Kad Jānim Jēgeram bija 23 gadi, viņš nolēma saimniekot vecāku saimniecības 60 hektāros. Tagad viņa Lejas Zosēnos ir gandrīz 200 liellopu un graudus eksportē uz Āfriku
Ar traktoru uz veikalu. Tā jaunais darbinieks nolēmis doties pēc grādīga spirdzinājuma darba laikā. Lejas Zosēnu saimnieks Jānis Jēgers viņu uzreiz atlaidis, tāpēc dienā, kad mēs tiekamies uz sarunu Gulbenes novada Virānē, viņi abi ar sievu Agnesi modušies jau trijos no rīta, lai paši pabarotu govis. Tas ir četru stundu darbs, jo fermā ir 180 liellopu. «Darbinieku trūkums laukos dzen izmisumā,» neslēpj Jānis. Taču dusmas balsī ātri vien pazūd, pārmetoties uz joku, ka būs jāmeklē ukraiņu viesstrādnieki. «Atrast cilvēku, kurš ar traktorīti pievedīs barību un saliks govīm, ir ļoti grūti,» stāsta Jānis. Kāds cits darbinieks vienkārši Jāņu rītā neatnāca, un saimnieks citē īsziņu, ko saņēmis kā skaidrojumu: «Ja jums kaut kas nepatīk, strādājiet paši.»
Un strādāja arī paši. Publicēja sludinājumu Ss.com. No 300 skatījumiem un pieciem interesentiem tikai divi bija strādāt gribētāji. «Kāpēc tie trīs atkrita? Kā pasaku, ka maksājam oficiāli, tā saruna neturpinās,» saka Agnese. Beidzot pēc salīgtā strādnieka Jānis pats devās pakaļ uz Aglonu.
Darbinieks izrādījies labs, bet braukšana pēc degvīna ar traktoru darba laikā pielika punktu divas nedēļas ilgajai sadarbībai. Tagad Jēgeri atkal meklē jaunu darbinieku. Kopumā saimniecībā to ir 14, kas strādā gan Lejas Zosēnu labības laukos, gan fermā. Jēgers apsaimnieko 850 hektārus, no kuriem 560 ir Jāņa īpašums.
Ar ķirbju miziņām
Gailene, Upe un Ganga. Tā sauca trīs no sešām Jāņa mammas Ilgas govīm, kurām pirms 17 gadiem viņš nolēma piemeklēt papildspēkus. Veidot piena lopkopības saimniecību viņš izlēma, kad bija 23 gadus vecs un tikko precējies. Tobrīd Jānis pats strādāja gaterī. «Mežizstrāde bija pelnoša, taču kaut ko vajadzēja darīt ar vecāku saimniecību,» viņš atceras 1999. gadu, kad nolēma darbu pamest un kļūt par zemnieku. Tolaik tas bija nepopulāri, jo viss griezās ap mežiem un kokapstrādi. Padomju laika fermas stāvēja tukšas. Jānis atceras, ka tolaik daudzi apkārtējie dzīvoja sajūtās, ka kolhozs būs mūžīgs. «Pēdējie mohikāņi savācās darbnīcās un vakarā iereibuši gāja mājās. Vēl tagad tur ir koridors, kas pusmetru aizkrauts ar pudelēm,» stāsta Jānis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.