Diena: 18. jūlijs, 2018

Anekdotes

«Reiz nolēmu pajokot, savā CV pie rakstura iezīmēm ierakstot «trūkst sirdsapziņas». Jūs pat nespēsiet iedomāties, kādus augstus amatus man sāka piedāvāt!»

Katrs piecu kilometru skrējiens pagarina mūžu par pusstundu, taču nolaupa 40 minūtes.

Agrāk es nespēju saprast, kāpēc sestdienās televīzija animācijas filmas rāda 6—7 no
rīta. Tagad man skaidrs! Vecāku dēļ! Lai viņi varētu pagulēt pāris stundas ilgāk.

Radīt iespaidu, ka jūs strādājat, izrādās, ir grūti. Daudz vieglāk ir vienkārši strādāt.

Visu izlemj vīrs. Sievai tikai atliek pirms tam piedāvāt labāko risinājumu.

Vecmāmiņai skapī joprojām iepakojumā stāv jauns Sony videomagnetofons, kuru viņa man bija apsolījusi uzdāvināt, kad es precēšos.

Cilvēkiem ir jāuzticas! Ne jau naudu, protams. Arī noslēpumus ne! Vienkārši — kopumā jāuzticas!

«Izēd, dēliņ, šo vistas buljonu! Palīdzēs ātrāk atveseļoties!»
«Tas, mammu, lai man būtu vairāk spēka?»
«Nē, tajā ir daudz antibiotiku!»

Izņemot veļu no veļasmašīnas, pārskaitīju zeķes. Vienas trūkst! — pie sevis norūca mans iekšējais pesimists! Oho, viena jaunā parādījusies! — priecājās mans iekšējais optimists.

«Esmu atklājis sevī spēju pārvietoties laikā. Pagaidām gan tikai uz priekšu un diezgan lēni.»

No skolēnu sacerējumiem:
«Istabā skaļi tikšķēja saules pulkstenis.»
«Upes malā slaucēja slauca
govi, bet ūdens atspulgā viss bija otrādi.»
«Pirmatnējā cilvēka alā visur bija izmantotas dzīvnieku ādas, pat aizkaros pie logiem.»
«Govs — tas ir liels dzīvnieks ar kājām visos četros stūros.»

Pīļu mednieks pēc netrāpīšanas parasti pārdzīvo.
Lāču medniekam pēc netrāpīšanas parasti nav laika pārdzīvot.

Sievietes loģika: ja godīgi, viņa pati nezina, ko īsti vēlas, taču vīram vienalga pienākas to uzminēt.

Izlasījis Agatas Kristi romānu, policijas izmeklētājs sāka bažīties, vai slepkava nav viņš pats — jo viņu pilnīgi noteikti neviens netur aizdomās.

«Kurā profesijā ir vairāk profesionāļu?»
«Tādā, kur ir dabiska neprofesionāļu atsijāšana. Piemēram, sapieri.»

«Hallo, jūsu taksometrs ir piebraucis!»
«Bet es nemaz nepasūtīju…»
«Smagi laiki. Mēs tagad paši klientus meklējam…»

Nejauša saruna uz ielas.
«Vai zināt, kā sauc galaktiku, kurā atrodas mūsu Saules sistēma?»
«Atvainojiet, es neesmu vietējais. Nevarēšu palīdzēt.»

Par kādu globalizāciju
vispār var runāt, ja pasaulē joprojām pastāv vismaz 13
dažādi elektrības kontakti?!

Intervija ar grupu ABBA.
«Kāpēc nolēmāt apvienoties pēc tik daudziem gadiem?»
«Money, money, money…»

Sigvards Petrāns, Dziesmu svētku bēbis

Mazo Sigvardu omīte pirmo reizi ieraudzīja nevis klātienē, bet Panorāmā, kas puisēnu filmēja Dzemdību namā. Mazulis izpelnījies plašu uzmanību, jo ir viens no diviem Dziesmu svētku bēbjiem. Dienu pirms viņa dzimusī Austra, kuras mamma uz Dzemdību namu tika aizvesta no ģenerālmēģinājuma koncerta, izrakstīta dienu ātrāk, un Sigvarda mamma Līga Petrāne viņu nav satikusi. «Būtu interesanti, ja abi pēc dažiem gadiem satiktos. Varbūt vēl apprecēsies,» viņa iesmejas labi trenētā altā.

Ķekavas jauktā kora Mozaīka dziedātāja pirms svētkiem cerēja — ka tik varētu nodziedāt Gaismas pili! Pēc tam var braukt uz Dzemdību namu.  Vēl pirms ģenerālmēģinājuma sestdien viņa aizgāja līdz ātrās palīdzības mediķiem estrādē. Vaicāja, vai viņi varēs pieņemt dzemdības, ja tās sāktos. Problēmu nebūtu — mediķiem līdzi bijis dzemdību speciālists.  Tomēr Līgai šā speciālista palīdzību nevajadzēja. Noslēguma koncerta dienā, jau apģērbusi tautastērpu un sagatavojusies iet uz autobusu, viņa sajuta — dzemdības sākas. Un patiešām divarpus stundu laikā Sigvards nāca pasaulē. Vienu minūti pirms noslēguma koncerta sākuma! «Dieviņš izspēlēja šitādu joku,» mierīgi smaida Līga. Ar vīru Sandi viņi dzemdību zālē nosprieda — notikumi ir tik zīmīgi, ka dēla vārds jāliek par godu svētkiem. Tā puisēns tika pie Līgas mīļākā diriģenta Sigvarda Kļavas vārda. Pilnīgi spontāni.

Tagad mazais Sigvards jau ir savās mājās, un dzīve iesākusies strauji — piecu dienu vecumā devās uz mammas krustmeitas kāzām. «Re, kur mūsu zvaigzne,» viņu ieraugot, priecājušies visi ģimenes locekļi.

Sigvarda mammai Līgai šie bija piektie Dziesmu svētki. Pirmajos piedalījās 1995. gadā — pēc piektās klases. Bet Mozaīkā viņa dzied no 2001. gada. Tur dziedāja Līgas kaimiņš Sandis, kuru gribējās biežāk satikt, —
tagad jau Līgas vīrs. Pirms astoņiem gadiem ģimenē ienāca pirmā atvase Leonards. Arī ar dziesmu — dienu pēc koru pavasara skates. «Domāju — ka tik nenoiet ūdeņi skates laikā,» Līga tagad ar smaidu atceras.  Pirms abu dēlēnu dzimšanas viņa dziedājusi līdz pēdējam brīdim, jo tic, ka šīs emocijas bērniem var nākt tikai par labu.

Ik pa brīdim mūsu sarunas laikā samtainā balsī ieraudas Sigvards. «Būs tenors,» draiski komentē Līga. Lai gan patiesībā vecāki apņēmušies dēlam hobijus neuzspiest. «Skatīsimies, kas viņam padodas un interesē. Cilvēkam katram jāatrod savs ceļš. Varbūt būs sportists.»

Viņa ir optimisma pilna. «Vieglāk dzīvot, ja domā pozitīvi! Ļoti novērtēju to, kas man dzīvē ir — jumts virs galvas, ir ko ēst, brīnišķīga ģimene. Nevajag gaidīt, kad tev kāds ko pienesīs gatavu. Jāiet, jādara, jāmīl līdzcilvēki.» Dziesmu svētkos viņai visvairāk patīk, ka ir tik daudz smaidīgu latviešu. «Uzsmaidi, un tev atsmaida pretī. Parasti jau — ja Latvijā kādam uzsmaidi, liekas — pa muti uzprasies?» viņa atkal pajoko. 

Divu saulrietu piekraste

Pārgājiens Pāvilosta-Jūrkalne: balto smilšu pludmale, pelēkas kāpas, stāvkrasti, orhidejas pie jūras, vētru nedarbi un divi saulrieti vienā vakarā

Kad no Rīgas puses krietnas trīs stundas ir braukts rietumu virzienā, izbaudīti līkumotie ceļi gar mīlīgajām Kurzemes mazpilsētiņām (Kabili, Ēdoli, Alsungu) un tālāk vairs nav kur sprukt, jo priekšā Dižjūra, tad skaidrs kā diena — vēju paradīze ir klāt!

Kas čāpo un kas lido

Jūrkalne un Pāvilosta pēdējos gados ir kļuvušas par radošās elites un brīvdomātāju vasaras kūrortiem. Šis 20 km garais posms, kas ved gar Latvijas augstākajiem stāvkrastiem, dara laimīgus gan laiskas atpūtas, gan ūdenssporta cienītājus. Kā bites ap medu te spieto vindsērfinga, kaitborda un stāv-airēšanas entuziasti. Ja vien vējš pūš no jūras ar ātrumu 5—8 m/s, Jūrkalne visa gada garumā ir ideāli piemērota vieta paraplanierismam. Taču daudz ko redzēt būs arī tiem, kuri labprātāk pārvietojas pa zemi, apsolu!

Ceļa segums, kā jau lielākajā daļā piejūras maršrutu, nav no pateicīgākajiem. Staigātājus sagaida irdenas smiltis, oļiem klāti liedagi, slapjā laikā vietumis arī slideni zilie māli. Drošam solim iesaku apbruņoties ar vislabāk ievalkātajiem pārgājienu apaviem un nūjošanas nūjām, tad viss būs kā nākas. Labā ziņa: upītes, kurām negribas brist pāri (tāda varētu būt Rīva), ir ērti apejamas, jo šoseja visu laiku atrodas ne vairāk kā 10 minūšu gājienā no jūras.

Vēl viena lieta, ko der ielāgot: starp Pāvilostu un Jūrkalni nav veikalu, toties ir desmitiem jauku potenciālo piknika vietu, kur, stiprinot piedzīvojuma garu ar līdzpaņemtajām uzkodām, vērot «divus saulrietus». Pirmo no pludmales, bet otru — īsu mirkli vēlāk — no stāvkrasta augšas. Un ejamas uz maiņām ir abas — kad kājas nogurdinājis liedags, noteikti vajag pārbaudīt, vai pa stāvkrasta malu neved ērta, iestaigāta taciņa. No tās paveras grandioza 360 grādu panorāma!

Maršruta garums: 20 km
Pārgājiena ilgums: 6—7 h
Sarežģītības pakāpe: vidēji augsta, jo pārvietoties pa smiltīm un oļiem nav viegli, turklāt ir jāšķērso pāris upītes un jākāpj stāvkrastos

Prom no civilizācijas

Pāvilostas jeb, kā vietējie teic, Āķagala krasta apskati var sākt ar Saku, kas ir viena no īsākajām (tikai 6 km) un visdziļākajām (līdz pat 11 m) upēm Latvijā. Sakas ieteku jūrā ieskauj Dienvidu un Ziemeļu mols. Padomju gados, kad abus molus uzraudzīja robežsargi, pastaigas tur bija aizliegtas. Civiliedzīvotāji pa pludmali drīkstēja pārvietoties tikai posmā no Ziemeļu mola līdz Lielajam akmenim. Ir vērts iebrist līdz viļņu apskalotajam milzenim, jo, pateicoties 15 m apkārtmēram, tam pieder Kurzemes piekrastes lielākā jūrakmens tituls.

Pārgājiena pirmajā kilometrā pilsētas robežu rotā vēl kāda rekordiste — Latvijas platākā pelēkā kāpa, Eiropas nozīmes īpaši aizsargājams dabas liegums. Ērtākai objekta aplūkošanai izveidota divstāvīga skatu platforma, laipa uz jūru un stāvlaukums. Visiespaidīgāk kāpa izskatās jūlija otrajā pusē un augustā, kad mazā mārsila un čemurainās mauragas ziedēšanas laikā tā iekrāsojas dzelteni violetos toņos.

Pāris kilometru tālāk sākas viens no mežonīgākajiem Jūrtakas posmiem (marķēts piejūras tūrisma ceļš no Lietuvas robežas caur Latviju līdz pat Tallinai, 1200 km garumā). Tieši pie Strantes un Ulmales slejas interesantākie stāvkrastu fragmenti. Atšķirībā no Jūrkalnes stāvkrasta, pie kura ierīkotas kāpnes un skatu laukumi, šis ir gandrīz civilizācijas neskarts. Vieta ir kā radīta, lai meditatīvā noskaņā saplūstu ar dabas varenību. Apaugušajās nogāzēs krasta čurkstes ierīkojušas mazas aliņas, daudzviet krasta nobrukumu lejasdaļā vasarā zied orhidejas un pēc vētrām saulē gozējas no ūdens izskaloti dzintara gabali. Augšā, pļavā, var izšūpoties lielās šūpolēs, kas pavisam dabiski iekļaujas idilliskajā ainavā.

Padomju laikā Baltijas jūras piekraste Kurzemē bija stingri apsargāta PSRS rietumu robeža, kurai piekļūt varēja tikai ar īpašām atļaujām. Lai gan mūsdienās piejūra daudzviet saglabājusi dabas doto burvību tuvu tās pirmatnējam veidolam, mūsu maršrutā ir daži neparasti objekti, ko radījis cilvēks. Tāda, piemēram, ir nu jau par leģendu kļuvusī māja-kuģis, kurai garām var paiet Ulmalē. Tāds ir arī Rīvas koka tilts, viens no retajiem koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tiltiem Latvijā.

Vētru muzejs

Pavisam drīz klāt ir Jūrkalne, agrāk saukta par Feliksbergu jeb Laimīgo kalnu un vēlāk pārdēvēta par Pilsbergu. Latvijas mērogā šeit stāvkrasti ir visdižākie un diemžēl krasta erozija — vislielākā. Izcilā skata apbrīnošanai no 20 metru augstās kraujas uz pludmali ved īpaši veidotas kāpnes. Tās vairākkārt ir atjaunotas, jo pēc spēcīgām vētrām krasts ievērojami atkāpjas.

Klīst nostāsti, ka senos laikos, kad pa jūru vēl braukuši ar buriniekiem, viens no tiem pie Jūrkalnes gājis bojā. Kuģa apkalpei nav izdevies izglābties, tikai kāds vācu virsnieks ticis cauri sveikā. Pret to vietu, kur jūrā nogrimis kuģis, virsnieks licis uzcelt baznīcu. Lūk, kāpēc tagadējā Jūrkalnes Sv. Jāzepa katoļu baznīcā pie griestiem ir redzams zīmējums —
burinieks vētrā bangojošos viļņos! Starp citu, pirmā baznīca esot iebrukusi jūrā, bet otrajā iespēris zibens un tā nodegusi. 

Ja laiks atļauj, iegriezieties gan minētajā baznīcā, gan savdabīgajā Vētru muzejā, kur izvietota ekspozīcija ar zemūdens pasaules vizualizāciju — jūras dzīlēs nogrimuša kuģa klāju. Tā vēsta par Baltijas jūras stihijas upuriem, burinieku un tvaikoņu laikmeta liecībām kuģniecībā, kā arī citām senlietām, kas izceltas no dzelmes vai uzietas pludmalē.

Jāatzīst, ka šajā piekrastes posmā patiešām slēpjas kaut kas maģisks, skarbs un autentisks. Varu tikai piekrītoši māt ar galvu apkaimes tūrisma bukletā rakstītajam, ka tā ir «robeža starp cilvēku radīto, kontrolēto pasauli un dabas pirmatnējo spēku, tieši tāpēc šo vietu ir iecienījuši ļaudis, kuri meklē patiesas emocijas, mieru un klusumu. Ejot pa smilšaino pludmali, draiskais vējš sapinas matos, sāļais jūras gaiss piepilda plaušas ar reibinošu skābekļa devu, un pēkšņi saproti, ka sirds sāk pukstēt viļņu šalku ritmā. Šīs sajūtas ir tik tīras, vienkāršas un spēcīgas, ka gribas tās piedzīvot atkal un atkal.» 

Kā nokļūt

Ar auto no Rīgas: 3 h

Ar autobusu Rīga—Kandava—Kuldīga—Pāvilosta: 4 h 30 min (Pāvilostā iebrauc 20:25, tāpēc jāorganizē nakšņošana vai arī — drosmīgajiem ir iespēja doties nakts pārgājienā)

Pēc pārgājiena: sabiedriskais transports starp Jūrkalni un Pāvilostu kursē 4 reizes dienā; brauciens ilgst 20 min

Kur nakšņot

Pāvilostā:

Brīvdienu apartamenti Das Crocodill

Viesnīca Vēju paradīze

Kotedžu komplekss Pāvilosta Marina

Jūrkalnē:

Viesu nams Pilsberģu krogs

Brīvdienu māja Četri vēji

Lauku sēta Lūķi

Kur gardi paēst

Pāvilostā:

Krodziņš Āķagals

Kafejnīca Laiva

Viesnīcas Vēju paradīze restorāns

Labragā:

Rīvas krogs

Jūrkalnē:

Zaķu krogs

Pilsberģu krogs

Neredzami. Kāpēc?

Visi bērni ir skaisti, un vecāki viņus mīl tādus, kādi viņi ir. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, piedalās fotogrāfes Aritas Strodes-Kļaviņas rīkotajā fotoprojektā Neērtie bērni

Ieguvusi maģistra grādu baltu filoloģijā, Arita Strode-Kļaviņa maz strādājusi darbu, kas saistīts ar valodām. Nu jau četrus gadus viņa ir profesionāla fotogrāfe, kas specializējusies ģimeņu fotosesijās.

Taču Arita ir pārliecināta, ka fotogrāfam bez maizes darba ir vajadzīga arī aizraušanās. «Ja to nedara, ir grūti pilnveidoties. Fotogrāfam visu laiku jāmeklē jauni izaicinājumi.» Vislabprātāk viņa veido portretus, kuros cilvēki atšķiras no citiem. Grib parādīt personības skaistumu, kam uz āru palīdz izlauzties koši mati, traki tetovējumi, kaut vasarraibumi. Tā tapa fotogrāfiju izstāde Neparastie latgalieši, kurā bija redzami Aritas dzimtā novada mūziķi, mākslinieki, tetovētāji, podnieki. «Gribēju parādīt, cik dažāda var būt Latgale un tās cilvēki,» saka fotogrāfe, kas dzīvo Jelgavā, tomēr par mājām uzskata Viļānus.

Viņa arī aicināja uz fotosesijām mammas, kuras neatbilst stereotipam par mātes tēlu. Bildējot sievietes, kam patīk militarizēts vai cits neierasts vizuālais tēls, tapa fotoprojekts Alternatīvās mammas. Tajā viņa iepazinās ar vijolnieci un tulkotāju Velgu Polinsku, jaunu sievieti, kura aizraujas ar heavy metal mūziku un arī atbilstoši ģērbjas. Velga ir mamma Austrai un Madaram, kuram ir Dauna sindroms. «Piedāvāju fotografēties ar ģimeni, un viņa piekrita. Tad man radās ideja fotografēt ģimenes ar īpašiem bērniem,» saka Arita. «Ja šo attēlu dēļ kaut viens cilvēks tiek vaļā no aizspriedumiem par bērniem, kuriem ir diagnoze, — tas ir daudz. Man gribējās šādām ģimenēm kaut ko uzdāvināt. Ar naudu nevaru šķiesties, bet bildes gan varu iedot.»

No ieplānotajām 15 fotosesijām deviņas jau ir notikušas. Pārsteidzoši, bet, uzzinājuši par Aritas ideju, vecāki bija atsaucīgi. «Priecīgi par to, ka kāds šai tēmai pievēršas. Katra no ģimenēm ir vismaz vienu reizi piedzīvojusi negatīvas emocijas cilvēku attieksmes dēļ. Viens no veidiem, kā kompensēt negatīvo, ir iegūt jaukas emocijas fotosesijā. Fotogrāfijās nevar pamanīt, ka bērniem ir invaliditāte, bet var redzēt ģimeni, kurā viens, tad otrs vecāks nēsā bērnu uz rokām. Acīm redzams, ka bērniņš tiek mīlēts tāpat kā visi pārējie bērni.»

Kādu iemeslu dēļ ģimenes piekrita publicitātei fotoprojektā Neērtie bērni, pajautājām trim no tā dalībniekiem.

Fotogrāfe Arita Strode-Kļaviņa savu
fotoprojektu Neērtie bērni īsteno tikai ar vienu mērķi — darīt labu

Jēkaba ģimene: «Tādi bērni kā Jēkabs padara mūs labākus»

Kad ieraudzīju Aritas ideju, man likās, ka tas ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs. Sešus gadus esmu mamma bērnam ar invaliditāti. Jo lielāks auga mūsu Jēkabs, jo labāk sapratu, cik daudz mums vēl jārunā par cilvēkiem ar invaliditāti, — stāsta Vineta Grigāne-Drande. Viņa un Ēriks ir vecāki trīs bērniem. Vienam no viņiem — Jēkabam — ir bērnu cerebrālā trieka. Vineta ir arī Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības vecāku iniciatīvas grupas vadītāja, labdarības projektu koordinatore.

«Mūsu sabiedrībā vēl arvien ir daudz stereotipu par bērniem, kuri neatbilst vispārpieņemtiem priekšstatiem. Kamēr man nebija bērniņa ar invaliditāti, arī es bieži ievēroju citu cilvēku nepilnības, man bija grūti ieraudzīt šādu personību individualitāti. Tagad varu teikt, ka mums kā sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, lai aiz invaliditātes ieraudzītu individualitāti. Šis Aritas projekts palīdz parādīt bērnu personību. Fotomirklis parāda izskatu un tā neatbilstību standartiem, bet vienlaikus arī cilvēka būtību. Šis projekts arī palīdz skaidrot, ka ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti, ir tādas pašas ģimenes kā pārējie. Neesam ne alkoholiķi, ne narkomāni, ne mūsu vainas dēļ piedzimis citādāks bērns. Esam tādi paši vecāki kā citi, mīlam savus bērnus, darbojamies kopā ar viņiem, smejamies, mūsu bērni ir priecīgi un laimīgi. Esmu dzirdējusi, ka par manu Jēkabu saka «nabaga bērns». Nē, viņam ir laimīga bērnība, viņš ir dzīvespriecīgs puisītis. Cerebrālās triekas dēļ kustas citādāk, bet tas nepadara viņu par nabaga bērnu. No viņa nav jāizvairās vai jābaidās.

Kaut kādā ziņā projekts ar nosaukumu Neērtie bērni ir provokatīvs. Mums un tuviniekiem Jēkabs nav neērts. Bet nosaukums ir pareizs, jo bērni ar invaliditāti ir neērti ministrijām, valsts un pašvaldību iestādēm, sabiedrībai kopumā. Kā pret sienu sitamies sarunās ar cilvēkiem, kuriem ir lēmēj- un izpildvara. Taču, jo biežāk skaidrojam savas vajadzības, jo labāka ir izpratne. Pēdējos sešos gados attieksmē pret invaliditāti vērojama izaugsme. Tādi bērni kā Jēkabs sabiedrību padara labāku, esmu par to absolūti pārliecināta. Fotoprojekts ir solis pretī humānākai, atvērtākai, domājošākai sabiedrībai. Tas mudina paskatīties dziļāk par vispārpieņemtiem skaistuma un laimes etaloniem. Tāpēc mani uzrunāja Aritas projekts.» 

Madara ģimene: «Latvijā ir 397 bērni ar Dauna sindromu. Cik no viņiem jūs redzat?»

Ikdienā mēdzu izjust, ka mūs negrib. Atrod iemeslus, kāpēc mūsu Madaru nepieņemt vai kā izvairīties no viņa, — Velga Polinska sāk stāstu par to, kāpēc kopā ar vīru Lauri un abiem bērniem Austru un Madaru piedalījās fotosesijās. «Gribēju parādīt, ka mēs esam tāda pati ģimene kā pārējās un nekautrējamies no tā, ka mūsu bērnam ir īpašas vajadzības. Ir bijušas aukles, kas atteikušās Madaru pieskatīt, privātie bērnudārzi ir atteikušies viņu uzņemt. Esmu saņēmusi daudz atteikumu — tiklīdz uzzina, ka bērnam ir Dauna sindroms, saka nē. Bieži aizbildinās, ka nezina, kā tikt ar tādu bērnu galā. Bet, būsim godīgi, ja gribētu, uzzinātu, kā to izdarīt. Kaut arī lielākoties mediķi ir zinoši, ir gadījies runāt ar ārstiem, no kuru teiktā mati ceļas stāvus un es nesaprotu, par ko mani kaunina un liek raudāt.

Arī pašvaldības Izglītības pārvaldes darbinieks ir aizrādījis — ja Madars ies bērnudārza grupiņā, kur paredzētas logopēdiskās korekcijas nodarbības, viņš atņems grupā vietu kādam veselam bērnam, kam logopēda palīdzība noderētu vairāk nekā manam puikam. Tas parāda, cik maz ir zināms par Dauna sindromu, kāds ir izpratnes un tolerances līmenis. Kopš 2000. gada Latvijā dzimuši 397 bērni ar Dauna sindromu. Cik no viņiem jūs redzat? Cik vispār publiski redzami cilvēki ar invaliditāti? Neiecietības dēļ daudzi izvēlas palikt neredzami.

Projekta nosaukums Neērtie bērni ir patiess. Jo jebkurš vecāks grib sev veselu bērnu. Bērnam ar īpašām vajadzībām vajag daudz vairāk uzmanības, līdzekļu, laika, pacietības un pieņemšanas nekā veselam. Raugoties no sadzīviskā aspekta, Madars nav ērts. Taču nav tā, ka bērns ar īpašām vajadzībām nozīmē tikai nebeidzamas raizes un pārdzīvojumus. Piemēram, Madars spēj izrādīt tādu beznosacījuma mīlestību, kādu neesmu izjutusi ne no viena cita. Kā viņš priecājas, ieraugot mani! Nezinu daudz trīsgadnieku, kuri ir tik laimīgi, pēc divu stundu pauzītes ieraugot mammu. Esmu iepazinusies ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem, kurus nesastaptu, ja nebūtu nokļuvusi šajā īpašo vajadzību pasaulē. Madara dēļ esmu ievērojami mainījusi savus uzskatus par visu, kas notiek. Mainījušās vērtības, esmu pazeminājusi savas ambīcijas. Esmu audzināta tiekties pēc maksimuma, un no saviem bērniem arī būtu prasījusi, lai viņi būtu labākie klasē, starp labākajiem skolā un izcili vismaz vienā jomā. Bet man piedzima bērns ar Dauna sindromu, un man vairs nevajag, lai mani bērni ir vislabākie. Gribu, lai viņi dara savu spēju robežās. Nevajag desmitnieku latviešu valodas diktātā!» 

Aleksandra ģimene: «Viņš ir skaists bērns. Viņu nav jāslēpj»

Ja ģimenē ir bērns ar diagnozi, tas ir ļoti sāpīgi. Sāp ne tikai mums, vecākiem, jo ar daudz ko varam samierināties. Sāpīgi bērnam, kuram liegts tas, kas citiem ir pašsaprotami, — saka Madara Stūre. Viņas un Edgara ģimenē aug divi bērni: meita Sofija un dēls Aleksandrs. Puisītim, kuram pašlaik ir gads un trīs mēneši, diagnosticētas vairākas slimības, no kurām vissmagākā ir epilepsijas forma West sindroms. «Fotogrāfijās gribējām pateikt, ka mūsu ģimenē aug šāds bērns, kuru mīlam ne mazāk kā veselo. Centīšos darīt visu, lai viņš izaugtu pēc iespējas patstāvīgāks. Gribējās fotosesiju arī tāpēc, ka manās acīs Aleksandrs ir skaists, fantastisks bērns. Man gribējās, lai fotogrāfs attēlos parāda, ka šādu bērnu var mīlēt, par viņu var priecāties, mums viņš nav jāslēpj. Gādājot par īpašu bērnu, jāuztraucas par tagadni, nākotni, sīkumiem un globālām lietām. Jebkurš atbalsts — pāris vārdi, draudzīgs plecs, uz kura paraudāt, dzirdīgas ausis — ir zelta vērtē. Pēc šīs fotosesijas dzirdējām tik daudz sirsnīgu vārdu, ka to dēļ vien bija vērts piedalīties.»

Otrs iemesls, kāpēc Madara uzskata par savu pienākumu dalīties stāstā par Aleksandru, — West sindroms jeb infantilās spazmas ir reto slimību sarakstā, ar to saslimst vidēji viens no 2000 bērniem. Simptomi parādās vecumā līdz diviem gadiem, un ne tikai Latvijā, visā pasaulē mediķi tos nereti neatpazīst un nepareizi nosaka diagnozi. Taču šī epilepsijas forma neārstēta, pēc Madaras vārdiem, «atņem bērnam pilnīgi visu, ko viņš ir iemācījies» — bērns attīstībā regresē. «Gribam pievērst uzmanību šai slimībai, lai pēc iespējas biežāk un ātrāk tiktu atpazīti simptomi un sākta ārstēšana,» saka Madara. «Zināšanas var glābt. Es arī uzaugu sabiedrībā, kur invalīdu nav jeb, precīzāk runājot, viņi sēž mājās un tāpēc viņus neredzam. Kad nokļuvu līdzīgā situācijā, man tas šķita netaisnīgi. Pilsētvide jo-projām nav piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un tas izraisa lielas dusmas. Negribu, lai mūs žēlo, bet ar fotosesiju gribēju pateikt, ka mēs esam. Esam laimīgi tādi, kādi esam. Un mēs neslēpsimies.»

Radikāli īsts

Sācis ceļu mūzikā kā pusaudzis, kurš raizējas par skaistas balss trūkumu, grupas Pērkons solists Raimonds Bartaševics (65) kļuva par vienu no fascinējošākajām personībām Latvijas rokmūzikā

Tā cilvēkam negadās bieži — ieklīst luksusa zīmolu interjera salonā un nevilšus uz Walter Knoll sofas zem Artemide klasiskajām gaismas struktūrām apsēsties blakus Mikam Džegeram vai Nikam Keivam. Vai Raimondam Bartaševicam, grupas Pērkons solistam, kurš vienā no Rīgas dizaina saloniem projektē virtuves. «Sešos vakarā beigsies darbs, tad braukšu spēlēt,» viņš saka. Mēdz būt arī tā: piecos no rīta beidzas koncerts, paguļ divas stundas, iztīra zobus, uzvelk tīru kreklu un iet uz darbu. Otrs darbs neitralizē izdegšanas risku. «Būtu arī atkarību risks. Jo tās emocijas uz skatuves ir par stipru. Ja nav, kas iekšējo ugunsgrēku nodzēš, ir slikti.»

Uz skatuves Raimonds Bartaševics kāps arī Kulakova naktī 20. jūlijā Līvānos, kas iecerēta kā komponista Jura Kulakova 60 gadu jubilejas svinības dzimtajā vietā kopā ar Pērkonu. Līdztekus hitiem tiks atskaņotas senaizmirstas un mazāk zināmas dziesmas, ko grupa uzskata par vērtīgām un vēlas aktualizēt. Pēcāk ballītē līdz rītam plates spēlēs Uldis Rudaks un grupas Inokentijs Mārpls līderis Dambis.

Jēgpilnā anarhija

Te viņš sēž — arhitekts un rokzvaigzne. Pie sniegbaltajām džinsām un krekla todien apāvis sarkanas botas. Uz kreisā delma —
sarkans Gucci pulkstenis. Kopā ar saulesbrillēm caurspīdīgos rāmjos, tīrās arhitektoniskās līnijās, tas veido koptēlu, ko — ticams — savās lapās labprāt ievietotu pat trendīgais vīriešu modes flagmanis Mrporter.

Bartaševica stila izjūta ir leģendāra — jau sešdesmito gadu nogalē, kad nopirkt džinsus no spekulantiem viņam kā jaunam mūziķim bija par dārgu, bet audumu havajiešu kreklam pirka vienīgo un neglītāko — lielām zilzaļi melnām puķēm, kas tolaik padomju veikalā bija. «Singer šujmašīna un krekls gatavs!» No defekta tika izveidots efekts. Vēlāk, Pērkona laikos, «sēdējām Liepājas Pūt, vējiņi estrādes tualetēs ar krampīti. Es — vienā būdiņā, jo rāvējslēdzējs biksēm pārplēsts, kolēģis — otrā. Padevām pa atejas lodziņu viens otram diegu un adatu. Jo bikses bija aizšūtas, bet uz būdiņu vajadzēja. Astoņdesmitajos bija tā mode: bikses tik piežmiegtas, ka rāvējslēdzēji plīsa.»

Bartaševics nešķiroja skatuvi un dzīvi. Bija vienlīdz pamanāms un elegants abās. «Diemžēl mati gari vairs neaug kā pusaudža gados. Tāpēc audzēju bārdu. Summa nemainās no saskaitāmo kārtības,» viņš intervijā joko par savu sirmo, sīkā pīnē savīto bārdu. Vīrs, kuram pieder viena no fascinējošākajām balsīm Latvijas rokmūzikas vēsturē, balsīm, kas piecdesmit gadu garumā Menuetā, pēcāk Pērkonā spējusi izdziedāt smagākos zemtekstus un ekscentriskākās idejas.

Tie bija Jūrmalas mūzikas skolas puikas: brāļi Bartaševici, brāļi Sējāni, Adrians Kukuvass un Andris Kronbergs, kuri 1968. gada rudenī sanāca kopā un izveidoja grupu Menuets. Vēl pēc diviem gadiem leģendāru repertuāru viņiem izveidoja Imants Kalniņš, kurš tolaik meklēja izpildītājus Māra Čaklā autorvakaram — dziesmu ciklam no aizliegtās Rolanda Kalniņa filmas Elpojiet dziļi.

Atskatoties uz to laiku, Bartaševics savu balsi vērtē drīzāk kā «nebalsi». Pārvarējis milzīgas bailes, arī kompleksus, lai kāptu uz skatuves un dziedātu. «Mums grupā bija Kukuvass ar skaistu balsi. Es taisīju kontrastu — skaistajam liku pretī neglīto.»

Neglītais izrādījās tikpat pievilcīgs. Bartaševica īpatnēji suģestējošā balss skan gandrīz visos Menueta hitos — Dzeguzes balss, Alvas zaldātiņi, Dziesma, ar ko tu sācies, Melnā aronija, Dziesmiņa, dziedama pusčetros no rīta un daudzos citos. Nepārspējama ir viņa ar eksistenciālu vērienu nodziedātā Skumjā dziesmiņa sev pašam ar Imanta Auziņa vārdiem, kas sākas tā: «Nes savu nesamo/Stiep savu stiepjamo/Velc savu velkamo šā vai tā.»

Septiņdesmito gadu nogalē Menuetam piepulcējās jaunais komponists no Mediņa mūzikas skolas Juris Kulakovs. Grupā viņš tika iesaukts par Klasiku — lai arī žanrs cits, Kulakovs komponēja ar akadēmisku vērienu. Pats mēdza citēt Emīlu Dārziņu — atbildība par katru noti.

Jau 1980. gadā Kulakovs kopā ar Raimondu Bartaševicu, brāļiem Sējāniem un pieaicinot aktrisi Ievu Akurateri, izveidoja grupu Pērkons. Šeit pavērās lielas iespējas Bartaševica talantam: suģestējošais balss tembrs apvienojumā ar harismātisko personību, paša izveidotu kustību partitūru katrai dziesmai un neatkārtojamo stilu uznesa mūziķi slavas augstumos. Rokmūzikas kritiķis Uldis Rudaks atceras: kā pusaudzis astoņdesmitajos gados bijis pārņemts tieši ar Bartaševica skatuves izpausmi. «Elki nebija Igo vai Brīze, bet tieši viņš. Izcils mākslinieks, ļoti artistisks, vienmēr elegants. Viņš man bija etalons.»

Viena no raksturīgākajām Bartaševica īpašībām — ekstrēms godīgums, īstums uz skatuves. Kā ievērojis Rudaks, koncertos pēc mūziķa kustībām aizvien varot pateikt, cik interesanti viņam ir tas, kas notiek,— Bartaševics neprot samelot skatītājiem.

Ļoti liela nozīme gan Menueta, gan Pērkona dziesmās vienmēr bijusi vārdiem —
Imants Kalniņš, pēcāk arī Juris Kulakovs savām kompozīcijām konsekventi izvēlējās jēgpilnu dzeju — Čaklā, Melgalva, Elsberga, Veidenbauma rakstīto. Šajos darbos uz skatuves Bartaševics muzikāli un semantiski ienira tā, ka klausītājiem neatlika nekas cits, kā, elpu aizturējušiem, raudzīties performancē. Iedziļināties, par ko tad viņš dzied.

Lūk, mūziķa skaidrojums vienai no visu laiku ekstravagantākajām un populārākajām Pērkona dziesmām Balāde par gulbi ar dzejnieka Māra Melgalva vārdiem: «Ak vai   cik stulbi/Ir nosist gulbi/Bet stulbāk vēl ja vēlāk žēl/Tad ir tik velnišķīgi stulbi — ik rietā sarkans gulbis kvēl/Tik stulbi kvēl/Ka jāsit vēl.» Raimonds Bartaševics: «Katrs par to dziesmu var domāt, ko grib. Ja uzskata par stulbu — let it be*. Ja kāds domā par dabas aizsardzību — lai tā būtu. Man tas gulbis ir mietpilsonisma, banalitātes kvintesence. Ja tādā kontekstā paskaties, tad ir jautājums — vai vērts pret to cīnīties? Vai cīnīties ir stulbi? Noraut ierasto tepiķi no omītes grīdas —  vai vajag? Omīte pēc tam kreņķēsies. Vai vajag protestēt? Sevišķi pret savu mīļo cilvēku mietpilsoniskumu.» Šo hitu Kulakovs sarakstīja 1983. gadā. «Padomju laikos jaunam cilvēkam jau tieši savējie bija tā nepārvaramā vara. Politbirojs — jau daudz tālāk,» komentē Bartaševics. Bet par Pērkonu kā protesta formu: «Mūsu dziesmās bija nekaunība, anarhija, taču gaumīga. Jo apakšā visam bija izglītība.»

Bartaševics bija Jūrmalas mūzikas skolā absolvējis vijoles klasi. Pēcāk studējis arhitektūru. Profesoru ironiski iesaukts par Pēru Gintu, jo nāca un gāja, kad gribēja, nepakļāvās prasībām piezemēt spilgto vizuālo tēlu.

Izglītības vokālajā mākslā, kā daudziem spilgtiem talantiem rokmūzikā, viņam nebija. Juris Kulakovs atstāsta kādu nevilšu sarunu ar Latvijas Nacionālās operas solistiem: jaunībā bijuši fascinēti no šīs Pērkona balss, tikai, kad izstudējuši akadēmisko operdziedāšanu Latvijā un papildus arī Itālijā, sapratuši, ka Raimondam vokālās tehnikas nemaz nav. «Ir suģestējošs balss tembrs, harisma un tas, ka piepilda dziesmas ar saturu, nevis paštīksmē smuki izdzied notis. Un, kā mūzikas skolu pabeidzis vijolnieks, viņš nošu augstumus intonē tīri,» tā Kulakovs.

Kopā ar Pērkonu Bartaševics izpildījis tādas Latvijas roka zelta klasikas vērtības kā Balāde par gulbi, Sapumpurots zars, Gandrīz tautasdziesma, Mana dienišķā dziesma, Baletomānija. Vienkāršo, melodisko Pie baltas lapas, kurai ar savu balsi piešķīra īpašu emocionalitāti, padarot to par vienu no aizkustinošām mīlestības himnām latviešu rokmūzikā.

Ar grupu Pērkons 1987. gadā festivālā Liepājas Dzintars. Tajā gadā grupa pirmoreiz pēc divkārtējiem aizliegumiem uzstāties pilnībā atjaunoja savu darbību. Viņi kļuva par šī festivāla laureātiem, bet gada nogalē Mikrofona aptaujā dziesma Gandrīz tautasdziesma ieguva trešās populārākās dziesmas statusu

Kā viss sākās?
Bērnībā man bija dažādas iespējas — koris, tautiskās dejas, bet aizgāju uz rokenrolu. Izdarīju izvēli. Tas, kas esmu šodien, ir četrpadsmitgadīga bērna izvēle. Man iekšā ir tas rokenrols.

Rokmūzikā ienācāt caur Menuetu, toreiz jums bija tikai 15 gadu.
Esmu pabeidzis tagadējo Andreja Pumpura ģimnāziju un Majoru mūzikas skolu. Spēlēju vijoli. Svētdienās dziedāju baznīcas korī — vecāki bija katoļi. Skolas biedri bija Sējāni, Kukuvass, Kronbergs. Visi ieinteresēti mūzikā, tāpat kā mēs ar brāli. Taisām grupu! Tāds bija sākums.

Jums tajā laikā bija priekšstats, ko spēlēsit?
Man liekas, dzīvē visas lietas notiek kā brīnums. Neko nevar izskaitļot. Ja mākslā izskaitļo, tu liekuļo. Es nekad neesmu skaitļojis. Mūzika ir vajadzīga man. To daru sev.

Mēs katrs gribējām kaut ko darīt mūzikā. Likteņa pirksts, ka ielēcām pirmajā vilcienā. Sešdesmito gadu otrajā pusē Latvijā sākās rokenrols. Ceturtdienas, piektdienas rītos nācām uz skolu un teicām viens otram — tu dzirdēji [radio]?! Visas grupas bija jaunas, viss tikai vēl nāca gaisā.

Otra svarīga lieta: vieni rokmūzikā aizgāja kopēšanas virzienā. Angliski neprata, bet kaut ko spēlēja — Dilaila, Dilaila! Mēs sapratām: tas neder. Gribējām dziesmās integrēt labu dzeju. Mums bija labs piemērs: grupa Katedrāle — Šmīdbergs, Šimkus. Ko viņi izdarīja? To, ko arī Imants Kalniņš: latviešu līdzskaņus, šņāceņus — defektus, pārvērta efektā. Piemēram (iedziedas), «šīīī» — fonētiski liekas, ka dzied angliski, bet tas ir latviešu vārds. «Šī zeme mūsu.»

Ir mūzikas tirgus. Un ir rokenrols. Tu izvēlies, kā dzīvot.

Vai jau pirmajās reizēs uz skatuves jutāt — publika klausās, ir efekts?
Īstenībā notika kompleksu pārvarēšana. Vienīgais, kas dod rezultātu cilvēka dzīvē — sevis pārvarēšana. Bail man bija totāli. Taču kaifs ir lipīgs, un mēs kaifojām. Ja mūziķis kaifo, arī publika kaifo. Mākslīgi to radīt nevar.

Iekšēji jums tajā laikā, sešdesmitajos, visu laiku bija jāfiltrē: vai palaidīs uz skatuves, vai pie vecākiem neieradīsies čeka — ko tie dēli dara!
Laime, ka mēs par to nedomājām. Ja būtu domājuši, neko neizdarītu. Visspēcīgākā enerģija pasaulē ir bailes. Tās paralizē, liek palikt par liekuli. Taču mēs bijām jauni un nepieredzējuši. Sākumā Menuetā gan nebijām kaitīgi — spēlējām vienkārši tautasdziesmas, pirmās Imanta Kalniņa dziesmas. Tā bija platforma, kur aprobējām savas idejas, tur tās lēnām dzima. Tajā laikā kino, teātrī, mūzikā bija disidentu pulciņš — Rolands Kalniņš, Imants Kalniņš, daudzi citi. Arī dzejā — kāds no blociņa tev naktī nolasa to, ko oficiāli nekad nepublicētu. Savā mākslā viņi runāja zemtekstos. Viss kūsāja, virda, vārījās. Tas, kas man vienmēr paticis, ir īstums. Nedrīkst tēlot, pie velna!

Spēja būt autentiskam — ne katram tā dota, kā jūs domājat?
To var nopirkt, maksājot dārgi — ar sevi. Vienīgais, ko tu vari, — atteikties. Ir jāatsakās no daudz kā. Ja neesi partijas līnijā, nedabūsi darbu. Ja nedziedi par Ļeņinu, netiec uz konkursa finālu. Ja gribi garus matus, kara komisariāts tevi ietrieks vissliktākajā armijas daļā, ņirgāsies. Un tā tālāk. Visu laiku vajag maksāt, maksāt, maksāt par savu brīvību. Ne visi tam ir gatavi. Vairākums grib normālu dzīvi bez problēmām.

Raimonds Bartaševics koncerta laikā 80. gadu otrajā pusē

Vai varat mazliet ieskicēt savus ģimenes apstākļus? Ja vecāki bija ticīgi, tad jau bijāt saskāries ar represīvu attieksmi no varas.
Es laikam biju diezgan gudrs bērns. Zināju, ka melot nevajag, bet ir brīži, kad vajag paklusēt.

Vecākiem bija izdzīvošanas instinkts. Viņu ģimenes bija gājušas cauri izsūtīšanām, kariem. Manā bērnībā izsūtīšanas jau bija beigušās, bet cilvēkus biedēja ar neskartajām zemēm. Tur sūtīja gandrīz kā nāvē. Vecāki šausmīgi baidījās. Lūdza, lai nevienam nesaku, ka ejam uz baznīcu. «Nestāsti, ko mājās runājam!» Paps klausījās Amerikas balsi, viņš bija leģionārs.

Vai ģimenē esat pirmā mūziķu paaudze?
Nevienam mūsu grupā nebija mūziķu ģimenes vēsturē. Esam pirmā paaudze. Tagad gan sāk veidoties mūziķu dinastijas.

Mācījos zīmēt, studēju arhitektūru. Vecāki mums ar brāli deva iespējas. Mēs nebijām pārtikusi ģimene, bet esmu pateicīgs, ka mūs aizsūtīja uz mūzikas skolu, par ko arī bija jāmaksā. Maksa par diviem bērniem — tā bija liela nauda.

Sākumā par mūzikas skolu biju pavisam nelaimīgs. Gribējās skriet uz jūru, futeni spēlēt. Vasaras brīvlaiks, visiem bērniem — atpūta, bet es, nolicis priekšā Fenimora Kūpera grāmatu, lasu un vienlaikus čīgāju gammas.

Kā jūs atradāt savu balsi?
Stāsts par balsi ir līdzīgs stāstam par kompleksiem, kas jāpārvar. Kad sapratu: man nav ne Lihtenberga, ne Žorža Siksnas balss, nolēmu — nevajag! No defekta taisīju efektu. Kā man pateica viena aktrise, var dziedāt nevis ar balsi, bet aknām. Un es to daru.

Atteicis savārstījumam
Intervijā Bartaševics vairākkārt uzsver, ka nav izpildītājs, jo dzied tikai to, ko grib un jūt kā savu. «Ja nejūtu, es nevaru nodziedāt.» Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc leģendāro Pērkona balsi nedzird uz lielām svētku koncertu un izklaides skatuvēm. Arī par ļoti labu honorāru nē? «Nauda… Es uz to skatos tā: nu, ir tev daudz, vari sēdēt dārga koncerta pirmajā rindā, riņķī nes ikrus un šampanieti, uz skatuves dejo vislabākie un dārgākie. Un vari tā: pie ugunskura dziedāt pats, divas spīdošas actiņas pretī, un no tā tev vislielākais kaifs.»

Par radikālo patiesumu turpinot: nez, vai mūziķis pats atceras, bet jaunībā viņš komponistu Kulakovu izārstējis no dzejošanas. Juris Kulakovs stāsta: «Biju uzrakstījis veltījumu kolēģim [grupas Zodiaks līderim] Jānim Lūsēnam. Lai arī Māris Melgalvs reiz izteicās, ka man piemīt absolūtā dzejas dzirde, šis dzejolis bija savārstījums ar atskaņām «roks», «Zodiaks», «labs». Raimonds pateica: tādu sūdu es nedziedāšu! Ar to viss beidzās, dziesmu mēs neatskaņojām.»

Bartaševica totālā pašatdeve uz skatuves piecdesmit gadu garumā nav bez veselības sekām: 2006. gadā Pērkona jubilejas koncertā Dzintaros viņš piedzīvoja infarktu. Vēl koncerta pirmajā daļā dziedāja, bet starpbrīdī ar ātrajiem tika aizrauts uz Stradiņiem. Intervijā mūziķis stāsta: «Nekā skaista tur nav — nokrist ar sirdi uz skatuves. Tas tā notika, jo gadus trīsdesmit domāju, ka man sāp māga. Izrādījās, ka tā ir sirds. Sāpēja, kamēr plīsa.» Izārstējies viņš atkal kāpa uz skatuves. «Patiesībā laime, ka nezināju,» viņš atzīstas. «Būtu zinājis, būtu negribot uz skatuves taupījies.» Pēc pāris gadiem mūziķis piedzīvoja otro infarktu. Bet tagad: «Ir bailes no trešā. Taču man jādara tas, ko jūtu un gribu. Es gribu būt uz skatuves. Mana laime ir, ka dzīve lielās līnijās ir notikusi. Lielākā vērtība man ir brīvība. Un tā man ir.»

*Lai tā būtu — angļu val.

Pilnīgs Lulū!

Mums garšoja alus un gribējās ēst — tik vienkārši trīs Pica Lulū īpašnieki skaidro, kā Rīgā sāka picu cepšanu. Bizness pamatīgi izpleties 25 gados, ko viņi paši salīdzina ar laulību

Relaksēti, smaidīgi un optimisma pilni. Viens otru ik pa laikam pavelk uz zoba, un tad visi kopā garšīgi smejas. Pilnīgs Lulū. Tā var teikt par trim uzņēmējiem — Pēteri Ruģeli, Elmāru Tanni un Kasparu Sūniņu, kuri pirms 25 gadiem, tolaik būdami divdesmitgadnieki, ieveda Latvijā jaunas vēsmas. Īstu picu un Tuborg alu! Šo gadu laikā viņiem izdevies izveidot picēriju ķēdi, kurā pērn izcepts gandrīz pusmiljons picu, nopelnot kompānijai vairāk nekā 430 tūkstošus eiro.

Ideja par kopīgu picēriju Rīgā trijotnei aizmetās jau 1992. gadā. «Sapratām, ka Latvijā pēc neatkarības atgūšanas varētu būt tukša niša visam. Dažreiz smejos, ka varējām vērt vaļā arī banku,» joko uzņēmuma līdzīpašnieks Pēteris. Elmāru viņš pazina kopš bērnības, ko abi pavadīja Kanādas pilsētā Toronto. 1991. gadā turp no Latvijas atbrauca arī Kaspars — lai strādātu Mārtiņa Rītiņa restorānā, kur Elmārs bija pavārs. Tā trijotne iepazinās un nolēma atvērt savu picu biznesu Rīgā.

Mantojums no veļas mazgātavas

Satieku uzņēmējus Vecrīgā, Audēju ielā, kur iekārtots plašs un mājīgs Pica Lulū birojs. Tieši pāri ielai — Audēju ielā 5 pirms ceturtdaļgadsimta iesākās viņu bizness.

Telpas atrast tolaik nemaz nebija viegli. Privatizācija vēl nebija noslēgusies, ēkām nebija saimnieku. «Bija maziņš bardaciņš,» deviņdesmito gadu sākumu atmiņā atsauc Kaspars. Audēju ielā viņiem izdevās noīrēt 17 kvadrātmetru lielu ēdamzāli ar tikpat lielu virtuvi. Tomēr picas viņi šeit necepa, lai gan gribēja. No Kanādas atbraukušie jaunieši nebija iedomājušies, ka telpās, ko viņi īrēja vecpilsētas sirdī, varētu būt nepietiekama elektrības jauda — picu krāsnij nepietika. Īres līgums bija jau parakstīts, tāpēc viņi mainīja ieceri un atvēra sendviču ēstuvi Fredis. Rīgā tas tolaik bija kas jauns.

Cilvēki Fredi gāza riņķī. Mazajās telpās visiem vietas nepietika, tāpēc apmeklētāji drūzmējās pat uz ielas. Oficianti alus glāzes novāca no palodzēm, turklāt alus bija dārgākais Rīgā — dāņu Tuborg, kas tikko bija ienācis Latvijā. «Tirgojām vidēji piecas mucas vakarā. Uz 17 kvadrātmetriem! Rekords bija 11 mucas. Atbrauca Tuborg pārstāvji no Dānijas un nevarēja saprast, kur mēs to alu liekam,» atmiņās kavējas Pēteris.

Pēc gada, 1994. gadā, viņi atvēra pirmo Pica Lulū — Zirņu un Valdemāra ielas krustojumā, kur balto ķieģeļu daudzdzīvokļu mājā tā atrodas joprojām. Jau no sākuma viņi zināja, ka strādās ar piegādi, tāpēc ļoti labi noderēja veļas mazgātavas mantojumā atstātais telefona numurs, kuru uzņēmēji atceras no galvas joprojām — 36 1234. Kamēr apmācīja darbiniekus, paši gan picas cepa, gan izvadāja. Vieta bija veiksmīga — cilvēki brauca no visām malām. «Tie laiki bija pilnīgi citādi,» iesāk Elmārs, un viņu veikli papildina Pēteris: «Kaut vai iepirkšanās. Mums bija sagādnieks, kas katru dienu skrēja uz tirgu. Maizi sendvičiem ņēmām no Miera un Brīvības ielas stūra, kur bija liela ceptuve.» Turklāt nebija kases aparātu, atgādina Kaspars.

Pēc dzelzs priekškara krišanas tādas picas, kādas sāka cept Lulū, Latvijā bija jaunums. Iepriekš bija tikai biezās, bulciņām līdzīgās. Un cilvēki arī īsti nezināja, kā tās ēdamas — ar rokām ēst nebija pieņemts. Lai to mācītu, uz picēriju sienām bija uzzīmētas nosvītrotas dakšiņas un nazīši, kā arī bildes ar cilvēkiem, kas picas šķēli tur rokā. «Arī mūsu sendvičus sākumā daudzi ēda ar dakšu un nazi,» ķiķina Elmārs.

Tolaik radās arī lipīgais Pica Lulū džingls, kas šur tur skan joprojām. Adaptēta dziesma par mazo Lulū. «Mīlu, Pica Lulū. Ēdīšu tik tevi vien,» ko iedziedāja Fredis un Ufo.

«Mūsu futbola komanda»

«Mēs vienmēr esam mēģinājuši būt jautra firma. Ticējuši, ka vajag tā: Work hard, play hard*. To cenšamies pārnest arī uz mūsu darbiniekiem, lai gan zinām, ka cepšana, gatavošana un piegāde ir smags darbs,» saka Elmārs. Joki ir ne vien Lulū asprātīgajās reklāmās, bet pat nosaukumā. SIA LATER, kas fonētiski skan kā See you later jeb redzēsimies vēlāk. «Gribējām lai ir See you later, aligator**, bet latviski tas neskanēja labi,» piebilst Elmārs.

Lai gan uzņēmumā tagad ir mārketinga komanda un iepriekš bija noalgota arī mediju aģentūra, komunikācijas koncepciju īpašnieku trijotne joprojām uzmana paši. «Pica ir sociāls ēdiens. Tur ir astoņas šķēles. To parasti pasūta vairākiem cilvēkiem, nevis vienam. Tam vajadzētu radīt prieku. Atver kasti — redzi to krāsaino picu. Mārketingam jāiet kopā — tam jābūt jautram, ar smaidu, to mēģinām arī ieturēt,» skaidro Pēteris. «Pilnīgs Lulū. Katrā lietā tādam jābūt,» piemetina Elmārs. Kas tas īsti ir, trijotne nevar definēt, bet to var sajust, viņi skaidro.

Kopumā Lulū komandā darbojas 330 cilvēki. Lai to saliedētu, notiek sporta spēles, Ziemassvētku balles un divreiz gadā arī olimpiciādes, kurās picērijas veido savas komandas un sacenšas dažādās disciplīnās, arī radot jaunas picu receptes.

Kontakts ar darbiniekiem trijotnei ir svarīgs. Jo «tā ir mūsu futbola komanda». Turklāt uzņēmumam jāspēj nodrošināt, ka visās 14 picērijās viena pica garšo vienādi un sastāvdaļu daudzums ir tieši tāds pats. Darbinieku mainība ir liela, tāpēc kompānijā strādā trīs treneri, kas braukā pa picērijām un apmāca darbiniekus. Tāpat arī kvalitātes kontroles speciālisti, kas pārliecinās, lai kvalitātes latiņa nenoslīd uz leju.

Kopumā kādas desmit picu receptes ir tādas, kuras nāk līdzi no 1994. gada — paša sākuma, bet pieprasītākās ir Desu, Trio un Bekona. Picērija seko modes tendencēm, tāpēc tagad piedāvā arī veģetāriešu un vegānu picas. Pēteris saminstinās, kad vaicāju, vai viņi ir pirmie Rīgā, kas cep picas vegāniem. «Nemāku atbildēt, gan jau ir vēl kādam,» viņš saka, bet Elmārs viņu ķircinoši izsmej: «Gan jau, gan jau, gan jau,» it kā norādot, ka te nu bija īstais brīdis sevi palielīt.

Pašiem viņiem vismīļākā ir Bekona pica. «Bekons uz picas ir kā narkotika. Tie tauciņi…» Pēteris garšīgi novelk. Viņi stāsta — 25 gadu laikā picas diezgan daudz noēdušies, bet tās joprojām garšo. «Tas ir pats labākais. Mēs nevis braucam garām mūsu picērijām un skatāmies tikai apgrozījumu, bet arī paši to ēdam. Un tās ēd arī mūsu bērni,» saka Kaspars. Tā esot viņu latiņa picas un to sastāvdaļu kvalitātei — «jābūt tādām, ko mēs dotu saviem bērniem». Tādēļ Lulū netiek izmantots, piemēram, siera izstrādājums, bet gan tikai īsts siers. «Zinām, ka citas picērijas tādus izmanto. Staipīgums it kā ir. Garša pat it kā ir. Bet vai tu kaut ko tādu dotu savam bērnam? Mūsu bērni ir izauguši ar mūsu picām, un šobrīd liekas, ka ir normāli, vai ne?» Pēteris ar smaidu vēršas pie pārējiem kolēģiem. «Ja neskaita trešo ausi un sesto pirkstu,» trijotne atkal ļaujas smiekliem.

Biznesā kā laulībā

Latvijas ēdināšanas biznesā ir problēmas, par kurām runā daudzi citi ēdinātāji, — liels nodokļu slogs, ēnu ekonomika. Kad iesāku par to runāt, uzņēmēji viegli aizsvilstas. «Kāda starpība starp kafejnīcu, autoservisu vai frizētavu? Ja frizieris slikti strādā, pie viņa neiet klienti, viņš nevar nomaksāt nodokļus, viņš bankrotē. Tiem, kas nevar samaksāt nodokļus, bodīte jātaisa ciet,» skarbs ir Kaspars un pārējie piekrītoši māj ar galvu. «Ir jāprognozē, jāturas pie cipariem. Ir jābūt disciplīnai. Cilvēki iedomājas, ka attaisīs kafejnīcu, dzīvos la la lā — tra la lā un viss būs baigi forši. Tā nenotiek nekur pasaulē. Ja puse no tiem, kas nemaksā nodokļus, aiztaisītos ciet, tad tiem, kas strādā godīgi, būtu divreiz vairāk klientu,» viņš turpina. Tam piebalso arī Pēteris: «Cik gadus dzīvojām no rokas mutē, jo turējāmies pie godīgas nodokļu politikas, kamēr citi mūs apsteidza, nodokļus nemaksājot. Tas kropļo tirgu, un tiek apzagts Latvijas iedzīvotājs. Sorry***, mēs par šito uzvelkamies!»

Elmārs piebilst: «Mūsu veiksmes pamatā ir tas, ka esam profesionāli — mums ir finansists, gada plāns, mārketinga budžets. Problēma ir, ka šīs kafejnīcas nenodarbojas ar biznesu. Mēs it kā runājam par to, ka mums ir jautri. Bet mums ir arī bizness.»

Un šajā biznesā bijuši grūti brīži. Arī lielā krīze pirms desmit gadiem, kad knapi izdevās noturēties virs ūdens. «Uzņēmējdarbība perfekti atspoguļo dzīvi. Ir grūtie brīži — nomirst kāds radinieks vai ir grūti ar naudu. Ir ķīvēšanās, rīvēšanās. Kā vīram ar sievu. Bet jātiek tam pāri, jātur priekšā mērķis. Esam visādiem brīnumiem izgājuši cauri, turējušies kopā. Tas mūs padara stiprākus un tīri laimīgus,» saka Pēteris. «Tā ir mūsu 25 gadu kopīgā laulība,» atjoko Kaspars, bet Elmārs pavaicā: «Mēs neesam situši viens otru vēl nekad, ne?» Pēteris: «Tas uz vecumdienām — ar spieķīšiem.»

Trīs valdes locekļi uzņēmuma ikdienas darbā «nemaisās». «Mums ir izpilddirektors, mārketinga direktors, personāldaļas speciālists, kvalitātes kontroles direktors,» Elmārs uzskaita. «Daudzi restorānu īpašnieki maisās mikro lēmumos, lai gan patiesībā viņiem vajadzētu skatīties uz lielo bildi. Mēs ielikām uzņēmuma vadībā profesionālus cilvēkus,» viņš turpina. «Un, kad ļāvām tiem cilvēkiem lielāku vaļu, mums riktīgi labi aizgāja bizness,» stipro komandu uzslavē Pēteris.

Vai Lulū plāno iziet arī ārpus Latvijas? «Pa visu pasauli,» iesaucas Pēteris un tad uzreiz atgriežas pie nopietnības: «Daudz ir domāts un fantazēts. Bet šeit ir liels pieprasījums, labs tirgus, kas mums vēl pilnībā jāapgūst. Varbūt pēc tam mēs spersim nākamos soļus, bet, godīgi sakot, mēs nezinām, kur.» Elmārs smaida: «Bali izklausās baigi labi. Atvērt mazu picēriju un pasēdēt pludmalē.» Un Pēteris piekrīt: «Uz vecumdienām to vajadzēs!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Neatkarība un atbildība. Tas, ka esam izveidojuši kaut ko tik lielu un stipru — nopietnu uzņēmumu, ar ko varam lepoties. Turklāt process ir interesants, tas sagādā baudu»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Mums bijis tik daudz kļūdu, piemēram, fokusa zaudēšana. Un kļūdīties drīkst, bet pēc tam ir jāiet uz priekšu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Matemātiku vajag mācīties skolā! Ja nemācēs rēķināt, nekas nebūs. Biznesa plānam jābūt balstītam uz cipariem. Čujs ir forši, bet ir svarīgi pielikt klāt faktus un pamatojumu. Neatveriet restorānu tikai tāpēc, ka jums ir labs pavārs! Šodien pavārs ir, bet rīt aizbrauks. Ko tu darīsi? Pamatā ir jābūt drošai koncepcijai.»

* Strādā no sirds, atpūties no sirds — angļu val.

** Uz tikšanos, krokodil — angļu val.

*** Piedod — angļu val.

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi

No 19. jūlija

IZSTĀDE. VISI VIĻŅI PIEDER JŪRAI FOTOGRĀFIJAS MUZEJĀ. Fotogrāfes Elīnas Rukas izstādē iekļauti darbi no cikla Aqueous, kas tapis, domājot par jūru, kurai piemīt milzu spēks gan vilināt, gan atgrūst. Ūdens nepārtrauktā kustība, amorfā daba, daudzveidīgums un dažādība, mainība un noslēpumainība autorei ir stimuls mākslas radīšanai. Fotomuzejs.lv

21.-22. jūlijs

FESTIVĀLS. ZAĻAIS STARS PĀVILOSTĀ. Festivāls tradicionāli tiks atklāts ar nakts koncertu Sakaslejas baznīcas dārzā. Nākamajā dienā — amatnieku tirdziņš, bet desmitos vakarā pludmalē pie mola lielkoncerts, kurā uzstāsies Turaidas roze, Ainars Virga, Žoržs Siksna, Antra Stafecka un  citi. Biļetes cena 10 €.Bilesuparadize.lv

No 21. jūlija

KONCERTI. SKĀRDA BUNGU TŪRE DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Ar koncertu Jelgavā, Lielupes pļavā pretī Jelgavas pilij grupa Prāta Vētra sāks vērienīgu koncertturneju. Koncerti notiks arī Valmierā (28. jūlijs), Ventspilī (3. augusts), Daugavpilī (11. augusts), Rīgā (17. augusts). Koncertos muzicēs arī pašmāju grupa Sudden Lights. Biļetes cena 25 — 85 €.Pratavetra.lv

24.-28. jūlijs

FESTIVĀLS. JŪRMALAS FESTIVĀLS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Pieci krāšņi koncerti, kuros uzstāsies Latvijā un pasaulē atzīti mūziķi – Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais, Ksenija Sidorova, Egils Siliņš, Alisa Zinovjeva, pianisti Osokini, Vineta Sareika, Daniils Bulajevs, Jūrmalas festivāla orķestris un diriģents Ainārs Rubiķis. Biļetes cena 10 — 50 €.Bilesuparadize.lv

JEFTA – ES un Japāna noslēgušas brīvās tirdzniecības līgumu

Otrdienas rītā Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks tviterī lepni pavēstīja, ka tikko Japānas premjers Šindzo Abe, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un viņš, Donalds Tusks, ir parakstījuši šo vēsturisko dokumentu, kurš atcels tirdzniecības ierobežojumus ES un Japānas starpā.

Japāna ir trešā lielākā ekonomika pasaulē aiz ASV un Ķīnas, un līgums, kurš spēkā stāsies nākamajā gadā, paver lieliskas iespējas Eiropas, tātad arī Latvijas uzņēmumiem. Kopā ES un Japānā dzīvo pāri par 600 miljoniem iedzīvotāju – tas ir nozīmīga apjoma tirgus. Japānā dzīvo 127 miljoni cilvēku. Speciālisti lēš, ka ES eksporta uzņēmumi, pateicoties līgumam, varēs ietaupīt vienu miljardu eiro un arī eksporta apjomi pieaugs.

Saprotams ir žurnālistu prieks, ka laikā, kad neaprēķināmais ASV prezidents ir radījis apjukumu starptautiskajā tirdzniecības kārtībā, viņi var lasītājus iepriecināt ar šo lielisko jaunumu. Stāstot par līguma noslēgšanu, mediji piemin, ka tas esot jāvērtē kā skaidrs signāls Donalda Trampa muitas politikai. Nezinu gan, vai šo līgumu, sarunas par kuru tika sāktas jau 2013. gadā, kad par Trampu runāja ja nu vienīgi klaču prese, būtu jānodēvē par kādu īpašu zīmi pret Trampu. Tomēr tā parakstīšana patiešām ir pretstats trampiskajām “ziloņa dejām” starptautiskās tirdzniecības jomā.

Tirdzniecības kari nekad neko labu nav atnesuši un jācer, ka mums izdosies arī tagad pasargāt pasauli no šī pagātnes relikta ietekmes. Parakstītais JEFTA līgums tādā ziņā patiešām ir cerību zīme.

Kritiķi gan brīdina, ka JEFTA varētu novest pie augstākām cenām par dzeramo ūdeni vai papildus izdevumiem atkritumu pārstrādātājiem, tomēr Eiropas Komisija šos pārmetumus atzīst par nepamatotiem. “Pretēji apgalvotajam šis līgums neparedz tādu pašvaldību pakalpojumu kā ūdens apgādes vai attīrīšanas deregulāciju vai privatizāciju,” uzsvēra EK.

Ja arī kādreiz mums Latvijā šķiet, ka Brisele ir tālu un Japāna vēl tālāk, tad šodienas notikums pierāda, ka arī mums kā ES dalībvalstij ir ne tikai ietekme (līguma parakstīšanu ES vadībai ir deleģējusi arī mūsu valsts) uz pasaules norisēm, bet arī mēs lielā mērā iegūstam pavisam konkrētus labumus no dalības pasaules bagātāko valstu klubā. Diezgan droši var teikt, ka Latvija viena tādu līgumu nebūtu parakstījusi. Tam mums vajadzētu augsta līmeņa speciālistus šādu sarunu vadīšanai, kuri ja arī ir Latvijas rīcībā, tad ļoti ierobežotā skaitā. Tagad mūsu uzņēmumi varēs izmantot ES noslēgtā līguma iespējas.

Ar Japānu vien ES aktivitātes brīvās tirdzniecības attīstībā nebeigsies. Jau ir sākušās sarunas ES un Austrālijas starpā par līdzīga līguma noslēgšanu.

“Šajos grūtajos laikos ir uzmundrinoši redzēt, ka Austrālija tāpat kā mēs atzīst, ka no laba tirdzniecības līguma ieguvējas ir abas puses,” vēl jūnijā sacīja ES Tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma. Laiki patiešām ir grūti – ASV vēlas norobežoties no visas pasaules. Bet ja atceramies, ka ideja par līgumu ES un Austrālijas starpā radās jau 2011. gadā un tikai tagad ir sāktas sarunas, tad var noprast, ka grūdienu šim solim ir devusi arī Trampa veidotā politika.

Tirdzniecības barjeru noņemšanas jomā ES iet ātriem soļiem uz priekšu – jau pagājušajā gadā stājās spēkā līgums ar Kanādu CETA. Pavasarī labu attīstību pieredzēja sarunas ar muitas atcelšanu starp ES un Meksiku. Šobrīd notiek sarunas arī ar Singapūru, Indiju un Indonēziju. Savu kārtu rindā uz sarunu sākšanu gaida Dienvidamerikas valstu apvienība Mercosur, kuras tirgus aptver 300 miljonus iedzīvotāju.

Šajā sakarībā būs interesanti redzēt, kā Liebritānijai veiksies šādu līgumu slēgšana pēc Brexit, kad viņiem būs jāiziet no ES noslēgtajiem brīvās tirdzniecības līgumiem – vai vispār pietiks kapacitātes, lai šīs valstis spētu vest sarunas paralēli ar daudzām valstīm. Ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts, tad izredzes uz šādu sarunu uzsākšanu būtu ļoti minimālas.

Latvijas uzņēmumiem par to nav jāraizējas, viņi var izmantot ES dotās iespējas. Krievijas tirgus jau labu laiku kā nav vairs pievilcīgs – gan ieguldījuma drošuma dēļ, gan kopējās ekonomiskās attīstības dēļ. Par to nav jāraud. Ir jāizmanto iespējas, kuras mums tagad ir dotas. Var pievērst savu uzmanību, piemēram, “Atlantiskajai aliansei” – 2012. gadā nodibinātajai brīvās tirdzniecības zonai, kurā ietilpst Meksika, Čīle, Kolumbija un Peru. Ar visām šīm valstīm Eiropas savienībai ir brīvās tirdzniecības līgumi. Piemēram, Kolumbijas tirgus aptver 50 miljonus iedzīvotāju un tagad ir pavisam tukšs. Vairākus gadu desmitus ilgušais pilsoņu karš ir noslēdzies un valsts steidz atgūt kara gados nokavēto. Čīle savukārt ir reģiona stabilākais tirgus ar lielāko pirktspēju. Tiesa gan, arī ar augstāku piesātinājumu. Savukārt Peru piedāvā vēl nepiepildītu tirgu un labus augšanas rādītājus – 4 līdz 5% gadā.

Pasaulē ir citi perspektīvi reģioni, mums nebūt nav iemesla atkal un atkal sūroties par “zaudētajām iespējām Krievijā”. Starp citu, franciski runājošās Rietumāfrikas valstis arī piedāvā lielas iespējas – Ziloņkaula krastā patlaban ir īsts ekonomiskais uzplaukums, ekonomika aug 7% gadā. Senegāla jau kopš gadu desmitiem ir viena no reģiona politiski un ekonomiski stabilākajām valstīm, kura vēl piedevām ir eiropeiski orientēta. Arī Ganā ir plašas izredzes gan medicīnas, atjaunojamo enerģiju, gan lauksaimniecības un citās jomās.

Arī šajā pasaules daļā ES ir parūpējusies par iespējām saviem uzņēmumiem – ir noslēgti bilaterālie preferences līgumi, kurus izmantot var arī Latvijas uzņēmumi. Mēs stāvam labās pozīcijās, atliek vien tās izmantot.

 

Autore ir žurnāliste

Kinojaunumi

Mamma mia! Mēs atkal esam klāt / Mamma Mia: Here We Go Again! Desmit gadus pēc britu režisores Filīdas Loidas muzikālās komēdijas, kur līdzās Merilai Strīpai plejāde slavenu aktieru kaismīgi izpilda grupas ABBA hitus, ir tapis turpinājums. Galvenā atrakcija, protams ir aktieru, tostarp arī Pīrsa Brosnana un Kolina Fērta aušošanās naivi vasarīgajā stāstā. Šoreiz tas vēsta par Strīpas atveidotās britu viesnīcnieces Grieķijā vētrainajām jaunības dienām, kas iepriekšējā filmā palika neizķidātas. Neesmu redzējusi. Kino no 20. jūlija.

lll Neparastais Faķīra ceļojums / The Extraordinary Journey of the Fakir. Cukursaldā piedzīvojumu drāma par jauna indiešu vīrieša nejaušībām pārbagāto ceļojumu pa Eiropu ir pilna ar reminiscencēm par Denija Boila Graustu miljonāru (2008). Kā jau īstā žanru kokteilī, te ir saausta gan fantāzijas drāma, gan intensīvas klaunādes pilna komēdija. Krāšņa, radoša maksimālisma pilna mūsdienu pasaka, kas ņirb gar acīm. Kino no 13. jūlija.

Deivida Linča interaktīvā lekcija. Intriģējošs organizatoru pieteikums: «Tiešsaistes lekcija sniegs unikālu iespēju uzdot jautājumus Deividam Linčam par viņa mākslu, filmām un transcendentālo meditāciju.» Lieki piebilst — iespēja ar tehnoloģiju starpniecību iztaujāt vienu no mūsdienu izcilākajām un arīdzan noslēpumainākajām mākslas personībām šķiet vienreizīga. Pasākums notiek Jūrmala ART Fair ietvaros.  20. jūlijā viesnīcā LightHouse Jūrmala (Gulbenes ielā 1a) plkst. 21. Iepriekš jāpiesakās, rakstot uz epastu: [email protected].

Izdejot vasaras naktis

Nedēļas nogalē Salacgrīvā norisināsies mūzikas festivāls Positivus, kas šogad priecē ne tikai ar skaļiem ārzemju vārdiem, bet arī izvērstu latviešu mūzikas programmu

Izvēlas Rūdolfs Budze (DJ Rudd), Pieci.lv mūzikas redaktors

Ivans Dorns (Ukraina)
Piektdiena, 20. jūlijs, plkst. 22.15
Other stage

Latviešu auditorijai ukraiņu elektroniskās mūzikas mākslinieks Ivans Dorns līdz šim vairāk saistījies ar viņa mūziku krievu valodā, daudzi zina mūziķa dziesmas no senākiem albumiem. Bet ļoti interesants un foršs ir arī jaunākais materiāls angļu valodā. Esmu redzējis viņa uzstāšanos Arēnā Rīga, dzīvajā koncertā viņam piemīt nenormāla enerģija. Ivans Dorns ir ļoti atraktīvs un harismātisks mākslinieks, lielisks mūziķis, kurš koncertā izliek sevi visu. Tiešām gaidu viņa uzstāšanos.

MESA (Latvija)
Sestdiena, 21. jūlijs, plkst. 22.30
Other stage

Jau pavasarī MESA koncerti sagādāja patīkamu pārsteigumu. Projektā iesaistīti superīgi mūziķi, dziesmām ir dzīvais pavadījums. Muzikāli ļoti kvalitatīvs materiāls, turklāt lielu daļu cilvēki jau zina, tāpēc noteikti dziedās līdzi. Manuprāt, ir svarīgi atbalstīt vietējos mūziķus, tāpēc esmu priecīgs par plašo Positivus piedāvājumu.

Mura Masa (Lielbritānija)
Sestdiena, 21. jūlijs, plkst. 21.15
Main stage

Koncerts, ko gaidu ar nelielām bažām. Mura Masa ir jauns puisis, kuram jau ir milzīgi panākumi elektroniskās mūzikas laukā. Viņa mūzika ir absolūti fantastiska. Taču redzēju Mura Masa festivālā Coachella un pieļauju, ka arī Positivus dzīvā uzstāšanās varētu būt nedaudz garlaicīga.

Mūziķis uz skatuves ir viens pats, bez pavadošā sastāva, viņš gan dzied, gan spēlē vairākus instrumentus. Tomēr viņa mūzika ir fantastiska, to noteikti ir vērts dzirdēt.

Anete Ašmane, muzikoloģe

Vladislavs Nastavševs / Ezeri. Lēnās dejas (Latvija)
Svētdiena, 22. jūlijs, plkst. 16.30
Other stage

Nastavševs un Ezeri uzrunās tos, kam patīk Vlada izrādēs dzirdamās viegli sentimentālās un emocionālās melodijas, kas mākslinieku kopdarba rezultātā ieguvušas ritmiskāku, dejojamāku veidolu. Viņa šarmanti piesmakusī, trauslā balss savienojumā ar Miķeļa Putniņa ģitāru, Kristiana Priekuļa basu un Krišjāņa Bremša bungām ieguvusi enerģiskāku, grūvīgāku skanējumu. Ezeri Nastavševu atbrīvojuši no ierasti melanholiskā tēla. Kam festivāla ballītes kļuvis par daudz, var nodoties šo kungu smalkajai muzicēšanai.

Spāre (Latvija)
Sestdiena, 21. jūlijs, plkst. 23.15
Arts and nature stage

Matīss Čudars, Jānis Ruņģis un Artis Orubs — individuāli visai dažādi mūziķi apvienojušies grupā Spāre, jau paspējuši izdot albumu un izpelnīties raksturojumu «svaigs malks latviešu rokmūzikā». Grupas mūzikā jūtami ne tikai rokmūzikas, bet arī džeza un fanka elementi, daudz improvizācijas un brīvības. Tieši brīvība, manuprāt, ir Spāri raksturojošākā sajūta, tāpat kā pašu mūziķu prieks par kopābūšanu, ko nevar nejust viņu koncertos. Uzteicami, ka Spāres lidojumā netiek aizmirsts arī par tehniskajām kvalitātēm un profesionalitāti.

The Barr Brothers (ASV)
Sestdiena, 21. jūlijs, plkst. 19.15
Main stage

Kaut kas no folkmūzikas, kaut kas no viegla roka, blūza un dziesminieku kultūras. Īpašu šo grupu padara ne tikai tas, ka tajā kopā muzicē divi brāļi, bet arī šim žanram netipiskais sastāvs, kur ģitārai un bungām līdzās likta arfa.

Jā, varbūt The Barr Brothers mūzika nav nekas nedzirdēti oriģināls, tomēr tās skanējums noteikti raksturo klasisku brīvdabas festivālu un lieliski iederēsies arī Positivus vieglajā, bezrūpīgajā gaisotnē. Dzīvespriecīgs kontrasts līdzās Vlada/Ezeru un Spāres intelektuālajiem skaņurakstiem.

Henriks Eliass Zēgners, mūzikas žurnālists un dīdžejs

Niks KEIVS & The Bad Seeds (Austrālija)
Svētdiena, 22. jūlijs, plkst. 22
Main stage

Šogad Positivus tomēr ir tikai viens īsts
headliner. Nika Keiva dēļ ir vērts braukt ne tikai līdz Salacgrīvai, bet arī daudz tālāk. Šā brīža mūzikas kartē viņš pārstāv jau gandrīz izzudušo frontmen ēru un noteikti ir viens no pasaulē visjaudīgākajiem koncertmūziķiem. No sirds iesaku to izbaudīt pilnīgi visiem.

Laika Suns (Latvija)
Sestdiena, 21. jūlijs, plkst. 22
Piena svētki stage

Citu milzu vārdu trūkumu (The Prodigy neskaitot) Positivus programmā kompensē bagātīgā latviešu mūziķu izvēle. Tās priekšgalā — mana mīļākā koncertgrupa Laika suns, kas pēc klusuma pauzes atgriezusies ar jaunu materiālu. Esmu vērojis mūziķus dzīvajā reizes padsmit — emocionālas atdeves ziņā viņiem piemīt kaut kas tāds, kā nav nevienam citam.

Interesanta noteikti būs arī jaunā projekta Imka. Shipsea. Nepāriet variācija. 2017. gada Piena svētkos pirmatskaņojums bija gan izklaidējošs, gan muzikāli pārsteidzošs. Lieliskus koncertus pasaules līmenī uz mazākajām skatuvēm var sagaidīt no grupām The Bad Tones, Sigma, Spāre, Ezeri, anša un Evijas Vēberes.

The Family Dog (Lielbritānija)
Piektdiena, 20. jūlijs, 22.15
Piena svētki stage

Iespējams, programmas apslēptākā pērle ir The Family Dog — pilnīgi psihopātiska rokenrola mūziķu ģimene (grupu veido pieci brāļi) no Anglijas, kas festivāla formātam ir perfekti piemērota. Noteikti jāredz arī jaunā latviešu indīmūzikas supergrupa Nesen, kam Salacgrīvā gaidāms tikai otrais koncerts.

Tīna Šipkēvica, mūziķe

Vladislavs Nastavševs / Ezeri. Lēnās dejas (Latvija)
Svētdiena, 22. jūlijs, plkst. 16.30
Other stage

Ikreiz, kad uzzinu, ka šie mākslinieki atkal uzstājas, nosolos, ka iešu (Facebook dziļumos atzīmēju ne tikai interested, bet pat going), taču katru reizi atgadās kaut kas, kas mani noceļ no lēno deju trases. Tieši tāpēc Positivus es noteikti negribētu palaist garām šo iespēju.

The Bad Tones (Latvija)
Piektdiena, 20. jūlijs, plkst. 21
Arts and nature stage

The Bad Tones man vienmēr ļoti patikuši. Vēl tad, kad viņi bija pazīstami kā The Pink Elephant, devos uz viņu koncertiem izdejot vasaras naktis. Ikdienā esmu mierīgas un liriskas mūzikas baudītāja, tāpēc The Bad Tones manī atver tādu «atvilktnīti», kura parasti ir aizslēgta. Izvelk manu sveci no pūra apakšas, tā sakot. Un festivāls ir īstā vieta, kur tas būtu jādara.

Nesen (Latvija)
Svētdiena, 22. jūlijs, 17.30
Piena svētki stage

Šis ir ļoti foršs grupas nosaukums. Ieintriģēja. Grupa ir pavisam jauna, tāpēc es vienkārši gribētu apskatīt, kas tas tāds radies.