Diena: 4. jūlijs, 2018

Padomju skolotāji

Romānā 50. un 60. gadu notikumi rādīti okupācijas varu pieņemošu cilvēku acīm

Iznācis pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts. Hronoloģiskā ziņā Skolotāji nenoslēdz lielo stāstu par iepriekšējo gadsimtu, un plauktā grāmata secīgi būtu liekama starp Ingas Ābeles Dunu un Noras Ikstenas Mātes pienu — jo tās galvenais fokuss ir uz 50.—60. gadiem. Zināms simbolisms pastāv tajā, ka gan sērijas pirmajā — Osvalda Zebra romānā Gaiļu kalna ēnā, gan pēdējā — Andra Akmentiņa darbā vēstīts par latviešu skolotājiem. To sabiedrības slāni, kas ne tikai pirms 50 vai 100 gadiem, bet joprojām ir viens no svarīgākajiem un ietekmīgākajiem kā šodienas, tā rītdienas pasaules veidotājiem.

Saprotot, ka Akmentiņš raksta par pēckara lauku skolas vidi, sākumā pārņēma šaubas, vai autors nebūs pārgalvīgi iekāpis rakstnieces Ilzes Indrānes kurpēs — vienai lasītāju daļai vēl atmiņā savulaik populārais Indrānes romāns Lazdu laipa (1963), kura galvenie varoņi ir 40.—50. gadu skolēni un skolotāji. Taču — jo vairāk lappušu izlasīju, jo skaidrāks kļuva tas, ka kurpes Akmentiņam kājās pašam savas.

Romāna darbība koncentrēta tieši skolā un norisēs ap to. Pagājušā gadsimta 50.—60. gadi pārsvarā rādīti tālaika «galvenās straumes» (mainstream) — padomju okupācijas varai pielāgojušos un šo varu lielākā vai mazākā mērā pieņemošu — cilvēku acīm un izjūtām, tāpēc sākotnēji arī asociācijas ar Lazdu laipu. Tomēr Indrānes romānā diez vai drīkstētu aprakstīt pastāvīgo resursu trūkumu un ikdienas lāpīšanu gan plašākas vides, gan atsevišķa cilvēka mikrolīmenī, tostarp skolas direktora meitas Sarmītes vienīgā apavu pāra daudzreizējo zoļu līmēšanu, to, ka direktora ģimene faktiski bijusi spiesta atdot savas dzimtas plašās mājas valstij, ka šim pašam direktoram, ilggadējam skolu pedagogam — romānā sauktam par Papiņu — krietnā vecumā atkal un atkal atsaka pensijas piešķiršanu. Ka skolotāju Dagniju izsūta uz Sibīriju līdz ar vīru, jo viņš publiski izteicis dažus nievājošus teikumus par kolhoziem, un tālajos ziemeļos Dagnija cenšas iekopt dārzu. Ka ir tāda sirma kundze, kuras brālis — jaunajai paaudzei šķietami neaptverami — tagad dzīvo Stokholmā, bet Stokholma nav Sibīrijā.

Tomēr šo «citādo» cilvēku, kuri nespēj pieņemt svešas varas esamību un tās ideoloģiju Latvijā, romānā nav daudz. Varbūt tālab, ka realitātē latviešu sabiedrībā bijusi apmēram līdzīga proporcija. Vēsturnieki atzīmējuši, ka padomju represijas 40.—50. gados skārušas ap 15 % no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, pārējie laika gaitā samierinājās ar dzīvi padomju režīma apstākļos. Varbūt šī uztvere pēctecīga arī mūsdienu Latvijā.

Laikmetu romānā Skolotāji precīzi raksturo kā petrolejas lampas un regulārā malkas sagāde, tā skolas internāta sistēma, skolotāju otrs darbs — piemājas saimniecībās, vides haotiskums, vispārējā nabadzība un obligātais rudens talku mēnesis kolhozu laukos. Lielākā daļa jauniešu pēc skolas beigšanas nevēlas palikt laukos, bet iekārtoties pilsētā. Rajona komjaunatnes komitejā, kur pēc komunistiskās partijas norādījumiem sprauž lielos dzīves izaugsmes plānus, protams, ir krietni labāki un progresīvam cilvēkam patīkamāki darba apstākļi. Naivie, kas ņem par pilnu ideoloģiskos uzstādījumus un atklāj partijai savu sirdi, kā skolotājs Nācējs, tiek novirzīti tālāk no darba skolā vai varas svirām, kā latviešu komunisti 50./60. gadu mijā. Netālu no skolas mežā veido padomju armijas raķešu bāzi, un tur vairs iet nedrīkst. Mājās, t.i., ģimenē nerunā par politiku, dzīvo šodienā un ar cerībām uz materiālā ziņā vieglāku nākotni. Starp bērniem un vecākiem reti valda īsta tuvība un sirsnība, tās aizstāj atbildības nastas, nomāc izdzīvošanas rūpes — kas spēcīgām saitēm sien kopā vienas ģimenes locekļus. Tikai dzīvošana ir pasmaga.    

Skolotājos gribot negribot atainota latviešu pirmās mankurtizētās paaudzes veidošanās pēckara posmā. To, protams, var nosaukt arī par izdzīvošanas stratēģiju, un vai tad izdzīvot un noturēties latviešiem Padomju Latvijā nebija tas augstākais mērķis? Vistiešāk tas atspoguļojas grāmatas daļā par «siltumnīcas stādiņu» — skolas direktora meitu Sarmīti.

Dzejnieks Andris Akmentiņš ar šo aizraujoši lasāmo darbu sevi apliecinājis kā talantīgu prozaiķi, kuram pa spēkam liela apjoma prozas teksti — nākamo romānu  rakstīšanu vairs nevajadzētu atlikt.

Skolotāji it kā līdzsvaro divpadsmit līdzšinējos vēsturiskās sērijas romānos aprakstītās 20. gs. traģēdijas, nodevības un dramatismu, ļaujot ūdens klajam nesenā virpuļa vietā aizvilkties un plūst tālāk. Tomēr viļņojums ir cits. 

Andris Akmentiņš. Skolotāji. Izdevniecība Dienas grāmata. Apgāda cena 8,70 €

Pieci interesanti koncerti jūlijā

7. jūlijā koncertzālē Lielais dzintars

Skaņu meža jaundarbi Latvijas simtgadei. Dmitrijs Kurļandskis, stīgu kvartets ReDo
Skaņu mežs atzīmē simtgadi, piedāvājot pa jaundarbam brīvās improvizācijas, laikmetīgās mūzikas un elektroakustiskās mūzikas žanros. Liepājā izskanēs šā trīskāršā veltījuma laikmetīgā daļa. Gaudeamus balvu saņēmušais krievu komponists Dmitrijs Kurļandskis sava jaundarba muzikālajai valodai izvēlējies žestus, ārpusmuzikālas struktūras un atsauces uz 13. gs. itāļu literatūru. Liepājā Kurļandska Trešo stīgu kvartetu atskaņos jaunu, daudzsološu mūziķu apvienība ReDo (Konstantīns Paturskis, Kristiāna Ozoliņa, Dāvis Sliecāns un Pēteris Ozoliņš), kas laikmetīgās mūzikas spēlēšanu likusi par vienu no saviem radošajiem pienākumiem.

Krievu komponists Dmitrijs Kurļandskis. Publicitātes foto

14. jūlijā Cēsīs, Zaļa zāle

Hipnotiskās un trokšņu rokmūzikas duets BNNT no Polijas (Zemlika nāk…)
Apvienības BNNT mūzikā viļņojas gluži vai taustāma enerģija, tajā saausts kaut kas mežonīgs un reizē skumjš, tā var provocēt, saniknot un sajūsmināt. Aicinot uz koncertu, festivāla Zemlika ielūgumā rakstīts — BNNT radošais pienesums sniedzas ārpus mūzikas. Un citēts grupas dalībnieks Konrāds Smoļenskis: «Mūziku pavadošie teksti ir gandrīz nesalasāmi, izplūduši. Mēs centāmies pret tiem izturēties kā pret mūziku, kā paņēmienu sajūtu pārnešanai. Šīs idejas pamatā ir uzskats, ka mūsu katra pasaules redzējums var nebūt tas patiesākais.»

Poļu dueta BNNT dalībnieks. Publicitātes foto

12.14. jūlijā Rīgā un Rundālē

Senās mūzikas festivāls
Teju neiespējams uzdevums izcelt kādu no festivāla koncertiem. Vokālās mākslas dubultnotikums Rīgā: Mazajā ģildē Elīna Šimkus ar šveiciešu domubiedriem Fantasia Ficta, Lielajā ģildē Jūlija Ļežņeva ar Sinfonietta Rīga. Rundālē festivālu noslēgs vijolnieks Dmitrijs Siņovskis, čellisti Miša Maiskis un Vjačeslavs Mariņuks ar Bokerīni un Vivaldi mūziku. Bet 17., 18. gs. itāļu un vācu kamermūziku atskaņos Šveices baroka orķestra Les Passions de l’Ame vadītāja, vijolniece Mereta Litī kopā ar klavesīnisti Ievu Salieti un čellisti Ilzi Gruduli.

17.20. jūlijā koncertzālē Lielais dzintars

Klasiskās mūzikas festivāls Šalc
Pērnajā vasarā Liepāja piesaistīja uzmanību ar klasiskās mūzikas festivālu Sensus. Šogad vasaras vidū Lielais dzintars aicina uz četru dienu festivālu Šalc, kas viesosies arī Cēsīs un Ventspilī. Ir vērts pievērst uzmanību koncertam 17. jūlijā, kad varēs dzirdēt meistartrompetistu Hokanu Hardenbergeru saspēlē ar skotu perkusionistu Kolinu Kariju. Festivālā būs arī bērnu koncerts ģimenēm, bet noslēgumā — Marina Rebeka un Karels Marks Šišons, skanēs mazliet savādāka Jāņa Mediņa Ārija, Vāgnera, Prokofjeva un Čaikovska mūzika.

27. jūlijā Cēsīs, Lenču ielā 6

Tīrkultūras skaņas instalācija Negaidītie avoti (Cēsu mākslas festivāls)
Jau ierasts, ka Tīrkultūras komanda priecē radio Klasika klausītājus ar interesantām, žanros neierobežotām mūzikas kolāžām un saistošām intervijām. Tīrkultūrnieks Rolands Pēterkops uz Cēsīm aicinājis apbrīnojamu buķeti ar elektriskās un akustiskās mūzikas meistariem. Muzikāls piedzīvojums, sevis izaicināšana, acu aizvēršana un ļaušanās mākslinieku stāstiem —

te būs iespējams apgūt jaunas klausīšanās pieredzes un gūt augstvērtīgas mūzikas baudījumu. Par to gādās tādi vārdi kā amerikāņu analogelektroniķis Džons Mauss, performanču mākslinieki Visible Cloaks, francūzis Kolins Džonko, itāļu bundzinieks Andrea Belfi, amerikāņa Džo Viljamsa synth pop projekts Motion Graphics, latviešu ģitārists (arī grupas Mona de Bo dalībnieks) Edgars Rubenis un citi. l

Kontaktā ar Rīgu

Starptautisku atzinību ieguvušajam Austrālijas māksliniekam Imantam Tilleram (67), kura darbi izstādīti arī Gugenheima un Metropolitēna muzejā, piektdien atklāj izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Jaunībā izvairījies no latvietības, bet vēlāk atsauces uz vecāku dzimteni, tāpat kā Austrālijas aborigēnu motīvus, viņš iekļāvis daudzos savos darbos

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kafejnīcas āra terasē Austrālijas mākslinieks Imants Tillers bohēmiski pasūta rosē, viņa sieva Dženifera Slatjere atceras augstāko mākslas aprindu burziņu, ko pa ceļam uz Latviju Londonā abi piedzīvojuši pasaulslavenā vides mākslinieka Kristo skulptūras atklāšanā. Kristo ar sievu, nu jau nelaiķi Žannu Klodu ir seni Tillera draugi, pagājušā gadsimta 70. gados viņš ciemojies pie pāra Ņujorkā. Taču iekštelpās, kur mūsu tikšanās brīdī notiek pēdējie darbi Tillera izstādes iekārtošanā, ir risinājusies saruna par pavisam citu ceļojumu.

«Gribējām braukt ar vilcienu no Viļņas, lai redzētu Latvijas laukus, bet mums to neļāva, lika lidot. Astoņas stundas gaidījām lidostā. Neviens cits, tikai mēs, ieslēgti istabā. Izrādījāmies vienīgie pasažieri lidmašīnā. Tas bija tik bailīgi! Mūs sagaidīja melna mašīna ar tulku. «Viņi» bija aizdomīgi par mūsu vizītes mērķi, jo neieradāmies kopā ar grupu, tātad mūs tik viegli nevarēja kontrolēt. Atbraucām kā tūristi, tajā laikā es strādāju rezidencē Parīzē,» tā pirmo, 1976. gada vizīti vecāku dzimtenē atceras Tillers. Viņam tolaik bija 26 gadi. Tieši pirms brauciena abi ar Dženiju redzējuši lietuvieša Jona Meka filmu par līdzīgu ceļojumu uz Lietuvu. Uzņemtu ar rokas kameru, ļoti emocionālu. «Daudzi kadri izskatījās kā šie —  nefokusēti, izplūduši,» Imants saka, piestājis pie sava darba Atmiņas par braucienu uz Latviju (1978). Deponēts no Austrālijas Nacionālās mākslas galerijas kolekcijas, autoram bijis ļoti svarīgi iekļaut to vērienīgajā retrospekcijā Latvijā.

«Šī ir mana tēva pamāte. Aizbraucām viņu satikt uz Salaspili, tas patiesībā nebija atļauts. Bet tur bija uzaudzis arī mans tēvs,» Tillers met acis uz kolāžu. Dzeltenām Austrālijas pasta aploksnēm pielīmētas fotogrāfijas. «Viss [redzētais] kļūst par aploksnēm, par manām atbildēm, un patiesībā tas ir pirmais darbs, kurā es runāju par to, ka esmu latvietis.»   

Austrālijas tautieši lepojoties piemin Tilleru, kura māksla pabijusi Gugenheima un Metropolitēna muzejā, Venēcijas un Sanpaulu biennālē. Interneta vietnēs viņš pieteikts kā mūsdienu austrāliešu mākslinieks. Rīgā pirms šīs izstādes eksponēts vienreiz, 1993. gada izstādē Diaspora. Atzīstas: pēc 1991. un 1993. gada ciemošanās, pretrunīgu emociju plosīts, 20 gadus nav gribējis Latvijā atgriezties. Pirmajā braucienā — barikādes, ziediem klātas piemiņas vietas apšaudē kritušajiem. Otrajā — garas rindas pie veikaliem, tukšas stikla vitrīnas ar pāris nelāga izskata gaļas gabaliem.

«Neesmu bijis pietiekami liels latvietis savā pieauguša cilvēka dzīvē, bet pašlaik man ir izveidojušās ļoti jaukas attiecības ar Latviju,» mākslinieks pasmaida, stāstot, ka ar sievu Dženiju pēdējos četrus gadus regulāri lido uz Rīgu. Šovasar savu dzīvokli atvēlējis Sidnejas draugs un kolēģis, Austrālijā pazīstams arhitekts Andrejs Andersons. Iepazinušies nevis latviešu sabiedrībā, bet 1988. gadā, kad Tillers pēc Andersona ierosinājuma uzaicināts veidot interjeru Austrālijas nometinājuma simtgadei veltītai ēkai, Federācijas paviljonam Sidnejas Simtgades parkā. «Andersons ir pārbūvējis, paplašinājis lielāko daļu Austrālijas mākslas galeriju, arī Nacionālo galeriju Kanberā un Laikmetīgās mākslas muzeju Melburnā. Ievērojami iespaidojis mākslas muzeju «ainavu»,» paralēles abu darbībā velk Tillers. «Arī viņam nav ciešas saiknes ar Austrālijas latviešu sabiedrību, un es saprotu, kāpēc. Viņa vectēvs bija Rīgas mērs, viņa tēvam vienmēr bija pozitīva attieksme pret Rīgas multikulturālismu. Latviešu sabiedrība šajā ziņā var būt polarizēta — visi krievi ir slikti, vācieši ir slikti. Tikmēr Endrjū uzskata, ka vācu mantojums Latvijā ir ļoti interesants.»

Tillera mākslā, kas pēdējās desmitgadēs veidota no dažādu filozofu, rakstnieku un mākslinieku darbu citātiem uz kopā sastiprinātiem audeklkartona gabaliņiem, kopš 1976. gada vizītes sistemātiski ir turpinājuši krāties tēvzemes motīvi. Izstādes Ceļojums uz nekurieni kuratore Elita Ansone «Latvijas atsauces» atradusi 101 viņa darbā. Par tām tiks runāts arī Antras Cilinskas filmā Iemesti pasaulē, kas pirmizrādi piedzīvos 5. jūlijā Splendid Palace.

Teicāt, ka pirmais Latvijas ceļojums jūs pamodināja no tāda kā miega?
Tā bija. Kaut kas manī atbalsojas. Mājās biju audzināts par latvieti, bet, dodoties uz universitāti, kādu brīdi neko nevēlējos darīt kopā ar latviešiem. Tā bija kā personības dalīšanās — latviešu valoda mājās un angļu ārpus tām.

Pats uztaisījāt savu Nameja gredzenu kādā latviešu nometnē?
Nē, to uztaisīja latviešu rotkalis Sidnejā — arī daļa no latviešu tradīcijām.

Daudzi latvieši apprecējās ar latvietēm, bet es — ar austrālieti. Tā arī bija «izlaušanās stratēģija». (Smejas.) Man šķiet, ka latvieši, kuru partneri ir austrālieši, profesionāli ir daudz sekmīgāki. Tiem, kas apprecas ar latviešiem, par misiju kļūst —  izaudzināt bērnus par latviešiem, turpināt latviešu kultūru. Mūsu draugs Sidnejā Ojārs Greste, aizejot pensijā, paziņoja: «Tagad esmu pilna laika latvietis.» Viņš tikko organizēja izstādi parlamenta mājā Sidnejā, kas ir veltīta visas Baltijas simtgadei.

Vai jūsu dzimtā Latvijā bija mākslinieki?
Nē. Bet mani vecāki bija ļoti radoši. Patiesībā latviešu sabiedrībā gandrīz katrs ir māksliniecisks cilvēks. Tēvs, inženieris, savā profesijā tika augstu vērtēts šā radošuma dēļ. Bet tā atkal bija frustrācija —  man neviens neļautu kļūt par mākslinieku, vajadzēja praktisku profesiju. Vecāku dēļ izvēlējos studēt arhitektūru.

Jau skolā mana māksla tika labi novērtēta, Latviešu namā manus darbus pamanīja mākslinieks Reinis Zusters, viņš bija žūrijā bērnu izstādēs, un Vija Erdmanis, kas ieradīsies arī uz šīs izstādes atklāšanu.

Jautāju, vai man ir mākslinieka potenciāls, un viņi mani iedrošināja. Palaimējās, ka 1969. gadā vienu no saviem lielākajiem projektiem Sidnejā veica [vides mākslinieki] Kristo un Žanna Kloda: Ietītā piekraste. Miljons kvadrātpēdu. Es, pirmā kursa students, pie tā trīs nedēļas strādāju.

Un izrādījās, studēt arhitektūru Sidnejas universitātē — tas bija labs pamats, lai kļūtu par mākslinieku. Nokļuvu avangarda mākslinieku vidē. Mani agri pamanīja ievērojami mākslas kritiķi, 24 gadu vecumā tiku izvēlēts par vienu no diviem māksliniekiem, kas pārstāvēs Austrāliju Sanpaulu biennālē. Ļoti labs sākums!

Nekad neesmu studējis mākslu. Var teikt, ka lielāko daļu esmu apguvis pašmācības ceļā. Bet cilvēki mani ir apbrīnojami atbalstījuši.

Jūsu pēdējo gadu mākslas darbi ir rūpīgi  konstruēti no numurētiem gabaliņiem — arhitektūras studiju ietekme?
Varbūt neliela ietekme ir jūtama, bet, tiklīdz es ieinteresējos par avangardu, Amerikas minimālismu un konceptuālo mākslu, vairākus aspektus paņēmu no tā.

Jā, pieņemu, manai mākslai ir intelektuāla bāze. Izaicinājums bija kļūt vairāk intuitīvam, emocionāli atvērtam.

Ko jaunu ienesāt Austrālijas mākslas ainavā?
1973. gadā [23 gadu vecumā žurnālā Art and Australia] par mani tika publicēts [ietekmīgā kritiķa Donalda Bruka] raksts Imants Tillers un  mākslas pārdefinēšana Austrālijā.

Nevis latviskā pieredze, bet akadēmiskās mākslas izglītības trūkums veidoja pavisam citu ieejas pozīciju mākslas pasaulē.

Laikam nav daudz tādu stāstu.
Nav gan. Tas nav neparasti, bet nav arī normāli.

Bijāt viens no pirmajiem austrāliešu māksliniekiem, ko ieinteresēja aborigēnu māksla. Par saviem darbiem esat izpelnījies arī nosodījumu un protestus.
Jā, viena no manām gleznām, kas izrādījās kontroversiāla, būs apskatāma arī šajā izstādē.

80. gadu sākumā, kad sāku veidot lielus paneļus [no kartona gabaliem], sadarbojos ar aborigēnu gleznotāju Maiklu Nelsonu Džagamarru (Michael Nelson Tjakamarra), kas pieder pie Valpirī aborigēniem no Centrālajiem tuksnešiem. Sidnejas biennāles katalogā mūsu darbi bija blakus, jo tajā laikā viņš lietoja iniciāļus TJ, bet es —  TI. 80. gados bija kontroversiāli pat izstādīties blakus aborigēnam, kur nu vēl lietot savā darbā aborigēnu motīvus. Tas sacēla tādu kņadu, ka uz kādu laiku biju spiests pārtraukt to darīt.

Arī aborigēni paši uztraucās, ka jūs izmantojat viņu motīvus?
Jā, aborigēni var atšķirīgi reaģēt pat uz balto cilvēku centieniem aizstāvēt viņus un viņu tiesības. Bet Džagamarra vēlējās ar mani sadarboties arī turpmāk. Māksliniekam ir jābūt drosmīgam. Un, galu galā, tā bija pareizā lieta, ko darīt.

Kā tieši jūs sadarbojaties? Turpināt lietot aborigēnu motīvus?
Nē, Džagamarra pats manos darbos iezīmē savus motīvus. Dažreiz viņš iesāk gleznu un tad es domāju, kā to pārvērst kopdarbā. Tas ir interesants process. Protams, tas nav vienīgais, ar ko es nodarbojos.

Zinot Latvijas kolonizācijas vēsturi, es kaut vai mazliet varu saprast, kā jūtas aborigēni, pazaudējot savu kultūru un sabiedrības funkcionalitāti. Džagamarram savā aborigēnu kopienā ir daudz pienākumu, viņš atbild par iniciāciju ceremonijām, ir aborigēnu vecākais, ir ciešā saiknē ar savu kultūru. Tajā pašā laikā viņš ir pieredzējis mākslinieks, ceļojis gan uz Londonu, gan Ņujorku. Viņš veidoja mozaīku jaunajai Austrālijas parlamenta mājai, ko atklāja karaliene, tātad viņš satika karalieni.

Mēģinām viņa darbus atvest uz Rīgu. Starp citu, tas darbs, ko «piesavinājos» 80. gados, nesen tika pārdots par rekordlielu summu — 600 000 dolāru kādam Amerikas kolekcionāram. Tā ir visu laiku augstākā cena dzīva aborigēnu mākslinieka gleznai.

Protams, būtiski pateikt — aborigēnu māksla, tie nav oriģināldarbi mūsu izpratnē. Viņi atkārto rakstus un tēlus, ko mantojuši no senčiem. Tie, viņuprāt, virza pasauli uz priekšu, saglabā  uz zemes dzīvību.

Un arī jūs liekat kopā citātus, motīvus no dažādām kultūrām, civilizācijas krustpunktiem.
Nē, tas nav viens un tas pats. Bet esmu pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja un pārliecība darbā Terra Negata lietot aborigēnu motīvus. Ja es nesadarbotos ar Nelsonu Džagamarru, iespējams, tas tā nenotiktu.

Jūsu darbi ir bijuši izstādīti pasaulslavenos muzejos un galerijās. Kuri no tiem izraisījuši vislielāko interesi?
Gugenheima muzejā bija 1993. gada darbs no Diasporas sērijas, ko veidoju pēc brauciena uz Latviju. Un, starp citu, to redzēja [Amerikas māksliniece] Vija Celmiņa, kas pēc tam kļuva par tādu kā manu fani.

Man šķiet, es viņu iedvesmoju gleznot lielāka formāta darbus. Viņa izteicās, ka mani darbi ir kā hokejs, kā kāda spēle.

(Sarunā iesaistās Imanta sieva Dženija.)

Dženifera Slatjere. Imants bieži paņem motīvus no citu mākslinieku darbiem, kas tiek izstādīti, tā mazliet nekaunīgi.

Vai arī tas ir raisījis kontroversiju? Mākslinieki ir emocionāli cilvēki.
I.T. Nē. Jo viņus citē kaut kāds «nekas» no Austrālijas. Kad man bija izstāde Ņujorkā, tad gan mākslinieki, ko biju citējis, nāca paskatīties. Kādu laiku pat kļuvu par daļu no Ņujorkas mākslas aprindām, piedalījos vēl vairākās grupu izstādēs. Jutu, ka esmu iekļuvis «lielajā spēlē». Tā bija patīkama pieredze — būt daļai no kaut kā patiešām nopietna.

Dž.S. Tad akciju tirgus pēkšņi sabruka, māksla kļuva par nepieejamu preci, jo cilvēki zaudēja visus ienākumus. Tika slēgtas mākslas galerijas. Visa atbalsta sistēma izkūpēja gaisā.

Latvijā tagad mēdz jokot, ka māksla seko naudai. Varbūt zināt, nesen tika aizvērta banka, kas bija izveidojusi fondu modernās mākslas muzejam. Radās šaubas par šī projekta dzīvotspēju.
Dž.S. Jā, viņi gribēja nopirkt arī Imanta darbu, bet tagad tas nenotiks.

I.T. Toties uz manas izstādes atklāšanu Rīgā ieradīsies aptuveni 100 cilvēku grupa no Austrālijas, tajā būs trīs manu gleznu dīleri un vairāki kolekcionāri, kam pieder mani darbi, arī muzeju kuratori. Galvenā izstāde kādā Eiropas vai Amerikas muzejā —
Austrālijas māksliniekam tas ir diezgan neparasti. Ja 70. gados Austrālijā būt latvietim neko nenozīmēja, tagad tā izrādās liela priekšrocība. Šāda izstāde — tas ir lieliski!

Dž.S. Ironiski, bet arī jauki: Latvija ieraksta Imanta vārdu Eiropas mākslas kartē.

Arī Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam izstāde varētu nest plašāku atpazīstamību — vismaz Austrālijā.
Dž.S. Kristo, kas 1969. gadā, Imanta studiju gados, ietērpa [eroziju apturošā audumā] Sidnejas krastmalu, tagad ir atklājis lielu projektu Londonā — skulptūru Serpentīna galerijā Haidparkā. Peldošas naftas mucas, viņš to plānoja izveidot jau 60 gadus!

I.T. Jā, plānoja skulptūru no mucām Vidējos Austrumos, kas būtu lielāka nekā piramīdas, bet iznākums ir šāds.

Dž.S. Mēs bijām uz atklāšanu Londonā, Kristo joprojām ļoti atbalsta Imantu. Jo neviens cits, kas ir strādājis viņa projektos, nav kļuvis par starptautisku mākslinieku. Un Londonā satikām dažādus cilvēkus, arī Serpentīna galerijas direktoru un kuratoru no Musee d’Orsay Parīzē. Un viņi teica —  viņi visi pašlaik ir kontaktā ar Rīgu, vēro, kas šeit notiek.

Kuratoru grupa no Londonas Tate Modern arī ieradīsies uz Imanta izstādi, grib runāt ar viņu.

Šādi cilvēki nebrauktu pat uz lielu izstādi Austrālijā. Austrālija joprojām ir province.

Latviešu māksla patlaban piedzīvo zvaigžņu stundu —  Musee d’Orsay noslēdzas lielā Baltijas simbolisma izstāde.
I.T. Iespējams, ka Baltija liekas valdzinoša kā joprojām neatklāta teritorija.

Dž.S. Imants bieži ir sacījis, ka tad, kad viņš auga, neviens nesaprata, no kurienes viņš ir. Latvija neeksistēja, nevienam nebija skaidrs koncepts, ko tas nozīmē — būt latvietim. Tagad viss ir mainījies. Pēc vairāk nekā divdesmit neatkarības gadiem Latvija acīmredzot ir atkal sevi nostiprinājusi Eiropas apziņā.

I.T. Heincs Ulrihs Obrists, pazīstams kurators no Londonas, kam Sidnejā stāstīju par savu izstādi, arī teica: «Mēs pašlaik esam kontaktā ar Rīgu.» Interesanti, ko viņš ar to domāja? Starp citu, lielākā daļa cilvēku, kas ieradīsies uz izstādes atklāšanu no Austrālijas, nekad nav bijuši Baltijā vai Rīgā.

Apsveicu!
I.T. Es domāju, viņi būs iespaidoti. Un tad citi Austrālijas mākslinieki arī gribēs izstādīties Latvijā. (Smejas.)

Monero (1998)

Jaundienvidvelsas mākslas galerijas kolekcija, Sidneja

«1996. gadā ar sievu pārcēlāmies uz Kūmu, lauku pilsētiņu pie Austrālijas Sniegotajiem kalniem. Šo darbu radīju drīz pēc pārvākšanās. Amsterdamā biju redzējis [19. gadsimta vācu romantisma mākslinieku] Kapara Dāvida Frīdriha un Filipa Otto Runges darbu, man pēkšņi ar gribējās zīmēt metafiziskas būtnes. Tajā laikā mūsu meitām bija 12 un 6 gadi, es izmantoju viņu sejas. Kādā Kūmas laikrakstu kioskā atradu pašpublicētu brošūru — četras lappuses par Latviju. Un uz vāka bija baznīcas zīmējums, šeit ir arī vārds «Rīga» krievu valodā. Daudzi latviešu emigranti Kūmā 1950. gados strādāja lielas hidroelektrostacijas būvē. Iespējams, viņus piesaistīja arī vēsais klimats, tādu Austrālijā nav tik viegli atrast. Acīmredzot tas saslēdzas arī ar manu DNS.»

Atmiņas par braucienu uz Latviju (1978). 

Austrālijas Nacionālā mākslas galerija, Kanbera

«Komunikācija ar Latvijā palikušajiem vienmēr notika ar vēstuļu starpniecību, tāpēc es izmantoju šīs aploksnes. Uzlīmēju pastmarkas ar Austrālijā pazīstamu mākslinieku Hensa Haisena un Džordža Vašingtona Tomasa Lamberta darbiem. No Austrālijas uz Latviju un no Latvijas uz Austrāliju! Līmēju 1976. gada ceļojumā uz Latviju tapušās fotogrāfijas un gleznojumus ar Ļeņinu, kas bija vienīgajā mākslas albumā, ko varējām nopirkt Latvijā. Domāju — kāpēc tos nepārvērst aploksnēs? Tā ir tāda kā sasaukšanās.»

Imants Tillers

Dzimis 1950. gadā Sidnejā

1973. Ar Summa cum laude un bakalaura grādu beidzis arhitektūras studijas Sidnejas universitātē

1970. Sidnejā iegūst Rockdale Art Prize balvu, 1972. gadā Hantera Daglasa balvu

1974. Personālizstāde Inerces momenti Sidnejas Watters Gallery. Nobela prēmijas laureāts Patriks Vaits nopērk septiņu gleznu sēriju, kuru uzdāvina Jaundienvidvelsas Mākslas galerijai Sidnejā, bet Austrālijas Nacionālā galerija iegādājas galveno darbu Still life 1, kā arī divus darbus no Still life 2

1975. Pārstāv Austrāliju Sanpaulu mākslas biennālē, 1986. gadā Venēcijas biennālē

Kopš 1981. gada par mākslinieka rokrakstu kļuvuši lielizmēra panno, kas veidoti no apgleznotiem kartona dēlīšiem

1983. Pirmā starptautiskā personālizstāde Matt’s Gallery Londonā

2005. Jaundienvidvelsas Universitāte Sidnejā piešķir grādu Doctor of Letters (Honoris Causa)

Darbi atrodami Austrālijas Nacionālajā galerijā, Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā u.c. muzejos un galerijās

Pazīstams arī kā publicists, ietekmīgāko rakstu krājumu 2018. gada beigās izdos Giramondo Press.

Meitas Izidora (1985) un Saskia (1991)

Radars Pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Eiropas Komisija pirmdien sāka procedūru pret Poliju par tiesu sistēmas reformām. Domstarpības starp EK un Varšavu par tiesu sistēmu pastāv jau divarpus gadus. Brisele un Polijas opozīcija apgalvo, ka Polijas varas īstenotā reforma grauj tiesu varu. Polijai atbilde jāsniedz mēneša laikā.

Lielbritānijā stājās spēkā Brexita likums, kas ļauj valstij izstāties no ES. Likums atceļ 1972. gadā pieņemto likumu par pievienošanos toreizējai Eiropas Kopienai. Tas nozīmē, ka Lielbritānija nākamā gada 29. martā vēlu vakarā pametīs Eiropas Savienību.

Vācijas kanclere Angela Merkele pagājušajā nedēļā panāca 16 ES valstu vienošanos par iebraucēju atgriešanu — valstīm būs jāuzņem atpakaļ iebraucēji, kas no tām pārcēlušies uz Vāciju. Latvija jau tagad uzņem mūsu valstī reģistrētos patvēruma meklētājus, ja tie tiek izraidīti no Vācijas vai kādas citas ES valsts.

No 1. jūlija Kanāda ASV precēm ieviesa ievedmuitu. Kopumā šis atbildes solis skars ASV preces 12,6 miljardu dolāru vērtībā. No 10 līdz 25% paaugstināti muitas tarifi būs no ASV ievestajiem jogurtiem, kečupiem, zāles pļāvējiem, motorlaivām, viskijam un citām precēm.

ASV Rūpniecības kamera pirmdien sāka kampaņu pret prezidenta Donalda Trampa īstenoto tarifu politiku, kas draud valsti ieraut globālā tirdzniecības karā.

ASV vēstnieks Igaunijā, diplomāts ar 33 gadu stāžu Džeimss Melvils paziņoja par amata atstāšanu. Tā viņš pauda protestu pret prezidenta Donalda Trampa īstenoto politiku un izteikumiem par ES un NATO un amatu atstās jūlija beigās.

ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās notiks 16. jūlijā Somijas galvaspilsētā Helsinkos, apstiprināja gan Kremlis, gan Baltais nams.

Spānijas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu tiesāt bijušo Katalonijas reģiona valdības vadītāju Karlesu Pudždemonu par dumpi un citiem noziegumiem.

Polijas parlaments pagājušajā nedēļā ar labojumiem likumā atcēla cietumsodus par Polijas apsūdzēšanu līdzdalībā nacistiskās Vācijas noziegumos.

Taizemē glābēji pirmdien atrada dzīvus pirms deviņām dienām alās pazudušus 12 zēnus un viņu futbola treneri. Zēni kopā ar treneri 23. jūnijā devās izpētīt alas, bet tās applūda. Tagad glābēji meklē veidu, kā viņus izpestīt. Puikām vai nu jāiemācās nirt, vai viņiem alās būs jāpavada pat mēnesis, kamēr nokritīsies ūdens līmenis.
FOTO — LETA UN AFP/LETA

Smagā desmitgade

Eirozonas valstu finanšu ministri vienojās noslēgt astoņus gadus ilgušās Grieķijas glābšanas programmas, kā arī pagarināt laiku aizdotās naudas atdošanai. Grieķija šo lēmumu sagaidīja ar lielu atvieglojumu un cerībām, ka krīzes grūtākais laiks ir pāri. Tiesa, lielai daļai Grieķijas kopējo parādsaistību pagarināts maksājumu termiņš, kā arī valstij piešķirs 15 miljardus eiro, lai atvieglotu glābšanas programmas izbeigšanu.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Ar Dziesmu un deju svētku karogu cildināšanu, virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu sākās XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Dziesmu karos labākie bija kori Kamēr…, Dziedonis, Spīgo un Erelbe. Aptuveni septiņas stundas svētdien ilga vairāk nekā 1900 kolektīvu svētku dalībnieku gājiens Rīgas centrā, kurā 1,8 km līdz Skonto hallei mēroja pāri par 40 000 dalībnieku.

SVF misijas vadītāja Iva Petrova pirmdien paziņoja, ka ABLV bankas dēļ SVF samazinājis Latvijas IKP izaugsmes prognozi no 4% uz 3,7%. Latvijai jāveic stingras darbības finanšu sistēmas reputācijas atjaunošanai.

Prokuratūra pagājušajā nedēļā sāka kriminālvajāšanu pret kukuļošanā apsūdzēto Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču un uzņēmēju Māri Martinsonu. Lēmums pieņemts pēc KNAB iesnieguma. Rimšēviču apsūdz par kukuļņemšanu, bet Martinsonu par kukuļņemšanas atbalstīšanu. Lietu sāka pēc divu vārdā nenosauktu AS Trasta komercbanka akcionāru iesnieguma par 500 000 eiro liela kukuļa pieprasīšanu divās daļās. Par šo pārkāpumu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz 11 gadiem.

ES institūcijas atteica finansējumu Rīgas viedo autostāvvietu projektam. Pašvaldība vēlējās īstenot 8,7 miljonus vērtu projektu bez nopietna ekonomiskā pamatojuma.

Saistībā ar iepriekš Saeimā apspriesto ieceri ļaut žurnālistiem sabiedrības informēšanai iepazīties ar pabeigto krimināllietu materiāliem Saeimā iesniegts priekšlikums žurnālistiem noteikt kriminālatbildību par nepublicējamu krimināllietu materiālu izplatīšanu. Šādu ieteikumu izstrādāja Tieslietu ministrijas darba grupa.

Pirms jaunās dzelzceļa līnijas Rail Baltica trases izbūves Latvijā veiks līdz šim lielākos Pirmā pasaules kara laika arheoloģiskos pētījumus. Dzelzceļa līnija mežos pie Ķekavas ies pāri Pirmā pasaules kara laika intensīvāko kauju laukam.

Bijušais Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis atsauca kandidatūru Saskaņas sarakstā 13. Saeimas vēlēšanās. Pirms tam žurnāls Ieva Sproģim pārmeta maldināšanu par saviem nākotnes nodomiem un atvainojās lasītājiem par «pret savu gribu» publicēto interviju ar Sproģi.

Policija kriminālvajāšanai nodeva kriminālprocesu par Jūrmalas nelegālo atkritumu izgāztuvi. Valstij nodarīts kaitējums 696 595 eiro apmērā. Aizdomās tur trīs personas.

Par patieso ienākumu slēpšanu Vidzemes apgabaltiesa negrozīja iepriekšējās instances spriedumu restorānu tīkla Vairāk saules līdzīpašniekam Mārtiņam Kalniņam un viņa uzņēmumam Mārtiņa beķereja. VID par iejaukšanos kases aparātu darbībā bija piespriedis Kalniņam 300 eiro naudas sodu un liegumu ieņemt amatus uzņēmuma vadībā.

Rīgas apgabaltiesa paturēja apcietinājumā restorānu tīkla Vairāk saules nolīgto IT speciālistu Edgaru Štrombergu. Pie tiesas nama bija pulcējušies vairāki desmiti viņa atbalstītāju, kas aicināja Štrombergam mainīt drošības līdzekli.

Valdība atbalstīja grozījumus Konkurences likumā, kas paredz lielākas Konkurences padomes pilnvaras, lai vērstos pret negodīgiem pašvaldību uzņēmumiem.

Iekšlietu ministra pakļautībā esošais Iekšējās drošības birojs aizturēja divas Valsts robežsardzes amatpersonas un trīs civilpersonas par iespējamām pretlikumīgām darbībām publiskajos iepirkumos valsts austrumu robežas vajadzībām.

Sarunu festivālā LAMPA pagājušās nedēļas nogalē viesojās vairāk nekā 16 000 cilvēku, bet vēl ap 47 000 vēroja festivāla tiešraides internetā.

Pagājušajā nedēļā Barikāžu dalībnieku biedrība sāka izsniegt barikāžu dalībnieka apliecības, kuras saņēma pirmie 35 cilvēki. Dokuments ir statusa apliecinājums un negarantē atlaides vai pabalstus. Par apliecībām ir liela interese.

Nedēļas citāts

Vecāki grib, lai bērni studē

Lielākā daļa vecāku — 80% — vēlētos, lai viņu bērni turpinātu mācības kādā augstskolā tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, nevis ieturētu pauzi. Tomēr tikai puse (54%) vidusskolēnu grasās sākt studijas uzreiz pēc vidusskolas, liecina Swedbank pētījums.

Radus neizvēlas

ASV prezidenta senču dzimtenē ir daudz Donalda Trampa radinieku. Taču to grib atzīt tikai retais

Herberts Tramps par to runāt nevēlējās. Atgaiņājās arī Ilze Trampa. Vienīgi Ursula Trampa, kura saimnieko kaimiņciema beķerejā Trump, galu galā piekrita, pametot gaisā rokas un noelšoties: «Radus neizvēlas, vai ne?»

Šis radinieks ir ASV prezidents Donalds Tramps, kas ir Ursulas vīra brālēns septītajā pakāpē. Miegainajā Kalštates ciemā, kas iesēdies starp vīna lauku pauguriem Vācijas dienvidrietumos, viņu gan sauc vienkārši par Donaldu. Vietējā dialektā pašu uzvārdu izrunā kā «Drumps».

Trampa radu rakstos ir arī daudzas citas vietējās ģimenes: gan Vīsenborni, gan Giseļi, gan Benderi, gan arī Freindi. «Praktiski puse ciema,» pasmejas mērs Tomass Javoreks, ātri piebilstot: «Es pats ne!»

Kalštatē, kur tagad dzīvo 1200 cilvēku, piedzima abi ASV prezidenta vecvecāki no tēva puses — Fridrihs un Elizabete Trampi. Viņi izauga mājās, kas bija iepretim viena otrai, tika kristīti un arī salaulāti baznīcā pāris kilometru attālumā. Un vēlāk emigrēja uz Ameriku.

Pēc nostāstiem Donaldam ir vairākas līdzības ar viņa vācu vectēvu. Piemēram, lielas vērības pievēršana matiem: pēc ierašanās Ņujorkā Fridrihs strādāja par frizieri. Vēlāk kļuva bagāts, atverot savu restorānu un arī bordeli zeltračiem pie Jukonas. Tāpat kā mazdēls, arī vectēvs izvairījās no militārā dienesta, aizbildinoties ar medicīniskām problēmām. Taču atšķirībā no mazdēla Fridrihs lepojās, ka samaksājis nodokļus par visām 80 000 markām, ko bija uzkrājis līdz 1904. gadam. Mūsdienu naudā viņš būtu miljonārs.

Pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfija ar Donalda Trampa senčiem. No kreisās: tēvs Freds, vectēvs Fridrihs, tēva māsa Elizabete, vecmamma Elizabete un tēva brālis Džons Džordžs.
FOTO — the new yotk times

Kad Fridrihs vēl dzīvoja Kalštatē, kur brīvprātīgie tagad čakli kopj kopējās puķu dobes un vīndaru kooperatīvs darbojas jau 116 gadu, viņš esot bijis populārs vīrietis. «Pieklājīgs» jauns cilvēks, kas «dzīvojis klusi un mazliet nomaļus» un kuram bijuši «nevainojami tikumi».

Taču Kalštates attiecības ar Donaldu ir sarežģītākas. Iespējams, tas izskaidro faktu, ka ciemā, piemēram, nav norādes, kas aizvestu līdz ASV prezidenta senču bijušajām mājām — pieticīgam īpašumam ar ziliem vārtiem vienā no galvenajām ielām. Tur arī nav nekādas piemiņas plāksnes.

Vietējais tūrisma birojs mēdz reklamēt vietējo delikatesi — cūkas kuņģi un baznīcas ērģeles, kas darbojas kopš Johana Sebastiana Baha laikiem. Bet par slaveno mazdēlu lielākoties atgādina uzvārdi uz pieminekļiem vietējā kapsētā. «Nē, mēs neizmantojam viņa vārdu tūrisma mārketingam,» saka Jorgs Dors no tūrisma biroja. «Tā ir pārāk strīdīga tēma.»

Tas gan nav palīdzējis izvairīties no ziņkārīgiem tūristiem un preses. «Ļoti bieži kāds blenž pa logu vai klauvē pie durvīm, jautājot: «Kur ir Trampa māja?»» žēlojas Manuela Millere-Volere, kura vada bērnudārzu Trampa vecmāmiņas bērnības mājā. Reizēm viņu tas nokaitina tik ļoti, ka sieviete aizsūta viesus pretējā virzienā. Vai arī uz māju, kur dzīvo netīkams kaimiņš. Nesen viņa vēlējās doties iknedēļas iepirkšanās braucienā, bet izkļūšanu no pagalma bija nobloķējis tūristu autobuss.

Kaimiņi ielas pretējā pusē, kas nopirka Trampa vectēva bijušo māju un, tāpat kā Millere-Volere, nezināja tās vēsturi pirms īpašuma iegādes, tagad ir noguruši un cenšas savu mājokli pārdot. Taču pircēju neesot.

«Man nav viņa numura»

Tāpat kā pats ASV prezidents, arī Trampa senču klātbūtne ir provokatīva.  Īsi pēc vēlēšanām vietējās viesnīcas saņēma boikotēšanas draudus un daži regulārie vasarnieki atcēla savas brīvdienas. Daži vīna iepircēji lauza līgumus ar vietējiem vīndariem. No visas Vācijas nostūriem plūda e-pasti, mudinot «Trampa ciemu» paust skaidru nostāju pret ASV prezidenta politiku,» atceras mērs Javoreks.

Stāvot aiz Trump beķerejas letes netālajā Freinshaimas ciemā, Ursula Trampa atstāsta kādu tālruņa zvanu neilgi pēc Trampa ievēlēšanas. Kāda sieviete uzstājīgi pieprasīja, lai «es piezvanu viņam un pasaku, ka būvēt mūri uz robežas ar Meksiku nedrīkst», stāsta Ursula. «Man nekas cits neatlika, kā nolikt klausuli,» saka sieviete, kurai ir 71 gads un kura ir tikai gadu jaunāka par ASV prezidentu. «Man nemaz nav viņa telefona numura.»

Trampa inaugurācijas dienā Ursula sacepa kūciņas ar zvaigznēm un svītrām ASV karoga krāsā, kā arī Donalda ģīmetni. «Tas vienkārši bija joks,» viņa saka, tomēr vairāki kaimiņi sāka boikotēt sievietes beķereju, un līdzīgus jokus Ursula vairs neatkārto.

Kalštates attiecības ar Trampu ir smagas, un šķiet, ka tas ir abpusēji.

«Vācieši ir slikti, ļoti slikti,» ASV prezidents deklarēja sarunās ar ES tirdzniecības partneriem pagājušajā gadā, pasūdzoties, ka vācieši parasti uz ASV eksportē vairāk preču nekā iepērk.

Tramps pat ir mēģinājis noliegt savu vācisko izcelsmi, apgalvojot, ka vecvecāki nākuši no Zviedrijas. (Zviedrijā ir Karlštate.)

«Viltus ziņas!» — to komentēja vietējais vēsturnieks Rolands Pauls, kas viens no pirmajiem ķērās pie Trampa vācu sakņu izpētes.

Trampa vectēvs no Kalštates uz ASV devās 1885. gadā 16 gadu vecumā un atgriezās 1902. gadā jau kā ļoti bagāts vīrs, stāsta Pauls. Tad apprecēja kaimiņu meiteni un pāris kopā devās uz Ameriku. Taču jaunā sieva drīz vien sāka skumt pēc dzimtenes un vēlējās atgriezties Vācijā. Vīrs viņas vēlmi izpildīja. Pēc atgriešanās viņš vairākas reizes 1904. un 1905. gadā rakstīja vēstules varas iestādēm, pieprasot atjaunot uzturēšanās tiesības. Bavārijas princis viņa lūgumu noraidīja, norādot, ka jaunais vīrietis izvairījies no obligātā militārā dienesta.

«Vai tas nozīmē, ka mums pavēlēs doties prom?» Fridrihs rakstīja nākamajā vēstulē, kad tika brīdināts par vīzas termiņa izbeigšanos 1905. gada jūlijā. «Tas manai ģimenei ir smagi, ļoti smagi.»

Pēdējās septiņās desmitgadēs kontakti ar Amerikā dzīvojošajiem Trampiem bijuši epizodiski. Trampa organizācija 2001. gadā ziedoja 5000 ASV dolāru Kalštates baznīcas fasādes restaurācijai. Priesterim atsūtīto čeku personīgi bija parakstījis Donalds Tramps.

Trampa vecmāmiņa dzimtenē esot viesojusies vēl vienu reizi pagājušā gadsimta 20. gados, stāsta vēsturnieks. Vienīgais Amerikas Tramps, kas Vācijas Kalštatē ierodas regulāri, ir prezidenta ģimenes vēsturnieks un Trampa brālēns Džons Valters.

Vēl viens Trampa radinieks ir Stefans Gisels, kas ir vietējo vīna darītavu kvalitātes kontrolieris. Viņa vecvecmamma bija Trampa vectēva māsa. Viņa vecmamma Luīze aizlidoja uz Ameriku, kad Trampa tēvs Freds svinēja 80. dzimšanas dienu. Stefans tolaik vēl bija mazs puika. Vecmāmiņa atpakaļ atveda atklātnīti ar «vislabākajiem novēlējumiem» no Donalda. Līdzīgas saņēma arī citi brālēni.

Kopš Trampa ievēlēšanas «daudzi cenšas atšķetināt, kādas tieši ir viņu radu saites ar ASV prezidentu», stāsta Stefans. Reizēm tas noved pie kurioziem. Dienā, kad Tramps paziņoja par ASV izstāšanos no Parīzes klimata vienošanās, Bernds Vīsenbords saņēma pārmetumu no viena sava restorāna apmeklētāja. Bernda vecvecmamma Barbara bija otra Fridriha Trampa māsa.

«Paskaties tik, ko tavs radinieks atkal ir savārījis!» sūdzējās klients.

«Zini, visticamāk, ka viņš ir arī tavs radinieks!» atcirta restorāna īpašnieks.

Tagad Kalštatē baumo, ka prezidents pats varētu ierasties vizītē. Janvārī ciema mērs tikās ar ASV ģenerālkonsulu, kurš vēlējās apskatīt Trampa senču māju, nobaudīt cūkas kuņģi un vietējo vīnogu sulu. Ciemos vēloties braukt arī ASV vēstnieks.

Kad šā gada aprīlī Vācijas kanclere Angela Merkele ciemojās Baltajā namā, viņa uzdāvināja Trampam Palatinātes reģiona karti. Kalštate atrodas šī reģiona austrumu daļā, pusceļā starp Frankfurti un Štutgarti.

ASV prezidentiem ir tradīcija apmeklēt Ramšteinas militāro bāzi, kas ir Eiropā dislocēto ASV spēku galvenā mītne. Tā atrodas 45 minūšu brauciena attālumā no Kalštates.

Taču iespējams, ka Donalda ierašanās laikā viņš izrādīsies vienīgais Tramps savu senču ciemā. «Es aizbēgšu brīvdienās, pilnīgi noteikti,» saka Ursula Trampa. 

Beķerejas Tramps saimniece Ursula Trampa.
FOTO — the new yotk times

«Es neesmu Saeima»

Vides ministrs Kaspars Gerhards ir gandarīts par lieliem projektiem, kurus Latvija īstenos par ES fondu naudu

Interviju sērijā ar valdības locekļiem — saruna ar Vides un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu (NA), kas šajā amatā ir kopš 2014. gada. Administratīvi teritoriālā reforma iestrēgusi, pašvaldību referendumi arī, pagastveči turpina ražot «preses izstrādājumus», konkursi par Salaspils reaktora demontāžu un kodolatkritumu glabātuvi jāatceļ, Inčukalna gudrona dīķu iztīrīšana kļūst arvien dārgāka, pudeļu depozītu sistēma nav ieviesta. Tomēr ministrs uzskata, ka ir daudz darījis, lai risinātu šīs problēmas.

119 pašvaldības Latvijā ir par daudz. Esat teicis, ka 55 novadu pašvaldības un divas no lielajām pilsētām neatbilst likumā paredzētajiem kritērijiem. Ko esat izdarījis, lai mainītu šo nejēdzīgo situāciju?
2014. gada nogalē, Straujumas valdības laikā, tika pieņemtas valsts pārvaldes pamatnostādnes, kurās pēc mūsu iniciatīvas tika iekļauts arī uzdevums izstrādāt priekšlikumus par novadu apvienošanu vai sadarbības teritoriju veidošanu. Ar koalīcijas partneriem izdiskutējām, un gala lēmums bija tomēr neiet uz novadu apvienošanu, bet veidot sadarbības teritorijas kā kompensējošu mehānismu. Mainījās valdība, man izdevās panākt, ka deklarācijā šis sadarbības teritoriju princips tika iekļauts kā uzdevums. Sagatavojām priekšlikumus, šī gada janvārī Ministru kabineta komiteja atbalstīja šos likuma grozījumus, bet ar uzdevumu vēl turpināt diskusijas un kopā ar Pašvaldību savienību izveidot ceļa karti.

Ar gandarījumu gribētu teikt, ka Lielo pilsētu asociācija un arī attīstības centru apvienība atbalstīja šo priekšlikumu. Šobrīd esam izgājuši vairākus sarunu raundus ar Pašvaldību savienību, sagatavojuši informatīvo ziņojumu un tuvākajās nedēļās likumu atkal virzīsim uz valdību.

Kam būtu jānotiek, lai reforma patiešām notiktu?
Domāju, ka virzība ir neizbēgama. To mēs agri vai vēlu sapratīsim, arī visās mazajās pašvaldībās. Jo pēc 2020. gada nāk jaunais Eiropas Savienības budžets. Lai kā gribētu, nevar zaļā laukā uztaisīt nopietnu ražošanas uzņēmumu. Mainās cilvēku dzīves tendence.

Jūs droši vien esat runājis ar to mazo pašvaldību vadītājiem, kuri jūtas ļoti ērti ar saviem tūkstoš iedzīvotājiem. Vai viņi jums ir teikuši, ka vairs negrib subsīdijas?
Subsīdijas saņem gandrīz 100 pašvaldības. Ja nekļūdos, tikai piecpadsmit maksā iekšā izlīdzināšanas fondā.

Un tās simts pateiks — nē, mums vairs nevajag?
Jau šobrīd finanšu izlīdzināšanas likums nestrādā tomēr tik labi, kā pašvaldības vēlētos. Ir pašvaldības, kurās ieņēmumi kritušies, jo nav jau tik daudz šo pārdalāmo summu.

Vai jums kaut vienas mazas pašvaldības vadītāji ir jelkad pateikuši — mēs vairs nevaram veikt savas funkcijas, likvidējiet mūs!
Man ir bijušas situācijas, kad pašvaldības ir teikušas — mēs nezinām, ko darīt šodien.

Varbūt jūs varētu vienkārši radikālāk virzīt uz priekšu administratīvi teritoriālo reformu?
Nu, radikālāk… Mēs tomēr esam panākuši jeb es esmu panācis, ka valdības deklarācijā šis punkts ir. Neiet viegli uz priekšu, bet Ministru kabineta komiteja to atbalstīja.

2015. gadā jūs teicāt: «Nav pieļaujama situācija, kad pašvaldību izdotajos vietējos laikrakstos vai bezmaksas izdevumos tiek publicēta ar pašvaldības darbību un funkcijām nesaistīta komerciāla reklāma un sludinājumi.» Ko esat izdarījis, lai izbeigtu nepieļaujamo situāciju?
2016. gada septembrī iesniedzām priekšlikumus likuma grozījumiem, tie paredzēja pašvaldības informatīvajā izdevumā aizliegt publicēt komerciālu reklāmu un sludinājumus.

Bet tagad ir 2018. gads, un viss turpinās.
Es neesmu Latvijas Republikas Saeima, es neesmu Saeimas Valsts pārvaldes komisija.

Likums jums ļauj ar motivētu rīkojumu apturēt nelikumīgus pašvaldību normatīvos aktus.
Nelikumīgus — jā. Likuma izmaiņām ir jānotiek un jāstājas spēkā.

Pērn novembrī Administratīvā rajona tiesa apmierināja Bauskas Dzīves prasību pret Iecavas novada domi un atzina, ka tās rīcība, publicējot reklāmu un sludinājumus pašvaldības izdevumā Iecavas Ziņas, ir prettiesiska.
Mēs esam griezušies pie visām pašvaldībām. Jūnija sākumā ministrija ir izsūtījusi apkārtrakstu, kurā norādījusi uz šo. Nu, saņemsim atbildes un reaģēsim.

Augstākā tiesa arī ir atzinusi, ka Bauskas Dzīvei bija tiesības tiesas ceļā prasīt komercreklāmu aizliegumu pašvaldības izdevumā. Kāpēc nevarat ar motivētu rīkojumu likt pašvaldībām apturēt tiesas par nelikumīgiem atzītos pašvaldību normatīvos aktus?
Jau teicu — esam izsūtījuši visiem apkārtrakstu, ka ir jāmaina. Ja konstatēsim, ka ir pārkāpums, tad arī rīkosimies.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pēc Bauskas Dzīves sūdzības ir ierosinājusi lietu par Latvijas rīcību, ļaujot pašvaldībām izdot laikrakstus, kuri imitē neatkarīgu presi. Kurš atkal maksās, ja tiesas lēmums būs prognozējamais?
Nu, kas mums ir atbildīgs par informatīviem jautājumiem? Ne jau Vides ministrija.

Tātad jums nebūs par to jāatbild? Bet par pašvaldību referendumiem gan laikam jāvaicā jums. 31. maijā notika, kā apgalvo Saeimas veterāni, bezprecedenta gadījums —
nedēļu pirms likuma pieņemšanas galīgajā lasījumā jūsu ministrija pēkšņi atsūtīja būtiskus iebildumus, kaut gan diskusijas par projektu notiek jau desmit gadus. Vai tas ir cinisms vai bezpalīdzība pret pagastveču diktātu?
Ja trīs gadus Saeimas atbildīgā komisija neceļ ne ausu, tad galaprodukts ir tāds, kāds nu šoreiz ir sanācis — nav dzīvotspējīgs.

Un jūs to pamanījāt tikai nedēļu pirms likuma pieņemšanas?
Trīs gadus Saeimas komisija neko nedarīja un tad pēkšņi, sajūtot vēlēšanu tuvošanos, uzsāka ātro startu. Mēs vērsām uzmanību, ka virkne nosacījumu likumu padara dzīvot nespējīgu. Milzīgi ierobežojumi, cik cilvēkiem jāierosina referendums…

Trīsdesmit procenti.
Jā! Kā jūs to Rīgā noorganizēsiet?

Un jūsu priekšlikums?
Desmit procenti.

Saeima nobalsoja par priekšlikumu iesniegšanu līdz 1. augustam. Vai jums nešķiet, ka Saeimas vairākums vēlas novilcināt šo likumu, kas pirmajā lasījumā pieņemts jau 2013. gadā, un atstāt to nākamajai Saeimai?
Es domāju, ka šis datums dod iespējas trešajā lasījumā šai Saeimai pieņemt. Uzlabot to vienmēr varēs pēc tam.

2017. gada decembrī jūs prezentējāt pudeļu depozīta sistēmas projektu un apņēmāties līdz šā gada jūnijam panākt, lai Saeima groza likumus. Vai varam secināt, ka apņemšanās nav izpildīta?
Mēs izvērtējām kaimiņvalstu pieredzi un secinājām, ka to ir iespējams ieviest Latvijā. Divi likuma grozījumi ir izstrādāti, saskaņoti ar visām ministrijām, izņemot Zemkopības ministriju. Ministru prezidents ir aicinājis vēl skaņot ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Tirgotāju asociāciju.

Starp citu, nupat jūnijā Ārvalstu investoru padomē Coca Cola pateica, ka visnotaļ atbalsta.

Bet [zemkopības ministram Jānim Dūklavam daļēji piederošais] Piebalgas alus laikam neatbalsta.
Piebalgas alus, iespējams, neatbalsta. Iespējams arī, ka daži ministri neko neredz pa logu. Bet tas neko nemaina šajā gadījumā. Ja neies caur valdību, ir iespēja virzīt šo jautājumu caur Saeimas deputātiem. Domāju, ka šī pozīcija, ko mans kolēģis [Dūklavs] izvēlējies, nav ne lietderīga, ne produktīva.

Ir dzirdēts viedoklis, ka jūsu ministrija ir Zemkopības ministrijas piedēklis un jūs esot kooptēts ZZS grupējumu «zaļajā» galā. Vai esat kooptēts?
Nu, kurš tad to stāsta? Jūs taču labi zināt, ka «zaļie» jau kuro gadu prasa, ka viņiem pienākas vides ministrs, un pat valdības deklarācijā ierakstīts — izvērtēt Vides ministrijas izveidošanu.

Nē, mums ir ļoti daudz nopietnu diskusiju. Esmu gandarīts, ka mums kopā ar vides pārstāvju organizācijām izdevās apturēt Zemkopības ministrijas virzītos priekšlikumus par izmaiņām meža ciršanā. Domāju, šādiem paziņojumiem droši vien nav pamatojuma.

20. jūnijā Saeima noraidīja pieprasījumu jums par Salaspils reaktora demontāžas un Radona kodolatkritumu tvertnes iepirkumiem. Vai uzskatāt, ka ar šiem iepirkumiem viss ir kārtībā?
Uzskatu, ka mums ir ļoti būtiski jāmaina pieeja. Jāveic šī projekta pasūtīšana un tad jāvirza specializētāks iepirkums par visu kopējo būvniecību — Radons un Salaspils kopā.

2003. gadā tika rēķināts, ka Salaspils [reaktora demontāža] varētu maksāt līdz 24 miljoniem, bet toreiz tika pieņemts variants, ka neejam uz galīgu likvidāciju, ejam uz zinātnes attīstību — Salaspili atdot Latvijas Universitātei, veidojam ciklotronu.

Tā bija līdz 2015. gada aprīlim. Tad tika pieņemts lēmums likvidēt pilnībā.

Man ir jautājumi par būtību, kuru rāda skaitļi. Par Radonu paredzētā līgumsumma bija 1,5 miljoni. Pieteicās divi pretendenti — vienam piedāvājums par 1,7 miljoniem, otram, ar Māri Martinsonu saistītajai Velvei, par 6,8 miljoniem. Uzvarēja Velve. To konkursu Ministru kabinets atcēla, otrajā pieteicās vairs tikai Velve, taču cena bija jau 8,5 miljoni. Normāls konkurss?
Un šis konkurss arī ir beidzies. Decembrī Ministru kabinets mums uzdeva veikt starptautisko iepirkumu, rezultāts mūs neapmierina, un mēs noteikti to izbeigsim.

Konkursā par Salaspils reaktora demontāžu plānotā līgumcena bija 4,7 miljoni. Pieteicās divi pretendenti — starptautiska apvienība, kurā bija arī Ignalinas kodolreaktora demontētāji, piedāvāja veikt darbus par 4,3 miljoniem, bet atkal Velve prasīja šoreiz jau 23,2 miljonus!
Es runāju ar Ignalinas projekta pārstāvjiem un kolēģi vides ministru, esam nosūtījuši informācijas pieprasījumu par šiem dalībniekiem. Tur diemžēl parādījās daudz dažādu jautājumu, kurus noskaidrosim tuvākajā laikā.

Noskaidrojiet. Taču Velves piedāvājums bija 5 reizes dārgāks par līgumcenu.
Jā, kas atbilst 2003. gadā veiktajam aprēķinam. Bet nerunāsim par skaitļiem — šis viss ir pārtraukts.

Droši vien zināt, ka Andrim Amerikam ir iesauka Misters 20 procenti. Kuram, jūsuprāt, pēc šiem konkursiem pienāktos iesauka Misters 400 procenti? Kurš mēģināja dabūt to cauri?
Ko tieši?

Vairākkārt dārgāku iepirkumu, nekā konkursa noteikumi vispār pieļāva.
Šis konkurss, kā jau teicu, beigsies, un nekas tālāk tur nevirzīsies. Skaidrs, ka jātiek skaidrībā ar šiem cipariem un jāiet ar jaunu pieeju.

Kādas būs Inčukalna gudrona dīķu nokopšanas kopējās izmaksas?
Ja nekļūdos, runa ir par 50 miljoniem. Šajā plānošanas periodā — 26 miljoni ar kapeikām un nākamais projekts arī aptuveni par tādu pašu summu.

Tas arī būs divkārtējs sadārdzinājums, salīdzinot ar sākotnējo prognozi.
Jā, un jautājums ir nevis par prognozēšanu, bet gan par to, vai pretendenti, kas toreiz pieteicās, bija pietiekami nopietni izvērtējuši. Kā redzam, šobrīd ir pārtrauktas attiecības ar Skonto būvi, ir tiesvedības process, jo viņi tomēr šos darbus nebija gatavi līdz galam izpildīt. Pats galvenais — pēc ilgām sarunām ar Eiropas Komisiju esam panākuši, ka šī nauda tomēr būs no struktūrfondiem, nevis no valsts budžeta.

Vai varat garantēt, ka gudrona dīķiem paredzētā summa būs galīgā un atkal nav darīšana ar tradicionālu metodi, kā pumpēt naudu — sākt darbus un tad prasīt atkal un atkal klāt finansējumu?
Šeit tomēr bija ļoti nopietns konkurss, procedūra bija ilga, komisiju sēdes bija mērāmas desmitos, ja ne simtos, bija ļoti aktīva Iepirkumu uzraudzības biroja iesaistīšana. Tas man liek daudz cerīgāk skatīties uz šī procesa pabeigšanu.

Ko jūs īsi nosauktu par svarīgāko, ko esat izdarījis ministra amatā?
Nu, te ir ļoti daudz un dažādi, plašas lietas. Varbūt sāksim starptautiskā jomā. Tās ir gan [Latvijas] prezidentūras laikā pieņemtās kopējās ES apņemšanās [siltumnīcefekta gāzu] emisiju samazināšanā, gan tas, ko tieši izdevies panākt Latvijas labā. Un tas ir — 6 procenti mums ir jāsamazina līdz 2030. gadam. Tas ir trešais mazākais rādītājs ES. Tas noteikti ļaus ietaupīt desmitiem miljonu eiro mūsu ekonomikai.

Ja runājam par vidi —  Olaines bīstamo ķīmisko atkritumu objektu sakārtošana līdz galam. Gandarījums, ka izdevās atrisināt Inčukalna situāciju un sākt darbus no jauna. Ka biotopu kartēšana ir sākta. Protams, šeit arī bija liela pretestība no nozaru ministrijām un pašvaldībām.

Ja skatāmies informācijas un komunikācijas tehnoloģijas —  beidzot mums ir skaidri saprotama ceļa karte, kā attīstām IKT projektus valsts pārvaldē. Ir palaista pirmā kārta struktūrfondiem, projekti ir izvērtēti. Šobrīd ir otrā kārta palaista, gandrīz 500 pakalpojumi pieejami caur Latvija.lv. Atceramies iepriekš problēmas gan ar Skola.lv, gan ar e–veselību. Tas zināmā mērā bija saistīts ar to, ka nebija kopēja redzējuma. Šobrīd ir šī kopējā politika.

Ja skatāmies uz reģionālo attīstību, ļoti savlaicīgi izdevās palaist visas būtiskākās programmas — gan uzņēmējdarbības atbalsta, gan deģenerētās vides atgriešanu ekonomiskajā apritē. Arī Latgales programma darbojas.

Ja runājam par pašvaldību darbu, tas, ko izdarījām pagājušajā gadā pēc vēlēšanām, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā pašvaldības ievēro demokrātijas principus komiteju veidošanā, — tā ir jauna pieeja, iepriekšējos gados nav izmantots šis mehānisms.

Vai cerat pēc vēlēšanām atkal būt šajā amatā, vai arī «zaļie zemnieki» gribēs to sev?
Šo jautājumu dzirdu jau kuro gadu, un [valdības] deklarācijā pat ierakstīts, ka jāizvērtē vides ministra atjaunošanas iespējas. Esam gatavi to izvērtēt. Bet, lai to varētu izveidot, jāveic nopietns darbs, nevienā budžetā mēs to naudu neesam saņēmuši. Un te ir arī jautājums par mūsu kolēģu pašu prioritātēm. Šobrīd Zaļajai partijai ir divi (veselības un aizsardzības) ministru amati valdībā.

NA taisa lielu troksni, ka esot vienīgais garants, ka Saskaņa nebūs valdībā. Vai domājat, ka «zaļie zemnieki» ir politiskie pašnāvnieki, ka taisītu valdību ar Saskaņu?
Vienreiz jau viņi gandrīz uztaisīja politisko pašnāvību. Aizpagājušajās vēlēšanās tādu nelielu koķetēriju uztaisīja un pazaudēja uzreiz kādas četras vai cik vietas.

Tad no kā Nacionālā apvienība sargā Latviju, ja «zaļie zemnieki» netaisīs valdību ar Saskaņu?
Vēl jau ir daudz dažādu atvērtu jautājumu. Tuvākie mēneši droši vien parādīs arī to, kādi būs cilvēki.

Bet kādēļ Saskaņa vispār jāņem valdībā, ja ir jau iekopts ērts sadarbības modelis Saeimā? To nupat redzējām arī, piemēram, balsojumos par pašvaldību referendumiem — komisijā pret likumprojekta virzīšanu balsoja ZZS un NA, bet Saeimā par termiņa pagarināšanu priekšlikumu iesniegšanai — ZZS un Saskaņa. Vai nav brīnišķīgs modelis?
Nu, ir jau vesela virkne jautājumu, kur mūsu pamatprincipi ir nemainīgi — piemēram, par valodu.

2015. gada septembrī kopā ar citiem ES vides ministriem bijāt Vatikānā pie pāvesta, lai runātu par klimatu. Vai tā ir taisnība, ka toreiz lūdzāt pāvestam piedošanu par uzbraukšanu kādai dievlūdzējai uz kājas tā paša gada jūnijā Vecrīgā?
Es savu 7 eiro sodu samaksāju. Bet katrā ziņā pašreizējais pāvests ir ļoti vērsts uz to, lai vides jautājumus risinātu. Tobrīd nāca Parīzes samits, kurā beigu beigās tomēr šo vēsturisko lēmumu pieņēma. Mūsu itāļu kolēģis šo visu Eiropas ministru tikšanos ar pāvestu [izkārtoja], un pāvests ļoti spēcīgā un pamācošā uzrunā precīzi nodefinēja, kā redz klimata jautājumu attīstību.

Bet jūs neatbildējāt, vai lūdzāt viņam piedošanu par to negadījumu.
Nu, tas nav, kā mēs šeit tiekamies pie galda. Tās ir tūkstoš gadu tradīcijas. Tā ir pāvesta uzruna. Tas taču ir pilnīgi cits 
formāts!

Simtgades alejas lāpīšana

Rīgas dome turpina bīdīt «simtgades alejas» projektu, bet pēc rīdzinieku iebildumiem to būtiski maina

Pirmo reizi, kopš februārī tika noskaidrots uzvarētājs Rīgas domes konkursā par Latvijas simtgadei veltīta objekta izveidi pie Nacionālā teātra, beidzot 2. jūlijā idejas autorus atklātā sēdē varēja iztaujāt arī pašvaldības deputāti. Domes Īpašuma komitejas darba kārtībā šo jautājumu pieteica opozīcijas pārstāvji, lai noskaidrotu, kā dizaina biroja H2E projekta Laika priekškars uzstādīšana var ietekmēt Rīgas centrā vienīgo simtgadīgo ozolu aleju. Projekts paredz tajā izvietot tērauda instalāciju — Latvijas vēsturē nozīmīgus gadskaitļus.

Kā sēdē izrādījās, no 135 000 eiro vērtās ieceres dome neplāno atteikties, bet pēc simtiem rīdzinieku iebildumiem projekta vizuālais un tehniskais risinājums tiek mainīts, lai nekaitētu kokiem.

Pāļu nebūs

Ziemeļnieciski atturīgs, elegants, samērojams ar vidi, nav agresīvs — tā Laika priekškaru sēdē cildināja žūrijas locekļi. No idejas kritiķiem neviens nebija aicināts, bet sabiedrības lielākie iebildumi līdz šim ir izskanējuši nevis par objekta mākslinieciskajām kvalitātēm, bet gan izvietojumu. Uztraukums ir par to, vai instalācija neizpostīs leģendārā Rīgas dārznieka Georga Kūfalta pirms simt gadiem radīto ozolu aleju — gan apdraudot tās kokus, gan aleju kopumā kā pilsētvides un vēsturisku vērtību.

Iespēja izvietot instalāciju citā Rīgas vietā netika sēdē nopietni apspriesta, un Īpašuma komitejas vadītājs Oļegs Burovs šādu scenāriju apcirta ar retorisku vaicājumu — vai tad simtgades aleja būtu jāveido Bolderājā vai Pļavniekos?

Kā instalācija izskatīsies dabā, varēs novērtēt jūlija beigās, kad pie teātra plānots uzstādīt objekta prototipu. Šādu risinājumu sēdē atbalstīja žūrijas locekļi Māra Lāce un Ojārs Rubenis, jo tad varēšot spriest, «vai tas ir piemērots vietai vai nav».

Par koku saudzēšanu tiek domāts jau vairākus mēnešus, un biroja H2E dizaineri kopdarbībā ar uzņēmuma Labie koki arboristiem ir mainījuši sākotnējo skici un projekta tehnisko risinājumu, Ir skaidroja dizainers Holgers Elers.

Kompozīcija būs pašnesoša, tātad stiprināšanai neizmantos pāļus vai balstus, kas varētu kaitēt koku saknēm.
Vizualizācija — dizaina birojs H2E

Gadskaitļus vairs nav plānots sarindot virknē, kas aizsegtu aleju, bet gan izvietot tos starp kokiem. Kompozīcijas būtu pašnesošas — to stiprināšanai neizmantotu betona pāļus vai vertikālus balstus. Lai gan kopējais gadskaitļu daudzums ir palielināts līdz 24, tomēr daļa no tiem tikšot grupēta un objektu skaits varētu būt 17 vai 18. Instalācijas maksimālais augstums joprojām saglabāts 2,5 metri, taču daļa objektu būšot arī zemāki. Kopumā Laika priekškars aizņems alejas posmu 52 — 55 metru garumā, apmēram līdz Nacionālā teātra ēkas galam.

Pret projektu celtie iebildumi jau devuši labumu vismaz dažiem kokiem. Arboristu piesaiste alejas novērtēšanā ir turpinājusies ar praktiskiem darbiem — sablietētā zeme ap pirmo septiņu ozolu sakņu sistēmu ir nomainīta pret porainu un barības vielām bagātinātu augsni, sēdē informēja uzņēmuma Labie koki vadītājs Edgars Neilands. «Veicot koku stāvokļa izpēti, atklājās, ka to saknes sākas tikai metra dziļumā, bet viss slānis līdz tam ir sablīvēta augsne, kurā saknes izdzīvot nevar. Mums tas bija pārsteigums,» stāstīja Neilands. Pēc arboristu vērtējuma, saudzējoša sakņu attīrīšana būtu jāveic vēl vismaz nākamajiem desmit kokiem. Tieši ap kokiem plānots novietot metāla režģu klājumu, lai turpmāk aizsargātu augsni no sablīvēšanas. Arī gājēju celiņa asfaltu nomainīs bruģa klājums, kas ir labvēlīgāks kokiem, jo ļauj lietus ūdenim iesūkties augsnē. Arborists secināja, ka koki jau tagad ir ieguvēji no šī projekta un arī turpmāk instalāciju varot veidot tā, lai tiem nekaitētu.

Neilands sniedza arī plašāku informāciju par koku dzīvotspēju pilsētā un kaitējumu, kas tiem tiek nodarīts remontdarbos, kad saknes tiek brutāli apcirstas, kā arī ziemā kaisot uz ielām sāli. Arborists atgādināja, ka pilsētā tieši apstādījumi un zaļā zona ir vismazāk aizsargāti, tāpēc aicināja Rīgas domi piesaistīt dārzu speciālistus katru reizi pirms lielāku darbu veikšanas.

Pēc šī izsmeļošā stāstījuma Neilands turpat komitejas sēdē saņēma priekšsēdētāja Burova pastāvīgas sadarbības piedāvājumu Labajiem kokiem.

Vai okupāciju pieminēs?

Paredzams, ka šķēpi vēl tiks lauzti par instalācijas saturu, jo tās tekstus pagaidām redzējuši tikai autori un daļa žūrijas. Gadskaitļi instalācijā stāstīs par Latvijai un Nacionālajam teātrim nozīmīgiem notikumiem. Pagājušajā nedēļā žūrijas locekļi kopā ar dizaineru Eleru izlēmuši gadskaitļu izlasei pievienot vēl vienu, iekļaujot arī alejas izveidotāja Kūfalta vārdu. Tagad instalācijā būs 24 gadskaitļi ar paskaidrojošo tekstu latviešu un angļu valodā, skaidro Īpašuma departamenta Arhitektūras nodaļas vadītāja Arta Goldberga.

Uz deputātu jautājumu, kurš izlems, kādi gadskaitļi jāiekļauj instalācijā, sēdes vadītājs Burovs atbildēja, ka tā ir projekta autoru, visu žūrijas locekļu un arī pasūtītāja, tātad Rīgas domes atbildība.

Piemēram, deputāts Jurģis Klotiņš (NA) jautāja, vai pie gadskaitļa 1944., kas vēstīs par Rīgas atbrīvošanu no vācu armijas, būs norādīts arī uz padomju okupācijas faktu. Skaidra atbilde sēdē neizskanēja, bet Goldberga minēja, ka instalācijā «okupācija parādās atbilstoši mūsdienu terminoloģijai» un atbildība par to esot vēsturniekiem un ekspertiem, kuri izlems par nozīmīgajiem faktiem. Kā ekspertus, ar kuriem dome konsultējas, Goldberga minēja teātra zinātnieci Ievu Struku, bet vēstures jautājumos — Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktora vietnieci Ilonu Celmiņu un viņas piesaistītus speciālistus.

Burovs kā domes komitejas un vienlaikus žūrijas vadītājs uzstājīgi aicināja politiski «necenzēt» instalācijas tekstus, jo tajos «nebūs provokāciju». Tajā pašā laikā viņš sēdē sāka prātot, vai nevajadzētu izlasei vēl pievienot kādu skaitli, jo tagad instalācija aptver laikposmu līdz 1991. gadam. «A kas notika no 1991. gada līdz šodienai? Tur nekas nebija?» viņš retoriski vaicāja.

Nākotnes vīzija

Komitejas sēdē iezīmējās arī drumslas no nezināmās nākotnes šai Rīgas centra skaistajai kanālmalas vietai. Burovs sacīja, ka ir sagatavota komitejas locekļu vēstule domei nosaukt šo alejas daļu pie teātra par Simtgades aleju. Nākotnē, kad Rīgas domes īpašumā nonāks patlaban valstij piederošais zemesgabals aiz Nacionālā teātra ar tenisa kortiem, uz tā varētu paplašināt teātra telpas, vīziju iezīmēja Burovs. Par ieceri bijušo tenisa kortu vietā uzcelt vēl vienu skatītāju zāli ar ieeju no kanāla puses savulaik medijiem stāstīja arī bijušais teātra vadītājs Rubenis. Tad būs jādomā, kā sakārtot zemi ap pārējiem ozoliem alejā, kas stiepjas gar kanāla malu līdz pat bijušajai LU Bioloģijas fakultātes ēkai. Pēc Burova teiktā, pašvaldībai ir ieceres arī kanālmalas labiekārtošanai šajā posmā — arhitektūras studenti esot izstrādājuši attīstības priekšlikumus, ietverot pat laivu staciju.

Sīkāk nekavējoties pie nākotnes vīzijas, Burovs skaidri sola šogad izdarīt divas lietas — nobruģēt alejas celiņa posmu un atklāt Laika priekškara instalāciju līdz valsts simtgades svētkiem 18. novembrī. 

Kamčatka un pusmiljons

250 000 eiro kukuļa ņemšanā apsūdzētais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs pārtraucis klusumu un sniedzis informāciju prokuratūrai, noskaidro Ir

Neesmu medījis, esmu makšķerējis lašus! Tā pēc aizturēšanas februārī savu izklaides braucienu uz Kamčatku 2010. gadā skaidroja par kukuļņemšanu aizdomās turētais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Toreiz sabiedrības uzmanību šim ceļojumam pievērsa aģentūras AP publicēta fotogrāfija, kurā Rimšēvičs redzams medību namiņā vakariņojam vīru kompānijā ar Dmitriju Piļščikovu. Viņš vadīja Krievijas militāro tehnoloģiju uzņēmumu, kurš vēlāk pēc Krimas aneksijas tika pakļauts ASV sankcijām.

Tagad atklājies, ka šis Kamčatkas brauciens ne tikai rada jautājumus par nacionālās drošības risku, bet arī kļuvis par vienu no epizodēm kukuļņemšanas kriminālprocesā. KNAB izmeklēšanā noskaidrots, ka Trasta komercbankas (TKB) līdzīpašnieks ar šo ceļojumu piekukuļojis Rimšēviču, lai tas palīdzētu bankas komunikācijā ar finanšu uzraugu FKTK. Ar šo pašu mērķi, bet daudz lielākā mērogā, notikusi arī otra kukuļošanas epizode — pusmiljons eiro norunāts un puse šīs summas saņemta 2013. gadā.

Kādas ir nozieguma detaļas un kāpēc šī pirms vairākiem gadiem notikusī kukuļošana tiek izmeklēta tikai tagad, 29. jūnijā sabiedrībai skaidroja prokurore
Viorika Jirgena, kura dienu iepriekš bija izvirzījusi apsūdzības Rimšēvičam un šīs kukuļņemšanas atbalstītājam, uzņēmējam Mārim Martinsonam.

Kukuļdevējus nesodīs

Kriminālprocesu, kura ietvaros tagad apsūdzēts Rimšēvičs un Martinsons, KNAB ierosinājis šā gada februārī pēc divu TKB akcionāru iesnieguma par viņu pašu veiktu kukuļdošanu 2010. un 2013. gadā. Prokurore vārdus nesauc, bet publiski jau izskanējis, ka tie varētu būt lielākais bankas īpašnieks Igors Buimisters un mazākuma akcionārs, arī bijušais valdes loceklis Viktors Ziemelis, kura iespējamo lomu naudas atmazgāšanas shēmās jau kopš 2015. gada izmeklē policija. Abi pēc šīs labprātīgās atzīšanās ir atbrīvoti no kriminālatbildības par kukuļdošanu, jo šādu iespēju paredz likums.

Ap TKB vārdu pēdējos gados savērpies vesels kamols kriminālprocesu, kuros tiek izmeklēti gan bankas darbinieku pārkāpumi, gan vēlāk krāpšanās tās likvidācijā. Vienā no procesiem apsūdzēti ar politisko ietekmi saistītie maksātnespējas administratori Ilmārs Krūms un Māris Sprūds — jāpiebilst, ka pēdējais tieši februārī tika atbrīvots pēc astoņus mēnešus ilga apcietinājuma.

TKB licence tika anulēta 2016. gada sākumā, kad FKTK beidzot secināja —
bankas biznesa modelis nav dzīvotspējīgs. Ievērojamas finanšu grūtības bankai bija jau iepriekš, radot jautājumus, kāpēc uzraugs uz to pievēris acis.

Tagad KNAB izmeklēšana sniedz vienu iespējamo atbildi — piekukuļojot LB prezidentu, TKB akcionāri saņēmuši no viņa konsultācijas saziņai ar FKTK jautājumos, kas saistīti ar bankas likviditātes un nerezidentu biznesa problēmām. «Pateicoties tieši šiem padomiem», banka tikusi pie iespējas, ka ilgstoši «FKTK pret TKB pieņēma labvēlīgus lēmumus», situāciju skaidro prokurore.

Lai gan kriminālprocess ierosināts pēc TKB akcionāru liecībām, izmeklēšanas laikā ir savākti vēl citi pierādījumi kukuļošanai, uzsvēra prokurore.

Tagad Jirgena turpinās pirmstiesas izmeklēšanu, jo ir saņemta vēl jauna informācija no viena apsūdzētā. KNAB izmeklēšanas laikā viņš izmantojis tiesības neliecināt, bet pēc tam, kad lieta 18. jūnijā nonāca prokuratūrā, iesniedzis informāciju, kas «viņaprāt satur pieradījumus, kas izslēdz viņa vainu», skaidroja prokurore.

Domājams, ka šis informācijas sniedzējs ir Rimšēvičs. Martinsona advokāts Didzis Vilemsons Ir apliecināja, ka viņa klients ir liecinājis KNAB un papildu informāciju prokuratūrai nav sniedzis. Ne Rimšēvičs, ne viņa advokāts Saulvedis Vārpiņš procesu nekomentē — kopš apsūdzības uzrādīšanas LB prezidents nav atbildējis uz Ir zvaniem un īsziņām, bet advokāts viņa viedokli nepauž. Vienīgais, kas zināms, — abi apsūdzētie savu vainu noliedz.

Prasa pusmiljonu

Pārbaudot TKB akcionāru sniegtās liecības, KNAB savācis pierādījumus kukuļdošanai Rimšēvičam divās epizodēs.

Pirmā saistīta ar pieminēto atpūtas braucienu uz Kamčatku 2010. gada augustā, kuru apmaksājis viens no bankas akcionāriem.

Otrā epizode sākusies 2012. gada augustā un saistīta ar vienu konkrētu FKTK lēmumu, kuru prokurore gan neatklāja. Šoreiz kukuļdošanā iesaistījies arī otrs TKB akcionārs. Abi sapratuši, ka notikumi ap banku «nenotiek tā, kā viņi vēlas, ka ir jāmaksā skaidra nauda» un, lai nodrošinātu rezultātu un vienlaikus ievērotu slepenību, nolemts iesaistīt starpnieku, kuram bija saites ar Rimšēviču. «Visas šīs attiecības tiek nodibinātas viena iemesla dēļ — lai būtu droši, ka kukulis tiks pieņemts un tiks izpildīts tas, kas tiek lūgts pateicībā par šo kukuļa saņemšanu,» sacīja prokurore.

Tālāk jau Martinsons vērsies pie LB prezidenta. «Viņš šo piedāvājumu pieņem, un šīs abas personas savā starpā novienojas — lai tiktu panākts tas rezultāts, par ko tiks maksāts kukulis, ir jāmaksā pusmiljons jeb 500 tūkstoši eiro.» Norunāts, ka kukuli maksās divās daļās. «Puse tiks samaksāta pirms lēmuma pieņemšanas, kas tobrīd ir aktuāls TKB, un otrs pēc,» stāsta prokurore. Pirmā daļa vairākos maksājumos gan personiski, gan caur starpnieku nodota laika posmā līdz 2013. gada 8. aprīlim. «250 tūkstoši eiro, pie tam kukuļa ņēmēja un kukuļa atbalstītāja starpā notiek vienošanās, ka kukuļa atbalstītājs arī no tā iegūs materiālu atbalstu un tie ir 10% no visas summas,» sacīja prokurore.

Taču tālāk viss samezglojies. Kukulis maksāts par to, lai FKTK atceļ bankas darbību ierbežojošos lēmumus. FKTK 2013. gada maijā tiešām noņēmusi iepriekšējos bankas darbības ierobežojumus, taču vienlaikus pieņēmusi citus — jaunus. «Kukuļdevēji nesaņēma to gala produktu, par ko sākumā bija vienojušies maksāt», tāpēc no atlikušo 250 tūkstošu eiro došanas atteikušies.

Par kādiem FKTK lēmumiem ir runa, nav zināms. «Banku uzraudzības darbības un to gaitā pieņemtie FKTK lēmumi nav un nebūs publiski pieejami,» Ir pavēstīja FKTK. Uzraugs arī uzsver, ka darbojas neatkarīgi un tā lēmumi nav ietekmējami no malas, tāpēc tas neko nevar zināt, ja kāds tirgo savu šķietamo ietekmi uz iestādēm. Arī prokuratūra sīkāku informāciju nesniedz, bet sazināties ar TKB akcionāriem Ir nav izdevies.

Kāpēc KNAB nerīkojās?

Runājot par pierādījumiem lietā, prokuratore apstiprināja, ka starp tiem ir arī 2013. gadā notikušas sarunas, kuras KNAB operatīvās izstrādes ietvaros likumīgi noklausījies. Neoficiāli Ir zināms, ka runa ir par Rimšēviča un Martinsona sarunām kādā pirtī, kur apspriesti ne tikai kukuļi, bet arī citi temati. Kāpēc KNAB jau 2013. gadā nav aizturējis abus figurantus? Prokurore Jirgena uzsvēra, ka tas viņai nav zināms un šīs kukuļdošanas lietas ietvaros arī nebūs jānoskaidro.

Ir šo jautājumu uzdeva bijušajam KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājam Jurim Jurašam, kurš tagad iesaistījies politikā. Viņš skaidroja, ka 2013. gadā iegūtās sarunas bija daļa no daudz lielākas lietas, kurā iesaistītas visaugstākā līmeņa amatpersonas. «Tajā brīdī šis bija izmeklēšanas primārais fokuss, par kuru papildu informāciju diemžēl nevaru izpaust,» viņš saka. Procesa ierosināšana vienā atzarā toreiz būtu apdraudējusi visu pamatlietu, bet Jurašs joprojām cer, ka tajā tomēr vēl būs virzība. Šajā pamatlietā KNAB ierakstījis tādas sarunas, «salīdzinājumā ar kurām Rīdzenes sarunas būtu saucamas par bērnudārza pikniku parkā», sacīja Jurašs.

Par tālāko lietas gaitu prokurore Jirgena nevēlas dot konkrētus solījumus, jo pirmstiesas izmeklēšanā var atklāties vēl jauni fakti, kas būs jāpārbauda. Ja nekas neparedzēts negadīsies, runa varētu būt par vairākiem mēnešiem un «kaut kādu atrisinājumu» var gaidīt rudenī vai gada beigās. Vai šis atrisinājums būs lietas nodošana tiesai vai cits lēmums — arī to prokurore šobrīd neņemas teikt, jo sola pilnīgi objektīvi pārbaudīt visu informāciju. «Kad būšu pieņēmusi lēmumu, tad prese tiks informēta, un līdz tam brīdim es ne ar vienu nerunāšu, jo patiesībā jūs redzat — es esmu pietiekami runīga un, lai netraucētu izmeklēšanas gaitu, negribu izpaust tos jautājumus, kas šajā laikā tiks meklēti.»

Sešinieks desmit ballu skalā

Valdība beidzot virza grozījumus likumā, kas pašvaldībām liks ievērot godīgu konkurenci. Konkurences padomes vadītājai Skaidrītei Ābramai ir versija, kāpēc Latvijā tik izplatīta ir sarunāšanas kultūra

Intervijai nolūkoto restorāna Fazenda terasi Baznīcas ielā nomainām pret galdiņu dziļi iekštelpās, jo pirmdienas pēcpusdiena drīzāk atgādina rudeni, nevis jūlija sākumu. Pasūtām karstu ingvera tēju un kafiju, jo «ēšanu ar baudu un runāšanu nevar apvienot», secina Konkurences padomes (KP) vadītāja Skaidrīte Ābrama. Pārrunājamā ir tiešām daudz. Valdība pēc ilgas stīvēšanās ar Latvijas Pašvaldību savienību atbalstījusi grozījumus Konkurences likumā, kuriem vajadzētu dot pilnvaras KP vērsties pret godīgu konkurenci kropļojošiem pašvaldību uzņēmumiem. KP par šādu pilnvaru nepieciešamību runājusi jau vairākus gadus, jo izpētē konstatējusi gan pašvaldību iejaukšanos labi funkcionējošā brīvā tirgū, gan pašvaldību monopolus, kas sadārdzina iedzīvotājiem pakalpojumus. Līdz šim KP nav bijušas iespējas vērsties pret publiskām personām.

Taču no grozījumu sākotnējās redakcijas visai maz palicis pāri jau valdībā, bet vēl tiem būs jāiziet cauri Saeimai. «Patiesībā jau visi ļoti labi saprot, ka šie grozījumi nebūs tie, kas ļoti sarežģīs dzīvi,» situāciju novērtē Ābrama. Piemēram, no likumprojekta svītrota iecere ļaut KP atcelt tirgu kropļojošus normatīvos aktus. Tā vietā padome varēs aicināt pašvaldības labprātīgi atteikties no šāda regulējuma un iesniegt materiālus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM). «Norma nav pārāk draudzīga uzņēmējdarbības videi, bet tas ir vairāk kā nekas,» saka Ābrama, un «arī par to mazumiņu vērts cīnīties.»

Tieši pašvaldību pārsāvju lobijs pērn izskanēja kā viens no iemesliem, kādēļ notika vilcināšanās pirms Ābramas virzīšanas KP vadītājas amatam uz otro pilnvaru termiņu. Arī pati esot dzirdējusi runas, ka atkārtotai apstiprināšanai jānākot komplektā ar atsacīšanos no šiem Konkurences likuma grozījumiem. Viņa nav tam piekritusi. Beigās tomēr pērn jūnijā Ābramai tika uzticēts vadīt KP nākamos piecus gadus.

Ko praktiski jaunie grozījumi palīdzētu Konkurences padomei? «Mainās tas, ka jebkurš valsts vai pašvaldības iestādes vadītājs vai amatpersona likumā redzēs — man ir jāievēro vienlīdzīgas un godīgas konkurences pamatprincipi,» saka Ābrama.

No visām Latvijas pašvaldībām visgrūtāk esot strādāt ar galvaspilsētu. «Ar mazām pašvaldībām var runāt. Vienīgais, ar ko nevar tā normāli runāt, — tā ir Rīgas dome.» Kāpēc tā? Rīgas domei esot specifiska izpratne par likumību un tiesiskumu: «Daudzos gadījumos runā par konkurenci, par tirgus ekonomiku, bet galvā vēl ir padomiskā domāšana.» Problēma esot arī nesodāmības apziņā, kā arī VARAM nevarībā un nihilismā. KP vadītāja nespēj atcerēties nevienu gadījumu, kad pašvaldību darbu uzraugošā ministrija būtu ieklausījusies KP sniegtajā informācijā un atbilstoši reaģējusi. «Mēs izpētām tirgus situāciju, mums ir konkrēti secinājumi par konkurences kropļošanu. Aizsūtām uz VARAM, un nekas nenotiek.»

Darbs ar publiskajām personām ir arī viena no viņas prioritātēm otrajā pilnvaru termiņā līdzās būtisku konkurences pārkāpumu atklāšanai un KP kapacitātes stiprināšanai.

«Mēs visu laiku esam orientējušies uz privātpersonām, uzņēmējiem, bet tiešām [ir svarīgi] mainīt domāšanu — saprast, ka arī publisko personu ietekme uzņēmējdarbības vidē ir ļoti liela.» Pašvaldības ar saviem lēmumiem «var sagraut uzņēmējdarbības vidi, noslēgt konkurenci — tā, kā ir noticis ar atkritumu apsaimniekošanas nozari, kur konkurence tikpat kā vairs nepastāv». Un Konkurences padomei nav iespēju to visu apturēt, jo nav tiesību pašvaldības sodīt. «Tas ir politisks lēmums,» viņa skaidro.

Lūgta novērtēt konkurences brīvību Latvijā 10 ballu skalā, Ābrama liek sešinieku jeb pēc vecās sistēmas — trijnieku. «Atkritumu apsaimniekošanā — esam krituši atpakaļ, bet citās nozarēs īsti nenotiek attīstība.» Turklāt vairākās nozarēs pēdējo gadu laikā vērojama spēcīga tirgus koncentrācija atsevišķu uzņēmēju rokās. Tā ir ar aptiekām, kur atsevišķās pilsētās vairs nav nekādas konkurences. «Ne tikai veselības aprūpes nozarē, ir ļoti daudzi tirgi, kur normatīvais regulējums radījis situāciju, kur ir ļoti augsta koncentrācija,» viņa norāda uz problēmu, ka politiskās izšķiršanās rada sistēmiskus konkurences traucējumus. Kā piemērus viņa min arī mazumtirdzniecību — divu lielveikalu tīklu Rimi un Maxima izplešanos. «Agrāk viņi veidoja tikai lielos veikalus, tagad sāk iejaukties ģimenes veikalu nišā.» Līdzīgas tendences tuvākajā laikā varētu būt arī apdrošināšanas sfērā. «Pagaidām tur ir daudz spēlētāju, bet vienu brīdi var izveidoties, ka tā vide ir ļoti koncentrēta.» Taču arī te KP iespējas cīnīties ir visai ierobežotas.

Kāpēc nekas netiek darīts, lai to mainītu? Ābrama skaita piemērus, cik daudz jau runājusi par nepieciešamiem grozījumiem noteikumos, kas ļautu rīkoties. «Mēs esam gatavi līdzdarboties, bet, ja to vēlas tikai Konkurences padome un nozares politikas veidotājiem nav patiesas vēlmes kaut ko sakārtot vai arī tā vēlme tiek ļoti lēni realizēta, — mēs nevaram visu vietā visu izdarīt.»

Pasaulē esot dažāda prakse, kā konkurences jautājumus risināt, piemēram, Polijā vispār ir aizliegts veidot tīklu kādā konkrētā tirgū lielāku par 25%. Latvijā «politiķi īsti nesaprot, ko nozīmē godīga konkurence» un attiecīgi stāvoklis biznesa vidē esot tieši tāds, kāda arī ir politika. «Ja ir spēcīga politiskā vīzija, kur mēs gribam nonākt, tad ir arī spēcīga konkurence. Ja ir ļoti daudz sarunāšanas arī tajā augstākajā līmenī, tad kā mēs varam sagaidīt, ka konkurenti savstarpēji nevienosies, nepārrunās tās lietas, kas ir aizliegtas?»

Interesanti, ka arī paši uzņēmēji kā lielāko problēmu konkurencei norāda sarunātos iepirkumus, pārliecinājusies KP. Pārbaudēs KP konstatē gan uzņēmēju pašu slēptas vienošanās, gan arī iepirkumu organizatoru neatļautas darbības.

Tikmēr publiskajā darba kārtībā šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem ir taksometru pakalpojumu haoss Rīgas lidostā. No lidostas puses izskan pārmetumi KP, kas saskatīja tirgus kropļošanu iepriekšējā kārtībā, kad lidostas teritorijā varēja pakalpojumus sniegt tikai atsevišķas takšu firmas. Tagad visiem ir piekļuve, bet sūdzības par nekārtībām nāk no visām pusēm. Savukārt Ābrama kritiku par KP lēmumu noraida: «Lidosta sen jau varēja nodrošināt kārtību — ieviest kādus nediskriminējošus nosacījumus, ka tur var normāli taksometri stāvēt.» Viņa atzīmē, ka pašreizējā haosā sava loma ir arī apstāklim, ka tika atcelti maksimālie griesti taksometru pakalpojumu tarifiem. «Tika pacelta šī cepure, bet patērētāji netika vienlaicīgi informēti, ka tagad ir notikusi cenu brīvlaišana.» Taču arī patērētājiem būtu jāuzņemas atbildība par savām izvēlēm — tāpat kā citu produktu vai pakalpojumu pirkšanā, ir jāizvērtē cenas un kvalitātes attiecība.

Pēdējo divarpus gadu laikā KP pieņēmusi 51 lēmumu par dažādu uzņēmumu aizliegtu vienošanos, dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un uzņēmumu apvienošanos. Konstatētas piecas karteļu shēmas publiskos iepirkumos un piespriesti naudas sodi par pārkāpumiem kopumā 11,9 miljonu eiro apmērā. Prāvākie — 1,3 miljoni eiro vienam no lielākajiem būvmateriālu mazumtirgotājiem Latvijā, uzņēmumam Knauf un tā grupā ietilpstošajam Norgips, kā arī 2,3 miljoni eiro uzņēmumiem Rīgas satiksme un Rīgas mikroautobusu satiksme par neatļautu vienošanos. Neilgi pēc pārkāpuma konstatēšanas gan Rīgas dome šo pārkāpumu legalizēja ar grozījumiem savos saistošajos noteikumos.

Arī turpmāk Ābrama sola aktīvu rīcību un lielas lietas. «Mēs nešaujam ar lielgabalu pa zvirbuļiem.» Kurās sfērās tagad būtu gaidāmi jaunumi, gan neatklāj. «Mēs sekojam, kas notiek enerģētikas tirgū. Visas nozares, kas ir regulētas, tās ir Konkurences padomes redzeslokā.»

Tāpat KP aktīvi pati lūkojas tirgū, negaidot, kad kāds lūgs vai norādīs. Piemēram, šobrīd noslēgumam tuvojas pētījums par kompensējamo medikamentu pieejamību Latvijā, savukārt nākamgad plānots ķerties klāt zāļu cenu veidošanās mehānismiem.

«Ļoti proaktīvi darbojamies. Es domāju, kā 47 cilvēku iestāde mēs varētu būt daudzām valsts iestādēm zināmā mērā arī paraugs,» uzskata Ābrama. Kolēģus valsts pārvaldē viņa mudina nenolaist spārnus, ja uzreiz neredz rezultātus un krājas puni. «Nekas nav to vērts, lai tu pārkāptu savai sirdsapziņai.»

Ēdienkarte

Ingvera tēja, late