Diena: 25. jūlijs, 2018

Anekdotes

«Bērziņas kundze, kā tas iespējams — jūs visu mūžu esat dzīvojusi Jūrmalā, bet nemākat peldēt?!»
«Bet jūs dzīvojat blakus Rīgas lidostai! Kāpēc jūs nemākat lidot?»

«Dakter, es strādāju kā zirgs, nogurstu kā suns un ēdu kā cūka. Ko man darīt?»
«Nezinu, neesmu veterinārārsts! Nākamais!»

Jautājums: ko nozīmē divi gredzeni uz jaunlaulāto auto?
Pareizā atbilde: sākotnējais rezultāts 0:0.

 

Mūsdienu filozofiskā koncepcija — gūglisms. Tās galvenā tēze: «Pasaule kopumā nav izzināma, bet visu, kas tevi interesē, iespējams iegūglēt.»

Cilvēks visu laiku ap sevi būvē sētu no «nedrīkst» un «nevaru». Bet pēc tam skatās šai sētai pāri un apskauž tos, kas dzīvo ārpusē.

Nesarežģījiet dzīvi vīriešiem! Neuzdodiet viņiem tādus jautājumus, uz kuriem nevar atbildēt ar vienkāršu galvas pamāšanu!

Vista vai ola — prātoja vīrs, sajūtot nepatīkamu smaku no ledusskapja puses.

«Vectētiņ, pastāsti pasaciņu par trim lāčiem!»
«Vectētiņš vairs nav jauns, tāpēc labākajā gadījumā — par diviem.»

Četri biežākie mīti:
1) ananasi aug palmās;
2) valis ir zivs;
3) buļļus tracina sarkana krāsa;
4) kasieri ir ļoti laipni cilvēki.

Reiz noķēru asari un iebāzu tā vēderā zelta gredzentiņu. Atnesu mājās. Kopš tā laika uz makšķerēšanu man vairs nav jāatprasās, sieva pati mani dzen laukā pa durvīm!

Acīmredzamais neticamais. Sētnieks pie naktskluba atrada līdz galam neizsmēķētu cigareti. Uzpīpēja un dažu stundu laikā uzkopa visu Rīgu.

Jautājums programmētājam: «Kāpēc jūsu bērni visu laiku strīdas?»
«Nuuu… dažādas versijas.»

«Vai zini, kā visvienkāršāk ieinteresēt cilvēku?»
«Nē.»
«Es tev rīt pastāstīšu.»

Dzīvē vienmēr atradīsies kāda vieta varoņdarbam. Galvenais — turēties no šīs vietas pēc iespējas tālāk.

Zinātnieki pierādījuši, ka no jebkuras pasaules lidostas ir iespējams izlidot, to nepaziņojot feisbukā!

Ekonomiskā krīze — tas ir tad, kad naktsklubs sāk piepelnīties, rīkojot bērnu rītus.

Vakar mājās sarīkoju ģenerāluzkopšanu. Šodien pārnācu no darba un pirmajā brīdī satrūkos — esmu apzagts!

Ar ko atšķiras gludinātas veļas kaudzīte no negludinātas?
Uz gludinātās ir iekārtojies kaķis!

Devos atvaļinājumā. Taču pirmās trīs dienas bija sajūta, ka kavēju darbu bez pamatojuma.

Septiņi Vidzemes apslēptie dārgumi

Pārgājiens Liepa—Cēsis: Lielā Ellīte, Lodes māla karjers, Līču-Laņģu klintis, Baltijas augstākais dzelzceļa tilts, Kazu grava, Septiņavotu ūdenskritums un viduslaiku nocietinājumi

Pa gaisa līniju no Liepas līdz Cēsīm sanāk nieka 10 km, taču, ja gribas tā kārtīgi izkustināt muskuļus apvidū, kur netrūkst ne kalnu, ne leju, kā arī pamielot acis gleznainos nostūros, pārgājiens izvēršas divreiz garāks.

No elles līdz paradīzei

Pati maršrutu esmu izgājusi trīs reizes, katru no tām — ar citiem organizatoriem. Vissvaigākā un interesantākā pieredze trāpījās pēdējā pastaigā kopā ar Streelnieks.lv komandu, kas ik vasaru rīko diennakts izturības pārgājienu #Simtiņš — no Elles līdz Paradīzei (starts ir Lielajā Ellītē Liepā; finišs — Paradīzes kalnā Siguldā), un tajā ietverts arī šis 20 km posms. Tiem, kuri nav gatavi mērot visus 100 km vai, gluži pretēji, cītīgi gatavojas pilnajai distancei, nedēļu iepriekš ir iespēja doties mazākā pārgājienā Simtiņam pa pēdām, lai notestētu ekipējumu, iepazītos ar reljefu un apjaustu savu spēju robežas ekstrēmos apstākļos. Es pēc pāris nedēļu slinkošanas pauzes (savā naivumā) vēlējos vienkārši noiet vasarīgu «divdesmitnieciņu» plecu pie pleca ar staltiem zemessargiem un karavīriem.

Nekā vienkārša tur nebija! Jāatzīst, ka tā elsusi, pūtusi un svīdusi nebiju sen. Manis iedomātā pastaiga izvērtās par kārtīgu intervāla treniņu saunas apstākļos. Sajūtu spektrs? Patiesi plašs — no elles līdz paradīzei! Kā nu ne, 26 grādu temperatūrā ēnā (un ap 30 saulē) pārvietojāmies ar vidējo ātrumu 5,6 km/h augšā—lejā pa gravām un pauguriem, gar klintīm, dzelzceļu un šoseju, pāri aizaugušām pļavām un cauri mežu biezokņiem. Piekopām īstenu armijas režīmu: 50 minūtes vieglā riksītī ejam, 10 minūtes atpūšamies un, fonā skanot Highway to Hell, vēdinām iesvīdušās zeķes. Nu, vai pietiekami sabaidīju? Labā ziņa — temps nav obligāti jākopē, taču brīnumaino maršrutu gan silti iesaku izstaigāt. Savā ritmā un ar fotoaparātu pa ķērienam, jo jābildē būs daudz. Vieglākam solim noteikti noderēs nūjas.

Lielā Ellīte kilometra attālumā no Lodes dzelzceļa stacijas būs pirmais apbrīnas vērtais objekts, kur roka pati sniegsies pēc kameras. 300 miljonu gadu vecā smilšakmens veidojums senatnē ir līdzinājies ērģelēm ar daudzām stabulēm un bijusi nozīmīga kulta vieta. Gan cilvēka, gan arī dabisku iemeslu (iežu drupanuma) dēļ Ellīte nepārtraukti ir pārveidojusies. Mūsdienās to pazīstam kā 23 m garu alu ar trim arkām, no kuras iztek ņiprs avota veidots strauts, kas radījis visu šo unikālo sistēmu. Teika vēsta, ka alā reiz bijusi pazemes eja, kas taisnā ceļā vedusi uz Cēsīm. Mēs gan uz skaisto pilsētu iesim apkārt pa virszemes takām, jo varenākie skati vēl priekšā.

Klintis un bruņuzivis

Atgriežoties Lodes stacijā, nonākam kādas tūristu iemīļotas takas sākumpunktā. Šeit, māla karjerā starp Liepas ciemu un Gaujas senleju, izejmateriālu ķieģeļiem iegūst rūpnīca Lode. Starptautiska mēroga ievērību karjers izpelnījās 1970. gadā, kad ģeologs Visvaldis Kuršs tajā pirmoreiz pasaulē atklāja labi saglabājušos augšdevona bruņuzivju un bārkšspuru zivju pārakmeņojumus. Tagad Lodes bruņuzivju iegula ir aizsargājams dabas piemineklis, turklāt ar miljons dolāru panorāmu, it īpaši rudeņos. Nenoslinkojiet, aizejiet uz skatu laukumiņu karjera malā — acis varēs papriecāties par vērienīgo ainavu, kas atgādina zinātniskās fantastikas filmās redzētu kadru no Marsa.

Tālāk taka gar karjeru aizvijas mežā, kur izmetīsim krietnu loku gar Līču-Laņģu klintīm. Papildiniet enerģijas krājumus, ievelciet plaušās labi daudz gaisa, jo tūlīt sāksies īstais kāpiens! Aptuveni kilometru garā klinšainā smilšakmens krauja, vietumis pat deviņstāvu mājas augstumā, mērojas dailē ar slaveno Čehijas paradīzi. Brīžam ir jāatgāž galva, lai aptvertu klinšu lielumu, gluži kā tādā dabas baznīcā. Savu neparasto nosaukumu klintis ieguvušas, pateicoties kādreiz tuvumā bijušajām Līču un Laņģu mājām. Pa ceļam var saskaitīt 20 avotus, kas klintīs izgrauzuši dažādu garumu alas un nišas.

Ūdenskritums kazu gravā

Maršrutu ieteicams turpināt gar dzelzceļu, kur seguma neērtības jāpiecieš tikai nepilnas 20 minūtes — līdz pirmajai pārbrauktuvei. Tādējādi ātri vien tiksim uz autoceļa Valmiera—Cēsis, kur pēc kilometra kreisajā pusē iznirs neticami milzīgs dzelzceļa tilts pār Raunas upi — Baltijā augstākais (25 m)! Interesanti, ka vilcienam te esot jābrauc ar maksimāli pieļaujamo ātrumu, jo abos virzienos pēc tilta seko profila kāpumi. 78 m garais tilts uzbūvēts aizpagājušā gadsimta beigās, tad Otrā pasaules kara laikā, sarkanarmiešiem atkāpjoties, saspridzināts un atjaunots 1948. gadā. Vareno būvi kinolentē nesen iemūžinājuši topošās filmas Dvēseļu putenis veidotāji.

Pēc salīdzinoši garlaicīga posma gar šoseju, kam vienīgo asumiņu piešķir daudzās dzelzceļa pārbrauktuves, aiz Triečupītes, nedaudz pirms Vidzemes Aerokluba lidlauka, mūsu ceļš nogriežas pa kreisi virzienā uz Kazu gravu, ko tautā dēvē arī par Lībānu-Jaunzemju ieleju. Agrāk te bijusi šūnakmens ieguve, bet tagad galvenais tūrisma magnēts gravā ir teiksmainais Septiņavotu ūdenskritums, kas gan nav uzskatāms par pilnīgi dabisku, jo izveidojies vietā, kur kādreiz bijis avotkaļķa karjers. Tomēr šis fakts ne mirkli neaizēno pasaku valstības sajūtu, kas pārņem, lavierējot starp iežu atsegumiem un apsūnojušiem kaļķakmeņiem, kuriem pāri neskaitāmās kaskādēs līst balti strautiņi.

Ja jau esam tiktāl atnākuši, netālu no Kazu gravas jāapskata viduslaiku nocietinājumi, kuri varētu būt saistāmi ar Ivana Bargā karaspēka uzbrukumiem Cēsu pilij, un jāizcilpo cauri arī Priekuļiem. Tad gan laiks doties Cēsu virzienā.

Lūk, septiņās stundās būsim diezgan kompaktā veidā jaunatklājuši septiņus dabas un cilvēka radītus brīnumus, par kuriem tagad stāstīt citiem un iedrošināt arī viņus atbraukt uz Vidzemi jaukā, iespaidiem bagātā pārgājienā.

Maršruta garums: 20 km.

Pārgājiena ilgums: 7 h.

Sarežģītības pakāpe: samērā augsta, jo reljefs ir kalnains un ceļa segums daudzveidīgs — meža takas, kāpnes, dzelzceļš, šoseja, grants ceļš.

Piemērots: ļoti aktīviem gājējiem, kam patīk apvienot dabas iepazīšanu ar fiziskām aktivitātēm.

Kā nokļūt

Uz Lodi: ar vilcienu Rīga—Valmiera vai Rīga—Valga.
No Cēsīm: ar vilcienu vai autobusu (stacija un autoosta atrodas blakus; sabiedriskais transports kursē vismaz reizi stundā).

Ko vēl tuvumā apskatīt

Mazā Ellīte (nav viegli atrodama — sekojiet kartei pie Lielās Ellītes).
Grīviņu iezis un dzirnavas.
Berlīne — smilšakmens klints ar vairākām alām (Gaujas kreisajā krastā pie Jāņmuižas).
Māja kokos pie Niniera ezera.
Vaives dzirnavas.
Lauciņu dolomīta karjers.
Ruckas muiža.

Brāļi Grīnbergi, Pasaules talantu čempionāta zelta medaļnieki

Pāris dienu pēc garā lidojuma mājup no Amerikas brāļi ir runātīgi un gatavi arī uzspēlēt. Tiekamies vecāku darbnīcā Rīgas centrā, kur mamma Dace auž Lielvārdes jostas. Blakus ir brāļu mēģinājumu telpa. Kad sāk spēlēt, ir skaidrs — viņi to dara bieži, jo cits ar citu gandrīz vai nesaskatās. Kā skan! Kāds spēks! Cik labi! Kārlis (15) un Ansis (12) spēlē marimbu un perkusijas, bet Miķelis (7) — bungas. Tas viņam izdodas ļoti pārliecinoši. «Es spēlēju bungas septiņus gadus,» viņš saka. Viens pats mājās iemācījies no YouTube, savukārt brāļi sitamo instrumentu spēli apguvuši Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā. Grupa Brāļi Grīnbergi dibināta, kad Miķelim bija pieci gadi un viņš bija līdzvērtīgs mūziķis brāļiem. Puiši spēlē gan klasiskās, gan popmūzikas melodijas.

Mamma bērnībā spēlēja kokli. Tētis Gatis smej, ka viņam vienīgajam ģimenē nav muzikālās dzirdes, taču ir ritma izjūta, tāpēc iegādājies sev leijerkasti. Ģimenes kaislību uz sitamajiem instrumentiem atklāj Kārlis: vectētiņam tēlniekam Paulam Jaunzemam laukos bijis bungu komplekts bēniņos, un kādā jubilejā tas nonests lejā. Tā Kārlis pirmais sāka spēlēt, iestājās mūzikas skolā. Atteicās ar savu labo dzirdi mācīties kādu pūšamo instrumentu. Arī Ansis atteicās no vijoles, pārgāja uz sitamajiem.

Pasaules talantu čempionāts (World Championship of Performing Arts) jūlija vidū norisinājās 22. reizi, un tajā piedalījās dalībnieki no 63 valstīm. Mūziķi, dejotāji, dziedātāji, mākslinieki, aktieri. Lai tur nokļūtu, brāļi piedalījās atlasē, kas notika pavasarī, konkursā Uzlecošās zvaigznes. Rīgā to organizē Starptautiskais talantu centrs, kura vadītāja Grīnbergus iepriekš bija pamanījusi un uzaicināja izmēģināt spēkus. Brāļi ieguva 1. vietu, kas deva iespēju maijā uzstāties konkursā Mūzika apkārt pasaulei Izraēlā, kur viņi atkal ieguva galveno balvu un arī ceļazīmi uz Pasaules talantu čempionāta pusfinālu Holivudā. Viņi pievarēja to un 13. jūlijā uzstājās fināla lielajā šovā. Ceļošanu uz Ameriku gan nācās daļēji apmaksāt vecākiem. Nebija lēts prieks, jo līdzi bagāžā brauca arī marimba un perkusijas.

Kārlis atceras, cik labi organizēts bija pasākums Holivudā. «Aizskatuvē par mums visu laiku rūpējās. Pašiem nebija jāskatās pulkstenī, cikos jāiet uz skatuves. Līdz ar to satraukuma nebija,» — tā Kārlis. Savukārt Ansim patika uzzināt, kā notiek tik liela šova veidošana. Ballītē pēc konkursa izcēlies Miķelis, rādīdams deju kustības visu pasaules tautību meitenēm un puišiem.

Dārgumu skaitītāji

Kartēs ir iezīmēts mežs vai pļava, bet dabā tā vairs nav — to atklāj dabas eksperti, kājām izstaigājot Latviju un uzskaitot biotopu bagātības. Vēlāk valstij būs jāsaprot, kā glābt vērtīgo un skaisto, kas izzūd mūsu acu priekšā

Nezinātājs nekad nesaprastu, par ko aiz sajūsmas spiegt kādā saules apspīdētā klajumiņā netālu no Kolkasraga priežu takas. Padomju laikā te bijusi armijas mācību šautuve, tagad — izcils biotops, par ko priecājas bioloģijas zinātņu doktori Brigita Laime un Didzis Tjarve. «Tā ir pelēkā kāpa,» saka Brigita. Nosaukums ir pelēcīgā kladoniju ģints ķērpja dēļ, kas klāj zemi. Kādu brīdi vērojam, kā sīkā bedrītē, kas tikai dažu milimetru diametrā, put smiltis. Tur skudrulauva, ar žokļiem mētājot smiltis, aprok savu dienišķo maltīti — skudru. Brigita aizved līdz kādam augam spirdzinošā zaļumā, kas klāj kāpas kā mīksts paklājs. Tā ir miltene, kas var izplesties līdz pat metram un sasniegt 60 gadu vecumu. «Šis nelielais, necilais pleķītis ir absolūti unikāls Eiropas mērogā,» saka zinātniece.

Pelēkā kāpa ir apdraudēto biotopu sarakstā, jo šādas ķērpjiem un miltenēm apklātas vietas, kurās patīk dzīvot stepes čipstei un sila cīrulim, ir ļoti retas. Vienreizīguma iemesls ir… nabadzīga vide. Izrādās, ka Latvijā, tāpat kā Rietumeiropā, rūpniecisko izmešu dēļ augsne ļoti strauji bagātinās ar slāpekli un fosforu, kā rezultātā izzūd tas, ko biologi sauc par nabadzīgajām ekosistēmām: dabiskās smiltāju pļavas, pelēkās kāpas un kāpu meži.

Baiba un Didzis ir divi no 250 ekspertiem, kas iesaistīti šo zūdošo vērtību apzināšanā. Pērn sākusies un nākamgad noslēgsies vērienīga dabas skaitīšana — pirmo reizi valsts vēsturē tiek apzināti dabiskie biotopi. Balstoties zinātniski pamatotā informācijā, tālāk tiks izstrādāts plāns bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai. Lai saprastu, kā zinātnieki «skaita dabu», kopā ar Brigitu un Didzi pavadu kopā vienu dienu Kolkā, kur izstaigājam piejūras mežu, atklātas kāpas un pļavas.

«Iedošu savas mājas atslēgas»

Jau pagājušajā gadā Brigita, Didzis un vairāk nekā desmit citu dabas ekspertu ar kartēm un anketām apsekoja Dienvidkurzemes piekrasti Nidā, Papē, Nīcā, Ventspils apkārtnē, kā arī piekrasti no Jūrmalas līdz Saulkrastiem. Šogad viņi kājām apstaigā Ziemeļkurzemes pludmales, kāpas no Mazirbes līdz pat Engurei un jūras krastus Vidzemē. Katrā no biotopu veidiem (zālāji, mežaudzes, purvi, jūras piekraste, upes un ezeri, alas un atsegumi) strādā attiecīgās jomas speciālisti, un katra savāktos datus precizitātes labad dabā pārbauda vēl kāds no kolēģiem.

«Ja ir domstarpības, par tām jāvienojas jau dabas skaitīšanas laikā,» paskaidro Brigita, kura ir kāpu biotopu eksperte, savukārt Didzis — mežu biotopu pārzinātājs. Tomēr viņu zināšanas ir tik plašas, ka abi zina gan mežu un kāpu, gan pļavu dzīvotnes. Tieši tāpēc viņi ir to ekspertu vidū, kuriem uzticēta dabas skaitīšana Slīteres nacionālajā parkā.

«Vislielākā bēda, ka mums ir jāpabeidz dabas skaitīšana trīs gadu laikā. Tā ir milzīga steiga,» soļojot pa priežu ieskauto taku, saka Brigita. Skaidrojumu tam dod dabas skaitīšanas vadītāja Irisa Mukāne. Šim vērienīgajam projektam Latvijā vajadzēja sākties jau 2015. gadā. Kaimiņzemēs biotopu apzināšana jau ir notikusi. Taču mūsu valstī Vides un Zemkopības ministrija un Pašvaldību savienība nav spējušas vienoties par biotopu apzināšanas metodiku, un darbu sākšana aizkavējās. No ES Kohēzijas fonda dabas skaitīšanai, aizsardzības plānu izstrādei un datu digitalizācijai vajadzīgie 9,5 miljoni kļuva pieejami tikai 2016. gada vēlā rudenī. Ekspertu darbs dabā sākās pērn.

Lai saplānotu darbus, Latvijas teritorija tika sadalīta 495 mazos kvadrātos — katrs ir 12,5 x 12,5 kilometrus liels. Katra gada apsekojamās platības sasniedz ap 500 tūkstošiem hektāru dabisko mežu, pļavu, purvu, upju un ezeru un jūras piekrastes. Eksperti ik gadu saņem kartes, kurās iezīmēta izpētāmā teritorija. Kartēšanai jābūt pabeigtai līdz 2019. gada beigām, darba grafiks ir saspringts, un, pēc aptuveniem aprēķiniem, katrs no ekspertiem dienā nostaigā vidēji 20 kilometrus.

To teritoriju īpašniekiem, kurās dabas eksperti strādā, pētot vērtīgos biotopus, Dabas aizsardzības pārvalde izsūtīja vēstules — tikai lai paziņotu, ka notiek dabas skaitīšana. Vēstulēs ir telefona numurs, kur piezvanīt, ja ir jautājumi. Irisa atceras pirmo saņemto telefonzvanu: «Mēs dzirdējām apmēram šādus vārdus: es tā priecājos, ka beidzot arī Latvijā tas notiek, iedošu savas mājas atslēgas, lai eksperti brauc un dzīvo manā mājā, lai pēta visu apkārtni!» Šogad saņemts jau ap 1500 telefonzvanu, kuros cilvēki stāsta par ziedošām pļavām, vērojumiem mežos un aprūpētiem dižkokiem.

Kādas alas īpašniece izstāstījusi, ka viņas alā aug sūnas, kas naktī spīd. Alu un atsegumu eksperts bijis pārsteigts, cik daudz šajā alā bijis spulgsūnu.

Pērn dabas skaitīšanu daži blēži pamanījušies izmantot, lai mudinātu ļaudis pārdot savus īpašumus. Apgalvojuši, ka biotopu dēļ būs liegumi tajos saimniekot. Dabas aizsardzības pārvalde rīkoja īpašu informatīvu kampaņu, kurā uzsvēra, ka ļaudis var mierīgi saimniekot kā līdz šim. «Dabas skaitīšana ir kā inventarizācija,» saka Irisa. Projekta noslēgumā jāsagatavo vērtējums par biotopu teritoriālo izplatību un kvalitāti.

Jo vecāks, jo bagātāks

Kopā ar Brigitu un Didzi piedaloties dabas skaitīšanā, uz jūru ejam caur kāpu mežu. Priedes tievas, bet Didzis tām dod ap gadiem 80. Jo plikās smiltīs priedes aug daudz lēnāk nekā, piemēram, Tērvetes auglīgajā zemē.

«Visticamāk, kāpas te bija apmežotas, lai apturētu kāpu klejošanu. Lēnām, krājoties nokritušajām lapām un skujām, augsne bagātinājās un kļuva auglīga. Tad sāka augt viena no visbiežāk sastopamajām visā pasaulē — stāvaine. Tā uzkrāj slāpekli. Apakšā zem tās auga sēnes, kas nodeva barības vielas tuvākajiem kokiem. Tad parādījās mellenes, brūklenes, citi sīkkrūmi un lakstaugi un mežs sāka augt aizvien ātrāk,» Didzis īsi izstāsta visu meža vēsturi. Brigita gan šo mežu uztver bez sajūsmas. «Paskatieties, cik biezi saaugusi stāvaine!» viņa mēģina ar rokām parakties zem sūnas, iegremdējot rokas līdz elkoņiem zemē. «Ja visi meži saaug ar šādu sūnu, ķērpjiem vairs nav vietas. Šādās sūnās priedes sēklai nav, kur uzdīgt. Stāvaines radītā blīvā zemsedze ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ne visur var iesēties un augt priedes. Priežu sēklām, lai izdīgtu, vajag smilšainas un atklātas vietas.»

Biologi atplaukst smaidā, kad paejam kādus pārsimt metrus uz priekšu. Tur priedes esot 200 gadu vecas, dažas pat 400. «Redziet nokaltušus kokus, kas izskatās pēc pieminekļiem,» Brigita rāda uz priedēm. Veciem kokiem kalstot, tajos iemājo un cita citu nomaina desmitiem kukaiņu sugu. Vislielākā vērtība esot veci un resni koki, kuros ilgi saglabājas mitrums. Tur dzīvo daudz retu kukaiņu sugu.

Izvelkot no līdzpaņemto papīru kaudzes sīksīki aprakstītu anketu, Brigita tajā velk ķeksīšus un skaidro, kāpēc šis senais kāpu mežs ir izcils: «Blakus mežā vecu koku nebija, te — ir. Liela izmēra sausokņi — daudz, kritalas — viena, otra, trešā. Te ir ķērpji, krūmi, sausi koki, kas apauguši ar dažādu sugu ķērpjiem, atsegti, saulaini laukumi. Te ir dažādas meža attīstības stadijas, un tas bioloģiskai daudzveidībai ir būtiski.»

Didzis norāda arī uz dažiem dobumainiem kokiem, kas noder putniem. Kādreiz tādi kā mazvērtīgi vilkti no mežiem ārā, tagad tiek saglabāti pat izcirtumos. Piepilsētu mežos, kas pārlieku sa-frizēti, tagad mežkopji ievedot un atstājot citviet nozāģētus lielus, resnus kokus. Lai mežs bagātinās ar kukaiņiem un putniem!

Krasti, ko atņem jūra

Pa priežu taku aizejam līdz vietai, no kuras tālāk redzama jūra. Kad 2005. gadā pār Latviju bija nācis orkāns Ervīns jeb Gudruns, tas pamatīgi noskaloja jūras krastu un izgāza kokus. Tagad te izveidojusies plaša pludmale un samērā augstas kāpas. «Lai izveidotos labs mežs, vajadzīgs vairāk nekā simt gadu, bet, lai izveidotos atklātas kāpas, pietiek ar desmit gadiem,» saka Didzis.

Latvijas Universitātē strādājot ar studentiem, viņš ir lieliski iemanījies raiti izstāstīt, kā veidojas biotopi. Kāpa top tā — vispirms smiltīs iesakņojas graudzāles un viengadīgi piekrastes augi, kas aiztur smiltis. Tās krājas, līdz izveidojas tā sauktās embrionālās kāpas. Kad tās paaugas, aiz tām veidojas aizvēja zona, kur smiltīs var iesakņoties arī sūnas un ķērpji, līdz pamazām veidojas pelēkā kāpa. Savukārt pelēkajā kāpā var arī iesēties priedes, un, tām izaugot, izveidojas mežainās kāpas jeb kāpu mežs.

Brigita norāda, ka kāpu veidošanos ietekmē smilšu daudzums pludmalē. Diemžēl Kolkā to trūkst, jo smiltis aiztur rūpnieciskas būves un ostas Kaļiņingradā, Klaipēdā, Liepājā un Ventspilī. Kāpas Kolkā Vaides virzienā Brigita atzīst par labām. To viņa ieraksta anketā, norādot arī, cik plata ir pludmale, vai ir akmeņi un peļķes. Vai ir vismaz viena izteikta kāpa? Jā, tāda ir! Un ir arī divas trīs augu sugas, kam patīk smiltis: smiltāju kāpu niedre, Baltijas kāpu niedre, smiltāju kāpukviesis ar zilganām lapām. «Ļoti laba pazīme ir viengadīgi augi. Un te ir Baltijas šķēpene,» viņa pieved pie auga ar violetiem ziediņiem, uz kuriem uzsēduši trīs smaržas pievilināti tauriņi. Rīgas jūrmalā atpūtnieku dēļ šķēpene nevar izaugt liela, bet Kolkā tā varot izplesties pat metru diametrā.

Dabas skaitīšanas anketā ir sadaļa, kurā jāraksturo cilvēka ietekme, piemēram, krastu nostiprinājumi, apbūve, kempingi, sadzīves atkritumi, izbraukāšana. Kolkas kāpas, it īpaši Kolkasraga apkārtnē, ir izstaigātas — līdzās ir vairākas atpūtas vietas. Tomēr tas neesot pat salīdzināms ar Ragakāpas piekrastē Jūrmalā redzēto. «Izejam pludmalē kāpās, bet pa labi no manis ir milzīga nojume, pa kreisi — vēl varenāka,» stāsta Brigita. «Liela daļa pludmales un kāpu ir pārveidota. Savulaik Ragakāpas piekrastē bija daudzveidīgas pludmales. Tur mijās mitras pludmales ar sausām, bija liela augu dažādība. No tā visa ir palicis pavisam maz.»

Aizejot aiz Kolkasraga, kur satiekas mazā un lielā jūra, skatam paveras mistiska aina — jūras noskalotā krastā balo desmitiem priežu stumbeņu, izslējuši pret debesīm kailos zarus. Pierādījums zinātnieku brīdinājumiem, ka strauji palielinās krasta atkāpšanās ātrums, un Kolkasraga tuvumā tas sasniedz pat piecus metrus gadā. Klimata pārmaiņu dēļ jūra ik gadu samazina Latvijas teritoriju. Arī te 100—150 metrus plato krastu ir paņēmusi jūra.

Vērtīgākais izzūd

Brigita uzskata, ka būtu labi, ja dabas skaitīšanas rezultātā varētu izstrādāt rekomendācijas piekrastes pašvaldībām — kas tām jādara bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. «Ne jau tikai pašvaldībām, bet arī Dabas aizsardzības pārvaldei, kas apsaimnieko lielu daļu aizsargājamo teritoriju, būtu iespēja izmantot dabas skaitīšanas rezultātus, lai zinātu, kur un ko darīt labāk,» viņa saka.

Kad kartēšana tiks pabeigta, ekspertu savāktie dati tiks digitalizēti un būs pieejami dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols, vēlāk man pastāsta Irisa. Jau tagad Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā atrodamajā Ozolā redzama informācija par dižkokiem, īpaši aizsargājamām sugām, mikroliegumiem, 2017. gadā dabas skaitīšanas laikā apsekotiem bioloģiski vērtīgiem zālājiem.

Taču viens no galvenajiem uzdevumiem pēc datu analīzes ir izstrādāt dabas aizsardzības plānus 20 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām — arī Ragakāpai, Vidzemes akmeņainajai jūrmalai, Gaujas un Ķemeru nacionālajiem parkiem. Plāns būtu jāņem vērā gan valsts, gan pašvaldību institūcijām. Taču pēc Irisas teiktā nojaušams, ka varētu būt interešu sadure teritoriju izmantošanā. Tāpat paredzēts izstrādāt aizsardzības plānus piecām Latvijas dabai svarīgām dzīvnieku sugām: roņiem, dzeņiem, pūcēm un divu sugu sikspārņiem. «Roņi vairojas Igaunijā, bet uz Rīgas līci peld ēst. Zvejnieku murdi vai tīkli roņiem ir kā zviedru galds. Mums būs jāatbild uz vairākiem jautājumiem, piemēram, vai Zemkopības ministrijai jāmaksā atbalsta maksājumi par saplēstajiem tīkliem,» skaidro Irisa. «Pētniekiem jāsaprot, cik labas dzīvotnes ir pūcēm un dzeņiem Latvijā. Katra mikrolieguma izveidei nepieciešams vērtējums.»

Pēc pērn apkopoto datu analīzes pirmās prognozes ir tādas — mums nopietnāk nekā jebkad jāgādā par dabu, lai to saglabātu arī turpmāk. Jo daudzviet teritorijās, kas kartētas kā meži, koku vairs nav. Tikai piektdaļā teritorijas, kur, pēc iepriekšējiem datiem, varēja būt zālāji, tie tiešām arī tika atrasti. Aizaug palieņu pļavas, jo ar izkaptīm tās vairs nepļauj, bet traktori grimst mitrajā dūksnājā. Taču palieņu zālāji ir vienīgā dzīvotne aptuveni 30 putnu sugām. No lauku ainavām gandrīz pazuduši arī siena zārdi, kuros, izžūstot augiem, izkrīt sēklas. Vērtīgie biotopi esot arī pārlieku izkaisīti, līdz ar to nenotiek sugu apmaiņa un to bagātināšanās. «Ja tuvāko 20 gadu laikā turpināsies biotopu sadrumstalošanās un nebūs vienotas valstiskas nostājas dabas vērtību saglabāšanai, riskējam zaudēt vairākas augu un dzīvnieku sugas,» brīdina Irisa.

Divas pļavas

Dabas skaitīšanu kopā ar Brigitu un Didzi todien pabeidzam divās pļavās, kas atrodas gandrīz līdzās viena otrai, bet ļoti atšķiras. Aizvedot uz to, biologi grib, lai ieraugu, kā mūsu acu priekšā zūd pasakains skaistums.

Vispirms izejam cauri pļavai, kur starp daudzām smilgām vējo dažas zilas pulkstenītes. «Tā pirms dažiem gadiem bija tik krāšņa, visa vienās pulkstenītēs! Vienreizēja. Bet tagad tā ir beigta, jo neviens to nepļauj. Pļavu nedrīkst atstāt novārtā!» ar milzu žēlumu saka Brigita, vēl klusi nočukstot: «Katastrofāli!» Šī pļava piederot saimniekam, kurš par to nerūpējas. Lai gan ir zināms, cik apdraudētas Latvijā ir dabiskās pļavas, valstī nav plāna, ko darīt to aizsardzībai. Katras pļavas liktenis ir atkarīgs no tās saimnieka.

Divu platu soļu attālumā no aizaugušās pļavas, aiz koka sētas ir lauku sēta Ūši. Tās saimniece Dženeta Marinska cenšoties kopt savas pļavas. Tā ir pļauta vai zirgu noganīta, un, lūk, smilšainajās pļavās tajā viz pelēkais ķērpis, neļķu dzimtas purpurkrāsas dzirkstelītes, dzeltenīgās īstās madaras, zilās apaļlapu pulkstenītes, tīruma pēterene gaiši violetām bumbiņām, pļavas dzelzene un kalnu āboliņš. Brigita saka — šāda pļava ir ne tikai bioloģiska, bet arī kultūrvēsturiska vērtība.

Lai veidotos izpratne, kā saglabāt šādas bagātības, Dabas aizsardzības pārvalde katrai teritorijai, arī Kolkai, izstrādās priekšlikumus apsaimniekošanai. Jau tagad dažādās Latvijas vietās dabas eksperti rīkojot tikšanās ar iedzīvotājiem un skaidrojot, piemēram, kāpēc un kā pļaujama pļava. Līdzšinējā pieredze liecina, ka pašvaldībās gaidot šos ieteikumus. Kaut vai tāpēc, lai saprastu, vai atļaut izcirst tuvāko mežu, kur ierīkot veloceliņus un laivu piestātni ezerā. Vairums ļaužu esot patiesa interese saglābt vērtīgāko, kas mums Latvijā ir, — dabas skaistumu.

Visstiprākais latvietis

Mārtiņš Līcis no Losandželosas patlaban ir titulētākais latviešu spēkavīrs pasaulē. Sportam viņu pievērsa tēvs — veiksmīgs finansists Amerikā. Bet mamma Anita, pateicoties dēla sacensībām, pētīja savas bērnības vietas Kolimā

Tāda man derētu treniņu zālē — Audēju ielas krodziņā, kur tiekamies, Mārtiņš met kāru aci uz Valmiermuižas alus mučeli. «Es jau vairs neskatos uz lietām kā normāli cilvēki,» viņš sarkastiski iesmejas. 1,90 metru garais, muskuļotais milzis, kura mājas ir Losandželosā, no Airbnb īres dzīvokļa Vecrīgā šurp nākot ne pirmo reizi. Meitene aiz bāra letes viņu ir ievērojusi, atnestajā kafijas krūzē putās iezīmēts svaru stieņa siluets.

Mārtiņš Līcis 27 gadu vecumā patlaban oficiāli ir stiprākais latvietis uz zemeslodes. Maijā uzvarējis The Ultimate Strongman Championship Lielbritānijā, 9. jūlijā ieguvis otro vietu Arnold PRO Strongman World Series Kanādā — atlases posmā Arnolda Švarcenegera sacensībām.

Globālos spēkavīru mačus rīko dažādas federācijas, viņš skaidro. Ietekmīgāko, World’s Strongest Man (WSM) sacensību sarakstā Līcis jau otro gadu ir ceturtajā vietā pasaulē. Priekšā pašlaik ir tikai Braiens Šovs no ASV, Mateušs Keliškovskis no Polijas un Haftors Bjornsons no Islandes. «Islandietis ir slavens ar šausminošo Kalna lomu Troņu spēlē,» Mārtiņš piemiedz ar aci, tad atkal atgriežas pie sarunas par sportu. «Varēju būt otrais pasaulē, bet piedzīvoju dažas neveiksmes.»

Pēc Švarcenegera lūguma

Ainiņa no Mārtiņa dzīves. Jau pirms nepilniem diviem gadiem viņu uzaicināja piedalīties Arnolda Švarcenegera rīkotajās sacensībās Kolumbusā Ohaio, kas ir tikpat prestižas kā WSM titula izcīņa. Balvu fonds vēl lielāks — 75 000 dolāru par pirmo vietu, savukārt WSM — 50 000. «Uz Arnolda sacensībām tiek ielūgti 10 pasaulē spēcīgākie spēkavīri. Protams, viņš pats parādās, paspiež visiem roku. Parunājas. Viņš tagad ir vienkārši veselīgs vecs vīrs, milzīgs spēkavīru fans. Joprojām populārs, liela zvaigzne,» stāsta puisis.

Mārtiņš ielūgumu uz Švarcenegera sacensībām saņēma pēdējā brīdī. Lietuvietis Židrūns Savickis, viens no visu laiku spēcīgākajiem atlētiem, kurš četrreiz ir uzvarējis WSM, bija traumējis muguras nervu. «Uz šādām sacensībām ir jāgatavojas apmēram pusgadu, jo svari nekur nav tik smagi kā tur,» latvietis skaidro. «Divas nedēļas intensīvi trenējos, pacēlu 500 kg smagu stieni, pastaigāju, un tas nelaimīgā kārtā uzkrita uz mana pleca, arī es savainoju nervu. Vairs nevarēju pacelt roku, bet neatteicos no sacensībām. Nācās tur visu darīt ar vienu roku. Pirmajās trijās disciplīnās biju spēcīgāko piecniekā, bet pēdējās divās vairs nevarēju pakustināt plecu. Nokritu uz astoto vietu 10 spēkavīru konkurencē…»

Šādas neveiksmes nākas piedzīvot daudziem. «Tas ir bīstams sports — tajā līmenī, ko es esmu sasniedzis. Bet kopumā tas ir lielisks veids, kā uzturēt fizisko formu,» komentē Mārtiņš. Patlaban viņš sevi visu veltot cīņai. «Ēdu pareizi, vingroju, guļu, atpūšos, kad ir vajadzīgs. Ēšanu un atpūtu uztveru ļoti nopietni. Daudzi cilvēki, ja ir noguruši, kaut kā sevi izvelk cauri dienai. Es ne. Man ir jāguļ tad, kad nāk miegs, un jāēd, kad esmu izsalcis, citādi tas atstās iespaidu uz rezultātiem.

Arī stresu uztveru nopietni, cenšos mierīgāk darīt lietas, kas prasa par daudz nervu,» viņš skaidro savu pieeju. «Es gribu būt pirmais pasaulē. Absolūti! Daudzi puiši virsotni šajā sporta veidā sasniedz ap 35 gadu vecumu, tātad viss ir priekšā.»

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis arī veidojis spēkavīra karjeru, ieminos. «Esmu viņu saticis. Viņš ir bijis trešais labākais pasaulē,» Mārtiņš atplaukst un piebilst, ka ļoti stipri ir arī Dainis Zāģeris un Aivars Šmaukstelis.

Vai Latvijā dzimušie šim sporta veidam ir piemērotāki par cilvēkiem citviet uz zemeslodes? Esam strādīgi, varbūt arī fiziskajos parametros robustāki? Un bezbailīgi, ko diemžēl nākas secināt pēc pirmrindnieku lomas Eiropas autoceļu avāriju statistikā.

«Ir tautas, kam kaulu uzbūve ir daudz smalkāka, piemēram, Āzijā, bet tagad, kad šis sports ir daudz populārāks, mums ir svara kategorijas. Tie var būt ļoti stipri cilvēki, tikai augumā mazāki. Protams, lai kaut ko panāktu, ir vajadzīgs arī garīgs neprāts, trakums. Bet esmu arī sācis apzināties riskus. Piemēram, vairs nebraucu ar motociklu. Negribu nevajadzīgi satraumēties un izjaukt savu sporta karjeru!»

Sportojot uz pilnu likmi, nākas piedzīvot daudz sāpju, tas var būt atbaidoši, sadrūmst sarunas biedrs. Arī slodzes ziņā ir iemācījies sevi bremzēt. «Pagājušogad man bija trīs nejauki ievainojumi cits pēc cita, pat operācija. Atkal savainoju nervu, sarāvu muskuļus. Sapratu, ka uzmanīgāk jāizvēlas savas «kaujas». Katru reizi, kad savainojos, biju darījis kaut ko, ko labāk nebūtu vajadzējis. Kā nebija sacensību programmā vai nebija manā treniņu plānā.»

Plaukstošās sporta karjeras dēļ Mārtiņš piecus gadus nav bijis Latvijā. Šī brauciena laikā ir nedaudz atvieglojis treniņu plānu, bet jūnija beigās tomēr pieņēma ielūgumu piedalīties Latvijas spēkavīru sacensībās Talsos, kur palika nepārspēts. Uztvēra to kā treniņu dienu. Viņš ir ieguvis arī trenera diplomu. Ir līdzīpašnieks sporta klubā, pēc karjeras beigām grib izveidot savu treniņu programmu. Jau tagad pelna ne tikai ar spēkavīru turnīru honorāriem, bet arī ar konsultācijām internetā. Instagram sācis ievietot treniņu bildes, cilvēki jautājuši padomu — Mārtiņam ir 35 tūkstoši sekotāju.

Vēstuļu grāmata svešumā

Mūsu saruna norit angliski, pa brīdim stiprinieks iesprauž pa kādam latviešu vārdam.

Uz ASV viņš ar ģimeni aizbrauca 90. gadu vidū četru gadu vecumā. «Esmu dzimis 1990. gada septembrī. Mamma ir stāstījusi, kā nāca mājās pazīdīt mani, tad devās stāvēt uz barikādēm, lai tanki neieņemtu Vecrīgu, lai Latvija atkal netiktu okupēta.»

Viņa pirmās bērnības atmiņas ir no Latvijas. Divu trīs gadu vecumā ziemā ielūzis ledū strūklakā Ziedoņdārzā — domājis, ka tūdaļ noslīks, lai gan ūdens bijis pavisam sekls. Auklīte Domicella, jauka sieviete no Latgales, pārbijusies līdz nāvei. Nākamā epizode — viņš pirmoreiz mūžā sēž lidmašīnā. «Lai lidotu prom. Nolaižamies, es aizmiegu mašīnā, pamostos jaunā mājā. Vienīgais, ko sapratu, — tas ir ļoti tālu prom. Cik tieši, nebija nekādas sajēgas. Es runāju latviski un nesapratu, kāpēc neviens man neatbild.»

Viesprofesors Nīls Pručanskis Mārtiņa tēvam, apdāvinātam RTU studentam Kristapam Līcim, palīdzēja ar ģimeni pārcelties un turpināt studijas ASV. «Pēc tam tēvs dabūja darbu. Vispirms tā bija riska kapitāla fondu analīze, tagad viņš veido kompetences testus cilvēkiem, kas grib darboties finanšu nozarē. Dzīvo Masačūsetsā, es esmu uzaudzis tur.»

No ģimenes profesijām tik atšķirīgajai nodarbei Mārtiņu pievērsa tēvs, kuram pieder daļas dēla sporta klubā. «Viņu vienmēr ir fascinējis fiziskais spēks. Viņš cilāja smagumus un lasīja Švarcenegera grāmatas. Ņēma līdzi uz treniņu zāli. Patiesībā sākumā man nemaz nepatika, bet pēc apmēram gada treniņus iemīlēju. Sāku trenēties deviņu gadu vecumā. No tā, ko sākumā ienīdu, nonācu līdz tam, bez kā absolūti nespēju dzīvot!»

Pusaudža gados vasarās braucot ciemos uz Latviju, Mārtiņš cilāja smagumus vectēva Imanta Līča lauku mājās Zalvē. «Viņš bija tēlnieks, labprāt izmantoja manu palīdzību akmeņu izkustināšanā. Parādīja, kā vieglāk pārvietot akmeņus, es kļuvu arvien spēcīgāks viņa saimniecībā. Tad televīzijā redzēju, kā sacenšas spēkavīri — viņi pamatā arī dara smagus zemnieku darbus! Nodomāju — es taču arī to pašu esmu darījis laukos, kāpēc nepatrenēties sacensībām?»

Saistībā ar sportu apceļojis daudzas pasaules valstis, Mārtiņš joprojām ir Latvijas Republikas pilsonis, ASV uzturas ar zaļo karti. «Dažādās sacensībās pārstāvu dažādas valstis. The Ultimate Strongman Championship Lielbritānijā pārstāvēju Latviju. WSM man dažādu iemeslu dēļ vajadzēja pārstāvēt ASV.»

Viņa ģimene tāpat ir ģeogrāfiski izkaisīta — viena no retajām iespējām satikties bija šovasar Latvijā. Pēc deviņiem Amerikā pavadītiem gadiem Mārtiņa vecāki izšķīrās, tagad ir precējušies atkārtoti. Mamma, māksliniece un dizainere Anita Līcis-Ribak ar vīru, argentīniešu izcelsmes programmētāju, mīt Spānijā.

Arī viņa pievienojas mūsu sarunai Vecrīgas kafejnīcā. Uz Latviju atvedusi fotoizstādi Neatgriešanās — stāstu par ģimenes izkliedēšanos izsūtījumā Sibīrijā un labprātīgā emigrācijā Kolimā, kur 1981. gadā aizrāva Krievijā dzimušā tēva inženiera alkas iekarot ziemeļus. Daļu no izstādes materiāla Anitai savākt palīdzēja dēla sports. «2014. gadā braucu uz Jakutijas galvaspilsētu Jakutsku skatīties Mārtiņa startu pasaules čempionātā masreslingā,» atceras viņa. «Čerska, kur no 12 līdz 17 gadu vecumam dzīvoju ar savu ģimeni un pabeidzu vidusskolu, bija tuvu — tikai piecu stundu lidojumā uz ziemeļiem.»

Lai iekļūtu ciematā Kolimas upes krastā, kas joprojām ir slēgtā militārā zona, vajadzēja dabūt atļauju. «Emocionāli bija smagi un arī fiziski — lidoju pirms polārās nakts, jau tumsa nāca virsū. Šausmīgi izolēta vieta, neviens ceļš uz turieni neiet. Čerska bija dibināta lēģera zonā, tēvs stādāja celtniecībā Kolimstroj, kas patiesība bija Gulagā. Mēs tur pat satikām izsūtītos latviešus, divus Jāņus, kuriem Latvijā vairs nebija, kur atgriezties,» stāsta Anita. Čerskas mūzikas un mākslas skolā viņu mācīja fantastiski pasniedzēji no Ļeņingradas un Maskavas, redzes atmiņā uz mūžu iegulušas ziemeļblāzmas un polārā diena, kad saule vispār nenoriet, nebeidzams horizonts, tundras smaržas… Tik milzīgu mēnesi, kāds ausa pāri tundrai, viņa nekad mūžā vairs nav vērojusi.

«Man zosāda metas, domājot, kā mēs izņemam savus bērnus no mājām, no vectēviem, vecmāmiņām, no viņu zemes, no ceriņiem…» Anita ierunājas, velkot paralēles ar dēla dzīvesstāstu. «Sibīrijas bērni tiek izņemti vardarbīgi, bet mums tā bija apzināta izvēle. Tas turpinās kā spirāle, savu likteni turpinām atkārtot. Ja tur reiz esi bijis tam pakļauts, vairs nevari nosēdēt uz vietas,» viņa secina. «Es jau trešo ceturto reizi mainu kontinentus un valodas. Latviešu, krievu, angļu, spāņu. Manam jaunākajam dēlam Teo ir četras pases — Argentīnas, Latvijas, Amerikas un Itālijas. Viņš iemieso to, kādi mēs esam, — pasaules pilsoņi.»

Ar ģimeņu izkaisītību paradoksālā kārtā saistīts arī Anitas un viņas otrā vīra Augustīna bizness. Redzot, kā viņa skumst pēc tālumā esošajiem tuvajiem cilvēkiem, vīrs pirms vairākiem gadiem apaļā jubilejā pasniedzis neparastu dāvanu. E-pastā atsūtījis saiti, lūdzis uzklikšķināt. «Toreiz vēl dzīvojām Amerikā, viņš pa kluso bija savācis e-pasta adreses… Dzimšanas dienas rītā atvēru interneta lapu, tur bija gandrīz 100 vēstuļu no visām pasaules malām! Kad biju izraudājusies un izpriecājusies, radās ideja — vai mēs to platformu varētu likt internetā, lai arī citi var izmantot?

Tad Obama otro reizi vinnēja Amerikas vēlēšanās, un mūsu draugs strādāja viņa vēlēšanu kampaņā. Radās traka ideja — hei, varbūt būtu labi Obamam uztaisīt albumu? Vēstules sarakstīja ap 800 cilvēku, bija jādrukā milzīga grāmata, vairāk nekā 1000 lappušu. Pēc pusgada pienāca pateicības vēstule no prezidenta. No tā laika sākām taisīt vēstuļu grāmatas, tas pārvērtās par biznesu. Tās ir fantastiskas grāmatas, jo rakstītas tev, par tevi. Draugi tur liek bildes, dzeju, ieskenē vecas vēstules.»

Skaistākā vieta pasaulē

Savukārt Mārtiņš saikni ar tuviniekiem uztur ar sociālo tīklu starpniecību. Ja ilgāku laiku nav bilžu Instagram kontā, mamma sākot uztraukties. «Tā varam palikt kontaktā, bet komunikācija ir daudz seklāka,» viņš secina. «Pasaule vispār ļoti mainās! Vairs nevaram gaidīt, ka būsim tīri latvieši, amerikāņi vai kas cits. Ceļošana ir tik ērta un visiem pieejama kā nekad, mēs vienkārši sajauksimies.»

Tomēr, lai cik Mārtiņš būtu integrēts jaunajā pasaulē un aizrāvies ar savu darbu, Latvijai viņa sirdī vienmēr būšot īpaša vieta. Snaudošajā Vecrīgas kafejnīcā, tiekoties pāris dienas pirms viņa aizbraukšanas, sāk vibrēt emocijas. Ar kolēģi Šonu, kas ceļojuma laikā palīdz administrēt interneta biznesu, Zalves lauku mājās viņi sēdējuši ārā līdz rītausmai. Zemnieku saimniecībā pie tēvabrāļa Eduarda un vecmammas Ilzes Līces, bijušās kinorežisora Jāņa Streiča asistentes, kilogramiem ēduši zemenes, iemācījušies slaukt govis.

«Man pietrūks visa — ēdiena, cilvēku, valodas, mūzikas. Katru reizi, kad dzirdu latviešu tautas mūziku, jūtos kā mājās,» muskuļotais milzis norij kafijas malku kopā ar asarām. «Bet vissvarīgākā lieta ir Latvijas daba. Šī ir skaistākā vieta pasaulē. Gribu te atgriezties nākamajā vasarā. Tomēr tam, ka neesam tik ļoti piesaistīti vietai, ir arī plusi. Tas ļauj vieglāk izdarīt izvēles, labāk pielāgoties katrai jaunajai situācijai,» viņš atkal kļūst racionāls.

No Gailenes līdz Kenijai

Kad Jānim Jēgeram bija 23 gadi, viņš nolēma saimniekot vecāku saimniecības 60 hektāros. Tagad viņa Lejas Zosēnos ir gandrīz 200 liellopu un graudus eksportē uz Āfriku

Ar traktoru uz veikalu. Tā jaunais darbinieks nolēmis doties pēc grādīga spirdzinājuma darba laikā. Lejas Zosēnu saimnieks Jānis Jēgers viņu uzreiz atlaidis, tāpēc dienā, kad mēs tiekamies uz sarunu Gulbenes novada Virānē, viņi abi ar sievu Agnesi modušies jau trijos no rīta, lai paši pabarotu govis. Tas ir četru stundu darbs, jo fermā ir 180 liellopu. «Darbinieku trūkums laukos dzen izmisumā,» neslēpj Jānis. Taču dusmas balsī ātri vien pazūd, pārmetoties uz joku, ka būs jāmeklē ukraiņu viesstrādnieki. «Atrast cilvēku, kurš ar traktorīti pievedīs barību un saliks govīm, ir ļoti grūti,» stāsta Jānis. Kāds cits darbinieks vienkārši Jāņu rītā neatnāca, un saimnieks citē īsziņu, ko saņēmis kā skaidrojumu: «Ja jums kaut kas nepatīk, strādājiet paši.»

Un strādāja arī paši. Publicēja sludinājumu Ss.com. No 300 skatījumiem un pieciem interesentiem tikai divi bija strādāt gribētāji. «Kāpēc tie trīs atkrita? Kā pasaku, ka maksājam oficiāli, tā saruna neturpinās,» saka Agnese. Beidzot pēc salīgtā strādnieka Jānis pats devās pakaļ uz Aglonu.

Darbinieks izrādījies labs, bet braukšana pēc degvīna ar traktoru darba laikā pielika punktu divas nedēļas ilgajai sadarbībai. Tagad Jēgeri atkal meklē jaunu darbinieku. Kopumā saimniecībā to ir 14, kas strādā gan Lejas Zosēnu labības laukos, gan fermā.  Jēgers apsaimnieko 850 hektārus, no kuriem 560 ir Jāņa īpašums.

Ar ķirbju miziņām

Gailene, Upe un Ganga. Tā sauca trīs no sešām Jāņa mammas Ilgas govīm, kurām pirms 17 gadiem viņš nolēma piemeklēt papildspēkus. Veidot piena lopkopības saimniecību viņš izlēma, kad bija 23 gadus vecs un tikko precējies. Tobrīd Jānis pats strādāja gaterī. «Mežizstrāde bija pelnoša, taču kaut ko vajadzēja darīt ar vecāku saimniecību,» viņš atceras 1999. gadu, kad nolēma darbu pamest un kļūt par zemnieku. Tolaik tas bija nepopulāri, jo viss griezās ap mežiem un kokapstrādi. Padomju laika fermas stāvēja tukšas. Jānis atceras, ka tolaik daudzi apkārtējie dzīvoja sajūtās, ka kolhozs būs mūžīgs. «Pēdējie mohikāņi savācās darbnīcās un vakarā iereibuši gāja mājās. Vēl tagad tur ir koridors, kas pusmetru aizkrauts ar pudelēm,» stāsta Jānis.

Taču viņš ticēja, ka vienā tukšajā fermā, piepildot to ar govīm, var izdoties sākt piena pārdošanu. Sāka meklēt un iepirkt apkārtnē grūsnas teles. Vislabāk Jānis atceras kādu darījumu Madonas pusē. «Ziema, aizputināts. Tiekam līdz kūtij, bet rampas, pa ko uziet līdz piekabei, nav. Pievēlām divus siena ruļļus, ragavas. Bet kā govs uzies? Saimniece saka: «Viņa nāk ķirbja miziņām līdzi.» Tā arī bija: viņa pa priekšu ar mizām, un govs pa ragavām un ruļļiem uzkāpa mašīnas piekabē.»

Kad govju ferma bija piepildīta un ar mazo Belarus traktoru nepietika, lai apstrādātu zemi miežiem lopbarībai, Jānis paņēma kredītu un nopirka otru. Jaudīgāku. Izrādās, ar diviem traktoriem var daudz vairāk padarīt. Tātad vajag vairāk zemes! Tā pamazām saimniecība auga. Jānis nav aizrāvies ar jauniem un gudriem traktoriem, pirka lietotus John Deere. Pamazām arī pamestās mājas un zemes, kuru apkārt netrūka. «Es smejos, ka esmu graustu miljonārs. Graustu un kredītu,» saka Jānis. No visiem 850 hektāriem pašam pieder 560, pārējo nomā. To skaitā no norvēģu uzņēmēja.

Graudi un liellopi. Abas nozares attīstīt nolēmis, lai tad, kad vienai iet slikti, otra var pastutēt. Līdzsvaram. Lejas Zosēnu pienu jau vairākus gadus iepērk tuvējais Cesvaines piens. Vidējais izslaukums gadā no govs ir ap 9000 tonnu. Agnese stāsta, ka labprāt pārdotu pienu arī tirdziņos, taču parēķinājusi, ka tas neatmaksājas. Govis lielākoties ir Holšteinas šķirnes, un to lielos cekulus uz galvas bieži vien kāds paglāsta. «Jo viņas jau pašas nāk klāt,» saka saimniece. Vaicāta, kā atrietina tesmeni — vai ar robota mākslīgo roku, lai stimulētu oksitocīnu, kas izsauc piena došanu —, saimniece smaida: nē, tādu nevar atļauties, šobrīd tesmeni notīra un sabužina slaucējas pašas.

Kviešu vietā auzas

Graudkopība Lejas Zosēnos ienes vairāk nekā piens, taču ir reizes, kad notiek otrādi. Kā pērn, kad plūdu dēļ raža bija slikta. Lielākā daļa aizgāja lopbarības graudos, un neizdevās arī nokult visu. «Līst un līst. Izej ārā šļakst. Sēdi pie loga un nezini, kad tas beigsies,» atceras Jānis. No viņa gandrīz 600 hektāriem graudaugu pilnībā applūda 200. Tieši pērn Jēgeri bija laikus nopirkuši biļetes uz Stinga koncertu Tallinā septembra beigās, jo ap to laiku visam bija jābūt nokultam. Plūdu dēļ sezona pagarinājās. «Draugi sūta bildes no koncerta, bet es sēžu kombainā un klausos Stingu,» Jānis atceras. Daļu no 200 hektāriem izdevās nokult, daļu nācās smalcināt un ieart zemē. «Drausmīga sajūta, ka tik brutāli rīkojies ar ražu,» Jānis atceras. Viņš centies novākt, cik vien var, un kompensāciju ieguva tikai par 100 hektāriem rapša.

Pērn rudenī zeme bija tik slapja, ka iesēt ziemas kviešus vienkārši nebija iespējams, tāpēc nolēma, ka pavasarī sēs auzas. Tās audzē pirmo gadu un plāno nodot ražu Dobeles Dzirnavniekā. Graudus Jēgers pārdod Baltic Agro. Vidēji uz hektāru pērn bija 5,8 tonnas ziemas kviešu, šogad lielā sausuma dēļ varētu būt ap četrām tonnām. Salīdzinot ar Zemgales deviņām tonnām, protams, «mēs nobālam», smejas Agnese. Taču nav nemaz tik slikti, ka no sešu govju saimniecības Lejas Zosēni izauguši līdz eksportētājam, kas labību sūta uz Alžīriju, Keniju, Spāniju, Saūda Arābiju.

Šogad tikai 100 hektāros no 600 aug ziemāji. Jānis turpmāk plāno ar ziemas kviešiem apsēt tikai pusi no visas aramzemes. «Ir riskanti balstīties tikai uz tiem. Jā, var izcelt lielo bingo, jo tie ir ienesīgi, taču jādomā par līdzsvaru. Uznāk kailsals, un zaudē visu,» viņš saka. Vasaras kvieši gan esot ļoti cimperlīgi un nedod tik lielu ražu kā ziemas, tāpēc nav iecienīta kultūra.

Aptuveni 250 hektāros tiek audzēts zālājs lopbarībai, fermas vajadzībām. Arī vasaras miežus govīm audzē paši. Šogad sausuma dēļ graudus nācās mēslot caur lapām, jo tas bija vienīgais veids, kā augus pabarot. 10 cm zemes virskārtas bija sausa un cieta, bērt granulētos minerālmēslus nebija vērts. «Mēs šovasar mēslojumu pildām miglotājā. Nezinātāji domā, ka pārāk bieži miglojam lauku,» saka Jānis. Viesojoties dāņu saimniecībās, Jānis redzējis šļauku un spoļu laistīšanas sistēmu, kas darbojusies efektīvi, taču pie mums to ieviest pagaidām nav iespējams.

Ražas novākšana ir tas brīdis, kas Jāni iedvesmo turpināt iesākto. «Reizēm šķiet, ka citiem sanāk labāk. Un man ne tik. Bet, kad iekāpju kombainā un graudi birst, saprotu man arī ir labi,» saka Jānis. Paplašināt uzņēmumu viņš negrasās, vairāk domā par kredītu atdošanu un to, kā uzturēt esošo sistēmu. Kā redzējām, īpaši aktuāla ir darbaspēka piesaistīšana. «Man ir versija, kāpēc cilvēki negrib strādāt laukos. Jo daudz kas pienākas par neko. Nogrieztu pabalstus, sāktu strādāt. Kad saku, lai ņem zemi, tās netrūkst, un audzē sev dārzeņus — būs ko ēst, dzirdu atbildi: «Tas nav izdevīgi.» Protams, izdevīgi ir saņemt trūkumcietēja putraimpaku un spaidīt mobilo tam laika pietiek,» Jānis ir skarbs.

Rudenī Jēgeru dēls Mārtiņš sāks studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Neviens viņam nav virzienu rādījis. «Mēs ceram, ka bērni turpinās strādāt saimniecībā, taču sapratīsim, ja tā nebūs, jo te taču apkārt jaunu cilvēku ir maz. Mēs ar Jāni esam šeit, jo gribējām dzīvot laukos. Mārtiņam pašam sava izvēle, ko tālāk darīt.» Jēgeri stāsta, ka bērniem nemaksājot par katru izravēto vagu, jo «tā pieradina, ka par katru mazāko kustību bērnam maksā». Jā, uz Dziesmusvētkiem bērni saņēmuši kabatas naudu, taču tā nav ikdienas tradīcija. Jēgeriem ir trīs bērni, un visi zinot, kā ir palīdzēt saimniecībā.

Sarunas beigās pievienojas Jāņa mamma Ilga, kuras sešas govis bija saimniecības pamatā pirms 17 gadiem. «Viss, kas te bija, panākts ar darbu. Nekas nav nācis viegli. Un arī tagad nekas nebirst no gaisa,» viņa secina.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vēlme dzīvot laukos un tas, ka darbs sagādā baudu: apbraukājot rudenī tīrumus, rodas spēks darboties tālāk.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kādā brīdī varēju darboties straujāk, taču tobrīd šķita, ka nevajag.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pirms sākt biznesu, saprast, kam vajadzēs tavu produktu. Kas to pirks? Un vai to vajag.»

Ir iesaka

27.-29. jūlijs. FESTIVĀLS. SIGULDAS OPERMŪZIKAS SVĒTKI PILSDRUPU ESTRĀDĒ UN PILS DĀRZĀ. Pirmajā vakarā atklāšanas koncerts ar jauno dziedātāju piedalīšanos. Sestdien — operas Andrē Šeņjē brīvdabas iestudējums (diriģents Vladimirs Kiradžijevs, režisors Edmunds Freibergs, lomās Maija Kovaļevska, Jānis Apeinis un citi). Svētdienas vakarā galā koncerts Marina Rebeka un Latvijas operas pērles. Biļetes cena 10—60 €. Bilesuparadize.lv

27.-29. jūlijs. FESTIVĀLS. KOMĒTA DAUGAVGRĪVAS CIETOKSNĪ. Brīvdabas festivāls trīs dienas aicina praktizēt prāta brīvību, klausoties lekcijas un piedaloties darbnīcās, vērojot laikmetīgā cirka performances, izstādes un kino, dejojot un baudot mūziku no visas pasaules. Šāgada festivāla tēma — līdzdalība. Svētdienas programma bez maksas. Biļetes cena 30 €. Bilesuserviss.lv

29. jūlijs. KONCERTS. BONIJS FĪLDSS LIELAJĀ DZINTARĀ. «Īsta mūzika īstu mūziķu izpildījumā,» šis teiciens raksturo čikāgieša Bonija Fīldsa spēles prieku. Savā mūzikā viņš prasmīgi apvieno fanku un blūzu, tā radot enerģisku un pacilātu priekšnesumu. Koncerta viesis — Elvis Lintiņš no Coolmans Report. Biļetes cena 5—18 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 22. augustam. IZSTĀDE. ES (ARĪ) ESMU LATVIETIS LATVIJAS NACIONĀLAJĀ BIBLIOTĒKĀ. Brīvības piemineklis no Bostonas, latviešu tautastērps ar gaučo jostu no Argentīnas — izstāde stāsta par to, ko nozīmē uzturēt latvieša identitāti, dzīvojot ārpus Latvijas. Latvietību veido daudzi elementi, kas dažādu laiku un iemeslu dēļ izceļotājiem izkārtojušies gan līdzīgi, gan atšķirīgi. Lnb.lv

Kinojaunumi

ooo Karstās vasaras naktis / Hot Summer Nights. Pārsteidzoši, cik daudz dažādu žanru iezīmju satiekas šajā pieaugšanas drāmā. Stāstā par jauna puiša brīvdienām kādā Amerikas dienvidaustrumu kūrortpilsētā ir gan narkodrāmas, gan tā sauktās «dienvidu gotikas» iezīmes — tveicīga, saspīlēta noskaņa ar tumšu romantismu un kriminālās pasaules draudīgumu. Tā kā filmas norises laiks ir 90. gadu sākums, šī perioda iezīmes raksturo arī filmas vizuālo koptēlu — attēla tekstūra ir graudaina gandrīz kā Polaroid attēls, un arī rekvizītu stilistikā vēdī 20. gadsimta beigu dvesma. Savukārt filmas galveno lomu spēlē viens no šābrīža talantīgākajiem jaunajiem aktieriem — 22 gadus vecais Timotijs Šalamē (Sauc mani savā vārdā). Šīs dažādās «komponentes» apvienojot, ir tapusi jauneklīga un gaumīga filma, kas, lai arī stāstnieciski pārāk raiba un nefokusēta, ir saistošs vasaras izklaides kino. No 27. jūlija.

Miljardieru klubs / Billionaire Boys Club. Patiesos notikumos balstīta filma par 80. gados Kalifornijā notikušu lielapjoma krāpšanos ar investīcijām. Filmas par balto apkaklīšu finansiālajām mahinācijām nav jaunums — atcerieties slavenākos darbus no intelektuālo trilleru apakšžanra, piemēram, Olivera Stouna Volstrītu (1987) un Mārtina Skorsēzes Volstrītas vilku (2013). Līdz ar to salīdzinoši maz zināmā režisora Džeimsa Koksa darbam, kur lielāko daļu lomu spēlē jaunās paaudzes aktieri aptuveni 30 gadu vecumā, ir uzlikta augsta latiņa, kam jācenšas turēt līdzi. Neesmu redzējusi. No 27. jūlija.

Mākslas tīrradņi

Unikāla performance 36 stundu garumā ar izciliem pašmāju māksliniekiem un ārzemju slavenībām šonedēļ ievadīs Cēsu Mākslas festivālu

Festivāla atklāšanas programmā no 27. līdz 29. jūlijam gaidāmi vairāki vērienīgi laikmetīgās mākslas notikumi. Piedāvājot neierastā vidē satikties spilgtiem mūsdienu māksliniekiem un klasiķiem, festivāla programmas veidotāji aicina skatītājus nebaidīties no negaidītā, bet apstāties un iedziļināties.

Cēsu Mākslas festivāls turpināsies līdz 26. augustam. Tā laikā ik nedēļu būs iespējams vērot Jāņa Putniņa sastādītās kinoprogrammas Mežs seansus Cīrulīšu dabas takās pie Spoguļklintīm un Silvijas Radzobes veidoto teātra programmu, kurā iekļauti spilgtākie pagājušās sezonas jauniestudējumi. Festivāla laikā Cēsīs skatāma arī Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura un maģistra programmu diplomdarbu izstāde Nepieradināmās teritorijas un notiks spoži klasiskās mūzikas koncerti.

Arfa un ķieģeļi

Festivāla atklāšanas centrālais notikums ir radio Klasika raidījuma Tīrkultūra realizētā 36 stundu dzīvā skaņas instalācija Negaidītie avoti. Tās veidotāju iecere ir nepārtrauktā performancē parādīt dažādas mākslas formas uz speciāli izveidotas izgaismotas betona platformas Lenču ielā 6. Instalāciju atklās modes mākslinieku dueta MAREUNROL’S performance, tai sekos bundzinieka Andrea Belfi uzstāšanās, Kristas un Reiņa Dzudzilo performance.

Pirmajā vakarā izskanēs vēl vairāki koncerti un notiks performances, bet naktīs uz platformas norisināsies dejas kopā ar dīdžejiem. 36 stundu laikā instalācijā tiks rādīti arī dažādi videodarbi un filmu programmas. Darbība norisināsies nepārtraukti, skatītājiem neslēpjot arī mākslinieku nomaiņas brīžus, tehniskas detaļas. «Tas varbūt ir neveikli, bet noteikti patiesi,» saka Rolands Pēterkops, viens no instalācijas veidotājiem. Satraukties nevajag arī tiem, kuri nav gatavi vairāk nekā diennakti neaizvērt acis, lai izbaudītu instalāciju pilnībā. Viss tajā notiekošais tiks filmēts, un vēlāk festivāla laikā būs skatāms instalācijas ieraksts.

Rolands Pēterkops atklāj — ideja par šādu platformu radusies, domājot, kā runāt par mākslu, lai tā neliktos tikai šauram intelektuāļu lokam pieejama. Radās doma par galerijai līdzīgu tīru telpu, kurā viss apkārt esošais ir pakārtots, lai palīdzētu iedziļināties pašā mākslas darbā. Šajā vasarā iecere realizēta daļēji. «Iespējams, utopiski, bet mums šķiet, ka māksla var ietekmēt un mainīt sabiedrību.»

Programma veidota, balstoties ne tikai autoru subjektīvajā skatījumā, bet arī, mēģinot parādīt to, kas šobrīd pasaulē ir aktuāls un nozīmīgs. «Vēlējāmies rezonēt ar globālo mūzikas un mākslas vidi,» saka Pēterkops. Māksliniekus, kuri aicināti uzstāties uz Tīrkultūras platformas, viņš raksturo kā tīrradņus. Cēsu Mākslas festivāla formāts ļauj nebaidīties par apmeklētāju skaitu, nedomāt par skaļiem vārdiem un aicināt tos, kas pašiem šķiet interesanti. Filozofs un mūziķis Džons Mauss ir viens no pasaulē zināmākajiem instalācijas dalībniekiem, arī audiovizuālo performanču mākslinieki Visible Cloaks un sintīpopa mākslinieks Motion Graphics, tomēr popularitāte noteikti nav bijis noteicošais kritērijs.

Aicināti arī daudzi augstvērtīgi vietējie mākslinieki. «Mums bija svarīgi izveidot eklektisku instrumentu izlasi,» uzsver Rolands. Uz platformas spēlēs ģitārists Edgars Rubenis un arfiste Elizabeta Lāce. Breds Nats, arhitekts, kurš apzinās telpu caur skaņu un veido mūziku, ievietojot mikrofonus dažādos materiālos, festivālā spēlēs ķieģeļu mūziku.

Sava ceļa gājēji

Negaidīto avotu laikā būs skatāma arī amerikāņu avangarda mākslinieka Džeimsa Beninga filmu programma — kopumā 52 īsfilmas. Bet no 27. jūlija līdz pat 26. augustam Cēsu Alus brūzī būs skatāma mākslinieka darbu izstāde Daži atrasti fragmenti. Tajā apkopoti žanriski dažādi autora darbi, kurus vieno viņa interese par nozīmīgām personībām — sava ceļa gājējiem, kas konfrontējuši pastāvošo iekārtu un sabiedrībā valdošos uzskatus ar citādu skatījumu.

Būtisku izstādes daļu veido instalācija Divi namiņi (Two Cabins). Savā īpašumā Sjerranevadas kalnos Benings savulaik bija izveidojis precīzas divu kontroversiālu personību — rakstnieka Henrija Deivida Toro un matemātikas ģēnija un terorista Teda Kačinska — māju replikas. Cēsu Alus brūža kurtuvē izstādīti šo namu arhitektūras modeļi dabiskā izmērā.

«Namiņi, kas savulaik to īpašniekiem kalpojuši par paslēptuvi, iespēju aizbēgt no civilizācijas, paši paslēpti senā Alus brūža pagrabā,» par izstādē skatāmo darbu interesanto saspēli ar vēsturiskajām telpām stāsta Cēsu Mākslas festivāla vizuālās programmas kuratore Žanete Skarule.

Alus brūzī būs iespēja redzēt arī 15 Džeimsa Beninga gleznas no sērijas After Paintings, pēc tradicionālām metodēm darinātu segu, ko autors veidojis kā veltījumu afroamerikāņu kultūrai, kā arī tekstus no Teda Kačinska pierakstiem. Izstādi papildinās lielformāta videodarbs Izdedzinātā zeme (Scorched Earth), kurā Benings dokumentējis postošos ugunsgrēkus Sjerranevadas apvidū. Sestdien, 28. jūlijā, pats mākslinieks ieradīsies Cēsīs un ikvienam interesentam būs iespēja kopā ar viņu izstaigāt izstādes ekspozīciju.

Ideja par Džeimsa Beninga izstādes rīkošanu Latvijā kuratorei radusies, jau strādājot pie leģendārā avangarda mākslinieka Jona Meka izstādes, kas Cēsu Mākslas festivālā notika 2014. gadā. «Mani pārsteidza tas, cik šī izstāde izdevās personiska, skatītāji ar to ļoti rezonēja. Viņi abi ir savas jomas pionieri, mākslinieki un režisori, kuri gājuši savu ceļu un kļuvuši pasaulē pazīstami tieši ar savu pieeju, māksliniecisko vērtību sistēmu. Beninga iedvesma lielā mērā ir Vorhols, viņu fascinē Vorhola spēja pakļaut laiku, likt skatītājam iedziļināties. Savukārt Vorholu pievērsties filmu veidošanai iedvesmoja Meks,» stāsta Žanete Skarule.

Festivāla atklāšanā Alus brūzī uzstāsies arī viens no starptautiski aktīvākajiem jaunās paaudzes japāņu māksliniekiem Takaši Makino ar audiovizuālo performanci Space Noise. Festivāla laikā tā vēlāk kā atsevišķa instalācija būs apskatāma Cēsu pils klētī, kur četras sestdienas pēc kārtas būs skatāma arī Rozes Stiebras veidota dažādu autoru animācijas un leļļu filmu programma. «Šis salikums man šķiet ārkārtīgi interesants — Takaši transcendentālie darbi, kas ir kā ceļojums kosmosā, un mūsu animācijas klasika siena klētī.» Līdzīgi kā Tīrkultūras instalācijā, arī šeit tiek veidots līdzīgs savienojums — pasaulē pazīstami mākslinieki vienā platformā ar mūsu pašu tīrradņiem.

Plašajā animācijas filmu programmā varēs skatīt gan Rozes Stiebras un Anša Bērziņa, Arnolda Burova, Jāņa Cimermaņa un citu vecmeistaru darbus, gan jaunākās paaudzes autoru — Signes Baumanes, Edmunda Jansona, Reiņa Pētersona — filmas. «Mērķis nav grimt nostalģijā. Drīzāk — palūkoties uz klasiskām vērtībām ar svaigu skatījumu, ieliekot tās neierastā kontekstā, it kā novertēt no malas un iepazīt no jauna.»