Diena: 8. augusts, 2018

VIDEO: U-18 basketbola izlase saņem apsveikumus

Latvijas Basketbola savienība 8. augustā sveic U-18 izlasi ar izcīnīto sudraba medaļu Eiropas čempionātā. Komandas ražīgākais punktu guvējs Artūrs Žagars: “Visi džeki ieguldījām ļoti lielu darbu, rezultāts ir neaprakstāmas emocijas”.

Latvijas U-18 izlase svētdien “Arēnā Rīga” Eiropas čempionāta izšķirošajā mačā ar 90:99 zaudēja Serbijas vienaudžiem.

Latvijas U-18 puišu izlase pie Eiropas sudraba medaļām tika pirmo reizi vēsturē.

Vairāk lasiet žurnālā Ir ceturtdien rakstā “Sudrabs kā zelts” šeit.

Anekdotes

Labi, ka vismaz ar rūķīšiem var parunāties. Citādi es jau sen būtu sajucis prātā šajā tuksneša tveicē.

Darbam ir trīs plusi: piektdiena, alga un atvaļinājums.

Trīs uz ielas aptur taksometru.
«Vecīt, vai četrus aizvedīsi?»
«Jūs taču esat trīs!»
«Vai tad tu nebrauksi?»

«Vai tev ir, ko iedzert?»
«Ūdens.»
«Bet kaut kas štengrāks?»
«Ledus.»

«Ko tu dari?»
«Tiecos uz zvaigznēm.»
«Bet tu sniedzies pēc konjaka uz plaukta.»
«Tieši to arī teicu.»

«Mīļais, pirms kāzām gribu atzīties tev visos savos grēkos…»
«Bet tu taču pirms nedēļas jau atzinies!»
«Ir jauna informācija…»

«Meitenīt, vai drīkst ar jums iepazīties?»
«Sāc!»
«Mani sauc Pēteris.»
«Tad ej, ja tevi sauc.»

«Ko tu darītu, ja tev būtu laika mašīna?»
«Notonētu stiklus.»

«Es vienmēr esmu bijis galvenais ģimenē.»
«Tiešām?»
«Iedomājies, jā. Jau uzreiz pēc kāzām sieva tā lika!»

Meiteņu zināšanai — pareizi izraudzīti svārciņi demonstrēs ne tikai jūsu kājas, bet arī intelektu.

Vīrs uzdāvināja ziedus. Tagad domāju — vai nu es esmu labi uzvedusies, vai arī viņš — slikti?

Pie ārsta iet, lai uzzinātu slimības nosaukumu, bet pēc tam par to lasītu internetā.

«Vai obligāti jāskuj kājas, nēsājot šortus?»
«Nav obligāti tās skūt šortu valkāšanas laikā, to var izdarīt arī pirms tam.»

«Dakter, kāds būtu ideālais auguma garums mana svara gadījumā?»
«Četri metri.»

Kopā ar mammu veikalā piemērījām dažādas drēbes, jau vismaz kādas 15. Kad viņa jau atkal bija uzvilkusi kārtējo apģērba gabalu, teicu: «Mammu, fuj, velc nost to mēslu!»
Mamma, uzmetusi lūpu, atbildēja: «Meit, es ar šo atnācu…»

«Kas jums grieza matus?»
«Meistars.»
«Es saprotu, ka viņš ir meistars, bet kas viņš ir pēc profesijas?»

Bučojas puisis ar meiteni.
«Vai tu nopirki prezervatīvus?»
«Nē.»
«Bet bučojies tā, it kā būtu nopircis.»

«Nav vērts strīdēties ar idiotiem.»
«Bet reizēm taču ir cilvēkam nepieciešams pavēstīt savu viedokli. Saproti? Vajag!»
«Labi, nestrīdēšos ar tevi.»

Bērnība — tas ir laiks, kad koki bija lieli, bet vēders maziņš.

No bruģa līdz smiltīm

Pārgājiens Ķīpsala—Daugavgrīva: Balasta dambja pasaku mājiņas, slepenais tilts, Rīgas augstākā kāpa, Spilves lidosta, Bolderājas «republika», Daugavgrīvas cietoksnis un Rietumu mols

Kādā saulainā maija rītā WhatsApp iekrīt ziņa no draudzenes Lindas: «Klau, ejam pārgājienā pēc leģendārā Bolderājas kebaba!» Man, protams, divreiz nav jāsaka. Norunājam tikties Ķīpsalas sabiedriskā transporta pieturā un doties ceļā, kurp garšas kārpiņas sauc. Maršruts ir pašu izdomāts, spontāni iekļaujot tajā vietas un objektus, ko vēlamies apciemot.

Kapi Rīgas virsotnē

Uzreiz aiz pieturas sākas Ķīpsalas lielākā un arhitektoniski bagātākā iela, kuras bruģi min arī mūsu pirmie soļi tikko dzimušajā pārgājiena maršrutā. Īsā posmā šeit koncentrējas neparastas ēkas — katra ir kā konfekte ar pārsteidzošu pildījumu. Ieliņā lepni slejas divas no Baznīcas un Briāna ielas pārvestas un rekonstruētas pasaku mājiņas. Paceļot degunu pret debesīm, otrajā plānā var ieraudzīt slaveno Austrāļa mājas ķenguru — Gļeba Panteļejeva veidotu bronzas statuju uz tornīša. Atjaunotajā Ģipša fabrikā sākotnēji darbojās krīta ražotne, bet Balasta dambī 72 reiz atradusies Dinamo slēpju fabrika un vēlāk ierīkota Eksperimentālā sporta inventāra rūpnīca.

Bijušās zvejnieku, jūrnieku, loču, enkurnieku un pārcēlēju salas izpēte noteikti ir pelnījusi vairāk laika, nekā varam atļauties šajā pārgājienā, tāpēc iesaku Ķīpsalas romantiskajās ieliņās atgriezties kādā nesteidzīgā pastaigā. Mēs gan tālāk mērķējam uz Daugavgrīvas ielu.

Zirgu pajūgi un gājēji senāk pāri Zundam tika pārceltuvē, bet mūsdienās droši varam izmantot slepeno tiltu, kurš ilgu laiku neesot bijis iezīmēts nevienā Rīgas kartē. Tas ir padrupis, tomēr savu uzdevumu pilda joprojām. Tad jau arī klāt Rīgas augstākais paugurs, noslēpies aiz Iļģuciema dzērienu rūpnīcas, kuras kioskam blakus vēl pirms dažiem gadiem stāvēja dzeltena mučele ar uzrakstu «Kvass».

Vai zinājāt, ka Dzegužkalns nav kalns, bet vienu kilometru gara kāpa? No tā 28 m augstās ziemeļu gala virsotnes ziemā, kad kokiem nav lapu, pār industriālā rajona jumtiem labi saskatāma Vecrīgas panorāma. 19. gs. vidū Rīgas rāte Jērukalnā, kā to dēvēja tajos laikos, nolēma ierīkot kapsētu pilsētas kristīgo konfesiju trūcīgajiem iedzīvotājiem, kur par kapa vietu nebija jāmaksā. Kopš pagājušā gadsimta sākuma paugurs pārtapis skaistā parkā, ieguvis Dzegužkalna nosaukumu, tajā uzcelta estrāde un kafijas paviljons, kura gan tagad vairs nav.

No Spilves — pat uz Atēnām

Grūti iedomāties, ka nepilna kilometra attālumā Iļģuciema labajā pusē, garas koku alejas galā, pirms 120 gadiem nosēdās un pacēlās Lufthansa, Aeroflot un LOT lidmašīnas. Spilvē kādreiz bāzējās Rīgas Centrālā lidosta, kas apkalpoja 100 pasažieru dienā. Cilvēki lidoja ne tikai uz Stokholmu un Berlīni, bet arī uz Atēnām un Palestīnu. Līdz 1975. gadam tā bija viena no lielākajām PSRS rietumu daļas lidostām, vienlaikus uzņemot pāri par 50 lidmašīnām. Šodien lidlauks tiek izmantots mazās aviācijas vajadzībām, bet neoklasicisma stilā celtā termināļa ēka atrodas kritiskā stāvoklī. Žēl, jo vēsturnieki to pamatoti dēvē par «staļinisma klasicisma pērli» un «skaistāko jaunbūvi Rīgā pēckara gados».

Lai apietu 51 ha plašo lidlauka teritoriju un tiktu pāri Halpaka grāvim sausām kājām, ar draudzeni izmantojām Zasulauka—Bolderājas dzelzceļa līniju un tās atzaru, kas met loku gar Spilves lidostu. Posms ir garlaicīgs un taciņa gar sliedēm brīžam nav sazīmējama, taču aizraujošās sarunās par dzīvi laiks paiet nemanot. Pa dzelzceļa uzbērumu nācās lavīties cauri svaigi uzceltajai un draudīgi iežogotajai stacijai Bolderāja 2 ar deviņiem sliežu ceļiem, bet, par laimi, skaļruņos mūs neviens neuzrunāja.

Aiz glaunās stacijas kompleksa sākas ceļš, kas izved atpakaļ uz Daugavgrīvas šoseju. Ap šo vietu mutē sariešas siekalas, jo tuvojamies Bolderājai un blogeru izdaudzinātajai kebabnīcai. Puse distances jau ir veikta, un izsalkums dara savu. Adresi neatklāšu, to jums pateiks vietējie vai Google, taču azerbaidžāņu ģimenes rūpalu pazīsit pēc aicinošās smaržas, garajām rindām un klientu ekskluzīvā autoparka.

Bolderājā nav itin nekā, kas liktu domāt, ka šī vieta ir daļa no galvaspilsētas — man tā vienmēr ir likusies kā absolūti pašpietiekama republika, kuras iezemieši ikdienas šeptēs labi var iztikt bez Rīgas palīdzīgās rokas. Te ir viss, sākot no skolas, baznīcas un poliklīnikas, beidzot ar tirdzniecības centriem, bāriem, interneta un skaistuma saloniem.

Ejot pāri tiltam, kas Bolderāju savieno ar Daugavgrīvu, labi redzama Buļļupes, Loču kanāla un Daugavas ieskautā Mīlestības saliņa, kas no putna lidojuma atgādina sirdi. Putnu te ir daudz, jo cilvēka — neviena. Bez peldlīdzekļiem nesasniedzamajā salā atrodas putnu vērošanas tornis vārdā Knābis — nosaukums izvēlēts par godu torņa jumtiņa īpašajai formai. Mīlestības vārdu sala iemantojusi, pateicoties faktam, ka Daugavgrīvā dienējošie brašuļi slepus peldējuši turp satikt savas mīļotās.

Cietoksnis kā zvaigzne

Daugavgrīvas apkaime atrodas uz Buļļu salas, kur Daugavas jaunajā grīvā 17. gs. sākumā zviedru armija uzcēla nocietinājumus un izvietoja 250 karavīru lielu garnizonu. Zvaigznei līdzīgās formas cietoksnis tapis vēlāk, zviedru Livonijas periodā. Vispirms tas bija ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem; tad bastionus paplašināja, uzbūvēja sesto bastionu, jaunus kazemātus, pulvera pagrabus, uzbēra vaļņus un padziļināja grāvjus. Interesanti, ka Daugavgrīvas cietoksnī par garnizona luterāņu mācītāju trīs gadus ir kalpojis Ernsts Gliks. Ikdienā cietokšņa teritorija bez maksas ir pieejama publiskai apskatei, un nesen tajā jau trešo gadu tika aizvadīts festivāls Komēta.

Sekojot Flotes ielai, nonākam līdz betona sienai, kura nepārprotami vēsta: «Uz jūru!» Tur griežam pa kreisi un autostāvvietā — pa labi. Līdz liedagam aizvedīs iestaigātas takas. Mūsu mērķis ir mols, tāpēc dodamies tā virzienā gar vēl vienu betona sienu, aiz kuras slēpjas Bolderājas kuģu remonta rūpnīca, un tad — garām vai pāri Komētas forta krasta bateriju atliekām.

Melnbalti svītrotā Daugavgrīvas bāka ir pārcietusi neskaitāmas nojaukšanas un spridzināšanas. Krievijas impērijas laikā tā bijusi akmeņu krāvums, uz kura dedzis ugunskurs. Vēlāk uzcelts koka tornis, kurā dedzināja eļļas lampas ar reflektoriem. Krimas kara gados Daugavgrīvas bākas koka daļu nojauca un pamatos novietoja lielgabalus. Mūsdienu 35 m augstais dzelzsbetona tornis signalizē kuģiem ar baltu zibšņa uguni, kas redzama 18 jūras jūdžu tālumā.

Bākas pakājē jūrā iestiepjas 860 m garais Rietumu mols, kas kopā ar Austrumu molu regulē Daugavas ieteci. Mola pamatā ir pāļu konstrukcija, kas stiprināta ar akmeņiem, taču laika zobs to nav žēlojis — lai gan puse mola ir atjaunota, pārējā daļa ir diezgan bēdīgā stāvoklī, tāpēc esiet piesardzīgi, lavierējot starp slidenajiem un kustīgajiem akmeņiem! 19. gs. uz mola atradies katordznieku cietums, bet šodien te ainavu bauda un brīvības piesātināto jūras gaisu tver no pilsētas aizbēgušie makšķernieki un citi atpūtnieki.


Maršruta garums:
25 km

Pārgājiena ilgums: 7—8 h

Sarežģītības pakāpe: vidēja — ir posmi, kur jāiet pa dzelzceļa uzbērumu, pludmales grimstošajām smiltīm un mola kustīgajiem akmeņiem

Piemērots: drosmīgiem gājējiem ar pieredzi

Ieteikumi

Tā kā pa ceļam ir daudz veikalu, pārgājienā var neņemt līdzi lielās somas un pārtikas krājumus.
No mola uz autobusa galapunktu var iet pa pludmali (2 km) un tad — pa izziņas taku pāri Piejūras dabas parka pļavai.
Pēc gājiena nopeldēties visērtāk būs labiekārtotajā Daugavgrīvas pludmalē.
Atpakaļ uz Rīgas centru iespējams nokļūt ar 3. autobusu vai 246. minibusu no pieturas Valentīna Pikuļa aleja.

Apskates vērti objekti

Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā
Pulka iela un bijusī armijas daļa blakus Dzegužkalnam
Bumbu kalniņa skatu tornis pie Kleistu ielas
Bolderājas vēsturiskā koka apbūve Miglas, Mencu un Lielupes ielā
Tējas namiņš Tekstilnieku parka teritorijā
Valentīna Pikuļa taka ar skatu platformu dabas parkā Piejūra

Aukstā kafija. Visaukstākā

Tik karstā vasarā kā šī, kad šķiet — jāceļas stundu agrāk, lai paspētu karsto rīta kafiju izdzert, pirms svelme pārkausē pilsētu —, kā īsts glābējs nāk viens no augošās kafijas kultūras jaunākajiem hitiem — cold brew. Dzēriens, kas gandrīz diennakti gatavots aukstā ūdenī. Samtains, pilnīgs un aukslējas stindzinošs

Līdz šim daudzi karstumā tvēra pēc leduskafijas glāzes. Tas ir karsti pagatavots dzēriens, kas tiek samaisīts ar ledu, pievienojot pienu un citus garšas papildinātājus. Šādi gatavotai kafijai jābūt stiprākai, lai kompensētu papildu ūdeni, kas atšķaida dzērienu, ledum kūstot. Turpretī cold brew kafija tiek gatavota aukstā ūdenī. «Manuprāt, šis ir labākais kafijas pagatavošanas veids, jo ir ļoti vienkāršs. Vajadzīgs labs, filtrēts ūdens, istabas temperatūra un speciālā brūvēšanas krūze,» saka Costa Coffee produktu vadītāja Ilze Laukalēja.

Cold brew pagatavot nav grūti. Krūzē ar aukstu ūdeni ievieto kafijas filtru, ieber kafiju, uzliek vāciņu un atstāj tumšā vietā istabas temperatūrā uz vairākām stundām. Kafijas gatavošanas laiks var atšķirties — sākot no septiņām līdz pat 24 stundām. Tas atkarīgs no kafijas pupiņu stipruma, kafijas maluma, vēlamajām garšas niansēm. Tāpat atšķirties var kafijas daudzums, ko izmanto, — lai pagatavotu litru dzēriena, vajadzēs no 40 līdz 80 gramiem rupji maltas kafijas. Pēc noteiktā laika filtru izņem un dzērienu liek ledusskapī, kur to var uzglabāt pat nedēļu. Lai gan visērtāk šādi kafiju pagatavot speciāli tam gatavotā traukā, kas pēc skata atgādina tējas kanniņu ar metāla filtru viducī, to iespējams paveikt arī jebkurā citā noslēgtā stikla traukā, kurā kafija tiek aplieta ar aukstu ūdeni. Pēc gatavošanas laika beigām to būs nepieciešams nokāst caur smalku sietu, kas izklāts ar marli, un uzglabāšanai pārliet citā traukā.

«Lēni pagatavotā kafijā garšas nianšu ir vairāk — saldums, skābums, citruss, tās nav izgarojušas. Aukstā temperatūra nodrošina arī to, ka labāk saglabājas aromāts, tāpat kofeīns un antioksidanti,» skaidro kafijas speciāliste. Cold brew kafijas garša ir izteiktāka nekā karsti gatavotajai, tajā daudz vairāk iespējams sagaršot katrai kafijas šķirnei raksturīgo. «Šādi kafijas baudīšana sāk līdzināties vīna kultūrai. Cold brew ļauj atgriezties pie pamatiem — koncentrēties uz pašas kafijas garšu, nevis tās papildinājumiem.»

Auksti brūvētās kafijas gatavošanas tradīcija sākusies 17. gadsimtā Japānā. Jau iepriekš šajā Austrumu valstī tika gatavota aukstā tēja, bet, attīstoties kafijas importam, japāņi sāka brūvēt arī aukstu kafiju. Taču mūsdienu kafijas dzērāju prātus un sirdis dzēriens iekaroja pirms vairāk nekā 10 gadiem Amerikā. Dažādu jaunu kafijas gatavošanas veidu dzimtene visbiežāk ir Kalifornija, stāsta Ilze. Tur attīstījusies arī cold brew gatavošanas tradīcija. Latvijā auksto kafiju var nobaudīt vairākās individuālajās grauzdētavās, un jau otro gadu arī Costa Coffee tīklā. «Arī pie labām lietām ir jāpierod,» par šī kafijas veida popularitāti smaida produktu vadītāja. Karstuma vilnis, protams, to ir vairojis. Vienlīdz iecienīta ir gan klasiskā cold brew kafija — melna vai balta —, gan kafijas kokteiļi Orange Spritz un Mojito. Pasaulē populāra ir arī dzēriena raudzētā versija. Pievienojot papildu cukuru, dabiskas fermentācijas rezultātā veidojas tāda kā kafijas limonāde.

Foto — Reinis Inkēns

Cold brew kafijas recepte

Vajadzēs:
50 g maltas Arabica kafijas
1 l ūdens

Pagatavošana
Cold brew filtra traukā lej lielāko daļu ūdens, ievieto filtru, ieber tajā kafiju un aplej ar atlikušo ūdeni, lai kafijas biezumi būtu samitrināti. Aizvāko trauku un liek istabas temperatūrā nostāvēties 20 stundas. Kad dzēriens gatavs, izņem kafijas filtru un kafiju liek ledusskapī. Pasniedz ar ledu, pienu vai kokteiļos.

Dainuvīte Roginska, vegānfestivāla organizētāja

Smaidīga meitene viļņotiem matiem un košiem auskariem darba dienas vakarā nāk pretī no LU Botāniskā dārza Palmu mājas. Šī zaļā pilsētas oāze jau pāris nedēļas ir viņas darbavieta. Dainuvīte (24) ir Botāniskā dārza sabiedrisko attiecību speciāliste. Tomēr krietni ilgāk, jau kopš novembra, viņa plāno kādu lielāku notikumu, kas šeit notiks svētdien, 12. augustā, — vegānfestivālu. Pērn augustā festivāls Latvijā notika pirmo reizi, fon Stricka villā pulcējot apmēram piecus tūkstošus interesentu. Šogad Dainuvīte ar vēl piecām kolēģēm centīsies šo panākumu atkārtot. Visas sešas, kā Dainuvīte pati pajoko — burvīgās meitenes —, pie šī projekta darbojas brīvprātīgi, nesaņemot atalgojumu.

Dainuvīte sevi nesauc par vegāni. Nepilnus divus gadus uzturā atteikusies no gaļas un zivīm, bet, «ja man ļoti gribēsies apēst biezpienu, es droši vien to izdarīšu». Būt par vegānu nozīmē svītrot no ēdienkartes dzīvnieku izcelsmes produktus, arī pienu, olas. Pareizākais veids, kā kļūt par vegānu, viņasprāt, ir pakāpeniski — domājot līdzi uzturam un dzīvesveidam. Piemēram, sākt ar atteikšanos no gaļas reizi nedēļā.

«Vienā brīdī sāku nesaprast, kāpēc ir tā, ka dzīvnieki iedalās kaut kādās kategorijās. Mums patīk suņi un kaķi, bet govi mēs apēdam. Manuprāt, visiem ir vienādas tiesības uz dzīvi,» meitenes stāsta, kā izlēmusi mainīt savus paradumus. Kopā ar draudzeni aizpagājušā gada rudenī pieņēma ikgadējo organizācijas Dzīvnieku brīvība vegānisko izaicinājumu — 30 dienas no ēdienkartes izslēgt dzīvnieku izcelsmes produktus — un katru dienu savā e-pastā saņēma vegāniskas receptes. Tas bijis jautri, izglītojoši, turklāt receptes noder joprojām. Tagad Dainuvīte pati iestājusies Dzīvnieku brīvībā un organizē šo festivālu.

Burvīgās meitenes sarūpējušas plašu piedāvājumu. Piemēram, meistarklases vegānisku suši un pankūku pagatavošanā. Dažādās lekcijās eksperti skaidros, kādā veidā vegāni uzturā var saņemt pietiekami daudz olbaltumvielu, kā dzīvesveids ietekmē vidi, un mēģinās lauzt stereotipus par vegāniem. Būs arī jogas nodarbības un pamācības, kā pareizi izvingrināt ķermeni pēc biroja krēslā pavadītas darbadienas. Lai lustīgāk, būs arī koncerts, kurā priecēs grupas Laime pilnīga, Kautkaili, The Creek un citi. «Labs veids, kā iepazīt vegānismu, — atnākt, saprast, pagaršot,» viņa sola.

Dainuvīte LU pabeigusi bakalaura studijas ģeogrāfijā un ieguvusi maģistra grādu vides zinātnē. Ikdienā viņa cenšoties dzīvot, piedomājot — kas paliks pēc manis.

Kārtējais maz-inflācijas pārsteigums

Latvijas ekonomika pagājušajā mēnesī sagādāja patīkamu maz-inflācijas pārsteigumu, šogad tādi ir bijuši vairāki. Jūlijā varēja gaidīt gada inflācijas kāpumu no 2,8% atzīmes jūnijā, jo pērn jūlijā sezonālā mēneša deflācija bija virs vidējā, līdz ar to bāzes efekts “neizdevīgs”. Taču šoreiz cenas pret jūniju samazinājās vēl par procenta desmitdaļu vairāk jeb par 0,8%. Līdz ar to gada inflācija samazinājās līdz 2,6%.

Pieaug cerība, ka gada inflācijas līmenis atlikušajos mēnešos stabilizēsies nedaudz zem 3%. Tiesa gan, jāpieļauj arī iespēja, ka liela daļa no vasaras deflācijas kopējās svārsta kustības šogad ir notikusi jūlijā, augustā tātad cenu kritums varētu būt mazāks, nekā parasti. Pateicoties karstumam, augļu un dārzeņu ražas paisums varētu būt sasniedzis tirgu ātrāk nekā vidēji.

Pateicoties diezgan mērenajai inflācijai šogad un gandrīz nevainojamai cenu stabilitātei 2013. – 2016. gadā, vispārējais cenu līmenis jūlijā bija tikai par 6,1% augstāks nekā pirms pieciem gadiem.

Par iespējamo cenu virzību nākotnē var signalizēt uzņēmumu pārstāvju aptaujas, kurās uzdod jautājumus par gaidāmajām pārdošanas cenu izmaiņām nākamajos 12 mēnešos.

Rūpnieku gaidas par cenu izmaiņām ir bijušas stabilas, aizvadītā gada laikā svārstoties ap +10 punktiem. Šie punkti neko precīzi neapzīmē, bet šāds līmenis atbilst mērenai ražotāju cenu inflācijai. Šo skalu ir vieglāk novērtēt, ja zina, ka vēsturiskās galējības ir bijušas 51,5 un -25,8. Pakalpojumu nozaru uzņēmumu cenu gaidu indekss ir +2,7 punkti, tātad signalizē par pārsteidzoši vāju cenu kāpumu, ievērojot situāciju darba tirgū. Igaunijā šis indekss jūlijā bija 19,3, bet Lietuvā 7,2. Latvijas vēsturiskais svārstību diapazons ir 35,8 un -31,1 punkts, bet vidējais: 6,4 punkti. Arī gaidāmo pakalpojumu cenu indekss gada laikā mainījies mēreni. Tieši par patēriņa cenu pārmaiņām visspēcīgākais signalizētājs varētu būt mazumtirgotāju cenu gaidas. Arī tās aizvadītā gada laikā svārstījušās ap vienu punktu, jūlijā bija nedaudz zem vēsturiskā vidējā, attiecīgi 15,8 un 20,9 punkti.

Eiropas Komisijas publicētās aptaujas arī rāda, ka dažādu uzņēmumi plāno palielināt darbinieku skaitu. Redzēsim, kā mērenas inflācijas gaidas būs savienojamas ar norisēm darba tirgū — potenciālo strādnieku skaits nākotnē drīzāk varētu samazināties. Varbūt uzņēmēju vairākums uzskata, ka viņi darba tirgū ir konkurētspējīgāki par vidusmēra uzņēmēju. Tas ir apmēram tā, kā populārā zviedru pārliecība, ka viņi ir labāki autovadītāji par tipisku zviedru. Taču drosmīgajiem pieder pasaule, bez šaubām.

Optimismu gan nedaudz mazina tas, ka uzņēmēju gaidas par cenām nākotnē vienmēr ir ar atpakaļskata elementu, cilvēki instinktīvi pieņem, ka nesenā pagātne turpināsies. Cenu spiediens, kuru rada ikdienas pieredzē neuztveramas makroekonomiskas mijiedarbības, var tikt atzīts tikai post factum.

Situācija darba tirgū ir tāda, ka strauja inflācijas kāpuma risks noteikti pastāv. Taču no tā ir izdevies izvairīties ilgāk, nekā varēja gaidīt iepriekš. Cenu kāpums ir bijis apbrīnojami mērens, salīdzinot ar Baltijas kaimiņvalstīm. Atskaitot brīžus, kad notiek pretējais (parasti īslaicīgi, bet vētraini), mūsu ekonomika mēdz labāk strādāt praksē nekā teorijā.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Āraišu zemsvītras

Eva Staltmane Amatas novadā izrīko tūrismu, bet viņas vīrs Miks Koljers kopā ar britu ceļotājiem Bosvelu un Džonsonu tikko iznākušas grāmatas Iz Baltikas lappusēs apmeklē Baltiju pirms vairāk nekā 200 gadiem. Lauki var — viņi saka par vietu, kur sākotnēji devās meklēt mieru un klusumu

Eva jau atgriezusies no darba Amatas novada tūrisma attīstības nodaļā. Bet Miks savu rakstnieka dienas normu — 1000 vārdus — Āraišu lauku mājās vēl nav izpildījis. Tāpēc, kā pats britu melnā humora labākajās tradīcijās ironizē, ir īgns un dusmīgs uz visu pasauli. Debesīs savelkas negaiss. Saldējums un kafijas tase, ko baudām, vērojot mākoņu sabiezēšanu virs simtgadīga ozola, iedod nedaudz enerģijas. Īsti labi kļūst, kad kopā ar abu pamatskolas vecuma dēliem metamies dīķa veldzējošajā ūdenī.

«Viņu vietā es būtu priecīgs, izzinot itin visu apkārtnē! Bet tāpēc, ka ir internets, viņi to dara mazāk,» ieminas anglis, kas Latvijā nodzīvojis 11 gadus. «Vismaz mums ir šī vieta. Plašums, svaigs gaiss, tīrs ūdens. Latvijā, kaut arī ir ātrs internets, dzīvesstils joprojām ir tuvs dabai. Esam tik laimīgi!»

Patiesībā Miks ienīstot vārdu «dzīvesstils.» «Tas nav dzīvesstils, bet mūsu dzīve,» viņš noskalda. «Es negaidu, ka cilvēki par to diži interesēsies, bet šeit dzīvot ir sasodīti smags darbs. Mēs nesēžam visu laiku, dzerdami kafiju. -25 grādos man jālabo aka, jāskalda malka. Jābūt gatavam strādāt smagāk nekā pilsētā, salt vairāk, samirkt biežāk. Mēs nespēlējam spēlītes. Pārcelties šurp —  tas bija informācijā balstīts lēmums.»

2001. gadā Anglijā, plānojot pirmo ceļojumu uz Latviju, Miks Koljers (Mike Collier) nejauši satika tūrisma darbinieci Evu. Strādājis raidsabiedrībā BBC, vadījis avīzi Bristolē, pēdējā laikā pievērsies autožurnālistikai, viņš bija nedaudz vīlies ne tikai profesijā, bet arī Rietumu civilizācijā. Latvija viņa dzīvē ienesa svaigumu. «Ja tu gadu nodzīvotu Londonā, visai ātri saprastu klusuma vērtību. Cilvēki gatavi maksāt daudz naudas, lai dabūtu mieru,» viņš iesmejas. Atceras, kā darba braucienā Amerikā, Losandželosā, izlēmis nedaudz pastaigāt. «Pēc 20 minūtēm sapratu, ka to taču neviens nedara. Pilsēta ir būvēta tikai automobiļiem. Kas tā par civilizāciju, kas pat neapsver, ka vajadzētu normālā veidā staigāt? Visi braukā apkārt kastēs ar kondicionētājiem!»

Latvijā Koljers vispirms kļuva par Deutsche Presse Agentur, pēc tam Agence France Presse korespondentu, pašlaik gatavo informāciju angļu valodā sabiedrisko mediju portālam Lsm.lv. Taču mūsu tikšanās iemesls ir rakstniecība, tikko latviešu valodā pārtulkots un izdots viņa otrais romāns Iz Baltikas. Tikpat radoša savā profesijā ir Mika sieva Eva Staltmane. Šovasar jau trešo gadu notika viņas izlolotais Zaubes Savvaļas kulinārais festivāls, otro gadu — Skujenes Eksperimentālās mākslas un mūzikas festivāls.

Ceļot, lai diskutētu

Eva un Miks kādu brīdi profesionāli ir dzīvojuši paralēlās pasaulēs. Eva Amatas novadā, kurā iekļauti arī Āraiši, izrīko tūrismu, bet viņas vīrs kopā ar britu ceļotājiem Džeimsu Bosvelu un Semjuelu Džonsonu (reāli 18. gadsimta literāti un labi draugi) 2017. gadā angliski pirmizdotā romāna Up the Baltick lappusēs apmeklējis Baltiju pirms vairāk nekā 200 gadiem. Lai gan Bosvela un Džonsona ceļojums ir Koljera iztēles auglis, viņš pieturējies pie vēsturiskas precizitātes. Labi situētu britu ģimeņu atvasēm apgaismības laikmetā bijis populāri pēc universitātes apceļot Eiropu. Angļi patiešām iegriezās tagadējā Latvijas teritorijā, kas skaitījās visai eksotisks un hipsterīgs galamērķis, kā, piemēram, pašlaik Islande.

Miks piemin pāris savus iedvesmas avotus. Bez žanra klasikas, Semjuela Džonsona Ceļojuma uz Skotijas rietumu salām, viņš milzu aizrautībā būries cauri aprakstiem, kas potenciāli skar Baltiju. Sera Nataniela Viljama Roksola (Sir Nathaniel William Wraxall) 1776. gada grāmatai Ceļojumam cauri dažām Eiropas ziemeļu daļām, konkrēti Kopenhāgenai, Stokholmai un Pēterburgai vēstuļu sērijās, Viljama Koksa (William Coxe) Ceļojumiem Polijā, Krievijā, Zviedrijā un Dānijā.

«Muižas tolaik bija kā Airbnb, ceļotāji palika tur ar rekomendācijas vēstulēm,» viņš stāsta. «Protams, ir pienākums uzņemt cilvēkus, kas ir rekomendēti, — kā draugam un kā džentlmenim. Tas nebija komerciāls jautājums, bet sociāls kontrakts.»

«Un informācijas apmaiņa,» zinoši piebilst Eva.

«Jā, Bosvels, iepriekš neziņojot, būtu ieradies pat pie [filozofa] Voltēra, kas bija tā laika slavenākais vīrs, — o, es gribu redzēt viņa māju,» ieķiķinās Miks. «Apkalpotājs saka: «Misters Voltērs ir gultā, viņš pašlaik ir aizņemts.» — «Nu nekas, es pagaidīšu.» Tā viņš gaida trīs dienas, līdz Voltērs iznāk ārā un sasveicinās. Apbrīnojama lieta — vienkārši gribi kādu satikt, ieliec kāju durvīs un teic: «Atbildi uz maniem jautājumiem!»»

Cilvēki, kam interesē runāt par idejām, diskutēt par mākslu un literatūru, ir sasniedzami, tu viņiem uzdod jautājumu, un viņi atbild — jo sabiedrībā ir šī vienotā vērtību sistēma, laimīgi reflektē Miks. «Arī tāpēc es gribēju uzrakstīt šo grāmatu — man liekas, ka vērtības tagad ir apdraudētas. Cilvēki vairs pienācīgi nenovērtē izglītību, par kuras pieejamību esam tā cīnījušies, nenovērtē spēju strīdēties. Tas nenozīmē, ka viņu ienīsti, bet respektē viņa intelektu. Uzvarēsi strīdā, ja tev būs labāks racionālo argumentu «komplekts» nekā viņam. Tagad Eiropā ir situācijas, kad cilvēki vienkārši kliedz viens uz otru: «Es tā domāju!»,  nepierādot, ka otram nav taisnība. Esam gājuši atpakaļgaitā.»

Miks, pats īsts britu džentlmenis veclaicīgā platmalē, vācot informāciju grāmatai, apbraukājis Bosvela un Džonsona iluzoros 18. gadsimta galamērķus Latvijā. «Paliela daļa grāmatas ir uzrakstīta Cēsu un Valmieras bibliotēkās. It īpaši Valmiera — ļoti produktīvi, jo tur vari sēdēt tieši blakus Gaujai. Visiem, kam ir rakstnieka tieksmes, iesaku — ejiet uz Valmieras integrēto bibliotēku!» viņš runā pilnā nopietnībā.

Alūksnes pilī, kur tagad iekārtots muzejs, Koljers saņēmis atļauju pastrādāt pie barona Kristofa fon Fītinghofa rakstāmgalda. Kaut ko līdzīgu atkārtojis no Āraišiem viegli sasniedzamajā bijušajā Veselavas muižā. Tā gan Džonsona un Bosvela maršrutā, visticamāk, nebūtu gadījusies, taču bijis auglīgi sajust laika kontekstu. «Jā, tagad es diezgan labi varu identificēt arhitektūru,» Miks secina. «Vecajiem īpašumiem ir standarta iekārtojums: zināms, kur atrodas muižas kungu māja, koku gatve. Koki bieži vien izdzīvo labāk nekā celtnes, tie var pastāstīt daudz.»

Dīvaina lieta atgadījusies ar grāmatā pieminēto bijušo Straupes zirgu pastu. Tas savulaik atradies uz lielā ceļa, kas no Rīgas veda uz Tērbatu, tagadējo Tartu. «Zirgu pasts ir pietiekami vecs, lai eksistētu arī Džonsona un Bosvela laikā. Romānā liku viņiem tur piestāt,» Miks ar prieku stāsta. «Tad pētnieciskos nolūkos lasīju Kazanovas memuārus, un 1004. lappusē viņš runā par to, kā iegriežas Kleine-Roop [Mazstraupes] ciematā! Paliek tur ar franču aktrisi, kas viņam piedāvāja visus savus dimantus, lai viņš aizkavētos. Tas bija jocīgi — vispirms es uzrakstīju un pēc tam saņēmu apstiprinājumu, ka tas patiešām tā noticis. Viss saslēdzās!»

Vēl kāds amizants brīdis piedzīvots pagājušogad, kad bija izdota tikai grāmatas angļu versija. Ar autoru sazinājās grupa cilvēku, kas mācās angļu valodu: «Nevaram saprast, vai tas ir reāls stāsts vai izdomājums?» «Jutos priecīgs, teicu — jā, atvainojiet, tā ir daiļliteratūra, bet…» Miks smaida.

«Mani interesētu, ja cilvēki precīzāk pateiktu, kādu reālisma līmeni viņi grāmatai piedēvē,» Koljers sev raksturīgi filozofē. «Literatūrā var būt, ka teksts ir fikcija, bet 240 zemsvītras piezīmes — faktoloģiskas, reāla informācija. To iemācījos, lasīdams 18. gadsimta grāmatas. Daudz bagātīgāka lasīšanas pieredze! Bosvels taisa daudz zemsvītras piezīmju, redaktori tālāk veido piezīmes viņa piezīmēm. Neticams faktu un fikcijas maisījums!»

Melānijas Vanagas teritorija

Bet apvidū, kur notiek mūsu saruna, arī ir dzīvojusi ceļotāja, ko Miks labprāt būtu saticis. «Labs iemesls nerakstīt par Amatas novadu — to jau paveikusi Melānija Vanaga,» viņš runā ar respektu. «Jā, dažkārt rakstnieki stingri iezīmē savu teritoriju. Tas būtu kā rakstīt par Losandželosu 20. gados, domājot, ka vari to izdarīt labāk par Reimondu Čandleru. Tad tiešām ir vajadzīgs ļoti oriģināls piegājiens!»

Melānija Vanaga izcēlusi aspektu, kas ļoti fascinē Evu un Miku, jaunienācējus Amatas novadā, kurš gan izveidots tikai 21. gadsimta sākumā, apvienojot Drabešu, Nītaures, Skujenes, Zaubes un Amatas pagastus. «Tik mazā apvidū ir sava upe! Cilvēki saka — un arī Gauja sākas Amatā. Bet Amatas upe ne tikai sākas, bet arī tek caur Amatai un beidzas Amatā.»

Pirms diviem gadiem novada skolām organizēts pārgājiens pa Melānijas Vanagas vietām. «Viņai ir rokrakstu grāmata ar kartēm, ko pati zīmējusi, gājusi pa posmiem un aprakstījusi, kādi cilvēki dzīvo, kādas mājas ir. Skolas varēja izvēlēties, kurus posmus iet, fotografēt, salīdzināt, kā vieta ir mainījusies,» viņa stāsta.

Vietai, kas pagātnē ir bijusi liela un svarīga, vairs var nebūt administratīvas un politiskas nozīmes, to viņi paši pieredz arī Āraišos. «Cilvēki bieži saka «Āraišu novads», kaut gan novads ir Amatas,» Eva aizdomājas. «Baznīca, pieci kapi… Sākot no senkapiem līdz mūsdienu kapiem — tas vien liecina, ka vieta ir bijusi ievērojama.»

Evas pirmais uzdevums, pirms pieciem gadiem sākot strādāt Amatas domē, — rīkot forumu, vai pašvaldībai vajag no valsts pārņemt Āraišu arheoloģisko parku ar ezerpili. Kad pieņemts pozitīvs lēmums, vajadzējis cīnīties par Eiropas projektu naudām.

«Tagad mums ir Āraišu zīmols un Āraišu leģendas,» gandarīti skaidro pieredzējusī tūrisma profesionāle, kurai ir pieredze arī Latvijas Tūrisma attīstības valsts aģentūrā Londonā. «Kājāmejamā attālumā, skaistā, ainaviskā vietā ir Āraišu arheoloģiskais parks, baznīca, vējdzirnavas, Drabešu muiža ar Amatu māju. Cilvēks atbrauc, un viņam visu dienu ir, ko darīt. Tad var attīstīties arī naktsmītnes, ēdināšanas pakalpojumi. Drabešu muižā savulaik bija bērnunams, kur strādāja Aleksandrs Čaks. Viens no stāstiem — viņam Cēsu pusē bija meitene, kurā viņš bija iemīlējies, tieši Drabešos uzrakstījis skaisto dzejoli Miglā asaro logs

Tādas tūrisma odziņas Eva spēj uzlasīt arī klaja lauka vidū. No Rīgas pa asfaltētu ceļu ērti sasniedzamajā Zaubē ar pilsdrupām un diviem ezeriem dzimis un skolā gājis konfekšu «tēvs» Vilhelms Ķuze. Labs iemesls, lai nākotnē uz kādu apaļu jubileju veidotu pasākumu. Interesanti, ka saldumu gatavošana mazajā Zaubē ir cieņā. «Spēcīga lauku toršu tradīcija, baznīcas draudzes priekšniece, piemēram, arī cep tortes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs šo disciplīnu ielikām festivālā,» Eva piemin par gadskārtēju tradīciju kļuvušos kulināros svētkus ar pavāru sacensībām, kartupeļu rīvēšanas un gurķu mazsālīšanas konkursiem. «Gurķus taču arī visi sāla! Iepriekšējā vakarā iesāli un vari piedalīties, kādi 10 dalībnieki bija, pietiekami.»

Festivāli, ja nav vietējo cilvēku «pamatbāzes» ne tikai publikā, bet arī dalībnieku vidū, zaudē jēgu, viņa uzsver. «Uzrīkot var visu, bet tad tas ir no malas atvests pasākums, ielikts kaut kur laukos. Zaubes festivāls ir dabiski izaudzis. Pirmajā festivāla gadā man bija vairāk nekā 50 palīgu, pilnīgi aizkustinājums!»

Par gandarījumu Mikam un Evai, jaunu attīstības posmu piedzīvo arī Āraiši, kur viņi abi darbojas iedzīvotāju biedrībā. «Vairs nevaru iedomāties nevienu tukšu māju, cilvēki ir parādījušies. Āraišu vējdzirnavās tikko uzņēma Andra Gaujas jauno filmu. Āraišu ezerpilī filmēja Baltu ciltis, Nameja gredzenu  tepat uz mūsu ceļa. Baznīcai, kas ilgi bija stalažās, ir izremontēta fasāde un interjers. Dažu gadu laikā — pozitīvi, uz attīstību vērsti notikumi,» stāsta Eva.

Pats negaidītākais pārsteigums, ko sarunu biedre pielīdzina laimestam loterijā: viņu ģimenes jaunākais dēls kopā ar brāli 1. septembrī dosies uz vecās Drabešu internātskolas vietā pašvaldības iekārtoto Drabešu Jauno pamatskolu. «Izremontēta, skaista! Direktore Kristīne Paisuma bija konsultante izglītības satura centrā, braukāja pa pasauli un skatījās labākos piemērus alternatīvai, uz kompetencēm balstītai izglītībai. Šī skola arī būs demo projekts, kur izmēģinās jaunās kompetenču programmas. Man ir liela ticība, ka tur viss būs ļoti labi. Jā, tiešām ir ticība, ka lauki var.»

Sudrabs kā zelts

Pirmo reizi Latvijas vēsturē U-18 basketbola izlase spēlēja Eiropas čempionāta finālā, izcīnot sudrabu. Komandas rezultatīvākais līderis Artūrs Mārtiņš Žagars (18) spēlē Spānijas klubā un sapņo par NBA

Labākais saspēles vadītājs savā vecumā, kāds jelkad mums ir bijis. Dieva dots talants. Tā par Artūru Žagaru saka basketbola leģenda Valdis Valters. «Pat es viņa vecumā nebiju tik labs,» smejas Valters un stāsta, ka svētdien, 5. augustā, Eiropas čempionāta fināla spēle Arēnā Rīga viņu priecējusi. Junioru līmenis augsts, gluži kā pieaugušajiem. Latvija gan Serbijai zaudēja ar 90:99, taču katrs spēli redzējušais zina, ka uzvara bija tuvu, jo divas minūtes pirms beigām no zelta šķīra tikai četri punkti. Tieši tāpēc treneris Artūrs Visockis-Rubenis izlasei pēc spēles teica: «Šī ir uzvara, ejam augsti paceltu galvu.» Visvairāk punktu guva Artūrs Žagars un kļuva par piekto rezultatīvāko spēlētāju čempionātā. Spēlē ar Krieviju vien 35 punkti, bet ar Serbiju 26. Žagars iekļauts All-Star Five jeb visa čempionāta spēlētāju izlasē.

Asistējis tētim treniņos

Nākamajā dienā pēc spēles ar Artūru nav iespējams sazināties. Viņš paziņojis Latvijas Basketbola savienībai un saviem vecākiem, ka ir izsmelts un nebūs spējīgs tuvākajās dienās sniegt intervijas. Savukārt vecāki Ilze un Juris labprāt dalās priekā par sasniegumu un to, kā dēls līdz tam nonāca. Tētis Juris nav slavenais aktieris, kā pirmajā brīdī varētu izklausīties, bet darbojas vadošā amatā Latvijas un Igaunijas IT uzņēmumā. Mamma Ilze strādā pasākumu aģentūrā gan par frizieri, sagatavodama aktierus un dziedātājus koncertiem un filmēšanām, gan arī vada dažādas meistarklases, piemēram, sapņu ķērāju gatavošanā. Žagari ir šķīrušies. Emocionālās lomas dēla audzināšanā sadalītas: mamma ir mīļums un rūpes, tēvs stingrība un basketbols. «Artūrs ir dzimis Lieldienās, Lielajā piektdienā, divpadsmitos dienā. Bumbas viņam patikušas kopš divu gadu vecuma un pilnīgi vienalga, kādas, ka tik bumbas,» stāsta mamma. Dēls no četru gadu vecuma brauca līdzi tētim uz basketbola treniņiem. Juris stāsta: «Man kopš bērnības bija sapnis par basketbolu, taču dzīvoju Jūrmalā, un vecāki nevarēja izvadāt uz Rīgu, tāpēc sāku trenēties ļoti vēlu.» Pumpuru vidusskolas puišus trenēja skarbais treneris Ainārs Zvirgzdiņš un īsā laikā dabūja līdz U-18 izlases līmenim, kurā Juris paspēja uzspēlēt. «Ar Artūru es savu sapni izdzīvoju otrreiz,» saka tētis.

Redzot dēla interesi par sportu, bija skaidrs, ka jāpārceļas no Jūrmalas uz Rīgu. Puika sāka mācīties Rīgas 49. vidusskolā un septiņu gadu vecumā trenēties Daugavas Sporta namā. Bija galvastiesu pārāks un spēja noskriet divus gadus vecākus puišus. Kad Artūram bija seši gadi, vecāki izšķīrās. Juris ir precējies otrreiz. Sievas Rūtas dēli Krišs un Kārlis arī spēlē basketbolu: Krišs Helmanis drīzumā cīnīsies Eiropas čempionātā Serbijā Latvijas U-16 izlases sastāvā. Rūtai un Jurim aizbildniecībā ir trīsgadīgs Edvards, kurš iepriekš audzis bērnunamā. Visi lielie brāļi viņu dikti mīlē.

Lūzums bijis 4. klasē, kad pilnā nopietnībā Artūrs paziņoja, ka basketbolu metīs pie malas. «Viss apnicis. Iešu futbolā, tur man patīk,» tētis atceras sarunu. Puikam patika pilnīgi visi sporta veidi, kur ir bumba, to skaitā volejbols, teniss un pingpongs. Tētis izskaidroja, ka arī futbolā būs treniņi un diezgan ticams, ka arī tur apniks. Artūrs neatkāpās. Tētis panāca soli pretī un rosināja mēnesi iet gan uz futbolu, gan basketbolu. Pēc nedēļas Artūrs jau bija izvēlējies — tomēr basketbols. «Mājās visās malās bija mazie basketbola groziņi: pie durvīm, pie sienām. Nodauzīti tā, ka spēju tik pirkt jaunus,» atceras mamma Ilze. Kā dēls atnācis no skolas un izmācījies, tā sācis skatīties video ar NBA spēlētāju trikiem, pēc tam mēģinot tos atdarināt.

Žagars spēlēja gan U-14, gan U-16 izlasēs. Daudzi no puišiem ir noturējušies arī līdz U-18, un tas rada drošības un komandas sajūtu. Mamma stāsta, ka visi puiši ir ļoti gaiši un forši. «Čempionāta laikā jo īpaši bija jūtama saliedētība un mīlestība, kas viņos ir,» saka Ilze.

Aģents Porziņģa brālis

Kad Artūram bija 14, viņa tēti Juri iepazīstināja ar Jāni Porziņģi, sertificētu NBA basketbola aģentu ar pasaulas mēroga pieredzi. Jānis ir Kristapa Porziņģa brālis un arī viņa menedžeris. Juris atceras, ka toreiz ieguva daudz vērtīgu padomu. Nu jau gadu Jānis ir Artūra aģents aizvadīto sezonu Žagars nospēlējis Spānijas klubā Joventut.

Pirmā citvalstu klubu interese par Artūru radās pirms diviem gadiem U-16 čempionātā Polijā, kur latvieši izcīnīja 11. vietu. Latvieti pamanīja kāds aģents, kurš meklēja jaunus spēlētājus junioros. Uzaicināja uz pārbaudes turnīru Spānijā. 2016. gada decembrī Žagari devās turp, un Artūrs labi sevi parādīja. Sekoja piedāvājums spēlēt Joventut. Tas ir veids, kā klubs gatavo spēlētājus pieaugušo basketbolam. Spānijā spēlē arī Artūrs Kurucs no U-18 izlases, taču citā klubā. «Kāpēc Spānija? Tā ir viena no spēcīgākajām Eiropas valstīm basketbolā,» skaidro Juris. Viņam patīk arī turienes sporta ētika un kultūra, attieksme. Katru dienu atgādina, ka jāstrādā.

Artūrs dzīvo Badalonā, kas ir pie pašas Barselonas. Dzīvo mājā ar citiem basketbolistiem no dažādām valstīm. Treniņš, spēle, treniņš, spēle — tāda ir sportista ikdiena. Vakarā — zvans uz mājām. Uz Rīgu Artūrs lido reizi pusgadā un tad lūko mammas frikadeļu zupu vai gurķus ar krējumu. «Ēd un murrājas,» smejas mamma. Sākums gan bijis grūts, jo Artūrs nezināja spāņu valodu. Tagad to iemācījies un jūtas drošāk, lai gan «viņš nav no tiem, kurš nespētu pieiet uz ielas un kaut ko pajautāt». «Atvērts, draudzīgs un mīļš. Vienmēr mani sabučo, samīļo. Laikam nāk atpakaļ tas, ko saņēmis bērnībā: no rītiem izcēlu no gultas, apķērušos ķengurā, paēda, satinies segā, un nesu uz dārziņu,» atceras mamma. Visu 18 gadu laikā tikai reizi viņai ar dēlu bijis strīds. Divarpus gadu vecumā, kad pacēlusi balsi, pat neatceras, par ko, bet salabuši ļoti ātri. Arī stingrajam tētim nav daudz strīdu, jo Artūrs māk izrunāt visu, kas uz sirds. «Viņš pārdzīvo zaudējumus. Asaras. Viss, kā nākas. Lēnām izrunājot visu, nomierinās un saņemas,» saka tētis. Savukāt pēc uzvarām viņš cenšas dēlā saglabāt piezemētību un nesapriecāties. Raudzīties uz priekšu, spert nākamo soli.

Spēlēšanu Spānijā uzteic Valdis Valters, jo tie ir jauni izaicinājumi. «Ja vien ir iespēja, jātrenējas ārpus Latvijas jāpievelkas augstākam līmenim.» Komentējot Artūra dotības, viņš ir piesardzīgs, piekodina, lai raksts nesanāk pārāk slavinošs. Sakāps galvā? «Ar Artūru tas nenotiks. Viņam ielikts tāds kods, ka tas nenotiks,» saka Valters.

Jau 11 gadu vecumā Artūrs savā Facebook profilā sadaļā «darbs» ierakstīja: Los Angeles Lakers. Tas ir viņa sapnis. Visi Žagari tic un cer, ka kādu dienu tas izdodies sasniegt NBA.

Basketbola nākotne

Svētdienas sudrabs saviļņoja nokarsušo Latviju. Lepnums un aizkustinājums. Pilna Arēna Rīga sauca: «Mūsu zeme Latvija!» Artūra mamma Ilze saka: «Man šīs dienas bija sajūta kā Dziesmusvētkos kopība, vienotība. Cilvēki uz arēnu nāca fanu kreklos ar spēlētāju numuriem, tāds atbalsts. Kā es smējos — stress un panika divas nedēļas.»

Sudraba medaļa Eiropas čempionātā nav nejaušība. Treneris Artūrs Visockis-Rubenis strādā ar puišiem no U-14 laikiem. Ar Artūru nometnē iepazinās, kad viņam bija 12 gadu. «Labi spēlēja ar vecākiem puišiem, savādāks un ļoti interesants spēlētājs. Nebija šaubu, ka būs izlasē. Katru sezonu spēra soli uz priekšu,» atceras treneris. Izlasē joprojām ir daudz spēlētāju, kuri sāka U-14. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izveidojusies laba komandas sajūta. Kā būtisku ietekmi Visockis-Rubenis norāda arī to, ka Latvijas Basketbola savienība nodrošina visu vajadzīgo un rūpējas, lai puikas tiek uz ārzemju turnīriem. «Sistēma ir labi uzbūvēta. Tikai jāstrādā, jāiet uz priekšu. Jābūt kā atsperēm!» saka treneris čerkstošā balsi, jo svētdien to spēlē pazaudējis.

Jauniešu izlasi, kāda tā izskatās patlaban, treneris veidoja pamazām kopā ar kolēģiem Robertu Zeili, Gati Melderi, Gunāru Gailīti, Ainaru Bagatski, Ēriku Visocki un Kristīni Plūmi. «Ar ko atšķiras labs sportists no izcila personība,» skaidro Visockis-Rubenis. Un šo gadu laikā ar personībām viņam brīžam gājis smagi. Gribējies mest visu pie malas. To pārvarēt palīdzēja ticība Dievam un ģimene. «Sakostiem zobiem jāiztur, un uzvara būs. Lai cik smagi, jāatceras, ka aiz nākamā līkuma ir uzvara un kauss.»

Izcila personība. Tā par Artūru Visocki-Rubeni saka daudzi un norāda, ka viņa ceļš uz trenera amatu ir neparasts. Basketbolu spēlējis tikai savam priekam, ne profesionāli, izstudējis žurnālistiku un sabiedriskās attiecības Rīgas Stradiņa universitātē, strādājis reklāmas aģentūrā par projektu vadītāju un paralēli sācis mācīties par basketbola treneri. Tieši labu treneru sagatavošanu viņš uzskata par būtisku basketbola nākotnē: tai vajadzētu būt specializētākai. Ideālajā variantā sākt mācības jau vidusskolā vai koledžā.

Šī bija trešā reize sešu gadu laikā, kad Latvijas jaunieši spēlēja Eiropas jaunatnes čempionāta finālā: Artūra Štālberga trenētie U-20 Tallinā 2013. gadā atzina Itālijas pārākumu, bet Nikolaja Mazura vadītie U-16 Rīgā 2014. gadā piekāpās Francijai. Ko mācīties no šīs U-18 uzvaras? Kam jānotiek, lai šādu puišu būtu vēl? Valdis Valters ironizē: «Nevajag kā VEF vadītājam Jaunupam smieties par reģionu klubiem, ka tie tādi pašvaki. Šajā U-18 no Valmieras vien ir četri spēlētāji.» Valters aicina Latvijas Basketbola savienību domāt, kā veicināt to, lai klubi ārpus Rīgas noturētos un basketbolu spēlētu visās pilsētās.

Nākamgad latvieši piedalīsies pasaules U-19 kausā, cīnīsies ar Serbiju, Franciju, Krieviju un Lietuvu. Ar kādām cerībām uz to raudzīties? Treneris Visockis-Rubenis saka: «Sabiedrībā jāiegūst pārliecība, ka esam talantīgi, stipri un varam. Kad pārbaudes spēlēs uzvarējām Lietuvu, dzirdēju jautājumu: «Vai tad lietuvieši bija tik švaki?» Nē, vienkārši mēs bijām stipri!»

Dundagas baltais zelts

Viens no diviem Latvijas piensaimnieku kooperatīviem, kuram ir nopietna ražotne, piedāvā vairākus unikālus produktus. Turklāt uztur deviņas savas tirdzniecības vietas

Lai gan paša zemnieku saimniecībā bija karstākais siena laiks, Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma absolvents Guntis Pirvits vasarā pirms 20 gadiem atsaucās uz kursabiedru aicinājumu vadīt piensaimnieku lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību Dundaga.

Guntis ir uzaudzis lauku mājās Alakstē trīs kilometrus no Dundagas. Pienotavas sarkanā, vēsturiskā ķieģeļu ēka vienmēr bijusi acu priekšā. Ziemā, nākdams uz skolu ar kājām, lauku zēns ventilatora siltajos tvaikos sildījis nosalušās pēdas. Arī viņa vecāki te nodeva pienu. «Tajā laikā visiem bija pa kādai gotiņai, kādos tik veidos neveda to pienu — ar ritenīšiem, ar zirgiem,» Guntis atceras. Pienotava gandrīz 100 gadus bijusi svarīgs objekts plašai apkārtnei. Kā liecina pie sienas joprojām atrodamā plāksne, 1927. gadā te atklāta «Dundagas 1. kopmoderniecība, projektēta un ierīkota no Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības».

Biezpienu izķer

Padomju gados centralizēti pakļauta lielajām piena pārstrādes rūpnīcām te Liepājā, te Talsos vai Ventspilī, Dundagas pienotava tomēr joprojām palikusi atsevišķa struktūrvienība. «Šeit savāca pienu, separēja, pasterizēja. Krējums gāja uz Okti, kur taisīja sviestu, vājpiens — uz Aizputi, kur taisīja piena pulveri. 1992. gadā, kad notika privatizācija, apkārtnes zemnieki izdomāja — atgūsim šo īpašumu, izveidosim kooperatīvo sabiedrību!» vēsturi īsi izklāsta iestādes pirmā persona.

1998. gadā, kad Pirvits ķērās pie darba, Dundagas pienotavā ražoja un tirgoja tikai sviestu, biezpienu un krējumu. Tagad produktu grozā ir vairāku veidu sieri un jogurti, daudz dažādu citu produktu. «Neliekam stabilizatorus, tikai to, kas ir nepieciešams, — sāli, cukuru —, tāpēc termiņi ir gaužām īsi. Lielveikaliem tā ir problēma. Protams, šajā karstajā vasarā nav tik viegli tikt ar visu galā,» stāsta Guntis. «Bet mūsu sviestu, piemēram, ir novērtējis Mārtiņš Rītiņš,» viņš kļūst lepns. «To joprojām ņem restorāns Vincents. Vienīgie Latvijā ar kuļmucu ražojam specifisku skābkrējuma sviestu, kuram krējumu ieraudzē. To saņēmām mantojumā no priekštečiem, paldies iepriekšējiem meistariem!» Arī slavenās ziedes Evija izgudrotājs, nu jau nelaiķis Edgars Riņķis braucis uz Dundagu pirkt savai mikstūrai tieši šo sviestu.

Viss attīstījies soli pa solim. Gatavojot sviestu, pāri paliek paniņas. Kādreiz tās izlietas atkritumos. Taču Guntis Pirvits Liepājas piena kombināta veikalā pamanījis paniņu biezpienu, lūdzis Dundagas meistariem tādu dabūt gatavu. «Tagad paniņu biezpienu izķer, cilvēki rindā stāv, tik daudz nevaram saražot.»

Mīkstais siers Mare ar dažādām piedevām esot jau mūžībā aizgājušās Aijas Goldes, ko Guntis sauc par «Latvijas sieru mammu», ideja. «Arī uz knapsieriņu viņa mūs pavedināja. Tas ir senākais siera veids Latvijā, ko gani ņēma līdzi. Sakaltēts olbaltums, kas varēja gandrīz bezgalīgi ilgi glabāties. Mums gan tas jākaltē atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām.» Siers Taizelis, kura recepte atceļojusi no Slovākijas, veidots sadarbībā ar čehu kolēģiem. Dundagā gatavo arī cīgeru, svarīgu Raunas zaļā siera sastāvdaļu.

Bet unikālā Labdara, raudzētā piena produktam ar zarnu mikrofloru atjaunojošo baktēriju, autore ir zinātniece Vija Raminiece. «Produkts tik cimperlīgs, baktērija tik dzīva! Roku darbs, rūpnieciski to nekad nevarēs izdarīt. Pēc tā brauc cilvēki, kas sabojājuši veselību Černobiļā. Nav brīnumlīdzeklis, bet laikam jau palīdz. Arī pēc smagām operācijām tas būtu pirmais produkts organisma atjaunošanai,» apgalvo pienotavas boss.

Pats piens Dundagas pienotavai esot citāds nekā lielražotājiem, nehomogenizēts, tuvāks dabiskajam. «Pudele pastāv, tur ir tauku kārta virsū. Pēc tā brauc cilvēki, kuru bērniem ir alerģijas.»

Protams, vissvarīgākā ir piena sākotnējā kvalitāte. Kādreiz kooperatīvā bija vairāk par 200 dalībnieku, šobrīd tikai 50. Saimniecību ražība gan ir pieaugusi, minimums ir padsmit govju. Tomēr kooperatīva biedriem no Dundagas, Talsu, Vandzenes, Laucienes, Ventspils apkārtnes fermas kopumā nav lielas, metodes tuvas bioloģiskajai lauksamniecībai. «Govis iet ganos, ēd zāli. Vācijā bioloģiskajās saimniecībās dzirdējām, ka govis vairs nemāk zāli ēst, tiek barotas novietnēs ar skābbarību.»

Kā nepiesārņot pasauli

Piensaimnieku kooperatīvi Latvijā ir vairāki, bet sava nopietna ražotne ir tikai Dundagā un Straupē. «Mums teritorija ir sarežģītāka, piena savākšana nav kompakta. Pie visiem piebraucam klāt ar vecajām GAZ cisternām, izbraukāt meža ceļus ar Mercedes roka neceļas,» iemejas Guntis Pirvits. «Piena pagaidām pietiek. Paldies tiem zemniekiem, kas bijuši uzticīgi!»

Ko dod kooperatīvs? «Katrs zemnieks ir arī īpašnieks,» atbild valdes priekšsēdētājs. «Protams, man kā vadītājam ir sarežģītāk, lai visi būtu apmierināti. SIA var pateikt — Jānim es maksāšu tik, Pēterim — tik. Kooperatīvs vispār ir diezgan sarežģīts veidojums. Ir jāatrod līdzsvars, lai izdevumus varētu sabalansēt ar piena cenu. Mums nevajadzētu būt peļņai, bet ar mīnusiem arī nevajadzētu strādāt.»

Separators, pasterizators, piena uzglabāšanas tanks… Visus procesus fiksē dators — Guntis izrāda kompakto fabriciņu. «Piesardzīgi skatāmies, kur investēt. Man ir teikuši — tu taču varēji paņemt miljonu un te visu brīnišķīgi uztaisīt. Varēju, bet man jau tas miljons būs jāatdod! Esam gājuši pa soļiem, pa atsevišķiem projektiem. Sviesta mašīnu, piemēram, nopirkām Čehijā lietotu. Atjaunota turpat Čehijā, strādā perfekti, varam gan sviestu, gan biezpienu fasēt. Tā toreiz maksāja 13 000 latu, bet, iesniedzot projektu, varēju paņemt jaunu, kas maksāja 130 000 latu. Milzīga atšķirība! Labi, 50% summas man projekts segtu, bet tik un tā būtu kādi 60 000 latu jāatmaksā. Ir ļoti jāpēta tirgus, lai saprastu, vai varam to atļauties. Pretēji ir sanācis ar kases aparātiem — neņēmām pašus dārgākos, un, redz!», Guntis atklāj bēdīgu stāstu. Pagājušajā piektdienā bija paredzētas svinības — atkal atvērtajā Āgenskalna tirgū jāatver dundadznieku stends. Taču VID nav bijis mierā ar šim nolūkam rezervēto kases aparātu, kas pirms gada iepirkts atbilstoši jaunajām prasībām. «Nevaram sākt strādāt! Un tas jau nav tikai mums. Zinu arī citus, kam ir tādi aparāti. Neviens vairs nesaprot, ko drīkst un nedrīkst,» drūmi saka uzņēmējs.

Tirdzniecības vietu tīkls audzis reizē ar sortimentu — savos veikalos un stendos dundadznieki iztirgo pusi visas produkcijas. Vispirms veikals Dundagā, tad Talsos, Tukumā, Ventspilī, Jūrmalā, Kauguros. «Rīga ir pamata noieta tirgus. Esam atrodami Čiekurkalnā, Centrāltirgū, tagad būsim Āgenskalnā,» stāsta Guntis. Mazo tirdzniecības vietu priekšrocība — pietiekami daudz lejamās produkcijas, ko fasē arī līdzatnestā tarā. «Mēģinām nepiesārņot pasauli. Protams, pārdevējam tas ir sava veida risks. Ielies netīrā pudelē, bet pircējs teiks — redz, jums tas piens bija tāds!»

Visu laiku jādomā, kā nokļūt līdz pircējam, kā izdabāt, uzsver Guntis. «Tas, ka tu saražo zeltu un tas atrodas Dundagā, vēl nekas nav. Statistika rāda, ka IKP pieaug, bet tirgus mums Latvijā samazinās, pircēju kļūst mazāk. Tagad esam veikalos TOP, mazliet — Maxima un Rimi. Lielveikalu invāzija ir milzīga. Protams, lielveikali piedāvā akcijas, spiež arī mazo piegādātāju uz ceļiem. Kooperatīvu asociācijā bija pētījums: Latvija izceļas ar to, ka ap 60% cilvēku iepērkas akcijās.»

Dundagas piensaimnieku galva nepretenciozi definē savu uzņēmumu ar divu miljonu eiro apgrozījums kā pilienu Latvijas piena tirgū. «Ja kāds lielais uzņēmums mainīs cenu, arī mums būs jāmēģina tikt līdzi.» Viņi sadarbojoties ar «amata brāļiem» Kazdangā, Tukumā, Rankā, ar uzņēmumu Latvijas piens. «Piemēram, Rankai kādā brīdī, kad tirgus bija pilns, vājpienu pārdevām, savukārt tirgojam viņu sierus, tāpat arī Jaunpils sierus. Esam sadarbojušies arī ar poļiem un lietuviešiem. Pienu normāli var aizvest 1000 km, tālāk gan nerentējas.»

Pirvits ar gandarījumu piemin 50 darbavietas, ko ir radījis viņa vadītais kooperatīvs. Tuvākās nākotnes plānos — jauns veikaliņš Dundagas centrā, kas būtu plašāks, ar sirmgalvjiem ērtākām kāpnēm un pamanāmāks caurbraucējiem nekā šībrīža Pienenīte pienotavas mājā. «Kā Rainis ir teicis, nepārtaukti jāmainās, lai pastāvētu,» viņš rezumē.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pats esmu no Dundagas, un mūsu kooperatīvs ir viens no uzņēmumiem, kas šeit vēl reāli darbojas. Būtu tiešām žēl, ja tā te nebūtu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārāk daudz esmu mēģinājis izdarīt viens pats. Ir jāuzticas cilvēkiem, kas tev ir apkārt, jāveido komanda, jāļauj strādāt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevajadzētu iespringt uz maksimālo. Nevajag visu ieguldīt biznesā, nesaprotot, kāda būs atdeve. Vēl nekas nav izdarīts, bet jau brauc ar lepnām mašīnām! Kad krīt bedrē, ir kirdik.

Ir iesaka

Līdz 19. septembrim. IZSTĀDE. KLEITONA LIDOJUMS ISSP GALERIJĀ BERGA BAZĀRĀ. Amerikāņu fotogrāfa Džeisona Fulforda fotogrāfijas uzņemtas no 1997. līdz 2003. gadam, kad viņš ar motociklu apceļoja ASV, bet nosaukums aizgūts no 1835. gadā notikuša deviņu stundu lidojuma ar gaisa balonu. Fotogrāfa darbi publicēti The New York Times, Harper’s, Newsweek, WIRE, 2014. gadā viņš saņēmis Gugenheima stipendiju, ir vairāku monogrāfiju autors. Issp.lv

10.-12. augusts. FESTIVĀLS. SANSUSĪ AKNĪSTĒ. Alternatīvais kamermūzikas festivāls svaigā gaisā, uz mežā un izcirtumos uzbūvētām skatuvēm pulcē laikmetīgās mākslas meistarus no dažādām valstīm, lai izbaudītu mūziku, teātri, cirku un laikmetīgo deju. Šāgada viesu vidū klasiskās ģitāras virtuozs Kristiāns Vernike, gaisa akrobātes Marina Mecodžorno-Brauna un Natālija Oleinika un citi. Biļetes cena 20—40 €. Bilesuparadize.lv

9.-15. augusts. FESTIVĀLS. SUMMERTIME — AICINA INESE GALANTE DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Atklāšanas koncertā — Frenka Sinatras dziesmas, 10. augustā roka hiti pianista Daniila Krāmera un Antona Rumjanceva džeza kvarteta izpildījumā. 11. augustā Galantes koncerts Mazajā un Gorana Bregoviča uzstāšanās Lielajā zālē. Gala koncertā 12. augustā — Latvijas un ārzemju zvaigznes, 14. augustā itāļu dziedātājs Džovanni Kostello, bet 15. augusta koncertā Trio Paris Royale. Biļetes cena 9—120 €. Bilesuparadize.lv

11. augusts. PASĀKUMS. SIMTGADES ZAĻUMBALLES DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Simts dienas pirms simtgades dažādās Latvijas vietās — brīvdabas estrādēs, pļavās, pilskalnos un muižu parkos — sestdienas vakarā notiks zaļumballes ar dzīvo mūziku, dejošanu un jautrību līdz saullēktam. Muzicēs lauku kapelas, balles orķestri, pazīstamas grupas. Rīgā plkst. 17 balle sāksies Mežaparkā, bet plkst. 19 —Brīvdabas muzejā. Vairāk informācijas Lv100.lv.