Diena: 22. augusts, 2018

Anekdotes

Zināms, ka cilvēks aug līdz 25 gadu vecumam. Pēc tam mans ķermenis paziņoja: augstāk vairs nevaru, bet ir pietiekami daudz vietas sānos!

Vasara… Karsti… Ārsti iesaka daudz dzert… Lūk, šoreiz man pat nav, ko iebilst!

«Ko jūs, nelieši, darāt!?»
«No dzelzceļa sliedēm skrūvējam nost uzgriežņus.»
«Kāpēc?»
«Lai nodotu metāllūžņos.»
«Vai tad uzgriežņu svars ir tā vērts?!»
«Uzgriežņi, protams, ne, bet lokomotīve un vagoni gan!»

Ienīstu situācijas, kad cilvēki lūdz pieskatīt viņu mantas! Bet ja nu pēkšņi kāds mēģina tās nozagt? Man tad ar viņiem būtu jākaujas?! Es neesmu tam gatavs!

Kurš dzīvnieks aug visātrāk?
Zivs, kas norāvusies no makšķernieka āķa, bet citi klātesošie to nepamanīja.

«Hallo, mammu, iedod klausuli tētim!»
«Hallo, tēti, vai Latvijas basketbolisti ir paši labākie?»
«Jā, jā, protams!»
«Tēti, iedod klausuli mammai!»
«Mammu, dzirdēji? Tētis man atļāva!»

Kaķi spējot atcerēties līdz 120 komandām, bet viņi vienkārši negrib.

«Apsveicu, jūs esat uzņemts slepenajā īdētāju biedrībā!»
«Bet es nevēlos!»
«Lielisks sākums!»

«Nu ko, znotiņ, apsveicu svētkos!»
«Kādos svētkos?!»
«Man uz dažām dienām jāaizbrauc.»

«Nesaprotu, kāpēc pasakā septiņu kazlēnu mātei bija jāiet pēc piena, ja viņa pati ir kaza!?»
«Ikvienai mammai vajag kādu atrunu, lai reizēm izkļūtu no mājām ar septiņiem bērniem!»

Ikvienam cilvēkam ir nepieciešams otrs cilvēks. Kaut vai tikai tāpēc, lai gultas segu varētu ievilkt pārvalkā.

Īsi par manu miega režīmu: aizmiegu kā nosists un arī pamostos kā nosists.

Agrāk es slepus bēgu no mājām, lai tiktu uz ballīti. Tagad es slepus bēgu no ballītes, lai tiktu uz mājām.

Viņa: «Ja nezini, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, nopērc kosmētiku! Es iedošu sarakstu!»
Viņš: «Tā nav interesanti. Nebūs nekāda pārsteiguma.»
Viņa: «Lai sanāktu pārsteigums, pieliec klāt šokolādīti! Es pateikšu, kādu.»

«Tu neesi mediķis, bet kur iemācījies tik labi taisīt potes?»
«Man viens ārsts reiz ieteica: galvenais ir atcerēties, ka pēcpuse nav tavējā!»

Kad mans Wi-Fi pārtrauca darboties, es sapratu, ka kaimiņi nav samaksājuši par internetu. Kur gan tādi bezatbildīgi cilvēki rodas?!

Velosipēdista atgādinājums kājāmgājējiem: «Ja ejat pa trotuāru un pamanāt velosipēdistu, nekad, nekad necentieties paiet sāņus! Pats apbraukšu apkārt, sasodīts!»

«Meitiņ, tev kaut ko nopirkt?»
«Jā!»
«Ko?»
«Vēl nezinu, bet noteikti divus!»

Četri ragi Līvu krastā

Pārgājiens Miķeļtornis—Kolka: augstākā bāka Baltijā, Irbes ieteka jūrā, Mazirbes laivu kapsēta, Pitraga slavenības, Vaides ragu muzejs, dižozols un Kolkasrags

Sīkrags, Košrags, Pitrags un Kolkasrags — pārgājiena maršruts mūs vedīs cauri trim lībiska nosaukuma ragiem uz ceturto, visiem labi zināmo. Pirmajā dienā ceļu sāksim pie Miķeļbākas, šķērsosim Irbes ieteku jūrā un paliksim pa nakti Mazirbē; otrajā — daļēji virzīsimies arī pa meža ceļiem, jo posmā no Pitraga līdz Vaidei ir daudz skatāmā iekšzemē. Pēdējais posms līdz Kolkai atkal būs ejams pa liedagu.

Šķībais Pizes tornis

Ceļa gabaliņš no Miķeļtorņa līdz Kolkai glabā manas spilgtākās atmiņas par Ziemeļkurzemes piekrasti, kas vienlaikus ir arī Slīteres nacionālā parka sastāvdaļa. Distanci esmu mērojusi abos virzienos, ir laivots arī pa Irbi. Apmēram 50 km garā joslā pie Irbes šauruma stiepjas Līvu krasts jeb Līvõd rānda, kurā ietilpst 12 ciemi: Lūžņa, Miķeļtornis, Lielirbe, Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Melnsils (Lūž, Pizā, Īra, Ūžkilā, Sīkrõg, Irē, Kuoštrõg, Pitrõg, Sänag, Vaid, Kūolka, Mustānum).

Apdzīvotās vietas Miķeļtornis nosaukums pats pasaka priekšā, kas darāms. Dodamies apskatīt balto, stalto Miķeļbāku, kas ir augstākā Baltijā (62 m)! Lai jūs nebaida teritorijai apkārt esošā sēta un skats ar vārtiņiem — tie ir pievērti, bet nav aizslēgti. Droši ejiet iekšā, pētiet un fotografējiet, cik tīk! Pašā bākā gan nevarēs tikt, bet skats ir iespaidīgs arī no ārpuses.

Bāku Līvu krasta ciemā, ko agrāk dēvēja par Pize (latviski — «kārklu vica»), tomēr nenosauca par Pizes torni, bet gan par Mihaila bāku. Tās uzdevums bija brīdināt jūrniekus no sēkļa ar tādu pašu vārdu. Vēlāk nosaukumu latviskoja. 1884. gadā būvētās bākas sienas bija apmēram vienu metru biezas, taču tornis izrādījās par smagu kāpu smiltīm un laika gaitā sašķiebās tik bīstami, ka to nācās nojaukt. Nākamo torni uzspridzināja Otrā pasaules kara laikā, bet 1957. gadā Miķeļbāka ieguva pašreizējo veidolu.

Kurzemes Gauja

Kad iznāksit pludmalē, skatieties zem kājām — es pati pa ceļam salasīju pilnas kabatas sīkiem dzintariņiem. Segumu lielākoties veido ērti ejama pieblietēta smilts — vienīgās grūtības mazāk trenētiem ceļotājiem var sagādāt kopējā kilometrāža, tāpēc iesaku maršrutu sadalīt divās dienās, lai pa vidam var pienācīgi atpūsties un atjaunoties.

Sasniedzot Irbes upi, kas, vīdamās paralēli jūras krastam, veido divus kilometrus garu smilšu strēli, ir vairāki varianti, kā rīkoties. Ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu — pagājušogad to mierīgi pārbridu, saslapinot tikai svārku malu, bet šogad upe bija padziļinājusies, tāpēc mūsu grupu pārcēla ar iepriekš aizrunātu laivu. Ja tādas iespējas nav, vienkāršākais risinājums būs uzmeklēt netālu esošo tiltu un šķērsot ūdenstilpi sausām kājām.

Irbes krasti allaž čum un mudž no cilvēkiem — ne velti upe tiek dēvēta par Kurzemes Gauju. Jūrā beidzas divu dienu laivošanas maršruts, kas visbiežāk sācies pie Rindas ciema. Te būs laba vieta, kur ieturēt pusdienu pauzi, jo Latvijas valsts meži priežu pavēnī ir ierīkojuši galdus un krēslus ērtam piknikam. Ja gribas lielāku vientulību, var paieties mazliet tālāk un pusdienot liedagā, atbalstot muguru pret izkaltušajiem kokiem.

Drīz jau klāt arī nakšņošanas vieta Mazirbe, Līvu krasta sirds. 1931. gadā Mazirbei piešķirts biezi apdzīvotas vietas statuss, jo ap šejieni kūsājusi aktīva lībiešu saimnieciskā un kultūras dzīve. Savulaik ciemam cauri gājis pat Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļš no Ventspils uz Talsiem un Stendi. Vēlāk te iesvētīts līvu karogs un notikuši pirmie līvu dziesmu svētki.

Laivu kapi un ragu muzejs

Otrā rītā pirms došanās tālāk ieejiet Mazirbes veikalā uzpildīt pārtikas krājumus, jo līdz Kolkai neviena cita vairs nebūs. Izmantojiet arī izdevību apmeklēt vienīgo laivu kapsētu Latvijas piekrastē, kur apskatāmi zvejnieku laivu vraki. Tā veidojusies pagājušā gadsimta 60. gados. Latvieši, kuri dzīvoja dižjūras krastā, laivas kārtu kārtām guldījuši arī citos jūrmalas ciemos, bet tieši Mazirbes laivu kapsētā šodien tas redzams visuzskatāmāk.

Kad pa pludmali būs noieti pieci kilometri, griežam atpakaļ sauszemē un izpētām Pitraga mīlīgo apbūvi. Virzoties pa ciemata galveno ieliņu paralēli jūrai, iesim garām Jāņa Lūsēna bijušajam īpašumam, arī mākslinieces Helēnas Heinrihsones modernajai koka mājai. Vēlāk Vaidē noteikti jāpiestāj Purvziedos, kur senas lībiešu dzimtas mežsargs iekārtojis muzeju ar vairāk nekā 600 meža dzīvnieku ragiem. Aptuveni 350 no tiem ir aļņu ragi. Kolekciju neveido medību trofejas, bet ilggadējās mežsarga gaitās atrasti eksponāti.

Pēdējā pārgājienā, kad ar ceļabiedriem meklējām īsāko taku no Vaides apdzīvotās daļas uz jūru, iekšējā balss mani mistiskā kārtā aizveda pie ainaviska ozola ar neredzēti plašu zaru vainagu. Grupa kā noburta sekoja. Katrs no mums instinktīvi apķēra tā stumbru, vēlēdamies uzņemt spēcīgo enerģiju. Izrādās, koks ir iecelts dižozolu kārtā, un vieglāk to būs atrast pēc tuvējo māju (Lāžas) adreses.

Tiklīdz atgriezāmies pludmalē, karstuma iespaidā metāmies jūras apskāvienos kā no mātes miesām nākuši, tādējādi turpinot ciešo kontaktu ar dabu. No ozola sniegtā zemes spēka taisnā ceļā pie ūdens varenības. Sešas kailas dāmas un viens kungs Baltijas jūras viļņos kaut kur starp debesīm un zemi vientuļā Kurzemes piekrastē. Tas bija jaudīgi un neaizmirstami! Atlikušie kilometri līdz Kolkasragam, kur atklātā jūra beidzot sveic Rīgas līci, paskrēja nemanot, gluži vai dejas solī.

Maršruta garums: 24 + 22 = 46 km
Ilgums: 2 dienas (apmēram 6 h pirmajā un 5 h otrā)
Sarežģītības pakāpe: vidēja
Piemērots: tiem, kam patīk garāki pārgājieni gar jūru

Nokļūšana

Turp: Rīga—Ventspils—Miķeļtornis
No Rīgas uz Ventspili autobuss kursē 18 reizes dienā.
No Ventspils uz Mazirbi (pietura Miķeļtornis) — 2 reizes dienā.

Atpakaļ: Kolka—Rīga
No Kolkas uz Rīgu autobuss kursē 5 reizes dienā.

Apskates vērti objekti

Miķeļtornī:Luterāņu baznīca

Lielirbē: Trošu tilts pār Irbes upi

Mazirbē: Bijušās jūrskolas ēka, Lībiešu tautas nams, Senlietu kolekcija Stūrīšos, luterāņu baznīca ar Māras krustu, viduslaiku kapsēta, Vilkača kaps un vilkaču priede

Pitragā: Baptistu baznīca

Kolkā: Kolkasraga priežu taka un skatu tornis, Līvu centrs Kūolka, bāka 6 km attālumā no krasta (piekļuve — ar laivu)

Kāpēc sabruka?

Kad 15. augusta pusdienlaikā Itālijas pilsētā Dženovā sabruka vairāk nekā kilometru garā Morandi tilta posms, no 45 metru augstuma uz apakšā esošajām dzelzceļa sliedēm un divām noliktavām nogāzās 35 vieglās automašīnas un trīs kravas auto. Gandrīz nedēļu ilgušajos glābšanas darbos noskaidrots, ka dzīvību zaudējuši 43 cilvēki. Tagad izmeklētāji ķērušies pie katastrofas cēloņu izmeklēšanas.

Brāļi Rusmaņi, grib mainīt pasauli

Kārlis ir pārliecināts, ka cilvēki var būt vēl labāki. Tieši tāpēc Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolēns Kārlis Krišjānis Rusmanis (18) ir izveidojis sociālu kampaņu Mēs mainīsim pasauli. Iemesls ir viņa brālis Rūdolfs Mārcis (15), kuram ir autisms. «Manam brālim patīk traktori, un viņš daudz runā,» stāsta Kārlis. Brālis dzīvo un mācās Mazsalacā, parastā skolā ar speciālu programmu un asistentu. Rūdolfs tekoši lasa, raksta un skaita līdz 100. Apieties ar naudu gan vēl jāmācās. «Brālim ir laba atmiņa, viņš var norunāt desmit multenes no galvas,» stāsta Kārlis un slavē brāļa radošo talantu, veidojot plastilīna figūriņas un spēju sīkās detaļās uzzīmēt kādu vietu, ko redzējis. Rūdolfam garšo melones: kamēr ģimenes locekļi no auto sanes mājās iepirkumus, viņš jau pusi būs apēdis.

To, ka brālis ir citāds, varēja apjaust, redzot, cik grūti viņam gāja bērnudārzā. Rūdolfs aizvien vairāk sāka dzīvot savā pasaulē un runāja tikai par to, kas interesē viņu. Otrā ieklausīties joprojām ir grūti. «Tev brālis tāds interesants,» Kārlis atceras savu klasesbiedru komentāru pirms vairākiem gadiem, kad aicināja viņus ciemos pie sevis uz mājām. Klasesbiedri tomēr atnāca, iepazina Rūdolfu un ar laiku iedraudzējās. «Tas ir pierādījums, ka katram no mums ir iespēja būt labākam. Tātad mainīt pasauli,» saka Kārlis. Šobrīd viņa labākais draugs ir arī Rūdolfa draugs.

Ideja par sociālu kampaņu Kārlim bija izdomāta jau pasen. Iespēja īstenot radās pērn, kad skolā varēja veidot projektu Junior Achievement — nevalstiskajā organizācijā, kas izglīto jauniešus biznesa jautājumos. Mēs mainīsim pasauli ideja iekļuva labāko divdesmitniekā Latvijā. Projekts nenes peļņu, un ieguldījums ir tikai paša laiks: Kārlis šovasar izveidoja Facebook lapu un ievietoja pirmo video, kurā iepazīstina ar brāli un pastāsta par viņu. Nākamajos video stāstīs, kā ar brāli veidot kontaktu, kā atbalstīt. Kā arī dos iespēju arī citiem stāstīt par to, kāds atbalsts vajadzīgs tuviniekiem. Sākotnēji bija iecerēts izglītot ar rakstiem un bildēm, taču Facebook lapas sekotāji pieprasa tieši video. Kārlis gatavs arī klātienē doties uz skolām vai darbavietām un stāstīt par brāli.

«Kampaņas mērķis ir internetveikals, kurā varēs iegādāties lietas, ko radījuši cilvēki ar īpašām vajadzībām.» Kārlis uzskata, ka Latvijā maz domāts, kā integrēt darba tirgū tādus cilvēkus kā viņa brālis. Piemēram, Zviedrijā esot dienas centrs, kur tā iemītnieki nodarbojas ar veļas knaģu pakošanu. Tik vienkārši un vienlaikus tik svarīgi. Kārlis uzskata, ka darba devējiem Latvijā būtu vajadzīgi mentori, kas palīdz pielāgot darbavietas cilvēku speciālajām vajadzībām «Manam brālim ir svarīgi būt novērtētam. Domāju, ka viņš varētu darīt dažādus darbus un būt patstāvīgs. Viss atkarīgs no tā, kā viņam palīdzēsim apgūt dažādas prasmes.» Piemēram, Rūdolfs labi skalda malku. Pat dejo tautas dejas Mazsalacas deju kopā. Nenācās viegli viņu pierunāt, taču izdevās.

Ar Mēs mainīsim pasauli Kārlis vēlas aptvert pēc iespējas vairāk cilvēku. Viņš ir gatavs nenogurstoši stāstīt par brāli, jo vēlas mainīt sabiedrības attieksmi. «Mēs bieži vien neaizdomājamies. Sadalām cilvēkus kastītēs. Es vēlētos, lai katrs, kurš izsaka spriedumu, pirms tam padomā: bet varbūt tā nemaz nav, kā pirmajā mirklī šķiet.»

Ceļš uz Leiputriju

Latvijā 60 alejas ir atzītas par aizsargājamiem dabas pieminekļiem. Bet ir simtiem gatvju, kas kādreiz veda uz muižām vai turīgo zemnieku mājām un kuras no zāģeriem neglābj nekāds statuss. Kas saudzēs un sargās simtgadīgās alejas?

Mērojusi garu ceļu uz Leiputriju, mazā Bille nogurumā aizmieg un sapņos redz šo teiksmaino vietu. Šokolādes māju un piena upju vietā tā ir saules caurstrāvota aleja, kurā Bille slīd virs zemes kā pasaku feja un apkārt viņai lidinās tūkstošiem baltu tauriņu. Ozolu aleja, kas redzama Ināras Kolmanes filmā Bille, atrodas Katvaru muižas parkā Limbažu novadā. Daudzi to atzīst par brīnišķīgu, taču milzu liepu gatve nav ierindota aizsargājamo dabas pieminekļu — aleju — vidū, un to nav pat plānots iekļaut šajā sarakstā. Tas nozīmē — ja kādam ienāktu prātā šo pasakaino vietu izcirst, šis skaistums būtu iznīcināms. Jo ceļu paplašināšanas vai rekonstrukcijas laikā ir izpostītas pat tādas alejas, kas bijušas valsts aizsardzībā.

Latvijā ir neskaitāmi daudz greznu koku rindu gar ceļmalām, un, meklējot atbildi uz jautājumu, kuras ir saudzējamas, atklājas — nav vienas atbildes.

«Alejas — tas ir smalki»

Vecā liepu aleja, kurā filmēta Bille, ir daļa no aptuveni 15 hektārus lielā Katvaru muižas parka. Tajā atrodas Katvaru ezers, un tieši gar ezera krasta terasēm stiepjas veco liepu rinda, kuru lapotne vasarā veido necaurredzamu arku. Vēl viena aleja ir stādīta ceļā no Katvaru muižas centra Limbažu virzienā — tur ozoli stiepjas vairāk nekā trīs kilometru garumā.

Lielākā daļa Latvijas aleju veidotas 18. un 19. gadsimtā gar ceļiem, kas veda uz muižu, stāsta parku vēsturiskās ainavas speciāliste Ilze Māra Janelis. Viņasprāt, alejām nebija ne funkcionālas, ne estētiskas nozīmes.

To vienīgais uzdevums ir bijis likt cilvēkiem, kas bija ceļā pie muižkunga, justies niecīgam, pazemīgam un bijīgam. 19. gadsimtā arī daudzi latviešu lielsaimnieki veidojas alejas ceļā uz savu sētu, un Janelis to izskaidro vienkārši — mēģinot iekopt saimniecības pēc vācbaltiešu muižu parauga, latviešiem šķita, ka «alejas — tas ir smalki un pareizi». Lielākoties Latvijā ir ozolu un liepu alejas, taču mēdz būt arī lapegļu, egļu, bērzu, kastaņu gatves.

Cik no šīm muižu alejām saglabājušās līdz mūsdienām — neviens nav skaitījis. Kopš 2005. gada, kad Latvijā tika pieņemti valdības noteikumi par aizsargājamām alejām, mums ir 60 dabas pieminekļu — aleju. Gandrīz puse no tām — 27 — atrodas Vidzemē, kur labāk nekā citos novados saglabājušās muižas un to parki. Pirms diviem gadiem eksperti Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā apsekoja visas aizsargājamās alejas un ieteica tās ne tikai turpināt sargāt, bet arī papildināt aizsargājamo aleju sarakstu ar vēl desmit. Veco koku gatves ir dzīvotnes tādām retām kukaiņu sugām kā lapkoku praulgrauzis un marmora rožvabole, kā arī retiem ķērpjiem. Pretēji pieņēmumam tie nepadara kokus bīstamus — ja par simtgadīgiem kokiem rūpējas, tie, nevienu neapdraudot, var nostāvēt vēl simt gadu. Turklāt alejas var uzskatīt par koridoriem, kas atvieglo sugu migrāciju no vienas dzīvotnes uz otru.

«Alejas ir nozīmīgas retu sugu saglabāšanai,» saka pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode un piebilst — par to runāts jau gadiem ilgi, bet par aleju saglabāšanu joprojām ir daudz domstarpību un pretrunīgu viedokļu. Alejas, kurām nav piešķirts dabas pieminekļa statuss, bieži tiekot iznīcinātas ceļu paplašināšanas darbos. Reiz ceļmalās stādītie koki traucē izbūvēt brauktuvi platāku, tāpēc alejas izcērt. «Pēc tam pašvaldības ir gatavas ieguldīt lielu naudu, lai stādītu jaunas. Bet mums jānovērtē vecās alejas no kultūrvēsturiskā un arī dabas daudzveidības viedokļa,» saka Strode, kura par savu uzdevumu uzskata pārliecināt citus, ka alejas ir vērts saglabāt.

Ko nesargā, to izzāģē

Cik apdraudētas ir alejas, var pārliecināties tajā pašā Limbažu novadā, kur atrodas Billes Leiputrija jeb Katvaru muižas aleja. Limbažu novads ir īpaši bagāts ar muižu alejām. Vietējā muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs, kurš ir pētījis Limbažu novada alejas, ir saskaitījis, ka novadā to ir tuvu pussimtam. Turklāt viņš apzinājis tikai tās alejas, kas vijas ap ceļu uz kādu no muižām. Neesot jaudājis apbraukāt un saskaitīt koku gatves, kas pirms vairāk nekā simt gadiem stādītas pie turīgāko latviešu sētām. No visām Limbažu novada alejām tikai viena — Augstrozes lapegļu — ir dabas piemineklis.

Lielākā daļa aleju Latvijā pieder pašvaldībām. Tās izsniedz atļauju cirst kokus alejās, bet tām visbiežāk nav īpašu noteikumu aleju apsaimniekošanā. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Limbažu novadā pirms dažiem gadiem ceļa rekonstrukcijas laikā, pēc Pleša teiktā, «izkropļoja» simtgadīgu liepu aleja, kas ved uz Āsteres muižu. «Mans draugs bija meties zāģeriem ar koku virsū, dzinis viņus projām. Jo viņi nozāģēja veselīgus, skaistus kokus,» stāsta Plešs. Tagad no Āsteres muižas alejas, kura kādreiz stiepusies 2,6 kilometru garumā, saglabājies pusotru kilometru garš posms. Tikai tad, kad koki jau bija nogāzti, dabas aizsardzības eksperti konstatēja, ka vecās liepas bija lapkoku praulgrauža dzīvotne. Pēc Latvijas un ES likumiem, lai aizsargātu lapkoku praulgraužus, jāveido īpaši aizsargājamais mikroliegums.

«Tie paši zāģeri bija metušies virsū vēl vienai muižas alejai, kas bija uz Viļķenes—Rūstužu ceļa. To nelikvidēja, bet apzāģēja tik neprofesionāli, ka tagad koki ir pakļauti trupei,» stāsta Plešs. «Varētu domāt, ka ceļu būvnieki zāģējuši, lai iegūtu kokmateriālu. Bet nē — kokmateriāls vēlāk mētājās grāvjos. Loģikas nekādas!» Plešs toreiz noskaidrojis, ka aleju izzāģēšana saskaņota gan ar Limbažu novada pašvaldību, gan ar vietējo mežsaimniecību.

Lielākoties alejas ir uz vietējas nozīmes ceļiem, un, tā kā to struktūra Latvijā pēdējo simt gadu laikā nav būtiski mainījusies, ceļu paplašināšanas vai atjaunošanos darbos vecie koki nereti tiek uzskatīti par traucēkli. Latvijas valsts ceļos žurnālam Ir skaidro, ka koku saknes apgrūtina ūdens aizvadīšanu no ceļa konstrukcijām, savukārt lapas piesārņo grāvju teknes un caurtekas, turklāt ceļmalās augošie koki palielina ceļu satiksmes negadījumos cietušo upuru skaitu un traumu smagumu. Tāpēc vienmēr, atjaunojot un pārbūvējot ceļus, tie tiekot «atbrīvoti» no satiksmei bīstamiem kokiem. Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja alejas likvidēšanai vajadzīga tikai tajos gadījumos, ja gatves koki ir dižkoki, aleja ir dabas piemineklis vai atrodas dabas liegumā. Pārējos gadījumos ir pašvaldības ziņā — atļaut ceļu būvniekiem cirst alejas vai ne.

Pēc Gitas Strodes domām, pirms lemt par alejas iznīcināšanu, pašvaldībā būtu jārīko sabiedriskā apspriešana. Taču neviens likums to neprasa. «Es Limbažu pusē neesmu neko tādu piedzīvojis. Ir bijušas reizes, kad kāds redz, ka ceļu būvnieki zāģē aleju, un tad mēs sataisām ļembastu. Bet parasti vietējie iedzīvotāji tikai paburkšķ,» stāsta Plešs, kurš ir arī Limbažu novada domes deputāts.

Limbažu novada pieredze arī liecina, ka ne vienmēr ļaudis iestājas par kokiem. Kad pagājušā gada rudenī Dabas aizsardzības pārvalde liedza ceļu iztaisnošanas labad nocirst dižvītolus ceļā no Liepupes uz Limbažiem, daudzi vietējie to sauca par absurdu un sagatavoja pārvaldei vēstuli ar prasību ļaut likvidēt kokus. Citi iestājās, ka sirmie vītoli saglabājami. Diskusiju rezultātā nonāca pie kompromisa lēmuma pārstādīt simtgadīgos dižvītolus. Taču, pēc Dabas aizsardzības pārvaldes aprēķiniem, šādu darbu izmaksas būtu mērāmas «desmitos tūkstošu eiro». Pašvaldība atteicās segt izdevumus. «Parastam lauku iedzīvotājam tā varētu šķist pat naudas izšķērdēšana,» atzīst Strode. Tagad pārvaldei ir vai nu jāatrod nauda, lai milzu vītoliem atrastu jaunu vietu, vai jāatļauj tos iznīcināt.

Dažkārt pat dabas pieminekļa statuss nepaglābj no zāģa. Skrīveru—Madlienas ceļā ir bērzu aleja, kas atrodas aizsargājamo aleju sarakstā. Daļa koku tur tika nocirsti bez pārvaldes atļaujas. Tāpat Bukaišu alejā, kas ir dabas piemineklis Tērvetes novadā, gada sākumā ceļu remontdarbos tika nocirsti 80 gadus veci ozoli. Diemžēl administratīvie sodi, ko var piemērot pārvalde, nav, pēc Strodes teiktā, «tik milzīgi vai šausminoši, lai ko būtisku mainītu». Privātpersonām naudas sods ir no 30 līdz 1000 eiro, juridiskām — no 280 līdz 2100 eiro. Vairākas reizes ir ierosinātas krimināllietas par dabas pieminekļa postīšanu, taču Valsts policija tās visas esot noraidījusi, jo izdarītajā nav saskatījusi kriminālnoziegumu vai arī secinājusi, ka nodarītie zaudējumi valstij nav būtiski.

Satiksmes ministrija pavēstījusi, ka aleju aizsargāšanu nevar ietērpt likumam piemērotos teikumos, tāpēc vajadzētu izstrādāt vadlīnijas par to, kā sastrādāties ceļu speciālistiem un arboristiem. Taču vadlīniju līdz pat šai dienai nav.

Par alejām lemjam paši

Aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstu Dabas aizsardzības pārvalde vēlas papildināt ar vēl desmit alejām. Apsekojot gatves, konstatēts, ka daudzas no tām ir ne tikai ainaviski skaistas un ir dzīvotnes vecām sugām, bet tajās ir arī milzu dižkoki. Raiskuma alejā esot 21 dižkoks, Veckalsnavas liepu alejā — 15 dižkoki, Veismaņu muižas alejā — 14.

Dabas pieminekļa statuss dod kaut nelielu aizsardzību — izmaiņas tajās ir saskaņojamas ar pārvaldi. Taču Gita Strode uzskata, ka svarīgāks par juridisko statusu alejām būtu katra novada iedzīvotāju rūpes. «Ja cilvēki apzināsies aleju vērtību, viņi būs lepni, rūpēsies un kops,» saka Strode. Viņa to saka, uzsverot, ka statuss «dabas piemineklis» netiek piešķirts kopā ar naudas paku tā sakopšanai. Par alejām rūpējas īpašnieki, kas lielākoties ir pašvaldības. Bet tas nozīmē, ka visu izšķir cilvēki, kas diendienā iziet vai izbrauc cauri šiem koku stādījumiem. Ja viņi taisīs ļembastu, redzot, ka bez iemesla gatavojas zāģēt kokus, alejas var izdoties arī glābt.

Pa alejai no katra novada


Vidzemes novadā — Katvaru muižas liepu aleja
Katvaru muiža ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet tās parks diemžēl nav atzīts par dabas pieminekli. Liepu alejas, kas ir daļa no parka, aizpagājušajā gadsimtā, visticamāk, veidojis Katvaru muižas dārznieks Zemmers. Pie viņa bērnībā par palīgu strādājis Juris Neikens, rakstnieks, mācītājs un pirmo latviešu Dziesmusvētku Dikļos rīkotājs. Muižas dārznieka dēls Eižens Zemmers ir pasaulē pazīstams mikrobiologs.


Zemgales novadā — Bukaišu aleja
Aleju veido daudzu sugu koki: zirgkastaņas, liepas, kļavas, ozoli un gobas. Vecajos, dobumainajos kokos konstatētas trīs aizsargājamās bezmugurkaulnieku sugas: parka vīngliemezis, marmora rožvabole un lapkoku praulgrauzis. Tāpat alejā atrastas divas īpaši aizsargājamas ķērpju sugas — bālā sklerofora un kausveida pleurostikta.


Latgales novadā — Grancovas aleja
Vecākās liepas stādītas Katrīnas II laikā, tas nozīmē, 18. gadsimtā. Taču tajā ir arī jaunas liepas. Aleju par labu dzīvotni atzinusi vaboļu suga Lielais asmalis, tajās konstatētas arī trīs īpaši aizsargājamās ķērpju sugas: brūngalvainā henotēka, kausveida pleurostikta un liepu parmelīna. Liepu parmelīna Latvijā ir tikai divās no aizsargājamām alejām, tāpēc Grancovas aleja vērtējama kā īpaši nozīmīga.


Kurzemes novadā — Dundagas dižliepu aleja
Iespējams, viena no vecākajām alejām Latvijā, ko veido vecas un lielas liepas. Aleja ir 46 dobumaini koki, kuros dzīvo lapkoku praulgrauži un atrasta bālā sklerofora. 2016. gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība ar Dundagas aleju sāka Latvijas aleju sakopšanas talkas, kas notiek divreiz gadā. Pēc talku dalībnieka Kristapa Vilka stāstītā, Dundagā dižliepas savulaik bija pārvērstas par «atkritumu tvertnēm», kur mestas plastmasas pudeles, skārdenes un citi gruži.

Foto — Jānis Deinats (filmas Bille uzņemšanas ainas), Nils Smelteris (no Limbažu novada tūrisma informācijas centra) un Kristaps Vilks (no Dabas aizsardzības pārvaldes fotoarhīva)

Tīru sirdi

Dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls (68) izdevis autobiogrāfisku grāmatu Elles debesis, kurā vēsta par čekā un padomju lēģerī pavadīto laiku

Tas bija 1978. gada 7. jūnijs, skaista un saulaina diena, kad 27 gadus veco cēsnieku Valdi Atālu Drošības komitejas vīri iesēdināja melnā bobikā un veda uz Rīgu. Pa ceļam Cēsu VDK lielie priekšnieki Pētersons un Kronbergs klusēja. Līdz beidzot Kronbergs ierunājās: «Ja tu laikus būtu atnācis pie mums, kā to izdarīja Arvīds, nebūtu iekūlies tādā pasākumā.» Kopā ar Arvīdu Ulmi, Haraldu Sīmani un vēl kādu paziņu Vitāliju viņi bija atjaunojuši Cēsu Sv. Jāņa baznīcas torni. Puišus novēroja, jo darbs ritēja ar reliģiju saistītā institūcijā. Par to kādā reizē, iedzerot kafejnīcā, Atāls bija pasūdzējies paziņām. Kā vēlāk izrādījās, paziņas bija izveidojuši nacionālās pretošanās kustību un nodomājuši spridzināt dzelzceļu, nolaupīt kompartijas pirmo sekretāru Augustu Vosu. VDK sasaistīja Atālu ar viņiem kā līdzzinātāju. Viņa krimināllietu izmeklēja 17 izmeklētāju. Inkriminēja līdzdalību bandītismā.

Tā sākās Atāla garais ceļš pa komunistiskā režīma cietumiem. Viņam piesprieda piecus gadus stingrā režīma kolonijā. Nosūtīja uz lēģeri Baltais lācis Labitnangos Krievijā, netālu no Ziemeļu ledus okeāna. Cēsīs palika jaunā sieva Ivonna, paklusām lasītā aizliegtā literatūra un radošie plāni.

Atāls grāmatā ar dokumentālu precizitāti apraksta lēģera ikdienu. Tā cilvēkus padarīja par zvēriem, tikai stiprākajiem atvēlot nesalūzušiem izturēt. Lūk, kāda aina: «Atvērās kluba durvis, un līdz ar tvaika mutuļiem telpā iegāzās pieci apsargi, bruņoti ar stekiem. Ārpusē prožektoru gaismā pavīdēja vai pussimts. Vairāki bija ar sargsuņiem, kas nikni rāvas pie darba. (..) Izgāju pēdējais. Visa kluba priekša bija pilna ar puskailiem, salīkušiem, sasistiem un vaidošiem ieslodzītajiem, kas meklēja savas izmētātās drēbes. Zeki, kas bija izglābušies no linčošanas, palīdzēja tās savākt un uzvilkt cietušajiem. Pusstundu salā pabijušie un sasistie bija tik bezpalīdzīgi, ka daži vairs nespēja paši apģērbties. Laukā bija mīnus trīsdesmit viens grāds. Divi upuri ar saplosītiem ķermeņiem, no kuriem apkārt krāsojās sniegs, bezsamaņā gulēja. Palīdzību tiem nesniedza neviens. Sitēju komanda, kūpoša no sakarsuma, valdot satracinātos suņus, organizētā ierindā pameta laukumu. Gribējās ātrāk prom no šīs asinīm iekrāsotās vietas. Gāju, nejūtot ne aukstumu, ne savas kājas. Mani vajāja dīvaina vainas izjūta par to, ka esmu palicis neskarts.»

Pēc soda izciešanas atgiezies Latvijā, Atāls saskārās ar darba, arī draugu problēmu — no viņa vairījās. Cilvēkus atturēja bailes pašiem nokļūt nevēlamo, čekas uzmanīto lokā.

Mākslās būdams autodidakts, ne akadēmiski izglītots, Atāls līdztekus dzejas un dziesmu radīšanai visu dzīvi strādājis celtniecībā, restaurācijā, kamīnu būvniecībā. Izdevis sešus dziesmu albumus un aforismu krājumu Domas un lirika. Intervijā viņš stāsta, kā tas bija — saglabāt iekšējo brīvību komunistiskā režīma represiju apstākļos — un ko brīvība nozīmē šodien.

Mēs runājam augusta trešajā nedēļā, kad Centrālā vēlēšanu komisija atkal atgādina faktu, ka ZZS deputāta kandidāts Arvīds Ulme, vides aktīvists vēl no padomju laikiem, sadarbojies ar čeku. Viņš pats to noliedz. Taču jūsu grāmatā lasu liecību, kā Ulme devies uz čeku pieteikties un, sastopot jūs pēc soda izciešanas uz ielas, bijis šokēts, ka esat vēl dzīvs. Kā raugāties uz melu kultūru, kas seko līdzi no padomju laikiem?
Pašu brīvās valsts valdībā un Saeimā aizvien atrodas komunisti, kuri nosaka realitāti un diktē noteikumus arī drošības iestādēm. Šobrīd tiesu sistēmā strādā tie paši izmeklētāji, kuri drošības iestādēs strādāja padomju laikā. Vienu no tiem pieminu grāmatā. Mēs neķeramies pie lielā lauvas, jo tam var būt zobi — esam maza tauta, tik ļoti viens otru saudzējoši. Pieķeramies tikai tādiem, ar kuru rokām komunisti un čekisti sargāja savu režīmu.

Es negribu plosīt pasauli. Negribu turpināt karu ar tiem, kuri bija sistēmā iesaistīti. Tajā laikā, kad mani apcietināja un sēdēju cietumos, rakstīju dienasgrāmatu. Tagad savā grāmatā visu atklāti un godīgi esmu uzrakstījis — tā ir mana atbilde viņiem.

Bieži jau cilvēks glorificē gan mīlestību, gan sāpes, mēdz tās izskaistināt. Atrasties neitrālā sevis novērošanas pozīcijā ir grūti, taču tā ir vislabākā pozīcija. Varētu to saukt par slīpās plaknes filozofiju: tu esi modrībā — visu laiku slīdi, bet visu laiku jākāpj uz augšu.

Vai aizvien starp tiem, kuri bija sistēmā iesaistīti, un tiem, kuri krita par upuriem, ir savstarpējs naidīgums?
Nav jau svarīgi, vai viņš «obehešņiks» vai «kgbešņiks», vai partijnieks — cilvēki gāja šajā karjerā un līda uz augšu, sava egoisma dzīti. Viņi nevar laboties, tas nav iespējams. Viņi ir nožēlojuši zaudēto amatu, pensiju, nodrošinājumu, bet morāli nav nožēlojuši neko.

Egoisms ir ļoti sevi apkalpojošs. Šeit izpaužas mazais mēslu vaboles egoisms: viņi ripina savu piku tālāk, nesaprot, ka viņus uzspridzinās nāve — neko no šīs pasaules labuma nepārvilks tajā pusē. Bet viņi domā, ka dzīvos mūžīgi.

Ir tāds teiciens: piedot var tikai tam, kurš lūdz piedošanu. Es pārkāpju šo noteikumu. Piedodu, lai atmestu smagumu. Man nav divu rindu zobu, nodiltu tie paši vieni, ja es būtu naidā uz viņiem un naidu nestu sevī tālāk. Kara vietā esmu pateicis paldies tiem ceļa biedriem, kas veidojuši manas dvēseles kvalitāti.

Uzskatāt, ka elle, kam izgājāt cauri komunistiskā režīma cietumos, jūs norūdījusi, nevis salauzusi?
Nav norūdījusi. Gluži otrādi, audzinājusi pieņemšanā. Tie ir vaidi, no kuriem cilvēkā rodas visdzidrākā, vispatiesākā mūzika. Man vārdu cenzors ir sāpes. Un mīlestība no otras puses.

Grāmatu gribēju rakstīt jau pirms desmit gadiem, bet nespēju, jo likās, ka rakstot ļoti pietuvojos sev. Gandrīz kā garām lidojošu lodi apturēju atmiņas. Biju nonācis literārās ciešanās, gluži kā Rainis, Baibiņu noslīcinot.

Atsākot rakstīt pēc laika, virzījos pēc principa: nevienu vietu tekstā nemēģināt izskaistināt, nesāpēt veltīgi, būt godīgam pret sevi un teikt, kā bija. Nevis lai grautu mītu, bet arī lai atklātu savu spēju līferēt, kad dzīvība ir briesmās. Kā piemānīt čekistu, kad saproti: viņš tevi ielencis, un dzīves nebūs?

Godīgums atpelnās tā, ka kļūsti kā upe, kas plūst, atdodot savu ūdeni. Un nepaliek šī ūdens mazāk. Tu esi mīlestības caurstaigājams.

Vai jūs sevī un citos brīvajos garos, kas nepārdevās padomju sistēmai, arī redzat sava veida egoismu: neatdot sevi, palikt pie sevis? Un kā savu brīvību izjūtat šodien, brīvā valstī?
Manā skatījumā šobrīd pasaulē valda kapitālfašisms. Tas ļoti vieno biznesa un militāro pasauli. Pretī ir individuālais pašisms: vieni, kuri nevar izturēt kapitālfašisma spiedienu un pazemojumu, izbrauc no valsts, lai rastu piedienīgāku iztiku, bet citi gatavi ciest.

Vai tas ir normāli, ka cilvēks kapitālismā raksta dzeju? Iet karš, bet viņš raksta dzeju! Tas ir tāpat kā — mežu zāģē, bet viņš sēž uz celma un raksta! Vai viņš grib ar dzejoli koku atpakaļ uzaudzēt? Ar dzeju uzaudzēt atpakaļ nocirstos kokus ir misija.

Manā radošajā biogrāfijā neatradīsit nevienu antisovjetisku dzejoli. Izņemot to, par kuru vara teica, ka ņirgājos par darba cilvēka ikdienu: gribēju par seksu uzrakstīt un uzrakstīju dzejoli Traktors.

Par ko jūs sākotnēji čeka savāca?
Ar konkrēto grupējumu, kura ideja bija brīvas Latvijas valsts pretošanās kustība, sastapos tikai trīs reizes — kafejnīcā Lauma — un vienreiz pie manis mājās. Pie konjaka izpaudu viņiem savu neapmierinātību ar to, ka, remontējot Cēsu baznīcas torni, tikām uzraudzīti no stukačiem. Nekas, viņi teica, paņemsim pie pakaļas, drusciņ paskolosim! (Kafejnīcā drošības iestādes bija ievietojušas noklausīšanās ierīces — red.)

Mums bieži pārmeta: jūs rāpojat pa torni, zīmējaties! Atbildēju — ja skārdu varētu uzlikt pa iekšpusi, mēs nezīmētos! Atjaunojām torni, jo tas bija avārijas stāvoklī. Pie reizes nopelnīto naudu gribējām veltīt skaņas aparatūras iegādei, lai Haralds Sīmanis kā ļoti perspektīvs mūziķis varētu koncertēt. Bija jau arī alkohola problēmas. Nebijām svētdienas dievlūdzēji. Bijām jauni džeki, pietiekami avantūristiski un drosmīgi.

Jau toreiz bijāt dumpinieks, kam riebās komunistiskā sistēma?
Man riebās sistēmas meli. Biju sentimentāls, poētisks, apkārtējo ne sevišķi ievērots. Nebiju tad vēl tik organizēts vēstures zināšanā, lai pretotos. Biju tikai netaisnīguma dabisks pretinieks. Kaut ko jau tomēr zināju: draudzējos ar Gundabu Putniņu no Valmieras, kurš padomju cietumos bija nosēdējis deviņus gadus. No viņa mācījos ne tikai vēsturi, bet arī mozaīku, ko liku no plēstiem traukiem. Viņš bija labs gleznotājs un mūziķis. Tik daudz cietis, bet dzidrs un tīrs. Viņš man deva Solžeņicina grāmatas lasīt. Turēju šīs zināšanas noslēpumā, jo nebija, ar ko dalīties.

Kad jūs savāca «melnā berta» un veda no Cēsīm uz čeku Rīgā, vai varējāt iedomāties, cik garš un smags ceļš cauri padomju cietumiem gaida?
Man paskaidroja, ar ko nodarbojušies pretošanās kustības puiši, ar kuriem biju ticies. Viņi zināja, ka tajā piedalījies neesmu. Tomēr pret režīmu nostājies savos izteikumos biju.

Kā no cietumiem, kuros iesēdināja daudzus disidentus, varēja iznākt ārā nesalauzts, saglabāt cilvēcību?
Ja es nebūtu no agras jaunības interesējies par reliģiju, filozofiju, ja manā dzīvē nebūtu ienākuši Rēriha darbi un pasauluztvere, kas veidoja cilvēcisko kodolu, būtu krietni grūtāk ar distanci noraudzīties tajā, kas ar mani notika, mobilizēties pašaizsardzībai. Cietumā katru dienu bija nepieciešami pašaizsardzības akti, lai paliktu ar tīru sirdsapziņu un — burtiskā nozīmē — nesaplēstu pakaļu. Pirms nonācu cietumā, es biju nodarbojies ar karatē. Tas palīdzēja dinamiskāk reaģēt uz fiziskiem uzbrukumiem kamerā. Ātri sapratu, ka jāuztur sevi fiziskā un garīgā formā.

Cietumā īstenībā neprasīja būt kolaboracionistam. Visapkārt bija ievainotas dvēseles, lai kādas būtu viņu psihiskās novirzes un noziegumi. Tur bija iespējams atrast domubiedrus.

Kura bija visdramatiskākā epizode lēģerī Krievijā?
Līgo svētkos. Man kā māksliniekam, kurš zīmēja portretus, bija privileģēta situācija: uzbūvēts savs  baloks*, kur drīkstēju uzturēties, kad strādāju. Todien domās aizceļoju uz dzimteni. Vīzijā ieraudzīju mūsu izrotātās meitas un sievas, ritu dejas ap ugunskuru, dziesmas. Raudzījos ārā pa logu. Pūta brāzmains vējš, tas lika dejot netālajam grīslim, kurš atainoja visas manas emocionālās gradācijas. Pirms tam lēģera šamanis bija atnesis bungas, teica, lai tās iedzīvinu. Mani zināja kā mūziķi, lēģera biedriem biju spēlējis ģitāru. Šamanis teica, ka parasti bungas dod iedzīvināt bērniem un šoreiz viņš gribot, lai to daru es. Domāju, nu ir tā reize, kad varētu — Līgo svētki. Taču tik ļoti vīzija par Latviju mani sasāpināja, ka nevarēju bungas sist. Iedomājos sievu — ka viņa varbūt tagad kāda sareibušās rokās. Uznāca greizsirdības lēkme. No pārdzīvojuma s-krapstēja zobi. Raudāju atvērtu muti, asaras krita uz bungām, un domāju — eh, izmērcēšu tikai bungu ādu.

Interesanti, ka neminējāt brutalitāti, kas valdīja lēģerī: dzīvnieciskās bailes no spīdzināšanas un nāves, bet tieši sāpes par Latviju.
Lai cik tas būtu banāli, cilvēks ir mīlestības vērts. Jāņu nakts ar rotāšanos, dzīvības turpināšanas ideju, garīgās un fiziskās mīlestības saplūšanu izolācijas situācijā man bija visplosošākais pārdzīvojums. Jo sevišķi, kad zini: lēģerī tevi samals, mājās neatgriezīsies, un tev vairs nekad Jāņu nakts skaistums nepiederēs.

Grāmatā arī aprakstāt delikātu privātu notikumu: kā lēģera ārste, precējusies ar varmāku, palūdza jums dāvāt viņai spermu mēģenē, lai tiktu pie pēcnācēja. Un jūs piekritāt, jo domājāt, ka ārā nekad netiksit — ne pie ģimenes, ne radoši apliecināties, un šis bērns var būt vienīgais, kas paliks pēc jums.
Jā, realizēties dzīvības aspektā. Jo citas iespējas nebūs.

Kad atgriezāties no lēģera, normāla dzīve neatsākās — no jums baidījās, vairījās. Ģimenes draugi atteica pat kurinātāja darbu muzejā.
Pirms apcietināšanas tur biju strādājis par mākslinieku. Ielās bija jāredz skatieni, kas vēstīja: ā, viņš droši vien sadarbojās ar čeku, ja ticis ārā! Vēlāk atklāju, ka apkārt ir stukači vien. Normālie cilvēki tiešām bija pārbijušies, mani taču tiesāja par bandītismu. Viņi tuvumā nerādījās. Kuri rādījās — bija skaidrs, kas viņi ir.

No kurienes mūsu mazajā nācijā tik daudz stukaču?
Ir pareizi laikus nobīties. Tautā ģenētiski iestrādājies konformisms. Īsts latvietis — tas ir kārtīgs krievs, zviedrs, polis, ukrainis, vācietis. Tātad vēsturiski nosacīts kokteilis, kurš nodos otru latvieti tikai tāpēc, ka konformisms ir izdzīvošanas jautājums.

Mēs — mūžam iekarojamā, pakļaujamā, izvarojamā tauta. Labi, ka asins dzirdamības laukā mums ierakstītas tautasdziesmas. Tās sargā, dod enerģiju, ir mūsu vissvētākais ierocis.  Paskatieties Dziesmusvētkus — tur izpaužas tautas dvēsele. Uzskatu, ka 80. gadu nogalē nebūtu iespējama dziesmotā revolūcija, ja dziedāšanas kultūra mūsos nesakņotos tik dziļi. Dziedāšana kā maģisks rituāls: dzīvību uzturošs, izaicinošs, mobilizējošs.

Vai, sākoties Atmodai, bijāt laimīgs, izjutāt neformālu reabilitāciju?
Neatkarības sākumā pie domas staba mani nolika drošībnieki. Tas pats Cēsu Kronbergs, kurš bija aizbēdzis uz savām lauku mājām, viņu apsargāja viens zemessargs. Šie sistēmas cilvēki tolaik baidījās, ka viņus var nobliezt. Vienā kafejnīcā Rīgā sastapu kādu no drošības iestādēm. Vaicāju, kā Kronbergu tagad atrast. Viņš pateica adresi. Ņēmu polšu un braucu ciemos. Vaicāju viņam par stukačiem drošības sistēmā — šodienas, neatkarības laika. Viņš atbildēja, ka vieglāk (īsāk) būs nosaukt tos, kuri nav.

Domāju, ka tie, kuri tika savervēti par stukačiem piespiedu kārtā, savu vainu izpirka barikāžu laikā. Viņi, lai arī bija sabaidīti, dziļākajā būtībā nebija nelietīgi. Taču bija arī tādi, kuri ziņoja labprātīgi.

Redzēju, cik konformistiski viss pārvērtās neatkarības laikā, bet nebiju domājis, ka nodevība tautā iesakņojusies tik dziļi. Šodien tā jau radījusi neatgriezeniskas sekas: tauta izbrauc, sarūk tās spēks.

Vai 90. gados, kad jums nopakaļ vairs nestaigāja stukači, nebija jocīgas sajūtas — nevilšus gribas ik pa laikam atskatīties?
Pēc brīvības atgūšanas es domāju, ka ir daudz tādu, kuri aizvien gribētu mani ietupināt, un ka viņi to varētu kaut kā izprovocēt — kaut vai kautiņu. Čekistiem bija daudz paņēmienu. Tie nekur nepazuda, mainoties laikiem.

Kādus paņēmienus viņi pielietoja padomju laikā, lai jūs diskreditētu?
Pēc iznākšanas no lēģera piebrauc pie manis pašā Cēsu centrā auto. Atver logu, prasa, vai man atradīsies laiks aprunāties. Katrs pilsētā zināja, ar kādām mašīnām čekisti braukā. Tādā veidā viņi regulāri mēģināja iedot man iekšās — lai visi redz un domā, ka sadarbojos. Vieni teica: viņš sadarbojas! Citi — re, kā viņu presē! Es biju spitālīgais.

Kas jūs kaitina šodienas politikā?
Visvairāk — nacionāļi. Viņi ir visamorālākie pret tautu. Saka: krievi nāk! Greizsirdīgi biedē, grib nožņaugt cilvēkus pašu rokām. Vai tad līdz šai dienai latvieši nav pie varas? Vai tad krievi lēmumus pieņēmuši, tūkstošus emigrācijā aizdzenot? Nē, mums kopš neatkarības atgūšanas bijusi latviska vadība.

Kāda ir mūsu prezidenta institūcija, ievēlēšanas kārtība? Tā funkcionē, lai dārgi pirktu un pārdotu.

Mūsdienās daudz runā par to, ka mīlestībai ir izšķiroša nozīme bērna attīstībā, spējā noticēt sev, kaut ko sasniegt, veidot attiecības. Jūs grāmatā esat aprakstījis arī savu piedzimšanu — kā māte jūs, sesto bērnu, atstājusi šķūnī nomirt, rakstāt, ka viņu nekad neesat mīlējis. Jums nebija arī tēva — viņu nomocīja NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts, drošības iestāde Padomju Savienībā). Tomēr radoši esat apliecinājies, izveidojis noturīgu ģimeni, izgājis cauri lēģerim, paliekot uzticīgs saviem ideāliem. Kā tas bijis iespējams?
Man vectēvs un vecāmāte bija mīlestības etalons. Viņi mani uzaudzināja. Tik ļoti mīlēja viens otru, ka laika gaitā kļuva līdzīgi viens otram. Nekad neatļāvās rupjības. Vectēvs bija labs stāstnieks. Pasakas viņš stāstīja tā, it kā pats tajās būtu piedalījies. Vectēvs apprecēja vecomāti, kad viņai bija 15 gadu, bet pašam 36. Viņi nosvinēja pat zelta kāzas. Tuvas attiecības viņiem bija līdz sirmam vecumam.

Kas jūs aizvien notur modru un dzīvē ieinteresētu?
Garīgās prakses, par kurām rakstu arī grāmatā. Tās neļauj sašļukt. Kontaktējos ar šamaņiem no Brazīlijas, Spānijas. Man tas ir interesanti. Tā ir dziesma, ko dzīve man dzied visskaistākajām melodijām.

Rudenī man iznāks dzejas izlase, tajā būs arī aforismi. Ja tā kādam noderēs, būšu priecīgs. Kad pats [padomju laikā] gribēju izdarīt pašnāvību, meklēju atbalstu, bet neatradu. Sapratu, ka nedrīkstu rakstīt neko tādu, kas pašnāvniekam palīdzētu pielikt dzīvei punktu. Dzīvība, kas mums dota, ir izredzētība. Līdz ar to es dalos, lai kādam palīdzētu, modinātu mīlestību. Lai cilvēks lasot zina, ka blakus ir kāds brālis ar dzīvu sirdi, kurš viņus sapratīs.

* 3×4 metrus liela koka būve

Jumpravas hūte

Māris Plūme ar sievu Daci pirms pieciem gadiem izveidojuši mazu sidra ražotni, tikuši pie sava zīmola un dzēriena, kas ir «tikpat īsts kā Francijā, tikai no citiem āboliem, tāpēc raksturs pavisam citāds»

Sidra ceļš — plāksnīte, ko kāds no viesiem uzdāvināja Daces un Māra kāzās, piestiprināta pie sidra darītavas sienas Jumpravā. «Sidrs ir visa mūsu dzīve,» pāris vienprātīgi māj ar galvu.

Māris, populārās un džeza mūzikas ģitārists un pedagogs, uzstāšanās iespējas vairs aktīvi nemeklē. «Jo retāk spēlē, jo lielāka iedvesma,» viņš samierinoši nosaka. Kultūras akadēmijas absolventei Dacei sidrs licis atstāt darbu Totaldobže mākslas centrā. «Jā, dzīvi gribēju saistīt ar kultūras jomu,» viņa pasmaida. «Iepazinos ar Māri, tad bija izšķiršanās: kultūras projekta dēļ doties uz Ukrainu vai sidra dēļ — uz darītavu Austrijā. Ilgi domāju, vai ģimenes biznesu kopā veidot vispār ir labi, tad izšķīros braukt uz Austriju. Tā viss aizgāja. Mūsu dzīve ir dinamiska — augļkopība, vīna darīšana, uzņēmējdarbība. Milzīgi daudz roku darba.»

Firmas noslēpums

SIA Jumpravas sidrs šī ir jau piektā sezona. «Ar sidru eksperimentēt sāku 2010. gada izskaņā, kad atskrēju no ārzemēm,» Māris runā kā par senu pagātni. «Atceros, sniegs jau bija uzsnidzis, nopirku vietējos ābolus…» Mūziķa profesijā bija radošā krīze: ko īsti gribu darīt, kas pats esmu mūzikā? Meklējot atbildi, divus gadus nodzīvojis Berlīnē. Un — cik ironiski! — padoms radies, degustējot dzimtenē brūvētu sidru kādā draugu pasēdēšanā. Tas bija atceļojis uz Vāciju vienkāršā pieclitru pudelē, garšoja labi.

«Aizdomājos, kāpēc Latvijā nav sidra tradīciju, jo mums taču āboli aug griezdamies. Latviešu nacionālais sports ir vest tos rudenī uz grāvi,» Māris iesmejas. «Vīna darīšana jau sen man likās kaut kas romantisks, bet nekad mūža neko nebiju taisījis.»

Domāts — darīts! Turpat Berlīnē sagūglējis «reālu Francijas un Austrijas sidra darītavu» kontaktus, piedāvājies pastrādāt. «Francija interesēja kā šī dzēriena lielvalsts, par Austriju bija pārsteigums, ka arī tur taisa sidru. Domāju — ja man tā lieta neinteresēs, tad vismaz uzlabošu vācu valodu.» Duponu ģimenes darītava Francijā, Normandijā, kas Mārim teikusi «jā», izrādījusies viena no pasaulē prestižākajām sidra un kalvadosa ražotājām. To jaunais censonis sapratis tikai pēc kāda laiciņa. «Ap 10 darbinieku, ap 200 000 gadā saražotu pudeļu, ieskaitot kalvadosu — no divus gadus veca līdz pat četrdesmitgadīgam.» Savukārt Tonija Distelbergera darītava Austrijā pie Amštetenes piekopusi atšķirīgu sidra gatavošanas tehniku. Māris mācījās no abām, bet vairāk laika pavadīja Austrijā — divas rudens sezonas.

Sapnis bija iekārtot savu sidra darītavu laukos pie Jumpravas, kur zemes gabaliņu 1993. gadā bija ieguvis tēvs. 2013. gadā, kad Māris reģistrēja savu uzņēmumu, sidra ideja Latvijā bija aizrāvusi arī vairākus citus entuziastus. Jau ar nelielu pieredzi lepojās smiltenietis Jānis Matvejs, kura brūvējumu Plūme nogaršoja Vācijā, pirmos soļus nozarē spēra Sabiles sidrs un ģimenes vīna darītava Abavas.

2014. gadā viss bija sakārtots tā, ka arī Plūme varēja sākt tirgot savu dzērienu. «Pastāsti par firmas noslēpumu!» uzmundrinoši iesaucas dzīvesbiedre Dace, un Māris bez minstināšanās klāj vaļā. «2013. gada nogalē LTV bija jauno uzņēmēju konkurss, šovs Firmas noslēpums. Piedalījos, Dacīte negribēja kamerā rādīties. Es arī pats nebūtu aizgājis, bet jāsaka paldies vācu džekam Fionnam Dobinam, viņš mani pieteica. Liela veiksme, dabūju galveno balvu, 10 000 latu! Uz roltonu diētu balstītam uzņēmumam — ļoti laba investīcija, uzreiz varēja kaut ko nopietnāku nopirkt, iebraucamo ceļu darītavai uztaisīt.»

Šova laikā arī radies zīmols Mr. Plūme, ko ģimenes uzņēmums izmanto līdz šim brīdim. «To radīja aģentūras Not perfect I vadītājs Aleksandrs Bētiņš, ļoti radošs cilvēks. Ietekmējās no sirreālista, gleznotāja Renē Magrita rokraksta,» Māris rāda etiķetes, kur ar humoru apspēlēts gan viņa uzrautais deguns, gan platmale. «Man cepures jau sen patika, īpaši hūtveidīgās. Nu bija iemesls riktīgi sākt valkāt!» viņš pieskaras galvas rotai. Tiesa, šobrīd, kad visu dara kopā ar Daci, dzirdot pārmetumus — kāds Mr. Plūme, jūs taču ģimenes uzņēmums? «Bet zīmols ir labs, to atpazīst, nejauc ar citiem. Visu cieņu Aleksandram Bētiņam!»

Ar putraimiem un speķi

Tomēr hūte nav tikai ārišķība, arī ražojumos Plūmes spējuši būt atšķirīgi no citiem. Riskējot, ka publika, kam savulaik izpratni par sidru veidoja sacukurotu lielveikalu burbuļdzērienu produkcija, viņu nesapratīs, Māris karjeru industrijā sāka ar austriešu stila negāzēto sidru. Arī šobrīd darītavas piedāvājumā ir trīs veidu negāzētais Mr. Plūme — sauss, pussauss, salds. «Tas nebija liels triumfa gājiens, bet sava auditorija ir radusies. Negāzēts sidrs palīdz vairāk izjust nianses nekā burbuļojošs,» viņš salej glāzēs piesātinātu dzintarkrāsas dzērienu.

«Pussausais ir visvairāk sabalansētais. Ideāli sader ar laša steiku. Sausais, skābenais ļauj iepazīt Latvijas ābolu bez «izrotājumiem». Iet kopā, piemēram, ar putraimu biezputru un speķi.» Vispopulārākais tomēr izrādījās saldais deserta sidrs, kas piestāv augļiem un maigākiem sieriem. «Jā, cilvēkiem Latvijā patīk salds, bet mēģinām vismaz netaisīt tādu, ka karote ieduras glāzē,» smejas meistars.

Plūmju šābrīža lepnums ir ar savvaļas raugu raudzēts Normandijas stila sidrs, kas sācis izdoties tikai pirms diviem gadiem. «Lēna rūgšana zemā temperatūrā, tas vēl pabeidz rūgt pudelē. Tā kā loterija — sanāks, nesanāks. No tehnoloģijas videokļa sarežģīti. Ja šo proti kontrolēt, tad sidra pasaulē visi tevi sāk cienīt!»

Plūmes gatavo arī baltvīnu un sarkanvīnu no vietējām izejvielām, upenēm un rabarberiem, kas raksturo mūsu reģionu. Pāri palikušās upeņu izspiedas pārtop grapā, kam Itālijā der vīnogu izpiedas, bet kā sidra blakusprodukts rodas kalvadoss, tam vārdu izgudroja etiķetes autors Raitis Kalniņš. «Kalvīts, cilvēkiem patīk.»

Kopā — 10 tonnas dzērienu gadā. Tas esot optimāls daudzums, pēc 15 tonnu sasniegšanas mazajai darītavai būtu jāizņem cita veida licence. «Mūsu mērķis nav kļūt par masu produkciju, vienalga, kādus ābolus izmantot. Sevi vairāk redzam kā ekskluzīvā gala produktu. Gribam palikt mazi arī tāpēc, ka var bezgalīgi iet uz priekšu kvalitātē,» viņi saka.

2012. gadā tepat Jumpravas īpašumā Māris sāka stādīt ābeles. Ideja — veco ēdamo šķirņu augļus, ko darītājs sākotnēji iepirka tuvākajā apkārtnē, pilnībā nomainīt ar sidram speciāli audzētiem, miksējot vajadzīgās garšas īpašības — rūgtumu, skābumu, saldumu, aromātu. «Tūdaļ pagaršosim — Latvijā audzis angļu sidrābols, viens no tālākajiem ziemeļos, kopā ar lietuviešu pepiņu. Jā, esam uz dārzu balstīta darītava. Sidrs sākas pavasarī ar ābeļu ziedēšanu. Svarīgs gan tā gada klimats, gan tas, kā apejies ar kokiem, viss ietekmē galarezultātu. Īstam sidram pat būtu jāraksta virsū ražas gads.»

‘Bērzkoga dzeltenais’, ‘Bērnu prieks’, ‘Raganas sarkanais’ — saimnieks demonstrē augļus ar mežonīgiem savvaļas gēniem, kas garšas īpašību dēļ nav domāti ēšanai, bet tieši dzērienu ražošanai. «Daļa ir eksperiments arī mums pašiem. Gan no Dobeles un Pūres selekcionāriem dabūts, gan kaut kas, ko esam krūmos uzgājuši. Visideālāk, ja ir nedaudz rūgtens un salds, nav skābs. Trīs tādus eksemplārus paši esam atraduši. Vēl jāuzpotē un jāizaudzē, tad pēc gadiem pieciem dzersim pirmo sidru no Latvijas saldi rūgtā ābola.»

Klasiskie austriešu, angļu un franču sidri Plūmēm vairs neesot virsotne, kurp tiekties. Pat Francijā, kur sidram, tāpat kā vīnam, apelācijas noteikumi paredz izmantot noteiktu receptūru, uzņēmumi sākuši no tās atteikties, jo grib strādāt modernāk, vairāk eksperimentēt, sidra kvalitāti tuvinot vīna līmenim.

«Mums ir tikpat īsts sidrs kā Francijā, tikai citi āboli, tāpēc raksturs pavisam citāds,» ar pārliecību runā Māris. «Ļoti ceram, ka Latvijas restorāni drīzumā sapratīs, ka ārzemniekam, atbraucot uz šejieni, būtu daudz interesantāk noskaidrot, kā pīles krūtiņa garšo kombinācijā ar vietējo sidru, nevis īpaši piemeklētu Francijas vīnu.»

Mr. Plūmi var nomēģināt  restorānā Naples Andrejostā un Brandīnā Ikšķilē, Rātes vārtos Valmierā, arī kafejnīcā Aka Vecrīgā. Atrast var ne tikai tirdziņos, bet arī Rimi Klētī, veikalos iDille un Rāmkalni, Val-miermuižas alus vēstniecībā, Elcor suvenīru veikalā Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

«Nemākam lielīties, kaut gan pārdošanā tas palīdz,» secina dzērienu radītājs. «Tiklīdz pastāstām, ka «mūs» tirgo vienīgajā Kopenhāgenas sidra veikalā, tā atskan: «Ā!» Vācijā arī paņēma divi veikaliņi. Esam bijuši izstādēs Austrijā, Vācijā, Dānijā. Izstādē Spānijā būsim pat žūrijā.»

Plūmes ir jauni un enerģiski, pagaidām darbus paveic divi vien, tikai izbraukuma tirdzniecībai pieņem papildspēkus. Viņu sapnis ir jauna degustāciju telpa, kur varētu likt lietā visus ģimenes talantus, organizēt kultūras pasākumus. «Ģitāru es viesiem vienmēr uzspēlēju. Pirkstos mūzika vēl ir, to var likt lietā,» sarunu nobeidz Māris. 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vajag izvēlēties, par ko tu dedz, lai kas tā būtu par nozari. Ja par to domā visu laiku, tad pat sapņos dažreiz rādās atbildes. Izvēloties tēmu tikai aprēķina pēc, iespējams, nebūsi konkurētspējīgs, jo nedomāsi par to pietiekami daudz.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Vienubrīd gribējām konkurēt ar cenu, palaidām to uz leju. Visi aplaudēja. Cerējām, ka palielināsies pārdošanas apjoms. Taču lielākā daļa sadarbības partneru turpināja pārdot par līdzšinējo cenu. Vilšanās. Ticējām, ka pasaule ir labāka. Pēc tam atpakaļ iet ir grūti.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ir ilūzija — tiklīdz hobiju pārvērtīsi biznesā, viss būs ļoti skaisti. Iesi uz darbu, kad vēlēsies, strādāsi dziedādams. Bet ir vajadzīga ārkārtīga izturība, jo pēc pirmajiem trim mēnešiem sapratīsi, ka ir jādara arī daudz lietu, kas nepatīk. Jābūt stipriem.»

Ir iesaka

24.-25. augustā. IZRĀDE. NO ZOBENA SAULE LĒCA VECĀĶU PLUDMALĒ. Stāsts par seno baltu dzīvi, kuru dalībnieki parāda dejā, mūzikā, rituālos un scenogrāfijas simbolos. Horeogrāfs Agris Daņiļevičs, režisors Uģis Brikmanis, piedalās grupa Auļi, etnomūziķi un vairāk nekā 40 dažādu paaudžu Latvijas deju kolektīvu. Biļetes cena 10—30 €. Bilesuparadize.lv

24. augustā. KONCERTS. RODŽERS VOTERSS — US + THEM ARĒNĀ RĪGA. «Spilgtākais un kinematogrāfiskākais rokmūzikas šovs, kāds redzēts,» — tā Pink Floyd dibinātāja Rodžers Voterss pasaules turneju vērtē mūzikas izdevumā Billboard. Vizuāli spilgtā izpildījumā skanēs dziesmas no slavenākajiem albumiem — The Dark Side of The Moon, The Wall, Animals un Wish You Were Here. Biļetes cena 59—69 €. Bilesuserviss.lv

No 25. augusta. IZSTĀDE. BALTIJAS OZOLI MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA. Holandiešu un flāmu 16.—17. gadsimta glezniecība uz ozolkoka paneļiem. Ozoli pārbaudīti ar DNS un dendrohronoloģijas metodēm, lai apstiprinātu, ka Hanzas savienības tirdzniecības sakaru rezultātā uz Nīderlandi nosūtītie ozoli nāk no Baltijas. Atlasītie darbi ir daļa no muzeja zelta fonda. Lnmm.lv

28. augustā. KONCERTS. MANS DRAUGS MĀRTIŅŠ FREIMANIS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Mārtiņa Freimaņa līdzgaitnieki un draugi apvienojušies kopējā koncertā, lai izdziedātu pāragri aizgājušā mūziķa dziesmas. Nākamgad plānots izdot CD un grāmatu par viņu. Uzstāsies Musiqq, Labvēlīgais tips, Aija Andrejeva, Olga Rajecka, Rīgas modes, Līvi un citi. Pasākumu vadīs Lauris Reiniks. Biļetes cena 15—45 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

ooo Cūka. Attieksme pret šo filmu svārstās no mīlas līdz naidam: no vienas puses, režisora Mani Hagigi veidotā filma Irānas kinematogrāfā ienes jaunas, ģeķīguma pilnas vēsmas, no otras — muļķošanās intensitāte dažbrīd ir tik pārspīlēta, ka kaitina. Taču, jāatzīst, stāsts par egocentrisku režisoru ir visnotaļ asprātīgs, proti, galvenais varonis — varas aizliegts autors — ir neizpratnē nevis par to, ka mīklains sērijveida slepkava slaktē viņa amata brāļus, bet gan par to, kālab maniaks vēl nav «pievērsies» viņam. Šo ironisko autora mazvērtības kompleksu tirādi skatīties ir izklaidējoši, ja nepagurst no klaunādes un citiem pārspīlējumiem. Kino no 22. augusta.

oo Megalodons. No jauna jāsecina, ka Holivuda ir nonākusi smagā radošajā krīzē: cīņa ar lielu «briesmoni» ir bieži sastopams stāsts jau… kopš kino pirmsākumiem, nemaz nerunājot par to, ka stipri līdzīgu izdzīvošanas stāstu ar «galveno varoni» — milzu haizivi — 1975. gadā uzfilmēja Stīvens Spīlbergs savā ikoniskajā darbā Žokļi (Jaws). Šajā ASV un Ķīnas kopražojumā izklaides iespējām ir lielāks atvēziens: milzīgs budžets un specefekti, taču sižetā trūkst oriģinalitātes un konsekvences, filma izskatās pēc dārga un pagalam vāja otrā uzlējuma. Kino no 24. augusta.

ooo Iemesti pasaulē. Rimta un korekta, šī filma ir skats uz latviešu izcelsmes mākslinieka Imanta Tillera dzīvi un darbu. Antras Cilinskas veidotais kinoportrets šķetina mākslinieka dzīvesstāstu, viņa ģimenes trimdas gaitas Austrālijā un turienes aborigēnu kultūras ietekmi uz Tillera daiļradi. Uzņemta Latvijā un Austrālijā, filma pret galveno varoni izturas ar pietāti, vietumis iemanoties arī samazināt distanci un vēstījumu papildināt ar personiskākām niansēm. Kino no 24. augusta.

Tuvāki par kaimiņiem

Vai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējā valoda ir kino?

Baltijas valstu filmas allaž esam uztvēruši kā ārvalstu, labākajā gadījumā — kaimiņu darbus, taču, iespējams, ir pienācis laiks tās pārlieku nenodalīt no kino, kas top Latvijā. Ņemot vērā mūsu kopējo vēsturi, lietuviešu un igauņu filmu tēmu loks ir līdzīgs, svešas nav arī izteiksmes formas un kultūrkonteksti. Tāpēc Baltijas filmu dienas, kas norisinās jau otro gadu un šogad sāksies simboliskā datumā — 23. augustā (Baltijas ceļa gadadienā) un turpināsies 24. augustā —, var uztvert kā starta pozīciju, lai iepazītu kaimiņvalstīs tapušos kinodarbus — katru dienu pa diviem.

Brīvības meklējumi

Viena no spēcīgākajām programmas filmām ir 1990. gadā uzņemtā drāma Bērni no viesnīcas «Amerika» — smeldzīgs stāsts par dumpinieciskiem brīvības meklējumiem, atskatoties uz 70. gadu nemieriem Kauņā, kad, protestējot pret padomju okupācijas varu Lietuvā, pašaizdedzinājās 19 gadus vecais vidusskolnieks Roms Kalanta. Leģendārā lietuviešu aktiera Donata Baņoņa dēla Raimunda Baņoņa režisētā filma iemūžina hipijus — draugu grupu, kas klausās radiostacijā Radio Luxembourg skanošo un Padomju Savienībā aizliegto ārvalstu mūziku un, sapņojot par Vudstoku, vēlas sarīkot savu mūzikas festivālu. Skumji, bet savam laikam tipiski — šādus brīvdomības asnus steigšus nomīda Valsts drošības komitejas funkcionāri.

Filmas noskaņa savā ziņā atgādina Jura Podnieka dokumentālo vēstījumu Vai viegli būt jaunam?, aplūkojot pāragru pieaugšanu sabiedrībā, kas par katru cenu lūko iznīdēt vismazākās individualitātes iezīmes. Filma pērn restaurēta un šobrīd ir aktuāla arī dzimtenē — jūlija nogalē Bērni no viesnīcas «Amerika» brīvdabas seansa skatītāju rindas Viļņā aizņēma visu plašo skvēru pie Viļņas katedrāles.

Pretošanās pastāvošajai iekārtai aplūkota arī igauņu režisores Terjes Tomistu dokumentālajā kinolentē Padomju hipiji (Soviet Hippies). Šāgada martā izrādīta vienā no apjomīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem CPH:DOX Kopenhāgenā, filma vēsta par Baltijas hipiju komūnu 70. gados un tās dalībnieku likteņiem pēc 40 gadiem. Filmā ietvertas intervijas ar kustības pārstāvjiem no visas Baltijas, tajā skaitā no Latvijas.

Pieņemu, ka tiem, kam padomju reālijas nav svešas, Padomju hipiji jaunus apvāršņus neatklās, taču cilvēkiem, kas sociālisma iekārtā nav dzīvojuši, varētu būt interesanti salīdzināt, cik daudzi no mūsdienās tik saprotamiem pašizpausmes veidiem pirms nepilna pusgadsimta tika uztverti kā radikāli. Lai arī sirsnīga un humora pilna, filma tomēr noslēdzas uz smeldzīgas nots — hipiju saieta apmeklējums Krievijā atgādina, ka totalitārisma rēgs nav miris, savukārt jaunās paaudzes spēja tam pretoties gan ir kusla.

Žanru spēles

Sporta dramaturģiju savā labā prasmīgi izmantojis lietuviešu režisoru tandēms Rolands Božis un Roks Darulis — viņi uzņēmuši filmu par Lietuvas olimpisko čempioni peldēšanā Rūtu Meilutīti, kura zelta medaļu izcīnīja 15 gadu vecumā. Dokumentālā filma Rūta ir ne tikai sensacionālā veiksmes stāsta izklāsts, bet arī detalizēts psiholoģiskais portretējums, kas atklāti ataino panākumu emocionālo slogu.

Programmā iekļauta arī igauņu režisoru Katrīnas un Andresa Maimiku veidotā lente Vīrs, kurš izskatās pēc manis, kas pārstāv Baltijā vēl aizvien salīdzinoši maz aizņemto komēdiju nišu. Stāsts par kāda mūzikas kritiķa Hugo un viņa tēva Raivo — izbijuša džezmeņa — attiecībām un sāncensību ir humoristisku etīžu pilns, taču spēj uzķert arī nopietnākas noskaņas, piemēram, spēju piedot. Lai arī šīs komēdijas veidols brīžam atgādina televīzijas formāta darbu, jāatzīst, ka filmas veidotājiem ir izdevies noturēt līdzsvaru un notiekošo nepārvērst farsā.

Runājot par joku arsenālu, jāpiebilst, ka filmas Vīrs, kurš izskatās pēc manis autori to bieži pavērš pret kritiķiem — tas redzams jau pirmajā ainā, kur mazais Hugo centīgi un pagalam griezīgi čīgā vijoli, bet viņa tēvs daudznozīmīgi liek noprast, ka muzicēšana nav viens no dēla talantiem. Te atblāzmojas stereotips, ka par kritiķiem kļūst tie, kuriem pašiem kritizējamā disciplīna nepadodas. Arī filmas turpmākajā gaitā režisors smalki ironizē par kritiķa arodu, Hugo tēlu veidojot kā sīkumainu un piekasīgu.

Baltijas filmu dienas

23. un 24. augustā kinoteātrī Splendid Palace. Ieeja brīva, pirms seansiem kasē izņemot ieejas kartes. Kartes iespējams saņemt no 21. augusta. Splendidpalace.lv

Kadrs no igauņu filmas Padomju hipiji