Diena: 10. jūlijs, 2018

Cenu lēciens pirms stabila trijnieka

Gada inflācija aizvadītajā mēnesī ievērojami pieauga – no 2,3% maijā līdz 2,8% jūnijā. Parasti šajā mēnesī cenu pieaugums ir ļoti neliels (vidēji 0,2% iepriekšējos septiņos gados), bet šoreiz mēneša inflācija bija lielākā kopš 2008. gada.

Kā jau vienmēr, atsevišķu preču un pakalpojumu cenas aug, taču šajā mēnesī vēl pirms izpārdošanas sezonas kulminācijas jūlijā lejup sāk “planēt” apģērbu un apavu cenas. Tāpat lētāki kļūst svaigi augļi un dārzeņi. Tas viss notika arī šogad, taču patērētāju maciņos iedzēla aprīlī un maijā notikušā naftas cenu kāpuma sekas.

Vairāk nekā 2/3 visas mēneša inflācijas veidoja transporta izmaksu kāpums, tās arī bija “atbildīgas” par gandrīz trešdaļu gada inflācijas. Tātad, ja izslēdzam degvielas faktoru, šī gada jūnijā inflācija bija šim mēnesim raksturīgā līmenī.

Maijā benzīna cena Roterdamā eiro izteiksmē sasniedza augstāko punktu kopš 2014. gada jeb 647 eiro par tonnu. Līdz 20. jūnijam tā samazinājās, noslīdot zem 600 eiro. Jūnija beigās cena atkal kāpa, bet palika zem maija maksimuma, šobrīd tā svārstās ap 620 eiro. Mazās dienišķās biržas svārstības degvielas uzpildes stacijās nav redzamas; maija biržas notikumu sekas jau ir izpaudušās.

Gada inflācija pēc pusgada ilguša izteikta mērenības perioda, kad tā bija ap 2%, ir ievērojami pieaugusi, jūnijā sasniedzot 2,8%. Šis ir skaitlis, kuru varēs iegūt, apaļojot gada inflācijas līmeni šī gada atlikušajos mēnešos.

Jūlijā gada inflācija vēl pieaugs, visdrīzāk pārsniedzot 3%, bet augustā tā varētu samazināties, jo pērn augustā sezonālā deflācija bija ļoti vāja – cenas samazinājās tikai par 0,2%.

Gada vidū ir pieaugusi tabakas produktu akcīze, bet citi iemesli inflācijas kāpumam tuvākajā laikā nav redzami. Runājot par nedaudz tālāku nākotni, pat pie labvēlīgām pasaules biržu līkņu konfigurācijām un mijiedarbībām inflācijas pazemināšanās ievērojami zem pašreizējā līmeņa nav gaidāma. Algu kāpuma temps dažādos ceturkšņos stipri svārstās, taču kopējā tendence kopš 2011. gada ir paātrinājums.

Latvijā ilgstoši bijusi zemāka inflācija nekā Baltijas kaimiņvalstīs, bet diez vai tas tā var turpināties mūžīgi. Pagaidām pakalpojumu cenu inflācija, kas pirmā varētu signalizēt par to, ka darbaspēka izmaksu kāpums jau plūst pāri malām, labi turas rāmjos – jūnijā pakalpojumu cenas bija par 3,3% augstākas nekā pirms gada. Tas ir pat mazāk nekā vidēji šogad, tikai par 0,1 procentpunktu vairāk nekā vidēji pērn.

Hrestomātisks piemērs pakalpojumu veidam, kas īpaši labi ilustrē situāciju darba tirgū, ir friziera pakalpojumi, jo to izmaksās algām ir īpaši liela daļa, citi izdevumi ir mazi. Pērn vidēji to cenas auga par 2,2%, bet šī gada maijā un jūnijā jau 5,5%. Īpaši jūtīgas pret algu kāpumu varētu būt arī viesnīcu un restorānu, atpūtas un kultūras pasākumu cenas, bet tās gada laikā ir augušas vien par 2,7% un 0,1%.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Plāno palielināt maksu par pases un ID kartes saņemšanu

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) ir sagatavojusi grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas paredz palielināt maksu par pases un personas apliecības jeb identifikācijas (ID) kartes saņemšanu, nodevu apmēru noapaļojot uz augšu līdz veselam skaitlim, pirmdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Nodevas par personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu nav mainītas kopš 2012. gada, turklāt no 2014. gada, kad tika ieviests eiro, nodevas vairs nav apaļos skaitļos.
Noteikumu izmaiņas paredz, ka par personas apliecību līdzšinējo 14,23 eiro vietā būtu jāmaksā 15 eiro. Maksu par pases saņemšanu plānots palielināt no 28,46 eiro uz 30 eiro. Ja pase tiek izsniegta vienlaikus ar personas apliecību, tad par abu dokumentu saņemšanu 35,57 eiro vietā būtu jāšķiras no 40 eiro, kas ir sadārdzinājums par 4,43 eiro.
Vienīgā nodeva, kuru nav plānots palielināt, ir maksa par personas apliecības izsniegšanu bērniem, pensionāriem un pirmās un otrās grupas invalīdiem. Cena par ID karti viņiem tiktu samazināta no 7,11 eiro uz pieciem eiro.
Tikmēr PMLP to nesauc par nodevu celšanu, bet izmaksu optimizēšanu. “Mēs negribētu teikt, ka tā ir palielināšana. Šis ir pirmais solis ceļā uz to, lai ievērotu to, ko mums 2015. gadā revīzijā ieteica Valsts kontrole – optimizēt un izvērtēt mūsu dokumentu izsniegšanas izmaksas,” saka PMLP pārstāvis Ģirts Pommers. Maksas celšanu par personas apliecības izsniegšanu PMLP pamato ar to, ka ID kartes derīguma termiņš tiks pagarināts no pieciem uz desmit gadiem. Taču pasēm termiņš nemainās.
Vienlaikus dokumentā, ko PMLP plāno iesniegt valdībai, tā raksta, ka, nodevas nepieciešams noapaļot uz augšu, lai maksāt būtu ērtāk, lai gan norēķināties skaidrā naudā iestādē nemaz nav iespējams. Ekonomists Pēteris Strautiņš atzīst, ka šis arguments nav pamatots, taču vienlaikus viņš norāda, ka kopš eiro ieviešanas ir radušies objektīvi iemesli pārskatīt nodevu apmēru. “Tajā brīdī, kad bija akcija “Esi godīgs eiro ieviesējs”, lai neizmantu [šo brīdi] cenu noapaļošanai uz augšu, neviens nebija domājis, ka tam jāturpinās mūžīgi. Ir loģiski, ka cenas tiek mainītas, jo izmaksas noteikti ir mainījušās, algas ir augušas,” saka Strautiņš.
Tikmēr PMLP pārstāvis liek noprast, ka pamatojums par ērtāku norēķināšanos vēl tiks precizēts. „Skaidrs, ka mums visi norēķini notiek bezskaidrā naudā,” atzīst Pommers.
Ja nodevu celšanu atbalstīs valdība, jaunais cenrādis stāsies spēkā nākamgad. Tiek lēsts, ka valsts budžeta ieņēmumi nākamajos trīs gados tāpēc palielināsies par gandrīz diviem miljoniem eiro.

Infografika: Kilometrus es nogāju

Ar viedajiem pulksteņiem Dziesmusvētkos tika mērīti svētku dalībnieku veiktie kilometri un skaitīti noietie soļi. Iegūtie rezultāti liecina, ka visvairāk soļu speruši tieši Dziesmu un deju svētku organizatori, bez kuru ieguldījuma svētki nebūtu izdevušies tik ievērības cienīgi.

“Svētku laikā viedpulkstenis bija lielākais palīgs, kad kustībā starp vairākām norises vietām varēja redzēt ne tikai noietos kilometrus, bet arī ienākošos zvanus,” stāsta  publiskās skatīšanās koordinatore un pasākumu projektu vadītājas asistente Dace Grante, kas visu svētku garumā nogāja 214 982 soļus, mērojot ap 20 kilometriem dienā.

Visgarāko distanci mēroja brīvprātīgo vadītājas asistente, kas kopā veica 206 kilometrus: 93 kilometrus ar kājām, 113 – ar velosipēdu, ik dienu pārvietojoties no vienas pasākuma vietas uz citu.

Atbildot uz jautājumu, kurš ir aktīvāks – dziedātājs vai dejotājs, rezultāti skaidri norāda, ka vienā dienā visvairāk soļu sper tieši dejotājs. Ar iespaidīgu skaitu tautas deju ansambļa “Rotaļa” dejotājs vienā dienā spēris un izdejojis pat 35 620 soļu, kopumā nedēļas laikā mērojot 145 kilometrus.

Dziedātāji veikuši īsāku distanci, bet ne ar mazāk iespaidīgiem skaitļiem. Visu svētku laikā kordziedātāji ir spēruši vismaz 126 000 soļu un nogājuši vismaz 80 kilometrus.

Aktivitātes dalībnieki kopā mērojuši vairāk kā 1000 kilometru, kas gandrīz pielīdzināms attālumam no Rīgas līdz Berlīnei. Ja visu Dziesmu un deju svētku dalībnieku nostaigāto attālumu saskaitītu kopā, tad sanāktu, ka svētku laikā dalībnieki nogājuši aptuveni 5 438 560 kilometrus, kas atbilst 135 reizēm apkārt zemes lodei!

 

Nav prieka bez bēdām

Dziesmu un Deju svētku nedēļa ir bijusi patiešām varena.

Uzstājušās latviešu kopas, ansambļi, kolektīvi gan no Latvijas, gan no plašās pasaules ārpus Latvijas. Oficiālajā sarakstā Svētku gājienam sadaļā Diaspora bija uzskaitītas 23 dažādas valstis un viena daļa no 24. valsts. No ASV un Austrālijas līdz Vācijai un Zviedrijai. Nez kāpēc nebija pārstāvēta Apvienotā Karaliste, bet tikai Lielbritānija. (Atgādināšu, ka Lielbritānija sastāv no Anglijas, Skotijas un Velsas, bet valsts Apvienotā Karaliste sastāv no Lielbritānijas un Ziemeļīrijas.)

Latvijas tautu bagātību un draudzību apliecināja vairāki Latvijas mazākumtautību koncerti.

Latvijas saites ar pasauli parādīja ārzemju kolektīvi, kuri piedalījās svētkos, gan rādot savu kultūru, gan, kā japāņu koris Gaisma, pilnvērtīgi piedaloties Noslēguma koncertā, kā arī sniedzot solo koncertu Anglikāņu baznīcā. Latvijas Radio raidījumā Kā labāk dzīvot kora dalībnieks Daiki Horiguči stāstīja: “Koristus vieno mīlestība pret dziedāšanu. Mēs apzināmies, ka latviešiem ir svarīgi dziedāt kopā, bet japāņiem nav tāda konteksta.” Jāpiebilst, ka japāņu koris Gaisma dzied tikai latviešu valodā.

Pats Daiki Horiguči ir izdevis latviešu valodas mācību grāmatu japāņiem (skat. LL252) un viesojies Austrālijā 2015. gada janvārī, LAAJ Annas Ziedares Vasaras vidusskolas viesu dienā stāstot par Japānas un Latvijas saistībām.

Protams, arī ir bijušas dažādas ķibeles, sākot ar nepārdomāto biļešu pārdošanas veidu un beidzot ar dažādām neērtībām, neprecizitātēm un kļūdām. Bet tās – ne atsevišķi, ne kopā – neaizēno Dziesmu un Deju svētku būtību – mēs visi kopā esam Latvija, un mēs varam!

Toties nav prieka bez bēdām, un nedrīkstam atļaut Dziesmu svētku priekam pārtrumpot pasaules skarbo realitāti. Latgales Dziesmu svētkiem 1940. jūnijā Daugavpilī vajadzēja būt tikpat priecīgiem, kā šāgada svētkiem, bet tie iekrita traģisku notikumu rāmjos. Kopkora koncerts notika 16. jūnijā, dienu pēc padomju spēku uzbrukumiem Latvijas robežposteņiem un dienu pirms Latvijas okupācijas. Prezidents Ulmanis neieradās, bet viņa svētku runa tika lasīta radio pārraidē.

Atgriežoties uz šo gadu – pēc nedēļas ASV prezidents Donalds Tramps tiksies samitā Helsinkos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Sarunas sāksies ar privātu sesiju.

Vai mums būtu jāuztraucas, ka aplūkojamā tēma: “plašs loks nacionālās drošības jautājumos” varētu nelabvēlīgi ietekmēt Latvijas drošību? Drīz redzēsim.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors

Kas nepieciešams, lai celtu zinātnes un medicīnas latiņu Latvijā

Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienības jeb LĀZA vārdā un visu kolēģu vārdā, kuri atrodas ārpus Latvijas, es sveicu visus ar Latvijas tuvojošo simtgadi un mūsu kopējo 4. Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, un, protams, vēlu veiksmīgu medicīnas zinātnes sekcijas norisi.

Es gribu izteikt vissirsnīgāko paldies visiem, kas piekrita uzstāties un iesniedza savus zinātniskos darbus mūsu sekcijā, tie bija ļoti dažādi un interesanti.

Tas, ka 4. Pasaules latviešu zinātnes kongress notiek Latvijas simtgades gadā, mums katram liek padomāt, kā un kas notika medicīnas augstākajā izglītībā un zinātnē pirms simts gadiem, kas notiek šodien, kāda ir un būs mūsu medicīnas zinātnes nākotne!

Simts gadi ir būtisks laika sprīdis katras valsts un tautas vēsturē! Gandrīz pirms simts gadiem 1919. gadā, tika dibināta pirmā medicīnas fakultāte apmācībai un pētniecībai Latvijā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatā “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” ir fenomenāli aprakstīts, kā tas notika, kā Latvijas un ne Latvijas izcelsmes ārsti un zinātnieki no visas pasaules tika sasaukti kopā katrs ar savu dažādo pienesumu, lai uzsāktu strādāt Latvijas labā, apmācot latviešu ārstus un medicīnas zinātniekus…. No grāmatas lapām varēja tiešām sajust šo fantastisko enerģiju, ka mums Latvijā būs savi ārsti, būs sava medicīnas zinātne!

Pirmspēdējais LU rektors, pirms padomju armija okupēja Latviju, profesors Auškāps savā runā teica, to pārfrāzējot, ka zinātnē nevaram darboties pa vienam, jo esam maza tauta, ir maksimāli jāsadarbojas savā starpā ar parējām Baltijas un Skandināvijas augstskolām, lai padarītu būtiskas lietas…

Latvijai, lēnām atdzimstot 1988. gadā, izcilais profesors Ilmārs Lazovskis teica, ka Latvijas ārstiem un zinātniekiem jābrauc uz Rietumvalstīm un jāsadarbojas ar latviešu un bijušajiem Latvijas kolēģiem.

Šie vārdi ir vēl svarīgāki šodien! Mums visiem, lai kur mēs arī būtu, ir vairāk jāsadarbojas!

Jautājums ir, vai tas notiek? Vai lielākai daļai jauno medicīnas pētnieku ir pieredze ārzemju labakajās labratorijās? Nezinu, kā ar medicīnas zinātniekiem, bet tikai 20% jauno ārstu Latvijā ir bijuši pieredzes apmaiņā ārzemēs (pēc Jauno ārstu asociācijas datiem). Ticu un ticam, ka tam jānotiek daudz biežāk, vairāk un ar mērķtiecīgu nodomu. Arī šī mūsu simtgades sanāksme būs ar daudz lielāku pievienoto vērtību, ja būtiski palielināsies mūsu sadarbība savā starpā un ar visiem latviešu un Latvijas izcelsmes zinātniekiem, kas ir Latvijā un ārzemēs.

Lai gan Latvija gandrīz 50 gadus bija izrauta no normālas valsts attīstības ceļa un daudz kas padarīts pēdējos 28 gados, latviešu zinātniekiem gan Latvijā, gan pasaulē ir bijušas vairākas publikācijas augstākās raudzes žurnālos. Jautājums mums visiem ir, vai tas bija maksimums, vai varējām izdarīt labāk, kvalitatīvāk? Vai katrs no mums izdarīja visu pēc labākās sirdzapziņas? Vai sadarbojāmies pietiekoši? Vai ar valsts varu runājām vienā vai vismaz līdzīgās balsīs? Kāpēc to vaicāju?

Saku to tāpēc, ka Latvijai ir mazākais finansējums no valsts augstākakai izglītībai no visām Baltijas valstīm – ap 1,2% no IKP, mazākais, es atkārtoju – vismazākais finansējums zinātnei starp ES valstīm!

Un tas ir zem 0,5%, kamēr Igaunijai tas tuvojas 1,5%, un Latvijai tas ir vēl mazāk nekā 2006. gadā! Kā tā var būt? Zinātne – tā ir valsts ilgtermiņa attīstība!

Vai tos medicīnas zinātniekus, kurus sagatavojam vai izdarām labāko, ko varam, vai tos vienmēr vada cilvēki ar kvalitatīvu apmācību zinātnē un publikācijām augstākās raudzes žurnālos? Vai atbalstām viņus pēc PhD iegūšanas ar kvalitatīvu postdoktorantūru, kur daļa noteikti būtu jāiziet ārzemēs? Domāju, ka nē, jo, pēc Pasaules Bankas datiem, vairāk nekā 50% jauno medicīnas pētnieku ar doktora grādu piecu gadu laikā pēc grāda iegūšanas nav nevienas publikācijas! Vai tas ir valstiski, vai tas ir uz progresu vērsts, vai katrs no mums kā nodokļu maksātājs to atzītu par naudas ieguldīšanu, kurā saņemta maksimāla atdeve?

Mums ir vismazāk publikāciju no trim Baltijas valstīm, tai pašā laikā mums ir visvairāk augstākās izglītības mācību iestāžu (59), neskaitāmi zinātnes institūti (Anglijā ir ~180 augstskolas uz 65 miljoniem iedzīvotāju), augstskolu skaits nav būtiski mainījies pēdējos 20 gadus. Tas notiek laikā, kad Latvija pēdējos 28 gados ir pazaudējusi 700 000 cilvēku (tikpat Lietuvā, 200 000 Igaunijā), paredz, ka līdz 2030. gadam Latvija zaudēs vēl 10%, Lietuva – 8% un Igaunija 4% iedzīvotāju. Taču šie skaitļi, lai gan traģiski, nav tik sāpīgi kā skolēnu skaits, kas pēdējos divdesmit gados samazinājies no 400 000 uz 220 000 šogad. No Latvijas katru dienu turpina izbraukt 50 cilvēki (tai skaitā zinātnieki, ārsti). Kā to apstādināt?

To var apstādināt! To var apstādināt atmetot to, kas Latvijā medicīnas zinātnē un augstākajā izglītībā ir nepiemērots mūsdienām, paņemot no citām valstīm to, kas tur darbojas, un atstājot to, kas Latvijā ir tiešām labs!

Pasaules Bankas pētījums Latvijā skaidri parādīja, ka veids, kā valsts maksā augstskolām, ir jāvirza prom no postpadomju “budžeta vietām” un tas jādara daudz straujāk.

Kopenhāgenas universitāte 2007. gadā apvienojās ar Karalisko veterināro un lauksaimniecības universitāti un Dānijas farmācijas universitāti, to padarot par lielāko universitāti Skandināvijas valstīs. Tā tagad sevī ietver 5000 pasniedzējus, 11 universitātes slimnīcas un medicīnas fakultāti. Apvienojoties tā stimulējusi pētniekus sadarboties un veiksmīgi piesaistīt lielākus institucionālus projektus.
Tartu universitāte mums parāda – lai veicinātu apmācības un zinātnes attīstību un lielāku sadarbību savā starpā 2015. gadā, restrukturēja fakultātes, izveidojot no deviņām tikai četras. Tai ir valsts programma, kas aicina mājās igauņu jaunos pētniekus, kuri apguvuši zinātni pasaules labākajās labratorijās, dodot tiem trīs gadu sēklas naudu, labratoriju un cilvēka cienīgu algu.

Mayo klīnika mums parāda – jau no tās pirmsākumiem tika ieviests, ka klīnikas/fakultātes vadītājs var būt tikai uz vienu termiņu. Ja vadītājs ir izcils, tad maksimums divi termiņi, bet ne vairāk. Kāpēc? Tāpēc, ka, esot vadītājam ilgāku laiku, progress bremzējas.
Islandes un Oslo universitātes mums parāda, ka rektora vēlēšanās piedalās visi studenti, darbinieki, pasniedzēji!

Ir skaidrs – lai jaunie medicīnas zinātnieki neaizbrauktu pavisam, mums jāvirzās lielākas caurspīdības, demokrātijas un egelitārisma virzienā un tad, strādājot kopā, mēs sasniegsim visizcilākos rezultātus.

Naudas hronisks trūkums zinātnē, absolūti nepietiekams jauno zinātnieku atbalsts, minimāla vai neesoša rotācija daudzos augstākajos medicīnas izglītības un zinātnes amatos ir daudzos radījis nedrošības, neskaidrības un pat baiļu sajūtu, cīnīšanos par “savu daļu” pretēji tam, lai strādātu kopā. Rezultāts – daļa aizbrauc nevis uz apmācībām, bet pavisam!

Mans lūgums, mana cerība ir, ka katrs kolēģis, kas ir ārzemēs, pieņems pie sevis vienu kolēģi gadā apmācībai. Kā teica profesors Lazovskis, tas ir kritiski svarīgi, un ticu, ka mēs to varam! Tas viss kopā būtiski stiprinātu mūsu Latvijas medicīnas zinātnes varējumu.

Es kā LĀZA vadītājs apņēmos, ka mēs kā organizācija esam darījuši (pie LĀZA biedriem viesojušies simtiem kolēģu) un turpināsim darīt visu iespējamo, lai šādu zinātnieku un mediķu apmaiņu palielinātu. Mums jātic, ka visi kopā to varam izdarīt, jo tas ir kritiski svarīgi. Jātic, ka Latvija noteikti nosvinēs savu 150. un 200. dzimšanas dienu ar plaukstošu medicīnas zinātni!

 

Autors ir ārsts un profesors Teksasas universitētē “Southwestern”, Latviešu Ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) vadītājs

Runa nolasīta IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresā