Ilgais karš

Valmieras reālskolas skolnieki. 1919. gada maijs. Centrā skolas direktors Ludis Adamovičs, viņam priekšā 1. rindā Alfrēds Lukstiņš. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja vēsturniece
Print Friendly, PDF & Email

Četrus gadus pēc kara sākuma atrisinājums joprojām nav paredzams, bet lauksaimniekus uztrauc pārtikas sagāde nākamajai ziemai

Vasaras vidū cilvēki arvien ieinteresētāk sprieda par to, kāda būs lauksaimniecības raža — vai pietiks labības maizei un lopbarībai, kā būs izauguši kartupeļi un citas saknes? Presē ik dienu bija lasāms par ražas izredzēm dažādos Latvijas novados. Kopumā gan milzīgām bažām par pārtikas trūkumu nākamajā ziemā nevajadzētu būt, jo esot gaidāma «vidēja raža». Turklāt vasarāji, kurus iesēja jau pēc lielā pavasara sausuma, esot auguši labi. Vietām lielākas, vietām mazākas problēmas tomēr esot radījušas gan salnas, gan sausums, jo sevišķi ietekmējot sakņu un ogu dārzus, kur daudz esot tikai jāņogu. Grūtāk zemniekiem klājās ar barības sagādi lopiem, siena savākts maz. Arī tie zemnieki, kuriem bija pļaujamās mašīnas, tās neizmantoja, bet pļāva ar izkaptīm gan zāli, gan āboliņu — lai varētu nogriezt to pēc iespējas tuvāk zemei un iegūt vairāk siena.

Gaidot jauno ražu, vācu militārās iestādes izdeva vairākus noteikumus. Viens no lēmumiem aizliedza brīvu tirdzniecību ar jauno ražu Vidzemē un Igaunijā. Tas attiecās gan uz labību, gan pākšaugiem, kartupeļiem, no augiem iegūto eļļu un citiem produktiem. Zemniekiem izaudzētais par noteiktām cenām bija jānodod varas iestādēm. Otra dokumenta mērķis bija novērst riskus, ka daļa ražas var iet bojā ugunsgrēkos. Noteikumi aizliedza tuvoties ar atklātu uguni vai smēķēt pie nobriedušiem labības laukiem, šķūņiem, staļļiem, kā arī labības, siena vai salmu kaudzēm.

Šajā vasarā zemniekiem un arī dārziņu īpašniekiem, jo sevišķi pilsētu tuvumā, nācās saskarties ar vēl kādu problēmu — zādzībām. Lai sargātu savu briestošo ražu, piemēram, Rīgas mazdārziņu īpašnieki sāka algot apsardzi.

Jūlija beigās Rīgas apkārtnē otrreiz uzziedējušas ievas, zaros vienlaikus redzamas gan nogatavojušās ogas, gan kupli ziedu ķekari. Šāda dabas rotaļa tika skaidrota ar pavasarī valdījušajiem laika apstākļiem.

Latviešu izglītības biedrības Valmieras nodaļa jūlija beigās cītīgi strādāja, lai īstenotu apņemšanos mēneša laikā atvērt divas vidusskolas ar latviešu mācību valodu — liceju meitenēm un reālskolu zēniem. Pēdējai jau bija pieņemts darbā direktors — Ludis Adamovičs, kā arī vairāki skolotāji, taču vēl nebija atrasti vācu, franču un latviešu valodas, ģeogrāfijas, dabas zinību un dziedāšanas pasniedzēji. Sagatavošanās darbus izdevās paveikt, un skola darbu sāka. Tieši šīs Valmieras reālskolas zēni mācību gada noslēgumā — 1919. gada jūnija sākumā, Latvijas Neatkarības kara laikā — sava vingrošanas skolotāja Alfrēda Lukstiņa vadībā veidos Cēsu kājnieku pulka Skolnieku rotas kodolu. Pēc Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem viņi pievienosies Ziemeļlatvijas brigādei un dosies uz Cēsīm, kur rotu papildinās vietējo skolu jaunieši.

1. augustā presē pieminēja Pasaules kara sākuma ceturto gadadienu. Kāds žurnālists to raksturoja šādiem vārdiem: «Tas, kas sākumā izlikās nieks esam un ko domāja drīzumā, pat pēc nedaudziem mēnešiem beigt, tagad jau prasījis četrus gadus, un beigas šai cīņai vēl nav noteikti paredzamas.» Laikrakstu lasītājiem arī atgādināts, ka jau kara otrajā dienā — 1914. gada 2. augustā — vācu karakuģi apšaudīja Liepāju un izlika jūrā mīnas. Interesanti — lai arī Latvijā valdīja vācu okupācijas režīms, latviski iznākošie laikraksti plaši aprakstīja latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu un to nozīmi tautas pašapziņas celšanā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu