Diena: 15. augusts, 2018

Brīvības reibums

Divi stāsti par ārzemēs mītošiem latviešu puišiem, kas nespēj tikt skaidrībā par savu dzīvi

Man ir prieks pievienoties viedoklim, ka latviešu šolaiku literatūrā turpmāk būs jāiegaumē vēl viens vārds — Alvils Bergs. Nupat iznācis viņa debijas romāns Divi stāsti par Barsu, un grāmatas anotācija iepazīstina ar mazzināmo rakstnieku kā ar Jūrmalas kinoteātra Banga pēdējo reklāmmākslinieku.

Barsa — tā ir Barselona, tur ir silts un uz ielām norisinās īstā dzīve, miesa atvilgst, atceras baudīt. Literatūrā idejai par laimīgo zemi ir savas tradīcijas: atcerieties kaut vai Ilfa un Petrova radītā Ostapa Bendera kristālskaidro bērnības sapni par Riodežaneiro, kur «visi staigā baltās biksēs». Gētes Vilhelma Meistara mācību gadiem, kuru Minjona vilina uz savu bērnības zemi, «citronas kur zied». Vai padomjlaika ceļojumu stāstos jūsmīgi piesauktā Gruzija, par kuru šolaiku dramaturgs Jevgeņijs Griškovecs asprātīgi piebilst, ka «gribu uz Gruziju» nav virziens, bet gan dvēseles stāvoklis. Vēlme izkļūt no dzīves pārmaiņu drudža, dodoties uz Barselonu, ir dvēseles stāvoklis, kas vieno divu grāmatā publicēto garstāstu galvenos varoņus.

Abus saista arī tas, ka viņi ir ārzemēs mītoši latvju čaļi, aizbraukuši no Latvijas kādā dvēseles apjukuma brīdī. Dzīve ārzemēs piespiež atrauties no savas nabas vērošanas, apgūt jaunas iemaņas, bet apjukums nemazinās. Abi nespēj tikt skaidrībā par savu dzīvi: kurai zemei jūtas piederīgi? Kā vēlētos dzīvot? Kura ir tā sieviete, ar kuru kopā dzīve izdotos pilnasinīga?

Skaidrības vietā prāts izveido tādu kā mītisku pasauli, kurā viss ir vienlaikus. Blakus ir jutekliska spāniete, kuras liegumā uzkrāts viss gadsimtos saules sildītas Vidusjūras maigums, un topoša slāvu medmāsa Iļģuciema blokmājā, kura, feminisma «nesamaitāta», gatava gan to auļojošo zirgu apturēt, gan no degošas mājas bērnu iznest, par vīrišķi vispār nerunājot — tas ērti iekārtojies viņai kukuragā.

Mītiskajā labirintā sadzīvo kārklu audze Latgales ezera krastā ar senu Itālijas baznīcas fresku, no kuras izkāpusi sieviete kārdinātāja ar visu iekāres čūsku, un latvju bāleliņam paģēr tetovējumu, kam jānotur uz viņas miesas viss Paradīzes dārzs.

Bez stāsta par izmirstošajiem Jūrmalas kinoteātriem īsā anotācija uz grāmatas vāka vēsta, ka Alvils Bergs paspējis gan ārzemēs pastrādāt, gan ar lauksaimniecību nodarboties. Iztēle liek minēt, ka daudz kas no šajos stāstos aprakstītā varētu būt paša sajūtās sakņots — gan Londonas latviešu starp divām zemēm iekārtā identitāte un neskaidrība par nākotni, kas dzīvokļa īres maksas apiešanu un gadījuma seksu padara vienlīdz vieglu. Gan arī piepildīts sapnis par pamatīgumu, saulē sakarsušu melleņu ēšanu ģimeniskā rituālā, iesakņojoties kaut kur Latvijas laukos. Kura no šīm abām, vienai otru izslēdzošajām pieredzēm, ir pareizā atbilde?

Domāju, ka nenodarīšu pāri grāmatas intrigai, ja atklāšu, ka abi galvenie varoņi līdz Barselonai tomēr tiek, un gluži kā sprīdīši metas no laimes zemes bēgt, jo nekas nav tā, kā iedomāts.

Manuprāt, šis nav stāsts ne par došanos ceļā, ne arī par ceļa mērķi, bet gan par brīvību. Alvilam Bergam savā debijas grāmatā ir izdevies notvert ko būtisku šolaiku latvieša, kam tagad visa pasaule vaļā, sajūtām. Gadsimtiem latvietis ar bijību savus domāšanas orientierus saskaņojis ar Vakareiropas kultūru, mācījies tās simbolus, sarunāties tās valodā. Un te pēkšņi ar lēto aviosabiedrību reisiem tie viņam ir viegli sasniedzami. Ne tikai acīm skatāmi, aptaustāmi kā censoņiem, kas pagājušā gadsimta sākumā ar Kultūras fonda stipendijām devās iepazīt Itālijas renesanses mākslu un Parīzes bohēmu. Bet pieejama uz palikšanu, visā dzīves nopietnībā: veidojot darba attiecības, izvēloties draugus, mīļotās sievietes cittautietes.

Pietuvojoties citām zemēm un tradīcijām brūces dziļumā, saziņa joprojām notiek sliktā angļu valodā, tvitersaziņas vieglo frāžu žargonā. Cilvēks nav piemērots dzīvei šādā bezsvara stāvoklī, autors lieliski notvēris arī aizceļotāju paaudzes pretreakciju, «gastarbaitera» eksistences neizbēgamo vēlmi pēc laika palēninājuma, pamatīguma. Barselonā, kur ir silts un visi zina dzīves jēgu? Latvijas laukos? Rīgas blokmāju pierastajā ierobežotībā?

Līdzīgi kā Londonas latviešu savstarpējās attiecības, arī Alvja Berga rakstītais levitē starp sapni un īstenību. Taču galvenā abu stāstu matērija ir valoda. Grāmatas valoda ir tā, kas liek man izteikt skaļo apgalvojumu, ka latviešu literatūrā sevi pieteicis jauns rakstnieks. Valoda ir neatdarināma, galvu reibinoša, tekstā ieraujoša, kas savās drosmīgajās virāžās atdarina brīvības reibumam piederīgo nemitīgu fokusa punkta maiņu.

Alvils Bergs. Divi stāsti par Barsu. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 7,03 €.

Cirks uzlādē pilsētvidi

Festivāls Re Rīga! parāda radošo izpausmju un mākslas formu daudzveidību

Nākamnedēļ Rīgā norisināsies jau sestais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls Re Rīga! Šogad festivāla programmas izrādes sniegs iespēju pārliecināties par cirka un citu mākslas žanru — mūzikas, tēlniecības un dejas — sinerģijas efektu, uzsver festivāla mākslinieciskais direktors Mārtiņš Ķibers. Festivālā norisināsies izrādes, meistarklases un sarunas par mākslu. Galvenās performances būs skatāmas laukumā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja un nesen iedzīvinātajā Tallinas ielas kvartālā — koncertzālē Tu jau zini, kur!

Cilvēks un māls

Izrāde Fang
Tu jau zini, kur! Tallinas ielā 10
Otrdien, 21. augustā, un trešdien, 22. augustā, plkst. 19

Spāņu laikmetīgā cirka kompānija Animal Religion, ko 2011. gadā dibināja Kims Hirons (Quim Giron) un Niklass Blombergs (Niklas Blomberg), ir viena no Eiropas avangardiskākajām un visvairāk pieprasītajām cirka mākslinieku apvienībām. Viņu jaunākā izrāde Fang ir akrobāta un šajā izrādē arī nedaudz tēlnieka Kima Hirona performance par zemi kā pārvietošanās līdzekli, kurā lietas parādās un pazūd, un fang jeb māls šajā stāstā ir līdzeklis, kā piedzīvot nepārtrauktas pārmaiņas — no tukšuma uz pasauli, kas pilna dīvainiem radījumiem.

«Lieliska iespēja Rīgā atkal redzēt šos māksliniekus. Animal Religion jau sajūsmināja Rīgas publiku festivāla programmā 2014. un 2015. gadā,» uzsver Mārtiņš Ķibers.

Izrāde Fisura

Galvenajā lomā — publika

Izrāde Fisura
Esplanāde
Sestdien, 18. augustā, plkst. 17 un svētdien, 19. augustā, plkst. 15
Ieeja bez maksas

Klauna Kristiana Kazanovas (Christian Casanova) izdomātā tēla Murmuyo uzstāšanās — izrāde Fisura ir viena no trim performancēm, ko festivāla ieskaņā bez maksas būs iespējams noskatīties Esplanādē. Klauns savās izrādēs iesaista publiku un, izmantojot mīmiku un žestu valodu, asprātīgi apspēlē sabiedrības tikumus un paradumus. Viņa priekšnesumi norit nevis uz skatuves, bet dažādās pilsētvides vietās.

«Fisura ir teatrāla cirka izrāde. Publika ir atnākusi, dekorācijas uzstādītas, bet trūkst paša galvenā — aktieru un priekšnesumu. Un tieši tas ir brīdis, kad izrāde var sākties. Izrādās, ka galveno lomu spēlē publika un pat pavisam nejauši garāmgājēji,» izrādi raksturo veidotāji.

Izrāde Faux Pas

Metafora par attiecībām

Izrāde Faux Pas
Tu jau zini, kur! Tallinas ielā 10
Pirmdien, 20. augustā, plkst. 19
Ieeja bez maksas

Festivālu atklās Baltijas mākslinieku konkursa uzvarētāju programma. Pirmo vietu šogad saņēmusi latviešu horeogrāfes Janas Jacukas izrāde Faux Pas (Piezīme nevietā), ko izdejo Laura Gorodko un Aleksejs Smolovs. Izrāde ir meistarīgs laikmetīgās dejas un cirka mākslas apvienojums. Dejotāji, izmantojot cirka elementu — Sīra ratu —, atklāj dziļi personisku stāstu par divu cilvēku attiecībām, no citu acīm ierasti slēpto pusi.

Izrāde Loop

Lietu jaunā dzīve

Izrāde Loop
Tu jau zini, kur! Tallinas ielā 10
Ceturtdien, 23. augustā plkst. 19

Trīs mākslinieki, 234 žonglēšanas riņķi, 54 bumbiņas un vienas bungas — tie ir franču cirka trupas Stoptoï īstenotās žonglēšanas izrādes Loop dalībnieki. Festivālu noslēdzošā izrāde piedāvās skatītājiem palūkoties uz šķietami paredzamo žonglēšanas mākslu. Mūziķis Gaetans Allārs (Gaëtan Allard), žonglieri Gonzalo Fernandess Rodrigess (Gonzalo Fernández Rodríguez) un Neta Orena (Neta Oren) kopā veido starpdisciplināru mākslinieku apvienību, kuru radošos meklējumus raksturo rūpīgs darbs objektu teātra žanrā.

«Mākslinieki liec un transformē objektus, ķermeņus, mūziku, pēta formas, skaņas un jaunus žonglēšanas paņēmienus, tādējādi mēģinot lauzt priekšstatus par izrādes ideju pašā saknē. Cik tālu var transformēt žonglēšanas riņķi, un pēc kā tas izskatīsies, pirms salūzīs? Cik ilgi bundzinieka vālītes nesalūzīs un bundzinieks nesavainos pats sevi?» vaicā izrādes veidotāji.

Festivāls Re Rīga!

No 18. līdz 23. augustam dažādās pilsētas vietās. Biļetes cena 7—12 €. Bilesuserviss.lvReriga.lv

Vēlētājam svarīgās līnijas

Žurnālists Jānis Domburs atbild uz jautājumiem, kurus katram vēlētājam uz vēlēšanām vērtīgi uzdot sev pašam

Jānis Domburs ir pirmais žurnālists, kurš pirms rudens vēlēšanām ar partijām jau izdiskutējis vērtības, programmas un problēmas, ko tās politikā sola risināt portāla Delfi tiešraides notika maijā un jūlijā. Diskusijas par politiku žurnālists Delfos turpinās rudenī, bet intervijā viņš stāsta, kādi ir secinājumi pēc sarunu pirmā raunda ar partijām.

Intervējot partijas, kuras šogad piedalīsies vēlēšanās, esi izlasījis visas programmas. Ko tajās redzi kā vērtīgu un ko — kritizējamu?
Lasīju programmas un domāju: it kā prezumējam, ka valstī viss attīstās. Tad jau arī programmām vajadzētu attīstīties. Taču par kvalitāti man zināms smīns ir. Vēl kāda lieta: šīs ir valsts simtgades vēlēšanas. Viena partija piemin tālu gadskaitli tikai par vienu parametru, bet kopumā partiju programmās es pietiekami nejūtu redzējumu par valsts vadmotīviem ilgtermiņā. Nākamais, par ko aizdomājos: vai programmās skaidri formulēti mērķi, ko partijas grib sasniegt, un problēmas, kas traucē šos mērķus sa-sniegt, un vai konceptuāli izstāstīts ceļš, kādiem līdzekļiem uz tiem mērķiem ies.

Gribi sacīt, ka par maz piesaistīti eksperti, kuri būtu varējuši palīdzēt to kvalitatīvi veikt?
Ne gluži. Vai tu būvē māju, vai aranžē mūziku, tu vispirms uzliec lielo bildi, un tad strādā kopā ar profesionāļiem, lai to realizētu. Protams, no partijām es gaidītu labāku argumentāciju izvērstajās programmās. Tas, ka dažām ir vesela grāmata ar programmu, nenozīmē, ka tā ir kvalitatīva.

Tas, ka politiķi ar ekspertiem nebija kārtīgi pastrādājuši, noveda pie tā, ka tavās tiešraides intervijās portālā Delfi bieži nebija konkrētu, analīzē balstītu atbilžu — kā sasniegs nospraustos mērķus, vai kādu labumu iniciatīva, piemēram, nodoklis bagātajiem, atnesīs.
Vismaz maija tiešraidēs es piedotu, ka kaut kas no piedāvājuma vēl nav līdz galam izstrādāts, ja redzētu — tiek piedāvāta reālistiska vīzija, stāsts, kādu valsti turpmāk viņi grib redzēt.

Paskatoties uz Latvijas politiku no 90. gadiem, kad pirmais vilnis bija pārskrējis, — mums aizvien vairāk par politiķiem kļuva ierēdņi. Turklāt ne tikai pirmā līmeņa, bet arī otrā, trešā vai arī menedžeri no privātā sektora. Tie bija tādi cilvēki, kuri pēc definīcijas bija funkcionējuši izpildes līmenī.

Gribi teikt, ka neredzi vizionārus Latvijas politikā?
Programmās parādās, ka vienai otrai partijai būtu diezgan daudz tēžu valdības deklarācijai, bet valdība tomēr dara vēl kaut ko augstāku. Te es redzu caurumus tajā sierā.

Vēl kāda ļoti interesanta lieta, kas sasaistās ar valsts valdīšanu: vismaz no divpadsmit partiju programmām divas trīs labas varētu sakompilēt mierīgi. Taču fundamentāli trūkst tā, ka partijas nerunā tikai no menedžēšanas viedokļa, «mēs darīsim to, to un to, bet jūs, tauta, izpildīsit». Situācijā, kad ir ārprātīga sabiedrības neuzticēšanās politiķiem, man liktos pareizi, ja partijas ar savu retoriku rādītu, kā mērķus sasniegs kopīgi — ar sabiedriskajām organizācijām, uzņēmējiem, radošajiem un tā tālāk. Proti, kā mēs, esot pie varas, pret to attieksimies.

Visi taču apzināmies, ka jaunajā Saeimā būs diezgan liels rasols. Kombināciju iespējas ir visdažādākās, bet neviens nedominēs.

ZZS nedominēs?
Ar šādu reitingu tu nevari dominēt. Kā no sadrumstalotības iesim ārā, kā meklēsim kompromisus, pēc prioritātēm vai kā citādi — to es būtu gribējis saskatīt partiju programmās. Ir čaļi [no KPV], kuri programmā uzrakstījuši, ka likvidēs koalīcijas padomi, — var jau teikt, ka tādā veidā viņi ir uz kādu jautājumu atbildējuši. Tikai nav pateikuši, vai piecos birojos nebūs sešas darba grupas.

Ko vērtīgu tu esi saskatījis partiju programmās?
Konkrēti vairīšos atbildēt, jo tad sanāktu, ka pozicionējos. Man liekas, būtu vērtīgi, ka izveidotos daži konkrēti vektori, piemēram, attiecībā uz reģioniem, pašvaldību lomu, to reformēšanu un tad no dažādām pusēm varētu par to diskutēt. Izstrīdoties nevis atlikt risinājumus, bet strādāt pie tiem.

Mūsu demogrāfiskais stāsts kā problēma izveidojās, labu laiku pirms partijas to iecēla kā svarīgu punktu savās programmās. Bet labi, ka nu ir iecēlušas.

Kādas ir tavas atziņas pēc diskusijas ar jaunpienācējiem politikā — konservatīvajā spārnā, liberālajā, arī populistiem?
Es nespēju novilkt līniju, salikt pa traukiem: šitie ir populisti, šitie nav. Jautājums ir par procentiem. Tāpat kā ir labās un sliktās baktērijas, it arī labais un sliktais populisms. Šodienas situācijā, ja vien tas nav krimināli demagoģiski nekaunīgs populisms, var pavilkt publiku iesaistei, un tas ir pat labi.

Konkurence uz šīm vēlēšanām būs. Es pat neraudu par 16 sarakstiem — ka tik daudz. Ja nelielas cilvēku grupas ir sadomājušas būt politikā un piesakās, lai tā ir. Par jaunpienācējiem runājot — neredzu, ka pirms pusgada, gada tie bijuši aktīvi viedokļa paudēji, alternatīvu risinājumu piedāvātāji.

Tātad tu skaties arī uz to, vai jaunās partijas ir sistemātiski strādājušas, veidojušas piedāvājumu, nevis tikai «atskrējušas» uz vēlēšanām?
Jā. 2017. gads iezīmē nodokļu reformu Latvijā, ne visus aspektus sedzošu, bet pietiekami daudzšķautņainu, arī veselības aprūpes reformu, izglītības reformu. Tās ilga mēnešiem un turpinās vēl šodien. Uz vēlēšanām virkne jaunpienācēju — Jaunā Konservatīvā partija, Attīstībai/Par! — tagad par to runā. Bet kur jūs bijāt 2017. gadā un pirms tam? Tātad es mēru jauno partiju jaudu: konceptuālo, analītisko. Kad būsi deputāts vai ministrs, tev būs ātri jāspēj lasīt un ātri reaģēt. Un vēl kāpēc ir svarīgi, ka tas notiek ilgākā laika posmā pirms vēlēšanām, — jo tad tu sarunājies ar cilvēkiem, gan vēlētājiem, gan politiskajiem konkurentiem, gan nozaru speciālistiem. Tas nozīmē, ka esi gājis cauri procesam, kas ir politiķu maizīte, — sarunāties. Tad ir iespējams vērtēt.

Par politiķiem, manuprāt, pilnīgi vietā ir teiciens, ka nedrīkst nolaisties līdz katra muļķa līmenim un strīdēties, jo tad pats par muļķi paliksi. No otras puses, politiķa sāpju slieksnim, elastīgumam jābūt platam. Ar cilvēkiem ir ne tikai jārunā, bet arī jādzird viņi. Vai politiķi sarunājas cilvēcīgi — tas ir jautājums. Labi zinām, ka deklarācijas, likumprojekti pārvēršas par nelasāmu valodu, un tieši tā politiķi arī runā.

Politikā ir divas sadaļas: sludināt un sarunāties. Lai vēlētājs var atnākt uz politiķa stand-up un klausīties, bet pēc tam politiķis nokāpj zālē pie vēlētāja sarunāties. Nebalsojiet, ja politiķi nespēj cilvēciski runāt!

Kā vērtē nostāju, ka par mazajām partijām nav vērts balsot, jo tās var nepārsniegt 5% slieksni un tas nozīmē savu balsi ielidināt miskastē?
Tas ir svarīgs jautājums. Uzskatu, ka uz rezultātu iet arī partijas ar 2% reitingu. Mūsu valstī noteikts, ka nodokļu maksātāji finansē partijas, kas dabū 2% balsu. Tā veicinām demokrātisku partiju attīstību. Ja uzskatām, ka tas ir nelietderīgi, mainām likumu! Kamēr likums ir šāds, partijas ar mazajiem reitingiem ir spēlē iekšā, un tieši tā tas jāuztver.

Kā nodalīt konstruktīvu valsts kritiku no destruktīvas?
Jau savu filmu 4. maija republika taisot, biju sev definējis: liela problēma mums ir tas, ka daudzos jautājumos esam nevis failed state, bet fake state (neizdevusies valsts un neīsta valsts — angļu val.). It kā sistēma funkcionē, bet tā ir fake funkcionēšana. Tā pati veselības aprūpes sistēma, atsevišķi aspekti tieslietās. Līdzīgi ar 2% reitinga partijām: ja feikojam sev, ka tādā veidā attīstām partiju sistēmu, tad mainām to! Ja nemainām, tad vēlētājam ir visas tiesības balsot par mazo partiju un teikt: zinu, ka tā, visticamāk, nepārvarēs 5% barjeru, bet uzskatu, ka tai ir perspektīva! Kritiķi man pateiks, ka izšķaidu balsis, sliktie tādā veidā dabūs vairāk balsu. Tad es armēņu radio garā jautāšu: nu un?

Būtu jāpaplašina saruna, kā ilgtermiņā redzam Latvijas Republikas parlamentu. Mums nav pilnvērtīgas konkurences cīņā par varu. Satversme teorētiski uzbūvēta, ka uz 51 balss vairākumu, kas izveido valdību, konkurē 100 deputātu. Reāli par 51 vietu mums cīnās nevis 100 deputātu, bet plus mīnus 70. Aizvadītajos četros gados mums nav bijusi cita koalīcija nevis tāpēc, ka šī labi strādāja vai slikti strādāja, bet tāpēc, ka nebija, no kā citu izveidot. Es nesaku, ka Saskaņa šībrīža izskatā jāņem valdībā, bet runāju par sistēmisku konkurenci principā.

Kādu redzi oligarhu sarunās izgaismoto trīs «A» — Lemberga, Šķēles, Šlesera — lomu, tuvojoties vēlēšanām, vai ir aizkulišu procesā klātesoši aizvien?
Domāju, ka loma Latvijas politikā viņiem būs līdz pat viņu pēdējai stundai. Jautājums ir par konkurenci, par politisko kultūru — ļoti daudz jautājumu zem deķa. Piemēram, runas, kas viļņojas ap to, ka laikraksts Dienas Bizness vairs nav biznesa laikraksts, bet pozicionējas noteiktu biznesmeņu vārdā. Nav nekas briesmīgs, ka biznesmeņi grib ietekmēt politiku. Pasaulē tā notiek, jautājums — kā tas tiek darīts? Atceros personāžu [Artusu Kaimiņu], kurš ienāca Saeimā pirms četriem gadiem un stāstīja, ka viņam ir viens mērķis: Zolitūdes traģēdijas izmeklēšana. Viņam bija vēl kāds mērķis: sakārtot lobisma sistēmu. Neesmu pamanījis, ka būtu iesniegts kāds likumprojekts.

JKP nāk politikā ar lielo uzstādījumu — apkarot korupciju, stiprināt tiesiskumu. Kā viņiem varētu izdoties sastrādāšanās ar tādām stabilu reitingu partijām kā ZZS, NA?
Pirmkārt, es domāju, ZZS vairs nav tikai Lemberga partija. Tur cilvēkiem ir dažādi uzskati, dažādas ietekmes. Dažādas domas par personisko karjeru, kuru kaut kas var veicināt vai apdraudēt. Mēs lieliski redzējām, kā savulaik soli pa solim Jaunais laiks kļuva ciešs un draudzīgs gan ar Tautas partiju, gan ar ZZS. Tango dejojot un arī guļot, vajag divus — kādu, kurš ne tikai nogulda, bet arī kādu, kurš noguļas. Es redzu, ka šeit ir pārbaude ar slavu, varu, naudu, laiku. Gan ZZS, gan NA, gan visās citās iespējamajās varas partijās šī pārbaude ir procesā.

Uzskatu, ka tiesiskuma stiprināšana, tāpat kā daudzi citi priekšvēlēšanu uzstādījumi, ir pārnozaru lietas. Tās ir sastāvdaļas fundamentālam jautājumam, kas parādās arī vienas partijas [Progresīvo] programmā — cīnīties par laimi Latvijā. Tā vai citādi to nosaucam, bet tas ir fakts, ka no fiziskās un garīgās bagātības var veidoties cilvēka labsajūta, nācijas labsajūta un caur to — cilvēka un nācijas attīstība. Tiesiskums kā vide, nevis tikai kādu iestāžu kopums, ir viens no faktoriem, kas to var nodrošināt. Tiesiskums ir biznesa vide, izglītības vide un tā tālāk. Ja man kāds politiķis stāsta, ka tikai ļaunas galvas jānocērt, lai būtu tiesiskums, tad es viņu aicinātu augt savā izpratnē.

Kā tu skaidro KPV straujo reitingu kāpumu?
Domāju, mēs — nevis kādi abstrakti «mēs», bet konkrēti arī žurnāls Ir — dzīvo sevis uzbūvētā mītā, ka lietām ir jābūt tādām. Vai politikai ir jābūt tādai. Es runāju par principiem. Bet acīmredzot ir ārējo faktoru kopums plus darbaļaužu prasība pēc politikas, kas ir tuvāka tautai, ar atraktīvākiem džekiem un meitenēm, kas ir pavisam cits mīts par to, kā jābūt. Politika acīmredzot ir bijusi tik «feika» vai augstprātīga, ka tā radījusi telpu šādam vēlētāju pieprasījumam: «Davai, kaut ko dzīvāku! Reālu!» Domāju, vēlētājam ir ļoti nopietni jāvērtē, vai politika kādam ir aicinājums vai piedzīvojums. Vai bizness. Vai «kur citur gan man tagad strādāt!».

Kā vērtē Par! apvienošanos ar Attīstību? Savā laikā Par! līderim Danielam Pavļutam kā ekonomikas ministram bija konflikts ar valsts sekretāru Juri Pūci par grandiozajiem ziedojumiem Pūces sievas biedrībai, ministrs grasījās vērsties KNAB.
Kam tikai ar ko nav bijuši konflikti Latvijas politikā! Es procesus vērtēju daudz peldošāk un ciniskāk. Kāda starpība, vai viņi priekšvēlēšanu laikā saiet šādi kopā apvienībā, vai pēc tam strādā kopā koalīcijā? Esmu reālists ar ciniķa iezīmēm: aina ir pārāk sadrumstalota, un beigās viņi tā vai citādi strādā kopā. Viņus pārbaudīt var tikai laiks.

Vēlētājam atliek vadīties pēc vērtībām, programmām un intuīcijas — kuram uzticēties, kuram ne?
Un pats galvenais: viņus var svītrot! Likt krustiņus! Skatos, ka Saskaņa pirmajos numuros gandrīz visos apgabalos salikuši latviešus. Krievu vēlētājam, kuram tie nepatīk, ir skaista iespēja izsvītrot.

Kā redzi NA un ZZS, abu līdzšinējo koalīcijas partneru, lomas maiņu jaunajā Saeimā?
Piecas deputātu vietas mazāk, un katra no tām ir pavisam cits spēlētājs.

Kas, tavuprāt, būtu svarīgākie darbi jaunajai Saeimai?
Līdzās problēmai, ka mums ir viena no sliktākajām demogrāfijas situācijām Eiropā, ir ļoti zema uzticēšanās pakāpe varai. Varam plaši runāt, kā vara un tauta attālinājās un nav viena konkrēta darba, kas palīdzētu to mainīt, bet kopumā — diriģentam un korim jābūt savstarpējai uzticībai. Tā jāpanāk, jo citādi nebūs rezultāta. Tev var būt lielisks repertuārs un lielisks kora sastāvs, bet, ja nebūs uzticēšanās, nekas nesanāks.

Kurus trīs darbus no neatkarīgajā Latvijā sabiedrības paveiktajiem vari nosaukt kā tādus, par ko patiesi priecājies?
Manā filmā 4. maija republika [Aleksejs] Grigorjevs, kādreizējais Augstākās Padomes deputāts, saka: valstiskā brīvība ir dota kā iespēja. Es neko labāku nevaru pateikt. Viss pārējais ir pakārtoti un atkarīgs no tā, kā paši ar savu valsti rīkosimies.

Aptauja: 40% jauniešu vēlas nodarboties ar privāto biznesu

Jaunieši Latvijā daudz vairāk nekā viņu vienaudži Lietuvā un Igaunijā plāno dzīvi saistīt ar uzņēmējdarbību. Plāni nākotnē sākt savu biznesu ir 36% Latvijas jauniešu vecumā no 18 līdz 25 gadiem, savukārt 4% no viņiem jau tagad nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Lietuvā uzņēmējdarbībai plāno pievērsties 30%, Igaunija – 24% jauniešu, secināts SEB bankas pērn un šogad rīkotajās aptaujās Baltijas valstīs.

Puse jau strādā

Gan sievietes, gan vīrieši līdzīgi vēlas pievērsties uzņēmējdarbībai, proti, starp visiem dalībniekiem biznesa plāni ir 43% vīriešu un 31% sieviešu. Jomas, kurās Latvijas jaunieši vēlētos sākt savu biznesu, ir IT, finanšu tehnoloģijas, dažādi pakalpojumi, tirdzniecība, skaistumkopšana, būvniecība, ēdināšanas pakalpojumi, ražošana, rokdarbi.

Ap 60% jauniešu, kuri vēlas attīstīt savu biznesu, ir vecumā no 23 līdz 25 gadiem. Gandrīz puse no viņiem strādā, bet trešdaļa apvieno darbu ar mācībām. Gandrīz 70% no tiem, kuri vēlas pievērsties uzņēmējdarbībai, norāda, ka mācību laikā izmantoja iespēju iziet praksi pie darba devējiem. 65% sagaida, ka līdz ar biznesa plānu izpildi pēc pieciem gadiem viņu ienākumi uz rokas pārsniegs 1500 eiro mēnesī.

Virs vidējās

Mobilo sakaru operatora BITE un pētījumu kompānijas “Norstat Lavija” aptaujā noskaidrots, ka jaunieši par vienu no galvenajiem veiksmīgas karjeras kritērijiem ir laba alga, turklāt 64% jauniešu norādītais labais atalgojums ir krietni augstāks nekā vidējais valstī. Labu algu par veiksmīgas karjeras galveno kritēriju minēja 80% aptaujāto, tikpat liela daļa par nozīmīgu uzskata iespēju darīt to, kas interesē un patīk (80%), savukārt 40% minēja iespēju apgūt jaunas prasmes, iepazīt jaunus cilvēkus utt. 10% jauniešu kā veiksmīgas karjeras pazīmi nosauc darbu starptautiskā uzņēmumā.

Gandrīz puse jeb 43% aptaujāto jauniešu uzskata, ka laba alga pēc nodokļu nomaksas ir 1000-1500 eiro, 21% jauniešu par tādu uzskata vairāk nekā 1501 eiro. Kopumā 64% respondentu ir pārliecināti, ka laba alga sākas ar 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas, un tas ir krietni augstāk nekā vidējais atalgojums valstī pērn. Pēc “CV Online Latvia” datiem, 2017.gadā Latvijā vidējā alga pēc nodokļu nomaksas bija 900 eiro.

Izaugsme šķiet pašsaprotama

Viens no nozīmīgākajiem karjeras izaugsmes faktoriem ir paaugstinājums. Katrs desmitais aptaujātais jaunietis ir pārliecināts, ka tas ir jāsaņem jau pirmajā darba gadā, bet 45% uzskata, ka tam ir jānotiek pirmo trīs gadu laikā. To, ka paaugstinājums ir atkarīgs no darbinieka prasmēm un sasniegtajiem rezultātiem, atzīst 39% jauniešu. Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK) un sabiedriskās organizācijas “Junior Chamber International” aptaujas dati liecina, ka darba rezultātus kā pārliecinošu argumentu paaugstinājuma piešķiršanai min 80% Latvijas darba devēju.

Lūgti norādīt trīs parametrus, kurus potenciālajos darbiniekos primāri vērtē darba devēji, vairākums jeb 91% jauniešu kā pirmo min darba pieredzi. 75% uzskata, ka darba devēji pievērš uzmanību specifiskām prasmēm – svešvalodu zināšanām, nestandarta programmatūras pārzināšanai, savukārt 62% par svarīgāko kritēriju uzskata izglītību. No LDDK datiem izriet, ka darba devēji lielāku nozīmi piešķir darbinieka personīgajām īpašībām – iniciatīvai, pastāvībai, disciplīnai, spējai apgūt jaunas zināšanas un pārvarēt stresu.

Veiksmīgs pirmais starts

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2018.gada I ceturksnī vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem ekonomiski aktīvi bija 37% iedzīvotāju. Bezdarba līmenis šajā vecuma grupā ir 14,7%, kas gandrīz divas reizes augstāks nekā valstī kopumā.

Izpētīts, ka jauniešu bezdarbam var būt negatīvas ilgtermiņa sekas. Pasaules Bankas dati liecina: ja ir problēmas ar darba gaitu sākšanu agrīnos gados, tas ietekmē turpmāko dzīvi, jo jau sākotnēji šie cilvēki ir mazāk patstāvīgi. No Lielbritānijas fonda “The Prince’s Trust” pētījumiem izriet, ka katri trīs mēneši, kas pavadīti bez darba 22 gadu vecumā, noved pie papildu pusotra bezdarba mēneša vecumā no 28 līdz 33 gadiem.

 

SEB banka Baltijas valstu jauniešu aptauju rīkoja 2017.gadā. SEB bankas interneta aptaujā klientiem 2018.gada jūnijā piedalījās 1090 respondenti no Latvijas, 1700 respondenti no Lietuvas un 512 respondenti no Igaunijas vecumā no 18 līdz 25 gadiem.

Mobilo sakaru operatora BITE un pētījumu kompānijas “Norstat Lavija” pētījumā aptaujāti 546 jaunieši vecumā no 16 līdz 29 gadiem, dati salīdzināti ar oficiālo statistiku un darba tirgus tendencēm.

Radars pasaulē

Ukraina iesniegusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā prasību par 71 ukraiņu politieslodzītā tiesību pārkāpumiem Krievijā politisku motīvu dēļ pēc pantiem, ar kuriem aizliegta spīdzināšana, garantētas tiesības uz personas neaizskaramību, taisnīgu tiesu, viedokļa izpausmes brīvību. Ukraina jau iepriekš iesniegusi piecas prasības pret Krieviju.

ASV Valsts departaments apstiprināja, ka tiks noteiktas sankcijas Krievijai par Lielbritānijā notikušo uzbrukumu ar nervus paralizējošo vielu Novičok. Sankcijas varētu stāties spēkā 22. augustā, tās skars elektroniku un militāro tehnoloģiju eksportu.

Jaunajā ASV likumā par aizsardzības izdevumiem, ko parakstījis prezidents Donalds Tramps, ietverts likumdevēju ieteikums nomainīt NATO Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misijas mandātu ar gaisa telpas aizsardzības mandātu. Ja misijas mandāts tiktu mainīts, Baltijā dežurējošie NATO iznīcinātāji krīzes gadījumā varētu pildīt kaujas uzdevumus.

Gruzijā pieminēta desmitā gadskārta kopš 2008. gada kara ar Krieviju. Polija, Lietuva, Latvija un Ukraina nāca klajā ar kopēju paziņojumu Krievijai anulēt Gruzijas separātisko reģionu Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu. Savukārt Krievijas premjers Vladimirs Medvedevs paziņoja, ka Gruzijas pievienošanās NATO var izraisīt lielu konfliktu.

Virs Igaunijas teritorijas patrulējošais Spānijas iznīcinātājs kļūdas dēļ izšāva raķeti. Tā nokritusi purvainā vietā Endlas dabas rezervātā, kur cilvēki nedzīvo, un izraisījusi meža ugunsgrēku. Tas ir pirmais incidents, kopš NATO spēki apsargā Igaunijas gaisa telpu.

Ķīnas Tirdzniecības ministrija paziņoja, ka no 23. augusta ar 25% ievedmuitas tarifu apliks ASV preces 16 miljardu dolāru vērtībā. Tas ir pretsolis ASV, kas ķīniešu ražojumus 34 miljardu dolāru vērtībā ar 25% ievedmuitas nodokli aplika jūlijā.

Par vienas paroles izmantošanu piekļuvei valsts informācijas aģentūras BELTA maksas pakalpojumu sadaļai Baltkrievijā aizturēti desmit žurnālisti, no kuriem puse vēlāk atbrīvota. Kratīšanas notika vairākos mediju uzņēmumos. Notiekošo nosodīja organizācija Reportieri bez robežām un ES ārlietu pārstāve Mogerīni, pieprasot žurnālistu atbrīvošanu.

Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē notika ap 100 tūkstošu cilvēku demonstrācija, kas pārauga sadursmēs ar policiju. Demonstranti pieprasīja sociāldemokrātu valdību atkāpties un pastiprināt cīņu pret korupciju.

Tiesa Kalifornijā lēmusi, ka agroķīmijas firmai Monsanto jāmaksā 289 miljoni dolāru dārzniekam, kurš darbā izmantojis kompānijas ražoto herbicīdu Roundup un saslimis ar vēzi.

Londonā barjerās pie parlamenta ēkas otrdienas rītā ietriekusies automašīna, ievainojot vairākus cilvēkus. Šoferis aizturēts. Cietuši vairāki gājēji un velosipēdisti. Policija notikušo sākotnēji nevērtēja kā teroraktu, tomēr kāda aculieciniece BBC sacīja — pēc redzētā spriežot, auto vadītājs tīšām ietriecies barjerās, pa ceļam uzbraucot virsū velosipēdistiem.

Spānijas ziemeļrietumu pilsētā Bigo pirmdienas vakarā ievainoti 313 cilvēki, kad sporta un mūzikas festivāla laikā sabruka koka promenāde. Cilvēki bija sapulcējušies uz 30 metrus garas un desmit metrus platas platformas pie jūras, bet daļa tās pirms pusnakts sabruka. Pieci cilvēki guvuši smagas traumas. Savukārt Dženovā Itālijas ziemeļrietumos otrdien sabrucis Morandi tilts uz autostrādes A10, katastrofā ir desmitiem bojāgājušo.


Stop Brexit!

Savdabīgu ceļojumu pa Eiropu sācis anglis Endijs Pārdijs — pametis biznesa konsultanta darbu, 28 gadus vecais vīrietis par 6000 mārciņām nopirka lietotu VW busiņu un devās kontinenta kartē iezīmēt saukli Stop Brexit. Lai izveidotu desmit burtus, viņš laiku pa laikam ieslēgts GPS uztvērēju, kopumā nobraucot 30 000 kilometru un apceļojot 32 valstis (ne visas no tām ir ES dalībvalstis). «Daudzi mani draugi sēž mājās un gānās par Brexit sarunu gaitu,» saka Perdijs, kas pats balsoja pret Lielbritānijas izstāšanos no ES. «Es nolēmu īstenot kaut ko pozitīvu, vienlaikus paužot personīgo nostāju.»

Teiciena pēdējo burtu «T» ceļotājs veidos no Tartu cauri Rīgai līdz Plateļu ezeram Lietuvā, tad atgriežoties Rīgā un caur Viļņu sasniedzot Iveņecu Baltkrievijā. Braucienam var sekot mājaslapā Rherogueconsultant.com un tvitera kontā @consultantrogue.

Radars Latvijā

Vladībā pieņemts obligātā iepirkuma komponentes (OIK) reformas plāns, kura rezultātā trijos gados patērētāju elektrības rēķinus sola samazināt par 10%. Iecerēts trīskārt samazināt ikgadējos tēriņus subsidēto ražotāju atbalstam, kas pašlaik ir 266 miljoni eiro gadā. Plāns paredz noteikt 15% subsidētās elektroenerģijas nodokli un to novirzīt, lai samazinātu elektrības rēķinus mājsaimniecībām un mazajiem uzņēmumiem. Iecerēts līdz 9% ierobežot subsidēto ražotāju peļņu un atteikties no jaudas maksājuma, ar kuru atbalsta fosilo enerģiju — dabasgāzes koģenerācijas stacijas. Atbalstu zaļajai enerģijai plānots veidot ar tirgus mehānismiem.

Valdība atbalstījusi vienotu ES atteikšanos no divkāršās laika maiņas jeb pārejas uz vasaras laiku un atpakaļ, ja vasaras laiks vienoti tiks noteikts kā pamatlaiks visā ES.

Latvijas informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija CERT.LV ekspertīzē guvusi apstiprinājumu, ka Krievijas kompānijas Yandex.Taxi lietotne apmaina iegūtos datus ar tīkliem Krievijā.

Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola atzinusi, ka valsts budžetā var nepietikt naudas solītajam algu pieaugumam skolotājiem, mediķiem, tiesnešiem, prokuroriem un tiesu sistēmas darbiniekiem. Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība plāno protesta akcijas, pārmetot, ka deputātiem un valdības aparāta darbiniekiem algas pieaug automātiski, savukārt citiem publiskā sektora darbiniekiem jācīnās kaut par inflācijai atbilstīgu palielinājumu.

No 1. oktobra indeksēs pensijas līdz 382 eiro, paziņoja Labklājības ministrija. Vidējais vecuma pensijas apmērs augs par 18,27 eiro. Pensijas palielinājums būs atkarīgs arī no cilvēka darba stāža ilguma.

Latvija ir saņēmusi un izmantojusi visu ES fondu finansējumu 2007.—2013.gada plānošanas periodam, teikts Finanšu ministrijas ziņojumā.

Šogad jūlijā patēriņa cenas salīdzinājumā ar jūniju samazinājās par 0,8%, bet gada inflācija salīdzinājumā ar 2017. gada jūliju saruka līdz 2,6%. Savukārt būvniecības produkcijas apmērs pirmajā pusgadā pieaudzis par 33,2%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Konkurences padome konstatēja, ka Rīgas dome nepamatoti uzspiež Rīdzinieka kartes īpašniekiem izmantot pašvaldības norēķinu sistēmu autostāvvietu apmaksai atsevišķās zonās un lūgs VARAM izvērtēt domes rīcību.

Prokuratūra tiesai nodevusi Vides valsts dienesta ģenerāldirektores Ingas Koļegovas lietu par nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijā. Viņa 2013. gada deklarācijā nebija norādījusi noslēgtos darījumus ar kopējo vērtību virs 300 000 eiro. Koļegova apsūdzībai nepiekrīt un noformējusi slimības lapu.

Satversmes tiesa ierosināja lietu par Rīgas domes aizliegumu ierīkot spēļu zāles atsevišķās galvaspilsētas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijās, izņemot četrzvaigžņu viesnīcas.

Mūžībā aizgājis režisors Uģis Brikmanis, kurš bija vairāku Dziesmu un deju svētku režisors, jūlijā notikušo simtgades svētku noslēguma koncerta Zvaigžņu ceļā radītājs.

Darbs tomēr lauž kaulus

Par spīti vecajam teicienam, ka darbs kaulus nelauž, gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju sūdzas par darba izraisītām veselības problēmām, liecina Mana aptieka & Apotheka/SKDS aptauja.

Nedēļas citāts

Politiskie šāvieni

Mačerata savulaik lepojās ar tolerantākās pilsētas reputāciju Itālijā. Taču pēc jaunas sievietes nogalināšanas un tai sekojošas atriebības pret imigrantiem tagad šī viduslaiku pilsēta netālu no Adrijas jūras krasta ir kļuvusi par labējā spārna politikas simbolu

Nonācis policistu ielenkumā, Luka Traīni nostājās uz fašistu ēras pieminekļa kāpnēm, uz pleciem uzlika Itālijas karogu un pacēla roku fašistu sveicienā. Viņš pats uzskatīja, ka ir patriots. Todien viņš bija sašāvis sešus imigrantus no Āfrikas — Ganas, Mali un Nigērijas. Tā bija viņa paša īstenota atriebība par jaunas itāļu sievietes nogalināšanu un sadalīšanu gabalos, par kuru aizdomās tur kādu narkotiku tirgotāju no Nigērijas.

Toreizējie valsts līderi, liberāļi un antifašistu grupas Traīni rīcību vairāk uztvēra kā ļaunu zīmi. Līdz vēlēšanām bija palikušas tikai dažas nedēļas, un 3. februārī notikusī šaušana vēl vairāk uzkarsēja priekšvēlēšanu kampaņu, kas jau tāpat izcēlās ar naidpilniem izteikumiem un mājieniem par fašisma atdzimšanu.

Kad pirms trim gadiem sākās migrantu krīze, Itālija bija viens no progresīvu ideju bastioniem un kaislīga Eiropas vienotības idejas aizstāve. Taču tagad noskaņojums ir mainījies. Traīni naidpilnā atriebība groteskā formā parādīja, ka ir sākusies asa pretreakcija pret imigrantiem un arvien lielāku atbalstu gūst labējā spārna politiķi.

Pēc 4. martā notikušajām vēlēšanām pie varas nākusī jaunā populistiskā valdība izturas ļoti skeptiski pret Eiropas Savienību, tā jau aizcirtusi durvis jauniem patvēruma meklētājiem un sola deportēt tos, kas ieceļojuši agrāk. Atsevišķi politiķi Briselē uzskata, ka tieši Itālija tagad kļuvusi par lielāko draudu ES pastāvēšanai.

«Pēc gada redzēsim, vai vienota Eiropa vēl vispār eksistēs,» nesen izteicās jaunās Itālijas valdības iekšlietu ministrs Mateo Salvīni. Viņa vadītā nacionālistu partija Līga 2013. gada vēlēšanās Mačeratas pilsētā ieguva tikai 0,6% balsu, bet šogad savāca jau 21%. Aptaujas liecina par Līgas popularitātes pieaugumu visā valstī — pēc šāgada vēlēšanās iegūtajiem 17% piecos mēnešos atbalsts šim politiskajam spēkam uzlēcis līdz 30%.

Citās zemēs par Itālijas svārstīgo politisko vidi bieži mēdz pasmīkņāt — kopš Otrā pasaules kara valdība Romā mainījusies 67 reizes. Tajā pašā laikā šī Eiropas dienvidu lielvalsts nenoliedzami ir bijusi lielu politisko pārmaiņu laboratorija. Savulaik tā bija fašisma dzimtene, pasaulei «uzdāvinot» Benito Musolīni. Vēlāk nopietni flirtēja ar komunisma ieviešanas ideju. Bet pēc Silvio Berluskoni nākšanas pie varas 1994. gadā kļuva par pirmo nopietno paraugu ietekmīga miljardiera centieniem uzurpēt arī politisko varu.

«Pareizi rīkojās!»

Labējo spēku triumfs Mačeratā ir zināms pārsteigums. Jo daudzus gadus pilsēta bija tolerances simbols — 2013. gadā tai pat piešķīra nacionālu balvu par ieguldījumu integrācijā. Bijušais bīskaps reiz lepojās, ka «laipnu saimnieku gars» ir iekodēts «šīs pilsētas gēnos».

Ar imigrantiem pilsētā turpina strādāt dažādas labdarības organizācijas, ieskaitot katoļu organizāciju Caritas. Tās centrā kādā pēcpusdienā sastopu 18 gadus veco Ibrahimu Dialo no Senegālas, kas jaunas itālietes Luidžīnas uzraudzībā mācās vārda «būt» locījumus. «Io sono Ibrahim; tu sei Luigina. Noi siamo a Macerata.»

Tomēr šī idille vairāk izskatās pēc Mačeratas pagātnes ainiņas. Jaunais bīskaps nesen izteicās, ka «spriedze, kas palielinās visā valstī, ir acīmredzama arī mūsu pilsētā».

Vietējā universitātē, kas dibināta 1290. gadā, kreisi noskaņotie studenti sūdzas, ka arvien vairāk vienaudžu kāri lasa Jūlija Evolas darbus — viņš bija itāļu fašistu garīgais un intelektuālais krusttēvs. Un tiek dibinātas atbalsta šūniņas tādām galēji labējām grupām kā Forza Nuova, kas pērn oktobrī mēģināja atkārtot 1922. gada maršu uz Romu.

Vietējā Forza Nuova līdere Martina Bora ir laba Lukas Traīni paziņa. Šāvējs ir apsūdzēts par rasistiski motivētiem slepkavības mēģinājumiem. Arestētais nenoliedz, ka šāva, taču uzstāj, ka tas noticis mirklīga prāta aptumsuma brīdī. Savukārt Bora stāsta, ka šāvējam ir daudz vietējo atbalstītāju. «Ja jūs lielākajai daļai cilvēku pajautāsit par Luku Traīni, viņi atbildēs: «Pareizi rīkojās! Un vajadzēja šaut precīzāk!»» Aktīviste uzskata, ka visa Itālija ir parādā šāvējam, kurš ar savu rīcību ir «atmaskojis problēmu». Boru īpaši neinteresē fakts, ka neviens no ievainotajiem imigrantiem nebija narkotiku tirgonis.

Zaudētās paaudzes

Līdzīgi daudzām citām Itālijas pilsētām Mačerata smagi cieta no 2008. gada finanšu krīzes spazmām. Papildu trieciens bija postoša zemestrīce 2016. gadā. Tomēr pilsētas līderi cerēja, ka šis gads būs pagrieziena punkts. Laipnais mērs Romāno Krančīni no centriski kreisās Demokrātiskās partijas pagājušajā ziemā daudz strādāja pie projekta Draudzīgā Mačerata dokumentiem, lai iegūtu 2020. gada Itālijas kultūras galvaspilsētas godu. Tas palīdzētu piesaistīt vēl vairāk tūristu.

Mačeratai ir daudz, ko piedāvāt. Universitātes pilsētā ar 42 000 iedzīvotāju regulāri tiek izrādīti operuzvedumi Sferisterio brīvdabas teātrī un arī barokālajā Lauro Rossi namā. Palazzo Buonaccorsi pilī ir krāšņas griestu freskas, futūristu mākslas darbi un iespaidīga zirgu kariešu kolekcija. Bērniem parasti patīk atgāzt galvu un vērot astronomisko pulksteni centrālā laukuma tornī, sekojot trīs burvju skulptūru slīdēšanai pa karuseli. No Mačeratas nāk arī Itālijas valsts dibinātājs Džuzepe Garibaldi.

Taču kopumā šī ir ļoti rāma pilsēta. Tieši tas pievilināja 18 gadus veco Pamelu Mastropjetro no Romas. Vēl pusaudzes gados viņa sadraudzējās ar kādu narkodīleri no Rumānijas un kļuva atkarīga. Viņas māte friziere beidzot pārliecināja meitu doties uz vīna lauku ieskautu ārstēšanās centru Mačeratas nomalē. Klīnikā jaunā sieviete pavadīja vairākas nedēļas.

Kad 29. janvarī Mačerata tika nosaukta kā viena no kultūras galvaspilsētas finālistēm, Pamela klusi izslīdēja no rehabilitācijas centra, lai nopirktu narkotikas Diaz parkā pie pilsētas vecajiem mūriem. Parks ir kļuvis par magnētu narkodīleriem, starp kuriem daudzi ir imigranti.

Tiek uzskatīts, ka parkā Pamela satikās ar 29 gadus veco nigērieti Inosentu Osegali, kas Itālijā ieceļoja 2014. gada augustā. Drīz pēc tam vīrietis nozuda no patvērumu meklētāju programmas un pievērsās nelegālajam biznesam.

Kad vēlāk tika pamanīts Pamelas sadalītais līķis, policija viņas asiņainās drēbes atrada Osegali dzīvoklī. Prokurori viņam izvirzījuši apsūdzības slepkavībā, narkotiku tirgošanā un līķa apgānīšanā. Jaunās sievietes nāves apstākļi joprojām ir neskaidri.

Taču ziņas par līķa sadalīšanu satrieca visu valsti un ātri kļuva par karstu tēmu priekšvēlēšanu kampaņā. Līgas līderis Salvīni jau pirms tam sūdzējās par ieceļojušiem narkodīleriem, kas medī neaizsargātus pusaudžus. Pēc slepkavības viņš aizsvilās. «Ko šis tārps vēl aizvien dara Itālijā? Viņš nebēga no kara. Viņš atnesa karu Itālijā,» Facebook publicētā paziņojumā rakstīja Salvīni pēc Osegali aresta. «Kreiso [politiķu] rokas tagad ir nosmērētas ar asinīm. Izraidīšana, izraidīšana, uzraudzīšana un izraidīšana!»

Daudzi itāļi jau labu laiku uztraucas par savu zaudēto jauno paaudzi. Policijas dati liecina, ka narkotiku lietošana (it īpaši jaunu cilvēku vidū) pēdējos divos gados palielinājusies par 40%. Popularitāti atgūst heroīns un kokaīns. Un, par spīti dažiem uzlabojumiem, jauniešu bezdarba līmenis aizvien pārsniedz 30% — tas ir viens no sliktākajiem rādītājiem Eiropā.

Tieši jauniešu neapmierinātība ar situāciju valstī par vēlēšanu līderi palīdzēja izlauzties populistiskajai Piecu zvaigžņu kustībai, kas tagad ir Līgas partneris valdošajā koalīcijā. Cenšoties pievilināt balsis gan no kreisā, gan no labā spārna, populisti pieturējās pie vispārīgiem spārnotiem solījumiem. Turpretī Salvīni bija daudz asāks. Viņš vainoja tieši nelegālos imigrantus darba atņemšanā itāļiem un solīja spert ekstremālus soļus, ieskaitot «masu tīrīšanas, ielu pa ielai, rajonu pa rajonam».

Līdzīgi uzskati bija Mačeratā dzīvojošajam Traīni, kas Salvīni dēvēja par valsts «kapteini». Jaunais vīrietis ilgu laiku nevarēja atrast pastāvīgu darbu un 28 gadu vecumā joprojām dzīvoja kopā ar māti un vecmammu. Savā istabā viņš turēja Hitlera Mein Kampf, bet pie sienas bija piekārts Eiropas neonacistu simbols — melns karogs ar ķeltu krustu.

Šā gada 3. februāra rītā Traīni apmeklēja sporta zāli, radio ziņās dzirdēja par jaunās sievietes nāvi un iesvilās dusmās pret narkodīleriem — tā stāsta viņa advokāts. Atgriezies mājās, paņēma Glock pistoli un 50 lodes. Tad iesēdās savā Alfa Romeo 147, skaļi uzgriežot mūziku.

Aizbraucis līdz Diaz parkam, viņš sāka šaut uz afrikāņiem, kas sēdēja kāda bāra stiklotajā terasē. Tad izšāva uz Demokrātiskās partijas vietējo biroju un izbrauca uz lauku ceļa, kur tika atrastas Mastropjetro mirstīgās atliekas. Sērotāji bija atstājuši puķes un rožukroņiem aptītas sveces. Traīni nometās ceļos un noskaitīja lūgšanu pie sveces ar Musolīni ģīmetni, stāsta advokāts. Tad atgriezās pilsētā un trīs reizes izšāva uz krogu H7, kur īsu laiku strādāja par durvju sargu līdz pagājušā gada oktobrim, bet tika atlaists par rupju izturēšanos pret tehnokoncerta apmeklētājiem.

«Tā bija personīga vendetta,» saka bāra menedžeris Roberto Tartabīni. Diviem ložu atstātajiem caurumiem kroga durvīs viņš tagad piezīmējis muti, izveidojot smaidīgu sejiņu.

Visi seši Traīni sašautie upuri bija afrikāņi. Omagbons Festus (33) bija atceļā no pārtikas veikala, kad viņam blakus nobremzēja auto. Viņš redzēja «ļoti baltu itāļu vīrieti», kas pavērsa pistoli. Lode sadragāja kreisā apakšdelma kaulu.

Līgas līderis Salvīni tviterī nosodīja uzbrukumu, vienlaikus norādot, ka «nekontrolēta migrācija rada haosu, dusmas, narkotiku tirgošanu, zādzības, izvarošanas un vardarbību».

Mačeratas mērs Karančīni uztraucās, ka incidents smagi iedragājis viņa pārstāvētās Demokrātiskās partijas izredzes — rodas iespaids, ka tā nespēj tikt galā ar imigrantu integrāciju. Un apdraud Mačeratas reputāciju tūristu acīs.

Divas dienas pēc šaušanas Karančīni devās uz Romu, lai pēdējo reizi prezentētu kultūras galvaspilsētas plānu Kultūras ministrijā. «Pašlaik Mačeratai tas būtu ļoti nepieciešams. Mēs esam ierauti centrifūgā,» viņš sarūgtināts paziņoja. Komisija izvēlējās Itālijas ziemeļu pilsētu Parmu.

Vāks aizlido

Vēl pirms dažiem gadiem tagadējais iekšlietu ministrs Salvīni izskatījās kā veca pumpa uz jaunās Itālijas ādas. Viņa vadītā reģionālā separātistu partija Ziemeļu līga nespēja mainīt vēlētāju noskaņojumu visā valstī. Sabiedriskā doma piesliecās Romas pāvestam Franciskam, kurš 2013. gadā personīgi izrādīja solidaritāti patvēruma meklētājiem, apmeklēja ieceļotāju nometni Lampedūzas salā.

Savukārt Itālijas valdība īstenoja humānu politiku, glābjot migrantus no nedrošiem kuģiem jūrā. Premjers Mateo Renci solīja ievest Itāliju jaunā «modernā laikmetā».

Kopš migrantu krīzes sākšanās 2014. gadā Itālijā ieradušies vairāk nekā 620 000 ieceļotāju. Diemžēl valstī iezagās arī bīstamā nigēriešu mafija, kas nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību un kontrolē prostitūciju.

Izrādījās, ka Salvīni tomēr ir talantīgāks politiķis ar labām komunikācijas prasmēm, salīdzinot ar pastīvo demokrātu Renci. Salvīni pirmais sajuta iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību ar imigrācijas radīto slogu un Briseles vilcināšanos sniegt palīdzību.

2016. gadā Salvīni popularitāte sāka augt. Dodoties pastaigā pa Milānas tirgu, viņu sirsnīgi sveica augļu tirgotāji, ar nepatiku norādot uz tumšādainiem ķiploku pārdevējiem. Politiķis piestāja kādā bārā un deklarēja, ka vēlas pamest eirozonu. «Bez jebkādām šaubām, jau rīt no rīta!» Uz jautājumu par iespējamo Krievijas naudu viņa kampaņas finansēšanā Salvīni atcirta: «Mēs esam ģeopolitiski brīvi!»

Kāda politiķa fane laimīgi noelsās: «Ātrāk sāciet īstenot to, ko solāt!» Salvīni atbildēja: «Nespēju vien sagaidīt!»

Viņam izdevās transformēt Ziemeļu līgu no reģionālas separātistu kustības par nacionālu spēku. Agrāk viņš Itālijas dienvidniekus dēvēja par slinkiem un smakojošiem, bet tagad no partijas nosaukuma atmeta «ziemeļu».

Pasmeļoties taktiku no starptautisku populistu rokasgrāmatām, Salvīni gānīja valsts eliti, medijus, «ļaunos birokrātus» Romā, Briseli un imigrantus.

Pagājušajā ziemā, kad vēlēšanu kampaņa kļuva arvien kaismīgāka, Salvīni savā lapā feisbukā publicēja video, kurā redzami itāļu pensionāri, kas rakņājas atkritumos. Kontrastā tam tika parādīti afrikāņu migranti, kuriem negaršo itāļu rīsi. «TV ziņās to nerāda. Atliek pabrīnīties — kāpēc?!… Vismaz dalieties internetā!» rakstīja politiķis. Šis ieraksts tika aplūkots 10 miljonus reižu.

Atbalsts Salvīni sāka palielināties arī tādās vietās kā Mačerata. Vietējais Līgas biedrs Tulijo Patasīni, kas tagad ievēlēts parlamentā, skaidro, kāpēc viņa vēlētāji alkst pēc lielākas kārtības un atbalsta sankciju atcelšanu pret Krieviju. Mačerata tradicionāli ir itāļu kurpju ražošanas centrs — «krieviem patīk itāļu kurpes, un mēs esam zaudējuši lielu tirgu».

Salvīni neslēpj savas simpātijas pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, un viņa populistiskā valdība jau iebildusi pret ES noteiktajām sankcijām. Tomēr karstāka problēma ir tieši migrācija. «Tas ir kā katls, kas vārās, vārās, vārās, un tad vāks uzsprāgst,» saka Patasīni. «Itāļi ir ļoti viesmīlīgi cilvēki, dāsni, labsirdīgi un atvērti. Tieši tāpēc Pamelas problēma sāpināja ikvienu. Tā bija visas Itālijas problēma.»

Patvēruma meklētāju skaits

Trīs ES valstis ar lielāko pirmoreiz reģistrēto patvēruma iesniegumu skaitu

Dati: Eurostat

Eiropas rekords slīkšanā

Kāpēc Latvijā ūdenī iet bojā sešreiz vairāk cilvēku nekā vidēji Eiropā?

Bija silta un saulaina maija nogales sestdiena. Jau otro nedēļu valstī oficiāli bija atklāta peldsezona un Jūrmalas šoseja sastrēgusi ar atpūtniekiem. Glābējs ūdenslīdējs Andrejs Maksimovs ar komandu piebrauca pie Slokas karjera. Priekšā bija policijas mašīnas un divi manāmi iereibuši jauni vīrieši. Viņi Andrejam norādīja diezgan precīzu virzienu ūdenī — vietu, kur, visticamāk, noslīcis viņu draugs, iesaukts par Bunduli.

Todien viens no puišiem palika krastā. Divi metās ūdenī. Bundulis peldēja tālu, otrais piekusa un pagriezās uz krastu. Kad izpeldēja un atskatījās, draugu virs ūdens vairs neredzēja. Bija vajadzīga aptuveni stunda, lai nirējs uzvilktu aprīkojumu un zem ūdens atrastu pilnīgi kailu, noslīkušu ķermeni — tieši tur, kur draugi bija norādījuši. «Jāpaļaujas tikai uz taustīšanos,» Andrejs stāsta, ko nozīmē meklēt cilvēku zem ūdens. Latvijas ūdeņi neesot nekāda Hurgada ar kristāldzidru ūdeni. Skaidrāka redzamība esot Daugavā, bet, ienirstot zem sešu metru atzīmes, arī tur iestājas nakts, jo gaisma tālāk neiespīd. Andrejs ar komandu šogad cilvēku meklējumos niris četras reizes. Bet nevienu nav izcēlis dzīvu.

Bundulis ir viens no 90 noslīkušajiem, ko Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) šogad izcēlis no ūdens. Svelme dzen ļaudis pēc atvēsinājuma, tāpēc slīcēju noteikti būs vairāk nekā pērn, kad vasara bija lietaina un vēsa. Pagājušajā gadā VUGD no ūdens izcēla 102 līķus, bet Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) kopumā fiksējis 131 noslīkušo. Iepriekšējos gados esam piedzīvojuši lielākus rekordus. Piemēram, 2014. gada vasarā bija 192 slīkušie, bet gadu vēlāk  — 126. Statistika lēkā līdzi karstuma uzplūdiem gada siltajos mēnešos. Tomēr, lai arī 2015. gada noslīkušo skaits šķiet mazs uz citu gadu fona, tas nodrošina Latvijai ļoti skumju rekordu. Esam pirmajā vietā Eiropas Savienībā, vidējo rādītāju apsteidzot sešas reizes.

Astoņi no katriem desmit Latvijā noslīkušajiem cilvēkiem ir vīrieši. Gandrīz trešā daļa no viņiem — vecumā no 45 līdz 54 gadiem. Visbiežāk atrasti Rīgas un Pierīgas ūdenstilpēs, tomēr izdalīt «melnos punktus», kur noslīkst visvairāk cilvēku, neesot iespējams, stāsta VUGD Operatīvās vadības pārvaldes priekšnieks Jānis Grīnbergs. Slīkst atpūtnieki, makšķernieki, kaitotāji. Nepieskatīti bērni piemājas dīķos. Un nav kopsakarību vietās, kurās šīs nelaimes notiek. Taču kā būtiskākos iemeslus noslīkšanai pārvaldes priekšnieks min pārgalvību kopā ar apreibinošo vielu lietošanu. Dienests pēc savām iespējām cenšas sabiedrību informēt par drošību uz ūdens, tomēr panākumi ir minimāli. Salīdzinot statistiku par ārēji izraisītiem nāves cēloņiem, kopš 2009. gada mirušo skaits no vardarbības sarucis par 48%, transporta negadījumos bojā gājušo skaitu izdevies samazināt par 41%, saindēšanos ar alkoholu — par 37%, taču noslīkšanu tikai par 14%. Turklāt šogad šādi bojā gājušo skaits varētu sasniegt 180—190 cilvēkus, prognozē Latvijas Peldēšanas federācijas valdes priekšsēdētājs Aivars Platonovs. «Atkal teiks: ārprāts, lielākais skaits Eiropā, atgriezāmies 2010. gada līmenī. Jā, tāpēc, ka desmit gadus neko neesam darījuši,» viņš neslēpj dusmas uz valdību, kas jau gadiem ignorējot slīkšanas problēmu.

«Neviens neko nemāk!»

Lai saprastu, kāpēc cilvēki Latvijā slīkst sešreiz vairāk nekā vidēji Eiropā, Latvijas Peldēšanas federācija veic apjomīgu pētījumu, ko gatavojas prezentēt septembrī. To viņi izmantos, lai pārliecinātu valdību, ka nepieciešama rīcība, lai glābtu cilvēkus. «Skatoties bērnus līdz 14 gadu vecumam, noslīkšana ir otrais biežākais ārējās nāves cēlonis pēc transporta negadījumiem. 2017. gadā šajā vecuma grupā noslīka desmit cilvēku. Salīdzinot, kā ir citur Eiropā, — tas ir ļoti daudz,» stāsta Aivars Platonovs. Alkohols, viņaprāt, nav lielākā problēma stāstā par Latvijas slīcējiem. Ja neņem vērā gadījumus, kuri saistīti ar alkohola lietošanu, 2016. gadā noslīkuši pieci cilvēki uz katriem simt tūkstošiem, viņš aprēķinājis pēc SPKC datiem. Joprojām esam Eiropas līderi.

Peldēšanas federācijas uzdevumā kompānija SKDS pavasarī veica aptauju par iedzīvotāju peldētprasmēm. Tikai 36% no visiem atzina, ka peld labi vai teicami, turklāt daļa no viņiem spēju pašvērtējumā min, ka nespēj nopeldēt pat 200 metrus vai peld ar palīgierīcēm.

Vēl skaudrāka aina paveras jautājumā, kā aptaujas dalībnieki apguvuši peldēšanu — tikai 18% speciālās peldēšanas nodarbībās, bet pārējie pašmācībā un mācoties no vecākiem vai draugiem. «Knapi piektā daļa ir tādu, kuriem kāds kaut ko mācījis strukturēti. Skaidrs, ka neviens neko nemāk! Es pats iemācījos braukt ar mašīnu — dodiet man tiesības!»

LPF valdes priekšsēdis satraukts par cilvēku trūcīgajām prasmēm un zemo izpratni par drošību uz ūdens. Salīdzinājumam viņš rāda kādu 2014. gadā Zviedrijā veiktu pētījumu, kur gandrīz 80% cilvēku savas peldētprasmes vērtē kā labas. Tas nozīmē, ka viņi spēj nopeldēt vismaz 200 metrus, 50 no tiem — uz muguras.

Norvēģijā, piemēram, bērnu peldētmācība notiekot ne tikai baseinos, bet arī brīvā dabā. Viņiem jāapgūstot ne tikai pareiza peldēšanas tehnika, bet jāspēj tikt galā ar situācijām, kurā ir ūdenī ar visām drēbēm, jāprot ienirt ūdenī, satvert akmeni un iznest to krastā. Tikmēr Latvijā peldētmācība bērniem nav obligāta, turklāt trūkstot vadlīniju, kas šajās nodarbībās ir jāiemācās. Ne tikai par peldēšanu, bet arī par cilvēku glābšanu vai rīcību ekstrēmās situācijās. Tam piekrīt arī Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents anesteziologs un reanimatologs Roberts Fūrmanis: «Izglītības nav un par šo jomu vispār nerunā. Bērniem nav obligātās peldētmācības, un viņiem nepietiekami stāsta, cik bīstams ir ūdens,» pārliecināts ārsts.

Par drošību uz ūdens daudz tiekot runāts audzināšanas stundās un sociālo zinību nodarbībās, uz pārmetumiem atbild Izglītības un zinātnes ministrija. Ne visām skolām ir pieeja peldbaseiniem, tāpēc sporta nodarbībās skolas var izvēlēties apgūt slēpošanu, slidošanu vai peldēšanu. Tomēr peldēšanas normatīvi, kas bērnam jāizpilda, mācību standartā aprakstīti skopi. Beidzot trešo klasi, jāprot noturēties uz ūdens un izpildīt elpošanas, roku un kāju darbības vingrojumus. Pēc sestās klases — veikt roku un kāju darbības, peldot kraulā uz krūtīm, kraulā uz muguras, brasā un apgriezienā. Bet, beidzot pamatskolu, jāprot peldēt kraulā uz krūtīm, uz muguras, brasā. Nav noteikts ne attālums, kādu jāspēj nopeldēt, ne iemaņas ekstrēmās situācijās. Turklāt, kā norāda LPF, sporta skolotāji, kas šo māca, parasti nav sertificēti peldēšanas treneri.

Otrā būtiskākā problēma, kas veicina biežo slīkšanu, gan pēc Aivara Platonova, gan pēc Roberta Fūrmaņa domām, ir labu peldvietu trūkums. Šobrīd ir 56 oficiālas peldvietas, lielākoties Rīgas tuvumā ap Rīgas līci. Veselības inspekcija uzmana, lai tajās būtu laba ūdens kvalitāte, bet abi profesionāļi norāda — būtiskāk būtu, lai peldētavās dežurētu glābēji, kas vajadzības gadījumā spētu palīdzēt slīcējiem. Šobrīd tādas peldvietas ir retums. «Esmu redzējis dažas pludmales, kur ir bērnu rotaļu laukumi, pārģērbšanās kabīnes, galdiņi, bet ūdens pilns ar ūdenszālēm. Peldvieta nav droša, jo cilvēks var sapīties,» stāsta Roberts Fūrmanis.

Augsti ir slīkšanas riski, kad cilvēki metas vēl neuzsilušā ūdenī, kad it kā jau sācies karstais laiks. Tas var radīt krampjus, sirdsdarbības problēmas vai aizsist elpu. Kā norāda Aivars Platonovs no LPF, optimāla ūdens temperatūra peldēšanai ir +18 grādu. Viņš pauž neizpratni, kāpēc oficiālā peldsezona Latvijā ir no 15. maija līdz 15. septembrim, ja līdz šādai temperatūrai dabiskās ūdenstilpes parasti uzsilst tikai jūlija sākumā.

Piemēram, 2014. gadā, kad sasniegts rekordaugsts noslīkušo skaits, vismaz +17 grādu Ķīšezerā bijis mazāk par 70 no 124 sezonas dienām, jūrā pie Kolkas — mazāk par 50. Oficiālā peldsezona mums ir tikai par trim dienām īsāka nekā atpūtnieku iecienītajā Horvātijā. Latvijas Peldēšanas federācija septembrī aicinās valdību mainīt šos noteikumus un ieviest vadlīnijas bērnu peldētmācībā, balstoties Skandināvijas valstu pieredzē.

Puikas mācās no tēviem

Gandrīz trešā daļa iedzīvotāju nav apguvusi slīcēju glābšanas prasmes, tomēr dotos ūdenī glābt savus tuvākos cilvēkus. Piektā daļa bez šīm iemaņām dotos glābt jebkuru cilvēku, tā Latvijas Peldēšanas federācijas aptaujā atbildējuši respondenti. «Šie, visticamāk, ir cilvēki, kas paši noslīktu,» skarbs ir Aivars Platonovs. Slīkstošs cilvēks ir panikā, tāpēc uzvedas neadekvāti — rauj glābēju sev līdzi dzelmē, mēģinot pret viņu atbalstīties. Prasmīgam glābējam jāpiepeld no aizmugures vai jāpanirst zem slīcēja, lai viņš to neredz. Ja ar situāciju citādi nav iespējams tikt galā, glābēji stāsta arī par iespēju slīcējam stipri iesist, lai tas zaudē samaņu un ļaujas tikt izvilkts krastā.

«Glābt cilvēku drīkst tikai tad, ja glābējs ir pārliecināts, ka viņš to izdarīs. Vislabāk padot kādus priekšmetus, pie kuriem cilvēks var pieķerties, — striķi, koka gabalu, tukšu plastmasas pudeli, piepūšamo matraci. Kad slīcēju izdodas evakuēt ārā no ūdens, jānovērtē dzīvības pazīmes — samaņa, elpošana. Ja pazīmju nav, jāsāk atdzīvināšana, pirms tam piezvanot uz 112. Faktiski jāzvana jau pirms mešanās ūdenī, ja nevaram prognozēt, cik ātri cilvēku dabūsim ārā,» skaidro Roberts Fūrmanis. Turklāt, ja bijusi slīkšanas epizode, cilvēks noteikti jānogādā slimnīcā, jo komplikācijas var iestāties vairākas stundas pēc atgadījuma.

Cita problēma bez nezināšanas, kā palīdzēt slīcējam, ir arī nespēja sniegt pirmo palīdzību, kad cilvēks dabūts ārā no ūdens. «Pirmās palīdzības mācība Latvijā ir kritiski zemā stāvoklī. Cilvēki nemāk un nezina. Tas ir nepiedodami, jo tik daudziem ir autovadītāja apliecības un autoskolās to māca, bet atkārtotas mācības nenotiek,» bēdīgo situāciju iezīmē ārsts. Viņš mudina vecākus aizdomāties par to, kādu piemēru atpūtā pie ūdens viņi rāda bērniem — lieto alkoholu, lec ūdenī uz galvas. «Puikas mācās no saviem tēviem. Ja viņi redz, ka tētis lec ūdenī uz galvas, ir pārgalvīgs, viņi darīs to pašu. Un darīs to arī citā, nezināmā vietā,» Roberts Fūrmanis atgādina par situācijām, kas var beigties ar paralīzi vai nāvi.

Melni kā velni

Putekļu piesārņojuma normu pārsniegšana Rīgas ostā strauji tuvojas gada limitam, bet vides dienests mierina, ka akmeņogles esot «absolūti nekaitīgas»

Naktī nolijis lietus — pirmo reizi pēc ieilguša karstuma —, un zemi klāj slapja, melna masa, tāpēc jāuzmanās, lai nepaslīdētu. Trīsstāvu māju augstumā slejas ogļu kalni, bet laukuma otrā galā pārtraukumā devušies strādnieki, kuru sejas un apģērbs ir noputējuši melni. Nepārtraukti dun lielgabali, kas smidzina ūdeni, lai samazinātu ogļu putēšanu. Esam ostas teritorijā Andrejsalā, kur uzņēmums Strek pārkrauj ogļu kravas.

Lai gan šovasar lielā karstuma un sausuma dēļ putekļu mākoņi ir vēlušies pār ostas teritoriju un rīdzinieki gan medijos, gan sociālajos tīklos sūdzējušies par noputējušām dzīvokļu grīdām un palodzēm, «gaisa kvalitāte atbilst LR likumdošanā noteiktajām prasībām», bezkaislīgi secināts vides kvalitātes kontroles ziņojumos Rīgas ostā. Ir devās noskaidrot, kā īsti notiek šo mērījumu veikšana un kāpēc joprojām pilsētas centrā tiek pārkrautas netīrās kravas?

Piesārņojums pieaug

Tieši ogles ir starp biežāk pārkrautajām kravām Rīgas brīvostā — šā gada pirmajos sešos mēnešos tās veidojušas 39,5% no kopējā apjoma, liecina brīvostas statistika. Ar pārkraušanu 15 hektāru platībā nodarbojas divi uzņēmumi — Strek un Rīgas Centrālais termināls, kuriem ir izsniegta Valsts vides dienesta (VVD) atļauja piesārņojošu darbību veikšanai un noteiktas prasības, kas darba procesā ir jāievēro, lai samazinātu kaitējumu. Prasību izpilde ir jākontrolē VVD, savukārt pati brīvosta pēc VVD uzdevuma veic preventīvu uzraudzību, tajā skaitā monitorē gaisa kvalitāti piecās stacijās ostas teritorijā, stāsta brīvostas Vides dienesta vadītājs Vilis Avotiņš. Trīs stacijas mēra gaistošos organiskos savienojumus, bet divas — putekļus.

Abos Daugavas krastos — Voleru ielā Daugavgrīvā un Gāles ielā Vecmīlgrāvī — uzstādītās stacijas nepārtraukti mēra gaisa piesārņojumu, lai konstatētu, vai putekļi jeb noteikta izmēra cietās daļiņas diennaktī nepārsniedz 50 mikrogramus kubikmetrā. Šis robežlielums noteikts cilvēku veselības aizsardzībai, un to gada laikā nedrīkst pārsniegt vairāk kā 35 reizes. Ja līmenis pārsniegts, piesārņojums jākoriģē ar konkrētu rīcības plānu, nevis soda naudu, norāda VVD ģenerāldirektora vietniece Aina Stašāne.  Viņa stāsta, ka monitoringa staciju rādījumi nekādā veidā nenorāda uz kādu vainīgo, kuru varētu atrast un sodīt. VVD varot sekot līdzi pašu uzņēmumu monitoringa datiem un uzraudzīt, lai viņi veic vajadzīgos pasākumus un nepieļauj putēšanu. «Tā ir mūsu ietekmes zona,» skaidro Stašāne.

Šogad līdz jūlija beigām diennakts normas pārkāpumi Gāles ielas stacijā novēroti vienu reizi maijā. Savukārt Voleru ielā — vairāki pārkāpumi katru mēnesi, kopumā jau 27 reizes, tātad bīstami pietuvojoties maksimālajam skaitam gadā. Pēdējo desmit gadu laikā tas gan nekad nav pārsniegts.

Toties jūnijā, kaut sausums pieņēmās spēkā, vairs nav reģistrēts neviens pārkāpums, bet jūlijā — tikai viens. Jūnijā maksimālā piesārņojuma koncentrācija Voleros bijusi 46 mikrogrami kubikmetrā, bet Gāles ielā — 33.  Jūlija skaitļi vēl oficiāli nav publiskoti, taču Ir iegūtie mērījumu dati pa dienām liecina, ka augstākais līmenis Voleros sasniegts 30. jūlijā — 64,7 mikrogrami kubikmetrā, bet Gāles ielā 27. jūlijā — 29.2

Tomēr vairāki apstākļi liek šaubīties, vai dati atspoguļo reālo piesārņojuma situāciju. Pirmkārt, mērījumu nav par jūlija pirmajām divām dienām, kad iekārtām esot veikta tehniskā profilakse.

Otrkārt, kad Ir jūlija vidū intervēja VVD Piesārņojuma kontroles daļas vadītāju Elmāru Jasinski, viņš minēja, ka mēneša sākumā ir konstatēti putekļu līmeņa pārsniegumi. Vēlāk jūlija beigās Jasinskis atteicās sniegt detalizētus datus par piesārņojuma līmeni katrā mēneša dienā, un tikai pēc sūdzības iestādes vadībai šos datus izdevās saņemt.

Kāpēc tajos nav redzams neviens pārkāpums jūlijā un rodas pretruna ar iepriekš intervijā teikto? VVD ģenerāldirektora vietniece Aina Stašāne to skaidroja šādi — iespējams, Jasinskis bija domājis kādu citu staciju, kas atrodas kāda uzņēmuma teritorijā. «Ja jūs šos publiskos datus paskatāties un tur pārsniegumi netiek konstatēti, tad attiecīgi — tā tas arī ir. Mēs nezinām, kāds tur viņus koriģē vai nē — to monitoringu neveicam mēs, varam tikai paļauties, ka informācija ir ielikta atbilstoši reālajiem mērījumiem.»

Stašāne pastāstīja arī to, ka saskaņā ar pašu uzņēmumu iesniegtajiem datiem no monitoringa stacijām, kas atrodas pašu uzņēmumu teritorijā, kopš gada sākuma līdz jūlija beigām SIA Strek putekļu diennakts robežlielumu pārsniedzis 8 reizes, bet SIA Rīgas Centrālais terminālis — 19 reizes.

«Absolūti nekaitīgas»

Šogad putekļu piesārņojuma normu pārsniegšana ostā ir konstatēta krietni biežāk nekā citos gados. Pirmajā pusgadā abās novērojumu stacijās tās bijušas jau 27 reizes, bet pērn visa gada laikā pārsniegumi tika konstatēti tikai trīs reizes, 2016. gadā — 23 reizes, vēl gadu iepriekš — 15 reizes.

Brīvostas pārstāvis Avotiņš uzsver, ka ogļu pastiprinātā putēšana nav saistīta ar kravu palielinājumu, bet gan ar ilgstošo sausumu un vēja virzienu. Tieši ziemas spelgonī un sausās vasarās ienākot visvairāk sūdzību no iedzīvotājiem.

Arī VVD pārstāvis Jasinskis norāda, ka izteiktā ogļu putēšana esot tikai atsevišķi gadījumi — pie vainas esot lielās vēja brāzmas, kas rada «skatāmu, iespaidīgu efektu», kas redzams arī sociālajos tīklos izvietotos video. «Jā, situācija ir tāda izveidojusies, ka vienā ceļa pusē beidzas osta, otrā ceļa pusē sākas dzīvojamās mājas,» viņš atzīst, vienlaikus uzsverot, ka «tā nav visa Rīga, tas nav pilsētas centrs, tā ir tieši tuvējā apkārtne apmēram puskilometra rādiusā». Vienlaikus Jasinskis skaidro, ka jebkādi putekļi ir kaitīgi cilvēka veselībai, taču «pašas akmeņogles kā tādas ir absolūti nekaitīgas».

Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš norāda: «Par to var diskutēt bezgalīgi, kura koncentrācija ir kaitīga un kura nav. Ja veicot mērījumus ir konstatēti pārsniegumi, tad teikt, ka ogļu putekļi ir «nekaitīgi», nav pamata.» Saslimšanu ar astmu tie neizraisīs, taču putekļu ieelpošana ilgstošā laika periodā — vairāku gadu garumā — var izraisīt pneimokoniozes. Tie ir lēni ritoši iekaisuma procesi, kas noved pie tā, ka plaušu alveolu vietā ieaug saistaudi, samazinot plaušās to virsmu, caur kuru elpojam skābekli,» norāda Vanadziņš.

Pārcelsies uz Krievu salu

Lai neceltos putekļi, ogles regulāri jāmitrina — vasarā izmanto ūdens smidzinātājus, bet ziemā sniega lielgabalus. Ogļu pārkrāvēja Strek teritoriju Ir izrāda uzņēmuma pārstāvis Vladimirs Makarovs, kurš kādreiz aktīvi darbojies politikā un arī pats pildījis vides ministra pienākumus. Strek darbs ogļu pārkraušanā notiek nepārtraukti, diennakts laikā apkalpojot 24 tūkstošus tonnu. Teritorijā izvietoti 11 ūdens un sniega lielgabali, kas smidzina no Daugavas ņemto ūdeni virs milzīgajām ogļu kaudzēm. Tie atrodas 14 metru augstumā un aptver 50 metru rādiusu. Diennaktī tiekot patērēti aptuveni deviņi kubikmetri ūdens — šāds apjoms līdzvērtīgs apmēram 40 mucām, bet ūdens tiek izsmidzināts sīku pilienu veidā, kas visefektīvāk piesaista putekļus.

Šajā terminālī darbs ar ogļu pārkraušanu notiek jau 26 gadus, bet Makarovs piekrīt — ir pareizi atbrīvot pilsētas centru no ostas. Jau šogad Krievu salā jānoslēdzas infrastruktūras izbūvei, lai netīrās ogļu kravas pārceltu turp.

«Tās būs pilnīgi citas tehnoloģijas,» saka Makarovs. Pašlaik ogles ostā pieved vilcienu vagoni, kurus izkrauj ar celtņiem, bet Krievu salā izkraušanas process notiks pazemē — ogles tiks izgāztas pazemes tunelī, kur frēzmašīna tās sasmalcinās un tad pa slēgtu konveijera līniju nogādās uz kravu laukumu un tālāk jau kuģos. Šo termināļa teritoriju norobežos 23 metrus augsts putekļu žogs. Šādi norobežojumi beramkravu apstrādes teritorijās ir izplatīti citās pasaules ostās, piemēram, ASV un Kanādā, taču Latvijā tas būs jaunums, lepojas arī brīvostas pārstāvis Avotiņš.

Jau janvārī būvdarbiem Krievu salā jābūt pabeigtiem, bet Makarovs piebilst — jautājums vēl esot par tehnoloģisko iekārtu salāgošanu.

Piezīmes uz biļetena malām

Daži vērojumi par iesniegtajiem sarakstiem

Pagājušajā nedēļā ar kandidātu sarakstu numuru izlozēšanu noslēdzās sagatavošanās posms 6. oktobrī notiekošajām vēlēšanām. Palikušas kādas septiņas nedēļas, līdz vēlēšanu iecirknī varēsim ņemt rokā visu 16 vēlēšanu sarakstu kavu un domāt, kuru tad mest urnā, bet jau tagad no šiem sarakstiem var izlobīt gana interesantas lietas.

Kur ir jaunās sejas?

Lai gan priekšvēlēšanu gaisotnē rodas sajūta, ka vēlēšanas var aizslaucīt veco eliti un radīt jaunu politisko ainu, no sarakstu pirmajiem numuriem to būtu grūti spriest, jo jauno seju nav daudz. No septiņām partijām, kurām, pēc aptauju datiem, patlaban ir kaut cik reālas iespējas iekļūt Saeimā, tikai Jaunā konservatīvā partija un KPV LV piedāvā divus vai trīs kandidātus, par kuriem nedaudz informēts vēlētājs nebūtu dzirdējis. Nav arī neviena jātnieka uz balta zirga, kuram gatavi sekot simtiem tūkstošu. Par spīti pievērstajai uzmanībai, Artuss Kaimiņš (KPV LV) nav ne Gorbunovs 1993. gada, ne Šķēle 1998., ne Repše 2002. gada vēlēšanās. Toties ir daudzi mēreni pazīstami politiķi, katrs ar savu elektorāta daļiņu.

Paskatoties sarakstos nedaudz dziļāk, atšķirības ir manāmākas. Jaunāko partiju — JKP, Attīstībai/Par!, KPV LV — kandidāti veido raibu profesiju un dzīves pieredzes miksli, kurā uzņēmumu valdes locekļi sajaucas ar bezdarbniekiem, profesiju pārstāvji ar pensionāriem, daudzi no viņiem bez pieredzes politikā vai valsts pārvaldē. Pilnīgs pretstats ir ar varas struktūrām saaugusī ZZS, kur visai tipiska ir šāda nosaukto darbavietu secība: LR Saeima, Ventspils novada pašvaldība, Talsu novada pašvaldība, VAS Latvijas autoceļu uzturētājs, LR Satiksmes ministrija, Rojas ostas pārvalde (Kurzemes saraksta 6.—11. vietas).

Deputātu nezūdamības likums

Kontinuitāte arī skaidri redzama faktā, ka no 100 Saeimas deputātiem tikai deviņi nav atrodami sarakstos. Lielākais «jaunu izaicinājumu meklētāju» skaits redzams Nacionālās apvienības (NA) sarakstos, kuros turpinās Visu Latvijai! spārna nostiprināšanās un TB/LNNK vecbiedru tīrīšanas. Sarakstos nav atrodams ne Gaidis Bērziņš, kurš vēl aizvien formāli skaitās apvienības priekšsēdētāja vietnieks, ne Einārs Cilinskis, kurš savu ceļu politikā sāka jau 1990. gadā kā Augstākās Padomes deputāts, ne savulaik populārais zinātnieks Andris Buiķis, ne Ilmārs Latkovskis, kurš iebilda pret NA aizkulišu darījumiem. Arī vienīgais pašreizējās valdības ministrs, kurš nekandidēs, ir Kaspars Gerhards no NA.

No ZZS nekandidē neilgi pirms Jāņiem KNAB nagos nonākušais Askolds Kļaviņš un Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš. Savukārt ilgstošie iekšējie konflikti Vienotībā acīmredzot likuši trīs savulaik šā spēka sarakstā ievēlētajiem deputātiem atteikties no kandidēšanas: skandālos iepītajam Dzintaram Zaķim, pašas partijas gāztajai bijušajai premjerministrei Laimdotai Straujumai un starp Par! un Jauno Vienotību neizlēmušajai Lolitai Čigānei.

Deputāti pārkārtojas

Protams, vēlme kandidēt nenozīmē uzticību kādam politiskajam spēkam. Tautas staigāšana visskarbāk skārusi No sirds Latvijai — neviena no sešiem deputātiem, kuri kopā ar Ingunu Sudrabu ienāca 12. Saeimā, nav viņas sarakstā, tie pārbēguši pie Nacionālās apvienības, Reģionu apvienības, ZZS vai Saskaņas.

Vienotības frakcijā 2014. gadā bija 23 deputāti, bet tikai 16 kandidē Jaunās Vienotības rindās, un partijas bijušie pārstāvji atrodami ne tikai ZZS un Reģionu apvienības sarakstos, bet pat Saskaņas Kurzemes saraksta galvgalī, kur iesēdināts Anrijs Matīss, Straujumas valdības satiksmes ministrs. Arī Vjačeslavs Dom-brovskis, kurš ir Saskaņas Rīgas saraksta pirmais numurs, pēc iesaistīšanās politikā ar Zatlera Reformu partiju tika ievēlēts 12. Saeimā no Vienotības saraksta, taču viņš drīz pēc tam nolika mandātu un kļuva par domnīcas Certus vadītāju.

Bēg uz Jēkaba ielu

Kāpiens pa politisko trepīti no vietvarām uz nacionālo parlamentu būtu dabiska progresija, un daudzos sarakstos atrodami pašvaldību deputāti. Tomēr daži gadījumi šķiet sevišķas uzmanības vērti. Pilnīgi visi deviņi Jaunās konservatīvās partijas Rīgas domes frakcijas locekļi cer pārcelties no Rātslaukuma uz Jēkaba ielu, veidojot lielāko daļu no kopumā 17 opozīcijas deputātiem, kuriem acīmredzot apnikusi mokošā cīņa ar Ušakovu. Viņu starpā ir arī Mārtiņš Bondars, kurš 2014. gadā tikai ievēlēts Saeimā kā LRA premjerministra kandidāts, augstajā namā vēl paspēja kandidēt uz prezidenta amatu, tad 2017. gadā Attīstībai paspārnē iekļuva Rīgas domē kā mēra kandidāts, bet nu atkal vēlas atgriezties Saeimā kā Attīstībai/Par! Latgales apgabala pirmais numurs.

Taču ne jau tikai Ušakova oponenti meklē darbu, kas sniedz lielāku gandarījumu. Pašas Saskaņas neveiksmīgie centieni iekarot pilsētu, kurā piedzimst vējš, beigušies ar visu četru Liepājas domes deputātu no Saskaņas iekļaušanu partijas Kurzemes sarakstā.

Galvaspilsēta galvenā

Turot sarakstu rokā, to nejutīsit, bet biļetens Rīgā sver ievērojami vairāk nekā citos apgabalos. Ne tikai tāpēc, ka no Rīgas ievēlēto deputātu skaits — 35 — ir samērojams ar Kurzemes, Zemgales un Latgales kopējo pārstāvniecību Saeimā — 40. Rīgai arī tiek pieskaitīts Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes aplēstais ārzemēs dzīvojošo pilsoņu skaits. Tas šogad ir 131 tūkstotis, par 43 tūkstošiem vairāk nekā 2014. gadā, un līdz ar to Rīgas vēlēšanu apgabalam pienākas vairāk deputātu.

Taču ārzemēs dzīvojošo aktivitāte ir mazāka nekā vietējo — Rīgā atšķirība iepriekšējās vēlēšanās bija 26% pret 70%. Tā kā šogad uz katru deputātu sanāk 15 481 vēlētājs, ārzemēs dzīvojošo pārstāvniecībai Rīgai piešķirti papildu astoņi mandāti. Diasporas zemās aktivitātes rezultātā rīdzinieki lemj ne tikai par «saviem», bet lielā mērā arī par aizbraucēju deputātiem, padarot galvaspilsētā atdoto balsi manāmi vērtīgāku par citviet urnās iemesto biļetenu.

Cilvēku mazāk, vēlētāju vairāk

Pētot datus par balsstiesīgo vēlētāju kopumu, uzejam šķietamu paradoksu. Kamēr jau gadiem rokas lauzām par krītošo Latvijas iedzīvotāju skaitu, balsstiesīgo skaits no 1993. līdz 2014. gadam katrās vēlēšanās ir būtiski pieaudzis — no 1,245 līdz 1,551 miljoniem, un arī šogad ir 1,548 miljoni, tātad tikai par 3340 mazāks nekā 12. Saeimas vēlēšanās fiksētais. Turklāt pieaugums vērojams gandrīz visos vēlēšanu apgabalos — balsstiesīgo vēlētāju skaits kopš 1993. gada samazinājies tikai Latgalē.

Kā norāda Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs Ritvars Eglājs, vēlētāju kopuma pieaugumu noteicis no 1998. līdz 2006. gadam notikušais apjomīgais naturalizācijas process, kā arī skaitliski lielās «platās paaudzes» — pirms 1990. gada dzimušo — pilngadības sasniegšana un ilgstošais periods, kad 18 gadu vecumu sasniegušo skaits pārsniedz mirušo skaitu. Eglājs uzskata, ka abu šo procesu ietekme ir bijusi «puslīdz samērojamos apmēros», bet tagad tie ir beigušies, un līdz ar to šajās vēlēšanās jau pirmo reizi redzams neliels balsstiesīgo vēlētāju skaita kritums.