Diena: 13. jūlijs, 2018

EK aicina aptaujā paust viedokli par pāreju uz vasaras laiku

Pēdējā gada laikā Eiropā ir aktualizējies jautājums par nepieciešamību pārskatīt pašreizējo pulksteņa pārregulēšanas kārtību Eiropas Savienībā (ES), tāpēc Eiropas Komisija (EK) nolēmusi apzināt ES valstu iedzīvotāju viedokli par spēkā esošo kārtību, kādā ES  notiek pāreja uz vasaras laiku un atpakaļ, informē Ekonomikas ministrijas pārstāve Evita Urpena.

Lai noskaidrotu ES dalībvalstu iedzīvotāju viedokli un novērtētu nepieciešamību veikt  izmaiņas pastāvošajā kārtībā, EK aicina ikvienu līdz 16. augustam piedalīties aptaujā. Aptaujas anketa (latviešu valodā) pieejama EK interneta vietnē: https://ec.europa.eu/info/consultations/2018-summertime-arrangements_lv

Pāreja uz vasaras laiku ir pulksteņu pārregulēšana, lai vakaros dienas gaisma būtu ilgāk. Pāreja uz vasaras laiku notiek pavasarī, pagriežot pulksteņa rādītājus par stundu uz priekšu; savukārt vasaras laiks beidzas rudenī, kad pulksteņa rādītāji tiek pagriezti stundu atpakaļ.

Ideja par vasaras laiku pirmo reizi radās 18. gadsimta beigās. Taču regulāra pāreja uz vasaras laiku lielākajā daļā Eiropas valstu tika ieviesta 20. gadsimta 60. un 70. gados. Līdzīga situācija izveidojās arī Latvijā, kad Padomju Savienība ar 1981. gada 1. aprīli, pieskaņojoties lielai daļai pasaules valstu, ieviesa regulāru pāreju uz vasaras laiku.

No 1996. gada ES dalībvalstīs noteikta vienota vasaras laika skaitīšana – no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. Kopējais ES tirgus, transporta tīkli un telekomunikācijas vairs neļauj kaut vienai dalībvalstij skaitīt laiku atšķirīgi no pārējām.

 

Kur Rīgā celt koncertzāli?

Laikraksta „Diena” 11. jūlijā publicētais raksts „Koncertzāli atkal plāno uz AB dambja” ar sekojošo apakšvirsrakstu „Nacionālās koncertzāles būvniecībai piemērotu vietu Skanstes un Torņakalna apkārtnē neatrod” saista uzmanību ar Rīgas nākotnei sevišķi aktuālo un ārkārtīgi svarīgo koncertzāles jautājumu. Virsraksti pamatoti vedina domāt, ka rakstā būs sarkastisks vērtējums par jau pirms gandrīz desmit gadiem, šķiet, pārdzīvoto, bērnišķīgi absurdo ideju būvēt šo nozīmīgo publisko ēku Daugavā. Tomēr, izrādās, nē: plašai publikai tiek mēģināts skaidrot, ka būvēt koncertzāli piemērotā vietā, piesaistot ievērojamu finansējumu no Eiropas Savienības līdzekļiem (20 miljonus eiro), un strādāt ātri, precīzi un līdz ar to caurspīdīgi, ir pārāk riskanti (kam?), un tāpēc šāda notikumu attīstība nav pieļaujama. Vēl dīvaināks ir rakstā paustais paziņojums, ka Skanstes un Torņakalna apkaimē ”nav brīva, neapbūvēta un piemērota zemes gabala”.

Secinājumam, ka koncertzāle jābūvē ūdenī (AB dambis ir nevis zemesgabals, bet mākslīgs un konstruktīvi ne visai izturīgs veidojums upē, turklāt stipri šaurāks par nepieciešamo koncertzāles celtnes platumu), šim nolūkam izlietojot 118 miljonus eiro Latvijas nodokļu maksātāju naudas, šķiet, ir maz kopīga ar rūpēm par valsts galvaspilsētas Rīgas labizskatību un līdz ar to nācijas nākotni.

Katrai cik necik saprātīgai būtnei šermuļi skrien pār kauliem, tikai iztēlojoties grandiozu, vismaz 30 vai vairāk metrus augstu būvi, kas atrodas Daugavā, apmēram 500 m attālumā no Vecrīgas. Tās siluets – UNESCO pasaules kultūras mantojuma vietas dominante un Eiropas kultūras zīme – no daudzām svarīgām uztveres vietām vairs nebūs redzams.

Piekļūšana pašai ēkai būtu iespējama tikai pa dambi vai tiltu, kas jāuzceļ ļoti šaurās Trijādības ielas galā. Šāda līmeņa publiskajām ēkām nepieciešamais priekšlaukums izpaliks, bet tiks zaudēta brīnišķīgā un ērtā iespēja rīkot svētku uguņošanas.

Šāda Rīgu kropļojoša un visādi neērta būve būs arī pretrunā ar spēkā esošajiem, pamatotajiem un loģiskajiem „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem”. Saskaņā ar tiem Daugavai un tās līčiem ir noteikta 10 m plata aizsargjosla (60.2.3. punkts), kuru nedrīkst apbūvēt, bet ūdens teritorijās drīkst celt vienīgi hidrotehniskās būves, būves, kas nepieciešamas, lai nokļūtu līdz kuģošanas līdzekļiem, transporta infrastruktūras objektus, ostas un peldošas būves (530. punkts). Koncertzāle acīmredzot nebūs peldoša būve.

Publiskajās diskusijās, kuras uzvirmoja jau drīz pēc koncertzāles projektu konkursa, pamatoti izskanēja: „Celt (koncertzāli) visvisnepiemērotākajā vietā var gribēt vai nu mazvērtības kompleksu nomocīti cilvēki vai arī savā alkatībā mēra sajūtu zaudējuši valsts izlaupītāji” („Delfi”, 17.02.2009.).

 

Autors ir Jānis Krastiņš, Dr.habil.arch., RTU Arhitektūras fakultātes profesors, LZA akadēmiķis

Deputāts: Tramps bez ASV Kongresa atbalsta nevar pieņemt lēmumu par izstāšanos no NATO

Ja ASV prezidents Donalds Tramps vēlētos izstāties no NATO, bez ASV Kongresa atbalsta tas nemaz nebūtu iespējams, sarunā ar aģentūru LETA teica Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš (V).

Politiķis skaidroja, ka līdztekus NATO samitam notiekošajā konferencē, kas pulcējusi nevalstisko organizāciju pārstāvjus un dalībvalstu parlamentāriešus, amerikāņu senatori apliecinājuši, ka Tramps nekādu lēmumu par izstāšanos no NATO nevarētu pieņemt bez ASV Kongresa atbalsta, un Kongresa atbalsts dalībai NATO ir “gandrīz pilnīgs”. Viņi arī atgādinājuši, ka Tramps bieži izsakot lietas medijiem vai saviem vēlētājiem, bet nopietna rīcība vēlāk neseko.

“Tramps tomēr trešdienas vakarā parakstīja NATO deklarāciju, kurā Eiropa pat tiek slavēta, tādēļ Trampa retorika ir bijis gājiens, lai piesaistītu sev uzmanību. Neviens neuzskata, ka viņa prasība alianses dalībvalstīm par aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 4% no IKP ir nopietna. Tādi lēmumi nav vienkārši un tāds atbalsts Trampam nav, īpaši Kongresā,” teica Kalniņš.

Saeimas deputāts skaidroja, ka Tramps ir prezidents, kam ļoti patīk izteikties, bet konkrētas rīcības nav un ne vienmēr pat ir vara, lai paveiktu pausto, uz ko norādījuši arī amerikāņu senatori. Viņaprāt, ASV politika pret Baltijas valstīm nav mainījusies, bet problēma pastāv Trampa un Eiropas Savienības (ES) sadarbībā nākotnē. Kalniņš noliedza, ka Trampa uzvedība un retorika samita laikā liktu ES dalībvalstīm vēl vairāk norobežoties no ASV.

“Nedomāju, ka tas mainīs ES plānu stiprināt sadarbību aizsardzības jomā. Deklarācijā ir ļoti skaidri pateikts, ka visas valstis turpinās paaugstināt savus aizsardzības budžetus, bet to nevar darīt uzreiz. Tramps arī vēlāk dosies uz Helsinkiem, kur tiksies ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, un bieži izteicieni ir plānoti uz priekšu, lai sagatavotu gaisotni uz nākamajām sarunām,” komentējot ASV prezidenta retoriku samita laikā sacīja politiķis.

Deputāts pozitīvi vērtēja panākto vienošanos Dānijas, Latvijas un Igaunijas starpā, kas paredz, ka Ādažu bāzē tiks izveidots daudznacionālās divīzijas “Ziemeļi” štābs, kas būs atbildīgs par aizsardzības plānošanu un īstenošanu Baltijas reģionā. Pēc politiķa domām, šī štāba izveide vēl vairāk pastiprina NATO klātbūtni reģionā un parāda, ka alianses klātbūtne šeit būs ilgstoša.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ceturtdien paziņoja, ka Tramps piešķīris “jaunu steidzamību” NATO dalībvalstu centieniem palielināt aizsardzības izdevumus. “Visi sabiedrotie ir apsolījuši šo skaitli ievērojami palielināt. Tātad mēs palielinām kā nekad iepriekš, ļaujot ASV izdevumiem sarukt,” paziņoja NATO ģenerālsekretārs.

Spriežot pēc Stoltenberga sacītā, valstis ceturtdien nav devušas konkrētus solījumus, lai gan Trampa izteikumi vedināja domāt, ka šādi solījumi ir izskanējuši. “Es gaidīju atklātas diskusijas par sloga sadali, un tieši tas mums bija,” piebilda Stoltenbergs. Viņš sacīja, ka līderiem bijis “ļoti labs samits”, kas padarījis NATO stiprāku.

Tramps ceturtdien, noslēdzoties divu dienu NATO samitam Briselē, paziņoja, ka viņam izdevies panākt “milzu progresu” jautājumā par pārējo alianses dalībvalstu aizsardzības izdevumu palielināšanu. Viņš teica, ka ir “ļoti, ļoti apmierināts”, jo pārējās NATO dalībvalstis esot apņēmušās palielināt aizsardzības izdevumus līdz “nekad iepriekš neredzētam līmenim”.

NATO samitā alianse trešdien aicinājusi Krieviju pārtraukt sniegt politisko, finansiālo un militāro atbalstu Maskavas kontrolētajiem kaujiniekiem Ukrainas austrumos un izvest no Donbasa visu kara tehniku. Savukārt pēc tam, kad Maķedonijai izdevies atrisināt konfliktu ar Grieķiju par valsts nosaukumu, NATO dalībvalstu līderi trešdien oficiāli uzaicināja Skopji pievienoties aliansei.

Par Latviju sanāksmē Briselē trešdien panākts atbalsts gaisa spēku un jūras spēku militāro spēju stiprināšanai Baltijas reģionā, pēc sanāksmes atzina Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Samitā arī panākta apņemšanās paaugstināt alianses spējas stāties pretī tradicionālajam un hibrīdajam apdraudējumam, izveidojot mehānismu palīdzības saņemšanai hibrīdā apdraudējuma gadījumā.

Tāpat panākta vienošanās par daudznacionālās divīzijas “Ziemeļi” štāba izveidi Ādažu bāzē. Daudznacionālās divīzijas “Ziemeļi” štāba uzdevumi būs aizsardzības plānošana, militāro mācību un aktivitāšu organizēšana un īstenošana, lai palielinātu iesaistīto valstu savstarpējo savietojamību un spēju kopīgi veikt aizsardzības uzdevumus. Jaunizveidotais štābs pilnībā atbilst NATO operacionālajai analīzei un būs daļa no NATO kopējās komandķēdes, kas būs atbildīgs par aizsardzību Baltijas reģionā.

Komentējot aizsardzības izdevumus, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V) sacīja, ka Latvijai aizsardzībai ir jāvelta vairāk nekā 2% no IKP. Rinkēvičs stāstīja, ka diskusijas par alianses dalībvalstu finansējumu aizsardzībai noritējušas nopietni, bet “slēgtā telpā diskusijas drāmas elements nebija tik nopietni jūtams kā publiskajā telpā”.

“Ar šo samitu diskusijas par aizsardzības budžetu nebeigsies. Ir skaidrs, ka Latvijai neizbēgami būs jāpalielina aizsardzības finansējums, kas patlaban ir 2% no IKP. Nepieciešamas lielākas investīcijas, lai nodrošinātu NATO un Eiropas Savienības (ES) spēju stiprināšanu. Visi šie jautājumi ir Latvijas drošības interesēs,” uzsvēra ministrs.

Tikmēr aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS) teica, ka Latvija vērtēs dalību topošajā NATO apmācības misijā Irākā. Alianse nolēma paplašināt Irākas armijas karavīru apmācību un veidos militāro akadēmiju Irākā.

Pirms pāris gadiem, lai koordinētu starptautiskās sabiedrības rīcību cīņai pret grupējumu “Daesh”, ASV sadarbībā ar sabiedrotajiem izveidoja starptautisku koalīciju, kas Irākā un Sīrijā īsteno ASV vadīto operāciju “Inherent Resolve”. Šajā operācijā piedalās seši Latvijas karavīri.

Bergmanis pastāstīja, ka NATO apmācības misija norisināsies paralēli “Inherent Resolve” operācijai. “Mēs izvērtēsim, vai varam iesaistīties šajā misijā. Ja Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem būs speciālisti, kuru palīdzība nepieciešama Irākas drošības spēku apmācīšanai, tad mēs varētu piedalīties šajā misijā,” teica ministrs un piebilda, ka topošajā apmācības misijā kaujas operācijas netiks organizētas.

NATO samitā galvenā uzmanība tika pievērsta piecām jomām, tai skaitā draudu atturēšanai, attiecībām ar ES un Krieviju.

NATO jāspēj atbildēt uz Krievijas hibrīdkara radītajiem izaicinājumiem

Krievijas prezidenta Vladimira Putina pielietotais militārais spēks un izvērstā hibrīdkara taktika Krievijas kaimiņvalstīs un citviet pasaulē liek nopietni apsvērt NATO spēju aizsargāt savu austrumu robežu. Krievijas hibrīdkarā lielāks uzsvars likts uz asimetriskām un netradicionālām militārajām spējām, kas nopietni apgrūtinājis NATO spēju cīnīties pret destabilizāciju, informatīviem uzbrukumiem, kiberuzbrukumiem, dezinformāciju, propagandu un psiholoģiskajām operācijām. Šāda veida hibrīdkarš rada drošības izaicinājumus ne tikai Baltijas valstīm, kas atrodas uz “frontes līnijas”, bet arī visām NATO dalībvalstīm.

Lai gan pēdējo gadu laikā sperti nozīmīgi soļi tradicionālo militāro spēju stiprināšanā uz NATO robežām, pašreizējai asimetrijai starp konvencionālo militāro spēku un jaunajiem hibrīdajiem apdraudējumiem jāpievērš uzmanība gan nacionālā, gan visas NATO alianses līmenī. Kaut arī Krievija vēl nav metusi tiešu izaicinājumu savām NATO kaimiņvalstīm, jāsaprot, ka informācijas un kibertelpai nav robežu. Turklāt tieši tā dezinformācijas un propagandas taktika, ko Krievija ir testējusi savās kaimiņvalstīs un Baltijas valstīs, izplatot tādus naratīvus“sadrumstalotās, neizdevušās Baltijas valstis” un “agresīvā NATO”, pēc tam ir izmantotas Rietumos, lai manipulētu ar sabiedrisko domu, dezinformētu, destabilizētu un šķeltu sabiedrību. Šī ofensīva parādās teju visos komunikācijas līmeņos, viltus ziņām nokļūstot televīzijā, sociālajos tīklos, blogos un diskusiju forumos. Šāds pārklājums ļauj Krievijas izplatītajai dezinformācijai kļūt par slēptu ietekmes ieroci, ko tālāk efektīvi izmantot demokrātisku valstu destabilizācijai.

Šāda veida aktivitātes ieņem nozīmīgu lomu Krievijas ārpolitikā un militārajā doktrīnā, kas, kopā ar Maskavas maigās varas instrumentiem, ir ietverta Russkiy Mir (“Krievu pasaule”) konceptā. Ar Russkiy Mir ierasts saprast gan Krievijas un tās diasporu veidojumus, gan arī ideoloģisku konceptu, kura pamatā ir krievu pasaules kā īpašas civilizācijas attīstība.

Krievu pasaules idejiskais pamats veidots, reaģējot uz bažām par Krievijas zaudēto varenību, Rietumu pasaules uzplaukumu un ilūziju par Krievijas kultūras vērtību apdraudētību. Šī doktrīna pārsniedz nacionālas valsts robežas – Russkiy Mir ir pārnacionāls veidojums, kura robežas ir nevis ģeogrāfiskas, bet gan etniskas.

Russkiy Mir koncepcija tika institucionalizēta 2007. gadā līdz ar Russkiy Mir fonda nodibināšanu – fonds formāli nodarbojas ar krievu valodas, kultūras un izglītības popularizēšanu pasaulē, lai gan faktiski šie fondi tik sistemātiski izmantoti, lai ietekmētu politisko dienaskārtību un nostiprinātu ilūziju par Krievijas neaizvietojamību dažādās valstīs.

Lai nodrošinātu savu pilsoņu drošību, stabilitāti un arvien lielāku labklājību, NATO ir jāspēj reaģēt uz šo praksi. Hibrīdkara galvenais mērķis ir identificēt un izmantot valstu, valsts iestāžu un starptautisko organizāciju vājos punktus. Lai nodrošinātu spēju pretoties šādiem uzbrukumiem ir jāspēj identificēt savus vājos punktus un apzināties, ka tie var, tiek un arī turpmāk tiks izmantoti pret aliansi.

Ir arī otra problēma. NATO politika un darba kultūra ir galvenokārt vērsta uz atturēšanu. Šī koncentrēšanās uz atturēšanas spējām veidojusies “konvencionālo draudu” – kara un kodolkara draudu – ietekmē Aukstā kara laikā.

Šaubos, ka daudzos Krievijas izmantotos netradicionālos ieročus ir iespējams atturēt, vismaz noteikti ne ar simetriskiem līdzekļiem. Attiecīgi, šajā kontekstā arvien nozīmīgāka kļūst aizsardzība.

Protams, ir gadījumi, kad atturēšana joprojām būs pareizā taktika, bet tomēr tai būs jābūt pielāgotai šodienas izaicinājumiem – tai būs jābūt asimetriskai un efektīvi jābalstās uz Rietumu valstu spēcīgākajām pusēm un Krievijas vājībām. Šie ir izaicinājumi, kas pieprasa stingru un sistemātisku pieeju turpmākajam darbam.

Visu iepriekšminēto aspektu risināšanā būtiska nozīme ir izcilības centriem, kas izveidoti Latvijā un Igaunijā. NATO Kopējās kiberaizsardzības izcilības centra izveide Tallinā un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izveide Rīgā iezīmēja virzību uz kolektīvu apziņu, ka uz hibrīddraudiem ir jāreaģē.

Tomēr pašreiz Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (StratCom) darbībai pievienojušās tikai deviņas no 29 NATO dalībvalstīm, un tikai 17 valstis pievienojušās Kiberaizsardzības izcilības centra (KKIC) darbam. Šo centru uzdevums ir analizēt draudus visiem NATO sabiedrotajiem, tāpēc ir nepieciešama tieša dalībvalstu līdzdalība un vienota pieeja šīm iniciatīvām. Turklāt, lai gan NATO iegulda nopietnus resursus pētniecībā un analīzē, iegūtie secinājumi tiek izmantoti reti. Steidzami nepieciešams iespējot veikto teorētisko pētījumu rezultātus un izstrādāt praktiskus un konkrētus ieteikumus, rīcības plānus un skaidri formulētas stratēģijas.

Šiem draudiem jābūt arī Eiropas Savienības (ES) dienaskārtībā, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa NATO dalībvalstu ir arī ES dalībvalstis. Ir jāstiprina StratCom un KKIC kapacitāte un jāstiprina sadarbība ar ne-NATO institūcijām Baltijas reģionā (piemēram, ar Eiropas izcilības centru cīņai pret hibrīdajiem draudiem Somijā), lai varētu izstrādāt integrētus un kopīgus risinājumus. Tikai dažas no NATO dalībvalstīm ir spējīgas vienas pretoties citu valstu sponsorētiem asimetriskiem, hibrīdiem uzbrukumiem (kas sevī ietver arī organizēto noziedzību, sabotāžu un citus paņēmienus) apdraudējumiem.

Valdībām ir jādalās ar savām zināšanām un ar iegūto izlūkinformāciju visas alianses ietvaros. Pārāk bieži esam redzējuši, kā nespēja vai nevēlēšanās dalīties ar izlūkošanā iegūto informāciju nodarījusi kaitējumu kādai NATO dalībvalstij un visai tās sabiedrībai.

Ja patiesi vēlamies stiprināt savas aizsardzības un atturēšanas spējas, savstarpējai komunikācijai jākļūst ne tikai aktīvākai, bet pat proaktīvai.

Visbeidzot, NATO ir jāizaicina, jāatklāj un jāapstrīd tie, kas izplata dezinformāciju. NATO ir jāatrod veids, kā atbalstīt neatkarīgas un objektīvas informācijas apriti, vienlaikus cīnoties pret viltus ziņu izplatību, tā stiprinot Eiropas Savienības dezinformācijas darba grupas (Austrumu StratCom) īstenoto darbu šajā jomā. NATO ir jāmācās no Baltijas valstu vēsturiskās pieredzes – mūsu valstis pavadījušas teju 50 gadus zem padomju okupācijas, līdz ar to mūsu sabiedrība ir daudz spējīgāka pretoties propagandai un ir neuzņēmīga pret dezinformāciju. Saskaroties ar hibrīdkara draudiem, šīs prasmes būtu jāapgūst arī citām NATO dalībvalstīm.

Gadu desmitiem NATO ir koncentrējusies uz fizisko varenību, un šobrīd alianse nav spējīga reaģēt uz hibrīdkara radītajiem apdraudējumiem. Hibrīdkarš šodien ir daļa no karadarbības, pat šķietami tradicionālos militāros konfliktos. Krievija vienmēr piešķīrusi īpašu nozīmi kara sākumposmam, ar mērķi nodrošināt stratēģiski izšķirošus rezultātus pirms pretinieks pat atzinis, ka karš ir sācies. Ir pienācis laiks saprast, ka neaizsargātība un haoss nav tikai destabilizācijas uzbrukumu rezultāts, bet arī uvertīra militāram vai nemilitāram konfliktam. Šādos apstākļos NATO jāspēj pielietot un paplašināt esošās zināšanas, lai spētu nodrošināt savu dalībvalstu drošību. Neatkarīgi no tā, vai to paveicam, izveidojot jaunas vienības un iestādes vai uzlabojot sinerģiju starp jau esošajām institūcijām, šis izaicinājums pieprasa objektīvu un bezkaislīgu pieeju.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

*Raksts sākotnēji publicēts Atlantic Council lapā.

Izglītības reformas sekas – bērniem trūkst intereses par skolu

Runājot par dažādu valstu izglītības pieredzēm, Skandināvijas valstis visbiežāk tiek minētas kā pozitīvais piemērs. Piemēram, Norvēģijā izglītība ir bezmaksas, bērni līdz sešu vecumam apmeklē valsts vai privātos bērnudārzus un no sešiem gadiem dodas uz skolu. Pamatskolu bērni beidz pēc desmit gadiem. Savukārt jaunieši vecumā no 16 līdz 19 gadiem iet vidusskolā. Visiem tiek sniegtas profesionālās prasmes, un jaunieši tiek sagatavoti, lai varētu iestāties universitātēs. Arī visiem ārvalstu bērniem ir tiesības iegūt izglītību.

Izklausās pēc ideālas sistēmas, taču paši norvēģi atzīst – pirms 20 gadiem īstenotā izglītības reforma, kas paredzēja skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma, radījusi nopietnas sekas, īpaši zēniem.

Agrāk Norvēģijā bērni skolas gaitas sāka no septiņu gadu vecuma kā daudzviet Eiropā, bet 1997. gadā tika īstenota izglītības reforma un bērnu skolā sāka sūtīt no sešu gadu vecuma, līdzīgi kā vēlējās Izglītības un zinātnes ministrija Latvijā. Ja sākotnēji pirmo gadu skolā solīja veidot tādu pašu kā bērnudārzā – ar rotaļām, spēlēm, diendusu u.tml., tad pēc kāda laika no šīs idejas atkāpās, un jau no pirmā gada sākās pilnvērtīgas skolas gaitas.

Netika veikti nekādi pētījumi par to, kādu ietekmi tas atstās uz bērniem, kādas izmaiņas radīs. Reformas mērķis bija panākt, lai bērni apgūst nepieciešamās prasmes un zināšanas agrāk un labāk. Tagad, kad ir pagājuši jau 20 gadi kopš reformas ieviešanas, bērnu sekmju un zināšanu novērtējumi liecina, ka sekmes nav uzlabojušās.

Bērni, kuri gājuši skolā no sešu gadu vecuma, raksta un lasa tādā pašā līmenī kā bērni, kuri gājuši skolā no septiņiem gadiem.

Uzlabojumu sekmēs nav, tieši pretēji – ir vērojamas reformas negatīvās sekas. Tās īpaši izpaužas tieši zēniem, kuri ir mazāk nobrieduši nekā meitenes. Zēni, kuri sākuši iet skolā agrāk, lielākoties nespēj pietiekami koncentrēties, lai pilnvērtīgi piedalītos stundās, nereti viņi nesaprot skolotāja prasīto tādā līmenī, kā būtu nepieciešams. Zēniem, kuri sākuši skolas gaitas no sešiem gadiem, ir daudz sliktāki rezultāti mācībās. Nespēja koncentrēties, trauksmainība, nespēja sekot līdzi mācību stundai ir samilzusi līdz tādai pakāpei, ka valdība beidzot lēmusi īstenot apjomīgu pētījumu, lai saprastu, kā mainījusies bērnu fiziskā un garīgā veselība.

Virkne izglītības un pedagoģijas nozares profesoru jau pauduši viedokli, ka rezultāts agrākai skolas gaitu sākšanai ir tāds, ka bērni zaudējuši interesi par mācībām un skolu kopumā.

Publiskajā telpā parādās arī virkne vecāku viedokļu, kuri pauž skepsi un negatīvu vērtējumu tik agrai skolas gaitu sākšanai.

Arī mēs Norvēģijā esam informēti par aktīvajām debatēm Latvijā, kas sākās pēc ministrijas plānotajām reformām, un jāsaka, ka lēmums atcelt šo ideju bijis pareizs. Bez nopietniem un apjomīgiem pētījumiem par plānoto izmaiņu ietekmi uz bērnu veselību nevar veikt tik būtiskas izmaiņas.

 

Autore ir Ivonna Lindstate (Yvonne Lindstad), Norvēģijas izglītības nozares pārstāve