Pārgājiens Ķemeri-Jaunķemeri: tūkstošiem gadu sens tīrelis, kūrorta apbružātā spozme un divi neparasti ezeri
Ir tādas vietas, kur gribas atgriezties vēl un vēl. Astoņtūkstošgadīgais vectētiņš Lielais Ķemeru tīrelis mani allaž ir saucis ciemos. Esmu turp devusies gan ziemā, kad koka laipas pavisam apledojušas, gan palūkoties uz miglā tītiem saullēktiem rudenī, veldzes meklējumos vasaras svelmē (purva platība aptver 5000 ha — vējam patiešām ir kur ieskrieties) un oranžsarkanu rietu fotomedībās pavasarī.
PURVA INTAS PĒDĀS
Visērtākā piekļuve tīrelim, protams, ir ar personīgo auto, taču nav ne vainas arī dažu kilometru pastaigai pa meža ceļu no Ķemeru dzelzceļa stacijas. Kādreiz, kad Ivara Zviedra filmas Dokumentālists galvenā varone Purva Inta vēl bija starp mums, pie tagadējās autostāvvietas slējās viņas pieticīgā mājiņa — bez elektrības un citām ērtībām, tālab Inta tur vadīja savas dienas sveču gaismā, krāsniņas siltumā, ar akas ūdeni un sirsniņmāju pagalmā. Un bez atlīdzības cītīgi kopa purva takas, lai tūristiem patīkamāka staigāšana.
Kad vientuļajai sievietei bija vēlīgs garastāvoklis, viņa nāca sasveicināties ar apmeklētājiem un aizrautīgi stāstīja par savu mīļo tīreli. Ja Intas vaigs bija apmācies, dažu labu garāmgājēju varēja ķert arī trīsstāvīgi lamuvārdi. Tādās reizēs viņas uzticīgais sunītis Lācis, jauzdams saimnieces pikto omu, aprēja visus no galvas līdz kājām un tikt viņam garām bez cienasta — kādas sulīgas Rīgas sardeles — bija gandrīz neiespējami.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.