Diena: 1. augusts, 2018

FKTK: Latvijas banku sektors ir atbrīvojies no nevēlamiem čaulas veidojumiem

Riskanto čaulas veidojumu noguldījumu atlikums kopējā Latvijas banku noguldījumu īpatsvarā uz šā gada 7. jūliju ir 0,03% un pamatā tas ir bloķēto līdzekļu atlikums izejošajā plūsmā, informēja Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK).

FKTK norādīja, ka 9. maijā stājās spēkā grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā, kas prasīja finanšu sektora tirgus dalībniekiem Latvijā 60 dienu laikā pārtraukt sadarbību ar uzņēmumiem, kuri vienlaikus atbilst divām čaulas veidojumu pazīmēm – tiem nav faktiskas saimnieciskās darbības un ekonomiskās vērtības, kā arī reģistrācijas valstī nav prasību sagatavot finanšu pārskatus.

“Tagad pavisam droši varam sacīt, ka no mūsu banku puses šis darbs ir pilnībā paveikts. Atlikušie 0,03% jeb 4,5 miljoni eiro – tā visa ir izejošā plūsma jeb iesaldētā nauda bloķētajos kontos, par kuru nepieciešamas attiecīgas līdzekļu izcelsmes pārbaudes. Redzam, ka 2016. gadā iesāktais darbs turpinās, banku klientu riskantās daļas īpatsvars mazinās katru dienu, jo bankas atsakās arī no tiem čaulas veidojumiem, kas nav aizliegti, bet var nest līdzi savai darbībai liekus riskus. Varam rezumēt, ka saistībā ar visa veida čaulas veidojumiem, ne tikai to aizliegto daļu, šā gada pirmajā pusē no Latvijas banku sektora ir aizplūduši ap 1,5 miljardiem eiro. Turpmāka sadarbība ir atteikta vairāk nekā 9000 visa veida čaulas veidojumu,” sacīja FKTK priekšsēdētājs Pēters Putniņš.

Ārvalstu klientu, tajā skaitā, Eiropas Savienības (ES) noguldījumu īpatsvars jūlija beigās Latvijas bankās bija 21%. Noguldījumu ģeogrāfiskā struktūra liecina, ka Latvijā dominē iekšzemes noguldījumi – 79%.

Infografiku skatieties te INFOGRAFIKA_2015-2018_01-08-2018.

Anekdotes

Sieva: «Mūsu kaimiņš vienmēr noskūpsta sievu pirms došanās uz darbu. Kāpēc tu tā nedari?»
Vīrs: «Es viņu tik labi nepazīstu.»

Pazīme: ja cilvēks liela savus kaimiņus, tas nozīmē, ka viņš gatavojas pārdot savu dzīvokli.

78% sieviešu bagāžas veido lietas no kategorijas «varbūt ievajadzēsies».

 

Nejauši ielēju dzērienu klēpjdatora USB pieslēgvietā. Dators ziņo, ka reģistrējis jaunu ietaisi, bet nespēj atpazīt, kas tā īsti ir… Tas ir viskijs ar kolu, muļķīt!

«Tātad jūs esat nolēmis iestāties mūsu mūzikas skolā?»
«Jā.»
«Vai dzirde jums ir?»
«Mēs taču tagad sarunājamies…»

«Kāda jums dīvaina glezna — Kaķis zābakos! Zābakus redzu, bet kur ir kaķis?»
«Zābakos!»

Ja jums apkārt visi cilvēki ir ļoti nervozi, varbūt tieši jūs esat šīs nervozēšanas iemesls.

Stepa dejotāju uzstāšanās noveda izmisumā kādu skatītāju zālē, kas zina Morzes ābeci.

«Kāds mīļums! Jums tā ir kaķenīte vai runcītis?»
«Vai jūs pēc ausīm neredzat?»
«Nē.»
«Tas ir trusis!»

Ilgu laiku brīnījos, kā manai draudzenei izdodas visu laiku ievērot diētu. Kādu dienu nejauši sāku pētīt viņas kosmētikas plauktu: sejas krēms — barojošs, roku krēms — barojošs, ķermeņa krēms — barojošs… Izrādās, viņa ir kā vienšūnis, kas barojas caur ādu!

«Kas ir skaistāka — saulīte vai mēness?»
«Mēness.»
«Tad kāpēc tu mani sauc par saulīti?»

«Mums jāšķiras!»
«Kāpēc?»
«Vaina nav tevī, vaina ir manī.»
«Labi. Kas ar tevi nav kārtībā?»

Nespēju noticēt, ka bērnībā domāju, ka mana vecuma cilvēki ir pieaugušie!

Ierodoties vasarnīcā, nespēju atgaiņāties no domas, ka savā dārzā mēs sasējām nezāles, bet kartupeļus laikam nejauši vējš iepūtis.

«Varbūt uz svinībām uzaicināsim mūsu kaimiņus?»
«Kāpēc?»
«Būs jautrāk!»
«Es nesaprotu, kāpēc tu par jautrību uzskati faktu, kad sanāk sveši cilvēki un ēd mūsu ēdienu?!»

«Cik aitu nepieciešams, lai uzadītu vienu svīteri?»
«Atkarīgs no tā, cik labi tās prot adīt.»

Kāda ir atšķirība starp mīlestību un laulības dzīvi?
Mīlestība ir akla, bet laulības dzīve atver acis!

Dēls gribēja zināt, ko nozīmē būt precētam. Es teicu, lai liek mani mierā, un, kad viņš tik tiešām aizgāja, es sāku saukt — kāpēc mani ignorē?

Dēls: «Tēti, es lasīju, ka dažās zemēs vīrs nepazīst savu sievu līdz pašām kāzām.»
Tēvs: «Tā ir realitāte visā pasaulē!»

Retrospektīva pastaiga

Pārgājiens Dubulti—Lielupe: laikmetīgās mākslas stacija, koka vasarnīcu arhitektūra, mežaparka skatu tornis, atmiņas par Jūras pērli, Lielupes grīva un Ragakāpas noslēpumi

Pētot padomjlaiku bildes, redzams, ka Jūrmalas pludmalēs starp atpūtniekiem nebija, kur adatai nokrist, — tik populāri reiz bija Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri un Lielupe. Tieši caur šīm peldvietām vedīs mūsu vasarīgi laiskais pārgājiens, kuram piestāvētu vējā plīvojoša vintage stila kleita, saulessargs un miniatūrs sunītis pavadā. Skatīsim neparastu arhitektūru, pāršķirstīsim vēstures lappuses, meklējot ievērojamu cilvēku, ēku un notikumu atstātās pēdas, un baudīsim skaistākos dabas nostūrus.

Māksla dubļu krogā

Dubultu nosaukums, iespējams, cēlies no Bulduru muižas Dubļu kroga (Dublekrug), pie kura esošais zvejnieku ciems nodēvēts par Dubļu ciemu (vācu — Dublezeem). Vēlāk to dažādi lokot — Dubble, Dubbel, Dubbelt, Dubbeln —, beidzot arī radušies mūsu ausij pazīstamie Dubulti.

Šajā vietā Lielupe veido krasu loku ziemeļu virzienā, pieglaužoties Rīgas līča pludmalei vistuvāk — tikai aptuveni 300 metru attālumā. Pateicoties tam, Jūrmala virzienā uz Lielupes grīvu iegūst pussalas apveidu, kas visskaidrāk sazīmējama kartē vai lidojot pāri ar lidmašīnu. Pastaigu pa pussalu iesaku plānot saullēkta vai saulrieta stundās, jo tad kūrorta ainavas ir visgleznainākās.

Lielākā daļa ļaužu, kas gulšņā pludmalē, Dubultos ierodas no stacijas puses. Ļeņingradas Dzelzceļu projektēšanas institūtā veidotā ēka, kas atgādina vilni, tagad saviļņo arī mākslas cienītāju sirdis. Tā ir Eiropā vienīgā laikmetīgās mākslas telpa, kas darbojas joprojām funkcionējošā dzelzceļa stacijā. Līdz 30. septembrim Mākslas stacijā Dubulti var apskatīt Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādi Sensorijs — izmantojiet šo izdevību!

Maršruts pa liedagu posmā uz Majoriem ved garām lepnajai un vientulīgajai Valsts prezidenta rezidencei, taču, ja gribas sajust vēstures elpu, pabāziet degunu mazajās ieliņās! Tur paslēpušies koka arhitektūras šedevri neoklasicisma, nacionālā romantisma, neogotikas, jūgendstila un funkcionālisma stilā — vienstāva vasarnīcu celtnes ar verandām un kokgriezuma detaļām, māja ar smagnēju lieveni un koka kolonnām, koķeta ēka ar stūra tornīti un citi.

Rupucis un skatu tornis

Majoros piestājiet atpūtināt kājas, paglaudīt bronzas bruņurupuci (skulptūra simbolizē mūža ilgumu) un aplūkot masīvo Emīlijas Rācenes Peldu iestādes ēku blakus. No 1916. gada līdz Otrajam pasaules karam tā piedāvāja spa pakalpojumus — siltu jūras ūdeni, ogļskābes, skābekļa un skuju ekstrakta vannas; tad pārtapa par poliklīniku un mūsdienās kļuvusi par dzīvojamo māju.

Distance no Majoriem līdz Dzintariem ir labiekārtota — ērta nūjotājiem, jaunajām māmiņām un tētiem ar bērnu ratiem, senioriem, kā arī slēpotājiem ziemā, jo pludmali jau pāris gadus papildina apgaismojuma stabi un koka pastaigu celiņš gandrīz kilometra garumā.

Ja pārgājienā dodaties kopā ar ģimeni, Dzintaros ir vērts ieiet dziļāk pilsētā — līdz mežaparkam. Parka lielākās vērtības ir 200 gadu veca priežu audze un aizsargājamie biotopi, kas saglabājušies neskarti. Skatu tornī, 33 m augstumā, atrodas liela platforma, no kuras pārredzama apkārtne un jūra. Bailīgajiem gan jāpieturas pie margām, jo modernais tornis ir caurspīdīgs.

Interesanti, ka ne visas dzelzceļa stacijas šajā apkaimē savulaik sauktas vārdos, kādos tās pazīstam šodien. Piemēram, Dzintaru stacija senatnē dēvēta par Edinburgu (par godu cara Aleksandra II meitas Marijas precībām ar Edinburgas hercogu) un tikai pagājušā gadsimta 30. gados ieguvusi tagadējo nosaukumu.

Jūras pērles leģendas

Nesteidzīgi ejot cauri Bulduru pludmalei, acu priekšā iznirst ainiņas no pagājušajiem laikiem. Majoros pa jūru bradāja Rainis pusgarajā peldkostīmā, savukārt šejienes priežu kāpu ainavu daiļoja smalkos uzvalkos ģērbti kungi un garajās kleitās tērptas dāmas pītos sauļošanās (!) krēslos. Tādos amizantos, jo krēsli bija vertikāli kā telefonbūdiņas un nepavisam neatgādināja mūsdienu izlaižamos sauļošanās zviļņus.

Diemžēl nekas vairs nav palicis pāri no savulaik prestižā Bulduru restorāna Jūras pērle, ko uguns mēles aprija 1990. gada sākumā (vēlāk tas tika nojaukts pavisam). Kulta vieta ar visā PSRS izslavēto varietē programmu nebija pieejama kuram katram! Restorānā atpūsties varēja tikai izredzētie, nemaz nerunājot par grezno naktsbāru — cilvēki stāvēja rindā trīs mēnešus, maksāja viesmīļiem kukuļus mēnešalgas apmērā un savu kārtu pie ieejas gaidīja jau sešos no rīta.

Pirmajā stāvā bija virtuve, otrajā — stiklots restorāns ar 300 vietām, bet no jūras puses — terase, kur varēja uziet augšā peldkostīmos un paņemt kādu kokteili vai sulu. Restorāna griesti, mirgojošā grīda, mēbeles un interjera aksesuāri bija izgatavoti pēc speciāla pasūtījuma. Jūras pērlē bieži tika rīkoti slēgtie vakari, jo te atpūtās partijas funkcionāri, augsta līmeņa kriminālās autoritātes un populārākie padomju mākslinieki. Vai zinājāt, ka restorāna arhitekts Josifs Goldenbergs projektējis arī Rīgas tirdzniecības centru Bērnu pasaule?

Lielupes Austrālija

Lielupē gar jūras malu kādreiz gāja svarīgs zemes ceļš no Rīgas uz Kurzemi un Prūsiju. Lai tiktu pāri upei, vajadzējis izmantot pārcēlāju. Vairākus gadsimtus vēlāk vētras dēļ Lielupes grīva paplašinājās. Veco plosta vietu pārcēla tālāk — pie Bulduru muižas, līdz ar to tagadējā Lielupes teritorija kļuva par klusu nomali. Toties divus vasarnīcu rajonus gan vietējie nekautrējās nosaukt skaļos vārdos — par Ameriku un Austrāliju.

Un patiesi — jo vairāk attālināmies no oficiālās peldvietas, jo klusāks un pirmatnējāks kļūst liedaga vaigs. Aiz nomaļās nūdistu pludmales Lielupe ietek jūrā, skarbi un valdzinoši. Pretējā krastā slejas Vakarbuļļu stāvie krasti ar izgāztiem kokiem, garām slīd jahtas, zvejnieku laiviņas un supotāji. Tepat netālu, virzoties atpakaļ gar lejteci, skatam paveras gan Buļļupes ieteka Lielupē, gan unikālais dabas veidojums — Baltā kāpa 100 m platumā un 800 m garumā.

Ja laiks ļauj, atceļu uz Lielupi mērojiet cauri Ragakāpas dabas parkam un pēc tam — pa Vikingu ielu. Parks ir īpaši aizsargājama teritorija ar priežu silu, koka pastaigu laipām un pašu Ragakāpu 17 m augstumā. Netālu esošajā Jūrmalas brīvdabas muzejā var aizceļot pagātnē, apskatot seno zvejnieku sētu un 2000 eksponātu, to skaitā kuģus, zvejas laivu un enkuru kolekciju, kā arī iemēģināt roku virvju vīšanā un tīklu lāpīšanā.

Maršruta garums: 17 km

Pārgājiena ilgums: 5 h

Sarežģītības pakāpe: zema — segums ir pieblietēts un līdzens; pa irdenākām smiltīm jāpabrien vienīgi pie Lielupes grīvas, un slapjā laikā koka laipas Ragakāpas dabas parkā var būt slidenas.

Piemērots: ikviena vecuma un fiziskās sagatavotības gājējam.

Kā nokļūt no Rīgas

Ar vilcienu; kursē līdz četrām reizēm stundā
Ar starppilsētu autobusu; kursē reizi stundā
Ar mikroautobusu (iepretim Origo); kursē līdz piecām reizēm stundā

Apskates vērti objekti

Aspazijas māja
Bijusī sanatorija Marienbāde
Majoru muiža
Turaidas lapene
Jūras iela
Jomas iela
Raiņa un Aspazijas vasarnīca
Dzintaru koncertzāle
Dzintaru kūrmājas Jūras paviljons
Gleznu teātris Inner Light
Morberga vasarnīca
Bulduru Dendroloģiskais parks
Darmštates priežu audze
Bulduru izstāžu nams
Lielupes dzelzceļa stacija

Marija Sološenko, beziepakojuma veikala saimniece

Vairāk nekā 200 produktu. 16 veidu rieksti, arī žāvēti augļi, sukādes. 15 dažādu tēju, piecu šķirņu kafijas pupiņas. 30 veidu garšvielas, septiņu veidu milti, pārslas un klijas, 16 veidu putraimi, 10 veidu kaltēti pākšaugi. Un ēdienu maisījumi, ko no dabīgām lietām taisa vietējie ražotāji baudi:. Mauritāniešu plovs, risoto, lēcu zupa — jauno beziepakojuma veikaliņu Burka Barona ielā netālu no Bērnu pasaules izrāda Marija Sološenko. Gandrīz viss plauktos atrodamais esot «aukstais beramais», izņemot medu un agaves sīrupu kanniņās ar krāniņiem. «Piemēram, Krippu zirņu krekeri pēc svara speciāli mums — viņiem tas ir izaicinājums.» Mūsu tikšanās brīdī žāvētas cidonijas un kaltētu augļu un ogu asortus ienes Madonas novada z/s Mierkalni saimnieks, sirms vīrs. «Redziet, viens no piegādātājiem!» iepazīstina Marija. «Forši atsaucies mūsu prasībām, atvedis visu plastmasas spainīšos, izbērsim un atdosim.»

Sākumā viņa centusies piegādātājus atrast tikai Latvijā, bet, meklējot labākās cenas pircējiem, nācies ietiekties arī Igau-nijā un Lietuvā. «Gribēju, lai cilvēki redz, ka var ietaupīt, pērkot bez iepakojuma. Iepakojums veido 40%, garšvielām nereti pat 100% no preces vērtības. Cena plus kaitējums, ko nodarām dabai!» Tieši šī iemesla dēļ veikalā Burka lielākoties tirgošot konvencionāli ražotas preces. «Lai par zero waste [bezatkritumu kustību] aizdomājas vairāk cilvēku.» Dārgākie no «beramajiem» — Brazīlijas rieksti — 31,60 eiro kilogramā. «Pēc manā rīcībā esošās informācijas, lētāk nekā Rimi un Maxima,» piebilst Marija. «Lētākās — grūbas, 59 centi kilogramā.»

Viņa iepriekš nav bijusi saistīta ar tirdzniecību, mūsu tikšanās dienā mācās apieties ar kases aparātu. «Biju darbos aizņemts cilvēks, strādāju Valsts kontrolē par starptautiskās sadarbības daļas vadītāju. Pirms gada, esot dekrētā, pirmoreiz apstājos, bija laiks padomāt par kaut ko citu. Kā mēs šajā pasaulē dzīvojam?» Marija atceras. «Viens no pagrieziena punktiem — man no lielveikala piegādāja produktus uz mājām. Četrus lielus maisus, katrā iekšā atkal maisi. No laika gala, lai neieviestos kodes, vienmēr visas beramās lietas pārberu savās burciņās. Pēc pasūtījuma saņemšanas atklāju, ka man ir pilna miskaste tikai ar iepakojumu.»

Ideja par beziepakojuma tirdzniecību, kāda kļūst aizvien populārāka dažādās valstīs, Rīgā jau virmoja gaisā. Pūļa finansējumu vāca arī vēl neatklātais veikals Turza. Savā bodītē Marija ieguldīja visus ietaupījumus, arī devās pieredzes apmaiņā uz līdzīgiem veikaliem Barselonā. «Vislielākais motivators ir mana meita Elīza, viņai tagad ir deviņi mēnesīši. Gribētos darīt kaut ko, lai viņai pasaule ir labāka.»

Bišu strops ar internetu

Latvieši radījuši pasaulē unikālu autonomas biškopības risinājumu, palīdzot bitēm dzīvot mierīgāk un atvieglojot dzīvi to kopējiem

Liels dzeltenmelns irsis saķēris biti un nes to prom saplosīšanai. Gaisā pastiepjas kaila roka, satver plēsīgo kukaini plaukstā un notriec zemē ar visu medījumu. Bitenieks Jānis Vainovskis sargā savas bišu saimes, kas izkārtotas Latvijas Universitātes Botāniskā dārza nomalē, labu gabalu aiz Palmu mājas. Ja liels iršu pūznis iemitinājies bišu saimes tuvumā, tad stundā aiznes pa vienai bitei, Jānis stāsta pieredzēto kādā citā no savām 350 bišu saimēm. Katrā mīt 50—60 tūkstoši bišu. Pagaidām gan tikai vienam stropam, tepat Botāniskajā dārzā, ir interneta pieslēgums. Kopš maija pieslēgti sensori, kas mēra stropā notiekošo un ērtā tiešsaistes lietotnē rāda viegli pārskatāmus datu grafikus. Šāds risinājums ir unikāls visā pasaulē.

Autonomo biškopību ar Latvijas Lauku attīstības programmas atbalstu īsteno vairāki partneri — Rīgas Tehniskās universitātes Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūts, Latvijas Interneta asociācija, biškopības uzņēmums Meduspils, enerģētikas jaunuzņēmums Mazzy un Latvijas Biškopības biedrības pētnieks Valters Brusbārdis. Trīs no viņiem — Anatoliju Zabaštu no RTU, Viesturu Šeļmanovu-Plešu no Mazzy un Jāni Vainovski no Meduspils satieku sutīgā piektdienas pusdienlaikā pie maigi zumošas bišu dravas. Pirms cauri krūmiem izejam pļaviņā, Jānis izdala visiem bitenieku cepures ar melnu tīklu priekšā sejai. Viesturs atmet ar roku: «Tu teici, ka šīs ir mierīgas.» Bet Anatolijs mazliet satraukts tomēr paņem rokās cepuri. Arī es velku, jo — ar bitēm nekad neko īsti nevar zināt. Galu galā šīs bites izrādās gluži rāmas. Vēlāk, jau sarunas beigās, bitenieks mudina pat vienu paglaudīt gluži kā kaķēnu ar mīkstu un pūkainu muguriņu, bet citu nelielu biti uzliek man uz vaiga. Lai uztaisot bildi!

Bišu spiegs

Tikpat mierīgi kā žurnālistu klātbūtni bites pacieš arī vairākas nelielas kastītes aptuveni sērkociņu kārbiņas lielumā, kas izvietotas stropā. Pavisam nemanāmi, bez skaņas un vibrācijas, tās mazos un dabā tik nozīmīgos kukaiņus izspiego — mēra temperatūru un mitrumu stropā. Turklāt visa bišu māja uzlikta uz jutīgiem svariem, kas tiešsaistē rāda smaguma izmaiņas. Savā viedtālrunī Viesturs demonstrē iegūtos datus. Gluži kā kardiogramma, rādītājs ar precīzu frekvenci lec lejā un augšā — iezīmē rītu, kad bites dodas pēc nektāra, un vakaru, kad čaklie kukainīši atgriezušies mājās. Ar katru dienu zigzags vienmērīgi kāpj uz augšu. Bišu saime dienā atnes aptuveni kilogramu nektāra, kas vēlāk pārtop 500—700 gramos medus. Bet mēdz būt arī izņēmumi. Piemēram, šogad liepas noziedēja tik strauji, ka bites kā apdullušas strādāja bez mitas. Dienas laikā sanesa 5—7 kilogramus nektāra. «Ja bitenieks redz, ka tā notiek, skaidrs, ka tūdaļ strops būs pilns un bites  neko vairs nenesīs — nebūs, kur likt. Tad viņš sēžas mašīnā un brauc likt medus krātuvei virsū nākamo stāvu,» Viesturs iezīmē, kāpēc ir svarīgi sekot līdzi bišu darbam. Tāpat var saprast, ja bites nav atgriezušās stropā — iespējams, radies kāds drauds.

Sensori mēra temperatūru un mitrumu vairākās stropa vietās un vienā vietā ārpusē. «Centrālais sensors, kas ir pašā vidū, rāda, ka bites tur uztur konstantu temperatūru,» Jānis demonstrē līniju savā telefonā. Kritumi un kāpumi turas viena grāda ietvaros, un vidējā temperatūra ir 34,8 grādi, lai vai kādi ārā būtu laikapstākļi. «Atklājām, ka 15 centimetru attālumā stropa iekšpusē un ārpusē krasi mainās temperatūra,» stāsta komandas vīri. Regulāciju bites veicot, pa vienu skrejas jeb stropa ieejas pusi dzenot ārā gaisu, pa otru laižot to iekšā. Lai noregulētu temperatūru līdz galam, lidojošie kukaiņi sanes ūdeni no āra un izsmidzina to. Vienmērīgā temperatūra, ko bites centīgi uztur pašā centrā, nav rūpes par medu. «Tur audzina jauno paaudzi,» smaida bišu saimnieks. Ziemā bites savelkas bumbā, kur viducī ir mamma, bet ārpusē vecākās bites. Kamēr centrā tiek uzturēts 20 grādu siltums, ārmalā esošās bites var salt no tāda paša aukstuma, kāds ir ārpus stropa. Pētnieki cer, ka šoziem sensoru izdosies ievietot kamola pašā vidū, lai sekotu līdzi notikumiem tieši no ziemošanas bumbas centra.

Autonomais biškopības risinājums sniedz iespēju palielināt bišu stropa ražīgumu, jo bitenieks var ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām, skaidro Anatolijs no RTU, šā projekta vadītājs. Tas ļauj arī samazināt izdevumus, jo lieku reizi nevajag doties pārbaudīt bišu saimi, ja tai viss ir kārtībā. Nav jāstrādā «uz aklo». Turklāt attālinātā datu ievākšana, bez vajadzības netramdot bites un neceļot nost stropa jumtu, palīdz tām dzīvot mierīgāku dzīvi. Tiklīdz jumts atvērts, bites satraucas. To varot redzēt pēc tūlītēja temperatūras kāpuma stropā. «Katru reizi, bites traucējot, izsitam viņas no ritma,» stāsta Jānis. «Viņas pēc tam visu dienu nevar savākties,» papildina Viesturs, bet Jānis viņu palabo. Tik traki neesot: «Ir dažas bišu rases, kas ļoti pārdzīvo, bet ir tādas, kas ir mierīgākas.» Šīs esot diezgan nesatricināmas.

Latviešu izstrādātais risinājums ir iespēja uzlabot bišu uzturēšanās apstākļus. Ja ziemā samazinās barības krājumi un pieaugusi stropa temperatūra, tas liecina, ka bites nonākušas stresā. «Nav bišu mātes, vai zīlītes par daudz traucē, vai cauna grauž, vai dzenis atnācis kalt, vai griežas vēders no nepareizas ziemas barības,» iespējamos iemeslus uzskaita Jānis. Ja bitenieks laikus saņem signālu, viņš var nekavējoties doties un padzīt kaitniekus vai papildināt barības krājumus. Turpretim tradicionāls bišsaimnieks šādu signālu nesaņems, un tas var beigties ar to, ka bišu strops nepārziemos.

Iespēja sekot līdzi bišu dzīvei un reaģēt uz pārmaiņām tik lielam biškopim kā Jānis ir būtiska. «Katra diena var izmaksāt pustonnu medus, ja nepareizi rīkojas,» viņš iezīmē kļūdas cenu. Jau šobrīd biškopjiem ir pieejami risinājumi, kas veic mērījumus stropā un reizi stundā vai reizi dienā nosūta rezultātus īsziņā, taču iespēja aplūkot svaigākos datus ērti pārskatāmos grafikos tiešsaistē ir jaunums, saka komanda. Turklāt, visticamāk, būs krietni lētāka iespēja, nekā piedāvā esošie konkurenti. Pagaidām gan vēl pāragri prognozēt, kad latviešu radītais risinājums būs nopērkams. Šogad  prototips tiks testēts tikai Botāniskajā dārzā, bet nākamgad izmēģināts vairākās Latvijas pļavās.

Ceļojošās bites

Kamēr Viesturs no enerģētikas jaunuzņēmuma Mazzy azartiski rāda mērījumus un stāsta par tiem, bitenieks aizrāda: «To roku baigi nevicini!» Viesturs atjoko, ka gribas bites izaicināt, bet Anatolijs tēvišķi satraucas: «Nevajag. Nevajag!» Viesturs un Anatolijs pazīstami jau vairākus gadus. Citā projektā viņi izstrādājuši šiem sensoriem nepieciešamos risinājumus — darbojušies ar programmēšanu un datu apstrādi. Šajā projektā, kas saņēmis 98 tūkstošus eiro lielu ES finansējumu no Latvijas Lauku attīstības programmas, viņi strādā pie tehnoloģijas praktiskās lietošanas.

Vēlāk komanda stropam pievienos arī meteoroloģisko staciju, lai var novērot laikapstākļus un salīdzināt, kā tie ietekmē medus kvalitāti un daudzumu. Nākamajā sezonā iecerēts izvietot sensorus vairākos stropos gan Jāņa saimniecībā, gan biškopja Valtera Brusbārža saimēs Talsu pusē. Tālākā nākotnē Viesturs plāno pievienot arī mākslīgā intelekta algoritmus. «Biškopis šobrīd visus lēmumus pieņem, skatoties uz datiem. Pēc būtības datos ir redzams, kas notiek ar bitēm. Šo pieredzi mēs varētu pārnest uz algoritmiem, lai sistēma biteniekam automātiski dotu padomus un brīdinājumus.»

Stropā izmantotos mitruma un temperatūras sensorus Viesturs ar savu uzņēmumu Mazzy izmanto, lai komunālsaimniecībās individuāli un ērti nomērītu siltuma, ūdens, elektrības un gāzes patēriņu. Šogad šis start-up uzņēmums uzvarēja enerģijas un tīro tehnoloģiju jaunuzņēmumu sacensību PowerUp! reģionālajā finālā, iegūstot iespēju pārstāvēt Latviju konkursa finālā Prāgā, kur pie lauriem gan diemžēl netika. Viesturs cer autonomo biškopības risinājumu tālāk izmantot, radot jaunu start-up, un ideju pilnveidot kādā jaunuzņēmumu inkubatorā vai paša spēkiem. «Interese ir — cilvēki raksta un prasa,» viņš saka.

Jau pirms laba laika abi tehnoloģiju pārzinātāji — Viesturs un Anatolijs — iepazinušies ar Valteru Brusbārdi no Biškopības biedrības un izdomājuši, ka šāda modernāka pieeja noderētu biškopjiem, kas lielākoties joprojām strādā pēc sentēvu metodēm. Turklāt drīzumā komanda plāno risinājumu uzlabot, uzstādot saules baterijas, lai sensori spētu nosūtīt datus uz mākoni, darbināti tikai ar alternatīvo enerģiju. Tāpat arī pievienot videokameras pie stropa skrejas un tā iekšienē. «Šobrīd uz skrejām redzam, ka stropā ir maz vietas. Ir karsts, bites guļ laukā. Bet redzam arī, ka viņas intensīvi nāk mājās ar dzeltenām nastiņām — Kanādas zeltslotiņas nektāru —, tātad ienesums ir, viss kārtībā. Ja es nebūtu noņēmis medu un viņas šādi gulētu laukā, tas liecinātu, ka ienesums ir beidzies un bitēm nav, kur palikt,» bitenieks stāsta, kāpēc svarīgi attālināti saprast, kas notiek stropā.

To, kādu nektāru bites nes uz mājām, varot pateikt pēc attiecīgā laika perioda. Agri pavasarī var atnest no kļavām. Pēc tam nāk ābeles, plūmes, ķirši. Citviet seko kārkli, pūpoli, tad pienenes. «Kur bites novieto, uz tādu medu var cerēt,» stāsta saimnieks. Kā šāda bišu novietošana darbojas? «Rekur mašīna stāv,» Anatolijs pamet ar roku uz baltu busiņu. Vai bites nepamūk no stropiem un nelidinās pa visu mašīnu, vaicāju, neslēpdama pārsteigumu. «Ja pamūk, tad lido,» bez emocijām atsaka Jānis, paskaidrodams, ka šāda vadāšana bitēm ir diezgan bīstama. Lai veiktu pārvešanu, skreja tiek aiztaisīta, bet, ja temperatūra stropā uzkāpj virs 40 grādiem, «tad ir cauri». Lai tas nenotiktu, pareizi jāsagatavo strops un jānodrošina dzesēšana mašīnā. Pārvešana sagādā biteniekiem papildu darbu, toties ļauj ievākt vairāk medus, turklāt aizvest stopus tieši pie vēlamajiem augiem.

Labākais liepu medus — Rīgā

«Rīgā ir tīrs un garšīgs medus,» stingri nosaka Jānis, vaicāts, kāpēc atvedis bišu saimes uz pilsētas vidu — LU Botānisko dārzu. Tikko biškopju saietā par labāko liepu medu atzinību saņēmusi saimniecība, kas to iegūst pie Stradiņa slimnīcas un uz Latviešu biedrības nama jumta. «Divas pirmās vietas,» viņš paskaidro. Taču neesot problēmas arī laukos pie rapšu lauka ievākt tikpat tīru medu. Vaicāts, vai tas ir tikpat vērtīgs, saimnieks aizrautīgi skaidro: «Jebkuram medum ir sava vērtība. Rapšu medus nav alerģisks bērniem, jo nav tik stiprs kā pārējie. Tas nesatur minerālvielas, tāpēc nemaina ēdiena vai tējas garšu, līdz ar to ir populārākais medus, ko liek pie tējas, lai izjustu tīru tējas garšu un nebūtu jālieto cukurs.» Reti kad vairs gadās tādi zemnieki, kas savus laukus apsmidzina ar neatļautiem līdzekļiem, kas var būt nāvējoši bišu saimēm. Šajā jomā zemniekiem esot lielas sankcijas, zina teikt Jānis, bet vienlaikus dod mājienu, ka arī atļautos līdzekļus derētu paretināt. Bišu nāve nav vienīgais posts, ko ķīmija nodara, — netiekot izvērtēts, kā šie līdzekļi ietekmē bišu auglību un nervu sistēmu. Tomēr viņš priecājas, ka autonoma bišu uzraudzība sniegs palīdzību arī šajā ziņā. «Ja beigtas bites krīt ārā no skrejas, uzreiz vari izsaukt inspektoru un meklēt vainīgo. Ja bišu saimnieks to pamana tikai pēc nedēļas, ķīmija jau ir sadalījusies, atrast vainīgo vairs nevarēs,» stāsta Jānis.

Vaicāts, vai bite ir pasaules svarīgākais kukainis, Jānis domīgi atsaka: «Tuvu tam.» Šis mazais radījums esot spējīgs apputeksnēt 80% no augiem, kam vajadzīga svešappute. Turklāt viņas gatavas intensīvi lidot 2—3 kilometru rādiusā, lai iegūtu nektāru. Un, ja bitēm ļoti interesē kāds augs, viņas atnāks arī septiņus kilometrus, piezīmē Jānis. Tomēr atrast tādu bioloģisku stūrīti, kur apmēram 10 kilometru rādiusā daba ir neskarta, Latvijā neesot viegli. «Mēs esam Rīgas centrā, un te medus ir labāks nekā Gaujas Nacionālajā parkā, kur vienu gadu atklājās smagie metāli. Šogad kritiskā sausuma dēļ nezinām, kas būs augos iekšā,» bitenieks nosaka. Tāpat arī piemin kādu pētījumu, kurā analizēts medus sastāvs dažādos Latvijas nostūros. Arī viņi atraduši smagos metālus — bet Latgalē. Kā izrādās, vainīga nelegālā degviela, ko daudzi pierobežā dzīvojošie ieved no Krievijas — ar svinu sastāvā.

Tomēr viņš vedina domāt cerīgi, jo bites izvēlas labu nektāru. «Ja bitēm būs iespējams aizlidot uz vietu, kur nav piesārņojuma, viņas ies uz turieni. Ja pa ceļam ielidos kaut kur, kur ir kāda eļļas garša, — kāpēc viņai to ēst? Tā ir dzīvība, kas mūs aizsargā no mūsu pašu piesārņojuma,» saka bitenieks Jānis Vainovskis.

Dziesmas kā pļaukas

Vienā nedēļas nogalē Eduards Gorbunovs (28) jeb Edavārdi uzstājās trijās pilsētās. Tik pieprasīts ir hiphops, un tik stipri ir Edavārda vārdi. Viņš ir arī viesmākslinieks Prāta vētras koncertos

Mūsu saruna izvēršas par to, kā hiphops kļuvis Latvijā pieprasīts un kā tajā vietu atraduši Edavārdi. Tikai garāmejot Eduards piemin vecākus no Purvciema, iegūto bakalaura grādu vides zinātnē, un par mīlestību nerunājam vispār. Atbraucis ar riteni, mugursomā dators, jo viņš ir Delfu sociālo tīklu satura redaktors: ieliek saites uz svarīgām Facebook, Twitter ziņām un ar bildēm papildina Instagram. Darbu Eduards var paņemt līdzi uz koncertiem: Positivus laikā nostrādāja ierastu darbdienu un vakarā kāpa uz skatuves. Nākamajā dienā uzstājās Fonofest Cēsīs un arī Prāta vētras koncertā Jelgavā. Piektdien, 3. augustā, būs Summer Sound.

Dziedēt cūku

Ar Eduardu ir viegli. Viņš māk sarunāties. Jo trīs gadus nostrādājis LMT zvanu centrā, ieaudzinot sevī iecietību un pacietību. Pametis vides zinātnes maģistrus Latvijas Universitātē, izvācies no vecāku dzīvokļa un gribēja pelnīt naudu. Darbs zvanu centrā nogurdināja, taču «atmosfēra man tur patika». «Laba darbavieta. Ja neskaita to, ka bija klienti, kuri prata «izvest». Šķita — pierakstīšu adresi un, kad beigsies darbalaiks, aiziešu ar ķieģeli izsist stiklu. Protams, es tā nedarīju,» pasmaida Eduards.

Repu viņš «studē» kopš 15 gadu vecuma: atrod augsti novērtētu albumu, izlasa aprakstu, sariktējas gluži kā pirms filmas skatīšanas, apsēžas un klausās. «Man patīk ritmiska runāšana uz bīta. Patīk, kā skan,» Eduards salīdzina šo sajūtu ar ekstrēmajiem sporta veidiem, kas apbur un gribas pamēģināt pašam pagalmā, piemēram, braukt ar skeitbordu. Padarīt sev sasniedzamu. Līdzīgi bija ar repu klausījies, un gribējies pašam. «Pa vienai kačāju Eminema dziesmas, un katra bija kā pļauka sejā: cik ļoti es tās izjutu, un kā trāpīja. Tagad tā ir reti. Klausies, sākumā baigi nepatīk, bet tikai pēc piektās reizes albums uzrunā,» atzīst Eduards. Eminems nav vienīgais, ko viņš klausījās, — arī Nas, Led Zeppelin un Deivids Bovijs ir viņa mūzika. «Man šķiet, ka viens no cilvēka galvenajiem uzdevumiem ir radīt kaut ko no nekā, un es cenšos to darīt ar mūziku. Gribu veidot tādas dziesmas, kas ar savu kvalitāti, tehniku un saturu radīs rezonansi klausītājos. Nezinu, vai esmu uz to spējīgs, bet gribētu šajā žanrā ienest jaunas, oriģinālas idejas un mainīt cilvēku priekšstatu par to, ko var un nevar izdarīt repā. Mūzika ir viens no veidiem, kā mēs savā starpā komunicējam, un man ir, ko pastāstīt.»

Par reperi Eduards sevi dēvē desmit gadus (hiphops ir subkultūra, bet reps tās muzikālais žanrs red.). Karjeras pašos sākumos, ietekmējoties no Led Zeppelin, viņš staigāja platās biksēs un gariem matiem. «Tā bija viena no lietām, ar ko atšķīros jau tajā laikā, bet, par spīti tam, reperus, kuri pieturējās pie standarta stila, uztvēru kā savējos. Zinamās aprindās biju iesaukts par Edamati.»

Patlaban nekā ārišķīga Eduardā nav. Tikai klipos parādās sarkani mati un pāršķelta cūkas galva, ko mūziķis aptin ar marli. «Es mēģināju galvu sadziedēt,» viņš smejas. Dziesmas Kačā karmu videoklipā ir arī mēģinājums sadziedēt Helovīna ķirbi, liekot atpakaļ sēklas un mīkstumu. «Es gribu lētu pāri lielisku Adidas / un lai eksāmenā trāpās vieglākais variants / un lai mani nenodur uz ielas kāds maniaks, tas viss, kas vajadzīgs, / priekš kam man kadiljaks.»

Mēģinu dažādi izvilināt no Eduarda, kas viņu emocionāli atmodinājis repam. «Zinu, ka daudziem reperiem pamatā ir konflikts ar tēvu, bērnības traumas, bet man tā nav. Tētis ir ļoti O. K. Man ir samērā taisna dzīve.» Jaunākais divu dēlu ģimenē, vecāki mierīgi dzīvo Purvciemā. «Ko viņi dara? Parastos mammu un tētu darbus. Varbūt neizklausās interesanti, bet tas mani atbrīvo. Neesi kāda dēls, un neviens neko negaida.» Eduarda rads nav Atmodas laika politiķis Anatolijs Gorbunovs. Arī Latgalē radu nav, lai gan pēc izrunā dzirdamā platā «e» tā varētu šķist. «Jā, man ir jocīgs «e», taču nesaprotu, no kurienes.» Tieši šis īpatnējais «e» ir ļoti pamanāms, Latvijas reperu vidē atšķirīgs, norāda arī Uldis Rudaks, Dienas mūzikas apskatnieks. Viņš Edavārdus vērtē atzinīgi, sakot, ka «patlaban kopumā visi reperi ir ļoti jēdzīgi». Mūzikas ierakstu gada balvā Zelta mikrofons, kur par 2017. gadā iznākušajiem albumiem bija nominēts arī Edavārdu Īstas acis, galveno balvu ieguva reperis ansis.

Vienu dziesmu Edavārdi radīja kopā ar Arstarulsmiru (agrāk pazīstams ar skatuves vārdu Gustavo). Par Eduardu viņš saka: «Viens no repa izteiktākajiem pārstāvjiem Latvijā. Pierādījis sevi jau sen. Labs. Teksti sarīmēti tā, ka atskaņas ir nevis katras rindas pēdējai zilbei, bet pat četrām.» Arstarulsmirum patīk dziesma Ceļazīmes ir domātas šoferiem, jo tajā ir vienots stāsts no dažādiem skatpunktiem un divdomība, vairāki slāņi. «Es tikai eju, un es nezinu, kur, / moš uz Tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur / un tu necīnies, kad citi blēdīgi smejas, / tevi neviens nežēlos dēļ bēdīgas sejas, / tev nekad nesanāk, / tev čista pa kaklu vajg, / saki, nav lemts, / tu vēl tici tai atrunai, / nāc ar mani, ja gribi aiziet pastaigā.»

Ideju, par ko repot, Eduardam pietiek, tikai jāatrod stunda piesēsties un pierakstīt. «Man patīk, ka varu atļauties teikt, ko gribu. Patīk, ja klausītāji saprot, ko pasaku. Tas, ko es nevēlos pazaudēt, būt pašam, nevis ielikt sevi kādā rāmī, lai izdabātu publikai.»

Saku mūziķim, ka viņš izklausās loģisks, sakārtots: zina, kā rakstīt, zina, kā cilvēkus uzlādēt. Gan jau dzīvē viss tik vienkārši neizdodas. «Kā kuru reizi, bet nedomāju, ka ar mani ir grūti. Uz skatuves ir vieglāk nekā dzīvē. Uz skatuves ir skaidrs, ko darīt. Ko gribu teikt. Ārpus skatuves vispār nav skaidrs.»

Konkrētība mūzikā

Eduardam ir četri albumi. Pirmais ieraksts iznāca 2007. gadā. Līdz šim visus izdevis pats. «Iespēju ierakstīties ir daudz. Iegūt klausītāju gan nav tik vienkārši, jo radio bieži vien atmet dziesmas atpakaļ, sakot, ka tas nav viņu formāts.» Tad dziesma jāliek Spotify vai YouTube, un saite mūziķa profilā Facebook. Tieši tā arī rodas klausītāji. «Hiphops tikai no malas izskatās tā, it kā būtu tagad izaudzis un kļuvis populārs, patiesībā tas vienkārši ir kļuvis redzamāks uz skatuves, pieejamāks,» saka Eduards un sāk stāstīt par pamatiem, ko Latvijā ielikuši reperi Ozols un Gustavo. Kā subkultūra, kas jau sen bijusi spēcīga, pēdējos gados aizvien vairāk tiek akceptēta arī radiostacijās un lielajos festivālos. Edavārdi Positivus pirmoreiz bija pērn. Togad uzstājās arī ansis, taču tikai kā viesis ar repa apvienību Singapūras satīns. Šogad jau katrs uz savas skatuves solo gan ansis, gan Edavārdi. Arī Singapūras satīns. «Satīna koncertā bija mosh pit (slengā saukti par mošpitiem red.), kas liecina, ka cilvēki saprot hiphopa kultūru. Mošpiti ir tāda lēkāšana: kad pūlī izveido apli un skrien cits citam virsū,» skaidro Eduards. Un šī iezīme nebija kāds pēkšņs notikums, jo manīts arī ASV repa grupas rae sremmurd koncertos Latvijā. Eduards uzsver, ka lēkāšana ir draudzīga un varbūt tikai reizēm gadās kāds aiz prieka pārsists deguns.

Positivus rīkotājs Ģirts Majors uzskata, ka viņa organizētajā festivālā uzstājies maz reperu. Gustavo tur bija 2011. gadā, pāris gadus vēlāk Ozols. «Latvijā tā ilgi bija underground kultūra, visdrīzāk sava rupjā izteiksmes veida dēļ. Šobrīd populārajā mūzikā pasaulē tieši hiphopa kultūra nosaka un ienes daudz jaunu vēsmu, un likumsakarīgi, ka arī Latvijā to arvien vairāk cilvēku ņem nopietni.»

Līdzīgās domās ir Arstarulsmirus hiphops ietekmē daudzus popmūzikas žanrus. «Ar spēcīgāku bītu (ritmu) ir vieglāk iekustināt publiku, pa virsu skaitot ritmisku rīmēšanu. Ritms klausītājus aktivizē un atmodina pirmatnējo, tās ir spilgtas un impulsīvas emocijas. Repā var detalizētāk pastāstīt, kā cilvēks jūtas.» Repa tekstos klausītājus piesaista arī tas, ka tiem ir sociāla tematika, un sabiedrībai tāds vēstījums ir aktuāls.

Pērn Edavārdi uzstājās gandrīz visur, kur vien ir skatuve: festivālos Playground, Waterfest, Summer Sound, Positivus, Fono Cēsis. Divas reizes Rankas kultūras namā. Šovasar labākais koncerts viņam bijis Positivus. Tur uzstājies kopā ar Andžeja Grauda bungu skolas audzēkņiem. Tas deva papildu spēku. «Nē, tā nebija laimes sajūta. Arī ne prieks. Drīzāk atvieglojums, ka viss ir noticis pēc plāna. Viss nostrādājis. Līdzīgi kā ar robotu esi salicis, nospied podziņu, un tas strādā. Enerģijas apmaiņa: izlieku sevi un saņemu pretī no publikas. Reps ir labs ar to, ka tā ir dziesma par tēmu un diezgan konkrēta. Nav aplinkus runāts, bet skaidrs par ko.»

Renārs piezvanīja

Repu novērtē arī Prāta vētra. Eduards ar viņiem uzstājās Skārda bungu tūres koncertā Jelgavā, repoja 30 tūkstošiem skatītāju. «Tas bija forši. Pūlis tik liels, ka visu nesajūti, tikai priekšējās rindas, taču tik un tā forši,» atceras Eduards.

Šā gada marta sākumā dzejnieka Imanta Ziedoņa muzejs ar fondu Viegli veidoja projektu Visas taisnības — multimediālu izstādi un koncertu. Ziedoņa vārdu un Raimonda Paula dziesmu remiksus. Uz dziesmu Tik tā viena pieacināja Edavārdus. Oriģinālā to dzied Mirdza Zīvere. Dziesmu Eduards dziedāja arī Viegli Ziemassvētkos Dzelzceļa vēstures muzejā. Publikai, kura negaidīja repu, tāpēc bija mazliet grūti. «Vienā citā koncertā man vēl vajadzēja pieteikt Viktoru Lapčenoku un Raimondu Paulu. Tas bija tā — wow! Nekad nedomāju, ka man kā reperim būs šāda pieredze.»

Kad Tik tā viena jau dzīvoja savu dzīvi, bija pagājuši vairāki mēneši, un atkal zvanīja nepazīstams numurs: «Čau, te Renārs! Varbūt vēlies ar mums uzspēlēt.» Piedāvāja grupas Jelgavas koncertā Arstarulsmirus vietā norepot Tur kaut kam ir jābūt no Prāta vētras 2008. gada albuma, kā arī savu Kačā karmu. Eduards piekrita. Reperim prieks, ka tika novērtēta viņa piecus gadus vecā dziesma, kurai Jelgavā Kaupers bija fona dziedātājs.

Savukārt Renārs atceras, ka ar Eduardu iepazinies projektā Visas taisnības. «Ar prieku skatījos, kā viņš vienas dziesmas laikā spēj aizraut un «iekačāt» publiku. Svaiga un aktīva enerģija.» Gatavojoties koncerttūrei, Kaupers iedomājies, ka Edavārdi varētu pievienoties grupai dziesmā Tur kaut kam ir jābūt uz repa daļu. Oriģināli to izpilda Arstarulsmirus (viņš arī būs iesaistīts Prāta vētras tūrē), taču uz pirmo koncertu prasījies kāds pārsteigums. «Uzrunājām Eduardu. Viņš bija ļoti atsaucīgs, un pat atradām veidu, kā kopīgi nospēlēt arī viņa Kačā karmu. Ārpus skatuves ļoti simpatizē viņa vienkāršība, čomīgums un punktualitāte,» — tā Kaupers. 

Eduardam patīk dziedāt gan ar Prāta vētru, gan mazam pūlim pilsētas svētkos. Pirmajā skolas dienā, 1. septembrī, viņš rausies, repodams pa vairākām Rīgas skolām. Jo patīk dažādība. Patīk arī pati dzīve. «Kāda ir dzīves jēga? Būt dzīvam. Tā ir ekskluzīva pieredze. Izbaudīt dzīvošanas procesu un to apzināties. Mērķis? Būt šeit un tagad. Radīt labāko hiphopu pasaulē!»

Intelektuālā sakodienā

Pētīt rauga baktērijas, palīdzēt kazino un saskaitīt, cik vietās filmā smēķē. To māk Apply izstrādātie rīki. Individuāli pielāgotos mākslīgā intelekta risinājumos latvieši ir starp vadošajiem Eiropā

Saldējums Apply biroja virtuvē darbdienas pēcpusdienā ir veldzējošs. Kāds no darbiniekiem svinējis dzimšanas dienu, un Agnis Jakubovičs, Apply līdzīpašnieks, atver saldētavu, lai uzcienātu. Apsēdina telpā ar projektoru un piedāvā noskatīties prezentāciju par uzņēmumu, jo «citādi ir sarežģīti izstāstīt, ar ko mēs nodarbojamies». Un taisnība ir, jo bez vizuālā materiāla apjaust būtu grūti, piemēram, kā robota roka fabrikā atpazīst zivi, saķer un novieto uz slīdošās lentes. Apply radītie datorredzes risinājumi ir pārākais kosmoss: brīdī, kad Arnis detalizēti skaidro, kas ir datorredze, rādot neironu tīklus, es atzīstu, ka nesaprotu. Uzņēmuma īpašnieks nopūšas un mēģina vēlreiz, vienkāršākā valodā. Un izdodas. Tātad Apply rada programmatūras, kas spēj apstrādāt lielu datu apjomu: tik lielu, kādu nespētu cilvēka prāts. Dara to ar īpaši gudrām «acīm». Ikdienas darbs biroju ēkā pie VEF tilta ir dažādi mākslīgā intelekta risinājumi. Vēl konkrētāk inteliģentās tehnoloģijas, tāpēc arī Apply nosaukumā mēdz pievienot burtus «IT». Tajā pašā laikā uzņēmums darbojas arī klasiskā informācijas tehnoloģiju lauciņā, radot datubāzes un mobilās lietotnes un citus risinājumus uzņēmumiem.

«Dzimuši» picērijā

Pirms sešiem gadiem Arnis nolēma pamest projektu vadītāja darbu tehnoloģiju uzņēmumā Accenture. «Es gribēju savu biznesu. Tādu, lai katru dienu patiktu tas, ko daru,» viņš atceras. Vadīt projektus viņam patika, taču ne jau birokrātiskam klientam, kam bija jāatskaitās divreiz nedēļā. Agnis kopā ar brāli Valtu izveidoja mikrouzņēmumu un sāka veidot mobilās lietotnes un mājaslapas, pamazām pieaicinot palīgus. «Mūsu tikšanās vietas bija Čili picērijas, jo tur nav dārgi,» atceroties smaida Agnis. Pēc trim mēnešiem komandā jau bija trīs cilvēki, pēc sešiem deviņi un apgrozījums ap 11 tūkstošiem eiro. Pirmā mobilā lietotne tapa Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. «Ar to es nelepojos. Pieļāvām daudz kļūdu,» viņš tagad atzīst.

Nākamajā gadā apgrozījums desmitkāršojās. Vēl pēc gada, 2014. gadā, sākās pirmie mēģinājumi mākslīgā intelekta jomā, taču klasiski IT risinājumi joprojām palika uzņēmuma mugurkauls un šobrīd veido aptuveni pusi no Apply finanšu pīrāga. «Kad neiet tik labi ar datorredzes rīkiem, tad ir, kas notur virs ūdens. Tas ir stress, taču jānotur sakodiens. Pēdējā laikā esmu sapratis, ka mans garastāvoklis atkarīgs no konta stāvokļa: jo vairāk naudas, jo priecīgāks esmu,» saka Agnis. Pētniecības process jaunajiem rīkiem prasa lielas investīcijas un reizēm pārsniedz vairāk, nekā var nopelnīt ar produktu, taču tā ir neatsverama pieredze. Nodrošināt uzņēmuma finanšu plūsmu ir liels darbs, jo reizēm klients mēdz nenorēķināties pusgadu. «Kad pirmoreiz nonācu šādā situācijā, sapratu, ka nav nozīmes lepoties ar to, ko esi sasniedzis: ja nevari ienest jaunu naudu uzņēmumā, tā ir tikai uzpleču spodrināšana.»

Pirmā inteliģentā Apply programmatūra, kas labi aizgāja un ienesa naudu, bija televīzijas satura monitoringa rīks. Tas spēja apstrādāt tik daudz datu, kas cilvēka prātam nebūtu iespējams, ar datorredzes tehnoloģiju noteica TV reklāmu un raidījumu sākumu, kā arī beigu precīzu laiku. Tas bija vajadzīgs un vērtīgs materiāls reklāmdevējiem. Pēc līdzīga principa datorredze darbojas arī, saskaitot, cik vietās filmā parādās, piemēram, smēķējošs cilvēks. Līdz ar to tieši konkrētās filmas laikā reklāmās tiks piedāvāts ielikt cigarešu reklāmu. Pasūtītājs — Megogo, kas ir Netflix analogs krievvalodīgajam tirgum. «Datorredzei vajadzēja atpazīt smēķēšanu, taču tā atlasīja līdzi daudzus kadrus, kur cilvēkam vienkārši pie mutes ir roka vai arī viņš dzied mikrofonā. Reiz bija jāatlasa kadri ar vannasistabām, un algoritms paķēra arī gaišas televīzijas ziņu studijas, kas laikam datoram izskatījās kā džakuzi.» Tas tika ātri vien novērsts, programmētājiem pastrādājot. Dators ir tik gudrs, jo programmatūrā ir Apply izstrādāti dziļās mācīšanās algoritmi un to mācīšanās metodika. Savukārt citos risinājumos izmantotas kameras, kas pēc uzbūves un darbības principa ir ļoti līdzīgas cilvēka acij, tikai cilvēkam tālāk datu nesēji ir nervi, bet šajā gadījumā smadzeņu analogs ir apmācāms datoru neironu tīkls. Cilvēka acs dienā nespētu izvērtēt 20 tūkstošus attēlu, taču tas izdodas datorredzes rīkam. Kas gan nenozīmējot, ka dators ir gudrāks par cilvēku, bet vienkārši nenogurstošs.

Datorredze var būt liels palīgs arī logopēdijā. Kad pie Apply vērsās logopēde Ilze Liepiņa ar savu start-up uzņēmumu CheeksUp, ko šobrīd lieto amerikāņi, Agņa komanda priecājās sadarboties. CheeksUp darbojas tā: pie datora apsēžas cilvēks, kam vajag uzlabot runas spējas, piemēram, pēc insulta, un pacients pilda sava datora ekrānā redzamos vingrinājumus. Piemēram, pateikt burtu «o». Ja tas tiek izdarīts ar nepietiekami platu muti, ekrānā ar dažādiem simboliem tiek parādīts, cik tālu mute vēl jāpaver. Kad izdodas, pār ekrānu nobirst uzslavas zvaigznīšu veidā. Tas iespējams, jo datorredze ir aprīkota ar kameru, kas palīdz noteikt cilvēka sejas vaibstu amplitūdu. Datorredze darbojas arī tiešsaistes kazino sfērā, ļaujot automātiski noteikt ciparus uz kārtīm vai uzskaitīt jebkādus notikumus, kas notikuši uz galda. Apply klients bijis arī veiksmīgais latviešu tiešsaistes kazino uzņēmums Evolution Gaming.

Agnis ieved telpā, kur tiek testētas programmatūras mikroskopiem. Viena tāda jau labi darbojas dzīvē. Tas notiek kopā ar biotehnoloģiju jaunuzņēmuma Conelum radīto EloKIT mikroskopu, kas analizē pārtikas paraugus. Programma māk pētīt šūnas, atpazīstot dzīvas un mirušas rauga baktērijas. Ja, piemēram, pienā mirušo rauga vai pelējuma šūnu ir par daudz, tad ražotājam jādomā, kā mainīt realizācijas termiņu vai ko mainīt ražošanas procesā. «Tas nav nekas unikāls, šāda baktēriju uzskaitīšana iespējama jau sen. Mūsu devums ir tas, ka datorredze var saskaitīt vairāk, daudz ātrāk un precīzāk,» saka Agnis. Conelum jaunā metode ļauj noskaidrot mikroorganismu klātbūtni jau 30 minūšu laikā, kas ir unikāli, jo parasti pārtikas pārbaudes aizņem vairākas dienas.

Agņa rādītajā prezentācijā iespaidīga ir robota roka, kas no zivju kaudzes izvelk pa vienai un glīti kārto uz līnijas ražotnē. Komandas robota rokai dod programmatūra, kas radīta Apply, taču pasūtītājs ir Peruza, pārtikas pārstrādes iekārtu ražošanas milzis, kurš specializējas zivju apstrādē. Tāda robota roka vajadzīga, piemēram, lielo un dārgo zivju — tunča un laša — apstrādē. Darbojoties ar mehāniskajām metodēm, svaigās zivis nereti tiek iebojātas, taču ar robotu katra saudzīgi apčubināta, gluži kā ar cilvēka rokām.

Patlaban programmētāji «apmāca» jaunu rīku, kas palīdz noteikt TV reitingus un prognozēt, kādi tie varētu būt nākotnē. Tas notiktu, analizējot lielu datu apjomu: ko cilvēks skatījies, kādi ir skatīšanās paradumi, kā to ietekmējis siltais laiks. Šos datus būs labi korelēt ar to, kādu televizoru šāds klients varētu nākotnē iegādāties.

Interesējas Amazon

Agnis ieved telpā, kur ir mikroskops un lodēšanas verķi. Īsta izgudrotāju darbnīca! «Man šķiet būtiski, ka klasiskam programmētājam ir iespēja būt radošam mākslīgā intelekta produktos,» viņš saka. Ik pa laikam sarunā nojaušams, ka Agnis uzticas cilvēkiem un nav hierarhiski pakāpies augstāk. Ir skaidrs, ka Apply visi izgudrotāji ir vienlīdz svarīgi. «Nebūs cilvēku, nebūs kompānijas. Es viens nevaru neko,» viņš saka. Agnis pats studējis trijās augstskolās, taču nevienu nav beidzis: viņam ir zināšanas IT, ekonomikā un pedagoģijā, jo Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā skolojies par cīņu treneri. «Darbā tas īsti nav vajadzīgs, taču cīņas gars noder,» viņš smaida.

Agnis ar brāli Valtu vairs nav vieni uzņēmuma valdē. Kopā ar Jakubovičiem darbojas Elmārs Gengers un Kārlis Gudonis. Bijušais IT uzņēmuma Tieto vadītājs Gengers komandā ir kopš gada sākuma. Novērtējis Apply attīstību. Ne velti, jo tā rīkus lieto uzņēmums Advanced Spectral Technologies, kas apkalpo IBM un Apple. Pirms pusotra gada ciemos bija atbraukuši pārstāvji no Amazon. Teica, ka vēlētos tādas sistēmas arī pie sevis. Tā kā nākotnē Apply vēlas padarīt datorredzi vēl asāku, līdz gada beigām Agnim jāatrod vēl 3—5 programmētāji. Nepavisam nav viegls uzdevums.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Darīt to, kas rada prieku. Redzēt klienta izbrīnu — o, tas tiešām strādā!

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārāk uzticos cilvēkiem. Ir bijuši gadījumi, kad sarunātais nav izpildīts. No kļūdām gan nevajag baidīties, tās daudz iemāca.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Iecirst zobus un neatlaist. Izturēt spriedzi un stresu, lai arī ir viegli salūzt. Būs sliktas dienas, bet sakodiens noturēs līdz labajai dienai.

Ir iesaka

6. augusts. KONCERTS. GRUPA ARCADE FIRE MEŽAPARKA ZAĻAJĀ TEĀTRĪ. Kanādiešu supergrupas kontā — Grammy nominācijas par katru līdz šim izdoto albumu, Grammy apbalvojums par gada labāko albumu, trīs Nr. 1. albumi ASV, un tie ir tikai daži no grupas sasniegumiem. Uz vienīgo koncertu Baltijā Arcade Fire atvedīs savu jaunāko ierakstu — albumu Everything Now. Biļetes cena 45—59 €. Bilesuserviss.lv

3.-5. augusts. FESTIVĀLS. VALMIERAS VASARAS TEĀTRA FESTIVĀLS DAŽĀDĀS PILSĒTAS VIETĀS. Festivālā pirmizrādes piedzīvos gan lielās formas darbi, gan mūzikas teātris, būs arī vairāki iestudējumi bērniem un ģimenēm, laikmetīgā opera, kopā vismaz desmit dažādu nosaukumu. Izrādes tiks spēlētas neierastās vietās — rūpnieciskās teritorijās, senā lopu laidarā, mežā, tukšā baseinā un citur. Biļetes cena 5—25 €. Bilesuparadize.lv

4.-5. augusts. FESTIVĀLS. MŪSDIENU AMATNIECĪBAS FESTIVĀLS ETNOGRĀFISKAJĀ BRĪVDABAS MUZEJĀ. Piedalās Latvijas amatnieki, kas strādā ar visdažādākajām metodēm un materiāliem, savos darinājumos apvienojot amata prasmes, tehnoloģiju attīstības un mūsdienu dizaina elementus. Būs arī viesi no Baltijas jūras reģiona valstīm. Festivāla laikā notiks arī Latvijas mazpilsētu un pagastu amatierteātru svētki. Biļetes cena 4 un 8,50 €. Bilesuparadize.lv

3.-5. augusts. FESTIVĀLS. LABA DABA LĪGATNES PAGASTA RATNIEKOS. 10 gadi labā atmosfērā — ģimenēm draudzīgais mūzikas festivāls piedāvā daudzveidīgu programmu. Uz sešām skatuvēm uzstāsies veirāk nekā 90 dažādu žanru pašmāju un ārzemju grupas, DJ apvienības, būs kino māja un teātra izrādes, sporta turnīri, labo lietu tirdziņš un citas aktivitātes. Biļetes cena 32—44 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

RIGA IFF kinoprogramma Valmieras Vasaras teātra festivālā. No 2. augusta līdz svētdienai, 5. augustam, pilsētas centrā tiks demonstrēta daudzveidīga kinoprogramma, kurā ietilpst gan animācijas un spēles īsfilmas, gan pilnmetrāžas spēlfilmas un dokumentālie darbi. Programmā ietverta Latvijas un Lietuvas kopražojumā tapusī filma Senekas diena — 1989. gadā norisošs attiecību stāsts, kā arī mītiska dokumentālā lente Kaisas apburtais mežs un Polijas ģimenes piedzīvojumu drāma Aiz zilajām durvīm. Valmierā, Hanzas laukumā, plkst. 22 katru vakaru. Ieeja bez maksas.

ooc Zoja / Zoe. Filmas par šķietami tik tuvo nākotni, kurā mākslīgais intelekts ieņem cilvēkiem līdzvērtīgu pozīciju, vairs nav jaunums — atcerieties Spaika Džonza sirsnīgo drāmu Viņa (Her) vai Aleksa Gārlenda stindzinošo trilleri Ex Machina. Dreika Doremusa darbs Zoja līdz šo filmu līmenim nesniedzas. Stāsts par zinātniskās fantastikas inženieri (Jūens Makgregors) un viņa radītajiem «robotiem» ir patosainas apceres pilns, vērtīgas atziņas atstājot mazākumā. Līdz ar to Zojas ambīcija gudri vēstīt par cilvēcisko jūtu un tehnoloģiju nesamierināmajām atšķirībām tā arī paliek neīstenota. Kino no 3. augusta.