Diena: 15. augusts, 2018

Alkatības un savtīgu interešu grēks slāpē un smacē Latvijas attīstību

Dārgie svētceļnieki! Šogad pulcējamies Aglonā īpašā kontekstā. Šis ir gads, kad svinam Latvijas simtgadi.

Šis ir gads, kad pāvests Francisks ierodas pie mums kā svētceļnieks, lai stiprinātu mūsu tautā ticību un cerību, lai būtu kopā ar mums šai svarīgajā vēstures posmā. Pirms 25 gadiem mūs apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II, kuram bija neatsverama loma Austrumeiropas valstu atbrīvošanā no komunistiskās ideoloģijas žņaugiem.

Šis ir arī gads, kad oktobrī notiks Saeimas vēlēšanas un tautas izvēle noteiks, kuri būs mūsu priekšstāvji nākamajos četros gados, kuri būs tie, kas noteiks Latvijā notiekošo politisko, kultūras un ekonomisko procesu tālāko virzību.

Ir vērts paskatīties uz šiem trim notikumiem dievišķās Atklāsmes gaismā, izejot no ticības skatījuma. To mums palīdz izdarīt šodienas svētku vēstījums un tikko dzirdētie liturģiskie teksti. Svētais Pāvils mums pavēsta, ka pienāks brīdis, kad „iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais būs ietērpies nemirstībā, tad piepildīsies rakstītais vārds: “Uzvara ir iznīcinājusi nāvi. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis?””

Šodien mēs svinam Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Baznīcas Tradīcija mums apliecina, ka Jēzus Mātes miesa pēc nāves netika pakļauta satrūdēšanai, bet viņas Dēls, kurš jau bija augšāmcēlies, viņu paņēma pie sevis tajā pasaulē, kurā valda augšāmcelšanās un nāves vairs nav. Tātad viņas miesā jau ir īstenojusies šī uzvara pār nāves un iznīcības spēku.

Arī mūsu tauta gadsimtu gaitā ir turējusies pretī iznīcības spēkam un ne tikai ir izdzīvojusi, bet pastāv arī uz pasaules kartes. Pirms 100 gadiem latvieši izcīnīja brīvu valsti, ar savu valodu, kultūru, ticības pārliecību un dzīvesziņu, integrējot savā valstī arī tos citu tautību ļaudis, kas dzīvoja Latvijas teritorijā.

Ir vērts pieminēt, ka jau gadu pirms Latvijas valsts dibināšanas Rēzeknē Latgales pārstāvju kongresā izskanēja šāds lēmums: “Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki sapulcējušies 26. un 27.aprīlī 1917.gadā Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kas dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā tautas organismā.” Šī kongresa noorganizēšanā un tā programmas īstenošanā svarīga loma bija katoļu Baznīcas garīdzniekiem Francim Trasūnam un Jāzepam Rancānam. Pēc Oktobra revolūcijas, kas noveda pie Padomju Savienības izveidošanas, Latgale un pārējie novadi izvēlējās neiesaistīties jaunajā savienībā, bet veidot neatkarīgu demokrātisku valsti, tādejādi izvairoties no Padomju Savienības totalitārisma, kurš bija pretrunā ar demokrātijas principiem un cilvēka pamatbrīvībām. Latvijas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī bija izvēle par labu demokrātijai, tas bija skaidri pateikts „nē” diktatūrai, tirānijai un anarhijai.

Ir vērts pieminēt arī to, ka Latvijas dibinātāji kā Latvijas tautas himnu izvēlējās dziesmu “Dievs svētī Latviju”. Pirmo reizi tā izskanēja 1874.gadā un kļuva par tautas lūgšanu, bet oficiāli par mūsu himnu to atzina 1920.gadā. Ir vērts pārdomāt himnas vārdu nozīmi šodien. Tie liecina, ka Dieva atziņa bija klāt pie Latvijas valsts dibināšanas, ka Latvijas brīvības cīnītāji apzinājās, ka brīvība ir Dieva dāvana. Šajā viņu izvēlē varam saklausīt vēstījumu: „Mēs vēlamies, lai visām nākošajām paaudzēm tiek atgādināts, cik svarīgi ir saglabāt brīvās Latvijas publiskajā telpā atziņu par nepieciešamību lūgt Dieva svētību. Mēs cīnījāmies par brīvību un saņēmām to kā dāvanu no Dieva, un tikai ar Viņa gādību un palīdzību varēsim to nosargāt nākotnē.”

Himna mums atgādina, ka pat tad, ja valsts ir šķirta no baznīcas, kultūra tomēr sevī ietver  reliģisku dimensiju. Valsts pienākums ir ne tikai rūpēties par iedzīvotāju labklājību, bet arī nodrošināt viņiem reliģisko brīvību un dot iespēju tai brīvi izpausties publiskajā telpā. Jo cilvēks nedzīvo no maizes vien. Viņam ir vajadzīga dzīves jēga. Cilvēka sirdī ir ierakstītas ilgas pēc dievišķā, pēc nemirstības. Ētiskai dzīvei ir vajadzīga kopienas tradīcija, tā nodod tālāk vērtības, kas sargā sabiedrības pamatus. Reliģiskā kopiena gādā par to, lai šīs ilgas pēc dievišķā, pēc nemirstības sabiedrībā netiktu noslāpētas. Tā atgādina par dabisko likumu, kas ir ierakstīts katra cilvēka sirdī. Latvijas himna mums atgādina, ka domāt un rūpēties vienīgi par materiālajām vērtībām ir tuvredzīga izvēle.

Pāvests ierodas Latvijā, lai mums atgādinātu šīs patiesības, lai palīdzētu mums atvērties uz to dievišķās klātbūtnes spēku, kas ir triumfējis Jaunavas Marijas miesā un īpaši taustāmi darbojies mūsu tautas vēsturē tai periodā, kad tika izcīnīta neatkarība. Dievs vēlas būt klātesošs mūsu tautā arī šodien, rīt un visā nākamajā simtgadē. Pāvesta misija ir palīdzēt mums atpazīt šo klātbūtni un atvērties uz to.

Viens no pāvesta tituliem ir: Dieva kalpu kalps. Kāds vēstījums izriet no tā? Tas nozīmē, ka pāvests apzinās savu sūtību kā palīdzības misiju visiem tiem, kuri vēlas kalpot Dievam. Viņš ir Katoliskās baznīcas augstākais virsgans. Tātad pirmā viņa atbildības joma ir visi katoļu draudzēm piederīgie. Tomēr ar to viņa misija nav izsmelta. Jēzus teica apustulim Pēterim: Gani manus jērus! Pāvestam kā svētā Pētera misijas turpinātājam ir pienākums rūpēties par visas kristiešu saimes vienotību un sargāt to no vilku uzbrukumiem. Mūsdienās šie vilki pirmām kārtām ir viltus ideoloģijas un vardarbība pret citādi domājošajiem, reliģiskās brīvības ierobežošana. Pašreizējais pāvests kā svarīgu savas misijas sastāvdaļu redz rūpes par mieru pasaulē, ne velti viņš jau daudzas reizes ir devies uz t.s. karstajiem pasaules punktiem. Pāvesta ierašanās Latvijā šai vēsturiskajā brīdī liecina par to, ka mēs viņam esam svarīgi. Te notiek procesi, no kuru gala iznākuma var būt atkarīgi arī citu valstu un tautu likteņi. Varam tikai minēt, kādi tie ir. Noteikti tas, ka mēs kā neliela tauta un valsts esam labs kristiešu savstarpējās sadraudzības un sadarbības paraugs. Mēs atrodamies uz Austrumu un Rietumu kristietības un civilizācijas robežlīnijas. Latvija ir bijusi kā tīģelis, kurā ir saskārušās daudzu valstu un kultūru intereses un ietekmes. Domāju, ka mēs līdz galam vēl neesam apzinājušies mūsu oriģinalitāti un misiju citu tautu vidū un līdz ar to arī Dieva plānā. Ir vērts par to domāt tālāk. Tāpat pāvestam rūp nabadzīgie un visi dzīves pabērni, viņš vēršas pret t.s. atmešanas antikultūru. Vides aizsardzības jautājumiem un rūpēm par kopējām mājām viņš ir veltījis vienu savām enciklikām. Tātad kalpojumu ikvienam cilvēkam viņš apzinās kā savu misiju.

Te vēl gribas piebilst pāris vārdus par Dieva kalpiem. Ticīgie to cenšas darīt apzināti – kalpot Dievam. Tie, kas netic, parasti cenšas dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Te jāatzīmē, ka sirdsapziņa – tā ir noslēpumaina realitāte, kas ir apslēpta cilvēka būtības dziļumos. Tās pašos pamatos skan Dieva balss, kas mudina atturēties no ļaunā un darīt labo. Tāpēc arī neticīgais, kurš klausa šim noslēpumainajam pamudinājumam, kas skan viņa sirds dziļumos, kalpo Dievam, pats to neapzinādamies.

Tātad pāvesta kā Dieva kalpu kalpa misija, ierodoties Latvijā un arī pārējās Baltijas valstīs – palīdzēt mums atvērties neiznīcības un nemirstības dievišķajam spēkam, lai tas arvien izteiktāk manifestētos Latvijā.

Kas traucē tam īstenoties? Mēs tikko dzirdējām: „Nāve, kur ir tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks. Alkatības, slimīgu ambīciju, varaskāres, savtīgu interešu un viltus ideoloģiju grēks ir tas, kas traucē Latvijai uzplaukt un ziedēt, pilnā mērā piepildīt savu misiju Dieva plānā. Alkatības un savtīgu interešu grēks slāpē un smacē Latvijas attīstību. Pēc nepilniem diviem mēnešiem mūs gaida Saeimas vēlēšanas. Aicinu skatīties nevis uz vēlēšanu kandidātu deklarācijām un vārdiem, bet izvērtēt viņu līdzšinējos darbus. Ja vārdi nav saskanējuši ar darbiem, izvēlēsimies citus pretendentus. Aicinu ikvienu izpildīt savu pilsoņa pienākumu, piedaloties vēlēšanās. Aicinu izmantot savas tiesības svītrot tos kandidātus, par kuru godprātību ir kaut mazākā šaubu ēna, un likt plusiņus tiem, kuriem uzticaties. Aicinu kā galveno vērtēšanas kritēriju izvēlēties kandidātu gatavību kalpot kopējam labumam, t.i. visas tautas interesēm, un spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, nevis gļēvi peldēt pa straumi.

Valsts varas uzdevums ir rūpēties par ikviena Latvijas iedzīvotāja labklājību un nodrošināt viņam pilnvērtīgas izaugsmes iespējas gan materiālajā, gan kultūras, gan garīgajā jomā. Latvijas iedzīvotāju līdzšinējā masveida izbraukšana no valsts cita starp liecina par to, ka cilvēkos ir dziļš rūgtums par to, ka pastāv korumpētība. Uzņēmēji sūdzas par zemas kvalitātes pārvaldi, nodokļu slogu un nevajadzīgiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Viņi sūdzas arī par to, ka nejūtas aizstāvēti sarežģījumu situācijās attiecībās ar citām valstīm. Valsts pienākums ir aizstāvēt gan savus pilsoņus, gan uzņēmējdarbības jomas pārstāvjus. Ir grūti pārliecināt cilvēkus balsot, kad viņi redz, ka ir pieņemti arī tādi likumi un lēmumi, kas ir vērsti pret tautu. Tāpēc patiešām ir apsveicami soļi, kas pēdējā laikā sperti, lai sakārtotu gan OIK, gan maksātnespējas administratoru, gan arī ātro kredītu jomu.

Lai pārvarētu šīs nāves dzeloņa izpausmes Latvijā, mums ir vajadzīga Dieva palīdzība un gudrība no augšienes. Svētais Pāvils, pārdomājot šīs problēmas, iesaucas: „Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!” Uzvara pār grēka un iznīcības spēku, kas ir piepildījusies Jaunavas Marijas dzīvē un ļāvusi mums dzīvot brīvā valstī, ir iespējama, atveroties augšāmceltā Jēzus Kristus klātbūtnei un saskaņojot savas dzīves pamatuzstādījumus ar Marijas ieteikto: „Dariet visu, ko mans Dēls jums teiks!” Āmen!

 

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku dievkalpojumā 14.augusta vakarā Aglonā.

Lai bērni justos gaidīti

Aira Priedīte ir viena no 17 latviešu valodas skolotājām, kas diasporas bērniem jau gadu māca latviešu valodu tālmācības programmā. «Tas darbojas,» viņa saka un cer uz skolēnu skaita palielināšanos

Kad mācību gada sākums ir divu nedēļu attālumā, nav vairs, kur sprukt, ne skolēniem, ne skolotājiem — jāgatavojas mācībām. Uzmundrinājumam kalpo dažādi semināri, konferences un sanākšanas. Viens no tiem — izglītības līderu forums Iespēju tilts — 28. augustā Liepājā pulcēs ap 500 dalībnieku. 11 lektoru vidū būs arī Latviešu valodas aģentūras (LVA) tālmācības skolas skolotāja Aira Priedīte, kas stāstīs par jaunu tālmācības programmu latviešu valodas apguvei diasporas bērniem.

Pēc Ārpolitikas institūta apkopotajiem datiem, ārpus Latvijas dzīvo ap 370 tūkstošiem latviešu, bet no viņu bērniem tikai 27% latviski runā labi. Taču lielākā daļa (68%) ārzemēs dzīvojošo latviešu vēlas, lai viņu bērni pārvaldītu latviešu valodu — tas atvieglotu atgriešanos dzimtenē, ja viņi reiz to vēlētos. Diemžēl ne visiem ir pieejamas nodarbības latviešu skolās. Zināms, ka tikai ap 2000 bērnu mācās kādā no 106 neformālajām nedēļas nogales skolām, kas izveidotas dažādās pasaules valstīs. Bet bērniem, kas dzīvo ārpus vietām, kur koncentrējušies latvieši, šādas skolas ir grūti pieejamas. Domājot par viņiem, LVA pērn sāka pilotprojektu latviešu valodas apguvei tālmācībā. Aira Priedīte ir viena no 17 skolotājām, kas tajā ārzemēs dzīvojošajiem bērniem mācīja latviešu valodu.

Ar Airu tiekamies brokastīs, kurās ir biroja virtuvē pagatavota zaļā tēja un pa ceļam uz darbu kafejnīcā pirktas ķimeņmaizītes. Pirms tam Aira brīdināja, ka diezin vai gribēs ēst, un tā arī ir — tēju viņa, šķiet, iemalko tikai aiz pieklājības. Izrādās — lai gan kopā ar vīru un trim bērniem pirms 11 gadiem pārcēlās no Vācijas uz Latviju, Airas vīrs turpina strādāt kādreizējā mītnes zemē un agrā pirmdienas rītā devās uz lidostu. Aira brokastoja ar vīru.

Airas Priedītes vecvecāki bēgļu gaitās devās pēc Otrā pasaules kara, tāpēc Aira, pēc pašas vārdiem, pieder pie «vecās trimdas». «Jaunā trimda» — Airas audzēkņu un citu diasporas bērnu vecāki —, dažādu iemeslu vadīti, lielākoties ir emigrējuši pēdējos 20 gados: darba, izglītības vai mīlestības dēļ. «Bet viņi atšķirībā no maniem vecvecākiem nav bēgļi,» Aira iezīmē atšķirību starp «veco» un «jauno» trimdu. Motivācija, ar kādu vecāki liek bērniem apgūt latviešu valodu, gan ir viena un tā pati — gan pēckara, vēlāk dzelzs priekškara gados, gan tagad diasporas latvieši patur prātā iespēju atgriezties dzimtenē. Latviešu valodas prasmes bērniem atvieglotu iedzīvošanos Latvijā.

Tālmācības skola, kā uzsver Aira, ir tikai viens no mācīšanās veidiem. Noliecot labās rokas pirkstus, viņa uzskaita citus: nedēļas nogales skolas, vasaras nometnes, būtu veidojamas apmaiņas programmas Latvijas un diasporas skolēniem. Tālmācības programma izveidota, lai latviešu valodas apguves iespējas sasniegtu pēc iespējas plašāku bērnu loku. Kad pagājušā gada augustā Latviešu valodas aģentūra izziņoja iespēju pieteikt bērnus tālmācības skolā, tā saņēma 150 pieteikumu. Dažādu iemeslu dēļ latviešu valodas apguvi tiešsaistē sāka 120 bērnu, sadalīti 17 grupās. Airu kā bijušo Pasaules Brīvo latviešu apvienības izglītības programmu izpilddirektori palūdza skolot vienu no «sarežģītākajām» grupām. Tajā apvienoti seši bērni no Zviedrijas, Dānijas, Vācijas un Anglijas, kuriem visiem bija vājas valodas zināšanas. Rakstīt un lasīt latviski nemācēja neviens. «Man ir vācu un arī zviedru valodas zināšanas, tāpēc biju gatava uzņemties izaicinājumu,» saka Aira. Viņa neslēpj, ka nav pedagoģe. Airas lielākā priekšrocība darbā ar diasporas bērniem ir fakts, ka pati dzīvojusi multikulturālā vidē. Mamma ir latviete, kas uzauga Zviedrijā, tētis, arī latvietis, dzīvoja Vācijā. Airas bērnība un jaunība pagāja Vācijā, līdz iepazinās ar latvieti no Amerikas, tad jaunā ģimene kādu laiku dzīvoja ASV, bet vēlāk pārcēlās uz Vāciju. «Tāda multikulturāla vide dod iespēju būt atvērtam dažādām citām kultūrām,» viņa sapratusi.

Pirmā mācību gada laikā Aira secinājusi, ka tiešsaistē skolotājam jārēķinās ar dažādiem apstākļiem, kādu nav klātienes skolā. Sākot ar pārtraukumiem interneta pieslēgumā un traucējumiem tiešsaistes rīkā un beidzot ar faktu, ka bērnam, kurš tikko kā beidzis mācīties savā skolā, grūti koncentrēties, lai atkal mācītos — viņš grib paēst un kaut nedaudz atpūsties. Airas audzēkņiem mācības norit otrdienu un ceturtdienu vakaros, kad visi satiekas programmatūras ClassFlow vidē, lai veidotu dialogus, izpildītu uzdevumus, lasītu un rakstītu latviski. «Ja nodarbības ir tikai divreiz nedēļā, tad skaidrs, ka es neiemācīšu bērniem raiti runāt latviski. Jāsaprot mērķis. Ar manu audzēkņu vecākiem vienojāmies, ka tas ir uzzināt pēc iespējas vairāk par Latviju kā unikālu, sajūsmas vērtu zemi, kā arī iemācīties sarunvalodā visvairāk vajadzīgās frāzes. Tāpēc mūsu mācību programmā ir daudz dialogu, piemēram, kā uzzināt, kur Rīgas lidostā atrast kiosku, lai nopirktu e-talonu,» stāsta Aira.

Šogad jūlijā Latvijā notika tālmācības skolu audzēkņu salidojums, kurā ieradušies 40 bērni ar brāļiem un māsām, vecākiem un vecvecākiem. «Pirmo reizi reāli ieraudzīju savus skolēnus. Bija bērni, kuri, ieraudzījuši savu skolotāju, apkrita viņai ap kaklu. Tas bija tik emocionāli!» stāsta Aira. Tikšanās ar audzēkņiem pārliecinājusi Latviešu valodas aģentūru un skolotājus, ka ideja par latviešu valodas apguvi tālmācībā veiksmīgi īstenojama un, tā kā par to diasporā ir liela interese, izglītojamo bērnu skaits būtu jāpalielina. Šobrīd aģentūra iesniegusi Izglītības un zinātnes ministrijai lūgumu nodrošināt finansējumu, lai skolēnu skaitu tālmācības skolā nākamo trīs gadu laikā varētu palielināt līdz 220. Pēc aģentūras aplēsēm, lai norēķinātos par ClassFlow vides lietošanu, mācību materiālu un skolotāju sagatavošanu, kā arī samaksātu par darbu, vajag vismaz ap 125 tūkstošiem eiro katru gadu. Par šo naudu iecerēts izveidot un administrēt arī pašmācības rīku pieaugušajiem latviešu valodas apguvei internetā. Ministrijā sakās atbalstām gan tālmācības skolu, gan citus projektus, kas saistīti ar diasporas un reemigrējušo ģimeņu bērnu izglītošanu. Šo mērķu labad Finanšu ministrijai nosūtīts papildu finansējuma piešķīruma pieprasījums: nākamgad 1,19 miljoni, 2020. un 2021. gadā — 1,3 miljoni eiro. Vai naudu piešķirs — tas atkarīgs no 13. Saeimā ievēlēto deputātu balsojuma, lemjot par valsts budžetu.

Aira pārliecināta, ka valsts atbalsts būtu ļoti vajadzīgs. Ne tāpēc, ka bērni rautos mācīties latviešu valodu. «Pārsvarā bērniem viens vai abi vecāki ir noteikuši, ka jāmācās valoda. Ģimenes pieļauj iespēju kādreiz pārcelties uz dzīvi Latvijā. Daudziem te dzīvo tuvinieki,» paskaidro Aira. Valsts finansiāls atbalsts latviešu valodas stundām būtu viens no signāliem, kas diasporas sabiedrībai vēstītu — «jūs Latvijā esat laipni gaidīti».

Vēl viens svarīgs diasporas bērnu skološanas aspekts ir atbalsts bērniem, kuru ģimenes ir atgriezušās Latvijā. Kad Airas ģimene 2007. gadā pieņēma drosmīgo lēmumu pārcelties uz dzīvi vecvecāku dzimtenē, kur jau kopš 1994. gada dzīvoja viņas mamma, ilggadējā Latviešu valodas aģentūras vadītāja Aija Priedīte, Airas bērniem bija septiņi, 14 un 16 gadi. Visi trīs bija mācījušies Vācijas skolās. Pirms pārcelties uz Latviju, Aira sakopēja bērnu sekmju izrakstus un nosūtīja vairākām Rīgas skolām ar lūgumu izvērtēt iespēju uzņemt Vācijā uzaugušos bērnus. Neatsaucās neviena skola! Tad paziņas ieteica vērsties Natālijas Draudziņas vidusskolā, kurai esot sadraudzības projekti ar vācu skolām un skolotāji nenobītos no neierasta darba. Tā bija taisnība. Airas bērniem pat nevajadzēja atbalsta skolotāju, kāds nereti nepieciešams reemigrācijas bērniem, pietika ar konsultācijām pēc stundām. «Viens no lielākajiem pozitīvajiem aspektiem — skolā novērtēja bērnu vācu valodas zināšanas un sūtīja viņus uz vācu valodas mācību olimpiādēm. Bērniem bija svarīgi, ka viņu skolā ar viņiem lepojas,» stāsta Aira. Viņas ieteikums skolotājiem, kuri strādā ar reemigrācijas bērniem, — mēģināt atrast viņu spējas un talantus un panākt, ka tie kalpotu zināšanu pilnveidei un pašapziņas celšanai.

Ēdienkarte

Divas krūzes zaļās tējas
Divas ķimeņmaizītes
Divi persiki

Stingra roka, ciets pauris

Turcijas prezidents Erdogans sniedz paraugstundu par autoritārisma nesto postu

Nesen mazā restorānā ar ironisku attieksmi pret dzīvi redzēju plakātu, kurā plati smaidoša sieviete turēja rokā baltu tasīti, bet viņai blakus lieliem burtiem bija rakstīts «DRINK COFFEE: Do Stupid Things Faster with More Energy» (Dzer kafiju: dari stulbas lietas ātrāk ar lielāku enerģiju).

Kafiju tomēr gribētos aizstāvēt pret apsūdzību, ka tā ir pamatā tikai muļķības akselerators, tomēr šo plakātu nācās atcerēties, vērojot nevis izklaidējošus gastronomiskos, bet gan satraucošus globālus politiskos procesus.

Jau vairākus gadus dažādi pētnieki un žurnālisti brīdina par augošo autoritārisma vilni pasaulē. Varas koncentrācija, mediju iegrožošana, minoritāšu tiesību ierobežošana, pilsonisko brīvību apcirpšana — parādības, kuras vēl salīdzinoši nesen likās atmirstam, pēdējos gados tiek vēl vairāk nostiprinātas tādās jau agrāk nebrīvās valstīs kā Ķīna vai Krievija, parādās ar jaunu sparu vietās, kuras līdz šim likās esam ceļā uz aizvien lielāku atvērtību, un sāk iefiltrēties pat valstīs, par kuru demokrātisko izvēli agrāk nebija pamata šaubīties.

Taču pēdējā laikā viens no šā bēdīgā stāsta «varoņiem» Turcijas prezidents Erdogans ir sācis sniegt paraugstundu, lai pasaulei parādītu, kāpēc šāda ieslīdēšana autoritārismā ir tik bīstama. Pārfrāzējot amizanto restorāna plakātu: atbal-stiet vadoni! Viņš darīs stulbas lietas ātrāk un ar lielāku enerģiju.

Kopš viņš pirmo reizi kļuva par Turcijas premjerministru 2003. gadā kā it kā mēreni islāmiskas partijas vadītājs, Erdogans ir pastāvīgi un neatlaidīgi piestrādājis pie savas personiskās varas nostiprināšanas un paplašināšanas. Šā procesa kulminācija bija pērnā gada referendums, kurā ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja milzīgu nākamajās vēlēšanās ievēlētā prezidenta pilnvaru paplašināšanu, un Erdogana ievēlēšana par prezidentu šā gada jūnijā. Jau pirms tam Erdogans bija pietiekami varens, lai atlaistu no darba 150 000 ierēdņu aizdomās par nelojalitāti, veiktu plašas tīrīšanas armijā un tiesībsargājošajās institūcijās, panāktu vadošo mediju pakļaušanu savai ietekmei un daudzu viņam netīkamu žurnālistu arestēšanu un notiesāšanu. Kopš jūnija viņa rokās ir praktiski neierobežota teikšana pār Turcijas likumdevēju, izpildu un tiesu varu. Viņš tagad ir valdības vadītājs, var izdot rīkojumus ar likumu spēku, iecelt tiesnešus, pats sastādīt valsts budžetu, iecelt amatā universitāšu rektorus. Drīz pēc ievēlēšanas viņš piešķīra savam znotam apvienotās valsts kases un finanšu ministrijas vadītāja amatu un pakļāva viņam centrālo banku.

Erdogans, protams, apgalvo, ka viss tas tiek darīts, lai padarītu valsts pārvaldi efektīvāku un pasargātu Turciju no viņa uzburtajiem daudzajiem ārvalstu draudiem. Jo lielāka vara būšot prezidentam, jo straujāk augs ekonomika, jo labāk cilvēki dzīvos.

Izrādās, ka lielākais drauds Turcijas labklājībai ir pats Erdogans.

Kopš viņš kļuva par premjerministru 2003. gadā, Turcijas liras vērtība ir lēni, bet pastāvīgi samazinājusies, bet tieši pēdējā mēneša laikā, kopš viņš uzņēmās pilnu atbildību par valsts ekonomisko politiku, liras lejupslīde kļuvusi nekontrolējama. Vēl pirms gada par vienu dolāru varēja iegādāties 3,5 liras. Šogad 15. jūlijā — 4,8 liras, kas ir jau gana nepatīkams kursa kritums, bet pirmdien, 13. augustā, tas jau bija nogāzies līdz septiņām lirām par dolāru, jo gan iedzīvotāji, gan investori cenšas pēc iespējas pārvērst riskanto liru stabilākā naudā. Valūtas vērtības grimšanai neizbēgami seko inflācijas pieaugums, tā pagājušajā mēnesī sasniedza 16% — augstāko līmeni kopš 2003. gada. Šie monetārie satricinājumi ne tikai sāpīgi sit pa iedzīvotāju maciņiem, bet apdraud arī daudzus turku uzņēmumus, kuri aizņēmušies kopumā vairāk nekā 200 miljardus dolāru ārzemēs un tagad varētu nespēt šos kredītus atdot. Analītiķi Ņujorkā un Londonā jau nervozē. Vai investoru bažas par Turciju nevarētu pārmesties arī uz citām jaunattīstības valstīm? Vai  turku uzņēmumu problēmas nevarētu kaitēt to kreditoriem — Eiropas bankām — un izsaukt plašāka mēroga finanšu krīzi? Savukārt visiem, to skaitā Eiropas valstīm, jāsatraucas par aizvien dziļākas krīzes ietekmi uz Turcijas politiku Sīrijā, tur notiekošā kara gaitu un bēgļu plūsmām.

Tikmēr, kā jau īstam «vadonim», Erdoganam ir svarīgi parādīt, ka visas šīs problēmas ir kādas ārējas sazvērestības rezultāts. Tāpēc viņš izvēlējies tieši šo brīdi, lai saasinātu attiecības ar ASV, kuru prezidents arī neizceļas ar savaldību un vēlmi atrast visiem konfliktiem izlīdzinājumu. Kad Erdogans pirms dažām nedēļām atteicās atbrīvot it kā par spiegošanu ieslodzītu amerikāņu mācītāju, Vašingtona atbildēja ar sankciju noteikšanu Turcijas tieslietu un iekšlietu ministriem un tarifu dubultošanu turku tēraudam un alumīnijam. Uz to Erdogans pirmdien bravūrīgi atbildēja, ka Turcija atteiksies no iPhone. Nu gan viņš tiem jeņķiem parādīja.

Autoritārisma solītā stabilitāte ir mirāža. Šobrīd Turcijā notiekošais parāda — jo koncentrētāka vara, jo kaprīzāka, un, jo tā ir stingrāka, jo postošāka.

Komentārs 140 zīmēs

Pērn samazināja nodokļus… Finanšu ministre Reizniece-Ozola atzīst, ka nākamgad varētu pietrūkt naudas mediķu un skolotāju algu celšanai.

Klimata pārmaiņu ietekme uz pulksteņiem? Latvija atbalsta turēšanos pie vasaras laika Eiropas Savienībā visu cauru gadu.

Nav vienā laivā. Krievijā populārā dziedātāja Laima Vaikule paziņojusi, ka nekad neuzstāsies okupētajā Krimā.

Vēlēšanu maģija

Partiju vēlēšanu programmas rāda sabiedrībai pašlaik aktuālo

Vēlēšanu sarakstu numuru izlozē pagājušo piektdien notika brīnums. Izrādījās, ka ikviens no 16 vēlēšanām reģistrēto partiju izlozētajiem numuriem ir vislabākais vai vismaz ļoti labs un nevienai nav ticis slikts un negribēts. Vai nav brīnums?

Nudien, priecājās ne tikai Latvijas Krievu savienība, kurai palaimējās vinnēt pirmo numuru, kas nodrošina partijas saraksta atrašanos biļetenu čupiņas augšā. Pat pēdējo, 16. numuru izvilkušais Zaļo un Zemnieku savienības priekšsēdis Armands Krauze bija gandarīts, ka balsotājiem «ļoti viegli būs paņemt — taisni apakšā», un 13. numuru dabūjušajai Jaunajai Vienotībai tas būšot laimīgs skaitlis, jo «ir 13. Saeima, 13. saraksts, pulksten 13.00 izloze», kā tulkoja iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Bet Danielam Pavļutam no Attīstībai/Par «šausmīgi» patīkot 10. numurs, jo 1 un 0 esot programmēšanas skaitļi.

Vēlēšanas vienmēr ir sabiedrisko attiecību pasākums, bet horoskopi un cita homeopātija ir tautā populārs īstenības kon-struēšanas līdzeklis. Vēlētāji, cits vairāk, cits mazāk, gaida brīnumu, tātad maģiskās domāšanas klātbūtne arī partiju programmās ir neizbēgama. Pirms vēlēšanām visas partijas uzvedas vairāk vai mazāk populistiski. Tātad ir vērts lasīt to programmas ne tikai tādēļ, lai saprastu, kādas vērtības jeb ideoloģiju katra partija pārstāv, bet arī tāpēc, ka tās ir vērtīgs sabiedrības pieprasījuma un pašlaik aktuālo diskusiju atspoguļojums.

Programmas palasot, var secināt, ka ir noticis būtisks, lai nebūtu jāteic, ka brīnumains pavērsiens sabiedrības priekšstatos par galveno brīnumlīdzekli visu problēmu atrisināšanai. Tas vairs nav «visas tautas vēlēts prezidents», kā bija bijis kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas.

Tautas vēlēts prezidents ir palicis vairs tikai Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai un dažu citu margināļu pēdējais patvērums. (Vēl to gribētu tikai Rīcības partija un Par Alternatīvu, bet Latvijas centriskā partija sola «duālu prezidentālu republiku», savukārt Latviešu nacionālistiem vajag «jaunu Satversmi no 2022. gada», lai «Valsts prezidents — Ministru kabineta vadītājs».)

Vēl tikai pērnvasar, kad prezidents Raimonds Vējonis bija piepeši aicinājis Saeimu grozīt Satversmi, lai jau 2019. gadā prezidentu ievēlē tauta, šo fikso ideju teicās atbalstām gan Saskaņa, kas to vienmēr esot atbalstījusi, «jo tauta to grib», gan Visu Latvijai, gan Latvijas Reģionu apvienība, gan Latvijas Zemnieku savienība. Pašlaik to vairs nepiedāvā neviena no tām, toties šis lielais brīnums tautas izvešanai saulītē sācis modificēties par Saeimas deputātu un ministriju skaita vai visas «valsts pārvaldes» samazināšanas solījumiem.

Jauno pieprasījumu uztvērusi pat NSL, kas līdzās visas tautas vēlētam prezidentam sola, ka «samazināsim Saeimas deputātu skaitu no 100 uz 60». Jaunā konservatīvā partija grib «13 ministriju vietā 8 spēcīgas ministrijas», bet Kam pieder valsts — «valdību, kas sastāv no 6 ministriem un premjerministra». Arī ZZS ir uztvērusi jaunās vēsmas un piesardzīgi sola «kompaktu un profesionālu valsts pārvaldi». Visradikālākā ir sīkpartija Par Alternatīvu: «Valsts pārvaldes aparāta skaits tiek samazināts par 90 %.»

Protams, ministriju vai Saeimas deputātu skaita samazināšana kā valsts pārvaldes uzlabošanas līdzeklis un naudas avots citu solījumu pildīšanai ir kārtējais mīts. Ministrijās ir 3,2 tūkstoši darbavietu no 898 tūkstošiem valstī, 0,36% no kopējā skaita (dati par 2017. gada beigām), un šā skaita samazināšanas fiskālais iespaids būtu nebūtisks.

Toties valsts pārvaldes un naudas tēriņu efektivitāti patiešām uzlabotu nopietna administratīvi teritoriālā reforma. Taču «samazināt pašvaldību skaitu vismaz trīs reizes» sola vienīgi Attīstībai/Par. Jācer, ka tas varētu būt nākamais posms pašreizējo vienkāršo risinājumu evolūcijā līdz patiešām racionāliem un iedarbīgiem.

Taču līdz tam acīmredzot būs jāiziet arī melnās maģijas posms — visu sagraut un sākt no jauna, kā piedraud KPV LV. Viņu piedāvājuma dabu vislabāk raksturo programmā solītais «pārņemt valsts bērnudārzus valsts pārziņā». Varētu solīt arī privatizēt privātos uzņēmumus vai elektrificēt elektrību, proti, «mēs vairs nesaprotam īsti neko», kā partijas filozofs Kivičs saprot un mierina tos, kuri «baidās, kas būs», ja viņu ievēlēs: «Nekas nebūs!»

Citi sola, ka būs gan, ja ievēlēs viņus, un pirmām kārtām vairāk naudas visiem. Turpat līdzās svarīguma ziņā programmās demogrāfija, veselības aprūpe, izglītība un valsts valoda (jeb «trilingvāla izglītība» Saskaņas programmā), un, saprotams, drošība, kaut gan izpratne par to ir atšķirīga — dažai partijai visdrošāk šķistu «atcelt sankcijas Krievijas Federācijai».

Līdzās šiem mūžīgajiem programmās ņirb arī ziņu virsrakstu aktuālie temati, piemēram, OIK, ko nepiemin Vienotība, toties visi tās konkurenti sola atrisināt, un maksātnespējas administratori, kurus nepiemin Nacionālā apvienība. Ir arī Rail Baltica un dzelzceļa elektrifikācija, «čekas maisi» un «vecie komunisti», bet JKP šķiet svarīga arī visu specdienestu apvienošana vienā un «sistemātisks atbalsts augļkopībai». Ir, ko palasīt un no kā izvēlēties.

Komentārs 140 zīmēs

Vēlēšanas spiež. Saeimas Tautsaimniecības komisijai trešajā piegājienā izdevās kvorums, lai sāktu ierobežot ātro kredītu devējus.

Ko skolā neiemāca. 67% jauniešu priekšstatu par attiecībām gūst no pornogrāfijas, secināts Papardes zieda pētījumā.

Sen zināmais nezināmais. EDSO konstatējusi, ka karadarbībā Krievijas kontrolētajos Ukrainas austrumos tiek izmantots Krievijas bruņojums.

Laiks atgriezties

Skolās sākas mācību gads, bet Latvijā no Petrogradas atgriežas Edvarts Virza

Skolēnu vasaras brīvlaiks noslēdzās 13. augustā un atsākās mācības Rīgas skolās. Kā ceļamaize skolu jaunatnei bija veltīti šādi vārdi: «Atvērsies skolas durvis, un mazi un lieli jo čakli steigsies uz skolu kā bitītes, kas lido pa lauku, meklē saldu medu un krāj to nebaltai dienai. (..) Jaunajai paaudzei tagad jākrāj, jāsijā, jāšķiro un viss labais jāpatur. Kas zin, gan nāks laiks, un visu varēs lietā likt.»

Augusta otrajā nedēļā uz dzīvi Valkā apmetās dzejnieks Edvarts Virza, kurš Latvijā atgriezās no Petrogradas. 1915. gadā, kad vācu karaspēks tuvojās viņa dzimtajām mājām Zemgalē, visa ģimene bija devusies bēgļu gaitās. 1916. gadā Virzu mobilizēja karadienestā Krievijas armijā, viņš dienēja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Vācu armijai turpinot uzbrukumus, 1917. gada beigās Virza kopā ar cīņubiedriem atkāpās uz Krieviju un nokļuva Petrogradā. 1918. gada martā viņš bija atvaļinājies no dienesta armijā un aktīvi darbojās Latviešu pagaidu nacionālajā padomē. Tagad bija pienācis laiks atgriezties dzimtenē.

15. augusts. Baidoties, ka Krievijā sākusies holeras epidēmija var izplatīties arī Latvijā, varas iestādes lēma, kā to aizkavēt. Piemēram, Rīgā no 15. līdz 20. augustam aizliedza pārdot ābolus un bumbierus. No 21. augusta drīkstēja tirgot tikai gatavus un no zariem nolasītus augļus. Vismaz pirmajā aizlieguma dienā gan pārtikas veikalos, gan uz ielām āboli tomēr bijuši nopērkami. Kritušos augļus gan bija iespējams pārdot pilsētas Pārtikas valdes augļu apstrādāšanas nodaļai, kas tos iegādājās, lai gatavotu marmelādi.

Ikšķilē vietējā kara pārvalde aktīvi iepirka no vietējiem iedzīvotājiem sienu, maksājot par to ar pārtikas produktiem, piemēram, cukuru. Iespēju šādi papildināt savus pārtikas krājumus ieguva arī bezzemnieki, kuriem iedalīja pļavas siena sagādei. Iedzīvotāji šādu risinājumu atzina par labu, jo pašiem nebija jādodas uz tuvākajām pilsētām iepirkt pārtiku par nopelnīto naudu.

Lai kontrolētu cenas, veikalos redzamā vietā bija jāizkar saraksts ar varas iestāžu apstiprināto produktu maksimālajām cenām. Taču Rīgā tikai retais tirgotājs šos noteikumus pildīja un bieži vien prasīja augstāku cenu par noteikto. Noteikumu izpildīšana bija jākontrolē policistiem.

Liepājā pārdodamo preču saraksti un cenas bija jāizliek arī skatlogos, lai cilvēki var tās redzēt, neieejot veikalā.

Ap 18. augustu Rīgā no Krievijas bija atgriezušies aptuveni 1000 gados jaunu agrāko pilsētas iedzīvotāju (20—28 gadus veci), lai izvairītos no mobilizācijas sarkanajā armijā. Padomju Krievijā pilsoņu karā tika ierautas arvien plašākas teritorijas, un lieliniekiem bija jādomā par savu bruņoto spēku papildināšanu ar jauniem karavīriem un varas nostiprināšanu.

Šajā laikā Krievijā norisinājās bruņoti konflikti starp dažādām politiskajām, etniskajām un sociālajām grupām, kā arī valstiskajiem veidojumiem. Lielinieki augustā zaudēja varu Urālos, Sibīrijā, Tālajos Austrumos un citos reģionos. Kaujās bija iesaistīti arī Latviešu strēlnieku padomju divīzijas pulki, piemēram, austrumu frontē Kazaņas rajonā pret Čehoslovāku korpusu un atlaistās Satversmes sapulces komitejas Tautas armiju. Situācijai kļūstot arvien nopietnākai, lielinieki pastiprināja represijas pret saviem ienaidniekiem un citādi domājošajiem.

Mobilās aplikācijas kā jaunās banku filiāles

Laikā, kad gandrīz katrs no mums ik dienu ielūkojas mobilajā telefonā, arvien aktuālāks kļūst jautājumus – cik lielā mērā mobilā aplikācija var aizstāt ierasto bankas filiāles apmeklējumu. Lai gan tuvākajā laikā banku filiāles nekur nepazudīs, tomēr iedzīvotāji arvien vairāk vēlas izmantot personalizētus risinājumus savā viedtālrunī.

Veiksmīgākie inovācijās

Ilgu laiku bankas ir gājušas tradicionālu un uzticamu ceļu, nodrošinot pilnvērtīgu klientu apkalpošanu klātienē. Taču internets ir atvieglojis iespēju informēt iedzīvotājus un uzņēmējus par pakalpojumiem un aktualitātēm, kā arī sniedzis iespēju klientiem izpildīt pārskaitījumus un maksājumus internetbankā, neejot uz bankas filiāli.

Latvijas iedzīvotāji ir novērtējuši finanšu nozares vēlmi piedāvāt arvien ātrākus, ērtākus un drošākus risinājumu finanšu pārvaldei. Piemēram, sabiedriskās domas aptauja, ko īstenojis pētījumu centrs SKDS un banka Citadele, parāda – 38% iedzīvotāju uzskata, ka visveiksmīgāk inovācijas ievieš tieši finanšu sektors.

Cilvēki arvien vairāk laika pavada viedtālrunī, līdz ar to parādās vēlme pēc personalizētas un ātras apkalpošanas bankas mobilajā lietotnē, kas ļautu ne tikai samaksāt rēķinus un pārskaitīt naudu, bet arī tajā sazināties ar banku.

To, ka mobilās bankas izmantošana ir viena no aktuālākajām tendencēm, pierāda arī globālais patērētāju pētījums, ko rīkojusi viena no pasaules lielākajām auditoru kompānijām PricewaterhouseCoopers. Ja 2017.gadā banku klienti norādīja, ka izvēlas tiešsaistes pakalpojumus, bet nav svarīgi, vai tie pieejami datorā, planšetē vai mobilajā telefonā, tad 2018.gadā lietotāju izvēlē dominē viedtālrunis. Finanšu institūcijas to ir pamanījušas un arvien aktīvāk iegulda finanšu tehnoloģiju attīstībā jeb tā sauktajā FinTech jomā.

Mobilās lietotnes un personalizēta pieeja

Neapšaubāmi, finanšu pakalpojumu lietošanas paradumi sabiedrībā atšķiras. Ja līdz šim vairākums finanšu nozares pārstāvju bija pārliecināti, ka nav iespējams sarežģītu darījumu noslēgt bez tikšanās ar bankas darbinieku, tad finanšu konsultāciju kompānijas McKinsey&Company pētījums parāda, ka patiesība nav tik viennozīmīga. Patērētāji labprāt darījumus apstiprina arī tiešsaistē, savukārt lēmuma pieņemšanai par finansēm pietiek arī ar detalizētu virtuālu konsultāciju.

Šos aspektus ņem vērā, izstrādājot jaunas mobilās aplikācijas, kur klients var ne tikai veikt maksājumus, pats uzstādīt maksājumu karšu drošības režīmus, piemēram, nobloķēt un atbloķēt kartes, ieslēgt vai izslēgt iespēju ar maksājumu karti izņemt naudu no bankomātiem, bet arī iegūt personalizētu sarunu, izmantojot aplikācijas čatu. Atliek vien uzdot jautājumu, un klientu apkalpošanas speciālists ar cilvēku sazināsies 30 minūšu laikā, turklāt saziņas laiks tikai samazināsies.

Mūsu mērķis ir panākt, ka banka ar klientu mobilajā aplikācijā sazinās pat piecu minūšu laikā no jautājuma saņemšanas. Pānojam ieviest iespēju svarīgus atgādinājumus vai citu būtisku informāciju no bankas saņemt arī ar mobilās aplikācijas notifikāciju palīdzību. Šādā apkalpošanas virzienā viedtālrunim ir daudz lielākas priekšrocības un iespējas nekā filiālei – tālrunis vienmēr ir klāt, bet filiāle nekad pati pie mums neatnāks. Viedtālrunis kļūst par jauno bankas filiāli tavā kabatā.

 

Autors ir bankas Citadele valdes loceklis.

Latvijas brīvības cīnītāji

Pirms dažām dienām 11.augustā bija oficiāli atzīmējama Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Vai mēs visi zinām, kas ir šī diena, un kāpēc to atzīmējam? Latvijas valstij tā ir, iespējams, visnozīmīgākais valstiskais notikums – Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšana 1920.gadā.

Ja 1918.gada 18.novembri var apzīmēt kā nodomu un cerību izteikšanas dienu, tad tomēr tie būtu palikušas tikai nodomi un cerības, ja nesekotu citu valstu akcepts. 1918.gada 18.novembrī lielākā daļa Latvijas bija Vācijas bruņoto spēku okupēta. Drīz ienāca Padomju Krievijas spēki – latviešu sarkanie strēlnieki.

Brīvības cīņas Latvijā var raksturot tikai kā ļoti sarežģītas. Latvieši bija sadalīti trīs grupējumos – 18.novembra republikas atbalstītāji bija sabiedrotie ar Angliju un Franciju, latviešu sarkanie strēlnieki – sabiedrotie ar Padomju Krieviju, un mazs skaits ar mācītāju un rakstnieku Andrievu Niedru priekšgalā bija sabiedrotie ar vāciešiem. Līdz ar Vācijas un Krievijas spēkiem Latvijas teritorijā cīnījās arī igauņi, lietuvieši, poļi, angļi un franči.

Pirmo triecienu pret vāciešiem pie Cēsīm deva Igaunijas armija, ar kuru kopā mazākā skaitā cīnījās Ziemeļlatvijas brigāde pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā. Nav plaši zināms, ka igauņu uzvarai Cēsīs sekoja tālākais karagājiens pret mūsu kopīgiem ienaidniekiem, un igauņi devās caur Alūksni, Gulbeni, Madonu līdz pat Jēkabpilij, kur pretī bija nākuši lietuvieši. Poļu armija atbrīvoja Daugavpili. Angļu un franču karakuģi apšaudīja vācu pozīcijas pie Daugavas, atbalstot Daugavas kreisā krasta atbrīvošanu1919.gada novembrī. Viņiem arī bija kritušie Latvijas aizstāvībai.

Sarežģītas cīņas, bet sekmīgas. Un sekmes var mērīt tikai ar to, vai citi atzīst mūsu uzvaru kā leģitīmu. Latvijas neatkarību de facto rakstiski atzina Anglija 1918.gada 11.novembrī un neatkarīgā Ukraina vēl agrāk, bet vēl neviens nebija Latviju atzinis de jure, tas ir, ne tikai kā faktiski eksistējošu valsti, bet gan kā juridiski eksistējošu valsti.

Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920.gada 11.augustā bija pirmā Latvijas valsts de jure atzīšana. Tas tika panākts, pateicoties Latvijas brīvības cīnītājiem – karavīriem un diplomātiem, un mūsu sabiedrotajiem.

 

Autors ir Latvijas okupācijas muzeja direktors, Austrālijas laikraksta ‘’Latvietis’’ redaktors.