VDK īstenotās cilvēku vajāšanas metodes 1980. gados 56

Kāpnes bijušās Valsts drošības komitejas ēkā ved uz ieslodzīto pastaigu iekšējo slēgto pagalmu. Foto: Ieva Lūka, LETA
Atis Priedītis
Print Friendly, PDF & Email

Pagājušā gadsimta 80. gados brutālās cilvēku fiziskās iespaidošanas un vajāšanas metodes VDK aizstāja ar psiholoģisko teroru. Tā priekšrocība bija fakts, ka praktiski jebkuru cilvēku, gadiem ilgi to metodiski pareizi vajājot, bija iespējams novest līdz nervu sabrukumam vai pašnāvībai.

Par populārāko psihiatrisko diagnozi sešdesmito gadu beigās, nomainot Ņikitas Hruščova laikā izmantoto diagnozi “paranojāla personības attīstība”, kļuva Andreja Sņežņevska (1904 – 1987) izveidotā diagnoze “lēni ritoša šizofrēnija”. Saskaņā ar šīs diagnozes teoriju, šizofrēnija var attīstīties ļoti lēni un bez redzamiem simptomiem, un tas šo diagnozi padarīja par ļoti piemērotu VDK vajadzībām.

Psihiatriskā terora priekšrocība bija tā nepierādamība. Bija tikai rezultāts (sajukšana prātā vai pašnāvība), bet nekādu pierādījumu tam, ka tas ir bijis mākslīgi organizēts process. Ja cilvēks, kuru vajāja, sāka sūdzēties par vajāšanām, viņam uzreiz tika uzstādīta diagnoze – vajāšanas mānija. Jo pats vajāšanu fakts tika kategoriski noliegts.

Diagnozi “lēni ritoša šizofrēnija” bija iespējams piemērot ikvienam, kurš atļāvās izteikt domas, kas bija pretrunā ar valdošo ideoloģiju. Arī tiem, kuri atļāvās kritizēt vadošos darbiniekus vai norādīt uz to nelikumībām. Citādi domājošos varēja vai nu notiesāt un ielikt cietumā par kādu nelikumīgu darbību, safabricējot pierādījumus, vai arī panākt viņu ievietošanu psihiatriskajās slimnīcās.

Aprakstīšu dažas no VDK metodikām. Piebildīšu, ka paši VDK darbinieki tās kategoriski noliedz joprojām.

Dzīvokļa izkratīšana, atstājot pēdas

Metode patiesībā bija ļoti primitīva. Cilvēka prombūtnes laikā tika pārmeklēts viņa dzīvoklis cerībā atrast kādus pretpadomju materiālus un tika atstātas „pēdas”. Pārnākot mājās, cilvēks pēkšņi ieraudzīja, ka dzīvoklī kāds ir bijis. Vairāki priekšmeti atradās ne tur, kur agrāk. Ja sākotnēji varēja pieļaut, ka priekšmetu izkārtojumu pats ir piemirsis, tad redzot, ka tas notiek regulāri, šādas šaubas atkrita. Un, protams, par to sūdzēties pat nebija kam. Milicija visu kategoriski noliedza, un atlika sākt domāt, ka varbūt tiešām ar pašu kaut kas nav īsti kārtībā.

Pats dīvainākais ir tas, ka šī metode tiek pielietota arī mūsdienās. Pavisam nesen Latvijas ģenerālprokurors masu medijos atklāti paziņoja, ka viņa mājās ir iekļuvuši nezināmi cilvēki. Protams, komentāros uzreiz parādījās sarkastiski rakstiņi par ģenerālprokurora pieskaitāmību. Tas apliecina tikai vienu – cilvēku neziņa par VDK metodikām pieļauj to veiksmīgu pielietošanu arī mūsdienās. Un turklāt ar līdzīgām sekām kā 80. gados.

Gāzes smarža dzīvoklī

Izrādās, ka šī metodika ir tikusi pielietota ļoti plaši. Vismaz interneta portālu rakstu komentāros tieši par šo paņēmienu atsauksmju ir ļoti daudz. Paņēmiena būtība – upura dzīvoklī regulāri tiek iepludināts neliels gāzes daudzums. Ne tik daudz, lai izraisītu sprādzienu, bet pietiekami, lai to varētu saost. Cilvēki, kuri sāka par to sūdzēties, uzreiz tika iekļauti potenciāli nepieskaitāmo sarakstā un daudzi pat nokļuva psihiatriskajās slimnīcās, jo oficiāli gāzes iepludināšana tika kategoriski noliegta. Paveicās tiem, kuri saprata, kas notiek un sūdzēties negāja.

Elektriskā strāva gāzes plītī

Arī šāds paņēmiens tika izmantots. Gāzes plīti vai kādu citu mājsaimniecības aparātu upura prombūtnes laikā pieslēdza elektriskajai strāvai. Strāvai tika pieslēgts aparāta korpuss, un sekas cilvēkam varēja būt arī letālas. Viss bija atkarīgs tikai no sagadīšanās. Sausas istabas čības varēja paglābt no bojāejas un beigties tikai ar „dabūšanu pa nagiem”. Ja cilvēks ietu bojā, notikušais tiktu dokumentēts kā nelaimes gadījums paša cietušā nevērības dēļ.

Čekas metodes – telefona sarunu un dzīvokļa noklausīšanās

Šī metode bija ļoti populāra un tika pielietota visbiežāk. Ja upuris bija cilvēks, kura domas un uzskati tika atzīti par bīstamiem, tad šī metode tika pielietota, lai uzzinātu vajājamā cilvēka patiesās domas un uzskatus.

Nepareizu medikamentu izrakstīšana un neesošu slimību ārstēšana

Arī padomju laika mediķi bija spiesti vai labprātīgi piedalījās cilvēku vajāšanās. Ja upuris bija ļoti bīstams, tad viena no iespējām bija viņa salimšanas gadījumā noteikt nepareizu diagnozi un izrakstīt zāles, kuras slimību pamazām saasina un noved upuri līdz nāvei. Šo faktu neatzīs neviens mediķis, visas šādu upuru medicīniskās kartiņas tika iznīcinātas un pierādīt līdz ar to neko vairs nav iespējams.

Bija arī daudzas citas, pat ļoti izsmalcinātas metodikas. To izstrādē piedalījās arī psihologi un psihiatri. Saprotot, ka arī viņi visu kategoriski noliegs, par šīm metodēm nerakstīšu.

 

Autors ir komponists un dzejnieks, vairāku grāmatu autors

Komentāri (56)

Dusma 08.08.2018. 10.35

īstenībā – piedoiet, bet es teiktu – vājš, pat ja ne gļēvs viedoklis , jo – kāpēc nav nekas konkrēts?

es zdf skatījos filmu par STASI noziegumiem VDR. Tur bija , piemēram, ka izmeklētājs nopratināmo pieliek pie sienas un šauj uz viņu – un apzināti garām, protams, bet šauj …

kā bija jājūtās cilvēkam ?
un tur tika saukti vārdos un intervēti gan upuri, gan varmākas

Starp citu, varmākas – omulīgi pensionāri tā arī teica – ka viņi sevi ne par ko nevaino. Ka tādi bija laiki un ka viņi ir tikai darījuši savu darbu.

Jūs , Priedīti, gribiet sabiedrības uzmanību – gribiet , lai par to mēs runātu, bet – ja jūs un citi upuri neesiet gatavi atklātībai – nu kāpēc lai varmākas, kuras iespējams daudzas bauda lielākas privilēģijas – būtu gatavas atklātībai?

Nekā personīga – arī tikai mans viedoklis

+2
0
Atbildēt

1

    Atis Priedītis > Dusma 08.08.2018. 10.46

    Sniegšu atbildi. Vairāki cilvēki, kuri piedalījās manās vajāšanās pēc tam paši ļoti smagi, pat traģiski smagi, cieta. Man brīžiem pat šķiet, ka viņi vai viņu radinieki savās nelaimēs šobrīd vaino pat mani. Tieši tādēļ nekad nenosaukšu šo cilvēku vārdus. Piedodiet par atklātību. Ja tiešām interesē detalizēti fakti, uzrakstiet man vēstuli draugos vai feisbukā, es atbildēšu.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > Atis Priedītis 08.08.2018. 10.58

    Saprotiet mani pareizi. Jūsu aizsāktajam jābūt konkrētam.
    Apmēram, pirm kādiem 2 gadiem , LTV1 bija Panorāmā sižets no Stūra mājas un gide – jauna meitene stāstīja, ka bijušie ieslodzītie stūra mājā atnākot , ģībstot, vai raudot uzreiz iet laukā – ka viņi nespēj fiziski sadzīvot ar atmiņām par tur piedzīvoto. Un vel tā gide stāstīja, ka tie upuri baidoties runāt par noziegumiem pret sevi, jo vini redzot ka liela daļa no varmākām atkal ir varas elitē un kā saka diriģē mūsu dzīves.

    Tad jautājums – kur ir izeja un kāda tā ir? Ievērojiet – tas pats nāgels no NA – omulīgs pļapu vecis, kurš omulīgi reflektē par garāmslīdošiem notikumiem ..viss

    Savulaik Izraelā tikos ar bērna draugu ģimeni un tur mana bērna vienaudze , jauna meitene tikai nesen bija uzzinājusi, ka arī viņas vecmāmiņa ir bijusi konclāģerī un ir holokausta upuris. Tā vecmāmiņa par to pati tik un tā nerunāja , acīmredzot – nespēja

    Manuprāt, kaut kāds risinājums varētu būt tad, ja upuri apvienotos. Līdzīgi kā Sibīrijas deportētie apvienojas.

    Un vēl – manuprāt, tas, ka mēs nespējam atklāti par šīm lietām runāt , rāda mūsu kā nācijas vājumu …

    +3
    0
    Atbildēt

    2

    Atis Priedītis > Dusma 08.08.2018. 11.03

    Pavisam konkrēti – VDK virsnieks, kurš par vajāšanām zināja, man izglāba dzīvību. Tieši viņš man deva padomu, ko darīt lai es paliktu dzīvs. Un jūsuprāt, man tagad būtu jānosauc viņa uzvārds?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > Atis Priedītis 08.08.2018. 11.13

    jā, kāpēc nē. Bet – es domāju, ka nav pareizi vienu uzvārdu nosaukt un citus nē .

    Mums taču ir tikai laikam 2 čekas stukači – Georgs Andrejevs un Jānis Rokpelnis – abi pēc atzīšanās sveiki un veseli . Kāpēc tā ? Literātu vidē kāda ir situācija ? Cik čekas stukači – dzejnieki tagad saņem vēl valsts pabalstus? Maitas nolādētie neatzīstas – padara padlaiku noziegumus par nebijušiem , un mums tādi vēl papildus jāuztur – kārtejās privilēģijas jānodrošina tādiem –

    Arī žurnāls IR ir līdzatbildīgs – vainīgs šai liekulībā. Tās intervijas ar mūsu literātiem , kuri sevi mazgā par baltiem baložiem padlaikos lasīji?

    Saproti, ja nav dukas -es to domāju visplašākā nozīmē – dokumentāli rakstīt, tad ir jāizmanto citas mākslas iespejas – spilgit, koši , pamanāmi mākslas valodā par to jāpsēj paust

    Kur tas ir?

    Jūsu atmiņas tāds maigs un es pat teiktu – omulīgs stāsts – nepalika baisi to izlasot

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 08.08.2018. 11.23

    Tikai tad, kad uz visu notikušo spēju paskatīties “omulīgi”, kaut patiesībā notikumi bija briesmīgi, spēju savu atmiņu stāstu uzrakstīt. Pirms tam mēģināju reizes 10 un nekas nesanāca. Esmu sagatavojis izdošanai (plānots augusta beigās) otru savu grāmatu. Fantastikas žanra romānu “Neparastā misija”. Tajā esmu iekļāvis arī patiesus savas dzīves notikumus, kuri robežojas jau ar fantastiku. Ja izlasīsiet, tad sapratīsiet, cik mana situācija patiesībā ir sarežģīta. Grāmatas faila adrese ir atrodama manos draugu un feisbuka profilos.

    0
    0
    Atbildēt

    2

    Dusma > Atis Priedītis 08.08.2018. 11.36

    vispār ir tā, ka es šobrīd esmu nodevusies Zeibotam – meginu saprast, ko viņš raksta, ko viņš grib pateikt . Paralēli esmu sev uzlikusi par pienākumu pabeit lasīt Utināna Cilvēka psihe.

    Godavārds, ir neeiespējami izlasīt visu, ko vēlies. Es ziemā nopirku Zeltiņas grāmatu par Šekspīru – tai bija jābūt jau izlasītai – bet neesmu pat vēl atvērusi.

    bet – labi – redzēsim – reizēm grāmatas pašas atnāk pie lasītāja

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Dusma > Atis Priedītis 08.08.2018. 11.42

    par to – spēt omulīgi paskatīties uz šausmām – tas noteikti ir kaut kā saistīts ar psihi aar pašsaglabāšanās instinktu utt

    es te vienvakaru lēkāju pa jūras viļņiem – milzīgiem – un visa debess , jūra, viļņi – krastmala – viss bija tik nenormāli skaists – es spriedu – tas ir neiespējams skaistums – es kādu stundu pa to juru kā pa karstu vannu novārtījos – un es izdomāju, ka ir lietas , kuras vārdos nevar izteikt – varam rakstīt skaistums, varam rakstīt sāpes, nāve – bet – tie tikai vārdi – burtu kombinācijas –

    tā kā nezinu , nezinu – ebreji baigi ātri izkārtoja to Nirnbergu , bet padkomunistiem – 60 !!!! miljonu nobendētājiem tā arī tiesa nav bijusi

    kāpēc nevarētu būt tāds romāns – filma, kur būtu Nirnberga II – kur tiesātu staļinismu ? tāds – tik dinamisks bet vārdos, tēlos izsakāms – ka noskatāms , nolasāms ….

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 08.08.2018. 11.47

    VDK upuru atmiņu stāsti patiesībā ir šo cilvēku psihoterapija. Fakts, ka cilvēki joprojām baidās savas atmiņas publiskot patiesībā ir šausmīgs. Viņi tika vajāti toreiz un turpina baidīties arī tagad. Bet tā ir mūsdienu realitāte ar kuru diemžēl, jāprot sadzīvot.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > Atis Priedītis 08.08.2018. 11.53

    Ati, jā , protams, jebkas no tā, ko rakstam, ko izsakam mūzikā vai mākslā ir psihoterapija. Jebkas no tā ir labāk , kā klusēšana un tā nesāšana sevī, bet – mēs jau runājam par to, ka šī psihoterapija būtu vajadzīga sabiedrībai kopumā – gan upuriem, gan varmākām

    Vai VDK virznieks , jūsu glābējs ir mierā ar savu sirdsapziņu?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 08.08.2018. 12.03

    Es neesmu centies tikties ar cilvēkiem, kuri bija iesaistīti manās vajāšanās. Tas būtu tas pats, kas bezmaz, vai lūgt piedošanu – “Piedod, ka es paliku dzīvs!”. Man ir sava pasaule, viņiem cita. Un varbūt lai tā arī paliek.

    0
    0
    Atbildēt

    2

    Dusma > Atis Priedītis 08.08.2018. 14.43

    nu redz – te ir tā lieta, ka katrs dzīvo pa savu pasauli – čekisti savu, upuri savu – bet kā kopīgi valsti būvēt ?

    kāda ir mūsu valsts? tai nav čekistu asisnsmaka klāt? nav?

    nu un kā – tikai nogaidīt un viss?

    0
    0
    Atbildēt

    0

    altinyildiz > Atis Priedītis 08.08.2018. 14.52

    Nebaro vampīru trolli!

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > altinyildiz 08.08.2018. 15.01

    TAD NELIENI TE NEŠĶĪSTENI ! LIEN TE UN BRĒC -NEBARO MANI ….

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Atis Priedītis > Dusma 09.08.2018. 12.58

    Par apvienošanos. Deportācijas uz Sibīriju ir oficiāli atzītas. 80.to gadu vajāšanas tiek noliegtas. Kamēr nebūs šo vajāšanu oficiāla atzīšana, nekāda vajāto cilvēku apvienošanās nav iespējama. Liela daļa no viņiem joprojām atrodas psihiatru aprūpē un skaidrs, ka nevēlas lai par to kāds zinātu. Nerunājot jau par tiem, kuri uz mūžu tika ievietoti psihiatriskajās slimnīcās. Šis jautājums būtu jārisina ļoti augstā līmenī, bet redzot, kas notiek šobrīd, ticamība šādai iespējai ir ļoti maza. Sabiedrības elite par 80.to gadu vajāšanām negrib zināt neko, jo daļa no viņiem vajāšanās bija iesaistīti paši, jo arī stučīšana bija viens no vajāšanu elementiem.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > Atis Priedītis 10.08.2018. 09.33

    mēs tācu nospriedam, ka ļoti augstā līmenī joprojam pie varas ir cilvēki, kuri ir bijuši gan komunisti , gan čekas kalpi , nu neknābs cepts gailis , neknābs

    vai nu jārīkojas, jādara , ko var , vai jānorij krupis un jāklusē –

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Dusma 11.08.2018. 03.48

    Cietušo atmiņām nozīme nav tikai nosauktajos vārdos.
    Pirmkārt, tā ir uzdrīkstēšanās un apliecinājums. Tas ir svētīgs darbs, jo pārstāv tos, kas sevi aizstāvēt vairs nevar un nespēj.
    Būtiski arī – ka upuru liecības “iekustina” sabiedrisko domu. Tas ir arī vērā ņemams arguments pret tendencei voluntāri pārrakstīt vēsturi.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 11.08.2018. 09.06

    Kad sāku rakstīt savu atmiņu grāmatu, man ieteica publicēt arī pretējās puses viedokli. Bet kā izrādās šāda viedokļa vienkārši nav. Grāmata publicēta jau pirms pusgada un vienīgā reakcija uz to ir grāmatas ignorance. Tas jau arī ir pretējās puses viedoklis – visu noklusēt un izlikties, ka nekas nav noticis. Tieši tāpēc būtu jāsāk publicēt arī citu cilvēku liecības. Anonīmos interneta komentāros tās parādās. Varbūt nocitēšu kuriozāko no tām.
    “Pēc mana dzīvokļa pārmeklēšanas čekisti pat bija atstājuši zīmīti – Neaizmirsti pabarot savu kaķi!”.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Atis Priedītis 11.08.2018. 11.31

    Kāpēc lai kaut kas mainītos? Viss ir atgriezies vecajā gultnē, vieni dzīvo savos puspagrabos, otri – aiz augstajiem žogiem. Vienīgā atšķirība, ka liela daļa no tiem, kas entuziastiski centās uzlabot savu dzīvi – “aplauzās” un ir prom.
    Lai notiktu process no otras puses ir jābūt valstiskai gribai un politiskam spēkam. Būsim godīgi, kura partija šajos ~30 gados pēc būtības ir pārstāvējusi represētos, izsūtītos, politiski vajātos, arī tiesiski, ar visām konsekvencēm, arī likumdošanā?
    Kādēļ iztukšojas tās vietas kur dzīvo pamatnācija – Rīgas vēsturiskais centrs, mazpilsētas, lauki?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 11.08.2018. 11.44

    Vispār jau šis tas mainās. Vēl šī gada sākumā visos portālos tika publicēti slavenu cilvēku raksti par nelaimīgajiem stukačiem, ka viņiem tagad “naktīs nenāks miegs”. Šobrīd tādi raksti vairs neparādās. Ir iestājies kaut kāds līdzsvars. Bet arī vajātajiem publiskā telpa netiek piedāvāta. Man izteica ierosinājumu sākt publicēt vajāšanu organizatoru uzvārdus. Ticiet man, ja es to darītu, momentā būtu apsūdzība pret mani par neslavas celšanu un melīgu ziņu izplatīšanu. Plus tiesas process ar bagātiem un ietekmīgiem advokātiem no otras puses. Un apsūdzētais tagad jau būtu es. Nav man vēlēšanās vēlreiz iziet caur to pašu kā 80.tajos gados.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Dusma 10.08.2018. 09.14

Valdis Klišāns
19 h ·
Krievija 2008. gadā bija sagatavojusi gruzīnu tautības diversantus, kurus bija paredzēts iesūtīt Tbilisi, lai pēc tam varētu paziņot, ka Gruzijā sācies pilsoņu karš vai jauna revolūcija, un Krievijai tur jāiesūta savi “miera spēki”, stāsta bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvilli. Cik vienveidīgs scenārijs, sākot ar 1918. gada LSPR, turpinot ar Kūsinena Sarkano Somiju 1939. g., Baltijas valstu okupāciju 1940.g., Ungāriju 1956.g., “Prāgas pavasara” nožņaugšanu 1968.g., “internacionālo palīdzību” Afganistānai 1979. g. un beidzot ar Donbasu 2014. g.! Interesanta intervija, sevišķi par ASV lomu 2008. g. karā, par Saakašvili un Putina attiecībām utt., iesaku.

+1
0
Atbildēt

1

    Dusma > Dusma 10.08.2018. 09.17

    Ati, labrītiņ

    te ir tas, ko es tikko rakstīju – ka mums trūkst spēcīgu , cilvēkus uzrunājošu mākslas darbu, kuri parādītu šo čekistu darbus –

    mūs -tautu – varas elite lamā par kremļa atbalstītājiem, populistu mīlētājiem – bet – kāda ir vēstursikā patiesība

    kā jūtas tas saeimas deputāts, kurš reklamē par naudu norvik banku ? kā dzīves veiksminieks? jo ir iespēja pārdot sevi ?! noplenīt uz mūsu visu rēķina?

    bet lamā mūs – tautu, kad pret to iebilstam

    tā – kā – Tu protasm, dari svētīgu darbu, bet es teiktu tam jābūt daudz daudz asākam , konkrētākam, apsūdzošākam

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 10.08.2018. 09.53

    Ja nemaldos, tad šis ir pirmais rakstiņš, ko atļāvās publicēt kāds lielais masu medijs. Un arī tas jau ir ļoti daudz. Vispirms ir jāatzīst 80.to gadu notikumu esamība un VDK loma tajos. Ir cilvēki, kuri zina daudz vairāk par mani. Es patiesībā visu ko gribēju pateikt jau esmu publicējis. Tālāk jāļauj notikumiem iet savu gaitu. Ticu, ka būs vēl kādi, kuri uzdrīkstēsies.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > Atis Priedītis 10.08.2018. 10.02

    es domāju, ka vispirms ir jākonkretizē – par ko tieši ir runa, kāpēc tikai 80-o gadu notikumi un tad ir nevis jāgaida, ka kaut kas – kas?! – notiksies pats no sevis, bet jāapsēžas pie galda un jāpieraksta – rīcības plāns – ko , kurš var darīt

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 10.08.2018. 11.23

    Nedomāju, ka man būtu jākļūst par “revolucionāru”. Mans “karš” jau ir beidzies. Šobrīd cilvēkiem ir izvēles iespējas, var balsot par tiem, kuri patīk, un var nebalsot par tiem, kas nepatīk. Nesen man pat ieteica sākt afišēt sevi kā pirmo neatkarīgās Latvijas disidentu. Sāku domāt, tiešām, atbilstu visiem kritērijiem. Bet nolēmu tomēr to nedarīt. Galu galā savas grāmatas (par savu naudu) izdot man iespēja ir. Manas dziesmas ir dzirdamas Yuotubē. Un reizēm skan arī pa Radio.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Svešinieks 08.08.2018. 13.16

Ar šiem metodēm esmu iepazinies 2008. gadā, dzīvojot Zolitūdē.

0
0
Atbildēt

1

    Dusma > Svešinieks 08.08.2018. 14.41

    nu tad stāsti, kas ar tevi notika zolitūdē – krievi vai latvieši – kurš kuru tur indēja nost
    nevar būt ka čekisti vel pa zolitūdi čabinās

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Svešinieks > Dusma 08.08.2018. 16.25

    Vai jūsuprāt tie, kas apgalvo, ka Krievijas čekisti varot netraucēti vajāt cilvēkus Latvijā, ir šizofrēniķi?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Dusma > Svešinieks 08.08.2018. 16.41

    nē – to es neapgalvoju, vienīgi – vai tad mums nav savi čekisti, kāpēc uzreiz Kreivijas?
    vai tāpēc , ka mes jau esam kā krievija?

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu