No Gailenes līdz Kenijai 1

Jānis Jēgers, z/s Lejas Zosēni īpašnieks. Foto — Gints Ivuškāns
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Kad Jānim Jēgeram bija 23 gadi, viņš nolēma saimniekot vecāku saimniecības 60 hektāros. Tagad viņa Lejas Zosēnos ir gandrīz 200 liellopu un graudus eksportē uz Āfriku

Ar traktoru uz veikalu. Tā jaunais darbinieks nolēmis doties pēc grādīga spirdzinājuma darba laikā. Lejas Zosēnu saimnieks Jānis Jēgers viņu uzreiz atlaidis, tāpēc dienā, kad mēs tiekamies uz sarunu Gulbenes novada Virānē, viņi abi ar sievu Agnesi modušies jau trijos no rīta, lai paši pabarotu govis. Tas ir četru stundu darbs, jo fermā ir 180 liellopu. «Darbinieku trūkums laukos dzen izmisumā,» neslēpj Jānis. Taču dusmas balsī ātri vien pazūd, pārmetoties uz joku, ka būs jāmeklē ukraiņu viesstrādnieki. «Atrast cilvēku, kurš ar traktorīti pievedīs barību un saliks govīm, ir ļoti grūti,» stāsta Jānis. Kāds cits darbinieks vienkārši Jāņu rītā neatnāca, un saimnieks citē īsziņu, ko saņēmis kā skaidrojumu: «Ja jums kaut kas nepatīk, strādājiet paši.»

Un strādāja arī paši. Publicēja sludinājumu Ss.com. No 300 skatījumiem un pieciem interesentiem tikai divi bija strādāt gribētāji. «Kāpēc tie trīs atkrita? Kā pasaku, ka maksājam oficiāli, tā saruna neturpinās,» saka Agnese. Beidzot pēc salīgtā strādnieka Jānis pats devās pakaļ uz Aglonu.

Darbinieks izrādījies labs, bet braukšana pēc degvīna ar traktoru darba laikā pielika punktu divas nedēļas ilgajai sadarbībai. Tagad Jēgeri atkal meklē jaunu darbinieku. Kopumā saimniecībā to ir 14, kas strādā gan Lejas Zosēnu labības laukos, gan fermā.  Jēgers apsaimnieko 850 hektārus, no kuriem 560 ir Jāņa īpašums.

Ar ķirbju miziņām

Gailene, Upe un Ganga. Tā sauca trīs no sešām Jāņa mammas Ilgas govīm, kurām pirms 17 gadiem viņš nolēma piemeklēt papildspēkus. Veidot piena lopkopības saimniecību viņš izlēma, kad bija 23 gadus vecs un tikko precējies. Tobrīd Jānis pats strādāja gaterī. «Mežizstrāde bija pelnoša, taču kaut ko vajadzēja darīt ar vecāku saimniecību,» viņš atceras 1999. gadu, kad nolēma darbu pamest un kļūt par zemnieku. Tolaik tas bija nepopulāri, jo viss griezās ap mežiem un kokapstrādi. Padomju laika fermas stāvēja tukšas. Jānis atceras, ka tolaik daudzi apkārtējie dzīvoja sajūtās, ka kolhozs būs mūžīgs. «Pēdējie mohikāņi savācās darbnīcās un vakarā iereibuši gāja mājās. Vēl tagad tur ir koridors, kas pusmetru aizkrauts ar pudelēm,» stāsta Jānis.

Taču viņš ticēja, ka vienā tukšajā fermā, piepildot to ar govīm, var izdoties sākt piena pārdošanu. Sāka meklēt un iepirkt apkārtnē grūsnas teles. Vislabāk Jānis atceras kādu darījumu Madonas pusē. «Ziema, aizputināts. Tiekam līdz kūtij, bet rampas, pa ko uziet līdz piekabei, nav. Pievēlām divus siena ruļļus, ragavas. Bet kā govs uzies? Saimniece saka: «Viņa nāk ķirbja miziņām līdzi.» Tā arī bija: viņa pa priekšu ar mizām, un govs pa ragavām un ruļļiem uzkāpa mašīnas piekabē.»

Kad govju ferma bija piepildīta un ar mazo Belarus traktoru nepietika, lai apstrādātu zemi miežiem lopbarībai, Jānis paņēma kredītu un nopirka otru. Jaudīgāku. Izrādās, ar diviem traktoriem var daudz vairāk padarīt. Tātad vajag vairāk zemes! Tā pamazām saimniecība auga. Jānis nav aizrāvies ar jauniem un gudriem traktoriem, pirka lietotus John Deere. Pamazām arī pamestās mājas un zemes, kuru apkārt netrūka. «Es smejos, ka esmu graustu miljonārs. Graustu un kredītu,» saka Jānis. No visiem 850 hektāriem pašam pieder 560, pārējo nomā. To skaitā no norvēģu uzņēmēja.

Graudi un liellopi. Abas nozares attīstīt nolēmis, lai tad, kad vienai iet slikti, otra var pastutēt. Līdzsvaram. Lejas Zosēnu pienu jau vairākus gadus iepērk tuvējais Cesvaines piens. Vidējais izslaukums gadā no govs ir ap 9000 tonnu. Agnese stāsta, ka labprāt pārdotu pienu arī tirdziņos, taču parēķinājusi, ka tas neatmaksājas. Govis lielākoties ir Holšteinas šķirnes, un to lielos cekulus uz galvas bieži vien kāds paglāsta. «Jo viņas jau pašas nāk klāt,» saka saimniece. Vaicāta, kā atrietina tesmeni — vai ar robota mākslīgo roku, lai stimulētu oksitocīnu, kas izsauc piena došanu —, saimniece smaida: nē, tādu nevar atļauties, šobrīd tesmeni notīra un sabužina slaucējas pašas.

Kviešu vietā auzas

Graudkopība Lejas Zosēnos ienes vairāk nekā piens, taču ir reizes, kad notiek otrādi. Kā pērn, kad plūdu dēļ raža bija slikta. Lielākā daļa aizgāja lopbarības graudos, un neizdevās arī nokult visu. «Līst un līst. Izej ārā šļakst. Sēdi pie loga un nezini, kad tas beigsies,» atceras Jānis. No viņa gandrīz 600 hektāriem graudaugu pilnībā applūda 200. Tieši pērn Jēgeri bija laikus nopirkuši biļetes uz Stinga koncertu Tallinā septembra beigās, jo ap to laiku visam bija jābūt nokultam. Plūdu dēļ sezona pagarinājās. «Draugi sūta bildes no koncerta, bet es sēžu kombainā un klausos Stingu,» Jānis atceras. Daļu no 200 hektāriem izdevās nokult, daļu nācās smalcināt un ieart zemē. «Drausmīga sajūta, ka tik brutāli rīkojies ar ražu,» Jānis atceras. Viņš centies novākt, cik vien var, un kompensāciju ieguva tikai par 100 hektāriem rapša.

Pērn rudenī zeme bija tik slapja, ka iesēt ziemas kviešus vienkārši nebija iespējams, tāpēc nolēma, ka pavasarī sēs auzas. Tās audzē pirmo gadu un plāno nodot ražu Dobeles Dzirnavniekā. Graudus Jēgers pārdod Baltic Agro. Vidēji uz hektāru pērn bija 5,8 tonnas ziemas kviešu, šogad lielā sausuma dēļ varētu būt ap četrām tonnām. Salīdzinot ar Zemgales deviņām tonnām, protams, «mēs nobālam», smejas Agnese. Taču nav nemaz tik slikti, ka no sešu govju saimniecības Lejas Zosēni izauguši līdz eksportētājam, kas labību sūta uz Alžīriju, Keniju, Spāniju, Saūda Arābiju.

Šogad tikai 100 hektāros no 600 aug ziemāji. Jānis turpmāk plāno ar ziemas kviešiem apsēt tikai pusi no visas aramzemes. «Ir riskanti balstīties tikai uz tiem. Jā, var izcelt lielo bingo, jo tie ir ienesīgi, taču jādomā par līdzsvaru. Uznāk kailsals, un zaudē visu,» viņš saka. Vasaras kvieši gan esot ļoti cimperlīgi un nedod tik lielu ražu kā ziemas, tāpēc nav iecienīta kultūra.

Aptuveni 250 hektāros tiek audzēts zālājs lopbarībai, fermas vajadzībām. Arī vasaras miežus govīm audzē paši. Šogad sausuma dēļ graudus nācās mēslot caur lapām, jo tas bija vienīgais veids, kā augus pabarot. 10 cm zemes virskārtas bija sausa un cieta, bērt granulētos minerālmēslus nebija vērts. «Mēs šovasar mēslojumu pildām miglotājā. Nezinātāji domā, ka pārāk bieži miglojam lauku,» saka Jānis. Viesojoties dāņu saimniecībās, Jānis redzējis šļauku un spoļu laistīšanas sistēmu, kas darbojusies efektīvi, taču pie mums to ieviest pagaidām nav iespējams.

Ražas novākšana ir tas brīdis, kas Jāni iedvesmo turpināt iesākto. «Reizēm šķiet, ka citiem sanāk labāk. Un man ne tik. Bet, kad iekāpju kombainā un graudi birst, saprotu man arī ir labi,» saka Jānis. Paplašināt uzņēmumu viņš negrasās, vairāk domā par kredītu atdošanu un to, kā uzturēt esošo sistēmu. Kā redzējām, īpaši aktuāla ir darbaspēka piesaistīšana. «Man ir versija, kāpēc cilvēki negrib strādāt laukos. Jo daudz kas pienākas par neko. Nogrieztu pabalstus, sāktu strādāt. Kad saku, lai ņem zemi, tās netrūkst, un audzē sev dārzeņus — būs ko ēst, dzirdu atbildi: «Tas nav izdevīgi.» Protams, izdevīgi ir saņemt trūkumcietēja putraimpaku un spaidīt mobilo tam laika pietiek,» Jānis ir skarbs.

Rudenī Jēgeru dēls Mārtiņš sāks studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Neviens viņam nav virzienu rādījis. «Mēs ceram, ka bērni turpinās strādāt saimniecībā, taču sapratīsim, ja tā nebūs, jo te taču apkārt jaunu cilvēku ir maz. Mēs ar Jāni esam šeit, jo gribējām dzīvot laukos. Mārtiņam pašam sava izvēle, ko tālāk darīt.» Jēgeri stāsta, ka bērniem nemaksājot par katru izravēto vagu, jo «tā pieradina, ka par katru mazāko kustību bērnam maksā». Jā, uz Dziesmusvētkiem bērni saņēmuši kabatas naudu, taču tā nav ikdienas tradīcija. Jēgeriem ir trīs bērni, un visi zinot, kā ir palīdzēt saimniecībā.

Sarunas beigās pievienojas Jāņa mamma Ilga, kuras sešas govis bija saimniecības pamatā pirms 17 gadiem. «Viss, kas te bija, panākts ar darbu. Nekas nav nācis viegli. Un arī tagad nekas nebirst no gaisa,» viņa secina.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vēlme dzīvot laukos un tas, ka darbs sagādā baudu: apbraukājot rudenī tīrumus, rodas spēks darboties tālāk.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kādā brīdī varēju darboties straujāk, taču tobrīd šķita, ka nevajag.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pirms sākt biznesu, saprast, kam vajadzēs tavu produktu. Kas to pirks? Un vai to vajag.»

Komentāri (1)

fzss 01.08.2018. 15.32

šitam saimniekam trūkst saprašans- tik tiešām dažam nav izdevīgi ko audzēt, ja nav savas tehnikas. cik nemaksā zemi sastrādāt , vagot, tad kur glabāt, cik sēklas nemaksā… uz kautkāda pamata radot ir gudri runāt par tiem, kam nav starta pamatu…

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu