Diena: 3. jūlijs, 2018

VIDEO: Elīna Lieljukse Pāvilostā: “Laime ir ceļš”

“Man kā sievietei operatorei sevi ir ļoti jāpierāda ar darbiem. Mani neņems tikai tādēļ, ka ir forša tehnika un esmu izmācījusies. Mani interesē dabiskais, dokumentālais un īstais. Ir video, kurus montēju un uztveru emocijas, kas nāk no nofilmētajiem cilvēkiem. Tas man ļoti patīk,” saka Elīna Lieljukse no Pāvilostas, kura filmē un montē video.

“Laime nav galamērķis. Laime ir ceļš uz mērķi. Jābūt laimīgam un pateicīgam par to, ko tu dari šajā dienā. Tu nezini, kas notiks rīt. Vienmēr taču ir kaut kas, par ko pateikties. Tu esi dzīvs, tu elpo. Tev var nebūt kurpes kājās, bet tev varbūt ir kaut kas cits,” saka Elīna.

“Esmu ļoti laimīga, ka esmu Latvijā un īpaši šeit, Pāvilostā. Esmu dzimusi un augusi pie jūras. Visur meklēju horizontu un plašumu, jo tas mani nomierina. Man ļoti patīk Pāvilostas smarža – jūras sāļums, smiltis, sūnas un priedes. Tā ir ļoti liela vērtība – novērtēt to, kur tu esi, un arī būt noderīgam tai vietai, kurā esi,” – tā Elīna Lieljukse.

Latvijas simtgades projekts TUESI.LV rada video stāstus par jauniem un iedvesmojošiem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās, kuri ar savu darbu un piemēru veido labāku Latviju. Projekta īstenotāju iecere ir uzdāvināt Latvijai 100.dzimšanas dienā 100 iedvesmas stāstus par jauniem cilvēkiem Latvijas reģionos. Projektu TUESI.LV īsteno biedrība “NEXT” sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju.

Mazās ostas – piejūras reģionu attīstībai

Latvija ir valsts ar plašu ostu tīklu, un to var uzskatīt par mūsu visu bagātību. Parasti tiek runāts par Latvijas lielajām ostām – Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu, nepamatoti aizmirstot mūsu mazās ostas. Kopā Latvijā ir septiņas mazās ostas – Skultes, Mērsraga, Salacgrīvas, Rojas, Engures, Pāvilostas un Lielupes osta.

Mazo ostu ietekme un nozīmīgums bieži vien netiek novērtēts. To uzskatāmi parāda līdzšinējā valsts ieguldījumu politika. Kopš 2004. gada, kad sākās Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu plānošanas periodi, lielajās ostās Kohēzijas fonda projektu ietvaros kopā ir ieguldīti 370,55 miljoni eiro, tai skaitā no Kohēzijas fonda – 212,5 miljoni eiro. Papildu tam šajā ES fondu plānošanas periodā, kas ilgst no 2014. līdz 2020. gadam, plānots ieguldīt vēl 131,79 miljonus eiro, arī no Kohēzijas fonda – 83,78 miljonus eiro. Tādējādi līdz 2020. gadam kopējās investīcijas Latvijas lielajās ostās sasniegs 502,34 miljonus eiro. Savukārt mazajās ostās Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektu izskatā ieguldīti tikai 12,07 miljoni eiro, kā arī nelieli līdzekļi no citiem finanšu avotiem, piemēram, ES Eiropas Zivsaimniecības fonda.

Ventspils osta kopā ar plānotajām investīcijām būs saņēmusi ieguldījumus 162,18 miljonu eiro apmērā, Liepājas osta – 147,9 miljonus eiro un Rīga osta –  192,26 miljonus eiro. Ņemot vērā, ka mazajām ostām piešķirtais finansējums ir bijis niecīgs, visām tā nav pieticis, un rezultātā ieguldījumi veikti tikai Skultes ostā – 6,4 miljonu eiro apmērā un Mērsraga ostā – 5,67 miljonu eiro apmērā.

Mazo ostu iespēja

Ieguldījumi lielajās ostās noteikti ir bijuši vajadzīgi, jo nevaram atpalikt attīstībā no saviem kaimiņiem. Cits jautājums, cik lielas un kuros projektos investīcijas bijušas vairāk vai mazāk noderīgas.

Piemēram, Ventspilī ostām domātā nauda bieži vien tikusi ieguldīta pilsētas ielu sakārtošanā.

Līdz ar lielo ostu attīstību vienlaikus izveidojusies situācija, kurā mazo ostu attīstība atstāta novārtā; lai gan Latvijas ostu attīstības programmā 2014. –2020. gadam ir minēta virkne ar nepieciešamajiem darbiem mazajās ostās. Visām mazajām ostām ir viens kopīgs mērķis – jaunu darba vietu radīšana, kas, manuprāt, arī būtu tas, uz ko vajadzētu tiekties, jo konkurēt kravu pārkraušanā ar lielajām ostām būtu nelietderīgi būtiski atšķirīgas infrastruktūras un vilkmes dēļ.

Lai mazajās ostās varētu radīt jaunas darba vietas, ir nepieciešami ieguldījumi, turklāt gan publiskā, gan privātā sektora ieguldījumi. Publiskajam sektoram ir jāspēj nodrošināt atbilstoša infrastruktūra, savukārt privātajam sektoram – jāattīsta darba vietas. Šeit arī stāsts varētu beigties, jo Latvijā mazās ostas nav tik bagātas kā lielās, tāpēc ar saviem resursiem vien tām ir par maz, lai pietiekamā apmērā attīstītu infrastruktūru un pievilcīgu vidi uzņēmējiem.

Ostu galvenie ienākumi pašreiz pārsvarā ir atkarīgi no apkalpoto kuģu skaita, un tikai dažās tie ir pietiekami lieli, lai spētu nodrošināt vismaz minimālu attīstību. Tāpēc svarīgi radīt risinājumus, kas ļautu mazajām ostām nopelnīt un attīstīties, piemēram, nodokļu atlaides par veiktajiem ieguldījumiem, ES fondu naudas nodrošināšana infrastruktūras attīstībai un citi risinājumi.

Mazās ostas varētu turpināt darboties attiecīgo pašvaldību pārraudzībā. Tieši pašvaldībai ir jābūt ieinteresētai jaunu darba vietu radīšanā, kas ļautu gūt papildu ienākumus gan no nekustamā īpašuma nodokļa, gan no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.  To būtu iespējams panākt, attīstot mazās ostas kā uzņēmējdarbības veikšanai pievilcīgas teritorijas.

Virziens ir noteikts, atliek tikai rīkoties

Jau tagad ir iezīmējušies mazo ostu attīstības virzieni. Dažas mazās ostas vēlas attīstīties kā industriālas teritorijas radot labvēlīgus nosacījumus rūpniecībai, dažas – specializēties tūrismā, piemēram, veselības un jahtu tūrisma virzienā.  Abi varianti ir atbalstāmi, jo visi mēs nekad nebūsim vienādi un visu nevajag mērīt naudā.

Apsverot domu par industriālo teritoriju attīstību, manuprāt, izejmateriālu pārstrādes uzņēmumi būtu labs ieguvums mazajām ostām. Tādā veidā varētu nodrošināt ne tikai darba vietas atbilstoši reģionu pieprasījumam, bet arī kravu apgrozījumu. Piemēram, uzņēmumi izejmateriālus varētu saņemt gan pa sauszemes, gan jūras ceļiem, pārstrādāt tos un tālāk transportēt vai nu pa jūru vai sauszemi. Iespējas ir plašas: tie ir gan kokmateriāli, gan pārtikas izejvielas, gan dažādi citi materiāli.

Šo mērķu īstenošanai jau tagad pašvaldībās, Satiksmes ministrijā, Zemkopības ministrijā un Ekonomikas ministrijā ir jāsāk veikt visi nepieciešamie priekšdarbi, jo nākamais ES plānošanas periods nav vairs aiz kalniem. Visus ieplānotos darbus uzreiz paveikt neizdotos, tomēr ilgstoša un mērķtiecīga darba rezultātā vajadzētu panākt situāciju, ka iedzīvotāji reģionos ne tikai nedotos prom no savām mājām uz lielajām pilsētām, bet apsvērtu domu tajās atgriezties. Ne visi vēlas dzīvot Rīgā vai citā Latvijas lielajā pilsētā. Latvijā ir arī citas vietas ar dzīvošanai nodrošinātu infrastruktūru un patīkamu dzīves vidi.

 

Autors ir satiksmes nozares eksperts

Okupācijas muzejam – ceturtdaļgadsimts

Uzruna Latvijas Okupācijas muzeja 25. gadadienas atzīmēšanas sarīkojumā Melngalvju namā šogad 27. jūnijā.

Mēs atzīmējam 25 gadus kopš atklāja pirmo Okupācijas muzeja izstādi tepat – blakus ēkā – bijušajā Latviešu sarkano strēlnieku muzejā. Bijām cerējuši, ka varēsim 25. gadadienu atzīmēt pārbūvētā ēkā, bet, kā jūs visi zināt, pārbūve ir daudzus gadus kavējusies, un tikai tagad tuvojamies tam brīdim, kad reālie būvdarbi sāksies. Tāpēc šīm svinībām izvēlējamies tuvāko ēku – Melngalvju namu.

Atgādināšu abu ēku kopīgo likteni. Oriģinālie plāni Sarkano strēlnieku muzejam paredzēja daudz plašākas telpas, kuras daļēji tiktu būvētas virs Melngalvju nama aizbērtajiem pagrabiem, kas bija vienīgais palikušais no šīs ēkas. Ja plāns būtu īstenojies, tad mēs tagad atrastos muzeja galvenās ieejas telpas otrajā stāvā – galerijā, kura būtu savienojusi ekspozīcijas zāli ar lielo memoriālo zāli aiz jums.

Pēc protestiem radikāli samazināja plānoto muzeju, un līdz ar to telpas nekad nebija pietiekamas pilnvērtīgam muzeja darbam cilvēciskos apstākļos.

Kad atjaunoja Melngalvju namu, Okupācijas muzejs zaudēja vēl mazliet no tās jau uzbūvētās ēkas tuvākā spārna, kurš traucēja Melngalvju namam.

Muzeja misija

Muzeja misija ir izteikta trīs vārdos: Atcerēties; Pieminēt; Atgādināt. Mēs izklāstam Latvijas likteni 50 okupācijas gados. Rādām objektīvus faktus par to, kā esam cietuši daudzus gadus un kā mums ir pāri darīts. Bet arī uzsveram to, ka visas šīs pārbaudes mēs esam izturējuši – mēs pretojāmies un atguvām savu neatkarību. Tomēr rētas ir dziļas, un sekas jūtam vēl šodien.

Lai mūs saprastu, mums ir jāskaidro sava vēsture. To muzejs dara gan Latvijas draugiem, gan nedraugiem. Draugiem, lai izkliedētu melus, kuri par mums ir stāstīti, un nedraugiem, cerībā, ka tie tomēr sāks uz mums skatīties mazliet labvēlīgāk. Tāpēc arī muzejs uzņem ārzemju prezidentus, ministrus un vēstniekus.

Mazliet pastāstīju par ēkas vēsturi, jo muzeja pastāvēšanai ir nepieciešamas piemērotas telpas, kur strādāt, kur glabāt krājumu un kur aicināt publiku skatīties ekspozīciju. Tās ir bijušas mūsu lielākās raizes jau daudzu gadu garumā. Sevišķi pirms trim gadiem, kad pēkšņi uzradās muzeja darbam organizēta pretestība, kas apšaubīja ne tikai ēkas pārbūvēšanas vajadzību, bet arī paša muzeja vajadzību.

Muzejs izmanto dažādus kanālus, lai sniegtu savu vēstījumu – bez ekspozīcijas uz vietas mums ir izstāde un ekskursijas bijušajā Valsts drošības komitejas ēkā – tā sauktajā Stūra mājā. Mēs dodamies uz skolām ar stāstījumiem un ceļojošām izstādēm. Mēs izdodam publikācijas un izmantojam internetu – gan savu mājaslapu, gan sociālos tīklus. Mēs rīkojam dažādus izglītojošus pasākumus, un mēs sadarbojamies ar līdzīgām iestādēm ārzemēs.

Muzeja pētniecības programma

Mums ir aktīva pētniecības programma. Piemēram, pēdējā gada laikā, pateicoties arī Iekšlietu ministrijas arhīvam, esam atklājuši daudz informācijas par čekas darbību gan Stūra mājā, gan Rīgas Centrālcietumā.

Bet mūsu pētniecības programma neietver tikai vecu dokumentu skatīšanu. Pirms pusgada veicām arheoloģiskos pētījumus pašā Stūra mājā, un pirmo reizi guvām pierādījumus par nāves sodu izpildīšanas telpas atrašanās vietu. Es nevaru jums aprakstīt sajūtas, kuras bija, stāvot tai telpā, kurā nošāva ģenerāli Kārli Goperu un daudzus citus.

Šodien mēs svinam to, ka muzejs ir jau 25 gadus strādājis un esam nodrošinājuši darbību nākotnē. Tieši šodien – 25. gadadienas svinībās – stāsts nav par ciešanām un rētām, bet par uzdrīkstēšanos un izturību.

Esmu vadījis muzeju četrus no tā 25 gadiem, un šajā laikā esmu sapratis, cik mēs esam atkarīgi no dažāda veida palīdzības. Pateicamies mūsu plašajam ziedotāju lokam, kuri ir devuši ne tikai finansiālu atbalstu, bet arī materiālus muzeja krājumam, tai skaitā – video liecības. Pateicamies valdībai, kura sniedz zīmīgu finansiālu atbalstu. Pateicamies Saeimai, kura operatīvi pieņēma vajadzīgos grozījumus Latvijas Okupācijas muzeja likumā gan pirms nedēļas, gan pirms diviem gadiem. Pateicamies Valsts akciju sabiedrībai Valsts nekustamie īpašumi par to, ka mūsu ēkas pārbūves projekts ir beidzot izkustējies. Paldies Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdei par padomiem un palīdzību, kad tā ir vajadzīga! Paldies visiem maniem kolēģiem, bez kuriem vispār nebūtu muzeja!

Jūsu visu atbalsts arī turpmāk būs nepieciešams.

Un tā izturība, ko jau minēju, mums vēl arvien ir vajadzīga. Muzeja ilgtermiņa finansējums ir pakļauts valsts budžeta veidošanas prasībām un ietekmēm. Tad arī Stūra mājā kaut kad ne pārāk tālā nākotnē notiks apjomīgs remonts, un mēs vēlamies pēc tam turpināt arī tur darbu, parādot publikai vēl vairāk nekā līdz šim. Atkal priekšā ir finansējuma jautājums. Mums būs lielāki izdevumi, lai sagatavotu un uzturētu jaunu ekspozīciju Stūra mājā.

Jūsu visu atbalsts arī turpmāk būs nepieciešams. Paldies jau uz priekšu!

Gunārs Nāgels, Latvijas Okupācijas muzeja direktors