Diena: 11. jūlijs, 2018

Anekdotes

Mūžīgās jaunības noslēpumu var iegūt, izdzēšot dzimšanas datumu no feisbuka.

«Tev ir kāds sapnis?»
«Jā, notievēt!»
«Tad kāpēc netievē?»
«Un ko pēc tam — dzīvot bez sapņa?!»

Pieredzējusi sieviete spēj nonākt no 27 līdz 36 spriedumiem sekundē.

 

Kāpēc neprecētas sievietes ir slaidākas par precētām?
Neprecētās, pārnākot mājās, ieskatās ledusskapī un iet gulēt.
Precētās, pārnākot mājas, paskatās uz gultu un iet pie ledusskapja.

«Mana draudzene žēlojas, ka es apzināti esmu sabojājis viņas dzimšanas dienu. Bet es nemaz nezināju, ka šodien ir viņas dzimšanas diena!»

Atkritumu urnā pļāpā divi prusaki.
«Vakar biju jaunajā restorānā ielas otrā pusē. Tur viss ir tik tīrs! Virtuve izspodrināta, grīdas laistās! Nevienā kaktiņā nevar atrast netīrumus!»
«Lūdzu, nebojā man apetīti, kamēr es ēdu!»

Vīrs sievai: «Vai tu vienmēr makā nēsā manu foto?»
Sieva: «Jā. Kad atgadās kāda problēma, es uz to paskatos, un jebkura problēma izgaist.»
Vīrs: «Redzi, cik es esmu varens un brīnišķīgs!»
Sieva: «Ne gluži. Es paskatos uz foto, lai saprastu, ka neviena problēma nav lielāka par šo!»

Ja vien tiktu piešķirta balva par neveiklību, es pilnīgi noteikti to nomestu zemē.

Vecums — tā ir situācija, kad jūs skatāties vecas filmas, bet aktieri izskatās arvien jaunāki un jaunāki…

«Maestro, iemāciet manam dēlam spēlēt vijoli!»
«Vai dzirde viņam ir?»
«Ziniet, kad es viņu saucu, dēls laiku pa laikam atsaucas.»

«Kā klājas?»
«…»
«Kāpēc klusē?»
«Vārdus izvēlos.»
«Kādus?»
«Cenzētus.»

Interesanti, cik daudz drīkst nozagt, lai līdz mūža beigām vēl paspētu kļūt godīgs?

«Katru reizi, kad vasarnīcā cepu šašlikus, gandrīz katrs garāmgājējs uzskata par savu pienākumu pienākt un pamaisīt ogles vai pārbaudīt grila restes. Bet, kad es roku zemi, diemžēl, nevienu neinteresē, cik asa ir mana lāpsta, un neviens nepiedāvā savu palīdzību.»

«Ļoti ilgi nav vīra.»
«Varbūt darbā aizkavējies vai sēž sastrēgumā?»
«Nebūt ne. Jo nekad nav bijis,» nopūtās Aina.

«Kur man uztaisīt tetovējumu, lai mamma neredz?»
«Uz mammas muguras!»

«Vai jūs izkāpsiet nākamajā pieturā?»
«Jā.»
«Lieliski, citādi jūs man jau
esat apnicis!»

Reiz es noķēru tik lielu zivi, ka man to nācās palaist atpakaļ upē. Jo vienalga neviens tam neticētu.»

«Meitenīt, jums ir tik daudz kosmētikas! Vai nav karsti?»

Atvērt ekrānu

Kompānija Samsung sākusi ražot pasaulē pirmo patiesi salokāmo viedtālruni Galaxy X — to atverot, tālrunis pārvēršas par planšetdatoru. Tas vēl nav ofiāli prezentēts un nonācis pārdošanā, taču baumo, ka šiem tālruņiem būs divas versijas

Krāšņais Ogres Zilo kalnu masīvs

Pārgājiens Ogre-Ikšķile: stāvu pauguru grēda, smaragdzaļš karjers, žuburaini koki un citi dabas brīnumi

Ejot cauri Zilajiem kalniem no Ogres līdz Ikšķilei, jāmēro tikai 8 kilometri, toties kādi! Ceļš vijas cauri dižam skujkoku mežam ar tik krasiem reljefa kāpumiem un kritumiem, ka pat rūdīti velobraucēji dažos pauguros minas augšā pūzdami elsdami. Zinu, ko runāju, — šajā apvidū esmu bijusi līdzjutēja vairākās sacensībās un dabas baudīšanas režīmā braukusi ar riteni arī pati. Tāpat parks ir izstaigāts no viena gala līdz otram un atpakaļ, esot kājniekos. Lai kāda aktivitāte mani šurp būtu atvilinājusi, es, rīdziniece, ar baltu skaudību vienmēr nodomāju: «Ogrēniešiem un ikšķiliešiem gan ir laimējies ar tādu dabas bagātību rokas stiepiena attālumā.»

HASKIJI, VELNI, CILVĒKĒDĀJI

Kāpēc šeit ir tik neparasts reljefs? Teika vēsta, ka velns reiz nesis uz Rīgu smilšu maisu, bet ceļā piekusis un atgūlies purvainā vietā atpūsties. Bērni, gribēdami velnu izmuļķot, izplēsuši smilšu maisam caurumu. Velns atmodies un, nekā nemanīdams, cēlis maisu plecos un gājis tālāk. Tā smiltis izbirušas un izveidojušās osu grēdas — Zilie kalni, ko tautā dēvē arī par Velna gultu.

Vārdu savienojums Ogre* Blue Hills, kas daudzināts dabas parka pievārtē izvietotajos informācijas stendos, ārzemju tūristam droši vien pirmajā mirklī izklausās baiss. Kurš gan vēlētos sperties taisni iekšā milzīgu egļu un priežu biezoknī, Zilo kalnu cilvēkēdāja ķetnās? Bet es jums saku — nebaidieties ne nieka! Ogres Zilie kalni ir miermīlīga, patīkamiem pārsteigumiem pilna un ģimenēm draudzīga vieta, turklāt pasakaina jebkurā gadalaikā.

Ziemā OZK (tā dabas parku saīsinājumā dēvē vietējie) takas ir austas sniega skujiņrakstā — šeit iekārtota oficiāla distanču slēpošanas trase, un tā ir gana noslogota. Ja paveicas, reizēm var novērot, kā vēja ātrumā garām aiztraucas Sibīrijas haskiju un Aļaskas malamutu vilkti pajūgi — mežā regulāri tiek rīkoti biedrības Sniega suņi treniņi un izbraucieni. Arī siltajā sezonā cilvēki izmanto teritoriju visos iespējamos veidos — pastaigājas, nūjo, skrien, orientējas, brauc ar velosipēdiem un jāj ar zirgiem.

IERAUDZĪT RĪGU UN NIRT

Lielais vairums apmeklētāju dodas skatu torņa virzienā. Tas atrodas Zilo kalnu augstākajā paugurā, apmēram pusceļā starp Ogres un Ikšķiles dzelzceļa staciju, un slejas krietni virs koku galotnēm. Vējainā laikā tornis mazliet šūpojas, tāpēc kāpienam vajag saņemties drosmi, taču tas ir to vērts! No 30 metru augstās platformas var saskatīt Rīgas skursteņus un «debesskrāpjus», Daugavas lokus, kā arī lieku reizi pārliecināties, ka Latvija patiešām ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, jo apkārtni ieskauj nebeidzams mežu paklājs, ciktāl vien sniedzas skats.

Nākamais obligātais pieturpunkts atrodas 10 minūšu gājiena attālumā — skatu laukums pie smaragdzaļā Dubkalnu karjera, tik dzidra, ka tajā trenējas ūdenslīdēji. Latvijā zinu tikai vēl vienu šādas unikālas krāsas ūdenstilpi — mītiem apvīto Čertoka ezeru Aglonas pusē. Ja uz karjeru atbrauc palūkoties atvasarā, kad lapas jau iekrāsojušās rudos toņos, pārņem sajūta, ka atrodies ASV vai Kanādā — tik eksotisks un mūsu acīm neierasts ir krāsu kokteilis varenajā peizāžā.

Infrastruktūra Zilajos kalnos tiek uzlabota gadu no gada — ērtākai piekļuvei karjeram visapkārt izveidots daudz jaunu kāpņu un laipu. Peldētava, volejbola laukumi, pārģērbšanās kabīne, labierīcības un ugunskura vieta ar malciņu, kur iesaku uzcept līdzpaņemtās desas un maršmelovus, ir pretējā krastā. Turp iespējams doties gan pa karjera labo, gan kreiso pusi. Pirmajā būs neskartāka daba, šaurākas takas; otrā — daudz čiekuru, sakņu līkloču zem kājām un pēcāk arī plats piebraucamais ceļš. Ūdens Dubkalnu karjerā vienmēr liekas siltāks nekā citviet. Esmu šeit komfortabli peldējusies pat oktobra beigās.

OSU GRĒDA LATVIJAS CENTRĀ

Interesanti, ka Krišjānis Valdemārs un vēlāk arī Ivars Vīks aprēķinājuši — Ziemeļu puslodes sauszemes centrs ir Eiropa, un tās vidū atrodas Latvija. Ja rēķina no minētā trijstūra tālākajām malām, tieši Ogre-Ikšķile-Tīnūži iznāk Latvijas ģeogrāfiskais centrs. Varbūt tādēļ te koncentrējies tik daudz kā skaista un pārsteidzoša.

Pateicoties mūsu zemes retumam — ģeoloģiskajam veidojumam, ko sauc par osu grēdu, — Ogres Zilie kalni ir iekļauti Natura 2000 īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā. Izteiktākais no osu grēdas pauguriem ir 27 metrus augstais Jaunogres pilskalns paša maršruta sākumā. 1934. gadā tur atklāja lēktuvi — iespaidīgu tramplīnu, kas priecējis ekstrēmos slēpotājus 20 gadus un tad nojaukts.

OZK takās sastopami reti un aizsargājami augi, putni un kukaiņi, un ne tikai. Mežsargi un biologi ir piefiksējuši gan neparastus žuburainus kokus, gan bērzu, kas krustojies ar egli, gan milzu priede. Lai kā arī būtu, Ogrei un Ikšķilei pieguļošais dabas parks ir lieliska vieta, kur operatīvi aizbēgt no pilsētas un kompaktā pārgājienā smelties floras, faunas, zemes, ūdens un saules dziedējošo spēku.

*Ogre — cilvēkēdājs (tulkojumā no angļu valodas).

Dina Preisa

Savā nu jau sešus gadus ilgajā kājāmgājējas aizrautībā esmu izbridusies krustu šķērsu cauri Latvijai. Ceļā daudzkārt pārņēmusi sajūta «Mirkli, jel apstājies!»,  

tik jaudīga un iedvesmojoša, ka vēlos tajā dalīties. Arī šis pārgājiena maršruts solās būt iespaidiem bagāts. Dodamies!

Ērtākais transports no Rīgas centra un atpakaļ

Nokļūšana: ar vilcienu līdz stacijai Ogre
Atgriešanās: ar vilcienu no stacijas Ikšķile

Idejas Maršruta pagarināšanai

Ogrē:
Pontonu laipa pār Ogres upi
Lielākais lokveida tilts Latvijā
20. gs. 20.-30. g. arhitektūras paraugi Brīvības ielā
Gaidu un skautu muzejs
Piedzīvojumu parks Milžu taka

Ikšķilē:
Pastaiga pa dambi gar Daugavu
Izbrauciens ar  10. gs. vikingu kuģi Üxküll
Ūdensmotociklu īre Peldu ielā 2
Svētā Meinarda sala ar viduslaiku baznīcas drupām (kājām līdz tai varēšot aizstaigāt 6.-8. septembrī)

Kur pa ceļam gardi paēst

Ogrē:
Kafejnīca Ocafé
Restorāns-picērija Senjorita Kukū
M.Pūres beķereja
Kafejnīca-bistro Ilze
Milžu takas kafejnīca kokos

Ikšķilē:
Konditoreja Rūberts
Kafejnīca Dainas
Ozoliņa konditoreja

Darja Smirnova, piedalās jauniešu mūziklā

Darjai (16) no Latvijas šī bija iespēja pirmo reizi piepildīt sapni un būt vienai no Dziesmu svētku dalībniecēm. Kamēr Daugavas stadionā un Mežaparka estrādē izdejoja un izdziedāja mūsu tautas skaistāko mantojumu, Darja divas nedēļas pirms svētkiem no deviņiem rītā līdz vēlam vakaram kopā ar bērniem no Latvijas, ASV, Kanādas un Zviedrijas iedzīvināja mūziklu Brīnumputns, kas veidots pēc Annas Brigaderes pasaku lugas Lolitas brīnumputns motīviem. Projekta iniciators ir latviešu diriģents no Amerikas Andrejs Jansons, un pēc pirmizrādes VEF kultūras pilī izrāde apceļos Latvijas koncertzāles.

Par izrādi Darja uzzināja no savas mūzikas skolotājas Irinas Parahņēvičas. Dziedāt meitenei paticis jau kopš agras bērnības, tāpēc izaicinājums pieņemts, un pēc atlases, kurā meitene izpildīja dziesmu Nost no kājām no mūzikla Brīnumputns, pienāca atbilde, ka loma viņai būs!

Darja iejūtas Sūrmja lomā, kas šajā izrādē ir viņai speciāli pielāgota. «Mans tēls dara, ko vēlas, ārpus jebkādām uzvedības normām, tomēr sirdī Sūrmīte ir labsirdīga. Vieglprātīga. Iemīlas Alnī, bet visas lugas garumā palīdz viņam meklēt princesi Lolitu, par kuru abu mīlestību lugas beigās no sirds priecājas,» stāsta jauniete.

Darja mācās Rīgas 34. vidusskolā un, lai gan latviski dziedājusi arī iepriekš, viņa atzīst, ka tieši valoda radīja vislielāko uztraukumu. Un, protams, aktiermāksla, kurā meitene iepriekš nekad nebija sevi izpaudusi. «Man bija bail pēkšņi aizmirst tekstu un sastingt,» atklāti saka Darja. Garie mēģinājumi uz VEF Kultūras pils skatuves gan akcentu gandrīz izskauduši.

Kā vienu no lielākajiem šā projekta ieguvumiem Darja min iespēju iepazīties un strādāt kopā ar bērniem un jauniešiem no citām valstīm. «Man šķiet, ka tas ir tik skaisti, ka tieši Latvijas simtgadē mēs varam apvienot cilvēkus no tālākām zemēm, parādot, kā svinam, kā atzīmējam mūsu svētkus. Būt kopā — tas ir pats svarīgākais, vienalga, vai esi no Latvijas, Krievijas, ASV vai vēl kādas valsts, uz skatuves mēs visi esam vienoti.»

Šis mūzikls Darju ir pārliecinājis pievērsties aktiermākslai arī turpmāk, un nākamajos Dziesmu svētkos viņa cer dziedāt jau uz lielās Mežaparka estrādes. «Esmu soli tuvāk savam lielajam sapnim.»

Elegantiem dumpiniekiem

Ceturtdien, 12. jūlijā, Rīgā kopīgas vakariņas ieturēs vairāk nekā tūkstotis savstarpēji nepazīstamu cilvēku. Kur tieši, to žurnāla iznākšanas brīdī zina tikai retais

Ideja dzimusi Parīzē. Taču nu arī Rīgā kļuvusi par intriģējošiem svētkiem. Brīvdomīgas vakariņas publiskā vietā, kas nav saskaņota ar varas iestādēm. Cilvēki drīkst ierasties tikai baltās drēbēs, lai tādējādi viens otru atpazītu. Neziņa saglabāsies līdz trijiem dienā, kad piknika dalībnieki savos e-pastos saņems ziņu, uz kurieni jādodas.

L’elegante Pop–Up Picnic producente Gunta Skalberga, arī šajā pavasarī esot Parīzē, pārliecinājusies, ka skaista kopā būšana un iespēja nedaudz pakaitināt pastāvošo iekārtu francūžiem ir asinīs. Savukārt latviešiem gribas izkāpt no savas komforta zonas ar apdomu, vakariņojot ar svešiniekiem neparastā vietā. Ceturtdienas kopāsanākšana būs ceturtais publiskais pikniks Rīgā.

Pirmais šāda koncepta pasākums — Dîner en Blanc Francijas galvaspilsētā notika pirms trīsdesmit gadiem. Vīrs vārdā Fransuā Paskjē atgriezās no darba darīšanām Kanādā un nolēma draugus uzaicināt uz ballīti nevis piemājas dārzā, bet vienā no lielākajiem pilsētas parkiem — Bois de Boulogne. Kopš tā laika baltās vakariņas ir notikušas gan Versaļas pils dārzā un Eifeļa torņa pakājē, gan uz tilta. Bet Fransuā dēls tēva idejā saskatīja biznesa iespēju. Balto vakariņu ideju viņš izpletis no Ziemeļamerikas līdz Āzijai.

Pēdējo nedēļu pirms Latvijas pasākuma L’elegante Pop–Up Picnic producente Gunta Skalberga sev atstājusi brīvāku, lai arī pati varētu izbaudīt piknika neparasto atmosfēru.

Kā ideja par noslēpumainām vakariņām atrada tevi?
Biju sākusi aizdomāties par to, kā ir mainījušies mani, manu draugu un ģimenes paradumi. Ja nav ieplānots konkrēts pasākums, mēs tik bieži vairs nesatiekamies. Nejauši pamanīju video no baltajām vakariņām un sapratu — tā ir laba doma! Šajā pasākumā ir apvienotas daudzas lietas, kas man ir svarīgas — skaisti satikties ar draugiem, pikniku kultūra, vīns un svētku svinēšana. Ar draugiem varam pavirši saskrieties, bet varam radīt arī svētkus un tikšanos pārvērst par kaut ko īpašu.

Reizēm sievietes par to brīdi, kad sastapa savu topošo vīru, saka — es zināju! Man bija tāda sajūta, kad ieraudzīju šo video. Tas bija tas, ko meklēju. Jau vairāk nekā 10 gadus nodarbojos ar pasākumu organizēšanu, un es sāku domāt, kā šādas vakariņas varētu realizēt Latvijā. Koncepts ir pielāgots mūsu publikai. Pasaulē tas tiešām notiek pēc pop up principa — cilvēki ierodas vietā, kur ikdiena rit savu gaitu, atnāk ar galdiem un krēsliem un uzbur pikniku. Bet ir skaidrs, ka Latvijā tas nebūtu realizējies. Kultūras atšķiras, mēs esam kūtrāki.

Vai tāpēc nebija bail rīkot tik drosmīgu pasākumu Latvijā?
Nē, bail nebija. Kad seko sirdsbalsij, neanalizē, bet rīkojies. Jo tajā brīdī, kad sāc šaubīties, prāts runā skaļāk. Protams, pirmo pikniku 2014. gadā sarīkoju, lai pārbaudītu, vai ideja vispār strādā. Ielūgti bija mani draugi un viņu draugi. Konceptuāli viss notika tāpat, tikai nevis publiskā teritorijā, bet Mežaparkā, manas mājas dārzā. Taču viesi līdz pēdējam nezināja, uz kurieni dosies. Viss izdevās, un tas iedeva pārliecību, ka pasākumu varam veidot arī lielākā mērogā. Pirmajā publiskajā piknikā es cerēju, ka atnāks vismaz 300 cilvēki, bet ieradās 560.

Uz pikniku bija jāpērk biļete?
Es to sauktu par vietu rezervāciju piknikam. Garantija, ka tiešām būsi. Šobrīd tādi jautājumi vairs netiek uzdoti, bet pieņemu, ka sākumā kādam šķita, ka vajadzētu notikt bez maksas. Esam pieraduši, ka pieejami ļoti daudzi bezmaksas pasākumi. Bet organizatoriskās, tehniskās izmaksas tik īsam saietam ir milzīgas. Samaksātā nauda motivē cilvēkus nebūt paviršiem. Viņi ir pieņēmuši lēmumu, rezervējuši vietu un ieguldījuši konkrētu naudas summu. Tā ir atbildība. Savukārt mēs palīdzam cilvēkam sagatavoties ar ļoti personīgu komunikāciju — dalībniekiem tiek aizsūtīts ceļvedis, pastāstīts, kā viss notiks, kas jāņem līdzi.

Ar to šis pasākums atšķiras no citiem —
mēs veidojam komūnu. Uz tipisku pasākumu nopērc biļeti un dodies to apmeklēt. Savā ziņā esi patērētājs, jo nevis iesaisties veidošanā, bet ej skatīties. Piknika gadījumā es kā organizators radu iespēju, saskaņoju visu ar pašvaldību un atbildīgajām iestādēm, bet līdzautors ir katrs tā dalībnieks.

Revolucionāru gars mūsos nav tik dzīvs, lai satiktos nesaskaņotā pasākumā?
Ir lietas, kas nosacīti tiek pārkāptas, neskatoties uz to, ka pasākumi ir saskaņoti. Skaidrs, ka vīna lietošana publiskā vietā, teiksim tā, varētu tikt kritizēta. Bet esam pierādījuši, ka viss notiek korekti, pieklājīgi un vide tiek atstāta tāda pati kā ienākot. Revolucionāru gars izpaužas ļoti minimāli. (Smejas.) Mūsu pikniks ir piedzīvojums. Tajā slēpjas kaut kāda maģija — daudziem cilvēkiem sanākt vienkopus netipiskā vietā un uztaisīt ballīti.

Uzreiz bija skaidrs, ka vēlies smalku notikumu?
Jā! Man ir sajūta, ka mums šādu pasākumu pietrūkst. Ir pietiekami daudz notikumu, uz kuriem vari aiziet uzreiz pēc darba, bez īpašas gatavošanās un sapucēšanās. Es vēlējos, lai baltais pikniks ir elegants, ar svētku atmosfēru. Mērķauditorija ir cilvēki starp 30 un 45. Tas nenozīmē, ka nevar nākt jaunāki, un mēs tikai priecājamies par vecākiem cilvēkiem.

Latvijā ir jūtams, ka tajā brīdī, kad tev ir trīsdesmit un vairāk, vairs nav, kur aiziet no sirds padejot. Ir klubu kultūra, kurā vairs īsti neiederies, vēl atliek slēgtie vakari. Pikniks ir arī absolūti manis pašas personīgo vajadzību apmierināšana. (Smejas.) Dejas un mūzika ir iemesls, kāpēc daudzi dodas uz šo pasākumu. Mūsu publika ir prasīga, daudz redzējusi.

Vai nekļūst aizvien grūtāk pārsteigt cilvēkus?
Protams, tas ir izaicinājums. Rīga ir tik liela, cik ir. Mums ir vairākas lieliskas vietas, kas spēj uzņemt piecsimt cilvēku, bet tās šim pasākumam šobrīd ir par mazu. Nepieciešama lielāka vieta, kas turklāt ir estētiski pievilcīga, nav šķautņaina, lai visi vakariņu dalībnieki varētu sēdēt vienuviet. Man ir divas sapņu vietas, vienu izmantojām pagājušajā gadā — Pasažieru ostas lielo kruīza kuģu terminālu, kas ir slēgta teritorija, bet no tās paveras skaistākais saulriets pilsētā. Skatījos uz šo vietu jau sen. Tā ir slēgtā zona, vārti vienmēr ciet, turklāt osta nav vispieejamākā vieta. Bet, kas klauvē, tam tiks atvērts. Vērsos pie viņiem ar ideju, un izrādījās, ka nebija tik sarežģīti. Un šogad pikniks notiks otrā manā sapņu vietā. Vēlējos to tur rīkot jau pirmajā gadā, bet nesaņēmu atļauju, jo šajā vietā pasākumi praktiski nenotiek. Taču pienāk brīdis, kad durvis tomēr atveras.

Pirmais publiskais pikniks notika pie Kongresu nama strūklakas, diezgan centrālā pilsētas vietā. Garāmgājējiem tas bija liels pārsteigums, bet dalībniekiem īpaša sajūta – svinēt svētkus tik redzamā vietā. Otrais pasākums bija ar īpašu auru pie toreiz tikko atklātā, atjaunotā Nacionālā mākslas muzeja, pēc tam osta ar festivāla sajūtu, jo dejas tiešām sita augstu vilni, un šogad atkal kaut kas pavisam cits.

Kā var noturēt noslēpumā norises vietu?
Vietu zina komanda un mūsu partneri, protams, arī atbildīgās instances. Jo lielāki esam, jo lielāka komanda un vairāk zinātāju, bet visiem ir piekodināts saglabāt noslēpumu. Pārsteiguma moments ir daļa no intrigas, kādēļ gan to sev laupīt?

Vai bija grūti pārliecināt instances par to, ka publiskā vietā sanāks vairāk nekā 500 cilvēku, kopīgi paēdīs un viss būs kārtībā?
Man liekas, ka noslēpums ir tajā, ka man par šo ideju tiešām mirdz acis. Esmu saskārusies tikai ar pozitīvu attieksmi. Kad ej ar degsmi un stāsti par savu ieceri, arī citi pavelkas līdzi. Kad pirmajā gadā sākām organizēšanu, Latvijā nebija līdzīga koncepta pasākuma, tāpēc sākumā bija grūti saprast, kā to kategorizēt. Taču viss tika akceptēts. Un vēlākos gadus jau pats pikniks ir kalpojis kā vizītkarte.

Ko dalībniekiem dod kopīga tēma, tik vienots ģērbšanās stils? Tas palīdz ātrāk salauzt ledu?
Jā, šajā vakarā visi ir līdzīgi un tāpēc nojūk jebkādas sociālās barjeras. Vakariņās piedalās arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, bet neviens netiek īpaši izcelts. Jo visi ir ieguldījuši vienlīdz lielu darbu, un, ja pats velti savu laiku un darbu, to vērtē pavisam citādi. Tas veido kopības sajūtu. Ledus laušana notiek jau pašā sākumā. Latvieši ir pieraduši svētkus svinēt savos bariņos, pie atsevišķiem galdiņiem, bet šajā piknikā galdi ir garās rindās, cits pie cita. Blakus sēdošās kompānijas ātri sadraudzējas. Piknika vakarā tiešām nepazīstami cilvēki kļūst par draugiem, vai viņi draudzējas arī pēc tam, to gan es nezinu. (Smejas.)

Visas vietas tiek rezervētas rekordīsā laikā, pēdējos gados — tikai trīs stundu laikā.  Gribētāju vienmēr ir vairāk nekā vietu. Taču mēs nevēlamies rīkot vēl lielāku pasākumu, jo tad tas varētu kļūt bezpersonisks. Tāpēc šogad ir paredzēti divi saieti, otrs ārpus Rīgas, Zemgales pusē kādas pils parkā.

Vai piknika laikā ir bijuši arī kādi īpaši notikumi?
Viszīmīgākais ir Nacionālā mākslas muzeja pasākums, kurā notika gan kāzas, gan bildinājums. Drosmīgs pāris, kuriem rīkoju kāzas, piekrita saviesīgo daļu svinēt piknikā. Noteikumi viņiem bija tie paši — pat pāris nezināja, kur notiks pikniks. Un tajā pašā gadā bija arī bildinājums. Mums ir izveidojušies kopīgi rituāli, kas turpinās jau kopš pirmā piknika. Piemēram, tas, ka dejojam sirtaki savā latviešu izpratnē. (Smejas.) Katru gadu dīdžejs to uzliek, un vienmēr visi reaģē vienādi. Tie ir brīži, kas dzimst paši no sevis un kļūst par tradīciju.

Baltā piknika koncepts Latvijā ir iedzīvojies veiksmīgi, vai tev tā ir arī finansiāla veiksme?
Tā ir sirdslieta, kurai ir finansiāls pamatojums. Bet tā nav bijis vienmēr. Pirmajos gados pikniks bija privāto investīciju projekts — 
man bija ticība, ka tam ir potenciāls attīstīties. Izmaksas ir augstas, un šādi pasākumi veiksmīgi var tikt realizēti tad, ja tiem ir sponsoru atbalsts.

Kā atpūšas cilvēki, kuriem svētki ir darbs?
Organizēšanā tiek ieguldīta milzu enerģija. Daudz kas tiek darīts paralēli, neskaitāmas lietas vēl paturētas prātā un dažādos pierakstos. Kad viss beidzies, kādu brīdi ir nogurums un iztukšotības sajūta. Ja citiem svētki ir atpūta, tad mums tas ir darbs, un vismaz es salīdzinoši reti apmeklēju ar darbu nesaistītas izklaides. Tad tam ir jābūt kaut kam interesantam vai labam koncertam.

Mana atpūta ir ceļošana, sporta zāle un izjādes ar zirgu mežā.

2016. gadā baltais pikniks notika pie atjaunotā Nacionālā mākslas muzeja. Foto — Kristīne Grīnvalde

Vienradža medībās

«Ģipsis», ar kuru var iet peldēties, un kafija, ko var uzkost gluži kā šokolādi? Ir dodas safari braucienā pie spiciem Rīgas jaunuzņēmumiem

Vienradži. Latvijā tādu zvēru pagaidām nav, toties Igaunijā ir veseli četri! Un nupat Igaunijas prezidente Kersti Kalju-laida sociālajā tīklā Twitter palielījās, ka nevienai citai mazai nācijai nav palaimējies tikt pie tik liela vienradžu skaita. Bez jokiem — mītiskā dzīvnieka vārdā start-up vidē mēdz dēvēt jaunuzņēmumus, kuru tirgus vērtība tiek lēsta vismaz miljarda eiro vērtībā. Igaunijā šādus galvu reibinošus panākumus bez plaši pazīstamā Skype izpelnījusies arī tiešsaistes spēļu kompānija Playtech, naudas pārvedumu organizētājs TransferWise un arī pie mums izplatītais Taxify, bet Latvija joprojām ir sava pirmā vienradža gaidās.

Izšaut var ikviens, un pretendentu ir daudz —  Latvijā ir 350 jaunuzņēmumu, un pērn tie kopumā piesaistījuši vairāk nekā 62 miljonu eiro lielas investīcijas. Turklāt investīciju apjoms ik gadu strauji kāpis —  vēl 2013. gadā tie bija tikai seši miljoni.

Attīstīties gaismas ātrumā —  tāda ir jaunuzņēmumu būtība. Parasti to palīdz izdarīt tajos ieguldītās investīcijas. Dažiem šis ātrums piešķiļ jaudu, ar kuru tie kā raķete uzlido izplatījumā, bet lielākajai daļai censoņu lidojums izbeidzas, pat lāga nesācies. Lai vai kurš scenārijs beigās piepildās, procesā tas sagādā daudz azarta un prieka, tāpēc  start-up kustība kļuvusi par dzīvesstilu. Uzņēmēji darbojas modernās koprades telpās, sanāk kopā uz atvērtiem pasākumiem, kuros pie glāzes alus dalās pieredzē, piesakās inkubatoros un akseleratoros viscaur pasaulē, lai piesaistītu finansējumu un meklētu labākos ceļus savu ideju attīstīšanai. Šāds jaunuzņēmēju kopienas pasākums ir arī Startup safari, kas pirmo reizi Rīgā notika jūnija vidū, un Ir nelaida garām izdevību tuvāk iepazīt šo augošo biznesa nozari.

Kļūdas cena

Tādām miegamicēm kā man pulkstenis rāda agru rīta stundu —  ir deviņi. Sapulcējušies uz brokastīm starptautiskā milža Microsoft Rīgas birojā, kopā ar pārējiem interesentiem sēžamies autobusā, kas mūs visas dienas garumā izvadā pa netipisku savannu —  galvaspilsētas vietām, kur pulcējas jaunie stārtaperi.

Man blakus autobusā sēžas Mārtiņš Lasmanis no riska kapitāla fonda Imprimatur Capital. Mūsu tikšanās nav nejauša. Uz Latvijas start-up vidi esmu nolēmusi palūkoties caur investora skatu leņķi, un Mārtiņš piekritis mani šajā izbraucienā pavadīt. Viņš ir cilvēks, pie kura daudzi jauni uzņēmumi nāk ar cerību iegūt finansējumu savu ideju realizēšanai. Ne par velti, protams. Pretī tiek piedāvātas uzņēmuma daļas, kas veiksmīgas pārdošanas gadījumā investoram atnesīs atpakaļ vairāk naudas, nekā sākotnēji ieguldīts.

Lai gan pirms atbildes sniegšanas investori rūpīgi izpēta uzņēmumus, veiksmes faktors spēlē milzu lomu tajā, vai kompānijām izdodas piepildīt nospraustās ambīcijas. Visi šie uzņēmumi ir agrīnā stadijā, un nav iespējams paredzēt, kādi apstākļi mainīs to attīstību, Mārtiņš skaidro un atklāj —  savulaik pie viņa vērsās arī Igaunijā reģistrētās aplikācijas Taxify komanda, kas ikvienam šoferim ļauj iejusties taksista lomā un piepelnīties, paņemot savā mašīnā līdzbraucējus. Likās —  drīz Latvijā ienāks Uber, kur tur būs bizness? — viņš atklāj tābrīža pārdomas. 2013. gadā dibinātās kompānijas īpašniekam Markusam Villigam (Markus Villig) tolaik bija tikai 19 gadu. Tomēr šobrīd Taxify darbojas 25 valstīs, tam ir vairāk nekā pusmiljons šoferu un desmit miljoni klientu. Mārtiņš atzīst —  arī investori kļūdās.

Modes lieta?

Autobuss apstājas Ķīpsalā, iepretim peldbaseinam. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes telpās jau kopš 2014. gada iekārtojusies Dizaina fabrika un IdeaLAB studentu inkubators. Darbnīcā, kur fonā zum 3D printeri un darbam gatavi jaudīgi lāzergriezēji, studenti un citi interesenti var doties attīstīt savas idejas no pašas sēklas — izstrādāt prototipus, meklēt veiksmīgākos risinājumus.

Mājīgās telpās pie augstiem darba galdiem elektromašīnas skici savā planšetdatorā šeit zīmē dizaineris Fricis Kalvelis. Viņš iecerējis radīt divvietīgu kvadraciklu ar jumtu. Tas būtu uzlādējams ar elektrību un ar pilnu bateriju spētu nobraukt kādus 30 —  70 kilometrus. Fricis ir nepilnas slodzes darbinieks Dizaina fabrikā, bet vienlaikus tā ir arī vieta, kur radīt pašam savas jaunās idejas. Un to viņam netrūkst. Piemēram, uzņēmuma Gamechanger Audio sastāvā viņš piedalījies PLUS Pedal   īpaša ģitāras skaņas ierakstītāja un pavairotāja —  radīšanā. Kopš pagājušā gada puišu komanda izsūtījuši pircējiem jau 2000 pedāļu, vairāk nekā pusi uz Ameriku. Pie šāda pedāļa ticis gan Pink Floyd dibinātājs Rodžers Voters, gan grupa Red Hot Chili Peppers. Fricis tomēr saviebjas, kad nosaucu viņus par stārtaperiem.

Daudz labprātāk komanda vēlas tikt uzrunāta vienkārši par jauniem uzņēmējiem. Investīcijas uzņēmumam viņi nav piesaistījuši un uzņēmuma daļas uz āru nav atdevuši, bet tas nav īstais saviebšanās iemesls. «Uz start-up kultūru skatāmies un smejamies. Liekas, ka tā lieta ir mākslīgi uzpūsta: ir stilīgi to darīt un daudzi to dara tikai tāpēc, lai varētu valkāt start-up vārdu.» Fricis ir īsts inovators. Savulaik viņš pavīdēja mediju starmešos, kad radīja amizantu guļamvelosipēdu, kas darbināms ar elektrību. Tagad pieslēdzies palīgā komandai, kas izstrādā īpašu ēdiena piegādāšanas elektro motorolleri RMR motorbikes. Tomēr atdot uzņēmuma daļas, lai piesaistītu finansējumu, viņam liekas jocīgi. Tad vairs pašam savā uzņēmumā nav tik lielas teikšanas, jāņem vērā arī investora domas.

Arī Mārtiņš uzskata, ka start-up kultūra kļuvusi par modes lietu. «Tas man sāk nepatikt. Tas pārvēršas par tādu kā popkultūru, bet patiesībā tas ir smags darbs, kas var novest līdz reālam izdegšanas sindromam. Vari pārkarst un daudz ko zaudēt,» viņš nopietni saka. «Jaunie uzņēmēji piesaista pāris simtus tūkstošu eiro un dodas uz konferencēm dažādās pasaules malās stāstīt par saviem panākumiem. Īstenībā par to nebūtu jārunā. Ir jāstrādā ar saviem klientiem, jābrauc pie viņiem, jādomā, kā palielināt savus pārdošanas apjomus, un jāfokusējas uz biznesa attīstību. Tā veiksmes stāstu kultivēšana zemapziņā rada komforta sajūtu — visi jau par tevi runā, visi par tevi zina, tu ej kā superstārs. Bet realitāte ir tāda, ka sasniegums ir tad, ja tu pārdod uzņēmumu, bet tādu piemēru mums ir ļoti maz. Nav par ko priecāties,» viņš mazliet pakliedē safari izbrauciena eiforiju. Zināms, ka no Latvijā radītajiem jaunuzņēmumiem, visdrīzāk veiksmīgi pārdota jautājumu un atbilžu vietne Ask.fm, vizualizāciju rīks Infogr.am, kontaktu pārvaldītājs Cobook un virsmu pārklājumu tehnoloģiju meistari Naco Tehnologies. Taču darījumu vērtība publiski nav atklāta.

To, ka Latvijas uzņēmējiem ir kur augt, rāda arī skaitļi. Kamēr latvieši kopīgiem spēkiem pērn piesaistījuši 62 miljonus eiro lielas investīcijas, igauņi —  270 miljonus. Kāpēc nevaram panākt ziemeļu kaimiņus? «Lai arī cik banāli tas izklausītos, Igaunijā ir bijis Skype efekts. Cilvēki, kas bija iekšā uzņēmumā kā pirmie programmētāji, noticēja un saprata ka tas ir iespējams —  uzbūvēt globālu kompāniju un to pārdot par miljardiem,» racionāli iezīmē Mārtiņš. Lai gan Latvijā ir daudz atbalsta mehānismu, piemēram, Latvijas investīciju attīstības aģentūra vai Startin.lv asociācija, turklāt finansējumu piesaistīšana dažādos fondos šobrīd esot daudz pieejamāka nekā jebkad agrāk, Latvijas start-up kopienā nav daudz cilvēku ar šādu pieredzi. Vienlaikus Mārtiņš izsaka cerību šādus panākumus sagaidīt no kompānijām, kurās Imprimatur Capital ieguldījis naudu šobrīd. Panākumus viņš prognozē tuvāko divu —  trīs gadu laikā.

Viskarstākās tēmas start-up vidē, pēc Mārtiņa domām, šobrīd ir fin tech jeb finanšu jaunuzņēmumi: datu vākšana un analīze, mākslīgā intelekta izmantošana, lai automatizētu monotonas darbības, ko veic cilvēki.

Ēdama kafija un printēts ģipsis

«Tā ir jauna aplikācija kafijai. Vecā bija dzert kafiju. Jaunā ir modernāka, ilgtspējīgāka un augstākas kvalitātes,» pajoko stārtaperis Raivis Vaitekuns mūsu nākamajā pieturas punktā —  plašajā koprades telpā The Mill. «Mēs gribam mainīt pasauli —  radīt kaut ko, kas ir vajadzīgs, ļoti vienkāršs un tai pašā laikā unikāls,» viņš izklāj savas ambīcijas uz galda. Izmantoju iespēju un pagaršoju Coffee Pixels   nelielās rūtiņās sadalītu ēdamu kafijas batoniņu. Patiešām garšo labi! Tas satur tikpat daudz kofeīna kā espreso tasīte, stāsta uzņēmuma līdzdibinātājs. «Espreso uzsūcas ātri. Kas ātri uzsūcas, ātri izstrādājas. Batoniņa burvība ir tāda, ka tas uzsūcas lēni. Efekts stājas spēkā vēlāk, tā ir kafijas mikrodozēšana,» skaidro Raivis. Kad batoniņš ir apēsts, kofeīna radīto uzmundrinājumu var sākt just pēc minūtēm četrdesmit, taču pēc tam tas turpinās kādas četras stundas.

Ar patentu aizsargātās biznesa idejas autori ir radinieki — Raivis un viņa divi brālēni. Kopš 2010. gada viņi saimnieko kafijotavā Miit Coffee, bet pirms pusotra gada nolēma savu darbību paplašināt, paši kaut ko radot. Tā dzima ideja par kafijas pikseļiem, kurus kopš pagājušā gada septembra viņi ražo Baldonē, bet pirms tam kā mājražotāji darbojās Rīgā. Coffee Pixels tiekot radīts no vislabākajām izejvielām, Raivis paliela savu lolojumu. Kafijas pupiņas tiek pirktas Etiopijā, bet paša augļa izcelsme esot Nikaragvā.

Sākotnējā kafijas batoniņu ražošanas kapacitāte Baldones fabrikā bija 15 tūkstoši batoniņu mēnesī. Nu tā trīskāršota, bet jau pēc pusgada komanda cer palielināt apjomu uz 450 tūkstošiem batoniņu mēnesī —
četrarpus tonnām! Kas to pirks? Kā izrādās, našķi iecienījuši kafijas mīļotāji ne vien Latvijā, bet arī Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs. Coffee Pixels nopērkams gan benzīntankos, gan pārtikas veikalos un interneta tirgus plačos. Pēc tā radies pieprasījums arī Japānas pūļa finansēšanas vietnē Makuake. Nu jau uz Āzijas valsti aizsūtījuši trīs tūkstošus batoniņu, un tur atradies partneris, kas gatavs plāksnītes importēt un attīstīt biznesu. Arī Amerikas tirgū sperti pirmie soļi —  cilvēki pasūta kafijas pikseļus internetā un pērk kādā kafijas veikaliņā Čikāgā, kur uzņēmumam izveidojusies sadarbība. Lai gan viens investors kompānijai jau ir, tagad tā plāno piesaistīt aptuveni 1,2 miljonus eiro, lai paplašinātu ražotni, komandu un mārketinga aktivitātes, izplešoties vēl straujāk. Arī Mārtiņš nogaršojis kafijas batoniņu un atzīst: «Coffee Pixels komanda radījusi gardu alternatīvu kafijas krūzītei.» Tomēr Imprimatur Capital šajā nozarē ieguldījumus neveic, tapēc kā potenciālo investīciju objektu Mārtiņam jaunuzņēmumu grūti izvērtēt.

Ar reibinošiem panākumiem dalās jaunie uzņēmēji arī nākamajā safari pieturas punktā. Mājīgajās kopstrādāšanas telpās Teikums iekārtots Startup Wise Guys birojs. Akselerators palīdz atsperties jaunajiem uzņēmējiem, piedāvājot gan investīcijas, gan zināšanas uzņēmuma attīstīšanā. Palīdzīgu roku te saņēmuši arī Castprint -—  komanda, kas ar 3D printeru palīdzību rada individuāli modelētus «ģipšus». Nepieciešamības gadījumā ārsts vai fizioterapeits to var viegli noņemt un uzlikt atpakaļ, stāsta Castprint līdzdibinātājs Sigvards Krongorns. Krāsainais un gluži kā «mežģīnēm» cakotais fiksators radīts no bioloģiskās polipienskābes plastmasas. Šāds «ģipsis» ir daudz vieglāks, perfekti der un skaisti izskatās, turklāt ar to var iet arī peldēties, stāsta Sigvards. Liegums peldēt ar tradicionālo, balto ģipsi un grūtības uzvilkt kreklu, kad uzņēmuma līdzdibinātājam Jānim Oliņam bija lauzta roka, abus jaunos vīriešus pamudināja domāt par labāku risinājumu. Vairāk nekā pusgadu viņi pavadīja sarunās ar ārstiem un slimnīcu vadītājiem. Faktiski studēja medicīnu, ar ko agrāk nekad nav bijuši saistīti, jo strādā kā auditori. Centās saprast, ar kādām traumām cilvēki visbiežāk vēršas pie ārsta, kā tiek likti ģipši un kādi uzlabojumi šajā procesā vajadzīgi. Pēc astoņu mēnešu darba viņi uzlika pirmo  3D printēto fiksatoru, un tagad viņi jau noslēguši sadarbības līgumus ar vairākām klīnikām Rīgā, Tallinā un Stokholmā. Lai «ģipsi» izveidotu, māsiņas slimnīcā traumēto roku vai kāju dažu sekunžu laikā noskenē ar planšetdatoru un skenējumu nosūta uz Castprint biroju. Nepieciešama aptuveni pusstunda, lai skenējumu pārvērstu drukas failā. Un tad kādas 12 stundas, lai «ģipsi» izdrukātu.

«Uzņēmums, ko attīsta jauna, enerģiska komanda ar pasaules mēroga ambīcijām. Tieši tas ir nepieciešams, lai piedāvātu inovatīvu risinājumu tādā konservatīvā nozarē kā medicīna,» Castprint paliela Mārtiņš. Personalizētā medīcīna noteikti esot nākotne, un šādā uzņēmumā investors pat labprāt izvērtētu iespējas ieguldīt, taču Sigvardam un Jānim vēl būtu jāpierāda uzņēmuma komerciālais potenciāls, piemēram, jāsasniedz vismaz 5000 eiro atkārtotie ieņēmumi mēnesī.

Diena ir bijusi gara un notikumiem bagāta. Safari noslēgumā stārtaperi aicināti koprades telpas TechHub pagalmā uz bārbekjū un alu. Redzot azartu un ambīcijas, ar kādām jaunie uzņēmēji ķērušies pie savu ideju realizēšanas, arī man gribas noticēt —  agrāk vai vēlāk, bet vienradzis ganīsies arī Latvijā!

RTU Dizaina fabrikā studenti un citi interesenti var darboties ar 3D printeriem, lāzergriezējiem un citiem instrumentiem, lai radītu savu ieceru prototipus. Profesionālā foto skola, Megija Grīnerte un Aleksejs Gluhovs

«Mēs gribam mainīt pasauli — radīt kaut ko, kas ir vajadzīgs, ļoti vienkāršs un tai pašā laikā unikāls,» koprades telpā The Mill stāsta ēdamo kafijas batoniņu Coffee Pixels līdzdibinātājs Raivis Vaitekuns. Profesionālā foto skola, Megija Grīnerte un Aleksejs Gluhovs

Uz priekšu!

Mazi ķipari, kas veikli slīd uz priekšu, atsperoties te ar vienu, te otru kāju, redzami gan uz ietvēm, gan parkos. Braukšana ar līdzsvara riteņiem ir ierasta izklaide bērniem, taču  2010. gadā,  kad MGS Factory piedāvāja pirmos koka velosipēdus, vecāki bija apjukuši — kur tad pedāļi?

Ar mazajiem koka velosipēdiem Dip Dap bērni brauc bez pedāļu palīdzības — atsperas pret zemi un trenē līdzsvaru. Šīs rotaļlietas radītāju Mareku Gipteru piektdienas pusdienā satieku Rīgā. Pusotra simta kilometru mērošana no Kuldīgas, kur riteņi tiek ražoti, viņam ir iknedēļas darbu sarakstā — galvaspilsētā mīt piegādātāji un klienti. Tomēr pārvākties uz lielo pilsētu viņš nekāro. «Kuldīgā ir miers, daba, zaļuma vairāk. Tas ievelk,» viņš stāsta par pilsētu, kur aptuveni 300 kvadrātmetru plašā ražotnē un noliktavā bez viņa un sievas Sanitas strādā vēl pieci darbinieki.

Vēl nesen cilvēku bijis divreiz vairāk, bet, apjautis, ka ražošanas procesā ir daudz lieku darbību, Gipters komandu samazinājis un darbu padarījis efektīvāku. «Mācāmies no maza uzņēmuma izaugt lieli,» Mareks stāsta par domāšanas maiņu, kas vajadzīga, lai prasmīgi plānotu darbu.

«Ja darbinieku sniegums nav tāds, kā esi gribējis, vaina jāmeklē sevī. Jāsakārto vide,» spriež mazo koka velosipēdu ražotājs. Gipters atzīst — lielākā kļūda bijusi vēlme darbiniekiem dot pārāk daudz brīvības. Nav gribējies nevienu dzīt. «Bet ir tā kultūra jāievieš. Ja astoņos sākam, tad sākam visi. Arī smēķēšana jāierobežo — nevar iet, kad grib,» viņš dalās ar atziņām. Lai saprastu, kāda ir darba vide uzņēmumā, Mareks pats bieži strādā pie frēzes. «Tad efekts uzreiz jūtams. Darbinieki strādā čaklāk,» viņš iesmejas.

Nevar nospiest kvalitāti

Pagājušajā gadā no Dip Dap ražotnes pie klientiem aizceļojuši aptuveni desmit tūkstoši līdzsvara riteņu, kāda piektā daļa — uz ārzemēm. Katru gadu apjoms aug vienmērīgi, bez straujiem kritumiem un kāpumiem. Riteņi taisīti no Latvijas finiera, apstrādāti ar lineļļu no Igaunijas. Ārpus pašu valsts vispieprasītākie tie ir Itālijā, Šveicē, Vācijā un Holandē. Arī tur riteņi atrodami ar tādu pašu nosaukumu — Dip Dap. Zīmols padevies internacionāls. «Par to sākumā nedomājām, tas sanāca nejauši,» smaida Mareks.

Krāsas gan katrai valstij tiek piemērotas individuāli — pēc vietējo pieprasījuma. Skandināviem patīkot spilgtās krāsas, vāciešiem dabisks koks, holandiešiem pasteļu toņi. Pašmāju tirgū lielākā piekrišana esot dabīgajam, tāpēc 60 — 70% riteņu tiekot pirkti bez krāsām un apdrukām.

Sadarbības partnerus eksportam uzņēmums atradis rotaļlietu izstādē Nirnbergā, kur piedalās katru gadu. Pirmo reizi turp devās 2013. gadā. Tas bijis kutūršoks — izstādes platība kā septiņi futbola laukumi. Viss pilns ar rotaļlietām. Izstāde Marekam sniegusi atklāsmi — nav slikta produkta, ir tikai kāda vaina kvalitātē vai komunikācijā. «Izstādē ir viss. Viss, ko Latvijā kāds mēģinājis ražot, bet nav aizgājis. Ne jau tāpēc, ka produkts nebija vajadzīgs. Tas deva pārliecību — ja nesanāk, kaut kas jāmaina, nevis jāmet doma pie malas.»

Tagad uzņēmējs ar smaidu atceras pašu pirmo gadu izstādē. Viņus uzrunājis izplatītājs no Holandes, kas bija gatavs slēgt ekskluzīvu izplatīšanas līgumu. Rokas trīcēja, atceras Mareks. Līgums bija jāparaksta turpat izstādē. Likās — nu tik būs!

Bet ilūzijas pēc gada sabruka. Izplatītājs nespēja pārdot tik daudz, kā bija apņēmies. Īstie partneri, ar kuriem izveidojusies stabila sadarbība, uzradušies tikai 2016. gadā.

Tagad Marekam skaidrs — izplatītāji, kas lietai pieiet nopietni, pirmo gadu tevi apskatās, otro gadu pārbauda, vai jo-projām esi, trešajā gadā noslēdz līgumu. «Pirmajos gados bija testa pasūtījumi. Pēc tam pārliecini, ka varēsi nodrošināt arī servisu, ka neesi vienas dienas uzņēmums,» viņš stāsta. Nupat pienācis brīdis, kad Dip Dap tiek arī kopēts. Šogad izstādē kāds Ķīnas uzņēmums rādījis līdzsvara riteni, kuram pat krāsu salikums nošpikots no latviešiem. Tomēr Mareks neliekas satraucies: «Viņi nevar nospiest kvalitāti. Pēc izskata ir līdzīgs, bet, kad paņem rokās, aizžmiegtām acīm vari pateikt, kurš ir kurš.»

Visi dipdapi

Bija 2008. gads. Lielā krīze. Darbi juka. Cilvēkus atlaida. Arī Mareks palika bez darba. Tolaik abi ar Sanitu dzīvoja Siguldā, bija izgājuši pastaigā. Uz ielas pamanīja koka līdzsvara riteni. Vecāki brauca ar lielajiem riteņiem, bērns ripināja līdzi. «Ar tādu vieglumu un prieku,» atceras Mareks. Devies mājās, viņš ķērās pie skices. Lai gan savulaik bija izmācījies par mēbeļu dizaineru, šajā profesijā iepriekš nebija strādājis. Tā vietā nodarbojies ar projektu vadību dažādos celtniecības uzņēmumos. Šī bija atgriešanās pie saknēm. Vispirms riteni reālā izmērā izgatavoja no kartona, vēlāk brauca pie kādreizējiem studiju biedriem uz Kuldīgu — viņu darbnīcās veidoja prototipus no koka. Veikumus testēja tobrīd četrus gadus vecais Mareka māsas dēls.

Nākamajā gadā sākās taustīšanās — saskrūvēja piecus sešus riteņus un izlika tirgot ss.lv un draugiem.lv portālā. Visi, kas riteni nopirka, bija ko tādu redzējuši vai izmēģinājuši ārzemēs, bet citi ideju nesaprata. Problēma bija skaidra — cilvēki nesaprata, kāpēc jāpērk ritenis, kuram nav pedāļu. 2010. gadā Mareks dibināja uzņēmumu un iestājās Kurzemes biznesa inkubatorā. Kopā ar sievu atgriezās uz dzīvi Kuldīgā. Bizness sāka ieskrieties. Mareks devās uz izstādēm, tirdziņiem un gadatirgiem — rādīja un stāstīja cilvēkiem, ka ritenis bez pedāļiem mazajiem ķipariem trenē līdzsvaru, turklāt sagādā prieku. Pagāja aptuveni gads, pusotrs, kad Gipters saprata — braukāšanu pa tirdziņiem var beigt.

Ziņas par Dip Dap bija izplatījušās pašas. «Lielākā reklāma bija tā, ka bērni ar šiem riteņiem brauca.» Mareks atceras, kā pārdošanas rezultāti ar katru gadu kļuva arvien labāki. Nu jau Dip Dap ir tik pazīstams, ka visus līdzsvara riteņus cilvēki mēdz dēvēt par dipdapiem. Gluži kā autiņbiksītes par pamperiem, smaida Mareks. Vai tobrīd, krīzes karstumā, viņš ticēja, ka biznesa ideja, kas iešāvusies prātā, pārvērtīsies par Latvijā pazīstamu zīmolu? Mareks Gipters smejas. «Pareizā atbilde, kas jāraksta žurnālā: «Jā, ticēju!» Bet tas, ko ikviens godīgi pateiks, — tajā brīdī bija svarīgi, lai ir kāda virzība, kaut kāds darbs.»

Ikdienas pienākumos Marekam ietilpst ražotnes vadīšana un jaunu produktu izstrāde, bet sievas pārziņā ir mārketings un sadarbība ar grāmatvedību. «Es ģenerēju idejas, Sanita tās kritizē,» vīrs pajoko un piebilst: «Esmu vairāk tāds pa gaisu, viņa mani nosēdina — sākam ar ko vienu, nevis visu uzreiz.»

Slēpes un elektromobiļi

Slēpes, kas piestiprināmas līdzsvara riteņu riepu vietā, un koka elektromobilis bērniem. Ar šādiem jauniem produktiem drīzumā pircējus pārsteigs uzņēmums MGS Factory. Riepas aizstāt ar slēpēm varēs jebkurš Dip Dap īpašnieks. Koka braucamais bērniem sagādās prieku arī gada aukstajos mēnešos, ļaujot šļūkt no kalna vai tikt vilktam kā ar ragaviņām. Ja viss ies kā plānots, slēpes būs veikalos jau septembrī, bet koka elektromobiļi — pavasarī. Automašīnītes būs paredzētas sešus septiņus gadus veciem bērniem. Pirmā ideja bija ražot koka mašīnas ar pedāļiem. Iedevuši testēt bērnudārzos, bet sapratuši — šāda rotaļlieta bērnos tik lielu interesi nerada. Ja mašīnīte pati iet uz priekšu — tad gan!

Ar slēpēm un mašīnām uzņēmums cer dažādot produktu klāstu. Gan pašiem interesantāk, gan eksporta menedžeriem vieglāk strādāt — jo piedāvājums plašāks. Kamēr slēpes un mašīnas tirgū «ieskriesies», visdrīzāk, paies gadi divi vai trīs, rēķina Mareks. Elektroniku vispirms gribas kārtīgi noslīpēt tepat Latvijā, tikai tad laist uz āru.

Tomēr nav arī tā, ka pašlaik visas kārtis uzņēmumā liktas tikai uz līdzsvara riteņu panākumiem. Aptuveni 30 — 40% apgrozījuma rada gatavo produktu izstrādāšana citiem uzņēmumiem. Līdz ar to iekārtas mierā nestāv. Dip Dap ražotnē Kuldīgā, piemēram, tiek saražoti latviešu Gludināmais koks — gludināmie dēļi. Tāpat arī krāsainas bērnu spēļu mājas vāciešiem, velosipēdu un ķiveru veikalu statīvi kādai austriešu kompānijai. Tā strauji iegājusi Amerikas tirgū, un pēc statīviem esot tik liels pieprasījums, ka knapi varot visu izdarīt. «Nav pareizi ražot tikai vienu lietu — ir viena detaļa un tad tikai to ražo, kamēr paliek slikti. Tas visiem apnīk, un produktivitāte krīt,» Mareks piezīmē.

Ja varētu vēlreiz atgriezties 2010. gadā, vai viņš darītu ko citādi? Mareks papurina galvu. Lēmums iestāties Kurzemes biznesa inkubatorā, veidot pašam savu ražotni — viss bijis pareizi. Protams, bijuši brīži, kad gribējies visu sviest pie malas. «Bet tās tādas piecminūtes,» skaidro uzņēmējs. Izlādēšanās. Zibeņi. Kad tie pāriet, debesis atkal skaidras.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Brīvība un patstāvība. Sajūta, ka tu pats ietekmē savu dzīvi»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pārāk liela uzticēšanās darbiniekiem. Likās, ka jāuzticas, lai ir brīvība. Bet tā laikam tomēr nenotiek»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Kādā brīdī — pēc viena, diviem, trim gadiem — būs mirklis, kad būs grūti pārkāpt jaunā attīstības posmā. Ja to var pārvarēt, tad viss iespējams»

Ušakovam jāmaksā 200 eiro par neierašanos sniegt liecības tiesā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese Ilona Rūķe trešdien piemēroja piespiedu naudu 200 eiro apmērā Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam (S) par neierašanos sniegt liecības krimināllietā saistībā ar Ušakova elektroniskās korespondences publiskošanu, ziņo LETA.

Procesuālā sankcija tika piemērota, jo Ušakovs atkārtoti neieradās uz tiesas sēdi. Sākotnēji Ušakovam bija jāierodas uz tiesas sēdi 4.jūlijā, taču viņš paziņoja tiesai, ka atrodas atvaļinājumā un to nevar izdarīt. Savukārt trešdienas tiesas sēdi Ušakovs nevarēja apmeklēt, jo viņš bija iesniedzis tiesai lūgumu pārcelt savu nopratināšanu saistībā ar to, ka viņam ir jāvada divas Rīgas domes sēdes.

Gan prokuratūra, gan aizstāvība lūdza atzīt šādu lūgumu par nepamatotu, jo pirmā no domes sēdēm sākas plkst. 12, savukārt tiesas sēdes sākums bija nozīmēts uz plkst. 10. Lēmumu par piespiedu naudu Ušakovs nevar pārsūdzēt.

Rūķe arī nolēma, ka tiks mainīta lietas pierādījumu izskatīšanas kārtība. Pret šādu lēmumu gan iebilda aizstāvība.

Tiesas sēdes turpinājumā tika uzklausīta bijusī Ušakova biroja darbiniece, kuras viena no atbildībām bija uzturēt Ušakova e-pasta kontu vietnē “gmail.com”.

Savukārt lietas prokurore Vita Ozoliņa lūdza noteikt tālāko tiesas sēdi slēgtu, saistībā ar to, ka lietā tiks skatīta Ušakova personīgā korespondence, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības uz privātumu. Ozoliņa norādīja, ka atklātā tiesas sēdē viņa nevarētu pilnvērtīgi uzdot jautājumus, aizsargājot personu tiesības uz privātumu. Lietā apsūdzētais Leonīds Jākobsons un viņa aizstāvji iebilda pret lietas skatīšanu slēgtā procesā.

Uzklausījusi abas puses tiesnese nolēma, ka turpmākā procesa skatīšana notiks slēgtā procesā.

Ušakovs teica, ka respektē viņam piemēroto Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas sodu 200 eiro apmērā un pilnā apmērā to arī samaksās. “Man ir ļoti žēl, ka saspringtā darba procesa dēļ domē (..) es nevarēju ierasties liecināt tiesā, taču tiesneses lēmumu pilnībā respektēju un uzlikto sodu samaksāšu,” solīja mērs.

Jau vēstīts, ka Rīgas apgabaltiesa pērn atcēla Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 20.septembra attaisnojošo spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai.

Portālā “kompromat.lv” tika publicētas Ušakova 2008.gada e-pasta vēstules, kas tika sūtītas toreizējam Krievijas vēstniecības padomniekam Aleksandram Hapilovam. Ušakovs tobrīd bija 9.Saeimas deputāts, savukārt Hapilovs strādāja par Krievijas vēstniecības padomnieku, taču 2009.gadā viņš pameta darbu Latvijā. Jākobsons iepriekš apgalvoja, ka, publicējot daļu Ušakova sarakstes, viņš darījis sabiedrībai zināmus būtiskus faktus un tas ir viņa kā žurnālista pienākums.

Vairākus mēnešus pēc Jākobsona aizturēšanas divi nezināmi uzbrucēji 2012.gada 29.martā viņam savainoja seju Rīgā, Čaka ielas 47.nama kāpņutelpā.

Jākobsonam apsūdzība uzrādīta pēc Krimināllikuma 144.panta 1.daļas – par korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas un citas informācijas noslēpuma pārkāpšanu. Par šādu noziegumu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 50 minimālajām mēnešalgām. Apsūdzētais Jākobsons savu vainu neatzīst.

Izmeklējot kriminālprocesu par Ušakova elektroniskā pasta uzlaušanu, Valsts policija 2011.gada decembrī veica kratīšanu portāla “kompromat.lv” pārstāvja Jākobsona dzīvesvietā Rīgā. Kratīšanas laikā tika izņemti vairāki datu nesēji un divi datori. Policisti Jākobsonu uz 48 stundām aizturēja.

Kriminālprocesu policija sāka izmeklēšanu 2011.gada 23.novembrī pēc Ušakova iesnieguma saņemšanas.

 

Ir iesaka

12. jūlijs

KONCERTS. ELĪNA ŠIMKUS UN FANTASIA FICTA MAZAJĀ ĢILDĒ.

Senās mūzikas festivāla atklāšanas koncerts (festivāls turpinās līdz 14. jūlijam ar koncertiem Rundāles pilī un Lielajā Ģildē). Elīnas Šimkus un senās mūzikas ansambļa izpildījumā skanēs itāļu un angļu baroka mūzikas pērles, arī Karlo Džezualdo, Klaudio Monteverdi un Henrija Pērsela skaņdarbi. 15 €. Bilesuparadize.lv

14. jūlijs

FESTIVĀLS. KARTUPEĻPALMA NACIONĀLAJĀ BOTĀNISKAJĀ DĀRZĀ SALASPILĪ. Uz divām skatuvēm, veidojot muzikālu stāstu, visu nakti uzstāsies grupas Židrūns, Jūk, Rīgas Modes, Spāre, Inokentijs Mārpls, Apēdājs, Baložu Pilni Pagalmi, Ozols & Tehnikums, Bērnības Milicija un repere Viņa. «Kartupeļpalma ir augs, kura zieds atveras tieši naktīs,» saka programmas veidotājs Uldis Rudaks. Biļetes cena 10 €. Bilesuserviss.lv

14.-15. jūlijs

FESTIVĀLS. SAVVAĻAS KULINĀRIJAS FESTIVĀLS ZAUBĒ. Visdažādākās iespējas izbaudīt un iepazīt ēdienu — tirdziņš un konkursi, fiziskās aktivitātes un priekšnesumi, iespējas piknikot, garšu parkā — meistarklases, dietologa Alda Brēmaņa stāstījums, kulinārās darbnīcas, konkurss Labākā lauku torte, zem Zaubes dižozola — deviņkārtu mielasts. Biļetes cena 2—50 €. Bilesuserviss.lv

16-22. jūlijs

FESTIVĀLS. KLASISKĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS ŠALC LIEPĀJĀ VENTSPILĪ, CĒSĪS. Kamermūzikas koncerti, meistarklases un simfoniskās mūzikas programma, kurā piedalās operdziedātāja Marina Rebeka un festivāla orķestris Karela Marka Šišona vadībā. Atklāšanas koncertā 17. jūlijā Lielajā dzintarā — viens no pasaules labākajiem trompetistiem Hokanu Hardenbergers un skotu perkusionists Kolins Karijs. Biļetes cena 7—40 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

Izaicinājums / Journeyman.

Lai arī filmas par boksu ir populārs, bet dažbrīd vienveidīgs sporta drāmu žanrs, britu režisora Pedija Konsidīna (Tiranozaurs) stāsts aizrauj ar cilvēcisko noskaņu un iejūtību pret varoņiem. Šī neatkarīgā britu kino drāma (proti, bez plaša publicitātes atvēziena) daudzviet ir paslīdējusi zem kinoradara, taču stāstu par kāda boksera cīņu ar smagu traumu nevajadzētu laist garām — galvenā varoņa izaicinājumu un pārdzīvojumu tuvplāns iedarbojas ar skudriņas uzdzenošu jaudu. No 13. jūlija.

Forests Gamps / Forrest Gump.

Brīvdabas kino seansos Kalnciema ielā izrādītie kinodarbi ir izturējuši laika pārbaudi un uztverami par sava veida klasiku. Tāda ir arī lente no 90. gadiem — Forests Gamps. Roberta Zemeka veidotā drāma ir naivi sirsnīgs stāsts par titulvaroņa piedzīvotajām likteņa nejaušībām, aptverot 20. gadsimta ASV vēsturi. Interesanti, ka galveno lomu spēlējošais Toms Henkss par savu darbu nesaņēma algu (tiesa, viņam pienācās daļa no filmas ienākumiem). Panākumi aktierim atnesa ne tikai dāsnu samaksu, bet arī Oskaru un — vienu no mūža nozīmīgākajām kinolomām. 13. jūlijā Kalnciema ielā 35 plkst. 22. Biļetes: Bezrindas.lv

Brīvdabas kino seansi Doma dārzā

Doma dārza kino seansi šovasar dos iespēju atskatīties valsts vēsturē no 20. gadsimta 20. līdz pat 90. gadiem. Programmu veido atjaunotu kinohroniku izlase, kas hronoloģiski sagrupētas pa desmitgadēm. Pirms seansiem ekspertu Ivara Ījaba, Kaspara Zeļļa, Venta Zvaigznes un Sarmītes Ēlertes ievadvārdi.  12., 19., 26. jūlijā un 2. augustā Doma dārzā (Herdera laukumā 6) plkst. 22.30. Ieeja bez maksas.