Tulkotāja Maima Grīnberga par ceļojumu no vienas valodas citā un iemesliem, kas reizēm liek atteikties no kādu tekstu tulkošanas
Šī nav pirmā reize, kad tulkotāja no igauņu un somu valodas Maima Grīnberga saņem Jāņa Baltvilka balvu, ko autoriem ik gadu piešķir par sasniegumiem bērnu literatūrā. Igauņu rakstnieces Tīas Selli darbu Mia ir priecīga viņa iztulkoja pagājušajā gadā. Šonedēļ stāsts par ņipro, priecīgo meitēnu ieguvis Baltvilka starptautisko balvu.
Intervijā Grīnberga stāsta, kā notiek labu tulkojumu radīšana un ko latvieši, nemitoloģizējot igauņu pārākumu, var no viņiem pamācīties kultūrpolitikā.
Ko tie, kuri ar saviem bērniem nebūs izlasījuši tikko balvu saņēmušo grāmatu Mia ir priecīga, būs zaudējuši?
Šī grāmata ne tikai jālasa, bet arī jāskatās — tā ir ļoti skaista. Par tekstu runājot — iespējams, cilvēki neizlasot būs zaudējuši diezgan nekompleksainu bērna un dzīves attiecību atspoguļojumu.
Lasīt kopā ar bērnu — tas ir kvalitatīvi pavadīts laiks. Iespēja aprunāties. Piemēram, ja vecāki kopā ar bērniem lasa vienu no manām mīļākajām grāmatām — Andrusa Kivirehka Oskars un lietas —, var izrunāt ļoti daudz dzīves problēmu un neierastu aspektu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.