Diena: 2. augusts, 2018

Ko Centrālāfrikas Republikā gribēja paveikt krievu žurnālisti?

Krievijas žurnālisti un dokumentālisti Orhans Džemals, Aleksandrs Rastorgujevs un Kirils Radčenko, kurus 30. jūlijā nogalināja pagaidām nenoskaidroti cilvēki Centrālāfrikas Republikā, bija iecerējuši izveidot dokumentālo filmu par privātās militārās organizācijas Vagner algotņiem un gatavojās doties uz filmēšanu Ndassimas zelta raktuvēm, ceturtdien informē Dw.de. Tā kā žurnālisti uzskatīja, ka Vagner algotņi darbojas ar Krievijas varasiestāžu atbalstu, viņi par savu uzturēšanos šajā Āfrikas valstī neinformēja Krievijas vēstniecību.

Žurnālisti bija ieplānojuši doties uz Ndassimas zelta raktuvēm, teikts trešdien publicētajā “Izmeklēšanas pārvaldes centra” vadītāja un Kremļa opozicionāra Mihaila Hodorkovska paziņojumā. Ar palīdzību filmēšanā zelta raktuvēs bija sarunāts kāds vietējais ANO struktūras darbinieks. Šim cilvēkam bija žurnālistiem jāpiegādā arī informācija par Krievijas militāro instruktoru darbību Centrālāfrikas Republikā.

“Izmeklēšanas pārvaldes centra” paziņojumā teikts, ka žurnālistu drošības jautājumi un visdrošākie ceļa maršruti tikuši apspriesti ar ANO darbinieku. Visi trīs Krievijas žurnālisti Centrālāfrikas Republikā ieradās ar tūristu vīzām un netika akreditēti Krievijas vēstniecībā. Tā kā žurnālisti uzskatīja, ka Vagner kaujinieki darbojas ar Krievijas varasiestāžu atbalstu, “vēršanās Krievijas diplomātiskajās pārstāvniecībās padarītu pētniecību bezjēdzīgu,” teikts “Izmeklēšanas pārvaldes centra” paziņojumā.

Tam netiešs apliecinājums ir arī Krievijas oficiālo mediju paziņojumi, ka trīs žurnālisti Centrālāfrikas Republikā “uzņēma dokumentālo filmu par šīs valsts dzīvi”.

Kā raksta interneta vietne Africa Intelligence, Krievija ar Centrālāfrikas Republikas vadību vienojusies par Ndassimas zelta raktuvju izstrādi. Iemesls šai sadarbībai esot kārtības ieviešana reģionā, kuru apdraud vietējie nemiernieki.

Kas ir “Vagner” algotņi?

Privātā militārā kompānija Vagner vai Vagner grupa ir neoficiāla militāra organizācija, kura neietilpst nevienā no Krievijas regulārajiem militārajiem veidojumiem un kurai nav pat juridiska statusa. Vagner vienības kaujinieku daudzums dažādos laikos bijis atšķirīgs – no 1350 līdz 2000 cilvēku. Vācu avīzes Bild publiskotie dati, kas iegūti Aizsardzības ministrijā, liecina, ka algotņu kopējais skaits sasniedz 2500 cilvēku.

Krievijas oficiālās varasiestādes Vagner vienības pastāvēšanu noliedz. Kremlis tikai ir atzinis, ka Krievijas pilsoņi var privāti piedalīties kaujas darbībās ārpus valsts robežām. Lai arī algotņu darbību patlaban liedz Krievijas likumdošana, tomēr Valsts domē jau izskanējis ierosinājums piešķirt likumību privātajām militārajam organizācijām.

Kā radās “Vagner”?

Par organizācijas vadītāju tiek uzskatīts Dmitrijs Utkins “Vagners” (dzimis 1970. gadā). Ar šo militāro organizāciju viņš, acīmredzot, sāka nodarboties pēc tam, kad atvaļinājās no Pleskavas apgabala Pečoros dislocētās 2. speciālo uzdevumu brigādes 700. specvienības komandiera amata. Kopš 2017. gada jūnija Utkins iekļauts ASV sankciju sarakstā tieši dēļ saistības ar Vagner.

Par vienības finansējumu medijos tiek minēts, ka to piešķir ar slepeniem Aizsardzības ministrijas lēmumiem, kā arī naudu dodot Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvinātais biznesmenis Jevgēņijs Prigožins, kuru dēvē arī par “Putina pavāru”. Prigožins esot piedalījies arī vairākos Vagner nodrošinājuma iepirkumos. Tāpat kā Utkins, arī Prigožins ir iekļauts ASV sankciju sarakstā un savu saistību ar Vagner oficiāli noliedz.

Pēc neoficiālām ziņām, ar Prigožinu saistītā firma Euro Polis, kas kopš 206.-2017. gada ziemas Sīrijā nodarbojas ar gāzes un naftas atradņu izstrādi, 2017. gada vasarā esot noslēgusi līgumu ar Sīrijas valsts koncernu par darbu un apsardzes nodrošināšanu naftas atradnēs. Tādējādi Krievijas uzņēmums pretī saņems ceturto daļu no iegūtās naftas, raksta ziņu aģentūra AP. Tiek uzskatīts, ka apsardzes funkcijas veic Vagner.

Pirmoreiz par Vagner algotņiem ziņoja Ukrainas specdienesti 2014. gada maijā Donbasā. 2017. gada oktobrī Ukrainas drošības dienesta vadītājs Vasilijs Gricaks paziņoja par Krievijas algotņu līdzdalību Ukrainas militārās transporta lidmašīnas Il-76 notriekšanā 2014. gadā, Doņeckas lidostas ieņemšanā un līdzdalību asiņainajās Debaļcevas kaujās.

2015. gada otrajā pusē liecības par Vagner kaujinieku darbību parādījās jau no Sīrijas. Tiek uzskatīts, ka algotņi piedalījās pirmajā un otrajā Palmiras ieņemšanā 2016. un 2017. gadā.  Kopš 2017. gada jūnija Vagner algotņu mērķi esot izmainījušies, jo Krievijas Aizsardzības ministrija krasi samazināja algotņu apgādi ar ieročiem.

Kādas ir intereses Āfrikā?

Krievijas algotņu interese par Āfriku tika pamanīta pēc Krievijas augstākās varas pārstāvju sarunām ar Sudānas un Centrālāfrikas Republikas līderiem 2017. gada rudenī. Vagner algotņi Sudānā tika manīti kopš 2017. gada beigām, vēsta BBC. Savukārt izdevums The Bell raksta, ka aptuveni 100 algotņi apmāca Sudānas militārās vienības. Izdevums pieļauj, ka pretī Prigožina uzņēmumi M Invest un Meroe Gold saņēma koncesijas vienošanos par zelta ieguvi šajā valstī.

Bruņoti ļaudis bija pamanīti arī Sudānas kaimiņvalstī – Centrālāfrikas Republikā. Turklāt iespējams, ka te esot runa jau par jaunu privātu militāru vienību, kas neesot saistīta ar Vagner. Oficiāli zināms tikai tas, ka Krievija pēta “savstarpēji izdevīgas dabas resursu ieguves iespējas Centrālāfrikas Republikā. 2018. gadā sākās kalnu rūdas ieguves meklēšana”, teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā martā.

Paziņojumā arī teikts, ka Maskava janvāra beigās vai februāra sākumā “bez atlīdzības” Centrālāfrikas armijas vajadzībām piegādāja strēlnieku ieroču partiju un sprāgstvielas, kā arī nosūtīja piecus militāros un 170 Krievijas civilos instruktorus, lai apmācītu Centrālāfrikas militārpersonas.

Pirmie, kas ziņoja, ka šie “civilie instruktori” varētu būt Vagner algotņi, ziņoja Francijas radiostacijas Europe1, ziņu aģentūras AFP un izdevuma Le Monde žurnālisti. Pēc viņu ziņām, krievi par savu bāzes vietu izvēlējās bijušā valsts diktatora Žana Bokasas dzimto vietu 60 km no valsts galvaspilsētas Bangi.

Mājokļu garantiju programma jaunajiem speciālistiem: īsais rīcības plāns

ALTUM Mājokļu garantiju programma ir valsts atbalsta programma mājokļa iegādei vai tā būvniecībai, un to patlaban ļoti aktīvi izmanto jaunie speciālisti vecumā līdz 35 gadiem, arī ģimenes ar bērniem līdz 23 gadu vecumam visā Latvijā. Kopumā ar programmas palīdzību pie sava mājokļa tikušas jau 9138 ģimenes ar bērniem un 440 jaunie speciālisti. ALTUM cieši sadarbojas ar komercbankām, kas ir pirmais pieturas punkts tiem, kas ir ceļā uz sava mājokļa iegādi, un ir lēmuma pieņēmējs par hipotekārā kredīta piešķiršanu. Sadarbībā ar ALTUM bankas hipotekārajos kredītos izsniegušas jau vairāk nekā 577 miljonus eiro. Jauno speciālistu mājokļu garantiju programma ir salīdzinoši jauns produkts, par ko ir liela interese.

Vai jāstrādā profesijā, kurā iegūta izglītība?

Nedz darba stāžs, nedz strādāšana profesijā, kas atbilst iegūtajai izglītībai, nav svarīga, ja vecums ir ne vairāk kā 35 gadi, ir iegūta augstākā vai vidējā profesionālā izglītība un ir vēlme pēc sava mājokļa. Tad rīcības plāns ir šāds: dodies uz banku, kurai noslēgts sadarbības līgums ar ALTUM (Swedbank, Luminor, SEB banka, Citadele un BlueOrange), banka izvērtēs tavu gatavību uzņemties kredītsaistības un pieņems lēmumu par aizdevuma piešķiršanu. Ja lēmums par aizdevuma piešķiršanu būs pozitīvs, taču tev nav pietiekamu uzkrājumu pirmajai iemaksai, banka pati iesniegs garantijas pieteikumu ALTUM.

Atceries, ka ALTUM garantiju ir iespēja saņemt tikai vienu reizi, tādējādi to vēlāk nevar mainīt, piemēram, pret garantiju, kas paredzēta ģimenēm ar bērniem.

Vai garantija pieejama tikai gatava mājokļa iegādei?

ALTUM garantija ir pieejama gan sava mājokļa iegādei, gan tā būvniecībai. Svarīgi ir atcerēties, ka ALTUM garantija paredzēta dzīvojamās telpas iegādei, respektīvi, dārza māju iegādei garantiju nevar piešķirt.

Vai skaitās arī ārzemēs iegūta izglītība?

Mājokļa garantiju var iegūt arī tajos gadījumos, ja nav Latvijas pilsonības. Ja izglītība iegūta ārvalstīs, gan Latvijas, gan citu valstu pilsoņiem jāiesniedz arī izziņa par to, kādam Latvijas izglītības dokumentam vai akadēmiskajam grādam atbilst vai ir pielīdzināms attiecīgais ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments vai iegūtais akadēmiskais grāds. Ja deklarētā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, tad, iesniedzot informāciju par deklarēto vai reģistrēto dzīvesvietas adresi, var pretendēt uz garantijas saņemšanu.

Kāda būs aizņēmuma pirmā iemaksa?

Parasti bankas pirmā iemaksa mājokļa iegādei vai tā būvniecībai ir aptuveni 20%, taču ar ALTUM garantiju to ir iespējams samazināt līdz 5%, ko ir ievērojami vieglāk iekrāt. Pirmā iemaksa noteikti būs jāmaksā vismaz 5% apmērā, jo to paredz likums. Ja banka noraidījusi noteiktas aizdevuma summas piešķiršanu, ir iespēja turpināt sarunu ar banku par mazāka apjoma aizdevuma piešķiršanu.

Svarīgi ir atcerēties, ka ALTUM garantija ļauj samazināt hipotekārā aizdevuma pirmās iemaksas apjomu komercbankā, tādējādi palīdzot tikt pie sava mājokļa situācijās, kad ir stabili ienākumi, kas ļauj uzņemties kredītsaistības, bet nepietiek uzkrājumu pirmajai iemaksai.

Mājokļu garantiju programmu ALTUM īsteno kopš 2015. gada. Šajā laikā iedzīvotāju interese par programmu ir tikai augusi, jo iedzīvotājiem, īpaši jauniešiem, jaunām ģimenēm un ģimenēm ar bērniem, trūkst finanšu līdzekļu kredīta pirmajai iemaksai, lai iegādātos nekustamo īpašumu.

 

Autore ir ALTUM valdes locekle

Ramatas purva ugunsgrēka platība sasniegusi 220 hektārus (papild.)

Mazsalacas novada Ramatas pagasta purva ugunsgrēka platība sasniegusi 220 hektārus, un uguns pašlaik nav ierobežota, aģentūrai LETA teica Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vadītāja vietnieks Zigmunds Jaunķiķis.

Viņš teica, ka ugunsgrēka vietai piekļūt ir ārkārtīgi grūti, un tādēļ ugunsgrēku var izdoties ierobežot no augšas – ugunsgrēku dzēš Nacionālo bruņoto spēku helikopters, tāpat liesmu dzēšanā šodien piesaistīts arī Lietuvas gaisa spēku helikopters, lai ierobežotu ugunsgrēku ar helikopteru palīdzību.

Pēc Jaunķiķa teiktā, talkā ugunsgrēka dzēšanā Latvijai nākuši kolēģi arī no Igaunijas, kas palīdz ar specializētām tehnikas vienībām.

Jaunķiķis teica, ka ir grūti prognozēt, kad ugunsgrēks tiks nodzēsts, bet pašlaik tiek darīts viss iespējamais, lai to ierobežotu. “Uguns ierobežota nav, tā virzās uz priekšu. Ātrāk vai lēnāk ir cits jautājums, bet apturētas liesmas nav,” viņš teica.

Jau ziņots, ka Latvijas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) pieprasīja starptautisko palīdzību no Igaunijas glābšanas dienesta Mazsalacas novada Ramatas pagasta Saklaura (Oļļas) purva ugunsgrēka dzēšanā, aģentūru LETA informēja VUGD pārstāve Inta Palkavniece. Šonakt palīgā dzēst ugunsgrēku ieradās kolēģi no Igaunijas glābšanas dienesta. Saulei nožāvējot mitrumu un pieturoties vējam, dažviet no rīta ir atsākusies degšana un ir sadūmojums.

Šajā paaugstinātas bīstamības ugunsgrēkā glābējiem ir apgrūtinātas piekļuves iespējas dzēšamajām platībām, tādēļ atbilstoši starpvaldību sadarbības līgumam VUGD kaimiņvalsts kolēģiem lūdzis iesaistīt trīs kvadraciklus un vienu visurgājēju ar personālu.

Tāpat kā Talsu novada Valdgales pagasta ugunsgrēkā, iedarbināts arī Eiropas Savienības satelītu sistēmas “Copernicus” Ārkārtas situāciju pārvaldības pakalpojums (Copernicus Emergency Management Service, CEMS), lai saņemtu informāciju par degšanas platību un situāciju notikuma vietā.

Dzēšanas darbos iesaistīti vairāk nekā 50 VUGD ugunsdzēsēju un 13 speciālās ugunsdzēsības automašīnas, kā arī brīvprātīgie ugunsdzēsēji no apkārtējiem novadiem.

Purva ugunsgrēks Mazsalacas novadā 31.jūlijā vēlu vakarā, visticamāk, izcēlies neuzmanīgas rīcības ar uguni dēļ, pieļāva Mazsalacas novada pašvaldības vadītājs Harijs Rokpelnis. “Tā ir dabas teritorija, kur purva vidū ir divi ezeri. Uzņēmīgākie cilvēki tur var vai nu lasīt ogas, vai makšķerēt. Neņemos nevienu apvainot, bet, visdrīzāk, tā ir kāda cilvēka neuzmanīga rīcība, kas šo uguni ir izraisījusi,” teica Mazsalacas novada pašvaldības vadītājs.

Trešdienas vakarā bija sasaukta novada civilās aizsardzības komitejas ārkārtas sēde, lai pārrunātu situāciju saistībā ar ugunsnelaimi, kurā puses sadalīja atbildības sfēras un vienojās par tālāko rīcību.

Rokpelnis teica, ka notikuma vietā patlaban strādā gan VUGD, gan par dzēšanas darbiem galvenais atbildīgais – Valsts meža dienests (VMD), kuri to turpinās darīt tik ilgi, kamēr ugunsgrēks būs nodzēsts. Papildus ir iesaistījušās arī brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības no papildu novadiem un Mazsalacas novada uzņēmumu un iedzīvotāju tehnikas vienības, kas palīdz darbos, kā arī helikopters, kam drīzumā pievienosies vēl divi.

Pašvaldības atbildība ir informēt iedzīvotājus un palīdzēt koordinēt ugunsgrēka dzēsēju iespējas veldzēt slāpes un paēst, kā arī piesaistīt vietējos resursus ugunsgrēka dzēšanā. Talkā nākusi arī Zemessardze, kas palīdz aizsargāt teritoriju no nepiederošām personām, kas ar savu klātbūtni varētu apgrūtināt ugunsgrēka dzēšanu.

“Ugunsgrēks notiek nomaļā vietā, kur nevienu cilvēku vai infrastruktūras objektu tas neapdraud. Deg dabas teritorija, tāpēc lūdzam ziņkārīgos pagaidīt, iekams ugunsgrēks tiks nodzēsts, un tikai pēc tam šo teritoriju izstaigāt un izpētīt, kas tad īsti notika. Patlaban ir būtiski turēties nedaudz nostāk no turienes, jo piebraucamie ceļi ir šauri, satiksme ir intensīva ar operatīvo transportu,” piebilda Rokpelnis.

Mazsalacas novada pašvaldības vadītājs atzina, ka joprojām turpinās ugunsgrēka ierobežošana. “Glābēji strādā pie tā, lai noturētu perimetru un neļautu ugunij izplesties vēl vairāk nekā tas noticis,” teica Rokpelnis, piebilstot, ka attiecīgā teritorija tiks novērota arī ar satelītiem, “lai noturētu perimetru”.

(papildināta ar jaunāko informāciju)

Žurnāls: Ekonomikas ministrijas eksperti OIK sistēmas likvidēšanai iesaka četru soļu programmu

Lai gan mūsu valsts ekonomiskā attīstība kopumā sasniegusi tikai 65% no ES vidējā līmeņa, tieši zaļās enerģijas atbalsta līmenis mums ir viens no visaugstākajiem Eiropā, ceturtdien raksta žurnāls Ir. OIK ietvaros saražotā enerģija veido tikai 21% no Latvijas elektroenerģijas ražošanas bilances, toties šo ražotāju ienākumi veido 38% no kopējā apgrozījuma. Salīdzinājumam — Daugavas HES saražo 58% no enerģijas, bet naudas apgrozījumā aizņem tikai 30%.

Lai pārtrauktu šo nesamērīgo slogu tautsaimniecībai, Ekonomikas ministrijas darba grupa ierosina četrus lielus soļus, kas ļaus līdz 2022. gadam likvidēt OIK sistēmu.

Pirmais solis paredz pārejas posmā no 2019. līdz 2020. gadam atjaunot subsidētās elektroenerģijas nodokli, ko maksātu atjaunojamās enerģijas ražotāji.

Otrais solis – Ekonomikas ministrijai jāpārrēķina peļņas norma ražotājiem, un šiem aprēķiniem būtu jāatspoguļo patiesā peļņas situācija. Kā raksta žurnāls, tas samazinātu OIK izmaksas par aptuveni 50 miljoniem eiro.

Trešais solis paredz jaudas maksas pārvirzīšanu. Proti, darba grupa ierosina šo funkciju nodot atpakaļ Augstsprieguma tīkliem, jo tas patiesībā ir drošības, nevis atjaunojamās enerģijas jautājums. Šādi varētu ietaupīt maksātājiem piecus miljonus eiro.

Ceturtais solis nosaka jaunas prasības biogāzes stacijām, proti, mudināt kā pamatvielu biogāzes ražošanai izmantot organiskos atkritumus un ražošanas atlikumus.

Ja izdotos realizēt četru soļu scenāriju OIK likvidēšanai, 2022. gadā finansējums, kas nepieciešams atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas atbalstam, būtu aptuveni 45 miljoni eiro. Ja tiks ieviesta zaļo sertifikātu sistēma, šo summu samaksās lietotāji savos elektrības rēķinos. Ja būs otrs scenārijs ar piemaksām ražotājiem — šo summu finansēs no valsts budžeta.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

OIK “zaļie sertifikāti” – vecs grābeklis ar lielāku risku

Ekonomikas ministrijas aktīvajā virzībā uz obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas atcelšanu ir svarīgi atšķirt risinājumus pēc būtības no tādiem, kas vienīgi maina subsīdiju izdalīšanas kārtību un draud ar daudz lielākiem riskiem. Piedāvātais risinājums aizstāt OIK ar elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu jeb “zaļo sertifikātu” tirdzniecību faktiski nozīmē risku uzkāpt uz jau zināmiem grābekļiem un radīt sarežģīti administrējamu sistēmu ar nekontrolējamiem cenu svārstību riskiem gan patērētājiem, gan tirgotājiem, gan arī elektroenerģijas ražotājiem.

Turklāt šoreiz arī izvēlamies ignorēt paši savu un citu valstu pieredzi, kas tām liek atteikties no “zaļo sertifikātu” sistēmas atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalstam.

Pirmkārt, lielāko problēmu rada fakts, ka nav iespējams precīzi prognozēt “zaļo sertifikātu” cenu, jo to noteiks tirgus pieprasījums un piedāvājums, ko sabalansēt tik mazā tirgū kā Latvija ir praktiski neiespējami. Tādējādi šie sertifikāti kļūs par jaunu, neprognozējamu komponenti elektroenerģijas gala cenā.

No enerģijas tirgotāju perspektīvas piedāvātā sistēma būtiski apgrūtinātu darbību Latvijas tirgū un mazinātu konkurenci. Tirgotāji pašlaik strādā ar peļņas maržu, kas nepārsniedz vienu eiro par megavatstundu. Nākotnē tiem būtu jāgarantē saviem klientiem elektroenerģijas gala cena, kuras būtiska sastāvdaļa būs “zaļie sertifikāti”. Ar šiem sertifikātiem būs jāsedz liela daļa no tirgotāju klientu kopējā patēriņa, taču galvenais ir “zaļo sertifikātu” cenu svārstīgums – tik mazā tirgū kā Latvijā, to cenas ilgtermiņā var sasniegt 10, 50 vai pat 100 EUR/MWh. Visdrīzāk šāda jaunu saistību uzlikšana tirgotājiem liktu lemt par tirgus daļas samazināšanu Latvijā, lai mazinātu riskus, vai arī novestu pie būtiska tirgotāju uzcenojuma kāpuma, lai būtu iespēja nodrošināties pret neprognozējamām sertifikātu cenu svārstībām.

Otrkārt, jārēķinās ar risku, ka daudziem atjaunojamās enerģijas ražotājiem pārmaksāsim par saražoto enerģiju.  Pašlaik ir noteikts, ka atjaunojamās enerģijas ražotāji par pārdoto enerģiju saņem 9% peļņas normu. Tirdzniecība ar “zaļajiem sertifikātiem” notiktu, pārdodot tos par tirgus cenu, kas vienlaikus nozīmēs dārgāko iespējamo cenu. Tirgus cenu Latvijā noteiks ražotājs ar neefektīvāko ražotni, jo tam izmaksas atjaunojamās enerģijas ražošanai būs visaugstākās, taču no tirgotāju puses pieprasījums būs, jo būs jāsedz tiem uzliktās saistības. Rezultātā pārējiem ražotājiem tiktu pārmaksāts par viņu saražoto enerģiju, bet patērētājs saņemtu augstāku elektrības cenu. Tāpat arī gados, kad svārstīgajā vēja enerģijas izstrādē būs kritums, “zaļo sertifikātu” cenas var strauji kāpt, no kā ciestu gan patērētāji, gan tirgotāji un vienīgie ieguvēji būtu pārējās atjaunojamo energoresursu elektrostacijas.

Tā vietā, lai radītu efektīvu, caurspīdīgu un viegli pārvaldāmu sistēmu, izstrādātie priekšlikumi nozīmē virzību atpakaļ, mainot sistēmas nosaukumu un cenšoties adaptēt risinājumu, kas jau atzīts kā neefektīvs citās valstīs ar daudz lielāku tirgu.

Piemēram, Polija pašlaik izvēlas atteikties no “zaļo sertifikātu” tirdzniecības, atzīstot, ka tā nedarbojas. Turklāt Ekonomikas ministrija jau pirms vairākiem gadiem ir atzinusi, ka Latvijā nav iespējams efektīvi ieviest atjaunojamās enerģijas atbalstu ar sertifikātu tirdzniecību. Iepriekš apskatītais modelis kā vienīgo priekšnosacījumu sertifikātu ieviešanai apsvēra pievienošanos Zviedrijas-Norvēģijas sertifikātu sistēmai, taču netika panākta vienošanās ar skandināviem.

Drīzāk būtu jāturpina iesāktais darbs pie OIK saņēmēju kontroles, precizējot to pārbaudes kritērijus. Vienlaikus darbojoties pie tā, lai paplašinātu samazinātā OIK maksātāju sarakstu ar jaunām uz ārējo tirgu vērstām nozarēm.

Citādāk OIK darba grupas piedāvājumi vienīgi apstiprina negatīvu pēdējo gadu tendenci, ka Ekonomikas ministrija ar saviem lēmumiem veido nevis caurspīdīgu sistēmu ar skaidriem maksājumiem, bet izvēlas darbības modeli, kur tirgotājiem uzliek jaunus pienākumus. Tādējādi notiek savdabīgs pašapmāns, ka izdevumu nav, taču tie ir un tiek iecenoti elektroenerģijas gala cenā. Līdzvērtīga izšķiršanās bija energoefektivitātes pienākumu uzlikšana uz tirgotāju pleciem.

 

Autors ir energokompānijas “Enefit” valdes priekšsēdētājs