Diena: 15. augusts, 2018

Anekdotes

Kad sieva man jautā: «Dārgais, ko vēlies vakariņās?», es nekad nespēju uzminēt atbildi.

«To nolādēto futbolu tu mīli vairāk nekā mani!»
«Toties es tevi mīlu vairāk nekā mākslas vingrošanu, kērlingu, sinhrono peldēšanu un daiļslidošanu, kopā ņemot!»

Ģimenes dzīves romantika… 12 draudzenes kādā ballītē nolēma saviem vīriem nosūtīt īsziņu: «Es tevi mīlu, dārgais!» un salīdzināt atbildes. Lūk, kas sanāca!
1. «Kas raksta?»
2. «Slima?»
3. «Es arī.»
4. «Kas noticis ar mašīnu?»
5. «Nesapratu…»
6. «Nē un vēlreiz nē.»
7. «?»
8. «Saki uzreiz — cik?»
9. «Es sapņoju?»
10. «Ja tūlīt pat nepateiksi, kam domāta šī ziņa, kāds zaudēs dzīvību!»
11. «Es taču lūdzu — nedzer tik daudz!»
12. «Lai ko tu vēlētos, mana atbilde ir «nē»!»

Kad mans vectēvs dzīvoja laukos, viņš esot medījis lāčus kailām rokām! Par to viņš man rakstīja vēstulēs. Kā rakstīja? Droši vien diktēja kādam citam.

Kādai savai draudzenei ierosināju aizmirst par mobilajām tehnoloģijām un atsākt sarakstīties ar parastām vēstulēm. Tik romantiski!
Viņa ilgi klusēja un tad atbildēja: «Sandriņ, tu esi cietumā?»

Lidostas reģistrācijas zālē.
Darbiniece: «Kur vēlaties lidot?»
Es nervozi: «Lidmašīnas salonā vēlams!»

«Pie jums ir tik lieliski! Ļoti gardi kokteiļi! Un skaists interjers — rodas vēlēšanās atgriezties atkal un atkal!»
«Varbūt vispirms aiziesit prom?!»

Puisis nometas uz viena ceļa draudzenes priekšā: «Nāksi pie manis par sievu?»
«Jā. Bet ātri celies augšā — nesmērē mūsu bikses!»

Dīvaini: kopš esmu sācis valkāt fitnesa aproci, es pa kāpnēm vairs nekāpju, izlaižot katru otro pakāpienu.

«Skatos, ka esi sācis kājām iet uz darbu — taupi uz benzīna rēķina?»
«Nē, sporta zāles abonementam.»

Apziņa, ka esi kļuvis vecs, parasti atnāk brīdī, kad, izsūtot īsziņu pulksten desmitos vakarā, tu ieraksti «arlabunakti!», nevis «patīkamu vakaru!».

Zinātniski pierādīts: ja traukus nemazgā trīs dienas, tie veiksmīgi var nostāvēt izlietnē arī ceturto un piekto dienu.

Psihologa dēls: «Tēti, kāpēc kāpurs veido kūniņu?»
«Nuu… Cilvēkiem to sauc par pusmūža krīzi.»

Kārtojot skapi, var atrast daudz noderīgu lietu un arī kaķi piecas reizes.

Vīrietis pieklauvē pie kaimiņa sētas. Klusums. Vēlreiz pieklauvē. Klusums. Palūr pa šķirbu un otrā pusē ierauga runājošu suni, kurš saka: «Kāpēc trokšņo? Vai tad neredzi, ka mājās neviena nav!»
Vīrietis nokrīt ģībonī. Kad atžirgst, jaunā sunim: «Riet neproti?»
«Protu! Bet negribēju baidīt!»

«Kā pavadīji vasaru? Kādas valstis apmeklēji?»
«Darbalendu, Virtuvstānu, Savienotās tualetes un vannas valstis un Apvienotos Mazdārziņa Emirātus.»
«Un ko darīji?»
«Peldējos darbu jūrā!»

Svētceļojums

Pārgājiens Lipuški—Aglona: Rāznas tāles, omulīgā Pušas baznīca, reti apdzīvoti Latgales pagasti ar vientuļiem ceļiem, neapgūtiem laukiem un nabadzību, ezeru pārbagātība un svinības greznajā Aglonas bazilikā

Pagājušā gada gājiens uz Aglonu manī atstāja tik spēcīgus nospiedumus, ka nespēju to aizmirst vēl šobaltdien. 50 kilometros piedzīvoju gan īstenu kultūršoku par Latgales skarbo ikdienu, gan lepnumu par Zilo ezeru zemes pārpasaulīgo skaistumu, gan katarsi Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonas bazilikas piekājē. Šoreiz mazāk par apskates objektiem un vairāk par ceļa sajūtām.

Ar pankūkām mugursomā

Pa Latviju esmu staigājusi un braukājusi daudz, bet Latgales apciemojumu reizes ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Varbūt tāpēc man tā šķiet kā tāla pasaku zeme ar dižākiem kalniem, kas kutina gubu mākoņu pavēderes, un dzidrākiem ezeriem, kam neredz ne gala, ne malas. Arī ļaudis tur runā svešādā mēlē, tomēr sirds frekvencē mēs vibrējam gaužām līdzīgi.

Ideja par vienas dienas gājienu no Rāznas ezera līdz Aglonas bazilikai radās pēkšņi. Pēdējā brīdī mani līdzi paaicināja kāds uzticams pārgājienu biedrs, kurš šo ceļu mēro katru gadu neatkarīgi no laikapstākļiem. Plāna realizācija noritēja zibenīgi — Rīgā iekāpām Rēzeknes ekspresvilcienā, tad pārsēdāmies minibusā uz Lipuškiem un drīz vien varējām māt sveikas Mākoņkalna pagastam.

Nākamajā rītā, nodrošinājušies ar pašu lasītām upenēm un ceptām pankūkām (12 stundu ilgajā ceļā nav neviena veikala), braši devāmies pretī saulei, kura desmitos no rīta jau karsēja itin solīdi. Puse distances tika veikta apņēmīgā solī, virzoties pretī cēlajam mērķim ar ātrumu virs 5 km/h. Atklājēja garam netraucēja ne kalnainie un akmeņainie grants ceļi, ne svelme — tik vien, cik uzmācīgie dunduri pamanījās sakost mūs līdz asinīm visās vietās, kur ķermenis bija atsegts. 25 km posmā saskaitīju pāris pamestu māju un labi ja trīs garāmbraucošas mašīnas — tik klusa un vientuļa ir Latgale ceļā Lipuški—Utāni—Stepiņi—Puša.

Pauze un kultūršoks

Pirmo — pusdienu — pauzi rīkojām ēnā pie mīlīgās Pušas baznīcas vārtiem. Dievnams celts 1743. gadā pēc tā laika būvniecības (guļbūves) metodes, ēku cērtot tikai ar cirvi. Baznīciņa slejas netālu no tāda paša nosaukuma ezera un lepojas ar vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli dārzā — aptuveni 10 m augstu torni, kurā atrodas divi lietie zvani. Nezinu, kāpēc, bet pankūkas ar upenēm šeit garšoja īpaši.

Drīz vien mums sāka aptrūkties ūdens krājumi, jo dzēruši tveicīgajā dienvidū bijām tikpat dūšīgi, kā gājuši. Zinot latgaliešu izslavēto viesmīlību, lūkojām kādu māju, kurā apvaicāties īsāko ceļu un pie reizes palūgt ūdeni. Ar uguni nevarēja atrast! Iedzīvotāju te vienkārši nav; toties ir neskarta daba — sēnēm un ogām pilni meži, neapstrādāti lauki.

Pēc krietna laiciņa tomēr iemaldījāmies kādā pagalmā, kur starp sarūsējušiem, zālē ieaugušiem auto klīda draudzīgi noskaņots suns un novārdzis kaķis. Saucām saimnieku, klaudzinājām pie durvīm, bet nekādas reakcijas. Totāla pamestība! Jau griezāmies riņķī promiešanai, kad uz lieveņa izvēlās krietni pasvinējis jaunietis, kurš nezināja ne rīta, ne vakara. Ūdeni kaut kā dabūjām, bet ar sastāvējušos dīķa piegaršu. Neriskēju tādu dzert, tāpēc meklējām citas mājas.

Dažus kilometrus tālāk vienas uzgājām. Scenārijs vecais — noplukušā sētā savā nodabā staigā zirgs, cilvēkus atkal nevar saūjināt. Beigās gan durvis atvēra kāds bāleliņš kunga prātā, taču mūsu lūgumu pēc ūdens nesaprata ne latviešu, ne krievu valodā. Slāpes atvirzot otrajā plānā, cilpojām vien tālāk.

Pelde finiša taisnē

Nu jau bijām sasnieguši ezeriem bagāto Aglonas novadu, kur iedzīvotāju blīvums ir lielāks. Paldies Geraņimovas Ilzas ezeram, kas mūs izglāba! Tam blakus negaidīti uzskrējām virsū ciematiņam. Alkām sakarsušos ķermeņus iegremdēt ūdenī, tāpēc izraudzījāmies peldvietu ar lapenīti un laipu, pirms tam pajautājot mājas saimniekiem, vai drīkstam uzturēties viņu iekoptajā teritorijā. Komplektā ar laipnu atļauju dabūjām arī gardu akas ūdeni.

Pelde nudien izrādījās svētīga un aizšķīla mūsos jaunu sparu. Saule jau gatavojās lēcienam aiz horizonta, kad mēs tuvojāmies ceļam P60. Gar noslogoto šoseju, pa kuru mašīnu straume, tāpat kā mēs, steidzas uz tautas krustaceļu Aglonā, jāmēro 10 km — tās ir vismaz divas stundas. Muļķīgi, ka nebijām padomājuši par drošu iešanu tumsā. Nācās gar sāniem vicināt telefona gaismiņas un cerēt, ka tapsim pamanīti.

Pēdējos kilometrus pievarējām ar grūtībām un daudzām horizontālām atelpām autobusu pieturās. Uz kājām pavadītā garā diena un cietais asfalta segums darīja savu. Taču, tiklīdz iztālēm pamanījām bazilikas ugunis, uz finišu aizlidojām viegli kā spalviņas. Galapunktā ieradāmies desmitos — noguruši, bet laimīgi. Aglonu svētku laikā vēl nebija gadījies apmeklēt, tāpēc viss man likās grandiozi un pirmreizīgi.

Tā nu mēs «tūristiņā» sēdējām, pūtinājām pussimt kilometru veikušās kājas — ietinušies guļammaisos, muguru atbalstījuši pret sētu — un noraudzījāmies procesijā. Neesmu kristiete, tomēr visdziļāko saviļņojumu izjutu, kad tūkstošgalvīgais pūlis sinhroni soļoja, sinhroni apstājās un vienbalsīgi skaitīja tēvreizi. Tas viss — svecīšu gaismā zem miljons augusta zvaigznēm. Kad ļaudis vienojas tik spēcīgā lūgšanā, gaisā vibrē milzīgs enerģijas sakopojums, kas ir gandrīz vai elektrizējošs. Pat slavenajā Santjago de Kompostelas katedrālē nepiedzīvoju ne uz pusi ko tik jaudīgu.

Noturēja par ubagu

Vakara dzestrumā gribēju sasildīties, tāpēc nopirku karstu kakao papīra glāzītē un devos atpakaļ bazilikas teritorijā apsēsties uz trotuāra apmales blakus vārtiem. Pie manis nekavējoties piesteidzās sieviete un pustumsā neatlaidīgi mēģināja iemest glāzē sīknaudu. No sirds sasmējos par šo situāciju. Viņa savukārt sakautrējās. Izrādās, šajā vietā parasti sēž dzīves pabērni, kuriem vēlīgie svētku viesi met glāzītē monētas…

Savdabīgu odziņu visam piešķīra tas, ka salto nakti pārlaidām paziņu mašīnā, ietinušies zviedru armijas vatētajos guļammaisos. Pēc svētās mises un jauniešu dziedājumiem miegs bija ļoti salds. Tomēr drīz vien man nācās mosties, lai paspētu uz Rīgas autobusu, kas no Aglonas atiet vēl tumsas aizsegā, un atvadīties no krietni izturīgākā ceļabiedra, kurš bija nolēmis nākamajā dienā pārgājienu pa Latgali turpināt.

Atceļā uz mājām visu pārdomājot, atskārtu, ka tas ir bijis mans aizkustinošākais un kontrastiem visvairāk piesātinātais pārgājiens šaizemē. Vienas dienas laikā vaigā skatīju nepelnīti aizmirstu, līdz kliņķim nolaistu un reti apdzīvotu Latvijas nostūri, tomēr vienlaikus biju arī latgaliešu garīguma, dāsnuma, sirdssiltuma un vārdos neizsakāmas dabas dailes lieciniece.

Iesaku arī jums kādreiz doties tālākā «kājceļojumā» uz Aglonu vai citu personiski nozīmīgu svētvietu kaut vai no savām namdurvīm. Ne jau maršruts ir izšķirošais, bet gan «šeit un tagad» sajūta ikvienā solī un dvēsele plaši vaļā — ceļa pārdomām, atklāsmēm, brīnumiem un izaicinājumiem. Vismaz vienreiz dzīvē novēlu to piedzīvot katram!

Lielais zobs

24. augustā kinoteātros sāks rādīt Holivudas asa sižeta filmu Megalodons — par lielu haizivi, kas spējusi nogremdēt zemūdeni. Šis kinostāsts, protams, ir scenāristu fantāzija, taču milzīgā radība nav izdomājums — iespaidīgās haizivis tik tiešām dzīvojušas uz mūsu planētas pirms vairākiem miljoniem gadu. Aizvēsturiskās haizivs zinātniskais nosaukums veidots no diviem sengrieķu vārdiem: «liels» un «zobs».

Sarma Muižniece-Liepiņa, atrod grāmatām īsto vietu

Sarmai Muižniecei-Liepiņai ir īpašs talants retām un vērtīgām grāmatām atrast īsto vietu. ASV ir neformāli izveidojies neliels profesionāļu loks, kuru darbs ir privātām grāmatu kolekcijām uziet jaunas mājas, tas ir, bibliotēku. Sarma ir viens no šiem profesionāļiem, kuri prot katrai grāmatai sameklēt plauktu, no kura tai visvieglāk nokļūt tādu lasītāju rokās, kas to novērtēs. «Runa nav par prāvā skaitā trimdā izdotajiem romāniem un plaši abonēto presi, kura patiešām vēl ir atrodama pārpilnībā un bieži sastopama grāmatu maiņas plauktos,» sarakstē precizē Sarma, «bet par retākiem izdevumiem: vēstures, lingvistikas, folkloras, dzejas un kultūrvēstures nozares literatūtu. Arī sīkspiedi.»

Šovasar Sarma no Bostonā dzīvojošo latviešu privātkolekcijām atlasīja 68 grāmatas — trimdas folkloristikas izdevumus, arī bibliogrāfiskus retumus —, kuras uzdāvināja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtam. To vidū ir no 1922. līdz 1927. gadam apgādā Valters un Rapa izdoto Latvju dainu sējumu faksimilizdevums. Izdevums ilgi glabājies vērienīgajā Jāņa un Rūtas Bībelnieku bibliotēkā. Latvju dainu vāku mākslinieks Niklāvs Strunke katru no sējumiem rotāja ar ugunszīmi, kas padomju laikos kalpoja par ieganstu, lai šos sējumus aizliegtu. Rezultātā institūta Latviešu folkloras krātuvē bija pa kādam izdevumam, bet ne visi sējumi. Tikai tagad, līdz ar Sarmas dāvinājumu, krātuvei ir visi Latvju dainu sējumi. Dāvināto grāmatu klāstā ir arī solfedžo mācību grāmata ar latviešu tautas dziesmām, koklēšanas mācību grāmata, 1946., 1947., 1948. gadā latviešu bēgļu nometnēs izdotie dziesmu dienu bukleti ar dziesmu tekstiem. Kādā no tiem ir ar zīmuli izdarītas piezīmes, kurās dziesmas vietās jāaiztur elpa.

Jau gadiem ilgi Sarmas redzeslokā un arī mājās nonāk grāmatas, žurnāli, avīzes, sarakste, kas reiz piederējusi ASV latviešiem. «To man parasti nodod izšķirošanai un novērtēšanai privāto bibliotēku īpašnieku bērni vai mazbērni, kuri paši latviski maz lasa vai nemaz nelasa. Esmu arī šķirojusi latviešu grāmatas un arhīvus, ko man uztic amerikāņu advokāti — testamentu izpildītāji.» Rūpīgi atlasītos materiālus viņa ir nogādājusi desmitiem bibliotēku: Vašingtonas Universitātes, ASV Kongresa, Stenforda Universitātes bibliotēkām, Minesotas Universitātes Imigrācijas pētniecības centram, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Rīgas un Tukuma bibliotēkām, dažādiem pētniecības centriem. Nu arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam.

Laimīgie puiši

Ketija Karlsone (29) pirms neilga laika atvēra kafijas namiņu Kurts Coffee, lai palīdzētu savam dēlam Oliveram Kurtam. Liels atbalsts viņai ir brālis Rihards, kuru Ketija sastiprinājusi tā, ka viņš nu spēj gandrīz visu. Arī Rihards ir īpašs

Jebkurš bērns gribētu piedzīvot tādu brīdi mamma paņēmusi klēpī un dejo. Skan mūzika, un Kurts griežas ciešā satvērienā, mammas matiem sitoties sejā. Puisēns smaida. Dejas vieta ir Krišjāņa Barona ielā pie kafijas namiņa, uz kura rotājas no lampiņām veidots liels uzraksts «Kurts». Jā, pašam sava kafejnīca, un tās logā rakstīts: «Šis kafijas namiņš ir veltījums mazajam Kurtam. Puisēnam ar īpašām vajadzībām viņa spēju, veselības un prieka vairošanai.»

Mēneša laikā namiņš vairojis prieku, un reti ir brīži, kad pie tā nav dzirdams kāds uzmundrinošs vārds. Pirmdienās namiņā saimnieko Ketija ar Kurtu, pārējās dienās baristas. Aukstas lates ar sīrupiem un skanošiem lediem, kapučīno ar putukrējuma torni, rozā un gaišzilām pastilām, un nu jau arī pankūku smarža tinas ap namiņu. Kurta ģimene neprasa ziedojumus, bet pārdod kafiju.

Vīra ideja

«Kādu sīrupu vēlēsies?» Ketija vaicā un pagatavo man ledus lati. Smaida balti, un balss priecīga, it kā čivinātu bezdelīgu svīta. Saku Ketijai, ka viņai jau sen vajadzēja strādāt šādā kafijas vietā, jo labi te iederas. Absolūti cita enerģija ir šim mazajam namiņam, jo cilvēki nāk pēc kafijas ar domu, ka samaksa par to nonāks maza zēna lielajai dzīvei.

Ideja par namiņu pieder Ketijas vīram Ērikam. Tā ienākusi prātā pirms aptuveni gada, kad kādu vakaru ar sievu runājies par to, kas notiks ar dēlu, kad viņš izaugs un vecāku vairs nebūs. Visticamāk, par brāli rūpēsies abas māsas. Bet par kādu naudu? Pat ar labākajām prognozēm ir skaidrs, ka Kurts nestrādās, nestaigās un nerunās. Valsts noteiktais pabalsts ne tagad, ne pēc 18 gadu vecuma nespēs nodrošināt zēna vajadzības. «Uz mūsu valsti diemžēl paļauties nevar. Pabalsts ir apsmiekls. Tikai īpašo bērnu vecāki saprot, ka bērniņš ģimenei izmaksā ļoti daudz,» saka Ketija.

Kurta nākotni negribējās atstāt neatrisinātu, un Karlsoni domāja un runāja, līdz saprata, ka tas nebūs lūgums ziedot, bet kāds cits ilgstošāks un stabilāks — veids, kā gūt ieņēmumus un novirzīt tos Kurta vajadzībām. Ideja par kafijas vietu radās tāpēc, ka puisēnam patīk kafijas smarža. «Kad viņš to sajūt, taisa vaļā muti, it kā gribētu pats dzert. Protams, viņš nedzer, bet aromāts ļoti patīk,» stāsta Ketija. Ēriks drīz vien noskatīja nomai nelielo kiosku Krišjāņa Barona ielā. Kafijas vieta bija vajadzīga arī pašiem Karlsoniem, gluži kā vaļasprieks un vides maiņa, jo abi ir pārstrādājušies un noguruši. «Gribējās darīt kaut ko jaunu un kopēju,» stāsta Ketija, kurai ir sava skaistumkopšanas vieta AUCH Beauty Home, bet Ēriks nodarbojas ar interjera dizainu, ir Carlson Design Home dibinātājs.

Vai tad kafejnīcas radīšana nav vēl viens darbs un papildu nogurums? «Ir, bet tas nogurums ir citāds, jo mēs no namiņa saņemam daudz pozitīvas enerģijas. Tas ir tas, ko mums vajadzēja: cilvēki novēl veiksmi un veselību Kurtam. Cik spēcīgs ir vārds! Ļoti!» Ketija sasit plaukstas un spīdošām acīm stāsta par pircējiem, kuri visi ir uz pareizā viļņa un sapratuši Karlsonu ideju. «Ne tikai nobauda kafiju, bet aizdomājas par to, cik laimīgi ir, mācās novērtēt to, kas dots: staigāt, runāt, just. Strādāt, pilnveidoties. Kurtam šīs iespējas nav un nebūs.»

Puikam pirmdienās patīk būt pie namiņa, jo viņu mīļo un sabučo, nodod spēcinošu enerģiju. Katru dienu feisbukā Ketija saņem daudz vēstuļu, cilvēki iesaka dažādus veidus, kā uzlabot zēna veselību. «Ieteikumi un idejas citādiem risinājumiem dod enerģiju un cerību jauniem meklējumiem.» Kāda pircēja Svetlana nesen Kurta kafijas namiņa Facebook lapā ierakstījusi: «Nedodieties turp aiz žēluma dodieties pēc iedvesmas, sirds siltuma un labas kafijas.»

Piekusušie vecāki

Karlsonu ģimenē aug trīs bērni: dvīņi Olīvija Keita un Olivers Kurts (6) vārdi likti tā, lai kopā ar uzvārdu saīsinājums būtu O. K. Pirmā meita Mia Emīlija (8) piedzima, kad Ketijai bija 21 gads. «Gribēju būt jauna mamma, un, kad Ēriks par to ierunājās, es biju par. Kad tad vēl, ja ne jaunam esot? Un tā 23 gados man jau bija trīs bērni un plāns izpildīts,» smaida Ketija.

Ar Ēriku viņu iepazīstināja kopējs draugs, un pēc neilga laika sekoja bildinājums. «Sākumā nebija tā, ka Ēriks patiktu tik ļoti, ka žigli jāprecas. Vienā brīdī nāca atklāsme, ka man ar viņu ir tik labi, varu būt es pati, un nav jāizliekas. Un jūtos droši.» Naudas kāzām nebija, taču mīlestība gan: stāvēdami kedās un apdrukātos kreklos, abi dzimtsarakstu nodaļā sarakstījās. No kāzām nav nevienas bildes, un iecerētā ballīte tā arī nav notikusi. Piedzima Mia un, kad viņai bija pusotrs gads, dvīņi. «Kļuva grūti ar visu tikt galā. Viena vietā — divi. Kopā trīs un pavisam mazi. Jā, gribējām otru bērnu, lai viņam ar pirmo ir maza vecuma starpība un var dzīvot roku rokā kā ar labāko draugu. Gan man, gan Ērikam māsas un brāļi ir ar lielu gadu starpību.» Dvīņu grūtniecības laikā viss bijis labi. Dzemdības Rīgas Dzemdību nama personāla attieksmes dēļ Ketija gan atcerēties nevēlas.

«To, ka ar Kurtu kaut kas nav labi, sapratām trīs mēnešu vecumā, kad sākās epilepsija. Ārsti vainu novēla uz grūtniecību,» saka Ketija. Taču viņai tas nešķiet ticams arguments, jo, pēc Apgares skalas (vērtējums, ko neonatologs nosaka uzreiz pēc bērna nākšanas pasaulē — red.), Olivers Kurts saņēma 9, bet māsiņa Olīvija bija mazāka un tika pie 6.

Pēc pirmās epilepsijas lēkmes viņi nokļuva slimnīcā uz izmeklējumiem. Mediķi ieteica nekustināt bērnu, jo katrs ārējais faktors varot viņu ietekmēt, izsaukt jaunas lēkmes. «Ja mēs klausītu, viņš būtu nomiris jau pirmā gada laikā. Labi, ka sākām meklēt palīdzību un cīnīties.» Ketija ietur pauzi, izelpo. «Sākumā bija skaidrs, ka Kurts atpaliek par četriem mēnešiem. Daudz ko darījām un cerējām, ka būs kāda attīstība, taču ļoti, ļoti lēna,» Ketija noslauka acis un turpina stāstīt par puisēna pirmo dzīves gadu. Daudz palīdzēja fizioterapeite Klaudija Hēla, kurai ir pieredze, strādājot ASV. «Cik daudz pierakstu mēs viņai izjaucām, jo, ejot uz fizioterapiju, Kurtam bija lēkme, un pēc tās muskuļi atslābuši, Kurts guļ. Nav jēgas darboties. Klaudija neko neteica. Stundu gaidīja nākamo klientu,» atceras Ketija.

Hēla ne tikai palīdzēja izkārtot braucienu uz klīniku Vācijā, kur ar augstas izšķirtspējas magnētisko rezonansi tika veikts izmeklējums Kurta galvai, bet arī brauca līdzi. Taču vispirms Karlsoni saņēma tāmi ap 30 000 latu. Pašiem tādas naudas nebija, lūdza Ziedot.lv palīdzību. «Cilvēki nedēļas laikā saziedoja. Paldies visiem, kuri to darīja.» Kurtam Vācijā veica arī diennakts elektroencefalogrammu un pārbaudīja ģenētiku. Tas bija kā siena kaudzē meklēt adatu atrast iemeslu, vai var palīdzēt ķirurģiski.

Kurtam ir dziļa garīga atpalicība un migrējoša parciāla epilepsija. Lai arī apraksts norāda, ka bērni ar šādu diagnozi reti nodzīvo ilgāk par septiņiem gadiem, ar Kurtu «tā nebūs, jo viņš ir spēcīgs un mēs daudz ieguldām: līdzekļus, mīlestību». Vecāki samierinājušies ar diagnozi un spītīgi cīnās tālāk. Paši meklē risinājumus, jo zāles pret šo epilepsijas veidu nelīdz.

Pirmais gads Karlsoniem bijis smagākais. «Bija dienas, kad lēkmes nepārgāja. Mēs viņu turējām savos apskāvienos diennaktīm. Mājās bija skābekļa ierīce un līgums ar paleatīvās aprūpes nodaļu, jo tobrīd viņš pats nespēja ēst, likām zondes, lai pabarotu.» Kādu dienu Ketija pēc pašas iniciatīvas izslēdza no Kurta ēdienkartes piena produktus un glutēnu saturošus produktus, un situācija uzlabojās.

Šobrīd zēnam lielas lēkmes ir reti, bet ik dienu jācīnās ar mazām, ko no malas ieraudzīt grūti. «Ne brīdi nevaram atslābt. Atnākam mājās no darba, gribētos sacelt kājas un pasniegties pēc glāzes vīna, taču sākas otrā maiņa: jāpabaro, jānomaina pampers, jātīra zobiņi, un var gadīties arī lēkme,» nopūšas Ketija. Uzmanību prasa arī meitas. Abas labprāt nāk līdzi uz mammas darbā organizētajām spa ballītēm mazām meitenēm, kur lido rožu ziedlapiņas un smaržo kāju vannītes. «Ne jau īpašais bērns sadragā attiecības. Vecāki ir piekusuši un nejaudā. Man māja ir bardakā, jo netieku galā. Es neesmu ideāla. Pasarg Dievs! Taču, kad mēs ar Ēriku kaut ko darām, tad no sirds.» Vīrs bijis tas, kurš mudinājis atgriezties darbā, jo sapratis, ka mājās ar trim bērniem un visiem pārdzīvojumiem sieva sajuks prātā. Ik pa laikam abi divatā kaut kur izraujas kad Ērikam darba brauciens, sieva uzprasās līdzi. «Ir brīži, kad viss karājas mata galā. Arī attiecībām nepieciešams restarts. Mūsu laulībai palīdz gan abas Kurta māsiņas, gan kopā pavadītais laiks. Tagad arī Kurts Coffee. Milzu paldies mūsu ģimenēm, it īpaši manai mammai, kura ar Kurtu ir kopā diendienā un saka: ņemu visus bērnus, jūs brauciet,» Ketija valda asaras. Karlsoni daudz strādā, un nav tā, ka nevarētu atļauties paceļot, apmeklēt koncertus, aiziet uz restorānu. «Esam jauni, spēcīgi un negribam sūdzēties. Tāpēc strādājam un dzīvojam, lai, mīlot sevi, spētu dot citiem.»

Pārvarēt robežas

Ketijas lielākais atbalsts ir vīrs Ēriks un brālis Rihards (23). Brālis ir ar īpašām vajadzībām kopš dzimšanas. Dzemdības bija smagas, un «tā vietā, lai uztaisītu ķeizaru, lika mammai dzemdēt», Ketijas stāsta.

Kad pie namiņa iepazīstos ar gaišmataino un sportisko Rihardu, viņa īpašās vajadzības nekādi neliek sevi manī. Puisis šiverē ap kiosku, runājas un veikli pienes jaunas kafijas krūzītes. Ketija stāsta, ka grūtības rodas, kad vajag pašam veikalā kaut ko nopirkt, jo puisis ne vienmēr izprot naudas vērtību. «Brāli, ko tu vari nopirkt par diviem eiro?» Ketija prasa Rihardam. «Padzerties kolu!» viņš pašpārliecināti atbild. Ketija paskaidro, ka kolas pudele nemaksā divus eiro. «Cik ledus pakas sanāk par diviem eiro?» — «Četras.» — «Pareizi!» To Rihards zina labi, jo katru dienu skrien uz veikalu tām pakaļ, lai apgādātu Kurts Coffee namiņu. «Nezinu, ko es bez Riharda darītu. Viņš kājām ved Miu uz skolu un Olīviju uz bērnudārzu. Sagādā visu ko gan namiņam, gan manam kabinetam,» Ketija samīļo brāļa plecu.

Rihards no bērnības dzīvo kopā ar ģimeni, un tajā pašā mājā ar vīru un bērniem mīt arī Ketija. Lai Rihards spētu būt tik labs palīgs, tuvie daudz laika un līdzekļu ieguldījuši viņa attīstībā. Sākumā brālim bija bail pārvarēt savas robežas. Pirms pāris gadiem, kad māsa lūdza aiziet uz veikalu, viņš ieslēdzās istabā. Neiešot. Saprotams, ka ne, jo nejutās droši. «Un tad māsa ir fūrija un dusmīgā, jo liek darīt un nepalīdz. Taču tieši ar bakstīšanu esmu iekustinājusi jaunus ceļus un Rihards kļuvis patstāvīgāks,» secina Ketija. Uz veikalu viņam tiek dota precīza nauda vai pat vairāk, un, ja kaut kas nav skaidrs, liels atbalsts ir telefons var apmainīties ar bildēm, lai saprastu, kas tieši nepieciešams. «Ja nevar kaut ko atrast, saku, lai iedod pārdevējai telefonu un es izstāstīšu. Pārsvarā viņas neatsaka, taču ir bijuši daži izņēmumi. Atceries, kā bija nesen pie saldētavām ko tu te nāc virsū? Nerunāšu,» Ketija nopūšas, domājot par to, kā darba tirgū un sabiedrībā iekļaut tādus kā viņas brālis. Viņa plāno uztaisīt lapiņu, ko Rihardam nēsāt līdzi: «Esmu jaunietis ar īpašām vajadzībām, palīdziet man atrast produktus vai atbildēt pa telefonu.»

Taču kopš decembra Rihardam ir oficiāls darbs. Iedzīvotāji pārņēma apsaimniekošanā ēku Artilērijas ielā, kurā paši dzīvo, un brālis iekārtots par sētnieku. Ja kaut kas nevedas, ģimene nāk palīgā. «Viens par visiem, visi par vienu!» Viņš no bērnības slaucījis pagalmu un izstūmis miskastes, taču toreiz viņam par to nemaksāja. Tagad ir sava naudiņa, un varēs sakārtot sociālās garantijas.

Pie Kurts Coffee pienāk puisis, kuram Rihards paspiež roku. Sergejs ir bijušais klasesbiedrs no Rīgas 1. speciālās internātpamatskolas. Tagad strādā Islandē par pavāru. Pastāsta, ka tur viņu iekārtojuši radinieki. Islandē esot labi, tikai nežēlīgi auksts. Par kafiju Sergejs samaksā 10 eiro, atlikumu atstājot Kurta krājkasītē. «Arī te tuvinieki ir izcīnījuši viņa dzīvi,» Ketija saka. Latvijā šis puisis diez vai iekļautos darba tirgū.

Kādu vakaru interneta komentāros Ketija par Kurts Coffee izlasīja ierakstu: «Baigais mārketings, vai vispār tāds bērns pastāv.» Tātad tomēr ir cilvēki, kuri neaizdomājas, ka ar katru no mums var notikt jebkas. «Cilvēki bieži vien nesaprot, ko runā,» saka Ketija. Viņa zina, ka daļu sabiedrības Kurts Coffee ideja neaizsniegs. Nesapratīs, ka ir tāds mazs zēns, no kura izvilināt smaidu var vai nu ar deju uz ielas, vai kutinot un berzējot krūtiņas. Mazais Kurts, kurš ar savu namiņu māca citiem būt garā lieliem un pateicīgiem par katru piedzīvoto dienu. Liels Rihards, kurš palīdz Kurta namiņam. Laimīgie Ketijas puiši.

Skrējēju Džokers

Andris Ronimoiss, kurš līdz pat studiju gadiem ar sportu nav aizrāvies, 34 gadu vecumā ir viens no pasaules elites sportistiem kalnu taku skriešanā. Kā līdzenumu zemē var izaugt tāds skrējējs? Un vai viņš kāro uzvaru Monblānā?

Nav ko bēdāt, ka pēc Eiropas čempionāta vieglatlētikā uz Latviju netika atvesta neviena medaļa! Tās noteikti būs pēc Monblāna kalnu skrējiena, kas tiek uzskatīts par neoficiālo pasaules čempionātu kalnu taku skrējējiem un šogad notiek no 27. augusta līdz 2. septembrim. Nav Latvijā kalnu, bet starp 8600 pieredzējušiem skrējējiem 40 būs no Latvijas. Un tie nebūs kuri katri maksātspējīgi tūristi labā fiziskā formā. Lai līkumotu pa Monblāna kalniem, jākvalificējas, skrienot starptautiski sertificētos taku skrējienos. Tas nozīmē, ka visi 40 latviešu dalībnieki ir rūdīti skrējēji.

Visātrākais no viņiem ir Andris Ronimoiss (34), pirmais un pagaidām vienīgais Latvijas skrējējs, kurš uzvarējis kādā no pasaules tūres kalnu ultramaratoniem. Uzvara ir nesena — aprīlī viņš pirmais finišēja Madeira Island Ultra Trail visgrūtākajā distancē, kas bija 115 kilometrus gara. Viņš to pieveica 13 stundās un 57 minūtēs. Kā Latvijā, kur, būsim godīgi, arī 312 metrus augstais Gaiziņš nav nekāds kalns, var kļūt par kalnu taku karali? Un kāpēc Andris, kuram nepatīk zaudēt, sacensībās nestartē ar mērķi uzvarēt sāncenšus?

«Svarīgākais ir domāt»

Andra sasniegumu sarakstā ir daudzi brīnumi. Maijā, tikai divas nedēļas pēc Madeiras ultramaratona, viņš piedalījās pasaules čempionātā taku skrējienos Spānijā un 85 kilometru trasē finišēja vienpadsmitais. Tas ir labākais latviešu panākums kādā no pasaules čempionātiem. Viņš pilnīgi noteikti ir kalnu skrējēju elitē. Taču vēl pirms pāris gadiem par tādu Ronimoisu pat Latvijā maz kurš zināja!

Kad augusta sākumā satiekos ar Andri, viņš nebeidz pārsteigt. Izrādās, pirms 31. augustā skriet Monblāna kalnos 101 kilometru, viņš mēneša laikā būs piedalījies trīs citos taku skrējienos Montrē (Šveicē), Chudy Wawrzyniec Polijā pie Slovākijas robežas un Stirnu bukā tepat Šlokenbekā. Tikai sacensībās vien, neskaitot treniņus, viņš būs noskrējis 122 kilometrus! Kā viņš nenogurst? Kā var atgūt spēkus, ja pēc 42 km maratona muskuļu šķiedras atjaunojas, ātrākais, trīs nedēļu laikā?

«Maratons pa asfaltu ir daudz grūtāks nekā kalnu skrējiens,» mierīgi atbild Andris un paskaidro — maratonā kopš pirmā soļa jāskrien ar augstu intensitāti, turpretim kalnos vietumis paskriet ir neiespējami, tāpēc jākāpj. Tas nozīmē, ka mainās nodarbinātās muskuļu grupas, intensitāte, arī sirdsdarbība. Andris taku skrējienus sadala trijās dažādās grūtības pakāpēs: augšup, lejup un «taisnā» skriešana. Katrā no tiem skrējējs skrien atšķirīgi. «Ja tie nomaina cits citu, vieglāk izturēt,» Andris noārda priekšstatus, ka kalnu skrējieni ir tie grūtākie.

«Trakākais taku skrējienā ir garās stundas. Skrienot vajadzīgas lielas koncentrēšanās spējas. Lai nenokristu, lai atcerētos paēst un padzerties, lai saprastu, kur ir trases marķējums. Psiholoģiski jābūt ļoti noturīgam. Tāpēc šajā sporta veidā reti kurš ir jaunāks par 30 gadiem. Kalnu trasēs nav tik svarīgs ātrums, cik svarīgi ir visu laiku domāt ar galvu,» stāsta Andris.

Par savu lielāko priekšrocību viņš uzskata spēju «tūkstošprocentīgi» koncentrēties skrējiena pēdējās stundās. 14. vai 15. stundā, kad jebkuram citam skrējējam sāk rādīties rozā ziloņi dejojam baletu, Andris saglabā skaidru prātu. Viņš neatminas nevienu reizi, kad skrējiena laikā būtu iedomājies par miegu. Nē, bet viņš disciplinēti ik pēc pusstundas uzņem minerālsāļus un cukuru, lai saglabātu organismā minerālvielu un ogļhidrātu līdzsvaru. Piemēram, ieber mutē desmit gramus sāls, uzdzer ūdeni un tad vēl iespiež mutē salkanu ogļhidrātu želeju. Pretīgi, bet viņš to dara bez skurināšanās, citādi slodzi neizturēt.

Lecīgs? Jā!

«No Latvijas augstākās pilsētas,» Andris atbild uz jautājumu, no kurienes viņš tāds. No Alūksnes. «Man patika slēpošana,» saka Andris un atceras, kā ziemā slēpojis uz skolu, bet pēc stundām — uz videospēļu nomas punktu un uz mājām. Tā katru dienu iznācis noslēpot kilometrus desmit. Vidzemes Augstskolā studējot biznesa vadību, Andris neesot sportojis vispār. Līdz viens no kursabiedriem uzaicinājis spēlēt frisbija komandā ViA Valmiera. Iepatikās, Andrim sanāca, viņš bija viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem. «Taču mūsu komanda bija tik švaka, ka visu laiku zaudējām. Un man ļoti nepatīk zaudēt,» Andris paskaidro, kāpēc aizgāja spēlēt florbolu.

Taču ar laiku viņš saprata — sportot patīk, bet ne komandā. «Amatieru līmenī komandas spēks ir atkarīgs no katra spēlētāja entuziasma. Divi no komandas regulāri iet uz treniņiem, desmit — periodiski, bet sacensībās spēlē visi 12 un zaudē visi. Es uz treniņiem gāju regulāri, tāpēc manī izveidojās rūgtums pret tiem, kuri nenāca,» viņš paskaidro, kāpēc aizgāja no florbola.

Andris pievērsās orientēšanās sportam. Apnikuši draugu stāstiņi, cik lieliski ir Magnēta rīkotajās orientēšanās sacensībās. «Sadusmojos un teicu — aizbraukšu un visus jūs noskriešu,» viņš atceras. Tāds lecīgs? «Jā, pašpārliecinātības man netrūkst. Bet bez tās, man šķiet, sportā ir grūti. Pirmajā reizē man paveicās, noskrēju draugus. Protams, nākamajos posmos stipri no viņiem atpaliku, orientēties nemāku vēl šobaltdien.»

Regulāri skriet Andris sācis tikai pirms sešiem gadiem. 2012. gada rudenī Skrien Latvija sacensībās Valmierā pieveica piecu kilometru distanci un zvanīja uz darbu prasīt nākamo dienu brīvu — tik nomocījies juties. Taču skriešana iepatikās, pievārēja arī pusmaratonus, līdz uzzināja, ka 2014. gada skriešanas sacensību kalendārā ir jauni mači — Cēsu Eco Trail. Andris ilgus gadus bija dzīvojis Cēsīs, tur ir vecāku mājas, un viņam šķita pašsaprotami tajos piedalīties. Jau pirmajā reģistrācijas dienā pieteicās skriet visgarākajā distancē — 80 kilometrus. «Neteikšu, ka biju labi sagatavojies. Turklāt trīs nedēļas pirms starta izmežģīju potīti,» atceras Andris. Tomēr finišēja devītais. «Man bija elementāra taktika — skriet līdzi pirmajiem tik ilgi, cik izturēšu. Domāju, ka tad, kad neizturēšu un samazināšu ātrumu, būšu vismaz tuvāk finišam. 45 km skrēju ar pirmajiem, tad mazliet pastaigājos un atkal skrēju. Tiklīdz finišēju, man bija pilnīgi skaidrs, ka šis sporta veids ir kā radīts man. Zināju, ka taku skriešanā varu būt ļoti labs.»

Pēc gada Cēsu Eco Trail visgarākajā distancē Andris uzvarēja. Latvijai bija «dzimis» izcils taku skrējējs.

«Ciest nevaru garos»

Pēdējo trīs gadu laikā Andra dzīve ir radikāli mainījusies. Tirgus analītiķa darbu viņš ir aizstājis ar treniņiem un citu skrējēju gatavošanu sacensībām, lielākoties ultramaratoniem. Kādreiz Ronimoiss brauca ceļojumos kā tūrists, taču tagad iepazīst dažādas pasaules vietas kā taku skriešanas sacensību dalībnieks. Arī viņa mīļotā ir skrējēja — skriešana saveda Andri kopā ar Leldi Broku, vienu no aktīvākajām Latvijas skrējējām.

Treniņprogrammu Andris izstrādā sev pats. «Latvijā ir grūti ar treneriem, jo viņi ir asfalta skrējēji. Visi ir skrējuši maratonus, bet neviens nezina, kas ar skrējēju notiek 70. kilometrā vai 2000 metru augstumā,» Andris paskaidro, kāpēc ir pats sev treneris. Pagājušā gada aprīlī aizejot no darba, fantazējis, ka trīs reizes nedēļā varēs sēdēt pie jūras. Bet pusotra gada laikā tikai reizi aizbraucis līdz jūrai. Viņa ikdienu veido 10—11 skriešanas treniņi nedēļā. Atpūtai atvēlēta tikai otrdiena, pārējās darba dienās ir pa diviem treniņiem, brīvdienās — pa vienam.

Pirms diviem gadiem noskriet 100 km nedēļā Andrim bija daudz. Tagad 170 km nedēļā nozīmē, ka krietni papūlējies. Nekādas monotonas bizenēšanas pa vienu un to pašu trasi nav. Nedēļas laikā mijas treniņi pa Sarkandaugavas kalnu, Mežaparka takām, Siguldas kalniem, tempa skrējieni stadionā. «Citreiz plānā ielieku vienkārši garo skrējienu, kādus es ciest nevaru,» saka Andris. «Izklausās dīvaini, bet man nepatīk monotoni divas trīs stundas bez pārtraukuma skriet. Skriet sacensībās 15 stundas — tas ir citādi.»

Papildus tam Andris vada treniņus citiem skrējējiem dziļās muskulatūras nostiprināšanai, kas zināmi arī kā «supervaroņu» treniņi. Grūti, jaudīgi, ar augstu intensitāti, tāpēc arī tāds nosaukums. «Nav viegli, bet man nekas, kas ir viegli, nekad nav paticis,» nosaka Andris.

Ikdienas rutīnā svētku sajūtu sagādā piedalīšanās Latvijas taku skrējienos Stirnu buks. Viņš piedalās komandas Rieksti sastāvā un tajā arī ieguva iesauku Džokers. «Tā mani iesauca ar domu, ka mani var ielikt jebkurā distancē ar mērķi uzlabot komandas kopējo rezultātu. Esmu kā kārts ar bonusu,» pasmaida Andris. Dažās sacensībās pie viņa dzirdināšanas mugursomas pat piestiprināta džokera kārts.

Nav mērķa uzvarēt

Andris ir piedalījies vairāk nekā 20 ultramaratonos, un no tiem nav bijis neviena, kurā viņš nebūtu sev uzdevis jautājumu, kāpēc vispār skrien. Nav bijis arī neviena finiša, pēc kura nebūtu izjutis fantastisku gandarījumu. «Man nekad nav bijis brīža, kad domātu, ka nekad vairs neskriešu. Lielajos kalnos kaut uz sekundi apstājos, lai nopriecātos par saulrietu vai par saules apspīdētu klinšu grēdu,» stāsta Andris.

«Skriet ultramaratonā nozīmē ilgas stundas būt pilnīgi vienam. Tā ir būšana ar sevi un arī sevis pārvarēšana. Jūtos ļoti stiprs, bet, kad aizbraucu uz lielajiem kalniem, tie man pierāda, ka nekāds stiprais patiesībā neesmu. Varu trenēties, cik gribu, bet kalnos sajūtos tik maziņš! Man patīk, ka daba man visu laiku «dod iekšās». Neļauj justies pārāk pašpārliecinātam.»

Lai gan Andris ir matemātiķis, kuram patīk rēķināt un analizēt statistiku, viņš nekad nekalkulē, kā uzvarēt. Pieredze liecina, ka tas ir bezjēdzīgi un nevajadzīgi, jo «kalnos nekad nevar zināt, kurš būs pirmais». «Ir bijis tā, ka zinu, ka sacensību līderis ir kādas pusstundas skrējienā attālumā man priekšā, bet, ieskrienot kontrolpunktā, uzzinu, ka viņš gandrīz zaudējis redzi un izstājies no sacensībām. Citreiz līderis nokrīt un gūst smagu traumu, ir arī citas trakas lietas,» Andris mēģina paskaidrot, kāpēc taku skriešana pieradina visus sacensību dalībniekus rēķināties ar risku, bīstamām situācijām un nepieciešamību palīdzēt otram.

«Nav svarīgi, vai esi pirmais vai pēdējais. Ja redzi, ka kāds ir nepatikšanās, tev viņš ir jānes ārā no meža vai kalniem. Esmu dzirdējis par sportistu, kurš cīnījās par augsto trešo vietu, bet trasē pamanīja kādu, kam salauzta kāja. Viņš to cilvēku nesa līdz kontrolpunktam un upurēja savu augsto vietu. Skrējēju komūna ir draudzīga, visi cits citu atbalsta. Laikam visi saprotam, ka dabas priekšā esam niecīgi.»

Galvenais Andra mērķis esot izbaudīt katru skrējienu. Nevar izvirzīt mērķi uzvarēt, zinot, kādi piedzīvojumi var gadīties daudzus kilometrus garajā ceļā. Vienmēr kaut kas notiek: ieskrien dzeloņstieplēs, dabū ar elektrisko ganu pa ribām vai ar kaktusu pa galvu. Pagājušajā gadā pasaules čempionātā taku skriešanā Andris juta, ka sāk atūdeņoties, bet kontrolpunkts vēl daudzus kilometrus priekšā. Tā kā sacensību dalībniekiem par palīdzības, arī ūdens malka, pieņemšanu no atbalstītājiem draud diskvalifikācija, Andris padzērās ūdeni, kas bija sakrājies govs atstātā pēdā. «Izklausās slikti, bet kopumā viss pieredzētais manī atstāj labas emocijas. Taku skrējienos vienmēr ir piedzīvojumi, un man ir liela piedzīvojumu kāre,» apmierināti nosaka Andris.

Taču gluži bez matemātiskas analīzes Andra skrējieni nepaliek. Pēc katrām sacensībām viņš analizē savu ātrumu noteiktos trases posmos un rēķina, kurā varēja joņot ātrāk. Saskaita, ka būtu varējis noskriet, piemēram, 12 minūtes ātrāk. «Tad man ir laba sajūta, jo zinu, ka man ir iespēja būt labākam. Madeirā pēc uzvaras izrēķināju, ka finišā varēju būt kādas 20 minūtes ātrāk,» saka Andris. «Tie, kas skrējienā palika otrajā, trešajā un ceturtajā vietā, domā, kā mani apsteigt. Viņi uzlabos savu rezultātu, nav šaubu. Jautājums — vai es spēšu uzlabot savu? Tāpēc, ja varu atrast minūtes, ar kurām varu būt ātrāks nekā iepriekšējā reizē, man ir gandarījums. Tas nozīmē, ka vēl ir daudz vietas izaugsmei, man ir daudz jāstrādā ar sevi.»

Dzērveņu monopols

Zemnieku saimniecība Strēlnieki viena no pirmajām Latvijā sāka audzēt lielogu dzērvenes un augstkrūmu mellenes. Augsne pie mums ir piemērota tam, lai dzērveņu audzēšanā izkonkurētu jebkuru citu Eiropas valsti

Prāvie melleņu krūmi, kas izstiepušies gandrīz cilvēka augumā, lielākoties aplasīti. Vēl ražo vēlās šķirnes, bet sezona tuvojas beigām. Savukārt dzērveņu lauks savu kārtu tikai gaida — ogulājus, kas kā blīvs paklājs stīgo pāri laukam, nolasīs rudenī. Tagad ir vairāk laika sarunām nekā karstākajā ogu laikā, uzrunāts intervijai, saka Strēlnieku saimnieks Jānis Bierands. Savulaik strādājis Zemkopības ministrijā un vadījis Bulduru Dārzkopības tehnikuma saimniecību, kopš neatkarības atjaunošanas viņš ir savas zemnieku saimniecības īpašnieks.

Šīs vasaras lielais karstums viņa ražai nav kaitējis. Mellenēm siltums patīk. Iespējamais ražas samazinājums drīzāk saistīts ar iepriekšējo vasaru. Aukstajā laikā krūmiem neaizmetās tik daudz ziedu. Tomēr saimniecība ir labi aprīkota — speciāli izveidotā laistīšanas sistēma ļauj nodrošināt ogu audzēšanai atbilstošu temperatūru gan aukstā, gan karstā laikā. «90. gadu sākumā entuziasms bija liels,» par laiku, kad, privatizējot savulaik tehnikumam piederējušo zemi, tapa viņa saimniecība Babītes pagastā, stāsta Jānis.

Kukurūza, traktors un ogas

Sākumā Strēlnieki bija piemājas saimniecība bez noteiktas specializācijas. Audzēja kartupeļus, burkānus, gurķus, zemenes un citas ierastas kultūras. Taču jau 90. gadu vidū pārtrauca nodarboties ar tradicionālo lauksaimniecību.

Tirgus ekonomikas apstākļos izaudzētā cenas strauji kritās. Bet augsne bija skāba, prasīja daudz mēslojuma. Padomju laikā tā tika cītīgi kaļķota, tāpēc arī kartupeļi izauga, stāsta saimnieks. Kad kaļķis vairs tik viegli nebija pieejams, viņš meklēja ap-stākļiem piemērotākas kultūras. «Pats lasīju un interesējos, sapratu, ka skābā augsnē kartupeļi neaugs, bet dzērvenes un mellenes gan.» Tās ir kultūras, kas izveidotas Ziemeļamerikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Tāpēc stādus pasūtīja no turienes. Pirmās sastādīja dzērvenes.

Zināšanas par šo ogu audzēšanu Jānis Bierands bija guvis, jau studējot Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. «Sāku mācīties pēc Hruščova laika. Viņš, būdams Ukrainas lauksaimnieks, bija aizbraucis uz Kanādu un tur ieraudzījis trīs lietas — kā aug kukurūza, dzērvenes un traktoru T16. Ar to pietika,» stāsta lauksaimnieks. Ziemeļamerikā dzērvenes tiek audzētas smilšainos laukos, kur iekārtotas speciālas appludināmas teritorijas, kas nodrošina gan ogu augšanu, gan ātru novākšanu. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas apsaimniekotajos laukos tolaik pēc Amerikā noskatītām metodēm tika audzētas Eiropas dzērvenes. Savukārt Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā nelielās platībās tika pierādīta aizokeāna šķirņu ražība, taču lielā teritorijā tās neaudzēja. Īsti labi neizdevās ne vieniem, ne otriem, smaida Jānis. Tāpēc, kad pats nolēma pievērsties ogu audzēšanai, bija skaidrs — jāpasūta stādi no Amerikas un jāmēģina audzēt lielās platībās. «Šīs ir tehniskās kultūras — tām ir nepieciešami atbilstoši apstākļi. Ogas ir jāaudzē plantācijās un jāspēj desmitreiz precīzāk nekā daudziem citiem augiem nodrošināt konkrētus apstākļus — laistīšana, temperatūras nodrošināšana, augsnes analīzes vairākas reizes gadā. Tikai tad tiek pie rezultāta.»

Bierands sagatavoja laukus, iestādīja, sadīga skaisti, bet stādi sāka nīkuļot. Konsultācijai pieaicināja Lauksaimniecības akadēmijas profesoru, kurš atklāja, ka dzērvenēm vajag vēl vairāk skābuma augsnē. Strēlnieku zeme nav šo ogu audzēšanai visatbilstošākā. Tomēr pašlaik, kad kultūras jau iepazītas, ražas ir labas.

Pirmā pavasarī ir stādu raža — tos saimniecība pārdod citiem audzētājiem, pēc tam nāk ogas. 75 hektāros saimniecības zemes līdzās zālājiem aug mellenes, dzērvenes, cidonijas, smiltsērkšķi, aronijas un citas ogas. Sezonā tiek novāktas 5—6 tonnas melleņu un tikpat dzērveņu. Pustonna smiltsērkšķu un tonna cidoniju. Gandrīz visu saimniecībā izaugušo paši arī pārstrādā un realizē. Produkcijas klāstā ir svaigās ogas, sulas, sīrupi.

Daļu produkcijas pārdod turpat līdzās esošajā firmas veikaliņā, daļu ar Rāmkalnu starpniecību realizē Rimi veikalu tīklā esošajā zemnieku produkcijas tirgotavā Klēts. Savulaik Strēlniekiem bija savs veikaliņš tirdzniecības centrā Rīgā, bet to aizvēra, jo algot vairākas pārdevējas bija nerentabli. «Cik ir ienākumu, tik izdevumu.» Taču saimniecība piedāvā arī konsultācijas un tehnisko palīdzību ogu audzētājiem. Jānis Bierands neslēpj, ka viņam rūp nozares attīstība.

Trūkst sistēmas

«Mums jāskatās uz priekšu. Kur varam būt Eiropas Savienībā noderīgi. Varam būt noderīgi ar tām kultūrām, kas šeit labi aug. Desmitā daļa no teritorijas ir skābie purvi. Tajos aug dzērvenes — tām klimats ir pietiekami labs. Tā varētu būt mūsu niša!» uzskata lauksaimnieks. Potenciālais noieta tirgus ir liels — Latvijas audzētāji Eiropas tirgū var konkurēt ar Amerikas un Kanādas ražotājiem. Uzņēmumi Ocean Spray, kas darbojas Amerikā, un Atoka Kanādā ir monopolizējuši aizokeāna tirgu, savukārt Eiropā dzērveņu audzēšanas monopols jau šobrīd pieder Latvijai. Lielākie audzētāji ir Tukumā, Talsos un Liepājā. Viņaprāt, aizvien straujāk augošs uzņēmums ir Rāmkalni.

Pēdējos gados Latvijā lielogu mellenes ir pat populārākas par meža ogām, kam cena kritusies. Pirms diviem gadiem tas ļāvis Strēlniekiem paplašināt melleņu stādījumus. Tomēr melleņu audzēšanā Latvijas lauksaimniekus Eiropas kontekstā var izkonkurēt, piemēram, Polijas audzētāji, jo šajā valstī ir siltāks klimats. Bet lielogu dzērveņu audzēšanai mums ir dabas dotas priekšrocības. Tomēr bez kopējas nozares politikas attīstība individuālajās saimniecībās norit lēnāk — katra paša ziņā ir gan informācijas iegūšana par ogu audzēšanu, gan atbilstošas tehnikas izstrāde. «Varam izgatavot paraugus — prototipus, bet mašīnbūve ir jāattīsta sistemātiski.» Salīdzinot ar Ziemeļamerikas un Kanādas audzētavām, pie mums joprojām daudz tiek darīts ar rokām, tas samazina darba ražību.

Pirms gandrīz 20 gadiem Dzērveņu audzētāju asociācija bija izstrādājusi projektu šīs kultūras attīstīšanai Latvijā, tas tika iesniegts Ekonomikas ministrijā un saņēma labas atsauksmes, bet realizācija nenotika. Lielogu dzērveņu audzēšanas attīstībai joprojām pietrūkst nozares speciālistu izglītošanas iespējas un mūsdienu prasībām atbilstošas darba tehnikas pieejamība. Interese par ogu audzēšanu pieaug piemājas dārziņu īpašnieku vidū, bet lielu audzētāju joprojām nav daudz.

Atbalstīt un netraucēt

90. gadu vidū dārza mellenes un dzērvenes nebija tik pazīstamas. Cena bija augsta, daudzi pircēji teica, ka labas esot tikai purva ogas. Strēlnieki izlika lielu reklāmu pie saimniecības iebraucamā ceļa Ventspils šosejas malā. «Visa Kurzeme, kas brauca garām, redzēja, ka bez jāņogām un upenēm ir arī citas ogas.» Tomēr, mainoties likumiem, ceļmalā izvietoto reklāmu, kas saimniecībā ievilināja garāmbraucējus, lika novākt. Varētu likties sīkums, tomēr intereses kritums bija jūtams, daudzi pagriezienu uz saimniecību nepamanīja un tā arī pabrauca garām. «Tā ir attieksme pret ražotāju,» nosaka Jānis Bierands.

Vaicāts par dažādām Eiropas finanšu struktūru atbalsta iespējām, lauksaimnieks atbild, ka fondu līdzekļu piesaiste nav Strēlnieku izvēlētais ceļš. «Mūsu ienākumi ir Rīgas tirgus.» Eiropas fondu atbalsts paredz arī ievērojamu kontroli, un tas apgrūtina darbu. Par melleņu stādījumiem saimniecība savulaik saņēma integrētās subsīdijas. Taču pārskatu nodošana sakrita ar ražas laiku, un Jānis atteicās veselu darbadienu ziedot, lai dotos uz Salaspili atskaitīties par padarīto. Piešķirtās subsīdijas nācās atmaksāt.

Taču, runājot par valsts atbalstu, Jānis Bierands ir lakonisks: «Pirmais atbalsts — nejaukties un likt mūs mierā.» Laikā, kad saimniecība sāka darbu, padomju ierēdniecība juka, savukārt Latvijas birokrātiskais aparāts vēl tikai veidojās. «Varēja elpot.» Zemkopības ministrijai lauksaimnieks velta skarbu kritiku — nozares attīstība tiek bremzēta, ierēdniecība ir izaugusi, bet izglītotu speciālistu trūkst. Arī tie, kas ierodas saimniecībās, lai pārbaudītu, veic inspicēšanu, vadoties pēc protokola, nevis pēc būtības. Trūkst zināšanu.

Ir iesaka

17. augusts. KONCERTS. SKĀRDA BUNGU TŪRE MEŽAPARKA ESTRĀDĒ. Grupa Prāta vētra sava jaunākā albuma Par to zēnu, kas sit skārda bungas vērienīgo vasaras koncerttūri noslēdz Rīgā, atjaunotajā Mežaparka estrādē. Dziesmas no jaunā albuma un vecie hiti. Iesildītāji — grupa Sudden Lights, gaidāma arī īpašo viesu uzstāšanās. Biļetes cena 25—27,50 €. Ekase.lv

21.-24. augusts. IZRĀDE. LATVIJAS PLĀNOŠANAS INSTITŪTS TEĀTRĪ DIRTY DEAL TEATRO. Dramaturgs Jānis Balodis un režisore Paula Pļavniece piedāvā izrādi par Latvijas nākotnes vīzijām. Izrāde būs kā pastaiga, kuras laikā dzirdēt, redzēt un sajust iespējamas vai tieši neiespējamas nākotnes elpu. Piedalās aktieri Klāvs Mellis, Reinis Boters, Jana Ļisova un Ance Krauze. Biļetes cena 12 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 8. septembrim. FESTIVĀLS. GARĪGĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS DAŽĀDĀS VIETĀS. Atklāšana ar Verdi Rekviēmu 18. augustā Liepājā un 23. augustā Rīgā. 25. augustā Sv. Pētera baznīcā koris Latvija muzicēs ar diriģentu Stīvenu Leitonu, programmā arī Ešenvalda Viltus saules. 31. augustā koncerts Stirnienes Sv. Laurencija katoļu baznīcā, bet 4. septembrī Latvija atskaņos latviešu komponistu jaundarbus, noslēgumā (8. septembrī) kora un LNSO veltījums Bernsteinam. Biļetes cena 7—30 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 16. septembrim. IZSTĀDE. 2. SEZONA — EPIZODES IZSTĀŽU ZĀLES ARSENĀLS RADOŠAJĀ TELPĀ. Mākslinieces Li Bond (Liena Bondare) instalācijas pamatā ir vairāku performanču videodokumentācija. Tās ir dažādas epizodes, kurās darbojas viens un tas pats tēls — linu burkā tērpta sieviete. Sadarbībā ar Artūru Punti un komponisti Lindu Leimani radīta muzikāla kompozīcija, kas apmeklētāju sagatavo vizuālajam vēstījumam. Lnmm.lv

Kinojaunumi

ooo Neuztraucies, viņš tālu netiks / Don’t Worry, He Won’t Get Far on Foot. Pazīstamā režisora Gasa van Santa jaunākajai filmai piemīt emocionāli silta noskaņa. Tajā pašā laikā kinodarbs ir ļoti distancēts un sižets uz priekšu vijas rāmi un bez dramatiskiem kreščendo. Stāsts par amerikāņu karikatūristu Džonu Kalahanu un viņa radošās karjeras sākumu kā pašterapiju pēc smagas autoavārijas spēj aizkustināt, taču režisora nevēlēšanās (vai nespēja?) filmai piešķirt izteiktākus akcentus liek kinodarbam ātri pagaist no atmiņas. Rodas iespaids, ka van Sants nodarbojas ar mehānisku Kalahana autobiogrāfijas atstāstīšanu, nevis veido to kā kinematogrāfisku vēstījumu. Taču aktieris Vakīns Fīnikss ar Džona Kalahana lomu sader kā cimds ar roku. No 17. augusta.

Van Gogi. Krievu režisora Sergeja Ļivņeva psiholoģiskā drāma par tēva (despotisks diriģents) un dēla (ne visai veiksmīgs mākslinieks) attiecībām ir daļēji uzņemta Rīgā. Filmā spēlējošo aktieru ansamblis ir iespaidīgs — krievu aktieris Aleksejs Serebrjakovs un pazīstamais poļu aktieris Daniels Olbrihskis. Neesmu redzējusi. No 17. augusta.

Lielais mēmais un Rīga. Rīgas svētku laikā Kino muzejā skatāmas 20. gadu Latvijas kinohronikas, dokumentālās un spēlfilmas. Līdztekus filmu seansiem būs arī etīžu teātra Nerten izrādes un darbosies grima darbnīca, lai apmeklētājiem ļautu iejusties 20. gadu kinozvaigžņu tēlā. Rīgas Kino muzejā (Peitavas ielā 10) no 17. līdz 19. augustam.

Jaunākās grāmatas


DZEJA.
ELĪNA LĪCE. REDZU. IZDEVNIECĪBA NT KLASIKA. Dzejnieces pirmais dzejoļu krājums, iepriekš publicējusies presē un kopā ar māti dzejnieci Andu Līci krājumā Tik tuvu pie… Pamatmotīvi — mātes un bērna attiecības, folkloras interpretācijas, izpratne par pašnoteikšanos, gara gaismas un cilvēcības meklējumi. Daudz mūsdienīgu izjūtu par mirkli, sūtību, dabas nolemtību. Apgāda cena 5,60 €.


DZEJA.
DAINAS. IZDEVNIECĪBA MANSARDS. Dainu izlase Ievas Auziņas-Szentivanyi sakārtojumā un interpretācijā, viņa arī komentāru autore. Dainas apkopotas 12 nodaļās un tiek publicētas paralēli latviešu un angļu valodā ar plašiem komentāriem angļu valodā, skaidrojot dainās minētās reālijas un paradumus. Apgāda cena 18,90 €.


ROMĀNS.
PĒTERS HĒGS. ZILOŅKOPĒJU BĒRNI. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Stāsts par trim pusaudžiem, kas, vairoties no policijas, cenšas atklāt vecāku slepenās gaitas. Grāmatas žanrs ir grūti klasificējams, jo, lai arī varoņi ir jaunieši, to var uzskatīt gan par maģiskā reālisma stilistikā ieturētu postgotisku grotesku teiku, gan par dēku romānu vai pat filozofisku un postmodernu drāmu. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 16,99 €.