Dundagas baltais zelts

Guntis Pirvits, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Dundaga valdes priekšsēdētājs. Foto — Gints Ivuškāns
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Viens no diviem Latvijas piensaimnieku kooperatīviem, kuram ir nopietna ražotne, piedāvā vairākus unikālus produktus. Turklāt uztur deviņas savas tirdzniecības vietas

Lai gan paša zemnieku saimniecībā bija karstākais siena laiks, Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma absolvents Guntis Pirvits vasarā pirms 20 gadiem atsaucās uz kursabiedru aicinājumu vadīt piensaimnieku lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību Dundaga.

Guntis ir uzaudzis lauku mājās Alakstē trīs kilometrus no Dundagas. Pienotavas sarkanā, vēsturiskā ķieģeļu ēka vienmēr bijusi acu priekšā. Ziemā, nākdams uz skolu ar kājām, lauku zēns ventilatora siltajos tvaikos sildījis nosalušās pēdas. Arī viņa vecāki te nodeva pienu. «Tajā laikā visiem bija pa kādai gotiņai, kādos tik veidos neveda to pienu — ar ritenīšiem, ar zirgiem,» Guntis atceras. Pienotava gandrīz 100 gadus bijusi svarīgs objekts plašai apkārtnei. Kā liecina pie sienas joprojām atrodamā plāksne, 1927. gadā te atklāta «Dundagas 1. kopmoderniecība, projektēta un ierīkota no Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības».

Biezpienu izķer

Padomju gados centralizēti pakļauta lielajām piena pārstrādes rūpnīcām te Liepājā, te Talsos vai Ventspilī, Dundagas pienotava tomēr joprojām palikusi atsevišķa struktūrvienība. «Šeit savāca pienu, separēja, pasterizēja. Krējums gāja uz Okti, kur taisīja sviestu, vājpiens — uz Aizputi, kur taisīja piena pulveri. 1992. gadā, kad notika privatizācija, apkārtnes zemnieki izdomāja — atgūsim šo īpašumu, izveidosim kooperatīvo sabiedrību!» vēsturi īsi izklāsta iestādes pirmā persona.

1998. gadā, kad Pirvits ķērās pie darba, Dundagas pienotavā ražoja un tirgoja tikai sviestu, biezpienu un krējumu. Tagad produktu grozā ir vairāku veidu sieri un jogurti, daudz dažādu citu produktu. «Neliekam stabilizatorus, tikai to, kas ir nepieciešams, — sāli, cukuru —, tāpēc termiņi ir gaužām īsi. Lielveikaliem tā ir problēma. Protams, šajā karstajā vasarā nav tik viegli tikt ar visu galā,» stāsta Guntis. «Bet mūsu sviestu, piemēram, ir novērtējis Mārtiņš Rītiņš,» viņš kļūst lepns. «To joprojām ņem restorāns Vincents. Vienīgie Latvijā ar kuļmucu ražojam specifisku skābkrējuma sviestu, kuram krējumu ieraudzē. To saņēmām mantojumā no priekštečiem, paldies iepriekšējiem meistariem!» Arī slavenās ziedes Evija izgudrotājs, nu jau nelaiķis Edgars Riņķis braucis uz Dundagu pirkt savai mikstūrai tieši šo sviestu.

Viss attīstījies soli pa solim. Gatavojot sviestu, pāri paliek paniņas. Kādreiz tās izlietas atkritumos. Taču Guntis Pirvits Liepājas piena kombināta veikalā pamanījis paniņu biezpienu, lūdzis Dundagas meistariem tādu dabūt gatavu. «Tagad paniņu biezpienu izķer, cilvēki rindā stāv, tik daudz nevaram saražot.»

Mīkstais siers Mare ar dažādām piedevām esot jau mūžībā aizgājušās Aijas Goldes, ko Guntis sauc par «Latvijas sieru mammu», ideja. «Arī uz knapsieriņu viņa mūs pavedināja. Tas ir senākais siera veids Latvijā, ko gani ņēma līdzi. Sakaltēts olbaltums, kas varēja gandrīz bezgalīgi ilgi glabāties. Mums gan tas jākaltē atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām.» Siers Taizelis, kura recepte atceļojusi no Slovākijas, veidots sadarbībā ar čehu kolēģiem. Dundagā gatavo arī cīgeru, svarīgu Raunas zaļā siera sastāvdaļu.

Bet unikālā Labdara, raudzētā piena produktam ar zarnu mikrofloru atjaunojošo baktēriju, autore ir zinātniece Vija Raminiece. «Produkts tik cimperlīgs, baktērija tik dzīva! Roku darbs, rūpnieciski to nekad nevarēs izdarīt. Pēc tā brauc cilvēki, kas sabojājuši veselību Černobiļā. Nav brīnumlīdzeklis, bet laikam jau palīdz. Arī pēc smagām operācijām tas būtu pirmais produkts organisma atjaunošanai,» apgalvo pienotavas boss.

Pats piens Dundagas pienotavai esot citāds nekā lielražotājiem, nehomogenizēts, tuvāks dabiskajam. «Pudele pastāv, tur ir tauku kārta virsū. Pēc tā brauc cilvēki, kuru bērniem ir alerģijas.»

Protams, vissvarīgākā ir piena sākotnējā kvalitāte. Kādreiz kooperatīvā bija vairāk par 200 dalībnieku, šobrīd tikai 50. Saimniecību ražība gan ir pieaugusi, minimums ir padsmit govju. Tomēr kooperatīva biedriem no Dundagas, Talsu, Vandzenes, Laucienes, Ventspils apkārtnes fermas kopumā nav lielas, metodes tuvas bioloģiskajai lauksamniecībai. «Govis iet ganos, ēd zāli. Vācijā bioloģiskajās saimniecībās dzirdējām, ka govis vairs nemāk zāli ēst, tiek barotas novietnēs ar skābbarību.»

Kā nepiesārņot pasauli

Piensaimnieku kooperatīvi Latvijā ir vairāki, bet sava nopietna ražotne ir tikai Dundagā un Straupē. «Mums teritorija ir sarežģītāka, piena savākšana nav kompakta. Pie visiem piebraucam klāt ar vecajām GAZ cisternām, izbraukāt meža ceļus ar Mercedes roka neceļas,» iemejas Guntis Pirvits. «Piena pagaidām pietiek. Paldies tiem zemniekiem, kas bijuši uzticīgi!»

Ko dod kooperatīvs? «Katrs zemnieks ir arī īpašnieks,» atbild valdes priekšsēdētājs. «Protams, man kā vadītājam ir sarežģītāk, lai visi būtu apmierināti. SIA var pateikt — Jānim es maksāšu tik, Pēterim — tik. Kooperatīvs vispār ir diezgan sarežģīts veidojums. Ir jāatrod līdzsvars, lai izdevumus varētu sabalansēt ar piena cenu. Mums nevajadzētu būt peļņai, bet ar mīnusiem arī nevajadzētu strādāt.»

Separators, pasterizators, piena uzglabāšanas tanks… Visus procesus fiksē dators — Guntis izrāda kompakto fabriciņu. «Piesardzīgi skatāmies, kur investēt. Man ir teikuši — tu taču varēji paņemt miljonu un te visu brīnišķīgi uztaisīt. Varēju, bet man jau tas miljons būs jāatdod! Esam gājuši pa soļiem, pa atsevišķiem projektiem. Sviesta mašīnu, piemēram, nopirkām Čehijā lietotu. Atjaunota turpat Čehijā, strādā perfekti, varam gan sviestu, gan biezpienu fasēt. Tā toreiz maksāja 13 000 latu, bet, iesniedzot projektu, varēju paņemt jaunu, kas maksāja 130 000 latu. Milzīga atšķirība! Labi, 50% summas man projekts segtu, bet tik un tā būtu kādi 60 000 latu jāatmaksā. Ir ļoti jāpēta tirgus, lai saprastu, vai varam to atļauties. Pretēji ir sanācis ar kases aparātiem — neņēmām pašus dārgākos, un, redz!», Guntis atklāj bēdīgu stāstu. Pagājušajā piektdienā bija paredzētas svinības — atkal atvērtajā Āgenskalna tirgū jāatver dundadznieku stends. Taču VID nav bijis mierā ar šim nolūkam rezervēto kases aparātu, kas pirms gada iepirkts atbilstoši jaunajām prasībām. «Nevaram sākt strādāt! Un tas jau nav tikai mums. Zinu arī citus, kam ir tādi aparāti. Neviens vairs nesaprot, ko drīkst un nedrīkst,» drūmi saka uzņēmējs.

Tirdzniecības vietu tīkls audzis reizē ar sortimentu — savos veikalos un stendos dundadznieki iztirgo pusi visas produkcijas. Vispirms veikals Dundagā, tad Talsos, Tukumā, Ventspilī, Jūrmalā, Kauguros. «Rīga ir pamata noieta tirgus. Esam atrodami Čiekurkalnā, Centrāltirgū, tagad būsim Āgenskalnā,» stāsta Guntis. Mazo tirdzniecības vietu priekšrocība — pietiekami daudz lejamās produkcijas, ko fasē arī līdzatnestā tarā. «Mēģinām nepiesārņot pasauli. Protams, pārdevējam tas ir sava veida risks. Ielies netīrā pudelē, bet pircējs teiks — redz, jums tas piens bija tāds!»

Visu laiku jādomā, kā nokļūt līdz pircējam, kā izdabāt, uzsver Guntis. «Tas, ka tu saražo zeltu un tas atrodas Dundagā, vēl nekas nav. Statistika rāda, ka IKP pieaug, bet tirgus mums Latvijā samazinās, pircēju kļūst mazāk. Tagad esam veikalos TOP, mazliet — Maxima un Rimi. Lielveikalu invāzija ir milzīga. Protams, lielveikali piedāvā akcijas, spiež arī mazo piegādātāju uz ceļiem. Kooperatīvu asociācijā bija pētījums: Latvija izceļas ar to, ka ap 60% cilvēku iepērkas akcijās.»

Dundagas piensaimnieku galva nepretenciozi definē savu uzņēmumu ar divu miljonu eiro apgrozījums kā pilienu Latvijas piena tirgū. «Ja kāds lielais uzņēmums mainīs cenu, arī mums būs jāmēģina tikt līdzi.» Viņi sadarbojoties ar «amata brāļiem» Kazdangā, Tukumā, Rankā, ar uzņēmumu Latvijas piens. «Piemēram, Rankai kādā brīdī, kad tirgus bija pilns, vājpienu pārdevām, savukārt tirgojam viņu sierus, tāpat arī Jaunpils sierus. Esam sadarbojušies arī ar poļiem un lietuviešiem. Pienu normāli var aizvest 1000 km, tālāk gan nerentējas.»

Pirvits ar gandarījumu piemin 50 darbavietas, ko ir radījis viņa vadītais kooperatīvs. Tuvākās nākotnes plānos — jauns veikaliņš Dundagas centrā, kas būtu plašāks, ar sirmgalvjiem ērtākām kāpnēm un pamanāmāks caurbraucējiem nekā šībrīža Pienenīte pienotavas mājā. «Kā Rainis ir teicis, nepārtaukti jāmainās, lai pastāvētu,» viņš rezumē.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pats esmu no Dundagas, un mūsu kooperatīvs ir viens no uzņēmumiem, kas šeit vēl reāli darbojas. Būtu tiešām žēl, ja tā te nebūtu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārāk daudz esmu mēģinājis izdarīt viens pats. Ir jāuzticas cilvēkiem, kas tev ir apkārt, jāveido komanda, jāļauj strādāt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevajadzētu iespringt uz maksimālo. Nevajag visu ieguldīt biznesā, nesaprotot, kāda būs atdeve. Vēl nekas nav izdarīts, bet jau brauc ar lepnām mašīnām! Kad krīt bedrē, ir kirdik.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu