Diena: 30. jūlijs, 2018

Izaugsme ir strauja, kaut viegli “nepareiza”

Jaunākie dati par Latvijas ekonomikas izaugsmes tempu šķiet pārsteidzoši, kā arī var radīt bažas par šī procesa ilgtspēju, taču braukšanas virzienu var koriģēt, nesamazinot ātrumu.

Šā gada 2. ceturksnī IKP gada pieaugums sasniedza 5,1%, šie ir tā saucamie sezonāli neizlīdzinātie dati. Par situāciju ekonomikā spriežot pēc šī mērījuma, šķiet, ka izaugsme paātrinās, gada 1.ceturksnī šis indikators bija 4,0%. Savukārt sezonāli izlīdzinātais pieaugums 2. ceturksnī ir palēninājies. Ja gada sākumā to vērtēja 4,9% līmenī, tad 2. ceturksnī tas varētu būt nedaudz virs četriem procentiem (šie aprēķini mainīsies, ienākot jauniem datiem).

Turklāt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni izaugsme piebremzējās līdz 0,8% salīdzinājumā ar 1,5% gada sākumā. Finanšu pakalpojumu eksporta sašaurinājumam, kā arī neveiksmīgu sakritību virknei rūpniecībā ir bijusi ietekme. Šo faktoru ietekmei 3. ceturksnī mazinoties, izaugsme ceturkšņu griezumā atkal varētu paātrināties.

Ir labi, bet var vēl labāk

Maijā un jūnijā šķita, ka martā publicētā Luminor prognoze par IKP pieaugumu Latvijā šogad (4,2%) būs jāsamazina, taču tagad tā izskatās lieliski. Šķiet, ka izaugsme gadā kopumā varētu būt pat nedaudz straujāka, kaut lēnāka par gada pirmajā pusē sasniegtajiem 4,6%. Taču tā jau ir matu skaldīšana, jo līdz gada beigām vēl ir pieci mēneši, kas mūsdienās ir ļoti ilgs laiks. Nākotnes gaidu gaišajā pusē ir “dabiskā” ekonomikas cikla attīstība lielāka optimisma, tātad straujāka patēriņa un investīciju kāpuma virzienā. Savukārt risku pusē ir pēdējā laikā bieži pieminētie politiskie riski un starptautiskās tirdzniecības ierobežojumi.

Patlaban nevar apgalvot ne to, ka izaugsme paātrinās, ne arī to, ka notiek pretējais. Ekonomika aug spēcīgi, turpinot kausēt lielās krīzes atstāto negatīvo nākotnes gaidu ledus kluci cilvēku prātos, taču tas notiek lēnām. Detalizētāka informācija par ekonomikā un jo īpaši darba tirgū notiekošo ļauj vismaz cerēt, ka tā izrādīsies tikai “iesildīšanās”. Te gan ir runa par optimistisko scenāriju, jo prognozēt ir grūti, jo īpaši nākotni.

Ir jāskatās visa datu kopaina, lai saprastu, ka populārie vērtējumi par potenciālo jeb ilglaicīgi uzturamo IKP pieauguma tempu, kas it kā esot ap trīs procentiem, ir ārkārtīgi nosacīti. Tajos ir ļoti liela “apļveida” loģikas deva, jeb pārāk tālejošu secinājumu izdarīšana uz pagātnes notikumu bāzes. Iedzīvotāju skaits pagātnē ir samazinājies, taču augot ekonomikai, tas atkal var paātrināties, tādējādi palielinot izaugsmes potenciālu un tā tālāk.

Jau ir zināms, ka šā gada pirmajā pusē nodarbinātības pieaugums ir paātrinājies, par spīti vispārējām runām par darbaspēka trūkumu. Tāpat ir zināms, ka pasažieru neto plūsma lidostā un trīs jūras ostās četros ceturkšņos līdz 31. martam kļuva pozitīva pirmo reizi kopš 2005. gada jeb datu pieejamības sākuma.

Strauji aug būvniecība, bet vai ilgtspējīgi?

Uzmanību pelna arī dažādu nozaru attīstības temps. Gada pirmajā pusē celtniecība augusi vairāk nekā par 30%, bet apstrādes rūpniecība tikai par ~3%. Tam ir jāpievērš uzmanība, bet situācija vēl nav bīstama. Būvniecības pieauguma temps nav ilgtspējīgs, taču tas nenozīmē, ka sasniegtais būvniecības apjoms nav ilgtspējīgs. ES fondu finansējums mazināsies, taču naudas ienākšana nozarē no citiem avotiem var pieaugt. Ievērojot lielo potenciālo pieprasījumu pēc kvalitatīviem mājokļiem un ļoti zemo mājsaimniecību parādsaistību līmeni, ir iespējams spēcīgs mājokļu celtniecības bums. Rūpniecības jaudu noslodze ir sasniegusi vēsturiski augstāko punktu, jaunu jaudu izvietošanai vajadzēs jaunas ēkas.

Rūpniecības pieauguma temps ir problēma. Daļēji to risinās nozares struktūras maiņa, kāpjot strauji augošās metālapstrādes un mašīnbūves, kā arī ķīmijas ražošanas īpatsvaram. Daļēji šo problēmu risinās augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksporta kāpums. Tie var pildīt lomu, kuru ekonomikā tradicionāli pilda rūpniecība — atvest naudu no ārzemēm. Rūpniecībai nākotnē nebūs tāda loma kā politikas veidotāju iztēlē – ekonomikai, tā teikt, var būt pašai savi ieskati par to, kā panākama lielāka labklājība.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Inspekcija: pieturvietās izplatītie plakāti par indīgiem zirnekļiem ir viltus ziņas (papild.)

Rīgas pilsētas sabiedriskā transporta pieturvietās pirmdien izlīmētie plakāti satur viltus ziņas par indīgiem zirnekļiem, informēja Veselības inspekcija (VI), kas par notikušo vērsās policijā.

Inspekcijā skaidroja, ka šāda informācija par zirnekļiem nav patiesa un VI to nav izplatījusi. VI aicina iedzīvotājus, ieraugot šādu informāciju pilsētvidē, apmeklēt VI mājaslapu, lai pārbaudītu informācijas patiesumu.

Iedzīvotāji sociālajā tīklā “Twitter” publicēja attēlus ar plakātiem, uz kuriem rakstīts “Uzmanību! Indīgi zirnekļi!”. Plakātos aprakstīta viltus informācija par zirnekļu invāzijas perēkļiem, norādot nepatiesu atsauci uz VI.

Rīgas pašvaldības policijas (RPP) pārstāvis Toms Sadovskis aģentūrai LETA teica, ka par apzinātu informācijas izplatīšanu par nepatiesu notikumu vai apzinātu nepatiesa notikuma inscenēšanu, kā rezultātā ugunsdzēsības, policijas, neatliekamās medicīniskās palīdzības vai citi speciālie dienesti iesaistīti reaģēšanā, RPP sākta administratīvā lietvedība. Par šādu pārkāpumu var piemērot naudas sodu fiziskajām personām no 35 līdz 210 eiro, bet juridiskajām personām – no 700 līdz 7000 eiro.

Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā Ir informēja, ka līdz pusdienlaikam esot saņemti ap desmit iedzīvotāju zvanu, bet Veselības inspekcijā – aptuveni 50. Iedzīvotāji izrādot interesi un vēršas pie dienestiem pēc skaidrojošas informācijas ar sociālo tīklu starpniecību.

Pilsētā izvietoto novērošanas kameru ieraksti vēl neesot pārbaudīti un arī par plakātu izcelsmi pirmdienas pēcpusdienā Rīgas Pašvaldības policijā informācijas vēl nebija. Policijā pieļāva, ka, visticamāk, tie izvietoti naktī. Pašlaik gan vēl neesot apzinātas visas vietas, kurās izvietoti plakāti, taču tos noņemšot uzņēmumi, kas apkalpo sabiedriskā transporta pieturas – Rīgas satiksme un JCDecaux Latvija darbinieki. Izmeklēšana turpināsies, lai noskaidrotu, kas un ar kādu mēķi ir izvietojis pilsētvidē šos plakātus.

Pirmdien pēcpusdienā pilsētas centrā, piemēram, pie Ministru kabineta, pieturā plakātu vietā bija palikušas tikai redzamas līmes pēdas, bet Esplanādē kāds pats bija mēģinājis plakātu noņemt. Ap pulksten 14 pieturvietā Brīvības ielā Ir redzēja, kā notiek plakātu likvidēšana. Tur to veica JCDecaux Latvija darbinieks. Viņš Ir pastāstīja, ka saņemta informācija, ka plakāti “steidzami esot jānoplēš”, tādēļ devušies izbraukumā pilsētas ielās. “Cik varēs, tik noplēsīs šodien,” viņš piebilst. Nepārtraukti uz e-pastu nākot informācija par plakātu atrašanās vietām. Pilsētas nomalēs to neesot, bet tieši Centra rajonā. Naktī pieturvietu stikli tikšot arī mazgāti. Tagad plakāti tiek noskrāpēti un piefiksēta to atrašanās vieta, teica darbinieks.

Darbinieks noņem transporta pieturvietā uz stikla uzlīmēto plakātu ar viltus ziņu par indīgajiem zirnekļiem. Foto: Baiba Kļava

Policija lūdz iedzīvotājus ziņot par vietām, kur plakāti izlīmēti, kā arī sniegt jebkādu informāciju, kas varētu palīdzēt identificēt plakātu autorus, zvanot uz tālruņu numuriem – 67037811 vai 110.

Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Voldemārs Spuņģis skaidro, ka plakātu acīmredzot veidojis cilvēks, kurš neorientējas entomoloģijā vai vēlējies apzināti maldināt. Tajā minētais zirneklis Tegenaria Agrestis Latvijā nemaz nav sastopams, taču, ja būtu, tad šī suga nav kaitīga cilvēkam, norāda Spuņģis. Speciālists skaidro, ka Latvijā esot sastopami divi citi Tenegaria ģints pārstāvji, taču arī tie neesot ne mazākajā mērā bīstami cilvēkiem, turklāt tos lielākoties iedzīvotāji nemaz nesastaps, jo šie zirnekļi medī tumsā. “Ne velti tautiskais nosaukums zirnekļiem ir “Mājas svētība” – Latvijā tie nevis kaitē, bet gan dara labu, proti, atbrīvo māju no kukaiņiem,” norāda speciālists.

(papildināta no 5.rindkopas)

Bērnam jājūtas mīlētam ne tikai ģimenē, bet arī skolā

Lielai daļai vecāku, kuru atvases rudenī sāks skolas gaitas, bažas rada jautājums – ko bērni darīs atlikušo dienas daļu pēc mācībām? Vecāki strādā un paši nevar pieskatīt bērnu visu dienu, tāpat ne visiem ir auklītes vai vecvecāku atbalsts. Pirmklasniekam jābūt iespējai pēc mācībām palikt skolā līdz dienas beigām un saturīgi pavadīt laiku – izpildīt mājās uzdoto, socializēties ar vienaudžiem, attīstoši rotaļāties u.tml.

Ir vairāki būtiski kritēriji, kas jāievēro, izvēloties, kur mazais skolnieks sāks savas skolas gaitas. Mācības nedrīkstētu būt pārāk tālu no mājām, lai pirmklasniekam nav jāpavada ceļā uz skolu stunda un tikpat – dodoties mājās. Jābūt arī jau pieminētajai iespējai pavadīt skolā atlikušo dienas daļu pēc mācībām. Vēl ieteicams nodrošināt pēctecību, lai pirmā skolas diena nav svešā vidē un starp pilnīgi svešiem cilvēkiem, bet gan kā loģisks turpinājums pirmsskolai.

Mūsu izvēli lielā mērā noteica ārējie apstākļi – mājām tuvākā vidusskola Ādažos ir – tajā jau vairākus gadus pēc kārtas ir septiņas 1. klases, katrā no tām vairāk par 25 bērniem. Tas nenozīmē, ka skolai kopumā ir problēmas ar izglītības kvalitāti, bet gan to, ka nav iespējams pilnvērtīgs personiskais kontakts ar katru bērnu. Neviens pedagogs to nespēj tik īsā laikā ar šādu daudzumu bērnu, to no viņa nevar prasīt.

Papildus vidusskolai tiek būvēta arī jauna pašvaldības sākumskola, taču tā, visticamāk, durvis vērs tikai pēc pāris gadiem. Tuvumā ir arī Brīvā Valdorfa skola, taču atkal – Valdorfa pedagoģija nav domāta visiem. Mēs Pierīgā meklējām vispiemērotāko alternatīvu un izrādījās, ka tā atrodas turpat pirmskolas Patnis telpās, kur bērnam jau ir ierastā vide. Skolas gaitu sākums sagādā daudz mazāk stresa, ja uz skolu jādodas turpat, kur pirms tam bija jādodas uz bērnudārzu. Ierastais ceļš un pazīstamie cilvēki mazina satraukumu par to, ka jāsāk iet skolā.

Skolai jābūt maksimāli tuvu mājām

Varētu jautāt, kāpēc ne kāda cita pamatskola vai vidusskola tālāk no mājām? Uzskatu, ka bērniem vecumā no 1. līdz 6. klasei nebūtu jāpavada puse dienas ceļā uz skolu un no skolas. Tas šajā vecumā ir pārāk nogurdinoši. Sākumskolas skolēnam ir būtiska atšķirība, vai celties agri un pavadīt nepilnu stundu ceļā uz skolu, vai iegūt iespēju gulēt stundu ilgāk, lai pēc tam možs un enerģijas pilns varētu doties uz skolu.

Arī vecākiem ir daudz vieglāk, ja mazais skolēns var mācīties tuvāk mājām. Ideālā gadījumā sākumskolas bērnam skolai būtu jāatrodas tik tuvu mājām, lai tur var nokļūt kājām. Protams, visos attālajos reģionos tas nav iespējams, taču vairāk nekā stunda skolas autobusā ir galējība, kas nedrīkstētu būt. Tas būtu jāņem vērā arī izglītības politikas veidotājiem, kuri debatē par skolu tīklu optimizāciju un lauku skolu slēgšanu. Vismaz līdz 6. klasei bērnam ir jānodrošina iespēja mācīties tuvu pie mājām.

Būtiska personiskā pieeja katram bērnam

Vēl viens jautājums, kas mums, vecākiem, ir svarīgs – kā bērns pavada otro dienas daļu. Sākumskolā, kā zināms, mācību stundas ilgst līdz pusdienlaikam. Un kas notiek pēc tam? Tā kā pirmajā klasītē bērns nedrīkst viens pats doties mājās, vecākiem jāatprasās no darba, lai aizvestu bērnu mājās, vai arī jāalgo aukle. Ne visiem vecākiem ir šādas iespējas, un bieži vien mazais skolēns atlikušo dienu pavada mājās viens. Tas ietekmēja arī mūsu izvēli par labu pirmskolai Patnis, kas nodrošina iespēju pēc mācībām palikt līdz dienas beigām skolā un saturīgi pavadīt laiku – vecāki var veltīt savu darba dienu darbam un citām rūpēm, zinot, ka mazais skolnieks būs drošībā.

Lai kā mums reizēm negribas to atzīt, bet viena vecuma bērni attīstītās ļoti dažādi – cits iet uz priekšu daudz ātrāk, citam nepieciešama papildus uzmanība. Ja klasē ir vairāk nekā 25 bērni un tikai viena skolotāja, mēs nevaram prasīt personisku pieeju katram bērnam. Bet tiem, kuri netiek līdzi citiem, šī personiskā pieeja ir ļoti būtiska. Ja bērni mācās mazā grupiņā, piemēram, līdz 10 skolēniem, pedagogam ir daudz vairāk laika katram pievērst uzmanību, regulēt nepieciešamo zināšanu un prasmju apguvi. Atbilstošs pedagogu skaits uz noteiktu bērnu skaitu ir ārkārtīgi būtisks, lai katram bērnam var veltīt pietiekami daudz uzmanības.

Bērni, kas 1. klasi vai pat visu sākumskolu būs mācījušies mazākā grupā vai nelielā klasē, sekmju ziņā neatpaliek no lielo skolu absolventiem. Tam par apliecinājumu ir daudzu Latvijas privāto un mazo skolu absolventi, kuri iestājas prestižās augstskolās, saņem stipendijas, gūst labus panākumus valsts līmeņa olimpiādēs u.tml. Personiska un individuāla pieeja darbā ar bērnu sekmē viņa pārliecību par saviem spēkiem – viņš jūtas drošs un tic saviem spēkiem.

Nākotnē dzīves temps mūsu sabiedrībā tikai pieaugs un šādas īpašības mūsu bērniem būs ļoti nepieciešamas. Par šādu attieksmi pret bērnu vecākiem jābūt gataviem arī maksāt, jo tas vienlaicīgi sniedz iespēju arī pašiem pilnvērtīgi strādāt. Esmu viens no šādiem vecākiem.

 

Autors ir Uldis Cimdiņš, četru bērnu tēvs

Infografika: Latvijā stabili zems naudas viltojumu skaits

Publiskota jaunākā statistika par situācija naudas drošības jomā eiro zonā. Latvija jau tradicionāli ir starp tām eiro zonas valstīm (kopā ar Igauniju, Somiju, Kipru, Slovākiju, Lietuvu), kurās ir vismazākais viltojumu skaits, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.

Šā gada pirmajā pusgadā Latvijas Bankā saņemti un veikta identifikācija 823 viltojumiem (708 banknotēm un 115 monētām). Salīdzinot ar 2017. gada pirmo pusgadu, nedaudz pieaudzis viltoto banknošu skaits (tad tika atklātas 656 viltotas banknotes), bet samazinājies viltoto monētu skaits (2017. gada 1. pusgadā to skaits bija 140). Viltojumu nodarītie finanšu zaudējumi nedaudz pieauguši – viltoto naudaszīmju kopējā vērtība 2017. gada 1. pusgadā bija 32 109 eiro, bet šā gada pirmajos 6 mēnešos – 40 553 eiro.

Starp Latvijā izplatītākajiem viltojumiem ir 50 eiro banknotes (ap 75%), viltojumos joprojām dominē pirmās sērijas 50 eiro banknotes.

Jaunākais Eirosistēmas pārskats liecina, ka eiro zonā kopumā šā gada pirmajā pusgadā konstatēts 301 tūkstotis viltotu banknošu (2017. gada 1. pusgadā 331 tūkstotis viltotu banknošu).

Arī eirozonā kopumā visbiežāk viltotās banknotes bija ar 50 un 20 eiro nominālu (ap 83% no viltojumu skaita).

Iespēja saņemt viltotu banknoti ir ļoti maza. Viltojumu skaits joprojām ir ļoti neliels salīdzinājumā ar apgrozībā esošo īsto banknošu skaitu. Pašlaik apgrozībā ir krietni vairāk nekā 21 mljrd. eiro banknošu, kuru kopējā vērtība pārsniedz 1,1 triljonu eiro.

Gan eiro monētas, gan banknotes ir labi aizsargātas pret viltošanu, tomēr tas nenozīmē, ka cilvēki var zaudēt modrību. Iedzīvotāji un uzņēmēji aicināti iepazīt naudas zīmju dizainu un drošības pazīmes – viltojumu kvalitāte (it īpaši monētām) pārsvarā ir zema, un pietiek aptaustīt, apskatīt un pagrozīt banknoti vai aplūkot rūpīgāk monētu, lai atpazītu viltotu naudas zīmi. Aizdomu gadījumā naudas zīmes var nodot īstuma pārbaudei Latvijas Bankas kasēs Rīgā, K.Valdemāra ielā 1B, filiālē Liepājā, Teātra ielā 3, kā arī tuvākajā policijas iecirknī.

Latvijas Bankā darbojas vienotais naudas pārbaudes centrs. Ja iepriekš naudas viltojumu pārbaudes tika veiktas gan Latvijas Bankā, gan policijas struktūrās, tagad visa aizdomīgā nauda nonāk Latvijas Bankas naudas laboratorijā, kur tiek veiktas visas eiro un citu valūtu banknošu un monētu ar viltojumu pazīmēm pārbaudes. Šajā laikā ir izdevies būtiski samazināt naudas pārbaudes laiku, un pašlaik esam starp vadošajām Eiropas valstīm pēc savlaicīguma, kādā tiek pārbaudītas iedzīvotāju un naudas apstrādes uzņēmumu iesniegtās aizdomīgās naudas zīmes. Pašlaik iesniegtās viltotās naudas zīmes Latvijas Bankas naudas laboratorijā tiek pārbaudītas mazāk nekā nedēļas laikā.

 

 

Autors ir Latvijas Bankas naudas laboratorijas vadītājs

VIDEO: Modes dizainere Gunta Nagle Kārsavā: “Kamēr būs cilvēki, būs pilsētas un lauki”

“Patīkamais ir tas, ka varu nodrošināt sevi ar darbu un klienti gaida rindā. Spēju samaksāt visus nodokļus un telpu īri kā godīgs latvietis – neko neapkrāpjot un neapšmaucot,” saka modes dizainere Gunta Nagle Kārsavā.

“Dzīve ir kā bumerangs – viss nāk atpakaļ. Kā teikts latviešu sakāmvārdā: “Dots devējam atdodas”. Mēs dzīvojam Latgalē un esam latgalieši. Pārsvarā mēs labi sadzīvojam, esam labsirdīgi un viesmīlīgi pret pārējiem,” raksturo Gunta.

“Pēdējos gados Kārsava ir ļoti mainījusies. Pilsētā attīstās uzņēmējdarbība un mainās arī tās vizuālais tēls. Attīstās ne tikai Kārsava, bet viss reģions – Rēzekne, Ludza, Balvi. Kamēr būs cilvēki, būs pilsētas un būs lauki,” ir pārliecināta Gunta.

“Ja cilvēki skatītos nedaudz plašāk, vairāk strādātu, vairāk domātu par savu, nevis citu laimi, vairāk risinātu savas problēmas, nevis citu problēmas, visi cilvēki būtu daudz laimīgāki un vairāk virzītos uz priekšu. Dzīvot katram savu dzīvi – tāds ir novēlējums.”

Latvijas simtgades projekts TUESI.LV rada video stāstus par jauniem un iedvesmojošiem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās, kuri ar savu darbu un piemēru veido labāku Latviju. Projekta īstenotāju iecere ir uzdāvināt Latvijai 100.dzimšanas dienā 100 iedvesmas stāstus par jauniem cilvēkiem Latvijas reģionos. Projektu TUESI.LV īsteno biedrība “NEXT” sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju.

When will Italy leave the Eurozone?

Well, perhaps never but the country should not have joined in the first place; a view that provides strong lessons for Latvia.

This summer I visited VW’s Autostadt in Wolfsburg and saw, among many other cars, a beautiful Lancia Lambda from 1924. Price at that time: 35,000 lire. When Italy joined the Eurozone in 1999 the conversion rate for the lira was 1932 to the euro or about 18 of today’s euro for that fine car. A simple example of Italy as a perennial high-inflation country, which had to resort time and again to currency devaluation to maintain competitiveness.

In the Eurozone currency devaluation is by definition impossible so countries should only join if they obey inflation discipline – but some countries so obviously joined with a rather relaxed attitude towards the importance of cost and price competitiveness and they are now paying a hefty price for the mistake of joining the euro. Some graphs and data should illustrate this.

Take the development in incomes since the inception of the Eurozone in 1999 as illustrated in Figure 1 with GDP per person. Incomes in Latvia have risen a tremendous 138% – in constant prices, i.e. with inflation taken into account. Lithuania has done even better and the best performers are from Eastern Europe, which is not strange; it is part of the income convergence story. The poor performers are in Europe’s south. Italy stands out – its average income per person today, almost 20 years after the formation of the Eurozone, is lower than upon entry. 20 years – and Italians are poorer today than when they joined. Economic failure on a rather epic scale (harsh words, perhaps, but this is really seldom seen over such a long period of time).

Figure 1: GDP per capita change in constant prices, 1999 – 2017, EU28 minus Ireland

Source: Eurostat plus own calculations

Note: Ireland is omitted due to its change of GDP calculation.

In Figure 2 I portray the average growth rate of the Eurozone countries since they joined the single currency (so the number for Latvia is based on four years only (2014-2017) and should thus be interpreted carefully but the period was not one of extraordinary developments, positive or negative, so I chose to include this data also). The data is for the overall economy thus not per capita – this explains better the development of activity in the economy.

Again, the Baltics look good; so does Malta and Luxembourg, both also well-helped by population increase. Greece, another failure, has a smaller economy today than when it joined in 2002 while Italy, with average growth at a snail’s pace of 0.4% per year, performs dismally also here.

Figure 2: Average annual growth rate since joining the Eurozone

Source: Eurostat and own calculations

Austria, Belgium, Finland, France, Germany, Ireland, Italy Luxembourg, Netherlands, Portugal and Spain joined in 1999, Greece in 2002, Slovenia 2007, Cyprus and Malta 2008, Slovakia 2009, Estonia 2011, Latvia 2014 and Lithuania 2015.

Note: Ireland omitted for the same reasons as for Figure 1

But perhaps the most damning display of Italy’s lack of economic performance is in Figure 3. It shows income per person in Germany and Italy; it is not inflation-adjusted but this is not necessary since comparisons should be made year by year. The IMF allows me data from 1980 and what can be seen is that Italy and Germany were roughly at the same level of income per person – equally rich – until a bit into the 2000s. Since then a gap of no less than 32% has built up. Germany is super-qualified for the Eurozone: Eminent at cost control and productivity increases. Italy is not. How long will Italians accept this failure?

Figure 3: GDP per capita in current USD, Germany and Italy, 1980 – 2017. Adjusted for purchasing power.

Source: IMF

Italians have done something but not necessarily for their own long-term benefit by electing a government that includes the 5-Star Movement that sometimes is in favour of leaving the euro, sometimes not (???). The new government seems in favour of lower taxes and more government spending to increase economic growth – an excellent suggestion if the country was not already burdened by budget deficits and a level of debt of around 120% of GDP.

If a country fails to promote competitiveness, fails at cost control, fails at increasing productivity and thus needs the possibility of currency devaluation to promote competitiveness it should never join a common currency.

Italy made all these mistakes and is paying a tremendous price for this, year after year.

The lessons for Latvia are so obvious they need not even be listed.

 

Morten Hansen is Head of Economics Department at Stockholm School of Economics in Riga and a member of the Fiscal Discipline Council.

Points of view expressed here are my own and not necessarily those of the Fiscal Discipline Council.

Ašeradens: Ceru, ka pietiks politiskās gribas un “aknu”

Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) atzīst zaļās enerģija ražotāju ietekmi valdībā, bet redz iespēju pielikt punktu OIK.

 

Jūsu ministra karjeras lielākais skandāls laikam ir OIK shēmas — valsts atbalstu koģenerācijā vai no atjaunojamiem resursiem ražotai «zaļajai» enerģijai blēži bieži izmanto, lai uz patērētāju rēķina iedzīvotos. Tas ir arī ļoti dārgi. Pie kāda risinājuma OIK izbeigšanai augustā varēt nonākt darba grupa, kuru jūs vadāt?

Ir trīs lieli uzdevumi. Pirmais — makroekonomiskais izvērtējums, beidzot apskatīties, ko tas nozīmējis Latvijas tautsaimniecībai. To mēs esam paveikuši. Nākamais — kādā veidā atteikties no līdzšinējās OIK sistēmas.  Trešais — kādā veidā varam pildīt savas starptautiskās saistības [par atjaunojamās enerģijas apjomiem], ko esam uzņēmušies, iestājoties ES. Manuprāt, grupa ir ļoti labā veidā strādājusi — 26 eksperti, kas pārstāv visdažādākās nozares. Darba grupa ir vienojusies par makroekonomisko ziņojumu un ir definējusi vairāk nekā 14 dažādus instrumentus OIK samazināšanai. Tie ir diezgan sarežgīti. Šobrīd Ekonomikas ministrija ir salikusi gala scenāriju un tas saka: protams, mēs varam rīkoties ļoti ātri, drastiski. Mēs varam noraut stopkrānu, bet tas nozīmētu valstij 300 līdz 500 miljonu eiro lielas tiesvedības, ko varētu prasīt šīs sistēmas dalībnieki. Otra situācija, ko es redzu, ka trīs gadu laikā, ja mums pietiek politiskās gribas un, tā teikt, aknas, lai izvilktu šo maču, mēs varam atteikties no šīs OIK sistēmas,  mums ir sazīmēts plāns, kādā būtu jārīkojas.

Mēs esam jau šo plānu publiskojuši darba grupā. Šobrīd rakstām ziņojumu un darba grupas memorandu un 1. augustā publiskosim preses konferencē pilnu rīcības plānu. Bet pilnīgi noteikti es redzu gaismu tuneļa galā. Šodien arī pārrunāju ar premjeru šo lietu, un premjeram izskatījās, ka tas ir izdarāms plāns. Bet katrā ziņā nākamajai valdībai tas būs diezgan smags uzdevums trīs gados tikt ar to galā.

Kāds ir jūsu personīgais redzējums — vai vajadzētu noraut tūlīt sopkrānu, vai atbalstāt variantu par trīs gadiem?

Nē, piedodiet, es esmu atbildīgs ministrs un negribu ieraut valsti tiesvedībās. Es redzu šo trīs gadu scenāriju, kurā mēs, ejot soli pa solim, varam samazināt maksājumu iedzīvotājiem un uzņēmējiem un nonākt pie tā, ka galu galā OIK vienkārši vairs nav.

Kā tad tas būtu izdarāms? Vismaz idejas līmenī.

Jāsaprot, ka OIK ir salikts ļoti daudz iekšā. Tur nav tikai zaļā enerģija, tur ir gāzes koģenerācija, atbalsts jaudas maksājumiem — ļoti dažādi. Piemēram, biogāzes stacijas ir tādas, kurām pat nav pienākums pārdot siltumu, kas ir vispār… Kopumā mēs esam identificējuši 10 segmentus, kuros jāveic būtiskas pārmaiņas, lai nonāktu pie efektīvas zaļās enerģijas.

Viens piemērs — Eiropas Komisija mums ir iedevusi brīnišķīgu instrumentu: saskaņojot šo elektroenerģijas atbalstu, viņi teica, ka tas ir pieļaujams, ja IRR jeb kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas nepārsniedz 9% dzīvescikla laikā. Šis ir brīnišķīgs instruments, ļaujot paskatīties atpakaļ, cik ir saņemts vēsturiskais atbalsts. Mēs varam ļoti būtiski ietekmēt šo tirgu. Katrā ziņā samazināt atbalstu vai vispār atteikties no atbalsta veselām grupām, kuras jau ir pārkompensētas.

Bet kāpēc tas netika izdarīts jau labi sen — kāpēc mēs visu šo laiku esam barojuši šo biznesu?

Mums vienmēr prasa — kas pie tā ir vainīgs? To eksploziju zaļās enerģijas tirgū radīja pēdējie aizejošās Godmaņa valdības lēmumi. Tiešām atrāva maisam galu vaļā. Tad nākamajā periodā emitēja apmēram 1000 atļaujas. Man ir grūti pateikt, kas būtu noticis ar tautsaimniecību, ja visas šīs 1000 stacijas būtu strādājušas. Šobrīd strādā 400 un ir radījušas pietiekami lielu makroekonomisko slogu — 2016. gadā mēs maksājām vienu procentpunktu no IKP, tātad 260 miljonu atbalstā. Mēs uzdevām jautājumu zinātniekiem, kāds tad ir optimāls atbalsta līmenis? Vairāku autoru viedokļi sakrīt — ne vairāk kā 0,3% no IKP. Tā ir tā lielā starpība, kas ir bijusi.

Attiecībā uz gribu — ko ir darījuši politiķi, es varu teikt, ka mani priekšgājēji ir dažādos veidos cīnījušies, lai dabūtu to džinu pudelē un vismaz tās 600 stacijas nenonāktu [apritē], ir likti moratoriji, fiksēti griesti. Man iekrita tā loma pateikt skaidri, ka viss šis atbalsts ir pārmērīgs un mums ir jānāk pie saprātīga rezultāta.

Jūs sakāt, ka džinu palaida ārā Godmaņa valdība, bet arī Kampara kunga laikā būtiski lēmumi šajā jomā ir pieņemti. Vai jūs piekrītat kritikai, ka arī Vienotībai ir jāuzņemas atbildība par to, ka mums ir šāds milzīgs slogs?

Var to jautājumu stādīt arī tā, bet mantojums, kas tika saņemts… Trīs premjeri un laikam seši ekonomikas ministri ir mēģinājuši to situāciju savākt. Ar mainīgām sekmēm, es gribu teikt.

Vai jūs atzīstat, ka Vienotība arī ir pieņēmusi lēmumus, kas bija šiem OIK saņēmējiem labvēlīgi?

Mēģināsim salikt… Pirmais, ir skaidrs, ka OIK sistēma ir attīstījusies arī tajā laikā, kamēr ir bijuši Vienotības premjeri un viens eknomikas ministrs — tas ir pareizs apgalvojums. Otrs, ir meklēti risinājumi, kādā veidā samazināt šo atļauju emisiju skaitu un samazināt OIK spiedienu. Bija skaidrs, ka tas būs nepanesams slogs, un ir meklēti risinājumi.

Ir meklēti, bet praktiski šobrīd esam situācijā ar ļoti milzīgām izmaksām.

Tādā veidā, kā šobrīd Ekonomikas ministrijai ir jārisina, nu, tāds dienaskārtības jautājums nav bijis, protams.

Kāpēc nav bijis?

Tad ir jāsaprot, ka politiskā griba ir bijusi pilnīgi citā virzienā. Liekas, lasīju vēl 2013. gada Valsts kontroles atzinumu, kurā ir rakstīts — ja Ekonomikas ministrija tā turpinās rīkoties, tad mēs zaļās enerģijas plānu neizpildīsim! Jūs varat šo citātu dabūt. Jāsaprot, ka līdz šim tā politika ir bijusi ļoti draudzīga zaļās enerģijas ražošanai.

Kāpēc tā bija tik draudzīga? Vai to ietekmēja, piemēram, zaļās enerģijas ražotāju ziedojumi partijām? Vienotībai pēdējo septiņu gadu laikā 267 tūkstoši, ZZS — 140 tūkstoši, pārējām mazāk?

Es varu atbildēt par sevi un varu teikt, ka man šādu ziedojumu nav un šāda rīcība nav bijusi. Tas, ka zaļās enerģijas ražotājiem ir bijusi manā izpratnē prātam neaptverama ietekme uz Ministru kabinetu, tā ir nenoliedzama parādība. Ja apskatāmies kaut vai MK noteikumus, kur atsevišķi staciju tipi — piemēram, biomasas un biogāzes kooģenerācija, kurai nebija pienākuma pārdot siltumu vēl līdz pat šai dienai, kad mēs tos noteikumus izmainījām — viņi tikai bija balstīti uz elektroenerģijas ražošanu, kas ir vienkārši absurds. Tā ietekme ir bijusi nepārprotami. To, ka lobijs ir ļoti jaudīgs, es jūtu katru dienu. Ar kādām grūtībām mēs pieņemam lēmumus virzīties uz priekšu ar MK noteikumu izmaiņām, kontroles mehānisma ieviešanu, visu pārējo.

Jūs sakāt, ka varat runāt tikai par sevi, bet jūs tomēr esat partijas priekšsēdētājs. Vienotība ir tā, kas vismaz oficiāli ir visvairāk šo ziedojumu saņēmusi. Tad jums nekas nav zināms par šo prātam neaptveramo ietekmi arī uz Vienotību?

Šie MK noteikumi, par kuriem es runāju, ir pieņemti 2009. gadā. Tā tas ir. Mēs mēģinām šobrīd tos mainīt. Kā jau teicu, tā smagākā daļa attiecas uz aizejošo Godmaņa valdību. Vai varēja rīkoties asāk, skarbāk? Nu, vienmēr to var darīt, bet es katrā ziņā redzu visu ministru rīcību, kas ir mēģinājuši samazināt šo OIK ietekmi.

Bet jautājums bija cits — vai jums ir zināms par šo OIK saņēmēju ietekmi uz Vienotību?

Man nav bijusi nekāda saskare ar OIK saņēmēju ietekmi, drīzāk otrādi. Drīzāk man ir ļoti skarbas šīs attiecības.

Jums nav iznācis saskarties, bet jums nav arī nekas par to zināms?

Nē, nav.

Es tik sīki prasu, jo iepriekšējā Vienotības priekšēdētāja Solvita Āboltiņa savu izslēgšanu no partijas saistīja ar to, ka cīņā par ekonomikas ministra amatu savas intereses bīdījuši partijas sponsori. Gribu saprast, kas tad ir Vienotības sponsori?

Man liekas, šis jautājums būtu jāprasa Kampara kungam kā partijas ģenerālsekretāram. Pamatā es šajos gados nekādas īstas sponsoru ietekmes neesmu izjutis un es nepiekristu Āboltiņas kundzes apgalvojumam. Ja  viņai tas ir zināms, lai viņa runā par to, man tas nav zināms.

Vai starp sponsoriem varētu būt, piemēram, arī Martinsona kungs?

Cik man zināms, viņš nav starp sponsoriem un katrā ziņā man nav nekādu attiecību, neesmu arī nekad dzīvē viņu saticis. Man ir izveidojies īpašs viedoklis par viņa darbību.

Tomēr kāpēc tik smagi gāja ar lēmumu pieņemšana attiecībā uz OIK atļaujas anulēšanu Martinsona ģimenei daļēji piederošajā Rīgas enerģijā? Tas process bija smagnējs un sajūta tāda — ja mediji stāv klāt, tad tikai notiek kaut kāda rosība, lēmumu pieņemšana.

Es domāju, ka Ekonomikas ministrijas rīcība ir skaidra un konsekventa. Tur ir divas lietas. Pirmais — rīcība bija zibenīga, tikko atklājām šo situāciju, tā nodevām lietu izmeklēšanai ekonomiskajā policijā.

Jūs viņu atklājāt pēc tam, kad televīzijā parādīja, pareizi?

Jā, bet katrā ziņā to izdarīja. Nākamais — jā, tas nebija viegls lēmums, šāda atteikšanās ir juridiski sarežģīta. Ekonomikas ministrijai, kas šādā veidā vēršas pret investoru vai ražotāju, ir juridiski ļoti rūpīgi jāpārdomā sava pozīcija. Apzinoties, ka šeit būs ļoti nopietnas tiesvedības. Skaidrs, ka mēs gatavojāmies un rūpīgi pārdomājām katru teikumu, kas tiek rakstīts.

Labi, nupat kļuva zināms, ka Ekonomikas ministrija vērsusies policijā arī par iespējamo krāpšanu vienā no lielākajām Kurzemes koģenerācijas stacijām Tukums DH, kura ilgstoši nelietderīgi izmantojusi saražoto siltumenerģiju, kas attiecīgi  ir rupjš OIK noteikumu pārkāpums. Es gribētu saprast, vai jūs esat veikuši sistemātisku visu šo 400 OIK saņēmēju revīziju? Ja esat, tad kādi ir rezultāti?

Tur ir vairākas lietas. Pirmā — sāka veidoties kritiska situācija ar staciju grupu, kura saņēma atļaujas, bet piecus gadus nebija tās izmantojuši un pašās beigās mēģināja nodot šīs stacijas ekspluatācijā. Plus zināmu sajukumu radīja ministrijas pozīcija, kas bija gan pirms mana laika radīta, kas šķietami atviegloja pieslēgšanas noteikumus. Mēs pārbaudījām 40 stacijas, no tām tagad 23 ir atceltas. Labā ziņa — praktiski neviens no viņiem arī nebija saņēmis OIK maksājumus. Tā ka iedzīvotāji šeit nav cietuši. Nākamais lielais uzdevums, kas jāatzīst, līdz šim tāds nebija — radīt mehānismu, lai varētu sistēmiski auditēt šīs stacijas.

Kāpēc tas nebija līdz šim izdarīts?

Es varu atbildēt par to, ko esmu kā ministrs darījis. Mēs šo mehānismu beidzot ielikām MK noteikumos un momentā darbu uzsāka Publiskais enerģijas tirgotājs, kuram deleģējām šo funkciju. Šobrīd pirmā grupa bija 25 stacijas, kuras viņi plāno 1. augustā pabeigt. Man nav vēl ziņojuma, bet viņi rādīja to bildi no Tukuma koģenerācijas stacijas, kas viņus tiešām bija šokējusi. Lai saprastu to jēgu: tiesības pārdot elektrību par paaugstinātu tarifu rodas tajā brīdī, kad jūs pārdodat siltumu koģenerācijā. Viņi pārdod siltumu Tukumam, tiktāl viss būtu kārtībā. Bet kas notiek vasarā, kad Tukumam siltumu vairs nevajag? Lai saņemtu šo naudu, tiek radīts risinājums, kur caurā konteinerā ārā tiek it kā žāvēta šķelda un tiek imitēts situmenerģijas patēriņš. Tad mēs arī vērsāmies policijā.

Tātad ir iedarbināts mehānisms un ir sācies šo 400 staciju audits. Manuprāt, ļoti kvalitatīvs.

Tukuma koģenerācijas stacija SIA “TUKUMS DH”. Publicitātes foto

Kad ir gaidāmi rezultāti?

Pirmie būs augustā, 25 stacijas. Pusotrā gadā būs visas 400. Ātrāk nē. Viņi brauc klātienē, rūpīgi iziet cauri visiem dokumentiem. Šī būs pirmā reize, kad visas šīs stacijas tiks rūpīgi inventarizētas.

Par citām lietām. Milzīga problēma tautsaimniecībā ir ēnu ekonomika, īpaši būvniecības sektorā. Jūs pērn maijā nācāt klajā ar ambicioziem plāniem būvniecības ēnu ekonomiku samazināt vismaz uz pusi, līdz 15 — 20%, pašreizējo 40 — 50% vietā. Kā veicas ar šā mērķa īstenošanu?

Manuprāt, ļoti labi. Tā ir tiešām viena no smagākajām nozarēm, bet [Stokholmas ekonomikas augstskolas] profesora Saukas pētījums rāda, ka ejam labā virzienā, ir būtisks samazinājums līdz 35%. Bieži vien krīzes rada arī lielas iespējas un es ļoti augstu novērtēju nozares pašas vēlmi savākties. Šobrīd virzāmies uz priekšu ar tā saucamo koplīgumu. Neiet viegli. Ir nozarē arī milzīga pretestība, saprotot, ka tiešām būs jāsāk maksāt palielinātā minimālā darba samaksa. Tas ir būtisks jautājums, lai izietu no ēnu ekonomikas — lai nevis minimālā alga, bet 780 eiro būtu tā minimālā samaksa būvniecībā.

Otrs, es augstu vērtēju, ka nozare ir jau pati ieviesusi elektronisko darba uzskaiti, bet mēs tikko esam kabinetā atbalstījuši un es ceru, ka parlaments atbalstīs — šo sistēmu pārcelt uz valdības pusi un veidot centralizētu būvniecības informācijas sistēmu, lai tai ir brīva piekļuve Valsts ieņēmumu dienestam un visiem pārējiem. Protams, ir jauna kolīzija, virsstundu darba samaksa. Šobrīd Latvijā mums ir mantots regulējums — 100% virsstundu darba samaksa, tā ir milzīga problēma, jo uzņēmējam pēc būtības tā ir pārāk dārga. Latvijā praktiski virsstundas tiek apmaksātas tikai lielajos valsts monopoluzņēmumos, normālā ekonomikā tas tā nenotiek, bieži vien uzņēmēji vienkārši izvairās. Šobrīd esam esam iesnieguši svarīgu likumdošanas inciatīvu parlamentā par to, ka koplīguma gadījumā, ja puses var vienoties par būtisku minimālās darba samaksas palielinājumu, var vienoties arī par mazāku virsstundu apmaksu —  līdz 50%. Ja šis izdosies, tas būtu attiecināms tālāk uz daudzām nozarēm. Šāds instruments palīdzētu, ja nozarē veidojas kritiskā masa, kas vēlētos iziet ārā no ēnu situācijas. Tirdzniecība ir viena, ēdināšana ir nākamā — varētu minēt vēl arī citas nozares, bet tās ir kritiskākās.

Attiecībā uz ēnu ekonomiku būvniecībā būtiska sadaļa ir arī PVN shēmas. Šogad ir ieviests reversais PVN būvmateriāliem — vai ir jau redzams, kāda tam ir ietekme?

Reversais PVN ir ļoti efektīvs. Eiropas Komisija nav priecīga par šo reverso PVN, bet Latvijas gadījumā tas ir efektīvs rīks. Katrā ziņā būvniecībā esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes.

Kapēc Latvija vispār tik ilgu laiku mokās ar šo PVN shēmošanu, ja valsts budžets katru gadu neiegūst simtiem miljonus?

Šis varbūt nav mans jautājums līdz galam, bet es mēģināšu atbildēt. Šeit ir divi fundamentāli konflikti ekonomikā. Latvija 26 gadu laikā soli pa solim ir kļuvusi par globālās ekonomikas sastāvdaļu un man kā ekonomikas ministram ir prieks, ka Latvijas uzņēmēji ir ģenerējuši vairāk nekā 2,5 tūkstošus darbavietu ASV. Kuģubūvi ir grūti iedomāties bez Latvijas finiera vai aviācijas būvi bez Valmieras stiklašķiedras vai daudzas citas lietas. Arvien lielāka daļa Latvijas ekonomikas ir eksportspējīga un risina pavisam citas problēmas nekā iekšējā tirgus dalībnieki. Tai pašā laikā mums ir milzīga daļa uzņēmēju, kas koncentrējas uz iekšējo tirgu, mēģina dabūt valsts pasūtījumus un ļoti maz domā par eksportu. Nu, lūk, ir ārkārtīgi interesants fenomens, ko arī Saukas kungs parādīja — uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, palielinās ēnu ekonomikas daļa vismaz psiholoģiski. Vienai daļai uzņēmēju, kuriem ir zināšanas un viņi ir spējuši iekļauties starptautiskajās vērtību ķēdēs, šis nav viņu dienaskārtības jautājums. Savukārt otra ekonomikas daļa, kuriem trūkst zināšanu tehnoloģijās vai spējā radīt jaunus pakalpojumus vai produktus, cīnās kā māk šeit pat iekšējā tirgū un viens no konkurences veidiem ir atrast, kā izgrozīties ar nodoklīšiem.

Lielā mērā tās ir tukšas firmas, čauliņas.

Man bija iespēja strādāt Finanšu ministrijā kā parlamentārajam sekretāram, diezgan daudz sekoju Igaunijas VID attīstībai, un viņi ļoti ātri un efektīvi, attīstot IKT [informācijas tehnoloģiju sistēmas], tika galā ar šīm PVN shēmām. Jo tās tiešām ir matemātiski algoritmi.

Tad mums ir problēma tāpēc, ka VID netiek galā, nevis tāpēc, ka nav atkal bijusi politiskā griba?

Domāju, ka tur ir vairāk neieciešamas izcilas IKT zināšanas, kādā veidā radīt algoritmus, kas šādas lietas izskaitļo. Es domāju, ka tādas zināšanas ir saņemamas pie mūsu Igaunijas kolēģiem. Nē, nopietni! Nodokļu jomā reforma ir milzīgs solis uz priekšu, mēs mēģinām valstiski sākt skatīties uz lietām, bet joprojām mums ir tāda lupatu deķīša politika. Mēs nemitīgi lāpām, lāpām, lāpām, kas rezultātā dod iespējas tajā vecajā deķī atrast spraugas. Es īsti nesauktu to par politiskās gribas [trūkumu], drīzāk tas ir ekspertu kvalitātes jautājums.

Karsts kartupelis jau daudzus gadus ir bijis jautājums par LMT un Lattelecom nākotni. Jūsu atbildības laikā valdība noraidīja abu apvienošanu. Uz kādu rezultātu jūs cerat sarunās ar Telia, parakstot saprašanās memorandu šomēnes?

Tā bija viena no manā izpratnē lielām neveiksmēm — ka mums neizdevās panākt šo divu uzņēmumu apvienošanos. Divi valdības partneri bija atbalstošās pozīcijās, bet pēdējā brīdī [Nacionālās apvienības priekšsēdētāja vietnieka] Zīles kunga pozīcija lika valdībai noraut stopkrānu un neiet uz to — jo mēs vienojāmies, ka jābūt kopējai pozīcijai. KPMG ekspertu vērtējums rādīja, ka kopējais zaudējums tautsaimniecībai ir tuvu 100 miljoniem eiro — neiegūtie apvienošanās ieguvumi. Šobrīd premjerministrs kaut kādā veidā manevrē, lai mēģinātu atrast izeju no situācijas. Katrā ziņā šis sadarbības līgums vismaz atrisina to jautājumu, ka otrs akcionārs ļauj uzņēmumiem attīstīties un parāda tomēr kaut kādas nākotnes cerības. Katrā ziņā Latvija līdz šim komunikāciju infrastruktūrā ir bijusi reitingu augšgalā, bet mēs ļoti strauji krītam šobrīd lejā. Ja nerīkosimies nākamo valdību laikā, būsim ļoti nepatīkamā situācijā. Ļoti labi, ka kompānijas strādā pie jauniem risinājumiem, es runāju par 5G, bet jo efektīvāk strādās informācijas tehnoloģiju kompānijas, jo vairāk investēs nākotnes tehnoloģijās, jo [vairāk] tas būs kopējs ieguldījums. Šobrīd virzību es neredzu — abas divas [kompānijas] stāv iesaldētā stāvoklī.

Ikdienā par to nedomājam, bet Baltijas valstis cer līdz 2025. gadam beizot atrisināt jautājumus, kas ļoti cieši saistīti ar mūsu enerģētisko neatkarību — īstenot tā saucamo elektrības desinhronizācijas projektu jeb atslēgšanos no Krievijas tīkliem un pievienošanos Eiropai. Vai ir kaut vai aptuvenas aplēses, cik tas varētu maksāt, kā reāli izdarāms, kad un ar kādām konsekvencēm jārēķinās — vai tas nepadarīs elektrību vēl dārgāku?

Enerģētiskajā neatkarībā ir divi [elementi]. Pirmais — tirgus liberalizācija un atslēgšanās no vecajām sistēmām. Gāzes tirgū to esam izdarījuši un šobrīd strādājam pie vienotas gāzes arhitektūras, plus Somijas un Polijas starpsavienojumiem. Mēs tur virzāmies uz priekšu. Enerģētikā ir palicis pēdējais lielais jautājums — Baltijas energosistēma ir sinhronizēta ar tā saucamo BREL jeb Krievijas un Baltkrievijas sistēmu. Ņemot vērā ģeopolitisko kontekstu, šī situācija kļūst ļoti sarežģīta un visi to uzskata par nacionālās drošības jautājumu. Esmu ļoti priecīgs, ka tajā ļoti nopietni ir iesaistīta Eiropas Komisija un gatava finansēt lauvas tiesu. Premjerministrs tikko, klātesot [EK prezidentam] Junkera kungam un visiem trim Baltijas premjeriem un Polijas premjerministam, parakstīja tā saucamo ceļa karti, kā tas notiktu. Vēl notiek gala pētījumi, bet visticamākais risinājums būtu caur Poliju. Sākotēji bija scenārijs caur Skandināviju, bet tas iznāktu ļoti dārgi. Šobrīd notiek drošības testi un modeļa izvērtēšana.

Ja lauvastiesa izmaksu ir no Eiropas Komisijas, tad tā ietekme uz cenu ir maza?

Tas ir viens no jautājumiem, kādēļ runājam par efektīvu risinājumu. Ir divas daļas tam visam. Ir kapitāla investīcijas un ir ekspluatācijas izmaksas. Lai saprastu vienkāršākā valodā — ja šis sinhronizācijas risinājums būs nedrošs, tad tas nozīmē, ka mums, lai nodrošinātu sevi, būtu visu laiku jākurina visas iespējamās krāsnis [spēkstacijas], lai jebkurā mirklī ieslēgtu enerģijas jaudas un stabilizētu spriegumus kopējā tīklā. Jo viņš ir stabilāks, jo mazākas izmaksas. Šobrīd notiek debates par to, lai visām trim Baltijas valstīm tas neradītu papildu slogu enerģētikas izmaksām.

Ilgi un grūti ir tapis jaunais īres likums, kas vairs nepieļaus beztermiņa līgumus. Vai tas nedos pārāk lielu varu iznomātājiem?

Šeit ir divas daļas. Pirmā — Latvijā, atšķirība no pārējām ES valstīm, ir ļoti neattīstīts īres tirgus. Attīstītāji vispār nepieļauj tādu iespēju būvēt īres namu, jo ir ļoti neskaidri šķiršanās noteikumi. Tas ir vēsturisks mantojums, tā ka es domāju, ka īres likums ir progresīvs. Viņš arī paredz to, ka abas puses — izīrētāju un īrnieku — aizsargā, ja līgumu iereģistrē zemesgrāmatā. Ja īrnieks neizpilda savas saistības par maksājumiem, tad iestājas noteikts mehānisms, kā viņam ir jāatstāj dzīvoklis. Domāju, ka tā bilde ir kopumā laba. Te ir vairākas lietas, kas ir palikuši mājasdarbi.

Pirmais, denacionalizētie dzīvokļi. Mums ir pienākums, pieņemot šādu likumu, samaksāt visiem kompensācijas, ko valdība sāka darīt līdz krīzei. Premjers tam piekrīt un es neesmu dzirdējis, ka valdībā būtu iebildumi — nākamgad to nevarēs, bet aiznākamgad mēs varam to ielikt budžetā, tur 15 miljoni bija vajadzīgi.

Otrs ir jautājums, kas ir līdzīgi kā aizsargātam lietotājam elektrībā. Mums ir 8000 mājokļi, kas ir aizsargāti gadījumā, ja viņi nespēj tikt ar šo lietu galā. Šobrīd mēs runājam ar pašvaldībām par mehānismu, kā palīdzēt cilvēkiem krīzes brīdī.

Bet ir viena pilnīgi jauna problēma – mums Latvijā [trūkst dzīvokļu]. Kopš 1992. gada ir uzcelti apmēram 2% jaunu daudzīvokļu māju, vecās sāk nolietoties. Un Latvijā sāk atgriezties arvien vairāk cilvēku. Mēs redzam jaunu problēmu ekonomiskajos centros kā Valmiera, kur viņiem trūkst vairāki tūkstoši dzīvokļu, Smiltene ir deklarējusi, ka trūkst vairāki simti dzīvokļu. Tātad mums ir jāceļ mājas, bet problēma ir, ka viņu ģimenes budžets ir mazāks nekā viņi varētu atļauties jaunu privātu projektu. Tas, kas mums mājokļu politikā būtu jāizdara — milzīga, būtiska izmaiņa filozofijā. Līdz šim valdība nav veikusi intervenci mājokļu tirgū.

Jūsuprāt, tas būtu jādara?

Nešaubīgi. Stājoties amatā es vēl par to šaubījos, bet [tagad vairs nē], pārliecinoties, ko dara citas valstis. Tikko biju Somijā darba vizītē — Somija ceļ katru gadu apmēram 8000 dzīvokļus.

Jūs domājat valdības vai pašvaldību līmenī?

Visticamāk, tas būtu kombinēti. Ja skatāmies jaunajā projektā Rīgā dzīvokļu cenas, visas īres izmaksas ir kopumā ap 400 — 500 eiro. Sociālā politika saka, ka mājokļa izmaksas nedrīkstētu pārsniegt trešdaļu no ģimenes kopbudžeta. Ja skatāmies šādos lielumos, nedaudz vairāk par ceturto daļu no Latvijas iedzīvotājiem var atļauties īrēt dzīvokli jaunajā projektā. Mēs runājam par 50 kvadrātmetru dzīvokli, nevis ekskluzīvu dzīvokli. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju var atļauties īrēt cenu koridorā starp 200 un 300 eiro, uz austrumiem tas skaitlis būtu vēl mazāks. Tas nozīmē, ka valdībai ir jāveic intervence — daļa celtniecības izmaksu ir jākompensē. Piemēram, šobrīd esam sagatavojuši jaunus MK noteikumus, kas paredz tā saucamo garās naudas 30 gadu aizdevumu pašvaldībai. Caur Altum garantijām, ārkārtīgi zems hipotekārais maksājums un 30 gadi. Tas veidos jaunu segmentu — pašvaldības vai valdības īres nami, kuros būs pieejamas īres izmaksas. Valmieras gadījums parādīja, ka tas tika vienkārši zibenīgi izķerts.

Jūs minējāt, ka cilvēki atgriežas Latvijā, tomēr kopējais iedzīvotāju skaits turpina sarukt. Vai būtu jāatvieglo iespējas piesaistīt darbaspēku no ārvalstīm?

Pirmais, mums joprojām ir nemobilizēta darbaspēka rezerve, kura gan iet jau uz beigām.  Mums ir 895 tūkstoši nodarbināto, apmēram 85 tūkstoši bezdarbnieku un ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji apmēram 443 tūkstoši. Tur ir skolēni, studenti, pensionāri, kas vēl ir darba vecumā, mājsaimnieces, kas patiesībā ir diezgan liela grupa, invalīdi — tur ir zināma mobilizācija iespējama, bet es būtu piesardzīgs ar to. Tad ir citas grupas arī apmēram 25 tūkstoši, bet pakāpeniski tā rezerve izsīkst. Ja runājam par ekonomisko aktivitāti, tad mēs esam 6. pozīcijā ES, es gribētu teikt, ka rezerve izsīkst un šobrīd valdībai būtu jāsāk domāt, kā nodrošināt darbaspēka piekļuvi tirgum, jo mums ir darba vietu būtiski vairāk nekā ir darbaspēka piedāvājums.

Ja skatāmies nākotnē, tad ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits samazinās. Ekonomikā trūkst cilvēku. Ir izdevies politiski vienoties par diviem virzieniem — esam vienojušies par noteiktu profesiju skaitu, kurā ir atvieglota piekļuve no trešajām valstīm. Tas ir izdevies. Nākamie jautājumi būs ļoti, ļoti sarežģīti. Latvijā ir ļoti piesardzīga attieksme pret imigrāciju un jebkuri soļi tālāk būs ļoti sarežģīti, bet katrā ziņā mums būs jāmeklē risinājumi. Liekas, ka Polija ir atvērusi savu darba tirgu Ukrainas strādniekiem un šobrīd arī virkne Latvijas uzņēmumu sāk izmantot šo modeli, piemēram, autopārvadātāji atver savus birojus Polijā un mēs zinām, ka autobusu pārvadātāji izmanto šādu risinājumu — tie ir ukraiņu šoferi. Katrā ziņā nākamā politiskā cikla lielais jautājums būs, ko darīt ar šo problēmu.

Šīs valdības deklarācijā solīta orientēšanās uz ekonomiskās aktivitātes, nodarbinātības un produktivitātes straujāku izaugsmi, ar mērķi paaugstināt cilvēkresursu atdevi taustaimniecībā. Vai jūs varat minēt konkrētas lietas, kas ir izdarītas?

Tās produktivitātes debates ir uzsāktas. Viens no fundamentāliem sešiem EM mērķiem ir produktivitātes palielināšana, tas ir ielikts. Nākamais, kas ir noticis — reinvestētās peļņas likme. Tas atstāj uzņēmumu rīcībā resursu un ļauj viņiem investēt divās lietās — darba samaksā un inovācijās. Nākamais, īsā laikā ir izveidota ļoti efektīva stārtapu ekosistēma. Šie ir visātrāk inovēt spējīgie uzņēmumi, kopā 320, kuri ir piesaistījuši vairāk nekā 300 miljonu kapitālu, operē visdažādākajos tirgos ārpus Latvijas un ir radījuši pilnīgi jaunu filozofiju, kādā veidā uzņēmējdarbībā var rīkoties.

Vēl viena lieta — Nodarbinātības padome. Institūcija, kurā darbojas trīs ministri — ekonomikas, labklājības un izglītības — un mēs esam izdarījuši vairākas lietas. Pirmā ir izmaiņas konvencionālajā izglītības sistēmā. Tā ir sistēma, kas ir ļoti noturīga pret jebkādām pārmaiņām. Mēs esam uzlikuši mūžizglītību kā prioritāti.

Stājoties amatā jūs kā vienu no prioritātēm minējāt vēlmi uzlabot investīciju vidi. Valdības deklarācijā minētas dažādas apņemšanās, kas to sekmētu. Kā pats novērtējat, cik sekmīgi izdevies šīs apņemšanās īstenot?

Vienmēr ir svarīgi fakti. Ja 2016. gadā tas bija 0,5% no IKP, tad 2017. gadā tie bija jau 640 miljoni eiro un šā gada pirmais ceturksnis rāda, ka ir 157 miljonu investīcijas, tātad šis skaitlis varētu būt šogad lielāks. Ar ārvalstu investīcijām ir vairākas lietas. Tā viena lieta, kas nav atkarīga no manis, tas ir starptautiskās drošības jautājums. Pēdējie, pat jau iepriekšējie Varšavas samita lēmumi par drošības sistēmas izveidi Baltijas valstīs bija ārkārtīgi svarīgi. Uzskatu, ka 2% aizsardzībai ir atmaksājušies līdz pēdējam centam un mums ir arī jāpalielina šīs izmaksas. Tā ir alfa un omega. Tad ir nākamie jautājumi, kas mums ir svarīgi — kopumā tā Latvijas biznesa vide, ja skatāmies no starptautiskajiem reitingiem, mēs esam 19. vietā.

Lietuva šajā Doing Business indeksā ir 16. un Igaunija 12. vietā.

Nu, jā — tie higiēnas faktori vairāk vai mazāk [ir sakārtoti], atskaitot būvatļaujas, dēļ kurām pakritāmies.

Maksātnespēja.

Nu, jā, maksātnespēja. Nākamais, protams, ir tiesiskuma bloks un spēja aizstāvēt savas tiesības arbitrāžas gadījumā. Pie tā, manuprāt, ir zināms progress panākts maksātnespējā. Šķiet, ka jaunā administrācija un dara lietas labāk. Jāsaka, man joprojām tā ir liela mīkla, runājot ar pārējo valstu ekonomikas ministriem — viņi īsti nesaprot, kad es uzdodu jautājumu, kā jūs šo risināt? Parasti ir kaut kādi 30 ierēdņi, kas šo ātri un efektīvi nokopj. Ja tiek piesaistīti juristi, tādā gadījumā, kad notiek uzņēmuma restrukturizācija, lai tie aktīvi neaiziet bojā. Prēmijas tiek saņemtas tikai tajā gadījumā, ja uzņēmums atgriežas dzīvē.

Es domāju, ka šī situācija vairs nav šodienas dienaskārtības jautājums, bet nu jāatzīst, ka joprojām ir… Labi, par nelaiķiem neko sliktu nerunā, bet, ja gada laikā jauns jurists var nopelnīt pusotru miljonu, tad man ir ļoti grūti kā ekonomikas ministram motivēt stārtapistus vai investorus strādāt smagi, ja izrādās, ka tik vienkārši var tikt pie tik milzīga resursa tādā ātrumā klāt. Tā ka droši vien tajā sistēmā joprojām ir problēmas, bet katrā ziņā šī vide uzlabojas.

Tie ir jautājumi, par kuriem mēs runājam jau gadiem. Ja paskatāmies, kur esam tajā pašā Doing Business reitingā, mēs visu laiku atpaliekam no kaimiņiem. Kāpēc neizdodas šo tendenci lauzt?

Ja apskatāmies OECD dimensiju, tad visi, kas ir virs 30. [vietas], ir labi. Nē, nopietni! Es neteiktu, ka mums vajadzētu pārmērīgi sevi šaustīt. Tie kopējie higiēnas faktori vairāk vai mazāk ir labi. Latvijas vidē, strādājot šeit ar investoriem, es neredzu tādus milzīgus pārmetumus. Lielākā problēma mums ir darbaspēka kapacitāte, zināšanas un prasmes, un dinamiska inovētspēja. Attiecībā uz šiem jautājumiem jāsaka, mums līdzīgi kā OIK gaidījumā — nav pieticis politiskās drosmes rīkoties. Es ceru, ka krīze ir tāda liela iespēja to atrisināt.

Deklarācijā solīts vienots valsts un pašvaldību piedāvājums vietējiem un ārvalstu investoriem. Konkrēti kas ir izdarīts?

Industrāli investori ierodas un saka — labi, mēs varētu fabriku nolikt šeit, ko jūs piedāvājat? Poļi dod šo, franči — šo, kāds ir jūsu risinājums? Pirms nodokļu reformas mums bija peļņas nodokļa atlaide, ko piedāvāt. Šobrīd neesam tālāk tikuši. Beidzot gan arī atsevišķas pašvaldības ir sākušas veidot savas atbalsta paketes — ne pārāk jaudīgas gan tās ir viņu sadrumstalotības dēļ. Bet tajā pašā laikā mums strādā ļoti vienots sadarbības mehānisms — industriālo zonu attīstība, kas ir svarīga lieta.

Mēs uzskatījām, ka šis instrumentārijs šobrīd ir pietiekams.

Kāpēc tad rakstījāt deklarācijā jaunus plānus?

Nē, nav tā, ka nekas nav darīts. Vienu brīdi tas darba uzdevums valdības plānā aizgāja uz VARAM — tāpēc es vienkārši nezinu, kur tas ir palicis.

Pērn novembrī jūs daudzus pārsteidzāt, panākot Solvitas Āboltiņas izslēgšanu no Vienotības. Objektīvi raugoties uz situāciju pašlaik, vai tas nebija pārāk vēlu pieņemts lēmums?

Nu, skatoties uz partijas situāciju šobrīd — ar kādiem rādītājiem tā ieiet vēlēšanās — pilnīgi noteikti, jā.

Kā novērtējat, kādas kļūdas ir novedušas Vienotību no ietekmīgas premjera partijas līdz marginālam politiskajam spēkam, kam jācīnās par iekļūšanu Saeimā?

Kļūdas bija vairākas. Pirmā kļūda, ko mēs izdarījām, bija tā, ka apvienojām visas šīs trīs partijas vienā. Man liekas, ka šodien tas modelis — partiju apvienība — ir daudz efektīvāks. Mēs skatāmies citu partiju risinājumus, kur saglabā dažādus attīstības centrus.

Jūs domājat ZZS?

Zināmā mērā arī ZZS. Tur ir ārkārtīgi dinamiska iekšējā spēku maiņa brīdī, kad viena vai otra grupa pagurst vai zaudē idejas — jauna nāk un piedāvā jaunus risinājumus. Saglabājot vairākus attīstības centrus, tas dod diezgan dinamisku izaugsmi. Tā vietā mēs radījām vienu lielu valdi, kur varu pēc būtības koncentrēja viena persona, un attīstība apstājās. Solvitas Āboltiņas rokās tika koncentrēta visa vara un lēnām, lēnām tie pārējie attīstības centri sāka… Tad sākās visi konflikti. Ja atceraties, Vienotības beigu posms ir viena vienīga konfliktu vēsture. Viena grupa, otra grupa, trešā grupa, viens ministrs… Cilvēki, kas mēģina panākt citu politisko rezultātu — vai nu viņiem ir jāaiziet, vai nu jāpakļaujas. Tas vienkārši radīja pilnīgu stagnāciju partijā. Plus arī tas, kas radīja milzīgu koncentrēšanos uz vienu personu, uz vienu līderi — tā ir politiskā dienaskārtība. Jā, tas rada ārkārtīgi kritisku situaciju, ja pēkšņi līderis nav spējīgs pārvaldīt to visu.

Tad, protams, premjera zaudēšana — mēs varējām rīkoties savādāk. Prezidenta vēlēšanas. Tas kļūdu saraksts ir ļoti garšs, bet valdības zaudēšana bija ļoti rupja kļūda.

Kāpēc jūs kā partijas līderis tagad izlaidāt iniciatīvu no rokām un nepretendējat uz premjera posteni, kā partijas priekšsēdētājam tradicionālās demokrātijās piederas?

Tas, ko esmu mēģinājis darīt šajā laikā, ir ļoti grūti un tāpēc prasa noteiktu laiku, lai parādītu rezultātu: es esmu mēģinājis mainīt spēles stilu. Vispār, kādā veidā mēs darbojamies. Es mēģināšu salīdzināt. Ir divu veidu futbols — brazīļu vai Dienvidamerikas futbols, kas spēlē uz vienu līderi, un otrs ir vācu futbols, kas strādā komandā. Es tiešām mēģināju strādāt komandā. Es mēģinu neizcelt sevi atsevišķi, bet katram maksimalizēt savu jaudu un tas dod rezultātu, soli pa solim. Ja runājam par līderu izvēli vēlēšanās, tad es uzskatu, ka mums bija ļoti labas iekšējas demokrātiskas debates. Nebija viegli, jo tas pašsaprotamākais ir teikt — Ašeraden, tu tad arī ej. Mēs skatījāmies, kurš no mūsu komandas dalībniekiem prot dot tādas konkurētspējas priekšrocības, labāk sagatavoties šim startam, un izvēles krita uz diviem mūsu eirodeputātiem.

Es zinu to procesu, bet mani interesē, vai partijas priekšsēdētājam nebūtu jābūt arī premjera kandidātam, kādēļ jūs paliekat malā?

Šeit ir divi argumenti. Pirmais — šī vairs nav Vienotība, bet ir Jaunā Vienotība, kas ir politisko partiju apvienība. Apvieno šobrīd sešas partijas. Tā izvēle ir tāda. Otrs ir lielais jautājums par OIK, kuru es nebūt nejūtos ievārījis kaut kādā veidā. Situācijas atrisinājuma meklēšana liek man fokusēties uz šo — man ir ļoti svarīgi gan iekšēji kā cilvēkam, gan kā ministram piedāvāt skaidru risinājumu, kā no šīs situācijas iziet ārā. Ja es uzņemtos šo premjera kandidāta lietu, es tad pilnīgi noteikti tam nevarētu pievērsties. Patiesībā esmu priecīgs, ka mana jauda ir drusku atslogota, lai pievērstos šiem jautājumiem.

Tīri cilvēciski, es novērtēju savas spējas. Es uzņēmos to darbu, ko varēju tajā brīdī — uzņēmos partijas vadītāja darbu, es to nebiju plānojis, nekā. Bet es redzēju, kā veidojas situācija — lai novērstu partijas sabrukumu. Esmu realizējis pārejas posma pārmaiņu vadību šajā brīdī. Bet, ja es objektīvi novērtēju sevi — vai es esmu labākais premjera kandidāts, tad es pilnīgi noteikti varu teikt: nē, es tas neesmu. Un es tur par katru cenu sevi nebāzīšu vai nelikšu priekšplānā, ka man tur ir jābūt. Lai iet tas, kas var to izdarīt vislabāk. No partijas interesēm ir ārkārtīgi svarīgi, ka mums ir cilvēks, kas var nostartēt un izvilkt to maču.

Ar ko principiāli atšķiras Jaunā Vienotība no vecās? Trīs lietas.

Mēģināšu. Pirmā lieta, ko es esmu mēģinājis dabūt šajā organizācijā — atteikties no augstprātības. Man jāpiekrīt, ka partija, ilgstoši būdama pie varas, lielā mērā sāk teikt — mums jau ir skaidrs, kā viss ir jādara. Tas bija pirmais, ko mēs tranformējām — frakcijas modeli. Atcerieties, frakciju vadīja Vienotības vadītājs, un šobrīd ir pilnīgi cits modelis.

Bet kāds ieguvums ir Vienotības vēlētājiem no tā?

Jā, jā, es mēģināšu. Otrs, arvien vairāk ir šis demokrātiskais, nevis vienas personas [modelis] — cilvēki iet pie saviem vēlētājiem. Piemēram, es skatos frakcijā — agrāk tādu balsi nedzirdēja kā Astrīda Harju, kas ir reģionāls politiķis, šobrīd viņas balss ir ļoti dzirdama un mēs ieklausāmies. Mēs ejam un klausāmies, ko cilvēki saka. Tā starpība ir milzīga.

Tas, ko es mēģinu — esam aizgājuši prom no augstprātības, arī kašķiem, esam aizgājuši cilvēcīgā politiskā darbā.

Bet aizgājuši prom arī cilvēki — gan uz dažādām partijām, gan turpu, atpakaļ.

Jā, bet vienmēr pārmaiņas rada kaut kādus notikumus. Lielākā daļa aizgāja līdz Āboltiņas kundzei, šobrīd protams, ir vēlēšanu process, kur cilvēki izvēlas, bet atnāk arī atpakaļ — kaut vai ja skatāmies PAR. Četri deputāti aizgāja prom un ir atgriezušies, iekļāvušies Vienotības komandā un strādā. Pēdējā laikā es vairāk redzu atnākšanu atpakaļ, nekā aiziešanu prom.

Tās īstenībā ir jūsu iekšējās lietas, bet ar ko jūsu piedāvājums Annai Bauskā vai Kārlim Tukumā ir citādāks par citiem?

Man liekas, ka Jaunā Vienotība ar saviem partneriem ir organizācija, kas ir gatava uzņemties tādus smagākos darbus. Ja apskatāmies, kaut vai šis OIK darbs. Reāli tā ir diezgan liela tāda čupa, kas ir jāizšķipelē, jāsadala reizinātājos un jātiek ārā. Ja apskatāmies, izglītības ministrs tika galā ar valodas jautājumu. Tā es varētu minēt par katru ministru.

Piemēram, ja skatāmies uz nākotni, mēs redzam trīs lietas, kuras mēs gribētu. Ja ir runa par līdzīgu koalīciju esošajai — tieslietas. Mēs uzskatām, ka radikāli tur ir jāmaina un mēs virzām ministri Inesi Lībiņu-Egneri, par kuru man nav šaubu, ka viņa varētu šīs lietas izdarīt. Mums nav bail no veselības, esam gatavi uzņemties atbildību, savest to kārtībā. Tieši tāpat mēs nebaidāmies no reģioniem. Esam gatavi šos trīs laukus uzņemties. Skatāmies, mums ir šķietami elegants ir ārlietu ministrs — kā viņš risina lietas! Jūs saprotat, kāda ir ārpolitiskā situācija šobrīd. Šī ir tik grūta disciplīna un tik maz ir kompetentu cilvēku. Katrā ziņā mēs esam gatavi smagi strādāt tos darbus, kurus vienmēr esam darījuši.

Bet es pieļauju, ja jūsu konkurenti arī ir gatavi nākt un tos darbus darīt.

Es labprāt gribētu dzirdēt piemērus. Katrā ziņā mūsu DNA ir tie cilvēki, kas ir gatavi darīt, ir ar pieredzi. Tā cilvēku grupa ir parādījusi, ka spēj tikt galā ar lietām — no nāves punkta dabūt tās ārā.

Kādi ir jūsu paša plāni, vai cerat turpināt darbu valdībā — šajā pašā amatā vai kādā citā?

Nu, tas būtu vēlētāja verdikts, protams. Es cīnīšos par to, lai Jaunā Vienotība iekļūst Saeimā. Tad nākamais jautājums — šajā amatā esmu iesācis daudzas lietas. Viens ir šis OIK, kas būtu jāpabeidz. Tas prasīs milzīgu politisko gribu izdabūt to cauri, jo tas, kas te ir savārīts pa 20 gadiem, to divos trīs gados izstrebt būs ļoti, ļoti smags darbs. Otrā lieta, kas būtu jāizdara, ir pagriezt Latviju inovatīvas un zināšanu ekonomikas virzienā. Pamati ir ielikti, bet vēl ļoti daudz darāmā. Es katrā ziņā esmu gatavs to darīt un, ja vēlētāji būs labvēlīgi, protams, es to turpināšu.

Pērn radās sajūta, ka jūs ļoti labprāt pamestu arī ātrāk ekonomikas ministra amatu.

Jā, tas ir labs jautājums. Tajā brīdī, pārņemot partijas vadību… Šis nebija plānots notikums manā dzīvē vai politiskajā karjerā. Parlamenta frakcija bija visvājākais partijas punkts, jo tā juka un bruka, bija jāsavāc kopā. Man likās, ka būtu bijis nepieciešams vadīt frakciju. Situācija, kas sākās ar kandidātu virzīšanu, padarīja to neiespējamu un mēs meklējām iekšējus risinājumu — manuprāt, atradām izcilu risinājumu. Tajā brīdī tas nebija zināms.

Bet vai tā nebija vēlme aizmukt no situācijas, kur OIK lieta attīstījās, darbs kļuva grūtāks? Aiziet prom no tā smagā darba?

Nē, ja jūs pamanītu — ir daudzi partiju līderi, kuri nevienu mirkli nedomā, ka vajadzētu iesaistīties valdības darbā. Taisni otrādi, man ļoti patīk tas darbs. Es vienkārši redzēju — ja mums neizdosies savākt frakciju, tas sabrukums turpināsies. Es gribēju pārņemt smagāko sektoru.

Kāds ir jūsu secinājums par politisko vidi, salīdzinot ar ilgo uzņēmēja pieredzi? Vai atklājāt kādas lietas, kas nebija zināmas?

Būtiska atšķirība ir lēmumu pieņemšanā. Uzņēmējdarbības vidē ir ļoti skaidrs lēmumu pieņemšanas rāmis — akcionāri, valde, ļoti skaidra struktūra un saprotamas konsekvences. Publiskajā sektorā, lai dabūtu pieņemt kādu lēmumu, tev nemitīgi ir jāveido koalīcijas un visdažādākās interešu grupas. Tā ir fundamentālā atšķirība. Lai kāds tas lēmums būtu, tev ir jāatrod kompromisi ar grupām, kas tev ir tuvākas vai tālākas — jāsaprot, kas šīs grupas interesē.

Kā jūs pats novērtētu, vai Vienotība šajos kompromisos ar ZZS nav pazaudējusi savus principus, ar kuriem ienāca politikā?

Jā, ir zināmas konfliktideoloģijas. Tie ir nepārprotami — lai tiktu uz priekšu, mums bija jāpieņem kompromisi, bet es gribu teikt, ka Vienotība ir nostrādājusi kā drošības sistēma daudzos gadījumos. Minēšu piemēru ar Koļegovas virzīšanu par VID vadītāju — tur jau bija dziļa valdības krīze gandrīz. Un tomēr mēs pastāvējām uz savu, un to panācām [Koļegovas noraidīšanu]. Līdzīga situācija bija ar nodokļu reformu. Mēs skaidri pastāvējām uz vairākiem punktiem, pirmais bija fiskālās disciplīnas punkts. Otrs  — nodokļu reformā bija izkritis ārā sociālās atbildības un veselības aprūpes jautājums. Vienotība bija tā, kas panāca finansējumu veselības aprūpei. Trešā prasība bija progresīvais nodoklis. Tā es varu minēt pietiekami daudz asu situāciju, kurās mēs esam teikuši — nē, tālāk neiesim. Vienmēr mēs to regulējumu esam atraduši, bet esam pastāvējuši arī uz saviem principiem.

Noslēgumā jautājums, kas arī mazliet skar jūsu kā uzņēmēja pieredzi. Vai šobrīd, skatoties uz Latvijas mediju ainu, jums nešķiet, ka bija liela kļūda pārdot Dienu oligarhiem?

Te ir divas daļas tajā visā. Es pilnīgi noteikti nebiju majoritārais akcionārs.

Nē, protams, bet jūs bijāt amatpersona.

Tas bija akcionāru lēmums. Šis bija īsi pirms krīzes — ja atceraties, Zviedrijas akcionāri rīkojās ļoti… Viņi pat mazāk skatījās mediju jautājumus, viņi vairāk skatījās, kas notiks tālāk. Kādi būs krīzes rezultāti, neviens vispār tajā brīdī nespēja prognozēt.

Jautājums, vai tas bija milzīgs zaudējums Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai — nav šaubu, ka veids, kā tas ir bijis izdarīts, protams, ir bijis [zaudējums].

Jūs pēc tam novērtējāt, ka tas bija normāls biznesa darījums. Vai tagad to neuzskatāt par kļūdu? Ja jūsu attieksme tobrīd būtu citādāka, iespējams, arī šie akcionāri ieklausītos un citādāk rīkotos?

Šis jautājums jums ir jāuzdod… (Domā)

Bet vai jūs, vērtējot savus uzskatus tolaik, nedomājat, ka kaut kas bija nepareizi darīts? Pie tā, ko jūs redzat šodien Dienā un Dienas Biznesā?

Es mēģināšu formulēt. Šis nebija mans lēmums šādā veidā rīkoties. Tas, ko es sev varu varbūt pārmest — iespējams, es vēsturiski pienācīgi nenovērtēju digitālos medijus un to ietekmi nākotnē. Iespējams, tas bija arī kaut kāds pamats, kādēļ akcionāri pieņēma šādu lēmumu. Bet es neko vairāk [nevaru], kā pateikt, ka tas veids, kā tas tika izdarīts — nebija labākais veids.

Kļūdas labojums.

Tekstā izlabota atsauce uz IRR jeb kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normām, kurām jāatbilst uzņēmumiem, kuri pretendē uz valsts atbalstu elektroenerģijas ražošanā. Sākotnējā teksta versijā IRR bija nepareizi nodēvēts par ROI jeb kapitāla atdeves rādītāju.