarē spēra Sabiles sidrs un ģimenes vīna darītava Abavas.

2014. gadā viss bija sakārtots tā, ka arī Plūme varēja sākt tirgot savu dzērienu. «Pastāsti par firmas noslēpumu!» uzmundrinoši iesaucas dzīvesbiedre Dace, un Māris bez minstināšanās klāj vaļā. «2013. gada nogalē LTV bija jauno uzņēmēju konkurss, šovs Firmas noslēpums. Piedalījos, Dacīte negribēja kamerā rādīties. Es arī pats nebūtu aizgājis, bet jāsaka paldies vācu džekam Fionnam Dobinam, viņš mani pieteica. Liela veiksme, dabūju galveno balvu, 10 000 latu! Uz roltonu diētu balstītam uzņēmumam — ļoti laba investīcija, uzreiz varēja kaut ko nopietnāku nopirkt, iebraucamo ceļu darītavai uztaisīt.»

Šova laikā arī radies zīmols Mr. Plūme, ko ģimenes uzņēmums izmanto līdz šim brīdim. «To radīja aģentūras Not perfect I vadītājs Aleksandrs Bētiņš, ļoti radošs cilvēks. Ietekmējās no sirreālista, gleznotāja Renē Magrita rokraksta,» Māris rāda etiķetes, kur ar humoru apspēlēts gan viņa uzrautais deguns, gan platmale. «Man cepures jau sen patika, īpaši hūtveidīgās. Nu bija iemesls riktīgi sākt valkāt!» viņš pieskaras galvas rotai. Tiesa, šobrīd, kad visu dara kopā ar Daci, dzirdot pārmetumus — kāds Mr. Plūme, jūs taču ģimenes uzņēmums? «Bet zīmols ir labs, to atpazīst, nejauc ar citiem. Visu cieņu Aleksandram Bētiņam!»

Ar putraimiem un speķi

Tomēr hūte nav tikai ārišķība, arī ražojumos Plūmes spējuši būt atšķirīgi no citiem. Riskējot, ka publika, kam savulaik izpratni par sidru veidoja sacukurotu lielveikalu burbuļdzērienu produkcija, viņu nesapratīs, Māris karjeru industrijā sāka ar austriešu stila negāzēto sidru. Arī šobrīd darītavas piedāvājumā ir trīs veidu negāzētais Mr. Plūme — sauss, pussauss, salds. «Tas nebija liels triumfa gājiens, bet sava auditorija ir radusies. Negāzēts sidrs palīdz vairāk izjust nianses nekā burbuļojošs,» viņš salej glāzēs piesātinātu dzintarkrāsas dzērienu.

«Pussausais ir visvairāk sabalansētais. Ideāli sader ar laša steiku. Sausais, skābenais ļauj iepazīt Latvijas ābolu bez «izrotājumiem». Iet kopā, piemēram, ar putraimu biezputru un speķi.» Vispopulārākais tomēr izrādījās saldais deserta sidrs, kas piestāv augļiem un maigākiem sieriem. «Jā, cilvēkiem Latvijā patīk salds, bet mēģinām vismaz netaisīt tādu, ka karote ieduras glāzē,» smejas meistars.

Plūmju šābrīža lepnums ir ar savvaļas raugu raudzēts Normandijas stila sidrs, kas sācis izdoties tikai pirms diviem gadiem. «Lēna rūgšana zemā temperatūrā, tas vēl pabeidz rūgt pudelē. Tā kā loterija — sanāks, nesanāks. No tehnoloģijas videokļa sarežģīti. Ja šo proti kontrolēt, tad sidra pasaulē visi tevi sāk cienīt!»

Plūmes gatavo arī baltvīnu un sarkanvīnu no vietējām izejvielām, upenēm un rabarberiem, kas raksturo mūsu reģionu. Pāri palikušās upeņu izspiedas pārtop grapā, kam Itālijā der vīnogu izpiedas, bet kā sidra blakusprodukts rodas kalvadoss, tam vārdu izgudroja etiķetes autors Raitis Kalniņš. «Kalvīts, cilvēkiem patīk.»

Kopā — 10 tonnas dzērienu gadā. Tas esot optimāls daudzums, pēc 15 tonnu sasniegšanas mazajai darītavai būtu jāizņem cita veida licence. «Mūsu mērķis nav kļūt par masu produkciju, vienalga, kādus ābolus izmantot. Sevi vairāk redzam kā ekskluzīvā gala produktu. Gribam palikt mazi arī tāpēc, ka var bezgalīgi iet uz priekšu kvalitātē,» viņi saka.

2012. gadā tepat Jumpravas īpašumā Māris sāka stādīt ābeles. Ideja — veco ēdamo šķirņu augļus, ko darītājs sākotnēji iepirka tuvākajā apkārtnē, pilnībā nomainīt ar sidram speciāli audzētiem, miksējot vajadzīgās garšas īpašības — rūgtumu, skābumu, saldumu, aromātu. «Tūdaļ pagaršosim — Latvijā audzis angļu sidrābols, viens no tālākajiem ziemeļos, kopā ar lietuviešu pepiņu. Jā, esam uz dārzu balstīta darītava. Sidrs sākas pavasarī ar ābeļu ziedēšanu. Svarīgs gan tā gada klimats, gan tas, kā apejies ar kokiem, viss ietekmē galarezultātu. Īstam sidram pat būtu jāraksta virsū ražas gads.»

‘Bērzkoga dzeltenais’, ‘Bērnu prieks’, ‘Raganas sarkanais’ — saimnieks demonstrē augļus ar mežonīgiem savvaļas gēniem, kas garšas īpašību dēļ nav domāti ēšanai, bet tieši dzērienu ražošanai. «Daļa ir eksperiments arī mums pašiem. Gan no Dobeles un Pūres selekcionāriem dabūts, gan kaut kas, ko esam krūmos uzgājuši. Visideālāk, ja ir nedaudz rūgtens un salds, nav skābs. Trīs tādus eksemplārus paši esam atraduši. Vēl jāuzpotē un jāizaudzē, tad pēc gadiem pieciem dzersim pirmo sidru no Latvijas saldi rūgtā ābola.»

Klasiskie austriešu, angļu un franču sidri Plūmēm vairs neesot virsotne, kurp tiekties. Pat Francijā, kur sidram, tāpat kā vīnam, apelācijas noteikumi paredz izmantot noteiktu receptūru, uzņēmumi sākuši no tās atteikties, jo grib strādāt modernāk, vairāk eksperimentēt, sidra kvalitāti tuvinot vīna līmenim.

«Mums ir tikpat īsts sidrs kā Francijā, tikai citi āboli, tāpēc raksturs pavisam citāds,» ar pārliecību runā Māris. «Ļoti ceram, ka Latvijas restorāni drīzumā sapratīs, ka ārzemniekam, atbraucot uz šejieni, būtu daudz interesantāk noskaidrot, kā pīles krūtiņa garšo kombinācijā ar vietējo sidru, nevis īpaši piemeklētu Francijas vīnu.»

Mr. Plūmi var nomēģināt  restorānā Naples Andrejostā un Brandīnā Ikšķilē, Rātes vārtos Valmierā, arī kafejnīcā Aka Vecrīgā. Atrast var ne tikai tirdziņos, bet arī Rimi Klētī, veikalos iDille un Rāmkalni, Val-miermuižas alus vēstniecībā, Elcor suvenīru veikalā Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

«Nemākam lielīties, kaut gan pārdošanā tas palīdz,» secina dzērienu radītājs. «Tiklīdz pastāstām, ka «mūs» tirgo vienīgajā Kopenhāgenas sidra veikalā, tā atskan: «Ā!» Vācijā arī paņēma divi veikaliņi. Esam bijuši izstādēs Austrijā, Vācijā, Dānijā. Izstādē Spānijā būsim pat žūrijā.»

Plūmes ir jauni un enerģiski, pagaidām darbus paveic divi vien, tikai izbraukuma tirdzniecībai pieņem papildspēkus. Viņu sapnis ir jauna degustāciju telpa, kur varētu likt lietā visus ģimenes talantus, organizēt kultūras pasākumus. «Ģitāru es viesiem vienmēr uzspēlēju. Pirkstos mūzika vēl ir, to var likt lietā,» sarunu nobeidz Māris. 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vajag izvēlēties, par ko tu dedz, lai kas tā būtu par nozari. Ja par to domā visu laiku, tad pat sapņos dažreiz rādās atbildes. Izvēloties tēmu tikai aprēķina pēc, iespējams, nebūsi konkurētspējīgs, jo nedomāsi par to pietiekami daudz.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Vienubrīd gribējām konkurēt ar cenu, palaidām to uz leju. Visi aplaudēja. Cerējām, ka palielināsies pārdošanas apjoms. Taču lielākā daļa sadarbības partneru turpināja pārdot par līdzšinējo cenu. Vilšanās. Ticējām, ka pasaule ir labāka. Pēc tam atpakaļ iet ir grūti.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ir ilūzija — tiklīdz hobiju pārvērtīsi biznesā, viss būs ļoti skaisti. Iesi uz darbu, kad vēlēsies, strādāsi dziedādams. Bet ir vajadzīga ārkārtīga izturība, jo pēc pirmajiem trim mēnešiem sapratīsi, ka ir jādara arī daudz lietu, kas nepatīk. Jābūt stipriem.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu