Stāstu glabātāja 2

Ināra Vērzemniece. Foto — Jānis Pipars
Pauls Raudseps
Print Friendly, PDF & Email

Ināra Vērzemniece par savas dzimtas likteņiem uzrakstījusi grāmatu, kas rezonē ar lasītājiem tālu aiz Latvijas robežām

Kad Ināra Vērzemniece 2009. gadā pirmo reizi atbrauca pie saviem Latvijas radiem, durvis atvērās, un viņai šķita, ka priekšā stāv vecāmāte — kas jau piecus gadus bija mirusi.

Astoņus gadus vēlāk Amerikā iznāca Vērzemnieces grāmata Starp dzīvajiem un mirušajiem (Among the Living and the Dead), par kuru cildinošas recenzijas parādījušās Amerikas un Lielbritānijas vadošajos izdevumos — The New York Times, The Washington Post un The Guardian. Taču grāmata nav spoku stāsts, un sieviete durvīs nebija rēgs, bet gan viņas mīļās vecmāmiņas Līvijas māsa Ausma. Kara laikā viena ar diviem maziem bērniem aizbēga uz Rietumiem, otra ar Gulbenes lauku saimniecībā palikušajiem ģimenes locekļiem 1949. gadā nonāca Sibīrijā.

ASV dzimusī Vērzemniece jau kopš bērnības vēlējās būt žurnāliste, un karjera šajā profesijā viņai veidojās sekmīgi — 2007. gadā viņa pat bija viena no trim finālistiem uz prestižo Pulicera prēmiju aprakstu (features) kategorijā ar saviem rakstiem par māksliniekiem un dzīvi Portlendā Oregonas štatā. Tomēr tradicionālās žurnālistikas normas viņai sāka likties par šauru, un pēc reportiera darba atstāšanas viņa 2009. gadā iestājās vienā no Amerikas vadošajām rakstniecības programmām Aiovas Valsts universitātē, lai apgūtu «radošo dokumentālo prozu» (creative nonfiction). Mācības viņu mudināja sākt braukt uz Latviju, lai uzrakstītu grāmatu par Līviju un Ausmu, par savu ģimeni un zemi, no kuras tā nāk. Šovasar Vērzemniece atkal atbraukusi šurp. Devos viņu intervēt, lai uzzinātu vairāk par grāmatas atziņām un kāpēc tās varētu likties interesantas cilvēkiem otrā pasaules galā.

Kāpēc nolēmāt rakstīt par savām latviskajām saknēm?
Mani audzināja vecvecāki ASV. Vecāmāte Otrajā pasaules karā kļuva par bēgli, tēvs tajā laikā bija zīdainis. Viņi nonāca bēgļu nometnē Vācijā un pēc vairākiem gadiem atrada sponsoru, kas ļāva pārcelties uz ASV. Apmetās Takomā Vašingtonas štatā. Tēvam vēlāk bija diezgan katastrofāla laulība, viņš bija atgriezies no Vjetnamas kara, tas viss viņam bija ļoti smagi. Vecvecāki teica — mēs gādāsim par Ināru. Es nonācu pie viņiem 1974. gadā. Mājās valoda bija latviešu.

Cik jums toreiz bija gadu?
Divi. Viņiem, protams, bija ierobežotas iespējas sazināties ar radiem Latvijā. Tāpat kā daudziem bēgļiem, vecvecākiem vienīgais veids, kā piekļūt savām mājām, bija caur stāstiem. Tā es uzaugu ar viņu stāstiem. Šķiet, katrā ģimenē ir kāds stāstu glabātājs, un viņi to saredzēja manī.

Vecvecāki vienmēr runāja par savu dzīvi, mājām, ģimenēm, kuras bija tur palikušas. Pēc atbraukšanas uz Latviju sapratu — viņi atrada veidu, kā no jauna radīt mājas sajūtu mazajā īpašumā, kur bija apmetušies. Dārzā aiz mājas bija viss, ko varētu sastapt lauku mājās Latvijā, — augļi, dārzeņi. Apmeklējām latviešu baznīcu, es gāju latviešu skolā un vasaras nometnē. Vēl jāņem vērā, ka pie vecvecākiem ierados pēc traumas. Vecaimātei bija skaista bērnība saimniecībā Gulbenes pusē, tāpēc viņa man uzdāvināja savas atmiņas kā mierinājumu, kā solījumu, ka dzīvē var būt arī skaistais. Tāpēc šie stāsti man bija īpaši tuvi. Tie bija veids, kā saprast sevi un mūsu ģimenes vietu pasaulē. Man nešķita, ka ar tiem būtu jādalās ar citiem. Kļuvu par žurnālisti, un šajā profesijā nav pieņemts rakstīt par sevi —  žurnālisti raksta par citiem. Tāpēc nekad nebiju domājusi par to kā tēmu grāmatai.

Taču pienāca brīdis, kad sāku atdurties pret žurnālistikas robežām un sapratu, ka vēlos rakstīt garākus tekstus, vairāk iedziļināties. Vīrs man teica — tev jāaizbrauc uz Latviju. Es vienmēr biju atradusi atrunas, kāpēc nebraukt. Man šķiet, daļēji tāpēc, ka no vecāsmātes biju saņēmusi tik skaistus stāstus, ka nevēlējos tos pakļaut pārbaudījumam, negribēju lauzt apburošo sajūtu, kurā tie mani turēja. Tomēr aizbraucu apciemot vecāsmātes māsu. Tas bija tik dziļš pārdzīvojums, ka sapratu — vēlos mēģināt par to uzrakstīt. Gribēju saprast, kas notika ar manu vecomāti un ar tiem, kurus viņa mīlēja, kas bija palikuši Latvijā. Atklājās, ka stāsti ne vienmēr bija tieši tādi, kādus biju iedomājusies. Bija pārrāvumi, izlaistas vietas, tukšumi, kas man nedeva mieru. Kā sapratu, tie nedeva mieru arī manai ģimenei.

Cik ilgi rakstījāt grāmatu un kā šim darbam ķērāties klāt?
Pirmais ceļojums bija 2009. gadā. Vienlaikus biju sākusi «radošās dokumentālās prozas» studijas. Tas ir interesants žanrs, kurā var izmantot dzejas vai daiļliteratūras paņēmienus, bet tas balstās žurnālistiskos pētījumos. Man radās pārliecība, ka šajā stāstā ir kas vērtīgs. Sākumā domāju, ka rakstīšu par vecāsmātes jaunāko māsu Ausmu. Viņa vēl ir dzīva, viņai ir neticami ass prāts, un domāju rakstīt par deportēto pieredzi Sibīrijā. Taču, kad 2010. gada vasarā atgriezos, sapratu, ka stāsts patiesībā ir par divu māsu dzīves trajektorijām un pat vēl dziļāk — par šīs zemes vēsturi. Tas ir veids, kā Otrā pasaules kara asiņaino ietekmi un sekas parādīt cilvēkiem, kas nedzīvo Latvijā. Tā katru gadu atgriezos Latvijā, dzīvoju Gulbenes rajonā, veicu pētījumus arhīvos. Kopumā pētniecībai veltīju piecus gadus.

Grāmatā rakstāt, ka bija svarīgi dzīvot pie Ausmas, piedzīvot viņas ikdienas dzīvi. Kā atradāt pareizo līdzsvaru starp personisko pieredzi, ģimenes stāstiem, pētījumiem arhīvos un žurnālista skatu no ārpuses?
Sākumā nebija tāda līdzsvara, jo mans mērķis bija iejusties vecajā žurnālista lomā. Man bija ambiciozi pētniecības plāni, arī ambiciozi plāni intervijām, sevišķi ar Ausmu. Kā reportierei man bija liela pieredze, intervējot cilvēkus, kuri piedzīvojuši traģiskus notikumus, tāpēc domāju, ka man ir prasmes, lai ar to tiktu galā. Taču ātri vien atklāju, ka ambiciozos plānus nebūs iespējams izpildīt. Sākumā tā man šķita neveiksme. Tiem, kas ir piedzīvojuši traumu, bieži vien ir grūti atgriezties pagātnē, viņu izdzīvošanas stratēģija ir dzīvot tagadnē. Tā tas nepārprotami bija ar Ausmu. Viņa gribēja man palīdzēt, bet es jutu, cik tas viņai ir grūti. Bija liela veiksme, ja varējām pāris stundas parunāt par viņas dzīvi. Atklāju, ka daudz nozīmīgāk bija kopā ar viņu trīs stundas pastrādāt dārzā, izjust ikdienas ritmu, ļaut viņai justies ērti. Tad dažkārt pagātne sāka atklāties dabiski, nevis formālā intervijā. Ir vajadzīga distance, bet nav arī iespējams iztikt bez iegremdēšanās to cilvēku pieredzē, par kuriem raksti.

Kā grāmatas rakstīšana ir mainījusi izpratni par vecomāti un par savu latvisko identitāti?
Katrs rakstnieks cer, ka grāmatas rakstīšana viņu izmainīs. Es to tiešām izjutu. Rakstīšana ļāva apzināties vienlaikus gan skaistumu, gan sāpes. Pirms tam man bija vēlme šīs lietas izlīdzināt manas ģimenes un mūs veidojušās zemes vēsturē. Esmu sapratusi, ka var būt gan viens, gan otrs un nevajag no šīs pretrunas novērsties. Ir interesanti, ar kādiem stāstiem diasporā cilvēki sajūsmināti dalījās un kuri uzkrītoši palika neizrunāti. Neizrunātais bieži vien skan skaļāk nekā pateiktais. Man par šo spriedzi bija nojausma, bet es to neizpratu, līdz sāku pati pētīt vēstures sarežģījumus. Kas ir mūsu mantojums? Tie ir stāsti, kurus apzināti izvēlamies stāstīt savās tālākajās gaitās. Ne vienmēr tie ir stāsti, kurus citi vēlētos, lai mēs saglabātu. Mums ir iespēja izvēlēties, ar kādu vēsturi dzīvot. Man bija svarīgi saprast, ka vēsture var būt neviendabīga, sarežģīta, pretrunīga.

Kas grāmatas tapšanā atstāja īpaši spēcīgu iespaidu?
Vecāsmātes gadījumā tas bija atklājums, cik patiesībā bija grūti pieņemt lēmumu bēgt, un personiskās cīņas, kuras viņai pēc tam bijā jāizcīna. Pētījuma laikā sapratu, ka vecumā, kas tik ļoti neatšķīrās no manējā, viņa deviņus mēnešus atradās ceļā ar manu tanti, kurai tobrīd bija divi gadi, un tēvu, kas bija zīdainis. Mani skāra atziņa, ka karu izraisītāji faktiski iznīcina mūsu ikdienas dzīvē ierastās morālās izvēles. Vecāmāte gribēja, lai viņas bērni izdzīvo, viņas izvēli veidoja bezizejas sajūta un izmisums, tomēr šī izvēle viņu nenoveda līdz laimīgām beigām. Ģimene nonāca bēgļu nometnē, kur viņas meita saslima ar bērnu trieku.

Es arī nevaru beigt domāt par Ausmas devīgumu, stāstot par tiem, kas viņai Sibīrijā palīdzēja. Šo cilvēku dažkārt ļoti nelielā iesaistīšanās varēja būt starpība starp dzīvību un nāvi. Ausma vienmēr to pieminēja. Mani saista sīkas detaļas, to skaistums, piemēram, kā Ausma vēl aizvien var sagaršot to mazāk atšķaidīto pienu, kuru viņai iedeva krievu sieviete, lai palīdzētu atgūt spēkus.

Grāmatas nosaukums un sākums piesauc latviešu ticējumus par veļu laiku, par atgriešanos dzimtajās vietās, lai pasērstu ar dzīvajiem, un liek domāt, ka arī trimdinieki ir kā veļi, kas atgriežas vietās, kur vairs nedzīvo.
Gribēju, lai šī metafora ir daudznozīmīga. Dzīvie var justies nedaudz miruši attiecībā pret savu ģimeni, savu vēsturi. Bet šajā ticējumā ir arī cerība, ka vari turpināt atgriezties vietā, no kurienes esi cēlies, bet kura nav palikusi nemainīga. Vari redzēt, kā dzīve attīstās.

Vienlaikus trimdiniekiem dzīve Amerikā varēja likties kā pusdzīve, nepilnīga.
Tieši tā. Tas arī liek domāt, ko nozīmē piederēt pie pirmās Amerikā dzimušās paaudzes, kura ir redzējusi, kā cilvēki dzīvo šo pusdzīvi — iesprūduši starp atmiņām un nepieciešamību virzīties uz priekšu jaunajās mājās.

Veļu tēlā arī iekodēta ziņa, ka dzīve var būt patiesa tikai vietā, kur tava ģimene ir jau paaudzēm ilgi dzīvojusi. Vai jūs tam ticat?
Man agrāk likās, ka tā ir taisnība, taču vienu no grāmatas dziļākajām mācībām sniedz Ausma, kura Otrā pasaules kara beigās bija kā padsmitniece izvēlējusies palikt Latvijā, lai palīdzētu ģimenei noturēties dzimtas īpašumā. Latvijā vēsturiski ir dziļas ilgas pēc tādas vietas, un cilvēki ir smagi cīnījušies, lai to iegūtu. Taču otrā deportāciju vilnī ģimeni izveda tieši tāpēc, ka viņiem piederēja zeme. Man likās, ka tas Ausmā izsauktu vēl spēcīgāku vēlmi saglabāt šo pēctecību, nodrošināt zemes palikšanu ģimenes īpašumā. Manai vecaimātei tas bija spēcīgs dzinulis, un viņa no Amerikas palīdzēja atgūt ģimenes saimniecību, kuru tik ļoti mīlēja. Taču sapnis saglabāt šo zemi patiesībā piederēja citam laikam. Kad ģimene centās tur saimniekot mūsdienu apstākļos, tas neatbilda realitātei, kas viņus padarītu laimīgus un dotu lielākas iespējas. Es atbraucu uz Latviju ar cerībām ieraudzīt mūsu ģimenes saimniecību, bet, kad ierados, tās vairs nebija. Ģimenei bija loģiskāk to pārdot, lai viņu bērniem būtu līdzekļi, ar kuriem veidot savu nākotni. Māja jau bija sākusi sabrukt. Es domāju — nu es atgūšu saikni ar šo vietu, kas ir mūsu īstā identitāte! Tā vietā atklāju, ka identitāti veido tik daudz citu lietu. Ausma saka — es neredzu iemeslu, kāpēc nepārdot saimniecību. Radīt augsni cilvēku nākotnei bija tās uzdevums. Tas tika izpildīts. Vairākas paaudzes saimniecība mūs uzturēja, bet tagad ir cita dzīve.

Vai ASV bija grūti atrast šai grāmatai izdevēju? Latvija un tās vēsture nav amerikāņu uzmanības centrā.
Mans iekšējais kritiķis prasīja — kāpēc kādam interesētu tik specifiskas valsts specifiskā vēsture? Taču, kad mans aģents grāmatu nosūtīja izdevējiem, biju gandarīta, ka vairākiem redaktoriem tā interesēja. Grāmata rezonēja ar mūsdienām. To nosūtīja izdevējiem, pirms bija jūtami politiskie satricinājumi saistībā ar nacionālisma un populisma pieņemšanos spēkā, taču par tiem jau bija priekšnojauta, turklāt tieši tobrīd uzmanības degpunktā bija Sīrijas bēgļu krīze. Man šķiet, redaktori saredzēja, kā šīs mazās valsts stāsti ļautu piekļūt vēsturiskām tēmām jaunā veidā. Turklāt cilvēku izpratni par Otro pasaules karu lielā mērā veido lielo valstu — Vācijas, Francijas vai Lielbritānijas — vēsture. Iespēja notikumus redzēt no citas perspektīvas radīja rezonansi. Agrāk Latviju saredzēja tikai kā Austrumiem vai Ziemeļeiropai piederošu zemi, bet man šķiet, ka cilvēki tagad sāk saprast, ka Latvijai ir pašai sava, fascinējoša vēsture un esības stāvoklis, kurā šīs ietekmes saspēlējas. Cilvēki atskārst, ka šī ir sarežģīta vieta un ka šeit notiekošajam ir nozīme arī tālu aiz tās robežām.

Kas ir «radošā dokumentālā proza», un kāpēc nolēmāt tai pievērsties?
Tas nav moderns izgudrojums, arī senāk bija autori, kuri centās tvert realitāti, izmantojot instrumentus, kas šķietami pieder daiļliteratūrai — ar ainu uzburšanu, minējumiem, iztēli. Tos var lietot, ja vien to izmantošana tiek skaidri norādīta. Fakti ir svarīgi, bet ir arī svarīga sajūta, ka lasītājs var iegremdēties stāstā.

Vai grāmata iznāks arī latviski?
Es ļoti ceru, ka jā. Tā patlaban tiek tulkota franciski un nākamgad tiks izdota Francijā.

Kādu reakciju jūs gaidāt, ja grāmata iznāks Latvijā?
Tā zināmā mērā ir skats no ārpuses. Es ļoti gribētu, lai grāmata parādās latviski, tomēr saprotu arī, ka šie stāsti latviešiem jau ir zināmi. Nav ģimenes, kuru kaut kādā mērā nebūtu skārusi ar karu un okupāciju saistītā trauma. Tomēr ir lietas, par kurām cilvēki negrib runāt. Kā atklāju ar Ausmu, ir daudz vieglāk dzīvot tagadnē, tomēr neizrunātās pagātnes atbalsis atrod ceļu uz mūsu ikdienas dzīvi. Ceru, ka grāmata var parādīt, ko nozīmē savā dzīvē atklāt noklusētās vietas un ko ar tām darīt.

Piecas mīļākās radošās dokumentālās prozas grāmatas


Eduardo Galeano.
Uguns atmiņa: dzimšanas (Memoria del fuego: Los nacimientos)
Izsmeļoši izpētīta un precīzi, dzejiski aprakstīta Dienvidamerikas, Centrālamerikas un Ziemeļamerikas tautu vēsture.


Rebeka Vesta (
Rebecca West). Melns jērs, pelēks piekūns (Black Lamb and Grey Falcon)
Apbrīnoju novērojumu blīvumu šajā grāmatā par Dienvidslāvijas apmeklējumu 1936. gadā, kas atklāj, kā pagātne rada šodienu.


Margerita Janga
(Marguerite Young). Eņģelis mežā (Angel in the Forest)
Neatlaidīgi izpētīta, neparasti uzrakstīta, pilnīgi oriģināla divu neizdevušos utopiju rekonstrukcija.


Svetlana Aleksijeviča.
Černobiļa. Lūgšana
Liecību polifonija par Černobiļas katastrofu ļauj mazām, klusām individuālu traģēdiju detaļām sakrāties lielākā, kolektīvā patiesībā.


Džeimss Galvins  
(James Galvin). Pļava (The Meadow)
Izcils apraksts par pļavas, kas atrodas uz Vaiomingas un Kolorādo štatu robežas, vēsturi un par zemniekiem, kas saistīja savu dzīvi ar šo zemi.

CV

Dzimusi Sietlā Vašingtonas štatā 1973. gadā
Bakalaura grāds žurnālistikā Vašingtonas Universitātē
1997—2009 Žurnāliste avīzē The Oregonian
2007 Fināliste Pulicera prēmijai par aprakstu rakstīšanu
2012 Rona Jaffe Writers Award saņēmēja
2013 Maģistra grāds dokumentālās prozas rakstīšanā, Aiovas Universitātē
Kopš 2015. docente Aiovas Universitātes dokumentālās prozas rakstīšanas programmā
2018 Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvas saņēmēja

Komentāri (2)

Drosma 02.08.2018. 08.21

Intervija ļoti sasaucas ar šobrīd LNMM skatāmo Imanta Tillera izstādi un filmu un vispār var teikt – jūliju kā I.T. mēnesi Latvijā. Izlasīju I.T. izstādes katalogu ar viņa un viņa darbu apskatnieku esejām.

Man palika tāda pēcgarša, ka par daudz ir žēlošanās. Nu nebija ne ASV, ne Austrālijā tāda nabadzība un tāds beztiesiskums kā padLatvijā. Bet …. nezinu, kā lai to pasaka. Tā sarežģīti. Tā manis šeit jau vairākkārt piesauktā atminu pētniece Aleida Asmane apgalvo, ka katra nākamā paaudze tautas kolektīvo traumu – noziegumu – pārdzīvo vairāk kā tā paaudze, kura pati to izcieta.

Katrā ziņā – manuprāt, ir ļoti ļoti svarīgi šo grāmatu izlasīt , jo īpaši jaunajai paaudzei. Es ļoti ļoti ceru , ka šīs autores grāmata nebūs pasīva žēlošanās, vaimanāšana, metaforu kruzuļu pīšana un vēstures būtības slīcināšana literārās izteiksmes stilā.

Mums vairāk kā ēst vajag gudrus un talantīgus literātus.

+2
0
Atbildēt

0

Drosma 02.08.2018. 08.29

vēl

šorīt beidzu lasīt Lancmaņa grāmatu – Dievinātā Doroteja . Tā ir mana sapņu grāmata. Un tas ir manas dzīves prieks un baudījums, ka varēju to nopirkt un varēšu to vārda tiešā nozīmē baudīt vēl un vēl.

Par to grāmatu noteikti noteikti vajadzētu rakstīt. Kāpēc Latvijā tik ļoti tiek ignorēts vācbaltu kultūras mantojums? Es esmu sajūsmā par Gaiļu pāra akciju Vāgnerzāles un vispār Vāgnera mantojuma aktualizēšanai Latvijā, bet – mums taču ir tik neiedomājama bagātība – vācbaltu mantojums.

Mans viens rads reiz mani mašīnā veda pa Kurzemes ceļiem un es kā zvērināta jūsmiņtante sāku pogot par muižām – par muižu centriem ar milzu kokiem un namiem kā tādām kultūras salām Latvijas lauku ainavās. Un tas rads ļoti kategoriski paziņoja, ka ja būtu viņa teikšana – viņš visas šīs vācu kundzības paliekas noškūrētu no zemes virsas ar visiem kokiem un kapiem …

Zvēru – tas nav mans asinsrads, ieprecējies mūsu dzimtā …. un es klusi pie sevis noskaitīju lūgšanu, kaut tādiem mežoņiem kā viņš nekad nekad Latvijā nebūtu teikšana

Vai labāki ir šodienas kungi ? Vakrdien gāju gar htl Roma – iznāk smalks austrumnieciska izskata kungs, pieiet pie lepnas mašīnas un tā nokremšļojās un nospļāvās, ka man vel tagad drebuļi noskrien to atceroties …. man bija blūze ar pliku muguru un reāli bija sajūta, ka man kaut kas tiks uzspļauts ….

tā kā – jā – joki mazi , protams ….

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu