6 jautājumi dzejas izlases 100 dzejoļi Latvijai sakārtotājai Inesei Auziņai
Cietos vākos kā pie svētku galda redaktore Inese Auziņa sapulcinājusi 100 latviešu dzejniekus. Ilgus gadus strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju, vēlāk būdama mācību literatūras autore un redaktore, viņa atzīst, ka sen nebija lasījusi tik daudz dzejas, kā veidojot krājumu 100 dzejoļi Latvijai. Ne vienmēr tikai pozitīva, arī pravietiska un skarba viņai atklājās latviešu dzejas aina — grāmatā iekļauts pa vienam dzejolim no katra gada kopš valsts dibināšanas.
Kāpēc tieši 100 dzejoļi?
Ideja par dzejoļu krājumu bija spontāna. Kādu rītu pamodos ar šo domu galvā. Daudz tika runāts par to, kā sagaidīsim valsts simtgadi, kā svinēsim, vai vispār vajag svinēt. Esmu Latvijas patriote — priecājos par skaisto, bēdājos par nejēdzībām, kas notiek valstī. Man šķita — dzīvoju fantastiskā laikā, pati varu piedzīvot simtgadi! Tāpēc gribas piedalīties. Šis dzejoļu krājums ir mana iespēja būt daļai no svinībām.
Jau sākotnēji ideja bija ne tikai atlasīt dzejoļus, kas veltīti Latvijai, tādi krājumi mums neapšaubāmi jau ir, bet ietvert tos noteiktā struktūrā. Grāmatā ir apkopoti dzejoļi no 1918. līdz pat 2017. gadam, 100 autoru 100 dzejoļi, katrs no kāda krājuma, kas iznācis atbilstošajā gadā.
Kāda atklājās latviešu dzejas ainava. Tāda, kādu bijāt iztēlojusies, vai tomēr citāda?
Kad biju jau krājumu sakārtojusi, mēģināju saprast, kas tad ir tēmas, par kurām dzejnieki runā. Pirmkārt, valoda kā identitātes apliecinātāja, ko mums kā tautai nozīmē valoda. Daži dzejnieki runā par lībiešiem, kas arī ir mūsu identitātes daļa, par viņu valodas likteni. Un tas, protams, liek domāt arī par latviešu valodas likteni — dzejnieki visos laikos ir bijuši pravietiski. Nākamais vienojošais elements ir folkloras tēli, caur kuriem dzejnieki runā par sava laika Latviju, cilvēkiem. Tradīcijas, daudziem tuvs ir Jāņu motīvs. Un, protams, daba. Latviešu dziļā dabas izpratne ir klātesoša daudzos dzejoļos. Taču dzejnieki runā arī par valsti, Latvijas valstiskumu un savu lokālo, konkrēto piederību — no kuras puses viņi nāk. Es, piemēram, arī neesmu rīdziniece, dzīvē tā sanācis, ka dzīvoju Rīgā. Esmu jēkabpiliete, man tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.