Diena: 29. jūnijs, 2018

Patērētāji un ekonomika apvieno patīkamo ar lietderīgo

Maijā mazumtirdzniecības apgrozījums reālā izteiksmē gada griezumā auga par 7,0%, kas ir trešais labākais rādītājs pēdējo trīs gadu laikā.

Pieaugums pret iepriekšējo mēnesi par 3,4% ir viens no lielākajiem jebkad sasniegtajiem, kā arī visstraujākais kopš 2013. gada marta. Tas ir saistīts ar Lieldienu datuma ikgadējās “staigāšanas” efektu, kura dēļ apjoms aprīlī bija diezgan mazs un gada griezumā auga tikai par 3,0%. Acīmredzot tieši tādēļ pārtikas pārdošana maijā kāpa īpaši strauji – par 4,5% pret iepriekšējo mēnesi. Jāpiebilst, ka mazumtirdzniecību, īpaši pārtikas pārdošanu, var ietekmēt arī laika apstākļi. Maijs bija izcili silts, ideāls pikniku rīkošanai. Zīmīgi, ka šajā mēnesī par 17,3% auga pārdošana kategorijā, ko sauc “ziedu, augu, sēklu, mēslošanas līdzekļu, istabas dzīvnieku un to barības mazumtirdzniecība”. Tas liecina, ka cilvēki ārpus mājām pavadītajā laikā patīkamo apvienojuši ar lietderīgo.

Savukārt neizlīdzinātajos datos un naudas izteiksmē apgrozījums veikalos kopumā maijā bija gandrīz par desmito daļu lielāks, nekā pirms gada, precīzāk, par 9,7%. Šādi rēķinot, nozares attīstība bija visstraujākā kopš 2012. gada oktobra.

Tieši caur naudas apgrozījuma prizmu uzņēmēji skatās uz tirgū notiekošo, bet inflācijas un darba dienu skaita korekcijām, kas ietekmē ekonomikas ziņās visbiežāk nosauktos skaitļus. Pieļauju, ka pēc šāda mēneša nozares uzņēmumu noskaņojums uzlabosies, pat ja laika apstākļi vairs nebūs tik tīkami.

Jau ilgstoši viena no plaukstošākajām nozarēm ir būvmateriālu tirdzniecība, kas datos visvairāk atspoguļojas kategorijā “metālizstrādājumi, krāsas un stikls”. Šā gada maijs ir bijis īpaši sekmīgs, reālais apgrozījums gada griezumā audzis par 26,4%, kas ir labākais rādītājs kopš 2012. gada janvāra, bet neskaitot to, kopš 2007. gada jūlija. Turklāt vērojumi Pierīgas privātmāju rajonos lieliski saskan ar šiem datiem.

Interesanti, ka tirdzniecības kāpuma paātrināšanās saskan ar neparasti optimistisku ziņojumu no Latvijas Bankas par mājsaimniecību kreditēšanas tendencēm. Maijā no jauna izsniegto kredītu apjoms audzis trešo mēnesi pēc kārtas. Gada griezumā kopējais portfelis vēl samazinās, bet ar lēnāko ātrumu kopš 2009. gada. Skaidrs, ka starp patēriņa kāpumu un kreditēšanas tendenču uzlabošanos varētu būt saistība. Lai arī iepriekšējās desmitgades pieredze ir apziņā iedēstījusi bažu atspulgu, šobrīd ekonomikas virzība optimisma virzienā ir vēlama. Mājsaimniecību parādsaistības kopumā jau tagad ir tik nelielas, ka tālāka to samazināšana drīzāk palielinās, nevis samazinās nestabilitātes riskus nākotnē. Ja parādsaistību apjoms ir ļoti zems, tad optimisma kāpuma brīdī tas var palielināties ļoti strauji, jo ir daudz cilvēku ar “tīru” bilanci, kuri vienlaicīgi var aiziet uz banku un iepludināt lielu daudzumu naudas ekonomikā. Tas var novest pie pārspīlējumiem, kam savukārt seko nākamā parādsaistību samazināšanas “kūre”. Gudrāk ir no šādām makroekonomiskām šūpolēm izvairīties.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Lieta pret Rimšēviču sākta pēc divu “Trasta komercbankas” akcionāru iesniegumiem

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) lietu pret Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču un uzņēmēju Māri Martinsonu sāka pēc divu vārdā nenosauktu AS “Trasta komercbanka” (TKB) akcionāru iesnieguma, piektdien preses brīfingā paziņoja lietas uzraugošā prokurore Viorika Jirgena.

Abi akcionāri lietā figurē kā kukuļdevēji, taču ir atbrīvoti no kriminālatbildības, jo viņi labprātīgi vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs ar informāciju par šo notikumu, ziņo LETA.

Jirgena stāstīja, ka viens no akcionāriem vērsies pie Rimšēviča jau 2010. gadā ar lūgumu palīdzēt jautājumos saistībā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), apmaiņā piedāvājot Rimšēvičam apmaksātu atpūtas braucienu uz Kamčatku. Savukārt 2012. gadā šis akcionārs kopā ar vēl citu atkārtoti vērsās pie Rimšēviča, aicinot palīdzību citos jautājumos saistībā ar FKTK. Kā samaksu Rimšēvičs pieprasīja 500 000 eiro, kas tiktu samaksāta divās daļās – viena pirms FKTK lēmuma pieņemšanas, savukārt otru pēc tam.

Jirgena skaidroja, ka Rimšēvičam neizdevās pilnībā paveikt no viņa prasīto, tādēļ tika samaksāta tikai pirmā daļa jeb 250 000 eiro. No prokurores skaidrotā izriet, ka Martinsona loma šajā noziedzīgajā nodarījumā bija būt kā starpniekam, kurš saņēma 10% no kopējās kukuļa summas.

Pēc tam, kad abi akcionāri vērsās KNAB, tika ierosināta lieta un operatīvo darbību rezultātā Rimšēvičs un Martinsons tika aizturēti, veicot kratīšanas un citas operatīvās darbības, skaidroja Jirgena. Viņa norādīja, ka līdz brīdim, kad jūnija vidū lieta tika nodota prokuratūrai, viens no apsūdzētajiem bija izvēlējies nesniegt liecības, taču tagad ir iesniedzis dažādus ar lietu saistītus materiālus.

Jirgena arī uzsvēra, ka nevar prognozēt, cik ilgs laiks paies, lai minētā lietā notiku tālāka virzība, bet viņa piebilda, ka gan Martinsons, gan Rimšēvičs ir lūguši laiku līdz augustam, lai iesniegtu rakstveida liecības. Tāpēc prokurore izteica cerību, ka aktīvāka lietas virzība varētu notikt līdz šā gada beigām.

Jau ziņots, ka Rimšēvičam apsūdzība uzrādīta pēc Krimināllikuma 320.panta ceturtās daļas par kukuļņemšanu. Arī Martinsonam inkriminēta Krimināllikuma 320.panta ceturtā daļa, taču viņš tiek apsūdzēts kukuļņemšanas atbalstīšanā. Par šo pārkāpumu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz 11 gadiem.

KNAB 18. jūnijā nosūtīja prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai krimināllietas materiālus pret Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču un uzņēmēju Māri Martinsonu.

Infografika: Vēl tāls ceļš ejams

No svētdienas Saūda Arābijā sievietēm ir atļauts vadīt automašīnu. Tas bija pasaulē pēdējais aizliegums sievietēm sēsties pie auto stūres. Aizlieguma atcelšana ir jaunā kroņprinča Mohammeda bin Salmana centieni padarīt valsti atvērtāku un mainīt tās publisko tēlu, taču kopumā dzimumu nevienlīdzība viņa valstī vēl ir ļoti izteikta.

“Sievietes  Saūda  Arābijā dzīvo patriarhālā struktūrā. Atļauja viņām sēsties pie stūres palīdzēs apstrīdēt sociālās un dzimumu normas, kas ierobežo mobilitāti, autonomiju un neatkarību,” ziņu aģentūrai AFP norādīja Hana al Hamri, autore topošai grāmatai par  sievietēm  žurnālistēm   Saūda  Arābijā. Daudzām   sievietēm  aizlieguma atcelšana var ievērojami uzlabot ikdienu, izbeidzot atkarību no privātiem šoferiem un radiniekiem vīriešiem, lai pārvietotos ar automašīnu.

Saūda Arābija šomēnes sāka izsniegt autovadītāju apliecības  sievietēm, no kurām daudzas nomainījušas ārvalstīs iegūtās tiesības pret Saūda Arābijas dokumentu, nokārtojot praktisko testu.

RD opozīcijas deputāte: Saskaņa/GKR nav ne sociālisti, ne demokrāti

Lai gan gribētos, ka opozīcijas viedoklī ieklausītos un mūsu idejas ņemtu vērā, tas diemžēl Rīgas domē (RD) nenotiek. Arī tēmas, ja paši neaktualizējam un nevirzām, komitejās tiek skatītas ļoti tehniski, piemēram, izmainīt nolikumā valūtu no latiem uz eiro vai iznomāt sešus kvadrātmetrus kioskam.

Apkopoju galvenās pēdējā pusgada aktualitātes, kas bijušas uz manas “paplātes”:

1) Āgenskalna tirgus – kopīgiem spēkiem opozīcija aktualizēja Āgenskalna tirgus jautājumu. Mani priekšlikumi nomnieka kritērijiem tika iestrādāti nomas izsoles dokumentācijā, padarot sarežģītāku pieteikšanos vienkāršiem laimes meklētājiem. Turam īkšķus, lai Kalnciema kvartāla komandai viss izdotos!

2) Apkaimju diskusija – pavasara prieks bija Rīgas Apkaimju alianses izveidošanās, kas apvieno lielu daļu no apkaimju biedrībām un palīdzēs dibināties jaunām. Noorganizēju diskusiju starp apkaimju organizācijām, deputātiem un pašvaldību organizācijām par to, kāda ir esošā sadarbība un problemātika, kā šī sadarbība var tikt uzlabota.

3) Nozāģētie koki – pieprasot konkrētu informāciju par iestādīto un nozāģēto koku daudzumu Rīgā, atklāju, ka pēdējo astoņu gadu laikā Rīgā koku skaits ir samazinājies par 2500. Un tas ir tikai pašvaldības apsaimniekotajos īpašumos – parkos, ielu malās un skolu teritorijās. Vienotības Rīgas komanda šogad iestādīja 10 ķiršus, nesaskaņojot ar pašvaldību. Ušakovprāt, esam pajoliņi, un par to nekaunamies!

4) Pirmsskolu atalgojums un bērnudārzu rindas – joprojām nerisināts jautājums Rīgas pašvaldībā ir bērnudārzu rindas. Tās veidojas ne tikai tāpēc, ka trūkst telpu, bet ir arī liels skaits brīvu vakanču. Par zemo atalgojumu pirmsskolās vairākkārt komunicēju RD sēdē, gan pieprasot budžetu algu fondam, gan aktualizējot jautājumu izglītības komitejā. Piemēram, auklīte “uz rokas” saņem 360 eiro. Kopā ar JKP deputāti Lindu Ozolu bijām pirmās deputātes, kas tikās ar Rīgas pirmsskolu direktoru padomi. Diemžēl nevarējām direktoriem apsolīt, ka algas palielināsies, bet varējām teikt, ka noteikti šo atbalstīsim, ja Izglītības departaments virzīs.

5) Finansējums biedrībām – pēc nejaušā atklājuma par Humora komiteju, kurai bija aizplūduši 300 000 eiro, pieprasījām informāciju Izglītības, kultūras un sporta departamentam par veselu rindu organizāciju, kas pēdējo gadu laikā ir saņēmuši RD finansējumu. Izrādās, ka nav vienādi un aprakstīti noteikumi, kā tiek piešķirta nauda – ieliek budžetā, organizē konkursu, izsludina iepirkumus, izskata komitejā. Vislielākā neskaidrība ir sporta un jaunatnes jomās, kur simtiem tūkstoši tiek novirzīti bez konkursa, tai skaitā tādām organizācijām kā Street Basket (Ghetto Games), Par sportisku sabiedrību (Saskaņai pietuvināta organizācija) un dažādām sporta organizācijām. Informēju par šo arī Valsts kontroli, kas tieši patlaban pēta RD biedrību finansēšanas jautājumu.

6) Vidzemes tirgus – otrs Saskaņas nolaistais Rīgas tirgus. Virzīju šo jautājumu Īpašumu komitejā, taču izskatās, ka tam būs lemts garāks atveseļošanās posms nekā Āgenskalna tirgum, jo Saskaņa nevēlas atlaist grožus. Taču opozīcijas spiediena rezultātā vismaz tuvākā gada laikā vajadzētu būt nelielam progresam.

7) Ozolu alejas glābšanas process – Kronvalda parka ozolu aleja ir unikāla, taču RD vēlas šajā alejā izvietot vides objektu Laika priekškars. Organizējām gan akciju uz vietas alejā, gan aicinājām RD vadību pārskatīt šā vides objekta novietojumu. Izskatās, ka koku saknes tiks paglābtas, bet ne alejas kopaina. RD ir kā buldozers, kas, neskatoties uz sabiedrības neapmierinātību, iet uz priekšu.

8) Rīgas meži – pateicoties Valsts kontroles ziņojumam, ir skaidrs viens, ka Rīgas mežu (RM) mērķis ir kokmateriāli savai zāģētavai, nevis mežu kopšana. Jūnijā, kad RM vēlējās apstiprināt koku ciršanas plānu nākamajiem astoņiem gadiem, kas paredz, ka Jaunciema, Juglas un Ziepniekkalna teritorijās tiek izcirsts liels mežu apjoms, pievērsām uzmanību tam, ka nav notikusi pienācīga sabiedrības apspriešana, un šī plāna apstiprināšana uz laiku tika atlikta. Vai tas apstādinās zāģi, būs atkarīgs no iedzīvotāju modrības.

9) Ģetzemane – atklāju, ka Rīgas centrā, Skanstē, reliģiskai organizācijai Ģetzemane ir nodota bezatlīdzībā 9000 m2 zemes ar kadastra vērtību 1,1 miljons eiro. Manuprāt, šī ir pašvaldības īpašumu izšķērdēšana, it īpaši ņemot vērā, ka trūkst pašvaldības zemes, kur ierīkot bērnudārzus.

10) Cīņa par demokrātiju Rīgas domē – negaidīti martā bija jāsāk jauna cīņa, proti, ar Saskaņas/GKR vēlmi ierobežot opozīciju, ļaujot mums uzdot tikai noteiktu skaitu jautājumu vai ierobežojot jautājumu ilgumu. Pie situācijas, kad jau tā pozīcijai ir vairākums, šāds gājiens ir tikai varas un necieņas izrādīšana. Diemžēl jāsāk pierast pie tā, ka Ušakovs pie desmitās minūtes izslēdz mikrofonu…

Tēmas, kas jāturpina aktualizēt, ir neeksistējošā veloinfrastruktūra, gaisa piesārņojums, tuneļi un vides nepieejamība, brūkoši tilti, neizgaismotas un bedrainas ielas, neeksistējoša inftrastruktūra jaunatnei un noplukuši rotaļu laukumi, nesakārtots skolu tīkls, 3400 cilvēku garā rinda pēc sociālajiem dzīvokļiem, zemais atalgojums sociālajiem un izglītības darbiniekiem, vēl un vēl.

Viens secinājums pēc šī gada – ir skaidrs, ka “sociāldemokrāti” Saskaņa/GKR nav ne sociālisti, ne demokrāti. Vērojot pozīcijas deputātu pasivitāti, ir skaidrs, ka arī par galvaspilsētai svarīgiem jautājumiem viņiem nav intereses. Vienīgais skaidrojums, kādēļ viņi tur ir, pieeja rīdzinieku naudai.

Šopiektdien un sestdien būšu sarunu festivālā LAMPA. Ja ir kādi jautājumi, komentāri, ierosinājumi, būšu priecīga iepazīties klātienē!

 

Autore ir Rīgas domes deputāte, Vienotība

Raksts publicēts no Facebook

Cita acīm ieraudzīt sevi. Pārdomas par atvērtību Latvijā

Romas centrālajā stacijā “Termini” viss šķiet zināms, un pasažieri drošā solī var doties uz ātrgaitas vilcienu, kas palīdzēs uz dažām dienām pazust itāļu sapņainajās, karstuma pārņemtajās lauku ainavās. Apkārt viss itāliski un angliski, daudz ko var saprast un labi orientēties vidē, kas ir unikāla, bet arī vienlaikus globāli saprotama un jau mazliet universāla, vienādota, iespējams, pat drusciņ garlaicīga. Es esmu globāls cilvēks, bet es esmu izvēlējies par tādu kļūt, un līdz šim šis stāvoklis sekmēja to, ka ieraugu, iepazīstu, atklāju aizvien jaunas vietas, cilvēkus, krāju pieredzi. Šķiet, ka esmu pieskaitāms pie tiem, kas ir globālās bezrobežu kultūras un ekonomikas telpas ieguvēji, tiem, kas spēj atrast savu ceļu un savu nišu ātrgaitas interneta vidē.

Bet, kas ir tie cilvēki, kuri stacijas apkārtni nepamet, kuri šķietami dzīvo blakus peroniem, kioskiem un ap autobusu stāvvietām izveido savu mikrokosmu ar kartona kastēm, krāsainiem lielveikalu iepirkuma maisiem un daudziem maziem bērniem, kas, klusi vai skaļi raudot, novēro pieaugušo darbības. Kas ir šie cilvēki? Kāpēc viņi ir šeit un nekustas no vietas, kāpēc aizšķērso manu kustību pretī globalizācijas vinnestam – neierobežotai spējai būt klātesošam fiziskajā un digitālajā pasaulē? Kas viņi ir?

Šādi jautājumi mēdz veidot neomulīgu sajūtu, kas mudina reflektēt par tiem cilvēkiem, kurus tik viegli ir nepamanīt, par tiem, kuri klusē, bet ir redzami un šķietami veido apstiprinājumu populistu vēstījumam par to, ka Eiropai uzbrūk Citādais.

Politiķu un mediju veidota panika pārveido Eiropas pilsētu telpu, veido stacijas un autoostas par riska teritoriju, kurā, kā mums cenšas iestāstīt, pastāv risks mūsu eiropeiskajai identitātei. Ziniet, kad un kāpēc es izlēmu piedalīties diskusijā par bēgļiem Latvijā? Brīdī, kad ieraudzīju sāpes cilvēku acīs, kad atradu laiku Romas centrā ne tikai nofotografēt bēgļu demonstrāciju, bet “ieiet” protesta telpā, aiziet un būt starp tiem, kas man nav pazīstami, starp tiem, kas pastāv manā pasaulē gandrīz tikai kā ziņu izlaidumu kustīgie attēli – cilvēku masa, ko uzņem panorāmiski kā krāsainu plankumu uz Eiropas klasicisma ēku fona. Man bija bail, bet bailēm ir arī viena pozitīva blakusparādība – tās pievelk, neļauj aizmirst, aicina iepazīt. To arī centos darīt. Un ātri uzbrūkošajā dienvidu naktī varēju nemanāmi novērot cilvēkus, kurus mūsu bailes izmet uz ielām, kuriem liedz īrēt dzīvokļus, apgrūtina piekļuvi darba tirgum, veido mediju baiļu žogu, kas izplatās, ierāmē, bloķē un atkārto, apstiprina, iemūžina skumjas šo cilvēku sejās.

Romas ainas palika manā atmiņā, nonākot atpakaļ Latvijā. Pirms pāris gadiem pēc garākas pauzes ieslēdzu Latvijas Radio, un ziņu izlaidumā viena politiķa citāts man lika sadusmoties − jauns, izglītots, globāls cilvēks centās brīdināt tautiešus par to, ka nekad nevar zināt, ko bēgļi nesīs līdzi uz Latviju. Viņš personīgi droši zināja, ka tās būs eksotiskas slimības un terorisms. Šajā mirklī atmiņā atkal parādījās skumjas acīs tuvplānā, ne ziņu sižetos, bet tiešā saskarsmē ar jaunām ģimenēm, ar veciem cilvēkiem, kuru acīs vienmēr būs apjukums un īpašs, dziļš, nepārvarams izbrīns – ko viņi dara pasaulē, kas arī viņiem ir sveša. Kāpēc tas ir noticis ar viņiem?

Jautājumu mudžeklis bija arī man – kā lai es reaģēju uz šādu stereotipu virkni, jo skan taču kā no 19. gs. koloniālisma romāniem! Citādais kā risks bieži kļūst par auglīgu augsni politiskam kapitālam.

Pārfrazējot franču mākslas sociologu Pjēru Burdjē – patiesa vara ir tā, kas spēj apzīmēt lietu pasauli, piešķirt vārdus, tātad arī jēgas un nozīmes. Manuprāt, diskusija par bēgļiem Latvijas sabiedrībā ir raksturojama kā diskusija par to, kas piešķir kādas nozīmes tiem cilvēkiem, kas, glābjoties no ilgstošiem kariem, etniskiem un reliģiskiem konfliktiem, dzimtes stereotipiem un vardarbības, ir spiesti pamest savu telpu, to, kurā gadsimtiem veidotas viņu identitātes, viņu dzīves un jēgas telpas. Brīdī, kad šie cilvēki kļūst par globālās ekspluatācijas, totalitārisma, fundamentālisma piespiedu dalībniekiem, viņi tuvojas man, es sāku savu ceļu pie viņiem. Es – globālais patērētājs, viņi – globālie upuri. Man kaut kas jādara, jo viņu acīs man jāierauga sevi, cilvēku, kas ne ar ko neatšķiras no viņiem, bet nejaušības dēļ es dzīvoju telpā, kurā drīz apritēs pirmais gadsimts bez kara, vardarbības un sāpēm.

Šādas pārdomas, iespējams, mazliet haotiskas un emocionālas, ļāva man saprast, ka tieši politiķa bailes, ar ko viņš cenšas inficēt mani, ir tā viņa piesauktā slimība – eiropiešos ir un paliks ne tikai prasme veidot dialogu, kritiski reflektēt par sevi, izzināt un neapstāties kādās dogmās, bet arī nedrošības izraisītas bailes un naids pret atšķirīgo. Politiķis, kas, iespējams, nav nemaz nonācis saskarsmē ar bēgļiem, veidoja iekapsulētu pasaules ainu, kurā trūkst vietas empātijai un spējai ieraudzīt, ka Citādais kā autonoma būtne nemaz nepastāv. Citādība ir tas, ko mūsu kopiena piešķir tiem, kas tajā neiekļaujas. Gribētos piebilst – vēl neiekļaujas, jo kultūru modeļi ir dažādi, un bieži tas, kas kādreiz nebija daļa mūsu kultūrtelpas, ienāk tajā un ienes daļu no sevis, kas pārtop, mainās, pielāgojas, bet arī ietekmē, maina, spēj iekrāsot mūsu telpu citādā tonī.

Pēc dusmām par politiķa fantastisko stāstu es sapratu, ka bēglis ir stāsts par mani, bēglis ir cilvēks, kura šausminošā pieredze viņu radikāli attālina no manis kā laimīga ieguvēja, lutekļa, bet vienlaicīgi pietuvina man, ja es izvēlos ieraudzīt viņā nevis kāda sarežģīti skaidrojama statusa nesēju, nevis mediju “briesmoni”, nevis sociālā budžeta “liekēdi”, kā viņu apsaukā radikāļi, bet cilvēku. Vienkārši un ārkārtīgi sarežģīti – ieraudzīt Citādā tikai cilvēku. Ar šo apzīmējumu izzūd Citādības slodze, bet iestājas Citādības priekšrocības, ko var apkopot ar jēdzienu atvērtība.

Es atveru tās pašas durvis Latvijā, kas citviet tālos kontinentos palīdzēja glābt tūkstošiem trimdā un bēgļu gaitās nonākušo Latvijas iedzīvotāju dzīvību un pašcieņu. Es atveru savu telpu tiem, kam akūti vajadzīga palīdzība, un šajā mirklī pārvērtības notiek ar mani un daudziem, kas vēlas palīdzēt, − nezināmais kļūst par Cilvēku, kurā abstraktais dod vietu konkrētajam, saglabājot savu universālo dabu − cilvēks spēj palīdzēt cilvēkiem no attāliem pasaules stūriem tāpēc, ka brīdī, kad draud nāve un spīdzināšana, pazemojumi un pakļaušana, man jābūt spējīgam redzēt pāri tautībām, reliģijām, paražām un ierobežojumiem. Man pretī stāv cilvēks, kurš savā nezināmajā stāstā ir man labi zināms, jo simbolizē manas kultūras vērtības. Jā, tieši tā, es neesmu sapinies jēdzienos. Citādais ir manas kultūras spēja pārvarēt sevi, pārvarēt tādas bailes, kas gadsimtiem slīcināja Eiropu karos un vardarbībā, kas būvēja nebrīvības iežogojumus, kas 20. gadsimta vidū dzemdēja šausminošu režīmu noziegumus. Bēglis esmu es, jo nepieņemšana, tieksme pēc slēgtas kultūras veido briesmoņus arī tehnoloģiski attīstītā, it kā smalkjūtīgā kultūrā. Būtu iluzori domāt, ka mēs, eiropieši, esam uz visiem laikiem imūni pret populisma histērijām, kas liek meklēt un ātri vien sameklēt Citādo kā draudu.

Tādēļ, lai cik egoistiski tas neskanētu, bēglis ir mana iespēja kļūt labākam, mūsu, eiropiešu, iespēja apstiprināt savu piederību Eiropai kā humānisma telpai.

Humānisms… šķiet, ka gaisā izplatās seno, mazliet naivo sarunu smarža, kas nāk no maz lasītām grāmatām, no seniem ticējumiem cilvēka cēlai dabai. Bet līdzjūtība, kas izpaužas tūkstošiem veidos publiskajā telpā, parāda, ka atvērtība ir cilvēka spēja izkāpt no komforta telpas, saprast, ka, uzdodot neērtus jautājumus sev par spēju palīdzēt, var nonākt pie savas kultūrtelpas atjaunošanas. Bēgļa skumju piepildītās acis ir nenoliedzami nepatīkams skats. Gribas skatīties kaut kur sānis, tā, lai mazāk redzētu to, kas mulsina. Ja mēs mainītu perspektīvu un caur egoisma fāzēm nonāktu pie atzinuma par globālās solidaritātes nepieciešamību, tad mēs, eiropieši, dzīvojot ļoti senajā, bet nemitīgi mainīgajā Eiropā, spētu kritiski distancēties no tā, kas apdraud mieru un drošību, stabilitāti arī pašu mājās. Mēs spētu ieraudzīt, kā ar mūsu bailēm manipulē, kā izmanto mūsu nedrošību un mūsu trūkstošās zināšanas par Citādo mums blakus.

Bēglis ir mūsu iespēja, izredzes saprast, ka globalizācijas zibenīgajā tempā ir vieta arī globālai līdzjūtībai un aktīvai solidaritātei, kas paredz iekļaut un dot patvērumu, drošības sajūtu tiem, kuri pēkšņi pazaudējuši visu, kas bija stabils, drošs, zināms, vajadzīgs.

Savās refleksijās par Citādo un manu spēju tam atvērties es ilgstoši meklēju zīmes, liecības, kas signalizētu par Latvijas sabiedrības dinamiku, spēju atvērties, ne tikai individuālajā gatavībā ieguldīt spēkus, laiku un finanses, bet arī valsts un politiķu gribu palīdzēt, nestāvēt malā un nedomāt, ka globalizācija ir asorti kastīte ar mums tīkamām konfektēm, bet ir arī pienākumu virkne pieaugošajā nestabilitātē un spriedzē. Apzinos, ka tas, ko rakstu, var daudziem šķist kaitinošs, bet, dārgie eiropieši, mēs, Eiropas iedzīvotāji, gadsimtu garumā ekspluatējām, nonāvējām, izvarojām Āfrikas kontinenta iedzīvotājus, izlaupījām eksotiskos Austrumus, dēmonizējām cilvēkus pēc ādas krāsas, reliģijas, izstūmām tikai tāpēc, ka pārākuma pārpildīti uzskatījām, ka baltā cilvēka misija ir pietuvināt civilizācijai, protams, iztukšojot dabas resursus, veidojot hierarhijas, liedzot vienādas iespējas, šeit, Eiropā, īstenojot diskrimināciju, turpinot koloniālisma mantojumu. Mēs esam tie, kas tieši un netieši, ilgstoši sekmējuši cilvēku pārtapšanu par bēgļiem, turpinot šodienas Eiropā seno baiļu politiku.

Un tomēr manai skepsei tika pieliktas robežas, negaidīti skaidri iezīmētas ar solījumu, ka arī Latvijā kaut kas var mainīties, ka mēs kļūsim par globāli atbildīgu sabiedrību, ja vien spēsim atvērties, ja spēsim baiļu tumšajos kaktos ieskrūvēt spuldzītes, lai ieraudzītu, kāpēc mēs baidāmies, saprastu, ka mūsu pašu traumas, mūsu sāpes un mūsu katastrofas 20. gadsimtā, mūsu zaudētās dzīvības un atmiņu lauskas liek mums būvēt žogus un dzīvot cietoksnī.

Informatīvā kampaņa “Atvērtība ir vērtība” daudzu citu projektu vidū, manuprāt, spēj veidot daudzslāņainu līdzdalības modeli, kurā savu pieredzi, savas kļūdas, savas kompetences apvieno valsts iestādes, darbadevēji un nevalstiskās organizācijas, par kuru “nesatikšanos” mēs bieži dzirdam. Šoreiz diskriminācijas fenomens, no kā cieš daudzas grupas, bet it īpaši bēgļi, tiek uztverts kā cilvēku domāšanas kļūdas, aizsprostojumi, kas neļauj saredzēt aiz statistikas vienu cilvēku un viņa skumjas, kas kā baiļu nogulsnes vienmēr būs redzamas acu dziļumos. Šīs acis ir solidaritātes un humānisma aicinājums no jauna apstiprināt žēlsirdības klātbūtni šajā pasaulē.

 

Autors ir Dr. art. 

Aizvien biežāk būs jāatbild uz klientu jautājumu par personas datu izmantošanu

Vispārīgās datu aizsardzības regulas (GDPR) stāšanās spēkā ir mainījusi sabiedrības attieksmi pret personas datiem, tādēļ uzņēmumi un organizācijas aizvien biežāk saskarsies ar cilvēku interesi par tiem sniegtās informācijas izlietošanas un glabāšanas mērķiem.

Tas nozīmē, ka arī biznesam ir jāmaina pieeja personas datu vākšanai un apstrādei – tai jākļūst pārdomātākai. Līdz šim bieži vien ir bijis tā, ka dažādiem mērķiem – personālvadībai, ārpakalpojumiem, klientu attiecībām – vāktie personas dati tiek glabāti haotiski; katra nodaļa vai speciālists par tiem rūpējās atbilstoši savām vajadzībām un izpratnei.

Es patiešām būtu priecīgs, ja uzņēmēji savā biznesā sastopamajās datu plūsmās iedziļinātos ne tikai tādēļ, lai formāli izpildītu GDPR prasības, bet arī pēc būtības apdomātu to apstrādes racionalizēšanu un atbildīgu glabāšanu. Kuri dati ir obligāti vajadzīgi; vai savāktā informācija ir sensitīva, kā vislabāk rūpēties par datu drošību – uz šiem jautājumiem būtu vērts sameklēt pamatotas atbildes.

Ikvienam uzņēmumam ir jāspēj paskaidrot iesaistītajiem cilvēkiem un kontroles struktūrām, kas ar tam uzticētajiem datiem ir noticis. Ideāls risinājums šai problēmai ir vienots un automatizēts datu apstrādes reģistrs, kas pašam uzņēmumam garantēs to, ka visi dati būs pienācīgi apstrādāti un aizsargāti.

Šāda reģistra izveidi paredz GDPR 30. pants, taču nekur nav noteikts formāts, kādā tas būtu uzturams. Tikpat labi tā var būt gan Excel tabula, gan arī automatizēta vai pusautomatizēta sistēma, tomēr jebkurā gadījumā datu apstrādes reģistram jābūt pilnīgam, visaptverošam un GDPR prasībām atbilstošam.

Pilnīgs – tas nozīmē, ka datu reģistrā ir jāiekļauj visas veiktās darbības ar personas datiem, visaptverošs – reģistrā jāiekļauj dati, ar kuriem saskaras jebkura no uzņēmuma struktūrvienībām. Atbilstība prasībām, šķiet, šodien ir pašsaprotams nosacījums.

Ja uzņēmums nav liels, tikpat kā nestrādā ar privātpersonām ne kā ar partneriem, ne arī kā ar klientiem, Excel vai līdzīga programma var būt pietiekama. Visos citos gadījumos datu apstrādes reģistru būtu ieteicams automatizēt.

Iemesls ir itin vienkāršs: rosīgā biznesā “apgrozās” daudz vairāk personas datu, nekā šķiet pirmajā mirklī. Tie ar dažādiem izlietošanas mērķiem ieplūst no vairākiem avotiem, tādēļ ar datiem veiktās darbības manuāli ir grūti uzraudzīt.

Piemēram, jauna darbinieka meklējumi. Ja uz izsludināto vakanci atsaucas vairāki desmiti pretendentu, tad ikvienam no viņiem ir tiesības uzzināt, kas noticis ar pieteikumā minētajiem personas datiem. Katrs pats var izdomāt, cik lielas galvassāpes teorētiski varētu sagādāt pēkšņa pretendentu interese, vai iesniegtie dati pēc noteiktā laika ir dzēsti.

Ņemot vērā šos apsvērumus, “Squalio Group” ir radījis inovatīvu datu reģistru “Wisery”, kas ļauj uzņēmumam ļoti vienkārši fiksēt jebkuru darbību ar tā rīcībā nonākušajiem datiem. Jaunā produkta tapšanā piedalījās gan datu aizsardzības speciālisti, gan IT departaments, tādējādi tā lietotāji var būt pārliecināti par to, ka datu apstrāde patiešām ir juridiski korekta un atbilst visām GDPR prasībām. Tas ir svarīgi arī gadījumos, ja uzņēmumam ir saskare ar sensitīvu informāciju, kuras glabāšanai pievēršama īpaša uzmanība.

Tāpat jāatceras, ka uzņēmuma apstrādāto personas datu drošībai obligāts nosacījums ir legālu datorprogrammu izmantošana. Jaunākā publiski zināmā informācija liecina, ka teju katrs otrais uzņēmējs nelieto licencētas programmas, taču pēdējos gados kiberriski pieaug gandrīz ģeometriskā progresijā un nelegālu produktu izmantošana reāli apdraud gan biznesam svarīgu informāciju, gan arī uzkrātos personas datus. Lai uzsvērtu legālas programmatūras nozīmīgumu, esam izveidojuši īpašu piedāvājumu “MS Office 365” lietotājiem.

 

Autors ir uzņēmuma “Squalio Group” valdes loceklis