Diena: 4. jūlijs, 2018

Zombiji pret vampīriem

Ja pragmatiskie, cilvēcīgie spēki nespēs mobilizēties, nākotne aizvien vairāk līdzināsies šausmenei

F**k business. Lai uzņēmēji iet d***t.

Tā pirms neilga laika teica ne jau kāds Berlīnes skvotā dzīvojošs, tetovējumiem noklāts anarhists vai Latīņamerikā varas grožus sagrābis komunists. Nē. To teica viens no redzamākajiem valdības locekļiem valstī, kura ir modernā kapitālisma šūpulis, pragmatiskas politikas iemiesojums, pasaules finanšu centrs, «veikalnieku valsts», kā to nicīgi apsaukāja Hitlers.

Uzņēmējiem vidējo pirkstu parādīja Lielbritānijas ārlietu ministrs, Konservatīvās partijas biedrs Boriss Džonsons.

Savu politisko karjeru Džonsons ir tik cieši sasaistījis ar «cieto breksitu» — visu iespējamo saišu pārraušanu ar ES —, ka uz uzņēmēju aizvien skaļākajiem brīdinājumiem par šāda iznākuma postošajām sekām valsts ekonomikai var atbildēt tikai ar aizkaitinātu lamāšanos. Esam nonākuši sirreālā situācijā, kurā draud izcelties atklāts konflikts starp biznesu un vismaz daļu Konservatīvās partijas, kura līdz šim vienmēr iemiesojusi britu mantīgo slāņu intereses.

Savukārt otrā Atlantijas okeāna pusē notiek gandrīz tikpat neticamas lietas. ASV Tirdzniecības kamera, kuru līdz šim varēja uzskatīt gandrīz vai par Republikāņu partijas filiāli, ir atvēzējusies plašai kampaņai pret šīs pašas partijas prezidenta ekonomisko politiku.

Tramps jau trīsdesmit gadus, sen pirms ievēlēšanas par prezidentu, ir sūdzējies par tirdzniecības līgumiem, kas ļaujot citām valstīm «izmantot» Ameriku. Tagad viņš ir sācis spert pirmos soļus uz aizvien plašāku tirdzniecības karu ne tikai ar Ķīnu, bet arī ar gandrīz visiem tradicionālajiem ASV sabiedrotajiem — Kanādu, Eiropas Savienību. Tie savukārt nav palikuši atbildi parādā. Kā nākamo eskalācijas posmu Tramps apsver smagu tarifu uzlikšanu importētiem automobiļiem, bet ES nosūtījusi Vašingtonai brīdinājumu, ka varētu atbildēt ar nozīmīgi paaugstinātiem tarifiem ASV precēm vairāk nekā 300 miljardu dolāru vērtībā.

Lai gan Tramps savu agresīvo rīcību pasniedz kā rūpniecības un amerikāņu strādnieku aizsardzību, patiesībā tā novestu pie ražošanas sašaurināšanās un darba vietu zudumiem. Globālās ražošanas ķēdes ir tik cieši saaustas kopā, ka gandrīz katra fabrika importē gan izejvielas, gan detaļas no citām valstīm, lai nonāktu līdz gala produktam. Muitas kari var padarīt šo sadarbību un līdz ar to pašu ražošanu nerentablu. Turklāt daudzi ASV uzņēmumi ir atkarīgi no eksporta un nevarētu pastāvēt, ja to ārzemju tirgos tiktu ieviesti augsti tarifi. Trampa dusmas jau izraisījis leģendārais amerikāņu motociklu ražotājs Harley-Davidson, kurš jau pēc pirmā tirdzniecības kara raunda paziņoja, ka pārcels ražotni uz Eiropu, lai saglabātu pieeju šim uzņēmumam svarīgajam tirgum. Tāpat kā breksita apmātais Džonsons, Tramps tūlīt parādīja, ka ideoloģija viņam ir svarīgāka par visu, un draudēja uzņēmumu iznīcināt par tā bezkaunīgo vēlmi nodarboties ar biznesu. «Ja viņi pārceļas, tik skatieties, tas būs beigu sākums,» viņš vārījās tviterī. «Viņiem tiks uzlikti tādi nodokļi, kādus līdz šim nav pieredzējuši!»

ASV tirdzniecības kamera, kas pārstāv vairāk nekā 3 miljonus uzņēmumu, acīmredzot nav iebiedēta. Pirmdien tā laida klajā interaktīvu mājas lapu, kurā var noskaidrot tarifu ietekmi uz visiem ASV štatiem un dažādām rūpniecības nozarēm. Kamera skaidri pateica, ka «Trampa administrācijas soļi tirdzniecības jomā apdraud līdz pat 2,6 miljoniem darba vietu Amerikā», un aicināja vēlētājus rakstīt protesta vēstules saviem kongresmeņiem.

Pirms nedaudz gadiem stilīgu sociologu vidū populāra bija amizantā hipotēze, ka dažādu šausmeņu briesmoņu popularitāte atspoguļo tajā brīdī valdošās tendences šķiru cīņā. Pirmskrīzes burbuļekonomikā, kad finanšu kapitāls valdīja pār pasauli, topā bija Krēsla un citi stāsti par vampīriem — elegantiem, aristokrātiskiem asinssūcējiem šā vārda tiešajā nozīmē, nevis pārnestajā, kurā tas savulaik kļuva par marksistiskās gānīšanās klišeju. Savukārt finanšu krīze izvilka no vēstures mēslaines Staigājošos miroņus un izsauca Pasaules karu Z. No visām malām smagiem soļiem tuvojās proletāriskie zombiji — kankaros tērpti lamzaki, kuru vienīgais mērķis ir izsūkt citu smadzenes un pārvērst visus par vienlīdz trulu, naidpilnu masu.

Šobrīd veiksme ir zombiju pusē. Vienīgais veids, kā izskaidrot daudzu līdz šim labējo partiju līderu un biedru pārvēršanos par akliem populistiem, ir pieņemt, ka kāds viņiem ir apēdis smadzenes.

Nav šaubu, ka burbuļnomikas vampīriem ir jānes smaga atbildības nasta par nespēju nodrošināt, lai augošā tautsaimniecība nāktu par labu visiem valsts iedzīvotājiem. Taču zombiju uzvara — trampokalipse — nestu postu pilnīgi visiem, jo viņu reanimētās, sasmakušās ekonomiskā nacionālisma idejas labākajā gadījumā nopietni kavētu tautsaimniecības izaugsmi. Sliktākajā gadījumā tirdzniecības kari pāraugtu militārajos.

Šis ir bīstams brīdis pasaules vēsturē. Ja visās valstīs pragmatiskie, cilvēcīgie spēki nespēs mobilizēties, mācīties no pagātnes kļūdām un stāties pretī šodienas briesmām, tad nākotne aizvien vairāk līdzināsies šausmenei. 

Komentārs 140 zīmēs

2% tautas. Rekordliels cilvēku skaits — vairāk nekā 40 000 — piedalījās Dziesmu un deju svētku gājienā, kas ilga septiņas stundas.

Vairāk rūpējas par sevi. Atsaucība valsts apmaksātajam dzemdes kakla skrīningam pērn bija tikai 39%, šogad jau ir 60%.

Gribēja, kā viedāk, sanāca tā stulbi. EK atteica finansējumu Rīgas viedo stāvvietu projektam, kurš būtu izmaksājis 8,7 miljonus eiro.

Bremzes bandītiem

ABLV pašlikvidācija iespaidos ne tikai finanšu, bet arī politisko stabilitāti

Latvijai jārīkojas stingri, lai atjaunotu valsts finanšu sistēmas reputāciju, pirmdien ieteica Starptautiskais Valūtas fonds. Otrdien Finanšu un kapitāla tirgus komisija informēja, ka ārvalstu noguldījumu īpatsvars Latvijas bankās samazinājies no 39,7% pagājušā gada beigās līdz 28,7% pašlaik.

«Process vēl nav noslēdzies,» teica FKTK priekšsēdētājs Pēters Putniņš, un ārvalstu noguldījumu īpatsvara mērķis Latvijā esot 15%, bet vēlamā NVS valstu noguldījumu daļa — 5%.

Putniņš runā par procesu, kas sākās februārī, kad ASV Finanšu ministrija rosināja noteikt sankcijas ABLV bankai, kura organizējusi naudas atmazgāšanas shēmas, tai skaitā Ziemeļkorejas ballistisko raķešu programmas finansēšanai. Maijā Reuters ziņoja, ka pēc ABLV slēgšanas un ticamas informācijas saņemšanas no ASV Latvijā ir sākta izmeklēšana par banku sektora iespējamo saistību ar Krievijas naudas izmantošanu Eiropas valstu vēlēšanu un citu politisku procesu ietekmēšanai un pat valsts apvērsuma mēģinājuma finansēšanu Melnkalnē 2016. gadā.

ASV finanšu uzrauga ziņojums piespieda Latvijas valsts iestādes rīkoties, lai ierobežotu noziedzīgi iegūtas naudas plūsmu. Taču banku uzraugi un tiesībsargātāji jau daudzus gadus pirms tam labi zināja par šādām shēmām. Dažām bankām pat nācās samaksāt it kā ievērojamas soda naudas summas, kuras tomēr ir niecīgas, ja salīdzina pat tikai ar ABLV vairāk nekā divu miljardu eiro aktīviem vien. Bet politiski akceptētā iedoma par Latviju kā «tiltu starp Rietumiem un Austrumiem» ļāva uzskatīt par paciešamu kriminālas naudas mazgāšanu.

Jau 2012. gadā bija publiski zināms, ka caur sešām Latvijas bankām 2008. gadā atmazgāta daļa no 230 miljoniem, kuru zādzību Krievijā bija atklājis advokāts Sergejs Magņitskis, kurš nomira cietumā Maskavā 2009. gadā. Magņitska darba devējs investīciju fonds Hermitage Capital bija nosūtījis Ģenerālprokuratūrai, KNAB, FKTK un Latvijas Bankai dokumentus par šīs naudas ceļiem Latvijas bankās. Taču 2016. gadā fonda vadītājs Viljams Brauders secināja, ka «Latvija nav ne profesionāla, ne nopietna, veicot šo naudas atmazgāšanas izmeklēšanu».

Brauders ir pastāvīgi mudinājis rietumvalstu valdības un parlamentus vērst sankcijas pret šajā lietā iesaistītajiem. Viņa kampaņai ir daudz plašāka nozīme nekā tikai viena konkrēta nozieguma vaininieku sodīšana. Magņitska likuma pamatā ir divi fundamentāli svarīgi principi attiecībām ar Putina Krieviju. Pirmkārt, sankciju vēršana pret konkrētiem kleptokrātiskās sistēmas cilvēkiem. Otrkārt, skaidra apzināšanās, kādus draudus Rietumu demokrātijai rada šīs sistēmas aģentu noziedzīgie finanšu darījumi. Vairākas valstis, sākot ar ASV, ir pieņēmušas attiecīgus likumus, šogad arī Latvija.

Pirms divām nedēļām Hermitage atkal aicināja Latvijas tiesībsargājošās iestādes pēc iespējas ātri izmeklēt ABLV lomu 2008. gadā Krievijā nozagtās naudas atmazgāšanā. Hermitage ir bažas, ka bankas pašlikvidācijas procesā var pazust vissvarīgākie pierādījumi — informācija par kontiem un pārskaitījumu detaļas.

Varbūt šoreiz banku uzraugi un tiesībsargātāji būs aktīvāki, nekā bijuši līdz šim. Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta jaunā vadītāja Ilze Znotiņa sola pārbaudīt Hermitage ziņojumā minētos faktus, un viņas teiktais, ka tam vajadzēšot «vismaz pāris mēnešu», izklausās gluži vai pēc atvainošanās nevietā, jo pirms tam šis dienests gadu gadiem bija lielākoties tikai «turpinājis pārbaudīt».

Ir mainījies arī politiskais klimats. Februārī Saeima pieņēma lēmumu par sankcijām Magņitska lietā iesaistītajiem un Ārlietu ministrija noteica aizliegumu iebraukt Latvijā 49 personām. ABLV skandāla radītie apdraudējumi Latvijas finanšu sistēmai būtiski mainījuši attieksmi pret naudas atmazgāšanu. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs maijā secināja, ka «mums jāsaka ardievas… visam [Rietumu un Austrumu] tilta jēdzienam».

Politiskajiem lēmumiem un ABLV likvidēšanai ir bijušas dažādas neprognozētas un palaikam komiskas izpausmes. Politiķi nu lepojas ar nonākšanu Krievijas «melnajā» jeb to Latvijas pilsoņu sarakstā, kuriem par Magņitska likuma atbalstīšanu liegts iebraukt Krievijā. Nacionālās apvienības vadonis Raivis Dzintars pat paziņojis, ka viņa neiekļaušana šajā sarakstā esot Krievijas taktika, «lai raisītu intrigas un saspīlējumu gan partijas iekšienē, gan citu partiju starpā». Savukārt Tatjanas Ždanokas partijai vairs neesot bankas konta — ABLV bankā iesaldēts, bet citas bankas atsakās ar viņu sadarboties. Bet ABLV pirmīt finansētās domnīcas Certus vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis devies atpakaļ politikā kā Saskaņas «premjerministra kandidāts», lai taisītu Latviju par Singapūru, kad jau par Šveici nav sanācis.

Taču var prognozēt arī daudz nopietnākas sekas. Hermitage bažas par naudas atmazgāšanas shēmu sekmīgu izmeklēšanu ir diemžēl pamatotas gan vēsturiski — kā nupat atkal uzsvēra Brauders, sadarbība ar Latvijas iestādēm «līdz šim mums nebija veiksmīga» —, gan arī krimināli politiski — itin daudzi bandīti gan Austrumos, gan tepat Latvijā gribētu savus bankā iestrēgušos netīros miljonus atgūt, lai ne čiku, ne grabu. Ne tikai Latvijas finanšu sistēmas reputācijai, bet arī politiskās sistēmas stabilitātei būs svarīgi nepieļaut, lai viņiem tas izdotos. 

Komentārs 140 zīmēs

Skaitītāji turpinās griezties. Valdības ministri aicina cits citu risināt «taksometru problēmu» un veidos darba grupu.

Žurnālisti vainīgi! Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs stāsta, ka apsūdzēts nepamatoti, un aizgrūž LTV operatoru.

Un ko Tramps teiks Putinam? Baltais nams paziņojis, ka ASV neatzīs Krimas aneksiju un paturēs spēkā sankcijas Krievijai.

 

Kļūdas labojums. Raksta sākotnējā versijā bija kļūdaini norādīts, ka Reuters maijā ziņojis par ABLV bankas starpniecību Krievijas naudas izmantošanā Eiropas valstu politisko procesu ietekmēšanai.

Dubults neplīst

Iekšējās Kolonizācijas Veicināšanas biedrības žurnāla numurs, kas veltīts Kurzemes kolonizācijas jautājumiem. 1918. gads.
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Kalendāra maiņas dēļ daudzviet Jāņus svinēja divreiz — arī jūlija sākumā

Presē 1. jūlijā publicēja oficiālo vācu okupācijas iestāžu vadības 17. jūnija lēmumu par zemes nodošanu un vācu zemnieku nometināšanu Kurzemē. Tas bija mēģinājums sākt jau iepriekšējos gados izstrādātā kolonizācijas plāna īstenošanu. Katram muižas īpašniekam, kuram kopējā zemes platība pārsniedza 360 hektārus, bija pakāpeniski pret atlīdzību jānodod Kurzemes zemes sabiedrībai trešā daļa savas zemes. Kā izpirkuma vērtība tika noteikta pirmskara cena 1914. gada vasarā. Reālajā tirgū zemes cenas Kurzemē gan bija augušas gandrīz trīskārtīgi. Turklāt noteikumi paredzēja, ka skaidrā naudā zemes īpašnieki saņems 85% no cenas, bet atlikušos 15% ierēķinās kā
pārdevēja dalības naudu Kurzemes zemes sabiedrībā.

Šādu plānu bija iespējams izstrādāt, jo jau kopš pirmajām Kurzemes okupācijas dienām 1915. gadā vācu karaspēkam un iestādēm bija izveidojušās labas attiecības ar vietējiem vācbaltiešiem un netika slēpta abpusēja vēlme Kurzemi pēc iespējas ciešāk piesaistīt Vācijai. Viens no veidiem — Kurzemē izmitināt vācu zemniekus jeb kolonistus. Sākotnējie aprēķini paredzēja nodrošināt ar zemi 50 000 vācu ģimeņu. 1918. gadā visambiciozākie plāni paredzēja 30 gados Kurzemē nometināt līdz pat 2,7 miljoniem vācu kolonistu. Ar plāna īstenošanu gan nevedās jau no paša sākuma. Pirmā pasaules kara gados Kurzemē paspēja nometināt tikai 30 vācu ģimenes.

5. jūlijs   Daži apraksti presē atklāja, ar cik dažādām problēmām saskārās lauku iedzīvotāji Latvijā. Daļa slēpa to mazumiņu, kas kara gados bija saglabājies, citiem bija jāsāk iekārtot dzīvi no nulles. Piemēram, 5. jūlijā dažādos preses izdevumos bija publicēts oficiālo iestāžu izplatīts baumu noliegums. Proti, sabiedrībā izplatoties baumas par plānotu uzvalku un cita apģērba apķīlāšanu, tāpēc lauku iedzīvotāji sākuši slēpt savas drēbes un kažokus, pat ierokot zemē. Šīs baumas varētu būt radušās, lasot avīžu ziņas par lieko drēbju kārtu rekvizēšanu Vācijā, lai fabriku strādniekus nodrošinātu ar darba apģērbu, izmantojot tam vecus uzvalkus. Informācijā uzsvērts, ka arī Vācijā pret labu samaksu rekvizējot apģērbu tikai tiem, kam pieder vairāk nekā divi uzvalki un gada ienākumi pārsniedzot 2400 markas. Varas iestādes ar to «grib uzvalkus, kuri nelietoti karājas skapjos, darīt vispārībai derīgus», bet šie rīkojumi neattiecoties uz Baltiju.

Savukārt citu zemnieku dilemmu, rakstot par situāciju Rīgas apriņķī 1918. gada vasarā, formulējis kāds žurnālists: «Nav viegls darbs uzsākt saimniecības atjaunošanu tur, kur saimnieks, stāvēdams pie savas mājas gruvešiem, tiešām nezin, ar ko sākt — vai vispirms rakt zemē bedri, kur dzīvot pašam ar ģimeni, vai celt kaut kādu žagaru būdu, kur izvietot līdzatvestos lopus, vai labot izpostīto aku, lai tiktu pie ūdens malka, vai gatavot gruvešu priekšā vietu pavardam, kur vārīt skābeņu zupu.»

7. jūlijā  bija Jāņi pēc vecā stila kalendāra. Kalendāra maiņa joprojām radīja neskaidrības, un daudzviet vasaras saulgriežus šajā gadā svinēja divas reizes. Piemēram, vairākos Rīgas parkos notika sarīkojumi, bet tirgū piedāvāja jāņuzāles un zāļu tējas, kas piesaistījušas visvairāk pircēju. Labi apmeklēts un bagātīgs bijis Jāņu tirgus arī Valkā. Daļa zemnieku bija izvēlējušies svinēt vasaras saulgriežus pēc «dabas kalendāra» — sagaidot, kad uzziedējušas tradicionālās jāņuzāles, savārpojuši kvieši un ozolu lapas pilnībā atplaukušas.

Gaismā un aizkulisēs

Melnā jakā un padrūmu vaigu viņš stāv starp tautumeitām krāšņos vainagos. Tādu LETA fotogrāfs piefiksējis Ilmāru Rimšēviču kādā Dziesmu svētku pasākumā svētdien. Šī bilde savieno divas karstākās tēmas šīs nedēļas žurnālā: prokuratūras celto apsūdzību kukuļņemšanā Latvijas Bankas prezidentam  un visskanīgākos mūsu tautas svētkus. Dziesmu prieku piedzīvojam reizi piecos gados, bet tik augsta amatpersona ir apsūdzēta pirmo reizi.

Pirmo reizi arī prokuratūra nokāpusi no juridiskajiem augstumiem un cilvēcīgi izskaidrojusi apsūdzību būtību. Ļoti uzteicami! Lietas mērogs prasa ieviest skaidrību par pamatfaktiem, lai sabiedrība nav spiesta klausīties baumas vai vienpusēju informāciju. Atklātība vairo uzticēšanos, ka prokurors objektīvi dara savu darbu un gatavs atbildēt par to. Nevis pazust no radara pēc svarīgu lēmumu pieņemšanas, kā tas agrāk ir noticis — piemēram, skandalozajā tiesneses Bērziņas un uzņēmēja Gulami lietā.

Šī atklātība kā pa diedziņu ved pie nākamā lielā jautājuma, kas arī nevar palikt miglā — ja KNAB jau 2013. gadā noklausījās Rimšēvica sarunas un zināja par kukuļiem, kāpēc viņu neaizturēja? Bijušie biroja darbinieki piesauc slepenus ierakstus, kuri atklājot vēl trakāku ainu nekā oligarhu sarunas Rīdzenē. Kas notiek ar šo faktu pārbaudi — vai ierakstus klāj putekļi, vai izmeklētāji dzen pēdas pierādījumiem? Gaidām KNAB atbildi!

Bet ko šonedēļ visvairāk gaidām no Dziesmu svētkiem? Savu atbildi žurnālā sniedz brīnišķīgi kordiriģenti, kuriem to pajautājām. Bet mums katram — vienalga, uz skatuves vai skatītāju rindās — prieka atslēga ir viena: piedalīties!

VIDEO: Ko izsprieda ST par ierobežojumu Ždanokai kandidēt Saeimas vēlēšanās

Šogad martā Latvijas Krievu savienības līdere Tatjana Ždanoka nolika Eiropas Parlamenta deputātes mandātu, paziņojot, ka grasās balotēties Saeimas vēlēšanās, kas gan viņai ir liegts likumā noteikto ierobežojumu dēļ. Viņa pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojusies komunistiskā partijā, tāpēc vēlēšanu likums viņai liedz piedalīties Saeimas vēlēšanās. Tādi pat vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir noteikti pašvaldību vēlēšanu likumā, tāpēc Ždanoka 1999. gadā ar tiesas lēmumu zaudēja Rīgas domes deputāta mandātu.

Tagad Ždanoka Satversmes tiesā (ST) apstrīdēja Saeimas vēlēšanu likuma normas, kas nosaka, ka Saeimas vēlēšanām par kandidātiem nevar pieteikt un parlamentā nevar ievēlēt personas, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās Komunistiskajā partijā, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.

Viņas ieskatā šis likuma pants nav atbilstošs Satversmes pantiem, kuros noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par 21 gadu, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

29. jūnijā Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2017-25-01 “Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9. un 91. pantam”.

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir viens no pašaizsargājošās demokrātijas instrumentiem, ar kura palīdzību demokrātiska tiesiska valsts aizsargā tās konstitucionālos orgānus un valsts drošības iestādes no personām, kuras ar savu rīcību apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Demokrātiska tiesiska valsts ir tiesīga prasīt, lai personas, kuras ieņem valsts amatus, būtu lojālas valstij un jo īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā balstīta.

Satversmes tiesa arī secināja, ka apstrīdētā norma interpretējama tādējādi, ka tā liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.

Satversmes tiesa secināja, ka Saeimas vēlēšanu likumā ir ietverts mehānisms, kas ļauj katru gadījumu izvērtēt individuāli un pārliecināties par to, vai uz personu ir attiecināms apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās.

“Satversmes tiesa secināja, ka vismaz daļā Latvijas sabiedrības demokrātija diemžēl joprojām nav pašsaprotama vērtība un demokrātijas ilgtspēja Latvijā joprojām var tikt apdraudēta,» saka Satversmes tiesas tiesnesis Artūrs Kučs.

Noskaties video!

Lielbritānijā divi cilvēki saindējušies ar nervus paralizējošo vielu ”Novičok” (papild.)

Lielbritānijā divi cilvēki saindējušies ar nervus paralizējošo vielu “Novičok”, ar kuru tika saindēti bijušais Krievijas dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija, trešdienas vakarā paziņoja Lielbritānijas policija.

Abi ir Lielbritānijas pilsoņi – 45 gadus vecs vīrietis un 44 gadus veca sieviete. Viņi atrodas slimnīcā kritiskā stāvoklī. Britu mediji ziņo, ka vīrieša vārds ir Čārlzs Roulijs, bet sievieti sauc Dona Stērdžesa.

Jau ziņots, ka sestdien abi bezsamaņā tika nogādāti slimnīcā no savām mājām Eimesberi pilsētā, kas atrodas desmit kilometrus uz ziemeļiem no Solsberi, kur tika saindēti Skripaļi, No rīta tika izsaukta ātrā palīdzība, jo bija kļuvis slikti sievietei, bet pēcpusdienā sekoja otrs izsaukums, jo bija kļuvis slikti vīrietim.

Sākotnēji tika domāts, ka viņiem abiem kļuvis slikti pēc iespējamas heroīna vai kreka lietošanas. Taču analīzēs konstatēts, ka viņi saindējušies ar “Novičok”, trešdien paziņoja policija.

Notiek izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai šīs gadījums ir saistīts ar Skripaļu saindēšanu, bet pagaidām nav pierādījumu, kas liecinātu par šādu saistību, trešdien norādīja policija.

Nav arī pierādījumu par to, ka būtu notikusi tīša saindēšana, un informācija par abiem saindētajiem neliecina, ka kādam varētu būt bijusi motivācija viņus tīši saindēt, žurnālistiem paziņoja Lielbritānijas policijas pretterorisma operāciju vadītājs Nīls Basu.

Viņš piebilda, ka tiek veiktas pārbaudes, lai noskaidrotu, vai “Novičok”, ar ko notikusi saindēšanās šajā gadījumā, ir no tās pašas partijas, ar kuru tika saindēti Skripaļi. Basu arī sacīja, ka notikušā dēļ citi cilvēki nav apdraudēti, un ka nav ziņu, ka vēl kāds būtu saindējies ar “Novičok”. Viņš uzsvēra, ka “nav pierādījumu, ka vīrietis vai sieviete nesen būtu apmeklējuši kādu no vietām, kas tika attīrītas pēc Sergeja un Jūlijas Skripaļu slepkavības mēģinājuma”.

Veicot piesardzības pasākumus, policija norobežojusi vairākus objektus Eimesberi un Solsberi, kurus vīrietis un sieviete apmeklējuši pirms saindēšanās. Šo objektu vidū ir baptistu baznīca un veikals. Gan Eimesberi, gan Solsberi atrodas Anglijas Viltšīras grāfistē.

Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas kanceleja paziņoja, ka premjere tiek regulāri informēta par šo lietu, un norādīja, ka šis gadījums uzskatāms par ļoti nopietnu.

 

Kā ziņots, 66 gadus vecais Skripaļs un viņa 33 gadus vecā meita Jūlija 4.martā Solsberi pilsētā tika atrasti bez samaņas uz soliņa parkā.

Lielbritānijas varasiestādes uzskata, ka Skripaļiem uzbrukts ar Krievijā izstrādāto nervus paralizējošo vielu “Novičok”. Londona un tās sabiedrotie Skripaļu saindēšanā vaino Krieviju, kas to kategoriski noliegusi.

(atjaunota visa ziņa)

Kurš kuru jeb Kas var sodīt par likuma pārkāpumu pašvaldības domē

Šā gada 29. jūnijā Satversmes tiesa ir nonākusi pie vairākiem būtiskiem secinājumiem, kas attiecināmi uz pašvaldību darba pārraudzību. Spriedums ir uz 32 lapām, kurās sīki aprakstītas vairākas būtiskas lietas – par ko ir šis spriedums un kāds ir gala lēmums.

No vienas puses, var teikt, ka šajās 32 lapās aprakstītais masu medijos tiek rezumēts gaužām īsi. Tiem, kuri lasa tikai kopsavilkumus un īsos izvilkumus vai virsrakstus, var veidoties priekšstats, ka viss ir pavisam vienkārši: tiesa ir vai nav uzvarēta. Bet šajā gadījumā “suns ir aprakts” kaut kur pavisam citur. Salaspils pašvaldības mērs jau ir paspējis paust savu viedokli un izteikt pārmetumus, bet, cik pamatots ir šis viedoklis? Kā tautā saka: “viens par meitu, otrs par kleitu”, un šķiet, ka galvenais Satversmes tiesas sprieduma vēstījums diemžēl nav sasniedzis dzirdīgas ausis Salaspils pašvaldības mēra kabinetā.

Mazliet par Satversmes tiesas spriedumā norādīto – pirmkārt, lēmums ir unikāls, jo šāda lieta iepriekš nekad nav skatīta. Tas noteikti ir vērtējams pozitīvi, jo turpmākajā praksē risinās strīdīgas situācijas starp deputātiem, pašvaldībām un ministriju, turklāt arī tas vieš skaidrību par pašvaldību un deputātu tiesībām.

Otrkārt, ir svarīgi izcelt vienu no Satversmes tiesas secinājumiem, kas nosaka, ka pašvaldības nav neatkarīgas institūcijas, bet ir padotas Ministru kabinetam, un ministra kompetencē ietilpst pašvaldību darbības pārraudzība likumā noteiktajā veidā.

Tātad – pašvaldības ir pakļautas Ministru kabinetam, un ministram ir kontroles iespējas pašvaldību darbības pārraudzībai, it sevišķi, ja tiek konstatēti pārkāpumi. Bet… cik plašas ir šīs iespējas, kuras nosaka likums? Arī Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis savā skaidrojumā norāda uz to, ka šajā gadījumā ir saskatāmas nepilnības likumā. Līdz ar to nav runa par to, vai Salaspils pašvaldības lēmums pēc būtības ir pretlikumīgs, bet gan par to, kura institūcija šādas situācijas var vērtēt un pieņemt lēmumu par pašvaldības rīcību atbilstību likumam. Pavisam vienkārši salīdzinot – ja persona ir pārkāpusi likumu, kura institūcija to var sodīt – Valsts policija, KNAB vai kāds cits.

Šajā situācijā Satversmes tiesa vērtē un lemj par to, vai ar konkrētā likuma pantu (“Par pašvaldībām” 49.panta 1.daļas 1.teikums) ministrs ir tiesīgs apturēt pašvaldības lēmumu “Par novada pastāvīgo komiteju izveidošanu un locekļu ievēlēšanu” (1., 3., 4. un 5. punkts), nevis to, vai un cik šis lēmums ir likumīgs. Satversmes tiesas ieskatā pārkāpumu pašvaldībā nevarēja apturēt ar minēto likuma pantu.

Taču tiesa neatzīst domes lēmumu par politisku lēmumu, bet gan par tiesību aktu, uzsverot, ka pašvaldības lēmumam ir nepārprotami jābūt likuma ietvaros. Un tieši šeit arī ir viens no būtiskākajiem punktiem visā šajā stāstā – situācijas risināšanas kārtība.

Pie kā deputātam ir jāvēršas, kas izvērtē situāciju un piemēro rīcību? Līdzšinējā praksē deputāti subjektīvu tiesību aizskārumu gadījumos, piemēram, kad kādu izslēdz no pašvaldības komitejas, vērsās ministrijā ar lūgumu izvērtēt situāciju un atbilstoši rīkoties. Spriedumā tiek norādīts, ka gadījumā, kad pašvaldība vai tās orgāni savā darbībā pārkāpj deputāta subjektīvās publiskās tiesības, tiesiskas valsts princips un Satversmes 101.pants pieprasa aizskarto deputāta tiesību aizsardzības mehānismu. Savukārt īpaši izcelts ir secinājums, ka pašvaldības domes deputāta subjektīvo publisko tiesību aizskāruma pārbaudi uz deputāta pieteikuma pamata veic administratīvā tiesa. Secīgi pēc šī tiesas sprieduma mēs nonākam situācijā, kurā subjektīvos gadījumos pašvaldību deputātiem būs jāvēršas administratīvajā tiesā, nevis VARAM.

Sausais atlikums šajā stāstā patiesībā ir gaužām vienkāršs – šāda veida precedentu neesamība un nepilnības likumā ir rezultējušās ar vienas pašvaldības laika vilcināšanu pretlikumīga lēmuma centienos to uzturēt pie dzīvības.

Šķiet, kam gan tas ir izdevīgi – nodarboties ar juridisku dokumentu kārtošanu, nostrādinot pašvaldības darbiniekus, lieki tērējot viņu laiku, kā arī secīgi tērējot valsts – ministrijas un tiesas laiku un resursus. Iespējams, ka visa tā pamatā ir kādas savtīgas intereses un nevēlēšanās sadarboties ar opozīcijas deputātiem, jo gadījumos, kad pašvaldību komitejas tiek mākslīgi veidotas ar viena politiskā spēka pārsvaru, ir vieglāk pieņemt politiskajam spēkam pozitīvus lēmumus, nevis pieņemt šos lēmumus iedzīvotāju un sabiedrības labā. Kamēr no pašvaldības vadītāja skan jautājums “Kas maksās?”, tikmēr būtu jāuzdod loģisks pretjautājums: “Kas strādās iedzīvotāju, nevis viena politiskā spēka interešu labā?”. Turklāt nav arī skaidrs, kādēļ pašvaldības iedzīvotājiem ar saviem nodokļiem būtu jāuztur pašvaldības darba, laika un resursu nelietderīga izšķērdēšana viena mērķa sasniegšanai – pašvaldības vadītāja populistisku saukļu ģenerēšanai, uz kā pamata tiek audzēts viena politiskā spēka pārsvars un lēmumu pieņemšanas varas īpatsvars komitejās.

Jautājums par to, vai Salaspils pašvaldības lēmums, kuru ministrs apturēja ar rīkojumu, ir tiesisks un vai nepārkāpj likumu, ir iztirzāts un izvērtēts esošajā Satversmes tiesas spriedumā. Tajā ir uzskatāmi aprakstīts un izcelts tas, ka pašvaldības domes lēmums neatbilst spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tātad ir pretlikumīgs!

Taču diemžēl tas nebija tas, ko šajā situācijā atbilstoši pašvaldības iesniegumam bija jāvērtē Satversmes tiesai, bet tas neatturēja Satversmes tiesu izskatīt un iedziļināties situācijā pēc būtības. Kā rezultātā mēs esam guvuši uzskatāmu izvērtējumu Salaspils gadījumam, ar ko tālāk var rīkoties opozīcijas deputāti, lai turpinātu iesākto ceļu cīņā par pretlikumīgu lēmumu izdošanas pārtraukšanu Salaspils pašvaldībā.

Jau ir zināms, ka Salaspils domes opozīcijas deputāti plāno vērsties administratīvajā tiesā par domes priekšsēdētāja izdotā rīkojuma prettiesiskumu. Līdz ar to Salaspils pašvaldības visatļautības stāsts nemaz nav beidzies līdz ar Satversmes tiesas spriedumu, kā tas tiek pasniegts medijiem un sabiedrībai. Tas ir tikai sācies, jo līdz ar Satversmes tiesas spriedumu ir noteikts veids, kā deputātiem rīkoties un kur vērsties savu tiesību aizstāvēšanai tieši šādos gadījumos.

Nobeigumā vēlos uzdot retorisku jautājumu: “Kas maksās par Salaspils pašvaldības domes vadītāja Raimonda Čudara nespēju strādāt visu Salaspils iedzīvotāju labā un pieņemt tiesiskus lēmumus?”. Retorisku, jo diemžēl amatpersonu darba laiku un pieņemto lēmumu prettiesiskās sekas jau apmaksā pašvaldības iedzīvotāji.

 

Autors ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs

Lasītājs jautā: kolektīvs vai kopa?

Ir lasītājs Valters Nollendorfs atsūtīja vēstuli, kas liks aizdomāties, kā runājam latviski. Viņu iespaidoja Latvijas Televīzijas žurnālistu reportāžas Dziesmusvētku gājiena laikā svētdien. Viņa viedoklim tviterī pievienojies arī Saeimas deputāts Atis Lejiņš. Jautājums ir – kāpēc joprojām lietojam padomju laikā ievazāto vārdu “kolektīvs”, runājot par dziedātāju koriem vai ansambļiem un dejotāju pulciņiem.

Valters Nollendorfs raksta: “Viens vārds dominēja visā garajā Dziesmu svētku gājiena reportāžā LTV – “kolektīvs”. Vai tiešām neatkarīgajā Latvijā nepieciešams turpināt lietot šo komunistiskās kolektīvisma ideoloģijas ievazāto lietvārdu? Valodās, ko es pazīstu, demokrātiskā sabiedrībā cilvēki brīvprātīgi veido saimes, kopas, grupas, ansambļus, korus, orķestrus, organizācijas, bet ne kolektīvus.

Gramatiski vārds “kolektīvs” ir īpašības vārds, ko lieto savienojumā ar kādu lietvārdu. Tikai komunisma ideoloģijā tas pārtapis par lietvārdu, kam nav vietas brīvā, demokrātiskā sabiedrībā. Bet to šodien lietoja bez vajadzības un jēgas tādos un līdzīgos savienojumos kā “XX koris … šis kolektīvs” “XX tautas deju kopa … šis kolektīvs” utt. Ja nu “koris” vai “kopa”, kāpēc ne koris vai kopa viscaur?

Ir pēdējais laiks apzināties, ka padomju okupācija ir beigusies, bet to kaut kā aizmirsuši tie, kuriem vislielākā iespēja veidot mūsu valodas kultūru – televīzijas, radio un preses reportieri. Lietvārdam “kolektīvs” jāpiešķir ne tikai gada, bet visa laikmeta nevārda nosaukums.”

Arī deputāts Atis Lejiņš tviterī to pamanījis žurnālistu komentāros Dziesmusvētku aatklāšanas gājiena reportāžās un raksta: Visur dzird tikai: kolektīvs, kolektīvs… Kāpēc nevaram lietot tam labi piemērotu latviešu valodas vārdu “kopa”?”

Farmācijas uzņēmumu īpatnējā ētika – par mārketingu maksājam, budžetam nē

Reģistrēto zāļu patēriņš Latvijā, rēķinot finansiālā izteiksmē, 2017. gadā sasniedza 392,78 miljonus eiro. Vismaz miljonos eiro pie šādiem tirdzniecības apjomiem būtu jāmēra arī lielāko tirgū pārstāvēto ražotāju peļņa un valstij nomaksātie nodokļi. Diemžēl vērojam visai pretrunīgu ainu.

Ir uzņēmumi, kuru nodokļu maksājumus varam uzskatīt par adekvātiem un pietiekami iespaidīgiem. Piemēram, AS Grindeks maksājumi valsts kopbudžetā pērn sasniedza 8 748 810 eiro. AS Olainfarm – 12 419 870 eiro. (Saskaņā ar Firmas.lv vai Lursoft.lv datiem)

Kā pretstatu vietējiem farmācijas uzņēmumiem var nosaukt daudzu pazīstamu, pasaulē plaši pārstāvētu koncernu filiāles, kuras Latvijā nomaksā tikai nodokļu minimumu. Šī diemžēl ir gandrīz vispārīga prakse, tāpēc negatīvos piemērus pat neminēšu. Katrs var atvērt zāļu skapīti un paskatīties, kādu slavenu ārzemju zīmolu produkcija tajā dominē.

Zāļu tirdzniecībā nopelnītā nauda no Latvijas tiek izvesta, izmantojot ētiski apšaubāmas, tomēr likumīgas pārstāvniecības struktūru, procesu un nodokļu optimizācijas shēmas, kas nozīmīgākās finanšu plūsmas ļauj novirzīt uz mātesuzņēmumam piederošiem banku kontiem citās valstīs.

Tas dod iespēju, piemēram, peļņas nodokli no pārdotās produkcijas nomaksāt koncerna mītnes zemē vai pat kādā no nodokļu paradīzēm. Juridiski viss ir korekti. Jautājums ir tikai ētiskas dabas. Cik godīga ir šāda rīcība?

Ja medikamenti ir pārdoti Latvijā, nevis Luksemburgā, atbilstoši vispārīgiem taisnīguma principiem loģiski būtu sagaidīt, ka tieši Latvijā, nevis Luksemburgā tiktu nomaksāti arī visi ar pārdošanu saistītie nodokļi. Pašlaik nākas saskarties ar to, ka daļa mūsu pašu par medikamentiem samaksātās naudas, kas varētu palikt Latvijā, no tās aizplūst.

Interesanti, ka saskaņā ar Latvijas Veselības inspekcijas datiem, dažādu biedrību, nodibinājumu un ārstniecības iestāžu atbalstam zāļu ražotāji 2017. gadā ir pārskaitījuši 3 505 368 miljonus eiro. Diezgan pamatīga summa, kas turklāt ir gandrīz par pusmiljonu eiro lielāka nekā 2016. gadā.

Jau ierasts, ka lielākā daļa šīs naudas tiek tērēta tādiem pasākumiem kā profesionālie semināri, konferences, kongresi, sponsorējot to rīkošanu, apmaksājot mediķu dalības maksas, ceļa izdevumus utt.. Arī citur pasaulē piekopto sistēmu, kurā zāļu ražotāji sponsorē ārstu apvienību pasākumus, varam vērtēt dažādi. Neieslīgstot detalizētākā šīs sadarbības analīzē, jāuzsver, ka tai noteikti ir arī savi plusi. It īpaši situācijās, kad valsts sniegtais atbalsts medicīnai un ārstu kvalifikācijai paaugstināšanai ir nepietiekams.

Uzmanību gribētu pievērst kam citam. Tam, ka daudzi no ražotājiem ar vieglu roku ir gatavi šķirties no simtiem tūkstošiem eiro situācijās, kad šāda „labdarība” varētu likties neiederīga pašu skarbās finansiālā stāvokļa dēļ.

Piemēram, sponsorētāju pirmajā trijniekā esošo uzņēmumu SIA Roche Latvija, SIA Sanofi-aventis Latvia, Pfizer Luxembourg SARL filiāles Latvijā finansiālais atbalsts biedrībām, nodibinājumiem un ārstniecības iestādēm pērn sasniedza attiecīgi 235 753, 234 280 un 191 736 eiro. Šo pašu uzņēmumu kopējie maksājumi valsts kopbudžetā šajā pašā gadā sastādīja 294 850, 495 730 un 414 850 eiro (saskaņā ar Firmas.lv vai Lursoft.lv datiem), kas ļauj secināt, ka peļņa nav bijusi nekāda lielā.

Vai tiešām ārzemju zāļu ražotāji ir gatavi novilkt sev pēdējo kreklu, lai pabalstītu Latvijas ārstu profesionālās biedrības?

Īsti tam negribētos ticēt. Drīzāk jādomā, ka Latvijas budžetā nomaksātās naudas summas neatspoguļo šo ražotāju reālos ieguvumus. Savukārt ārstu biedrībām piešķirto naudu – to jau būtībā var klasificēt arī kā mārketinga izdevumus.

Tad nu tā slideni, pelēki un aizdomīgi sanāk – mārketingam naudas pietiek, apzinīgai nodokļu samaksai nē. Īpatnēja ētika. Varbūt Latvijas Veselības ministrijai un Finanšu ministrijai būtu jādomā, kā šo situāciju mainīt.

 

Autors ir neiroķirurgs, Saeimas deputāts, Vienotība