Diena: 4. jūlijs, 2018

Anekdotes

Strīda beigās vīrs saka sievai: «Es biju muļķis, kad tevi apprecēju!»
Sieva: «Bet es biju iemīlējusies un to nepamanīju!»

«Manai draudzenei pēc dažām dienām būs dzimšanas diena. Viņa paziņoja: vienīgais, kas spētu darīt viņu laimīgu, ir gredzentiņš ar dimantu. Līdz ar to es viņai neesmu nopircis nekādu dāvanu.»

«Mana draudzene mani pameta, jo uzskata mani par pārāk bērnišķīgu. Es nolēmu atriebties. Aizgāju līdz viņas mājām, piezvanīju pie durvīm un aizbēgu.»

Kāda ir atšķirība starp nakti ar skaistiem sapņiem un murgainu nakti?
Skaistā naktī jūs apskaujat savu plīša lācīti un cieši iemiegat.
Savukārt murgainā naktī lācītis apskauj jūs!

«Šodien braucu taksometrā un vadītājs lielījās: «Man patīk mans darbs! Es pats esmu sev priekšnieks, neviens man nesaka, ko darīt!»
Es viņu pārtraucu: «Te jāgriežas pa kreisi!»»

Katrā romantiskā mīlas stāstā māsa parasti atbalsta savu brāli, bet brālis nekad neatbalsta māsu. Jo brālis labi
zina, kādi parasti mēdz būt vīrieši.

Skolotājs ienāk klasē un redz, ka divi zēni nikni strīdas.
«Par ko strīdaties?» jautā skolotājs.
Viens no zēniem atbild: «Mēs atradām desmit eiro banknoti un nolēmām, ka to dabūs labākais melis.»
Skolotājs: «Jums būtu jākaunas par sevi! Kad biju jūsu vecumā, es nemaz nezināju, kas ir meli!»
Zēni atdeva naudu skolotājam.

Kad frizieris pieļauj kļūdu, tas ir jauns stils.
Kad politiķis pieļauj kļūdu, tas ir jauns likums.
Kad zinātnieks pieļauj kļūdu, tas ir jauns izgudrojums.
Kad skolotājs pieļauj kļūdu, tā ir jauna teorija.
Kad skolēns pieļauj kļūdu, tā joprojām ir kļūda.

«Diētas eksperti apgalvo, ka piens mums dod spēku. Es izdzēru četras pakas un centos pabīdīt sienu. Nekā…
Bet, kad izdzeru četras pudeles alus, siena sāk bīdīties pati! Ir pienācis laiks ekspertiem pārstāt melot!»

Dietologs uzrunā lekcijas klausītājus: «Daudzi produkti, ko mēs bāžam savā mutē, ir drausmīgi. Sarkanā gaļa ir slikta. Kola ārda kuņģa iekšējo sieniņu. Ātrās uzkodas ir pilnas ar dažādām mākslīgām piedevām. Un reti kurš aizdomājas, cik daudz mikrobu ir dzeramajā ūdenī. Tomēr ir vēl viena lieta, kas ir kaitīgāka par visām citām.» Viņš vēršas pie auditorijas: «Varbūt kāds no jums var pateikt, kas izraisa ilgtermiņa ciešanas pat daudzus gadus pēc apēšanas?»
Roku paceļ kāds sirmgalvis: «Kāzu torte!»

Kāda kundze nolēma publicēt sludinājumu «Meklēju vīru!» Jau nākamajā dienā viņas e-pastā bija gandrīz simts vēstules. Tajās visās bija rakstīts viens un tas pats: «Vari savākt manējo!»

Jaunie vecāki pārved mājās jaundzimušo. Kad jāmaina autiņbiksītes, sieva mudina, lai to pirmoreiz izdara un iemācās arī vīrs.
«Nē, es labāk nākamo!» atgaiņājas vīrs.
Kad pienāk nākamā reize mainīt autiņus, sieva sauc vīru, bet viņš bola acis: «Nē, es biju domājis — nākamo bērnu!»

Ķemeru purvs un kūrorta labumi

Pārgājiens Ķemeri-Jaunķemeri: tūkstošiem gadu sens tīrelis, kūrorta apbružātā spozme un divi neparasti ezeri

Ir tādas vietas, kur gribas atgriezties vēl un vēl. Astoņtūkstošgadīgais vectētiņš Lielais Ķemeru tīrelis mani allaž ir saucis ciemos. Esmu turp devusies gan ziemā, kad koka laipas pavisam apledojušas, gan palūkoties uz miglā tītiem saullēktiem rudenī, veldzes meklējumos vasaras svelmē (purva platība aptver 5000 ha — vējam patiešām ir kur ieskrieties) un oranžsarkanu rietu fotomedībās pavasarī.

PURVA INTAS PĒDĀS

Visērtākā piekļuve tīrelim, protams, ir ar personīgo auto, taču nav ne vainas arī dažu kilometru pastaigai pa meža ceļu no Ķemeru dzelzceļa stacijas. Kādreiz, kad Ivara Zviedra filmas Dokumentālists galvenā varone Purva Inta vēl bija starp mums, pie tagadējās autostāvvietas slējās viņas pieticīgā mājiņa — bez elektrības un citām ērtībām, tālab Inta tur vadīja savas dienas sveču gaismā, krāsniņas siltumā, ar akas ūdeni un sirsniņmāju pagalmā. Un bez atlīdzības cītīgi kopa purva takas, lai tūristiem patīkamāka staigāšana.

Kad vientuļajai sievietei bija vēlīgs garastāvoklis, viņa nāca sasveicināties ar apmeklētājiem un aizrautīgi stāstīja par savu mīļo tīreli. Ja Intas vaigs bija apmācies, dažu labu garāmgājēju varēja ķert arī trīsstāvīgi lamuvārdi. Tādās reizēs viņas uzticīgais sunītis Lācis, jauzdams saimnieces pikto omu, aprēja visus no galvas līdz kājām un tikt viņam garām bez cienasta — kādas sulīgas Rīgas sardeles — bija gandrīz neiespējami.

Nu mājiņa jau labu laiku kā ir nojaukta, un purvā ienākušas modernas vēsmas — tuvāk taku sākumam apmeklējuma pīķa dienās var pat iegādāties kafiju. Arī vecā, padomju gados ierīkotā laipa, kas agrāk veda uz Ķemeru tīreļa meteoroloģisko staciju, nomainīta pret jaunu — platāku un stabilāku.

Iesaku doties lielajā (3,4 km garajā) aplī, jo tieši tas ved garām masīvam akaču labirintam un skatu tornim, no kura var izpētīt plašos klajumus. Starp citu, mani pārgājienu draugi tornī mēdz nakšņot — margās iekarina šūpuļtīklus un bauda dabas klātbūtni no saules rieta līdz lēktam. Varbūt ir vērts pamēģināt?

KŪRORTA DZĪVES ATSKAŅAS

Atceļā der apstāties pie dzelzceļa stacijas ēkas, no kuras vilcieni Krievijas impērijas laikā kursējuši līdz Maskavai, lai šurpu turpu vadātu kaimiņzemes atpūtniekus. Kūrorts reiz bijis tik varens, ka tam piederējusi pat sava tramvaja līnija Ķemeri-Jaunķemeri, kas pastāvējusi astoņus gadus.

Tālāk soļojot, iegriezieties Svēto apustuļu Pētera un Pāvila Ķemeru pareizticīgo baznīcā! Tā būvēta no koka un glabā sevī ne tikai slāvu omulību, bet arī trīs greznas ikonas, kas atceļojušas no Atona kalna Grieķijā. Liels dievlūdzēju pieplūdums šeit bija novērojams pēckara gados, kad Ķemeri kļuva par PSRS nozīmes dziedniecības iestādi.

Ķemeru parkā ļaudis spieto ap diviem objektiem — rotondas ar vītņkāpnēm, kas atrodas mākslīgi veidotajā Mīlestības saliņā Vēršupītes kanāla noslēgumā, un sēravota. Pirmajā reiz atradās kafijas paviljons, kur viesu lustēm bija uzstādīts radio. Savukārt avotiņš ir pēc kārtas sestais Ķemeros atklātais sēravots (kopumā tādu ir 20). Vispirms to rotāja skulptūra Zēns uz delfīna, vēlāk, starpkaru periodā, minerālūdens tecēja no vientuļa delfīna mutes, bet mūsdienās avotu «apsargā» ķirzaciņa.

Ejot dziļāk parkā, skatam iznirst balts kuģis — milzīgā Ķemeru sanatorija. Kārlis Ulmanis to svinīgi atklāja kā vienu no prestižākajām celtnēm Latvijā. Arhitekts Eižens Laube bija gādājis, lai viesnīcā tiktu ierīkotas 100 komfortablas istabas, bet padomju laikā to pārveidoja par sanatoriju, kurā vietas pietika 300 cilvēkiem. Tā bija kūrorta galvenā dziedinātava ar modernu medicīnisko aparatūru un jaunākajām ārstniecības metodēm.

MITRIE MEŽI UN DIVI EZERI

Ar to vien Ķemeru nacionālā parka stāsts nebeidzas. Tālāk dodamies Jaunķemeru virzienā, līdz nonākam pie dabas izglītības centra Meža māja. Vēsturiskajā ēkā sākotnēji darbojies leģendām apvītais restorāns Jautrais ods, bet vēlāk mājvietu radusi bērnu sanatorija. Izrādās, Vēršupītes krastus te ieskauj mitrie meži, kurus var iepazīt, izstaigājot 600 m garo Melnalkšņu dumbrāja laipu. Klausieties uzmanīgi, iespējams, sadzirdēsiet dzeņa klaudzināšanu, jo šajā apvidū mājo astoņas no deviņām Latvijas dzeņu sugām!

Pārgājiena nākamais pieturpunkts — pāris kilometrus attālais Slokas ezers — arī ir bagāts ar aizsargājamiem putniem. Migrācijas laikā šeit koncentrējas pat vairāki tūkstoši ūdensputnu. Tieši tādēļ ezerā ierīkots ūdenī peldošs putnu vērošanas tornis. Liels bija mans pārsteigums, kad, vienā jaukā dienā laivojot pāri minētajai ūdenstilpei, atklāju — airi nepārtraukti atduras pret tās dibenu. Nav jau nekāds brīnums, jo Slokas ezera vidējais dziļums ir tikai 60 centimetri.

Izbridušies pa takām un koka laipām, tuvojamies finiša taisnei. Ja gribas atpūtināt kājas, tās var pamērcēt mistiskajā Melnezerā, kas atrodas Jaunķemeru ceļa pretējā pusē. Klīst runas, ka šajā ezerā kara laikā tika slīcināti tanki. Lai gan ūdens ir dzidrs un šur tur zied pa ūdensrozei, ezera dibenu klāj dūņas, varbūt tādēļ ik vakaru tas iekrāsojas melnos toņos…

Noslēgumā nelaidiet garām iespēju apmeklēt Jūrmalas senāko restorānu Neptūns, lai izdzertu godam nopelnītu saldējuma kokteili ar bērnības garšu. Turpat jau arī gaida Jaunķemeru pludmale (jūras ūdens te esot tīrāks nekā citur pilsētā un cilvēku — krietni vien mazāk) un, panākot mazliet atpakaļ rotācijas apļa virzienā, arī autobusa pietura uz mājām.

Dina Preisa

Pa Latviju cītīgi pēdoju jau sešus gadus. Sezonā pārgājienos dodos katru nedēļas nogali; nesezonā — vismaz dažas reizes mēnesī. Man ir iekrājies milzumdaudz iespaidu, pieredzes un iedvesmas, tāpēc vēlos piedāvāt uz savas ādas pārbaudītus pārgājienu maršrutus.

Aujam kājas, ejam dabā, baudām un priecājamies!

Apskates vērtās vietas

Lielā Ķemeru tīreļa laipas
Dzelzceļa stacija
Pareizticīgo baznīca
Sanatorija
Paviljons Mīlestības saliņā
Sēravots
Takas pie Meža mājas
Slokas ezera skatu tornis
Melnezers
Jaunķemeru pludmale

Transports no Rīgas centra un atpakaļ

Nokļūšana: ar vilcienu līdz stacijai Ķemeri

Atgriešanās: ar Talsu, Kolkas vai Mazirbes starppilsētu autobusu no pieturas Jaunķemeri; kursē 1-2 reizes stundā

 

 

 

Madara Vanaga, saraudināja prezidentu

Šī nebija pirmā reize, kad Madarai Vanagai no Carnikavas jauktā kora Vēja balss, nodziedot Ojāra Vācieša un Ulda Stabulnieka Baronu, no aizkustinājuma un prieka pār vaigiem lija asaras. «Bet ja tev sirdī tavas dainas/ Tad dzīvei tevi nesabraukt.» Raudāja ne tikai Madara, bet vēl vismaz sešas koristes. Šis bija īpašs brīdis: Dziesmu svētku koru karu fināls Latvijas Universitātes aulā. Koru uzstāšanos vēroja kultūras ministre Dace Melbārde un Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tad tas notika — dziedātāju aizkustinājums pielipa Vējonim, apraudājās arī viņš. Diriģents Jurģis Cābulis steidzās pie saviem dziedātājiem, apkampa raudātāju no pirmās rindas. Koru karos Vēja balss ieguva augsto 4. vietu, bet tviterī daudzi skatītāji rakstīja, ka bija pelnījuši tikt trijniekā. «Mēs arī tā domājam,» sirsnīgi smejas Madara. Korī Vēja balss viņa kā otrais alts dzied divus gadus. Madara nāk no Balviem. Ar mūziku nodarbojusies kopš bērnības — mācījusies mūzikas skolā. Kā pusaudze sapņojusi par dziedātājas karjeru, «bet tie jau tikai bērna sapņi, līdzīgi kā citas meitenes grib būt dejotājas vai aktrises». Kopš studiju laika Madara dzīvo Rīgā, strādā mārketingā. Enerģijas meitenei ir  daudz, ļoti patīk savs darbs. Tieši tagad viņa ir pārmaiņu posmā — meklē jaunus profesionālos izaicinājumus.

Madara grib dzīvot un strādāt tieši Latvijā, jo savu valsti uzskata par vērtīgu un skaistu. Arī radu, paziņu lokā redz — tie, kas kādu laiku pastrādājuši tālu no dzimtās vietas, atgriežas. «Mans brālis atgriezies mūsu pilsētā Balvos, līdzi ņemot savu draudzeni no Kurzemes puses.  Viņi tur dzīvo gadu, un brāļa draudzenei jau jūtams Balvu puses jaukais akcents,» stāsta Madara.

Pēdējie mēneši daudziem Dziesmu svētku dalībniekiem pagājuši vienos mēģinājumos. Arī  kora Vēja balss dziedātājiem. Madara priecīgi stāsta par labo atmosfēru korī, lielisko diriģentu, kurš ar jokiem un trāpīgiem salīdzinājumiem trenē savu dziedātāju balsis. «Jums jāskan kā kristāliem, bet izklausāties pēc bižutērijas,» viņa min piemēru. Kad dziesmā Barons otrajiem altiem bijis grūti izdziedāt skaidru «r» frāzē «kur eņģelis», vienojušies, ka uzsvaru liks šādi — reņģelis. Tagad «r» dzirdams nepārprotami.

Iztaujāta par kora tradīcijām, Madara pastāsta, ka diriģents pirms kāpšanas uz skatuves katram koristam ar tēvišķīgu iedrošinājumu noglauda muguriņu. «Korī esam kā ģimene,» viņa saka.

Šonedēļ Madara pirmo reizi dziedās Mežaparka Dziesmu svētku estrādē. Viņa gaida koncertus ar lielu saviļņojumu. Skatītāju rindās būs vecāki. Virtuāli koncertus vēros arī Madaras draugs, kurš patlaban atrodas mācībās ASV. «Man vienmēr acis bijušas slapjā vietā,» Madara smejas. «Bieži apraudos tieši no prieka!»

Ciemakukulī — komposts

Linda Bilsēna-Brole, kuras mazdārziņu Vašingtonā apbrīnoja Mišela Obama, nesen Rīgā sniedza padomus par atkritumu pārstrādāšanu. Tāpat kā Latvijas kolēģei Santai Krastiņai, viņai vides zinības kļuvušas par profesiju

Santa un Linda satikās pagājušoruden Amerikā un nesen Latvijā. Santa Krastiņa, studējusi vides zinības un uzņēmējdarbību Latvijas Universitātē, vadīja vides organizāciju homo ecos:, tagad strādā ar Eiropas inovāciju un tehnoloģiju institūta Climate-KIC projektiem. Saņēma Amerikas valdības stipendiju, lai gūtu pieredzi savā nozarē aiz okeāna. Organizācijā Institute for Local Self-Reliance ar sēdekli Vašingtonā viņai pirms gada atsaucās darbiniece Linda Bilsēna-Brole. «Sarunājām Skype interviju, e-pastā lasīju kontaktpersonas vārdu, uzreiz nodomāju: izklausās latviski,» Santa atceroties smaida.

Viņas ātri atrada kopīgus krustpunktus ne tikai vides jomā, bet latviešu sabiedrībā. Arī Linda ir studējusi vides zinības, Institute for Local Self-Reliance viņas maizes darbs ir mācīt cilvēkiem kompostēšanu, bezatkritumu dzīvesveidu. Santai, kas jau vairāk nekā 10 gadus darbojas NVO kustībā, bijis interesanti vērot, kādas aktivitātes un kampaņas Linda veic, kā sadarbojas ar citām organizācijām Vašingtonā.

Lindas un vīra Ērika Broļa zvaigžņu stunda, protams, bija 2016. gadā, kad vizītē ģimenes dārziņā Bruklendas mikrorajonā ieradās Mišela Obama, toreiz vēl ASV pirmās lēdijas statusā. Tolaik Linda pašvaldības programmā konsultēja pilsētas dārzkopības entuziastus, bet tagad pievērsusies tieši kompostēšanai. Patiesību sakot, arī Broļu dārza titulēto viešņu vairāk par dabas veltēm piesaistīja Ērika būvētā komposta kaste ar nodalījumiem.

Nesen Linda Bilsēna-Brole kompostēšanas pieredzē dalījās Latvijā: Teikas iedzīvotāju biedrībā, Latvijas Neredzīgo biedrībā, Ikšķiles Brīvajā skolā, Repair Cafe pasākumā, ko katra mēneša pēdējā sestdienā Kaņepes kultūras centrā organizē aktīvistu grupa. Kompostēšanas padomi atrada dzirdīgas ausis pat Zadiņos, lauku saimniecībā pie Smiltenes. Tajā darbojas vairākas ģimenes, kas aizraujas ar permakultūru.

Linda: ko cilvēki ēd citur
Lindai ar vīru Ēriku joprojām pieder dārziņš Bruklendā. Viņa smejas, ka tikai pēc Obamas vizītes vecāki beidzot noticējuši, ka jauniešu interese par zemes darbiem ir nopietna. Viņi bieži mēdz pārsteigt radus ar pašaudzētu salātu pušķiem.

Vai abi ar vīru lauksaimnieku pieredzi ieguvāt no vecākiem? Varbūt viņi bija modernie amerikāņi, kuri negribēja neko dzirdēt par zemnieku pagātni Latvijā?
Mēs esam pirmā paaudze, kas piedzima Amerikā.  Manai mammai un vecmāmiņai, kas pie mums dzīvoja, vienmēr bija vismaz pašas audzēti gurķīši un tomāti, rabarberi un pupiņas. Mums dārzā arī bija komposts. Tā gan bija tikai kaudzīte, kur visu ko svieda, es tagad mazliet nopietnāk ar kompostu nodarbojos.

Taču mana vīra vecvecākiem bija īsta ferma Ņujorkas kalnos, viņi visu paši izaudzēja.

Dārzu Vašingtonā sākāt veidot, tiklīdz apprecējāties?
Pirms septiņiem gadiem ar Ēriku kopā apceļojām pasauli. Bijām Eiropā, Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā. Ar nolūku vērojām, kāda ir lauksaimniecības prakse ārpus Amerikas. Man šķiet, Amerikas pārtikas ražošana ir ļoti nejēdzīga. Daudz resursu tiek iztērēti, kamēr citur pasaulē cilvēkiem trūkst ēdiena. Amerikas patērētāji ir izvēlīgi. Grib, lai tomāti izskatās perfekti. Un 40% no tā, kas izaudzēts Amerikā, tiek izsviests. Arī mājās cilvēki nevērīgi izturas pret ēdienu.

Kad 2012. gadā atgriezāmies Amerikā, sākām veidot dārzu Vašingtonā, kur arvien mīt arī mana vīra ģimene. Mūsu mājai ir smuks pagalmiņš. Ērika brālis ar sievu tur jau bija iestādījuši kāpostus un rozmarīnu, mēs to paplašinājām. Ceļojuma laikā bijām daudz lasījuši par ilgtspējīgo lauksaimniecību, gribējām pierādīt, ka spējam tā dzīvot. Vīrs pat sāka biznesu: būvēt infrastruktūru pilsētas dārzkopībai — kastes un dobes. Tas, ka viņš pārzina dārzkopību, Amerikā bija un vēl joprojām ir diezgan neparasti.

Prezidenta Obamas dzīvesbiedre laikā, kad mūs apciemoja, reklamēja savu veselīgā dzīvesveida kampaņu Let’s move!, mēs acīmredzot bijām labs piemērs. Mūs bija ieteikusi vīra brāļa sieva Nadja, kas strādā Nacionālajā arborārijā. Jau 70. gados ierīkotā dārziņā rāda pilsētas bērniem, no kurienes nāk viņu ēdiens.

Obamas kundze gan mūs apciemoja ziemas vidū, kad dārzā auga tikai ķiploki un kāposti — Vašingtonā klimats ir maigāks nekā Latvijā.

Visu gadu sevi apgādājat ar dārzeņiem?
Ar ķiplokiem un garšaugiem — jā. Vasarā, kad cītīgi piestrādājam, mums dārzeņi vispār nav jāpērk, pārējā laikā gan to darām.

Tagad mans vīrs strādā citu darbu, bet es Institute for Local Self-Reliance mācu pilsētas iedzīvotājiem kompostēšanu — lai viņi varētu veidot kompostēšanas kopienas, izvairītos no problēmām ar grauzējiem, no smakas. Stāstu, kur mūsu atkritumi nonāk, kad tos izsviežam, kāpēc kompostēšana ir tik svarīga.

Uz Latviju arī atbrauci, lai runātu par kolektīvo kompostēšanu.
Jā, dažās ASV pilsētās, kā Ņujorkā un Vašingtonā, to pat atbalsta pašvaldība. Cilvēkiem tiek dotas vairākas izvēles iespējas, kurp vest pārtikas pārpalikumus. Var aizvest uz dažiem zemnieku tirdziņiem, tur pārtikas atkritumus vāc kompānija, ar ko pašvaldībai ir kontrakts. Viņi piedāvā arī servisu, kad paši piebrauc pie cilvēku mājām, bet par to ir jāmaksā. Zemnieku tirdziņos organisko atkritumu nodošana ir par brīvu, tos aizved uz kopienu dārziņiem, kur brīvprātīgie tos pārstrādā kompostā.

Pašvaldība atbalsta arī dārziņu kolonijas?
Jā, atbalsta publiskos parkus un kopienas dārzkopību. Pašvaldība īpaši atvēl zemi, katrs īrē dobīti — daudz mazākā platībā nekā jūsu mazdārziņi šeit.

Dārziņu kustība iet plašumā?
Jā, tā ir ļoti stilīga un populāra. Īpaši mūsu vecuma cilvēkiem, ap 30, un tiem, kam ir mazi bērni.

Santa: dāvinu pieredzi
Santa ir ļoti aizņemta jauna rīdziniece, kura vāveres ritenī skrien no viena vides projekta uz otru, bieži vien kā kurpnieks pati paliekot bez kurpēm. Tomēr, uzklausot Lindas padomus, viņa ir cieši pārliecināta: «Vietā, kur nākotnē dzīvošu, noteikti taisīšu kompostu.»

Vašingtonā ar Lindu strādājāt kopā?
Es Lindai palīdzēju organizēt aktivitātes, piemēram, Vašingtonā notika Food Recovery Week — «Ēdiena atgūšanas» nedēļa. Lekcijas, darbnīcas… Mācījām konservēšanu, ēst gatavošanu, runājām par šīm tēmām politiskā līmenī. Kāpēc neizmest ēdienu, ko vari darīt ar pārpalikumiem, kā konservēt. No vienas puses — Latvijā tas taču pašsaprotami! Bet vai tiešām mūsdienās tas tā ir?

Latvijā tomēr neizmetam 40% ēdiena kā Amerikā?
Protams, nevaram salīdzināt Vašingtonu ar Rīgu. Bet bioloģiskie materiāli tik un tā ir kādi 30% no mūsu atkritumu urnas. Lielais vairums atkritumu rodas, izejot ārpus mājas. Ēdnīcās, kafejnīcās, skolās pat nepamanām, cik daudz paliek pāri. Bērniem kaut kādu iemeslu dēļ var nepatikt ēdiens, ko tur pasniedz.

Psiholoģiski grūtāk droši vien ir izmest kaut ko, ko pats esi izaudzējis vai gatavojis.Latvijā dārziņi laukos ir gandrīz katram.
Kā Linda stāstīja, Amerikā pilsētu mazdārziņi ir mazāki, tikai tādas paceltas dobītes, piemēram, pie universitātēm. Katra no tām pieder kādam cilvēkam vai pārim.

Taču daudziem cilvēkiem, kuru priekšteči vēsturiski bijuši vergi, ir kauns, ka viņu vecāki strādājuši lauksaimniecībā. Viņi negrib sev dārziņu. Arī Lindas mājai blakus dzīvo melnādaina sieviete, kas atļāva Lindai ar vīru lietot viņas zemi. Viņa mēģina izsisties sabiedrībā, un rušināties pa zemi ir kauns.

To pašu varētu attiecināt uz latviešiem, kas uz Īriju aizbēguši no sava «lauku lāsta»?
Par to būtu jājautā kādam antropologam. Tas vienkārši ir fiziski smags darbs. Ir cilvēki, kas vēlas būt kontaktā ar zemi, un citi, kas labāk sēž pie datora, ar mazāku darbu iegūst lielāku finansiālu stabilitāti.

Rīgā atšķirībā no Vašingtonas mazdārziņu koloniju liktenis ir apdraudēts. Varbūt pilsētas domes vīzija par mazdārziņiem ir mainījusies?
Lucavsalas kolonijā līgumi jāatjauno katru gadu, nevari būt drošs, ka tas turpināsies. Cilvēkiem ir vēlme un vajadzība, bet nav drošības. Ir aktīvisti, kas lobē, iestājas par dārziņiem pilsētas attīstības plānos.  Bet Vašingtonā tiek meklētas vietas, kur vēl varētu būt dārziņi. Nelielas teritorijas centrā.

Vai tiešām Rīgā ir daudzdzīvokļu mājas, kuru iedzīvotāji sadarbojas kompostēšanā?
Zinot, ka Linda brauks, sāku interesēties, kas ar komposta lietām notiek pilsētā. Uzzināju, ka Kazarmu ielā ir daudzdzīvokļu māja, kurā viens aktīvs cilvēks pārliecināja pārējos, ierosināja mājas apsaimniekotāju biedrībā sākt kompostēšanu. Iežogotā pagalmā atrodas no dēļiem būvēta kaste, sētnieks apmaisa kompostu, viss notiek! Ne visi cilvēki ir atvērti, joprojām kopīgajā urnā izmet kartupeļu mizas, tomēr daļa regulāri tās liek kompostā. Es ticu, ka Rīgā vēl ir šādi stāsti. Pat slieku komposti kļūst arvien populārāki. Cilvēkus interesē, kā dzīvokļos ierīkot mazu vermikompostu, kurā ir sliekas. Nelielam atkritumu apjomam tas labi der.

Facebook aktīva ir bezatkritumu jeb Zero Waste kustība, arī pieminētā Kaņepes centra Repair Cafe, kur cilvēki satiekas, lai kopā salabotu salūzušas lietas.
Jā, ir tāda paaudze, kas ir ļoti aktīva, kam rūp, kas grib eksperimentēt, izmēģināt kaut vai to pašu bezatkritumu dzīvesveidu. Viens — apzināties, cik daudz plastmasas ir apkārt. Cik daudz atkritumu urnā ir plastmasas. Cilvēki pievēršas minimālismam, un tas vairs nav tikai Rīgas fenomens. Viņi saprot, ka atkritumu apjoms ir milzīgs, mēs ietekmējam vidi kopumā, kaut kas ir jādara.

Vēl viens aspekts — kā es, sēžot šeit, Bruņinieku ielā, ar saviem pirkumiem ietekmēju cilvēkus Āfrikā un Āzijā?

Un kā tu ietekmē?
Kaut vai šokolāde un kafija! To nopērkot, daudzi nepēta, no kurienes nāk pupiņas, cik daudz ir samaksāts cilvēkiem, kas tās vāc, kādi ir viņu dzīves apstākļi. Ja izvēlamies preci ar Fair Trade zīmotni, tad zinām, ka šie cilvēki saņem godīgu atlīdzību, netiek nodarbināti bērni, tiek ievēroti standarti attiecībā pret vidi.

Palmu eļļu redzam ne tikai pārtikas produktos, bet, piemēram, krēmos. Tiek izcirsti tropu lietusmeži un audzētas eļļas palmas, tāpēc, ka pieprasījums ir ļoti liels. Palmu eļļa ir lēta, tai nav izteiktas smaržas, to var plaši lietot. Ja eļļa nav sertificēta, nav zināms, kāda ir tās izcelsme, kāda ir iegūšanas politika konkrētajā teritorijā.

Izvēles Latvijā parasti nosaka arī maciņš.
Protams, kvalitatīvi produkti arī vairāk maksā. Bet ir vērts skatīties uz vietējiem produktiem, uz tiešās pirkšanas grupām, kur cilvēki iegulda savu brīvprātīgo darbu, lai pirktu pa tiešo no ekoloģiskajiem zemniekiem. Kādam produktam varbūt ir aug-stāka cena, bet kādam pat lētāka, nekā pērkot veikalā.

Vēl jau ir runa par apjomu, cik daudz mēs vispār patērējam gan pārtiku, gan pārējās lietas. Aizvien svarīgāka kļūst pieredze, kopā būšana. Ejot ciemos, var dāvināt nevis mantas, lētu štruntiņu, bet kādu pieredzi. Kopīgu braucienu uz jūru, pikniku, kaut ko paša uzzīmētu, uzadītu.

Ko pati dāvini jubilejās?
Mēģinu dāvināt kādu jaunu pieredzi. Masāžu vai teātra apmeklējumu — kas cilvēkam nepieciešama. Ja pie kāda drauga ejam vairāki viesi, vienojamies, ka varam samesties kādam piedzīvojumam — piemēram, uzdāvināt festivāla biļetes.

Linda Bilsēna-Brole ar vīru Ēriku Broli (pa kreisi) un viņa brāli Andreju savas pagalmā Vašingtonā

Mišela Obama pie komposta sijāšanas rata

 

Lindas komposta recepte

2—3 reizes lielāks apjoms «brūno» organisko materiālu (žagari, salmi, sausas lapas un šķelda) nekā «zaļo» (augu valsts un ēdiena pārpalikumi, arī kafijas biezumi).

Iesaku izvairīties no gaļas, zivīm, kauliem, piena produktiem, eļļainiem ēdieniem, dzīvnieku mēsliem. Lai gan tie ir kompostējami materiāli, tie paaugstina varbūtību, ka parādīsies problēmas ar grauzējiem un smakām.

Procesam nepieciešams mitrums un gaiss. Nodrošināt gaisa cirkulāciju var, ieliekot žagarus kā pamatu komposta kaudzei, kā arī iemaisot lielgabarīta «brūnos» materiālus (piemēram, šķeldu). Jāpielej ūdens, lai maisījums ir līdzīgs mitram sūklim. Ja no kaudzes nāk sēra smaka, tad kaudzei trūkst skābekļa — tā ir jāpamaisa vai jāpārcilā.

Kad kaudze ir apmēram 1 kubikmetra lielumā, jāpārstāj pievienot bioloģiskos «zaļos» atkritumus. Šāda izmēra kaudzei aktīvais kompostēšanas process ilgst apmēram 6 nedēļas. Tad, kad komposts vairs tik aktīvi nesadalās (temperatūra vairs nepalielinās mitrinot un pārcilājot), nāk komposta stabilizēšanas periods, kas ilgst apmēram 2 mēnešus. Komposts gatavs, kad vairs nav manāmi nekādi ēdiena pārpalikumi, kad tam ir tumši brūna krāsa un tas smaržo kā meža augsne.

Stipri kā ozoli

Kā dzīvo ģimene, kurā aug desmit bērni? Brīnišķīgi! Baiba un Māris Ozoli reiz apzināti pieņēma lēmumu veidot kuplu ģimeni, un ar katru bērnu tā kļuva aizvien stiprāka

Kad nesen Jelgavas jaunā grupa Cryin’White sarīkoja sava pirmā videoklipa prezentāciju, Kreklu kroga pagalmā kopā ar vasaras saules apreibinātiem jauniešiem bija arī Ozolu ģimene. Dēls Matīss grupā spēlē taustiņinstrumentus, divi jaunākie brāļi un māsa piedalījās videoklipa veidošanā, vecākais brālis Jēkabs ir grupas menedžeris.

Taču tā ir tikai daļa no Ozolu jaunākās paaudzes. Kopā viņi ir desmit: Jēkabs ir arhitektūras students, Matīss ir viens no labākajiem kanoe airētājiem Latvijā, Marta darbojas Spīdolas ģimnāzijā skolēnu parlamentā, Kārlis un Ernests trenējas futbolā, Anna — vieglatlētikā, Gustavam patīk zīmēt, pašiem mazākajiem talanti vēl ir atklājami.

Bērni ir gājuši mūzikas skolās, dejojuši tautas deju kolektīvos, izcilo sekmju dēļ atzīti par savas skolas lepnumu. Bet galvenais — viņi ir priecīgi. Kā Baibai un Mārim, šo desmit bērnu mammai un tētim, ir izdevies to panākt?

Sapnis par ģimeni

Katru no desmit bērniem Baiba (41) un Māris (43) gaidīja ienākam pasaulē un mīl tā, it kā viņš būtu viens vienīgais. Viņi ilgi var stāstīt par katru atvasi. Atbildes uz jautājumiem par atpūtu un laiku sev kā izlijuša dzīvsudraba pilieni satek atpakaļ pie bērniem.

Ozolu ģimenes vecākais dēls Jēkabs piedzima, kad Baibai bija 20 gadi. Tieši tik, cik pašlaik ir Jēkabam. Tagad Baiba un Māris nospriež, ka apprecoties paši bijuši «pilnīgi bērni». Kāzās Māris jokojis, ka viņiem būs desmit atvases, bet abi to uztvēra kā joku. Ne Baiba, ne Māris nenāk no ideālas ģimenes. Par Baibu pēc vecāku šķiršanās gādāja vectētiņš un vecmāmiņa, Māri uzaudzināja mamma. Taču viņiem abiem bija sapnis par īstu ģimeni. Kā bērni viņi to nepiepildīja, kā vecāki — jā.

«Jēkabs tagad jau dzīvo Rīgā, mācību dēļ fakultātē pavada diennaktis,» Baiba saka. Studijām ieguvis Vītolu fonda stipendiju. 18 gadus vecais Matīss, kurš nule absolvējis Spīdolas ģimnāziju, arī pretendē uz šī fonda stipendiju. Būdams Latvijas olimpiskās vienības kanoe airētājs, nolēmis studēt aktiermākslu. Kāds no fonda gribējis Matīsu pierunāt neiet aktieros. Tas nelīdzēja. Matīss esot apskaužami mērķtiecīgs. «Atceros, ka viņš paprasīja, kur ir guašas krāsas, uzzīmēja uz baltas lapas olimpiskos apļus un pielika to pie savas gultas. Teica — katru dienu jāskatās uz savu mērķi,» saka Baiba. Visas ballītes, arī pēdējā zvana un izlaiduma, puisim gājušas secen sacensību vai treniņnometņu dēļ. Toties viņš jau ir piedalījies Eiropas čempionātā kanoe. «Jā, Matīss ir ambiciozs. Brāļi un māsas to no viņa mācās,» ar cieņu konstatē mamma.

Sešpadsmitgadīgā Marta mācās Spīdolas ģimnāzijā. Savulaik viņai vecāki atļāvuši pamest gan tautas deju kolektīvu, gan mūzikas skolu. Bet tagad meitene izlēmusi padziļināti mācīties mūziku un nu pārmet vecākiem, ka tie nav piespieduši turpināt mūzikas skolu. «Bērni ir tik atšķirīgi,» nopūšas Baiba. 14 gadus vecā Kārļa dēļ Ozolu ģimene nu jau vairākus gadus aizraujas ar skriešanu.

Kad viņam bija astoņi gadi, puika pavēstījis, ka grib tautas sacensībās noskriet piecus kilometrus. Bet kā tādu mazo palaist tūkstošgalvīgā pūli? Tā mammai un māsai Annai nācās trenēties skriešanā. Divpadsmitgadīgā Anna šā iemesla dēļ dejošanu nomainījusi pret vieglatlētikas treniņiem. Meitene tos iemanījusies apvienot ar mācībām mūzikas skolā. «Annai ir tāds pats raksturs kā Matīsam, tikpat ambicioza. Viņai vajag visu vai neko,» saka Baiba. «Neesam to apzināti audzinājuši, bet bērni redz, ka mēs, vecāki, arī nekad nepadodamies. Varbūt tāpēc ir mērķtiecīgi un neatlaidīgi.»

Vēl jāizstāsta par Ernestu, kuram drīz būs desmit gadi. Būdams mazs, kopā ar mammu pavadījis vecāko brāli Kārli uz futbola treniņiem, un tagad arī pats trenējas futbola kluba Jelgava akadēmijā, kas gatavo jaunos futbolistus. «Vēl jau Ernests tāpat kā Anna šogad izpelnījās skolas lepnuma godu,» piebilst tētis Māris. Vecāki gan neprasot, lai bērni būtu teicamnieki. Jēkabs pamatskolā mācījies viduvēji, bet vidusskolas gados — ļoti labi. Tātad — kad sapratis izglītības jēgu, tad arī ķēries pie lietas. Tāpēc Baiba un Māris gādā, lai bērniem veidojas izpratne, kāpēc jāmācās. Gustavs, kurš septembrī sāks skolas gaitas, tāpat kā Ernests mācīsies mākslas klasē. Teicis, ka gribētu iet mākslas skolā. «Bērnudārza audzinātājas iedeva skolai raksturojumu, kurā minēts, ka Gustavam ir tieksme uz līderību,» Māris saka vairāk Baibai nekā man.

Trīs jaunākās meitiņas vēl ir mazas: Austrai ir četri, Rūtai divi gadi, Grietai — septiņi mēneši. Īpašs stāsts ir par Rūtas dzīves sākumu. Trīs nedēļu vecumā viņai tika diagnosticēta sirds mazspēja, kuras dēļ meitenīte nokļuva Bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Bija vajadzīgs ilgs laiks, līdz Rūtas sirsniņa bija gatava strādāt patstāvīgi, bez medicīnas iekārtām. «Tas bija milzīgs pārbaudījums un mūsu ģimeni vedināja uz pārdomām, kas dzīvē patiešām ir svarīgs,» saka Baiba. «Iemācīja pieņemt lietas, kuras nespējam mainīt. Sapratām, ka spējam izturēt bēdas, ja ticam labajam.»

«Sen atpakaļ, kad gatavojos beigt studijas un mums bija divi bērni, mēs ar Māri piedzīvojām attiecību krīzi,» stāsta Baiba «Aizbraucām uz laulāto rekolekcijām. Manu uzmanību piesaistīja pāris, kuriem tobrīd bija septiņi bērni. (..) Varbūt mana misija ir būt lielas ģimenes mammai? Tajā dienā sirdī beidzot kļuvu mierīga, jo biju atradusi savu dzīves aicinājumu».
Foto ­­— Alise Šulca, Picture Agency un no privātā arhīva

Lēmums neizvairīties

Baiba un Māris ne par ko nesūdzas, pat par nogurumu ne. Tikai jārēķinās, ka loģistika Ozolu ģimenē ir kā mazā uzņēmumā. Baiba tajā ir menedžere, kas diendienā koordinē bērnu gaitas no skolas uz mūzikas skolu, treniņiem, mēģinājumiem un tad uz mājām. Ozoli lielākoties brauc ar riteņiem, un Baiba ceļu uz nodarbībām izmanto nedalītai uzmanībai kādam no bērniem. Minot pedāļus, var netraucēti aprunāties par mācībām, draugiem, sapņiem un arī grūtībām. Māris, atbraucis mājās no darba, mēdz aiziet līdz veikalam, katru reizi ar kādu citu bērnu. Lai katram ir kopābūšanas laiks ar tēti.

Uz neērto jautājumu, kāpēc Ozolu ģimenē ir desmit bērni, abi atbild: «Neesam par to domājuši.» Jā, viņi atzīst, ka liela nozīme ģimenes dzīvē ir ticībai Dievam. Lai gan abi iepazinās studentu ballītē, viņu pirmais randiņš bija baznīcā.

«Sen atpakaļ, kad gatavojos beigt studijas un mums bija divi bērni, mēs ar Māri piedzīvojām attiecību krīzi,» Baiba sāk stāstīt. «Toreiz aizbraucām uz laulāto rekolekcijām. Manu uzmanību piesaistīja pāris, kuriem tobrīd bija septiņi bērni. Sieviete mirdzošām acīm, ar smaidu un prieku stāstīja, cik viņa ir laimīga, būdama lielas ģimenes mamma. Es viņai noticēju. Mamma atgādināja Jēzus vārdus, kuri mani īpaši uzrunāja: «Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs
esat man darījuši.» Aizdomājos, ko es daru saviem vismazākajiem? Ko atcerēšos, kad būšu nodzīvojusi savu dzīvi? Labas darbavietas? Varbūt mana misija ir būt lielas ģimenes mammai? Tajā dienā sirdī beidzot kļuvu mierīga, jo biju atradusi savu dzīves aicinājumu. Kopā ar vīru pieņēmām katru no bērniem, ko Dievs mums deva. Ticēju —  ja Dievs dāvās bērnus, gadās arī par maizīti, ar ko viņus pabarot.»

Nelūdzot palīdzību nevienam

Valstī, kurā politiskās partijas un to atbalstītās organizācijas mētājas ar saukļiem par bērniem kā mūsu vienīgo bagātību un ģimeņu tradicionālajām vērtībām, 70% mājsaimniecību nav bērnu. Atzīmējot Latvijas valsts dibināšanas simtgadi, valdība nolēma 2018. gadu izsludināt par Goda ģimenes gadu, kurā cildināt Latvijas ģimenes. Taču nevienā valsts institūcijā nav skaidrs, cik Latvijā ir daudzbērnu ģimeņu. Vienīgais orientieris ir «3+» apliecības, kas dažādu atlaižu saņemšanai tiek piešķirtas ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk bērnu. Šogad tādas ir 24 207 vecākiem un 9499 bērniem. Izveidot daudzbērnu ģimeņu reģistru, lai būtu dati ģimeņu atbalsta politikas izstrādei, — tā pagaidām ir tikai valdības un ministriju ierēdņu apņemšanās.

Līdz šim nekāda atbalsta nav bijis, liecina Ozolu ģimenes pieredze. «Kad piedzima Ernests, Māris finanšu krīzes gadā pazaudēja darbu un ilgi nevarēja atrast citu. Mēs uz ārzemēm tomēr neaizbraucām. Lai gan ir bijušas pāris reizes, kad tik ļoti nogurām no cīņas par izdzīvošanu, ka bijām gatavi emigrēt. Tik nevajadzīgi jutāmies,» stāsta Baiba. «Nebijām ne trūcīga, ne maznodrošināta ģimene. Nevienam neko nelūdzām, nesūdzējāmies, un tādu ģimeņu iztikšana nevienu neinteresē.» Tieši gadu pēc visas ģimenes svētceļojuma uz Aglonu Māris atrada labu darbu uzņēmumā, kurā strādā vēl šobaltdien.

To, ka reiz vecākiem nebija naudas ēdamajam, bērni pat nezina. Vecāki nestāstīja, tikai divatā lūdza Dievu palīdzēt rast risinājumu. Aizņemties naudu, nezinot, vai varēs atdot, Baiba un Māris tobrīd negribēja. «Pēc stundām divām Jēkaba krusttēvs atveda mums pārtiku no laukiem. «Mamma piekrāmēja somas un teica, ka tās jāaizved Ozoliem,» viņš teica. Tur bija kartupeļi, burkāni, bietes, ievārījumi, cukurs, un mēs sapratām, ka mierīgi varam iztikt pusotru nedēļu, līdz kontā tiks ieskaitīta nauda. Saki vēl, ka Dieva nav,» smejas Baiba un piebilst, ka Dievs darbojas caur cilvēkiem.

Ir bijusi tikai viena vienīga reize, kad ģimene ir lūgusi palīdzību Jelgavas domei. Ozolu ģimene ilgus gadus dzīvoja 44 kvadrātmetrus lielā divistabu dzīvoklī, un ģimenes draugs, žurnālists Gaitis Grūtups, ierosināja pārbaudīt, kāda būs pašvaldības pretimnākšana lielāka mājokļa atrašanā. «Ilgi centās mūs šim eksperimentam pierunāt. Rezultātā uzrakstījām lūgumu palīdzēt. Bet pašvaldības darbinieki izpētīja, ka Mārim ir mantota nekustamā īpašuma domājamā daļa. Rakstiskajā atbildē bija teikts, ka, pārdodot to, varētu uzlabot savus materiālos ap-stākļus. Otrs variants — uzdāvināt mūsu dzīvokli pašvaldībai, lai no tās īrētu četristabu dzīvokli,» stāsta Baiba.

Viņa un Māris nožēloja, ka lūguši palīdzību. Domes darbiniekiem taču zināms, ka kopīpašuma daļa nav pārdodama bez citu īpašnieku piekrišanas. Un kāpēc lai Ozolu ģimene atteiktos no sava dzīvokļa, lai mētātos pa īrētiem? «Tajā dienā, kad saņēmu Jelgavas domes vēstuli, man nolaidās rokas. Izgāju ārā un nejauši uz ielas satiku priesteri (Ozoli nevēlas minēt viņa vārdu). Viņš man teica: «Ja jums nav iebildumu, es savu četristabu dzīvokli apmainītu pret jūsējo.» Kā apmainīties? Mums nav naudas, lai piemaksātu par lielāku mājokli. Nē, naudu nevajagot. Varam kaut mēneša laikā ievākties viņa dzīvoklī, jāpalīdz tikai priestera bibliotēku pārvest. Tagad mums ir simts kvadrātmetrus liels dzīvoklis, beidzot vecākiem ir atsevišķa guļamistaba, liela virtuve un visa ģimene var apsēsties pie viena galda,» stāsta Baiba.

Šī pieredze ir stiprinājusi Ozolu ticību. Bērni saprotot, ka ir lietas, bez kurām var iztikt. Bet, ja nevar, jāspēj nopelnīt. Kad Jēkabs, Matīss un Marta gribēja labākus telefonus par vecāku pirktajiem, pašiem bija jāpelna nauda. «Pagājušajā gadā braucām lasīt mellenes. Tas bija ļoti audzinoši. Kad mazā Austra čīkstēja, ka vairs negrib mežā, Gustavs viņai teica: «Kad mēs abi pielasīsim šo trauciņu un pārdosim mellenes, nopirksim sev saldējumu!» Anna iegāja azartā un ar mellenēm nopelnīja ap pussimtu eiro. Visas drēbes, ko gribēja, sev nopirka,» stāsta Baiba. Bērni nestāvēja ar mellenēm tirgū. Vēl mežā esot, izsūtīja draugiem un paziņām īsziņas, vai nevēlas nopirkt ar bērnu rokām lasītas mellenes. Daudzi gribēja.

«Pagaidām politiķi mēģina ģimeņu politiku ietekmēt ar pabalstiem, bet vajag, lai visas valsts, pašvaldību institūcijas, arī uzņēmumi būtu pretimnākoši ģimenēm,» saka Māris. Ir bijusi reize, kad Ozoli nav varējuši izmantot bezmaksas ieejas kartes zoodārzā, jo, lai tur nokļūtu, vilciena un tramvaja biļešu iegāde desmit cilvēkiem iecirstu pārāk lielu robu ģimenes budžetā. Kāpēc bērniem sabiedriskā transportā nebraukt par brīvu? Kāpēc kino un teātra biļetes bērniem nevarētu būt lētākas nekā pieaugušajiem? Kas jādara, lai vēl vairāk veikalu un kafejnīcu priecātos par ģimenēm ar bērniem? Māris un Baiba uzskata, ka atbildes uz šādiem jautājumiem būtu jāmeklē valsts politikas īstenotājiem.

Kopā muzejā un mežā rotājot eglīti.
Foto ­­— Alise Šulca, Picture Agency un no privātā arhīva

«Vajadzīgs pilnais komplekts»

Ja kāds no bērniem ir vairāku dienu prombūtnē sacensībās, treniņnometnē, pie krustvecākiem vai drauga, mamma un tētis ilgojas pēc viņa. Reizēs, kad mājās nav divu vai trīs bērnu, Baiba ar Māri aicina pie sevis viesus. «Lai tukšās vietas aizpildās! Tik ļoti man vajadzīgs mūsu ģimenes pilnais komplekts,» saka Baiba, kura atzīstas, ka neprot pagatavot maltīti diviem cilvēkiem. Arī bērni cits citam vajadzīgi. Kad visi mājās, mēdz iet kā pa mazo ellīti: viens dusmīgs, ka jātīra koridors, otrs īgņojas par trauku mazgāšanu. Bet, kad vecāku nav mājās, paši sadala darbus: Kārlis nomazgā traukus, Anna gatavo ēst, Marta uzņemas mammas lomu.

Kādā sarunas brīdī Baiba mazliet aizdomājas. Par to, ka vecākie bērni jau gatavojas patstāvīgai dzīvei. «Labi, ka ir mazie,» viņa nosaka, piekārtodama segu ratos guļošajai Grietiņai.

Simtgades diriģenti

Kuras dziesmas spēj dziļi saviļņot tos, kas XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku repertuāru pārzina vislabāk

Jānis Erenštreits,
Goda virsdiriģents

Svētkus gaidu ar nepacietību, jo man uzticēts godpilns pienākums — diriģēt valsts himnu, — saka Dziesmu svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits. «Ir vērts atgādināt tās vēsturi. Baumaņu Kārlis (1835—1905), Pēterpils Smoļnija institūta skolotājs, Rīgas Latviešu biedrībai piesūtīja trīs dziesmas, no kurām divas — Tēvijas dziesma un Daugavas zvejnieku dziesma — tika nodziedātas I Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku laicīgajā koncertā 1873. gada vasarā. Dziesmu Dievs, svētī Latviju kopkora repertuārā neuzņēma, bet tā debitēja svētku atklāšanas aktā. Šo lūgšanu izpildīja Baltijas skolotāju semināra jaunekļi sava vecākā biedra — dundadznieka Jāņa Dreiberģa (1854—1932) vadībā. Tātad Latvijas simtgades Dziesmu svētkos mūsu himna piedzīvos savu 145. jubileju! Centīšos panākt, lai himna skanētu izjusti cēli, labskanīgi un moži.»

25 gadus Jānis Erenštreits bija Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu kora vadītājs, izaudzinājis vairākas kormūzikas paaudzes. Pēc neatkarības atjaunošanas viņa neatlaidīgie centieni ļāva dibināt Rīgas Doma kora skolu. «Arī šajos Dziesmu karos galvenās balvas sadalīja mani audzēkņi,» diriģents saviļņoti atzīst, stāvot uz Mežaparka estrādes kāpnēm.

Pēdējos gados viņa darbs saistīts ar kormūzikas vēstures pētīšanu. Diriģents sarakstījis ievērojamā pedagoga, komponista un koru kultūras veicinātāja Jāņa Cimzes dzīvei un darbam veltītu grāmatu Kroņu pinējs. «Centīšos atklāt vēl ko nozīmīgu mūsu Dziesmu svētku notikumiem pārbagātajā vēsturē,» par nākotnes iecerēm saka Jānis Erenštreits.

Līga Celma-Kursiete,
komponiste un diriģente, Dziesmu karu laureāte

Svētki ir sākušies, pēc koru konkursa Dziesmu kari fināla atzīst diriģente un komponiste Līga Celma–Kursiete. Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu koris Spīgo viņas vadībā saņēma konkursa Lielo balvu.

Pēc tā noslēguma vissaspringtākais darbs ir galā un koris kopā ar diriģenti var priekpilni piedalīties pārējās Dziesmu svētku norisēs.

Spīgo balsis sieviešu koru grupā skanēs arī noslēguma koncertā, izpildot Aldoņa Kalniņa Latgalē. «Tā ir man ļoti tuva, poētiska un liriska dziesma, ar skaistām harmonijām. Skaņdarba vidū ir tik saviļņojoša harmonija, ka, to klausoties, tiešām liekas, ka zāle apkārt sāk smaržot,» saka diriģente. Bet profesionāli vislielākais prieks un gandarījums viņai ir tad, ja izdodas ar kori iestudēt lielo formu skaņdarbus.

Meiteņu koris Spīgo izpildījis vairākus vērienīgus dziesmu ciklus, daudzus no tiem aranžējusi pati diriģente. Līdzās darbam kormūzikā viņa ir aktīva komponiste, Līga Celma–Kursiete ir mūzikas autore arī spēlfilmai Modris. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studējusi gan pedagoģiju, gan kompozīciju pie Pētera Plakida.

Sava pasniedzēja sarakstīto skaņdarbu Tavas saknes tavā zemē jauktajiem koriem diriģente sauc par vienu no tuvākajiem Dziesmu svētku repertuārā. «To man pašai, visticamāk, neizdosies nodiriģēt, jo jauktā kora man nav, bet, ja kādreiz tas izdotos, ļoti priecātos, jo tā ir ļoti skaista dziesma.»

Kaspars Ādamsons,
jaunākais virsdiriģents

Noslēguma koncertā Tavas saknes tavā zemē diriģēs Kaspars Ādamsons. Pirms pieciem gadiem Mežaparka Lielajā estrādē viņš stājās kopkora priekšā, būdams tikai 28 gadus vecs. Jaunākais starp virsdiriģentiem Kaspars būs arī šogad. «Šobrīd visvairāk gaidu divu man uzticēto skaņdarbu atskaņošanu. Viens no tiem ir Pētera Plakida dziesma ar Vizmas Belševicas vārdiem Tavas saknes tavā zemē, otrs — latgaliešu tautasdziesma Gaismeņa ausa, sauleite lēce Valta Pūces apdarē. Tās abas ir pilnīgi dažādas, bet abas brīnišķīgas kompozīcijas, ko man būs tas gods diriģēt kopkorim. Tiešām gaidu abu dziesmu atskaņojumus un iespēju strādāt ar kori gan mēģinājumos, gan noslēguma koncertā.»

Jaukto koru Sōla un Sēja mākslinieciskais vadītājs Kaspars Ādamsons sevi spēcīgi pierādījis ne tikai koru mūzikā, bet arī citos akadēmiskās mūzikas žanros. Viņš ir Latvijas Nacionālās operas un baleta kora kormeistars un Rīgas mūzikas skolu apvienotā simfoniskā orķestra vadītājs. Diriģējis daudzus jaundarbus, arī ar saviem koriem Ādamsons nebaidās izmēģināt jaunas formas un paplašināt kormūzikas spektru, tomēr saglabā dziļu jūtību pret klasiku. «Es būtu ļoti saviļņots, ja reiz varētu piedzīvot Jāzepa Vītola Gaismas pils atskaņojumu kopā ar kopkori. Šī skaņdarba aura ir ārkārtīgi spēcīga un saderīga ar Mežaparka estrādi. Es būtu ļoti priecīgs, ja kādreiz varētu būt daļa no šī vēsturiskā skaņdarba izpildījuma tikpat vēsturiskā vietā.»

Mārtiņš Klišāns,
noslēguma koncerta Zvaigžņu ceļā mākslinieciskais vadītājs

Pirms 39 gadiem Mārtiņš Klišāns, sava pedagoga Jāņa Erenštreita iedrošināts, kāpa Mežaparka estrādē, lai ar solo atklātu Skolēnu dziesmu svētkus. Pirms trīs gadiem kopā ar režisoru Uģi Brikmani uzvarēja konkursā par noslēguma koncerta māksliniecisko koncepciju, simtgades svētkos viņš ir koncerta Zvaigžņu ceļā mākslinieciskais vadītājs un trešo reizi virsdiriģenta godā.

«Dziesmu svētki, protams, ir pašpietiekami, tie notiktu jebkurā gadījumā. Bet tas, ka svētki sakrīt ar mūsu valsts lielo jubileju, ir jūtams. Svētku koncepcijā mēs ejam cauri dažādiem lokiem — laikmetu, dabas, vēstures un liktens lokiem. Katrā no tiem, katrā koncerta posmā būs kaut kas, kas ir kontekstā ar valsti, vai nu ar vēstures, vai dabas ritu sajūtu.» Noslēguma koncerta repertuārs veidots ar pietāti pret skaņdarbiem, bez kuriem Dziesmu svētkus nevaram iedomāties. Vienlaikus — izceļot mūsdienu komponistu darbus. «Protams, ir zelta repertuārs. Vienmēr būs Gaismas pils, Pūt, vējiņi!, Saule, Pērkons, Daugava, arī Manai dzimtenei un vēl citas dziesmas, kas, pat ja izrotē no repertuāra, atkal ierotē atpakaļ. Tāpat kā ir komponisti, kuru dziesmas vienmēr būs repertuārā, — Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns. Bet ir arī vairākas jaunas lietas, vairāki pirmatskaņojumi. Man personīgi lielākais pārdzīvojums būs skaņdarbs, kas vienlaikus ir un nav pirmatskaņojums. Melodija ir zināma — Imanta Kalniņa Virs galvas mūžīgs Piena ceļš no filmas Sprīdītis fināla, ko ir aranžējis Rihards Dubra. To visi kori atskaņos kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, pavadījumu veidos arī trompete, zvani un sitamie instrumenti. Pats to diriģēšu.» 

Krāsainie salāti

Es gribu būt lielākā salātu audzētāja Latvijā! Šādu mērķi sev pus pa jokam uzstādīja uzņēmuma Letis vadītāja Hēlija Stepanoviča-Monkeviča, sākot biznesu. Šobrīd Iecavā audzētos zaļumus iecienījuši galvaspilsētas restorāni un lielveikalos tos var iegādāties no agra pavasara līdz vēlam rudenim

Krīzes skartie — tā par uzņēmuma rašanos saka Hēlija. Līdz 2008. gada dižķibelei viņas dzīvesbiedrs Andris tirgoja paneļus māju būvniecībai. Kad šī nozare gandrīz apstājās, viņi nonāca izšķiršanās priekšā. «Andris domāja, vai braukt strādāt uz Vāciju, bet es noprotestēju, jo negribēju palikt šeit viena.» Dažus hektārus zemes, kas bija ap māju, viņa ierosināja izmantot dārzu stādīšanai. «Kur tu tirgosi izaudzēto?» — loģisks bija dzīvesbiedra jautājums. Pirmajos gados viņi brauca uz Čiekurkalna tirgu un stāvēja aiz letes. Ja pašiem kā nebija, piepirka klāt.

«Es gribētu lauku ar krāsainiem salātiem,» tik vienkārši un skaidri bija formulēts Hēlijas sapnis, kad viņa stāvēja mazās siltumnīciņas stūrī un plānoja tālāko attīstību. Tomēr apjomus, kādi ir sasniegti šobrīd, viņi tiešām neparedzēja — Letis ir viens no lielākajiem salātu un ražīgākie bazilika audzētāji Latvijā.

Lai no mazas piemājas saimniecības izaugtu uzņēmums, kas salātus, garšaugus un tomātus piegādā gan lielveikalu tīkliem, gan restorāniem, svarīga bija iepazīšanās ar pavāru Kasparu Jansonu, kurš tobrīd strādāja restorānā Bergs. «Kaspars ir mans kulinārijas guru,» smaida Hēlija.

Vēl tad, kad viņi tirgojās Čiekurkalnā, pavārs kļuva par pastāvīgo klientu. Pasūtījumu bija aizvien vairāk, un kļuva skaidrs, ka ērtāka sadarbības forma visiem būtu tiešās piegādes. 2011. gadā tika dibināts uzņēmums Letis. «Es nekad neesmu mācījusies ne ekonomiku, ne biznesu. Biju tikai dzirdējusi, ka nosaukumu vajag tādu, ko visās valodās var viegli uzrakstīt, lai nav mīkstinājuma zīmes un, kad saki pa telefonu kādam, piecreiz nepārprasa.» Vārds radies no angliskā salātu nosaukuma «lettuce», kas pierakstīts atbilstoši izrunai.

«Pirmajā gadā neviens mūs neņēma par pilnu,» nosaka Hēlija. Iecavas apkārtnē dārzeņkopība ir attīstīta nozare, netālu atrodas arī sēklu veikals, kurā piegādā preci no Vācijas, Holandes un Skandināvijas. Taču Hēlijas lielo pasūtījumu neizpildīja. «Laikam kāds izlēma manā vietā, ka tik daudz nevajag,» viņa tagad saka. Nākamajā gadā bija uzstājīgāka, un sēklas tika sagādātas, tomēr ar lielu skepsi — kur jūs to visu tirgosiet? Dzelžaina aprēķina nebija, viņa atzīst. «Es vienkārši ļoti, ļoti to gribēju, un man tas ļoti, ļoti patika.» Biznesā Hēlija vairākkārt paļāvusies ne vien uz precīzām kalkulācijām, kas arī, protams, ir nepieciešamas, bet intuīciju. «Ja tiešām tajā brīdī nesanāk, nevajag! Nesisties ar pieri sienā.»

Šobrīd sēklas viņi pasūta no vairākiem piegādātājiem, sadarbība ir izveidojusies laba. Partneri piedāvā izmēģināt jaunas šķirnes, ir pretimnākoši. Bet, lai līdz tam nonāktu, ir daudz ieguldīts. Profesionālas sēklas ir dārgas, bet atrast vispiemērotāko šķirni var būt diezgan sarežģīti, jāizmēģina daudzas. «Tāpēc, kad man jautā, kādas šķirnes stādām, es neatbildu,» smaida Letis saimniece. Šis ceļš katram jāiziet pašam.

Ēd vairāk zaļumu

Šobrīd iecavniekiem ir divi uzņēmumi — Letis strādā ar lieltirgotājiem, Dārza Mikslis ar restorāniem, un abi virzieni ir vienlīdz nozīmīgi. Tāpat kā uzņēmuma darbības pirmsākumos, joprojām vairākas reizes nedēļā tiek veiktas tiešās piegādes restorāniem, savukārt lielveikalu tīklam Rimi viņi salātus un smaržīgos bazilika podus piegādā katru dienu. No aprīļa līdz oktobra beigām brīvdienu nav. Ilgstoša sadarbība uzņēmumam ir arī ar lielākajām dārzeņu un augļu vairumtirdzniecības bāzēm.

Pirmais līgums Letis bija ar lielveikalu tīklu Maxima, bet kapacitāte atļāva paplašināties. «Salikām kastē dažādus salātus, otrā kastē ielikām baziliku un devāmies uz Rimi biroju ar jautājumu, vai viņi gribētu ar mums strādāt.» Tā 2015. gadā viņi tika pie viena no saviem lielākajiem klientiem. Pēc pirmās kopīgi nostrādātās sezonas bija skaidrs, ka sadarbība ir veiksmīga, pieprasījums bija liels. Savukārt restorānu nozarē klientu loks paplašinājies pēc savstarpējiem ieteikumiem, kad esošie klienti piesaista jaunus. «Mums ir viens pašu atrasts klients — Vairāk saules

100 bazilika podiņi dienā. Tādas bija pirmās aplēses, cik lielas varētu būt piegādes lielveikalu tīklam. Bet pieprasījums bija daudz lielāks. Restorānos interese par vietējiem salātiem un garšaugiem ir nemainīgi liela, toties mazumtirgotāju pieprasījums pieaug. Cilvēki labprātāk ēd zaļumus, secina Letis saimniece. «Sākām sēt aizvien vairāk.» Līdz ar to vajadzēja aizvien vairāk vietas atvēlēt arī garšaugu audzēšanai, siltumnīcās iekārtoja otro stāvu. Sākotnēji tajās stādīja tikai salātus, bet pamazām baziliks iekaroja stabilu vietu Letis produktu klāstā.

Lai gan dažādus salātu veidus joprojām audzē nedaudz vairāk kā garšaugus, tieši baziliks ir uzņēmuma atpazīšanas zīme. Viņu siltumnīcās aug gan mazāk zināmi salātu veidi — mangolds, pak čoi, sinepes, gan romiešu salāti, ledussalāti un citi. Trīs siltumnīcas atvēlētas ķiršu tomātiem, uz lauka aug arī kabači.

Bazilika meitenes

Katru no saviem darbiniekiem, ko satiekam Letis siltumnīcās, Hēlija uzrunā vārdā. Ambīcijas ir ļoti labas, bet, tiklīdz tās sāk robežoties ar augstprātību, tas vairs nav labi, viņa uzsver. Arī biznesā nevajag zaudēt cilvēcību. «Lai cik ļoti mums negribētos iedziļināties strādnieku dzīvēs, ir jāatceras, ka esam komanda. Svarīgi nepārvērtēt sevi, neesi kungs un dievs, kuram pārējiem ir jākalpo. Svarīgi atrast abpusēji saprotošas attiecības.»

Lielākā problēma kolektīva veidošanā, ar ko saskaras daudzi lauksaimnieki, —
darbs ir sezonāls. Uz uzņēmēja pleciem gulstas atbildība par to, kā noturēt savu labo darbinieku, jo no marta līdz oktobra beigām saimniecībā rit ļoti aktīvs darbs, ir liela slodze. Bet līdz nākamajai sezonai ir četri brīvi mēneši. Nesen spēkā stājusies prasība, ka bezdarbnieka pabalstu tiesīgs pieprasīt tikai cilvēks, kas iepriekš strādājis vismaz gadu, daudzi sezonālie strādnieki izbirst caur šo sietu. «Kāpēc man jājūtas vainīgai par to, ka esmu lauksaimnieks un strādāju sezonāli?» Ziema laukos ir klusais periods, kurā uzmanību pievērš uzņēmuma attīstībai, norit celtniecības darbi, plānošana. «Jauda, ar kādu mēs strādājam sezonas laikā, ir tāda, ka tad, ja nebūtu šo četru mēnešu, varētu sajukt prātā,» saka Hēlija.

Sākumā saimnieki visu darīja paši, tāpēc, ja kāds saka, ka kaut ko nevarot izdarīt, vienmēr ir atbilde. Var! «Jo pati esmu to darījusi.» Tomēr viņi nebūt nevairās no situācijām, kur darbinieks savā jomā izrādās gudrāks par priekšnieku. Tieši pretēji — ir atvērti dažādiem ierosinājumiem par procesa optimizāciju. «Tikai, dieva dēļ, neko nedariet uz savu galvu!» saka Hēlija.

Bauska, Īslīce, Misa, Baldone — tās visas ir vietas, no kurām uz darbu brauc Letis darbinieki. Daudzi atgriežas uzņēmumā gadu no gada. «Manas bazilika meitenes,» saimniece saka par strādniecēm, kas jau vairākus gadus strādā ar šo kultūru viņu uzņēmumā. Ir bijuši gadījumi, kad pēc Jāņiem uz darbu atnāk viens vai divi cilvēki. «Esam izdzīvojušies no šādiem darbiniekiem. Reizēm jau gadās. Bet arī tā ir mācība. Citādi var iegrimt labsajūtā un liekas, ka dzīve ir tikai cukurs un saldais krējums.»

Šis pavasaris bija grūts — vienlaikus nogatavojās gan salāti uz lauka, gan garšaugi un salāti siltumnīcās. Tās ir lietas, ko nevar izplānot, labi, ja arī tirgotājs ir ieinteresēts produkcijas realizācijā. Vismaz lielais sausums viņus neskāra, jo visi stādījumi tiek laistīti. Tomēr vienā brīdī bijis skaidrs — ja drīz nesāks līt, akā beigsies ūdens. Lielākais bieds salātu audzētājiem ir krusa, pērnajā vasarā pēkšņi atnākušie nokrišņi nopostīja visu lauku. Šādas situācijas palīdzētu risināt iespēja stādījumus apdrošināt, taču šobrīd tāds pakalpojums nav pieejams.

Īsais kurss salātu audzēšanā

Gadu no gada aizvien paplašinājušās uzņēmuma telpas. «Sākumā mūsu esošajai saimniecības ēkai piebūvējām būcenīti no paneļiem, kas bija palikuši pāri. Nākamajā gadā vēl vienu.» Pērn rudenī tapa lielāku ražošanas telpu projekts — tās

Restorānos interese par vietējiem salātiem un garšaugiem ir nemainīgi liela, toties mazumtirgotāju pieprasījums pieaug. Cilvēki labprātāk ēd zaļumus, secina Letis saimniece. Foto — Ieva Salmane

izbūvētas ap veco saimniecības ēku. Jaunā būve deva iespēju ne tikai paplašināt ražošanu, bet arī ierīkot darbinieku atpūtas telpas, virtuvi un ģērbtuves. Tās ir investīcijas, kas, iespējams, nenes tūlītēju atdevi, bet ļauj attīstīties ilgtermiņā.

Šajās dienās uzņēmumam tiks piegādāta salātu mazgāšanas un pakošanas iekārta, kas ļaus mazumtirgotājiem piedāvāt gatavos salātu maisījumus. «Tas bija mans sapnis!» Šobrīd tādus jau piegādā restorāniem lielākos iepakojumos, bet vasaras beigās arī lielveikalos būs nopērkamas paciņas ar Latvijā audzētiem salātu maisījumiem. Jau pirms gada bankā bija akceptēts kredīts nepieciešamās iekārtas iegādei, taču likās — tam vēl nav laiks, ražošanas kapacitāte vēl nav atbilstoša. «Atsakoties no piešķirtā finansējuma, no Andra dabūju brāzienu, bet man iekšēji likās, ka vēl nav laiks!» Šogad saņemts arī Eiropas Savienības līdzfinansējums un sadarbība ar banku veikusies raitāk. «Bankas darbiniece pēc tam atzina, ka viņai bijusi īsā lekcija salātu audzēšanā.»

Lai gan jau izdevies iemantot klientu uzticību, saimnieki Letis uzskata par jaunu uzņēmumu. «Pašai liekas — kas es par uzņēmēju? Viss tas, ko darām, ir sievietes intuīcija. Es nedaru neko, ko negribu un nejūtu.» Ja vajadzētu, varētu arī kartupeļus audzēt, bet kultūras, ko uzņēmums šobrīd audzē, ir pašas sirdij vistuvākās. Tāpēc Hēlija ar prieku savulaik arī pati strādāja uz lauka. Bet šobrīd viņas pārziņā ir organizatoriskais darbs. «Es neesmu vadītāja pēc būtības, pirms tam biju grāmatvede un, kā pati sevi saucu, zvērināta mājsaimniece. Kad bija jādod cilvēkiem uzdevumi un tie netika izpildīti, man reizēm bija kauns kaut ko teikt.» Pagāja laiks, kamēr Hēlija iemācījās teikt to, kas nepatīk. Tāpat kā labo.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Nebaidīties! Ja rūpīgi aprēķinātu visus riskus, varbūt nemaz nesāktu uzņēmējdarbību. Ja darbu dari ar sirdi, rezultāti sekos»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Pirmajā gadā tik ļoti koncentrējāmies uz ražu, ka aizmirsām par sēšanu. Bet plānošana ir ļoti svarīga — nedrīkst aizmirst nevienu posmu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Klienti ir mūsu vislielākā motivācija. Bez viņu novērtējuma nekas nebūtu iespējams»

 

Ir iesaka

7. jūlijs

PASĀKUMS. TAISAT, TAUTAS, AUGSTAS DURIS! ETNOGRĀFISKAJĀ BRĪVDABAS MUZEJĀ.Iespēja ielūkoties īstās latgaliešu kāzās, kurās divi jaunieši tiks salaulāti pēc sensenām tradīcijām — ar līgavas māsām, mičošanu, «čigāniem», kāzu galdu un kāzu dančiem. Arī citās muzeja sētās (Kurzemes, Vidzemes un Zemgales) skanēs dažādu novadu precību un kāzu dziesmas un tiks rādīti kāzu rituālu fragmenti. Biļetes cena 8,50 vai 4 €. http://www.Bilesuparadize.lv

5. jūlijs

DZIESMUSVĒTKI. LATVIEŠU VOKĀLSIMFONISKĀS MŪZIKAS KONCERTS ARĒNĀ RĪGA. Komponistu Jurjānu Andreja (attēlā), Jāņa Ivanova, Jāzepa Vītola, Lūcijas Garūtas, Tālivalža Ķeniņa, Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa, Artura Maskata, Zigmara Liepiņa opusi, Ērika Ešenvalda jaundarbs korim, orķestrim un koncertkoklēm. Mākslinieciskais vadītājs — Mārtiņš Ozoliņš. Režisors — Dāvis Sīmanis. Biļetes cena 5—35 €. http://www.Bilesuparadize.lv

9. jūlijs

KONCERTS. ELĪNA GARANČA UN OPERMŪZIKAS ZVAIGZNES DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Elīna Garanča uz savu vasaras koncertu Dzintaros uzaicinājusi spožus kolēģus – soprānu Olgu Peretjatko-Marioti un tenoru Dmitro Popovu. Koncerta mākslinieciskais vadītājs un diriģents Karels Marks Šišons. Programmā iekļauti skaistākie operu dueti un ārijas. Biļetes cena 80—150 €. http://www.Bilesuparadize.lv

 

10. jūlijs

KONCERTS. EMĒLIJA SANDĒ KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Viena no Lielbritānijā un pasaulē populārākajam soulmūzikas un R&B zvaigznēm, kuras balss tiek salīdzināta ar Ninas Simonas, Aretas Franklinas, Vitnijas Hjūstones, Bejonses, Treisijas Čepmenas u.c. muzikālo dīvu talantu. Emēlija ir pilnīga vai vismaz daļēja visu savu dziesmu autore. Biļetes cena 59 €. http://www.Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

Iemesti pasaulē

Publisks filmu seanss jeb avant première pirms oficiālās pirmizrādes ir Latvijā reti piekopta prakse. Taču šoreiz producentes un režisores Antras Cilinskas dokumentālo filmu par trimdas mākslinieku Imantu Tilleru šādā veidā varēs noskatīties vairākus mēnešus pirms filmas pirmizrādes rudenī. Filma veidota kā mākslinieka portrets, kurā iemūžināta darbu radīšana.

5. jūlijā kinoteātrī Splendid Palace plkst. 19.

Autentisks brīvdabas kino vakars

Kultūras telpa Autentika sāk brīvdabas kino seansu ciklu. Pirmā, bezmaksas seansa filmas izvēle notikuma Facebook šķirklī raksta sagatavošanas brīdī ir nodota balsošanai —
izvēle starp spožo pseidodokumentālo komēdiju par vampīru ikdienu Kas notiek krēslā (What We Do In the Shadows), melno absurda komēdiju Swiss Army Man un jauneklīgu mistrojumu starp krimināldrāmu un pieaugšanas stāstu Vai viegli būt jaunam un bez atbildības (Young Offenders). Katrs no šiem darbiem ir pozitīvi huligāniska komēdija, ko patīkami redzēt vairāk nekā vienu reizi.

6. jūlijā kultūras telpā Autentika, Bruņinieku ielā 2, plkst. 23.

Ieeja bez maksas.

Pēcstundas. Kino IV

Ja ir vēlme attīstīt kino skatīšanās spējas un attēlu «šifrēšanas» māku, Kino muzeja rīkotais cikls ir lieliska iespēja to darīt, turklāt nepiespiestā un neformālā gaisotnē. Pēcstundu princips ir vienkāršs — katra saruna ir veltīta vienai tēmai, kuru papildina kāds kino teorijas teksts, kas apmeklētājiem jāizlasa pirms lekcijas. Šī cikla «epizode» ir veltīta sarunai par kino žanriem.

12. jūlijā Rīgas Kino muzejā plkst. 18.30.

Lai saņemtu sarunai nepieciešamo tekstu, jāraksta uz [email protected]

Jaunākās grāmatas

ATMIŅAS. JĀNIS SŪNA. STARP PIECU VARU LIKUMIEM. IZDEVNIECĪBA JUMAVA. Advokāta Jāņa Sūnas (1890—1978) atmiņās atspoguļots nozīmīgs laikposms valsts tapšanas vēsturē. Stāstījumā minēti sabiedrībā pazīstamu personu vārdi. Lai saglabātu šo cilvēku privātumu, autors rokrakstu nodeva Valsts bibliotēkā ar noteikumu 20 gadus to liegt pieejamu publikai. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš atzīst: «Jāņa Sūnas atmiņas ir unikāls vēstures avots.» Apgāda cena 11,70 €

DZEJA. KONSTANTINS KAVAFIS. DZEJA. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Kavafis (1863–1933) tiek dēvēts par mūsdienu grieķu dzejas pamatlicēju. Sarakstījis vairāk nekā 300 dzejoļu, arī esejas, recenzijas un apceres par kultūru un vēsturi. Viņš sevi ir saucis par «vēstures dzejnieku», un dzejnieka teksti veido episku hellēniskās kultūras un tās norieta fresku. Atdzejotājs Dens Dimiņš. Apgāda cena 12 €

ROMĀNS. SIMONETA ANJELLO HORNBIJA. MANDEĻU VĀCĒJA. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Kad Sicīlijas mazpilsētā nomirst ievērojamas ģimenes kalpone, sākas tenkas un minējumi par milzīgo mantojumu, ko viņa atstājusi. Eļļu ugunij pielej divi notikumi: ievērojamā ģimene sakaujas un bērēs ierodas pats mafijas krusttēvs. Lai arī varoņiem piemīt īsti dienvidniecisks temperaments, stāsts atklāj, cik iesīkstējuši uzskati joprojām valda šajā Itālijas daļā. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 15,99 €