«Nevarēju pārliecināt Saeimas vairākumu»

Kārlis Šadurskis. Foto — Kristīne Madjare
Pauls Raudseps
Print Friendly, PDF & Email

Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis pateicas vecākiem par protestiem un maina viedokli par profesoriem nepieciešamajām valodas zināšanām

Viskarstākie politiskie strīdi pēdējā laikā virmojuši ap izglītības reformu, kuru Saeima tomēr beidzot ar vairākām atkāpēm pieņēma 21. jūnijā. Tikmēr jau kopš gada sākuma lēmums par pāreju uz latviešu valodu krievu skolās izsauc lielāka vai mazāka mēroga protestus, bet augstākās izglītības modernizācijas atbalstītāji cīnās pret līdzšinējiem šķēršļiem piesaistīt ārvalstu mācībspēkus mūsu universitātēm.

Visu šo konfliktu epicentrā ir izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība), tāpēc devāmies noskaidrot viņa viedokli par šiem jautājumiem.

Izglītības reformas ieviešana ir atlikta līdz 2020. gadam. Kādas ir garantijas, ka nākamā Saeima tās ieviešanu atkal neatliks?
Garantiju mums nav — ne pret vulkāniem, ne zemestrīcēm, ne pret citām stihiskām nelaimēm. Taču ir daudz grūtāk izravēt kaut ko, kas ir jau likumā ierakstīts.

Saeima to labi pieprot.
Jā, bet nākamajai Saeimai, es ceru, intelekta koeficients būs audzis.

Jūs domājat, ka šajā Saeimā tas ir zems?
Parasti pirmsvēlēšanu laikā ir ārkārtīgi grūti pieņemt labus lēmumus, jo gribas visiem izpatikt, un bieži vien politiķi izvēlas nedarīt.

Es nedomāju, ka nākamajā Saeimā būs tik daudz nesaprātīgas drosmes, lai šeit kaut ko revidētu.

Premjers publiski pieļāva iespēju, ka nākamajai Saeimai atkal būtu par šo jautājumu jālemj.
Tas bija pārprasts. Premjers domāja, ka par [skolas sākšanu no sešiem gadiem] būs jālemj nākamajai Saeimai. Tā tas arī būs.

Ko jūs darīsit tagad, līdz vēlēšanām, lai nodrošinātu, ka nākamajā Saeimā šo reformu nevar atkal atlikt?
Mums ir ļoti daudz kas jādara. Mums jau ir uzsauktas valsts sekretāru sanāksmē pirmsskolas izglītības vadlīnijas, tās vistuvākajā laikā iet uz Ministru kabinetu. Esam gatavi šīs nedēļas beigās uzsaukt pamatizglītības standartu. Tagad pēdējie darbi tiek veikti Valsts izglītības satura centrā un ministrijā ar vidējās izglītības standartu, un ar to mēs arī ejam uz kabinetu. Līdz 31. augustam visi valdības līmeņa normatīvi būs pieņemti — lai skolas zina, lai skolotāji zina, lai vecāki zina, kas gaidīs viņu bērnus.

Līdz ar to atkritīs pašvaldību iebildes, ka viņi nezina, kas ir reformu saturs.
Pašvaldību iebildes nekad neatkritīs. Dalītā saimniecībā, kur par daļu jautājumu atbild valsts, par daļu jautājumu atbild pašvaldības, vienmēr būs zināma rīvēšanās, domstarpības.

Cik lielā mērā skolotāji spēs sagatavoties šīm izmaiņām?
Skolotājiem vajadzēs daudz vairāk sadarboties savā starpā, lai viela mehāniski nedublētos, bet dažādos priekšmetos apskatīta viela papildinātu cita citu. Ir ļoti daudz jēdzienu, kurus mēs skatām fizikā, ķīmijā, bioloģijā, un matemātika ir aparāts, ar ko mēs tos varam apstrādāt. Runājot par dabas zinātnēm — ir jābūt ļoti ciešai sadarbībai. Runājot par humanitāro bloku — literatūra un vēsture —, tām jābūt ļoti cieši saaugušām kopā. Nezinot vēstures kontekstu, bieži vien literārais darbs vienkārši nav saprotams, savukārt literārais darbs dod emocionālo fonu, lai vēstures notikumi nav pliki gadskaitļi un kauju apraksti.

Vai skolotājiem būs laiks sagatavot šos jaunos mācību plānus un sarunāties savā starpā? Viņiem tiks dots atbalsts?
Metodiskais atbalsts — noteikti. Gan jauni mācību līdzekļi, gan metodiskie atbalsta materiāli pedagogiem. Protams, mums ir jādomā par to, lai pedagogu slodzē mainītu proporciju starp kontaktstundu skaitu un nepieciešamo papildu darbu. Es teiktu tā — skolotājiem strādāt būs interesantāk, bet noteikti nebūs vieglāk. Runājot par to, vai skolotāji būs gatavi vai nebūs, — gan būs, gan nebūs. Mēs dzirdam gan «ko jūs tik ilgi muļļājaties». Gan no viena otra — «mēs neko nezinām», kaut gan ir bijusi plaša apspriešana un neskaitāmi semināri gan skolu vadībai, gan izglītības pārvaldēm, gan pedagogiem. Ļoti daudz kas būs atkarīgs no skolas direktora.

Daudzi skolotāji ieraduši uzskatīt, ka skolēnam vienkārši jāiemācās pareizā atbilde. Kā panāksit, ka skolotāji mudina skolēnus attīstīt savu viedokli?
Skolotājam, kurš vienīgais zina pareizo atbildi, būs grūti. Bet, piemēram, skatoties uz Iespējamo misiju, kas ir skaitliski ne tik liels iesaukums, mēs redzam, ka skolā, kura grib pieņemt Iespējamās misijas skolotāju, viņš lielā mērā maina mikroklimatu. Es arī ļoti ceru uz tiem izaugsmes centriem, kas būs visā valstī. Ne tikai Iespējamās misijas ietvaros, bet arī tajos pedagogos, kas tiešām ir entuziasti. Šeit esmu optimists. Es esmu optimists arī tādā ziņā, ka mēs esam panākuši ļoti labas izmaiņas darbā ar augstskolām, kas gatavo pedagogus.

Tika noraidīts priekšlikums sākt skolas gaitas sešu gadu vecumā. Pašvaldības pārmet, ka nebija skaidrības par daudziem praktiskiem jautājumiem — par skolotāju kvalifikāciju, nepieciešamajām telpām, vai ir jāguļ diendusa? Kāpēc nespējāt sniegt atbildes uz šiem jautājumiem?
Atbildes mēs sniedzām. Daudzi jautājumi tiešām bija tehniski un ne vienkārši risināmi, bet visiem jūsu minētajiem jautājumiem patiesībā bija risinājums. Lielā mērā mums bija jācīnās ar mītiem. Šiem mītiem bija ļoti skaidrs finansiāls pamats, jo šīs pārmaiņas finansiāli agri vai vēlu ietekmētu privātos bērnudārzus. Tas ļautu lielajās pilsētās, piemēram, Rīgā, atrisināt bērnudārzu rindu jautājumu.

Ar laiku Rīgas pašvaldība rastu iespēju sešgadīgos, kurus sākumā varētu atstāt arī bērnudārzā, tomēr pārcelt uz skolām. Privāto bērnudārzu klientu loks sašaurinātos. Diemžēl viņi ir daudz tuvāk vecākiem un daudz tuvāk arī daudziem informācijas līdzekļiem. Sākumā Lielo pilsētu asociācija pret sešgadīgiem pirmajā klasē neiebilda. Tad kaut kādā veidā viņi nosliecās pret. Tas bija skaidrs signāls ZZS, kura ļoti rūpīgi skatās barometrā, šo projektu noraidīt. Domāju, ka pēc diviem trim gadiem to varēs atrisināt.

Tātad jūs no šīs ieceres neatsakāties?
Nekādā ziņā. Jauniešiem nav 19—20 gados jāsēž skolas solā. Mums ir daudz efektīvāk jāizmanto tas vecums, kad bērns ir visvairāk spējīgs gan intelektuāli, gan emocionāli, gan sociāli pilnveidoties. Mēs noguļam to visproduktīvāko vecumu, kad, piemēram, visbrīvāk var iemācīties valodas.

Kā atbildat uz vecāku piketā 7. jūnijā izteikto pārmetumu, ka nespējāt panākt reformas ieviešanu bez vilcināšanās?
Nekā. Pārmetums vietā. Diemžēl es nevarēju pārliecināt Saeimas vairākumu, ka tas ir jāizdara gadu agrāk, lai gan mēs esam pilnīgi gatavi tam.

Kā var būt, ka koalīcija valdībā nobalsoja par jūsu priekšlikumu, bet Saeimā to gremdēja?
Pretrunas jāmeklē valdības komandas kapteiņa un viņa frakcijas savdabīgajās attiecībās. Protams, premjeram valdības darba veiksme ir viņa darba veiksme. ZZS frakcijai valdības panākumi vai, teiksim, viena valdības ministra panākums, kas nav no viņu partijas, nemaz neliekas tik svarīgs. Man liekas, tur bija iekšējā greizsirdība nedot punktus Vienotībai. ZZS vēlētājs nav arī ļoti prasīgs pēc augstas izglītības kvalitātes. Bet vecāku pikets — milzīgs paldies viņiem. Es nezinu, kas būtu noticis Saeimā, ja nebūtu šī piketa. Man ir ļoti grūti pārliecināt ZZS, bet viņus var iebiedēt, un man šķiet, ka vecāku pikets viņus iebiedēja.

Kāpēc nevēlaties noņemt valodas prasību uzliktos šķēršļus ārzemju pasniedzēju piesaistīšanai Latvijas augstskolām?
Es nevēlos novērst šķēršļus, jo tādu nav. Neviena. Ministru kabineta noteikumos Nr. 733 [par valsts valodas zināšanu apjomu profesionālo pienākumu veikšanai] visiem akadēmiskiem amatiem ir zemsvītras piezīme — «Prasības neattiecas uz ārvalstniekiem, ja viņi strādā studiju programmās, kurās Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā paredzēti izņēmumi attiecībā uz studiju valodu». Jebkurā programmā piektā daļa var tikt pasniegta Eiropas valodās. Līdz ar to ārvalstu docētājiem, kas strādā šajās programmās, valoda netiek prasīta.

Bet nevar būt ievēlēts profesors šajās programmās.
Var. [MK noteikumos par profesoru kvalifikāciju] nav neviena vārda par valsts valodu.

20. aprīlī Rīta Panorāmā jūs teicāt tieši pretējo: «Ierobežojumi par valodu ir tad, ja persona vēlas tikt ievēlēta akadēmiskā amatā uz sešiem gadiem, un tad tiek prasītas valsts valodas zināšanas.» Kas kopš tam ir mainījies?
Atbildēsim atklāti un godīgi — ministra zināšanas par normatīvajiem aktiem. Nezināt nav kauns, kauns ir negribēt zināt.

Pāreja uz latviešu valodu krievu skolās tiek pamatota ar vēlmi integrēt sabiedrību, taču ir skaidrs, ka valodas zināšanas pašas par sevi šo mērķi nesasniegs.
Matemātiski runājot, valsts valodas zināšanas ir nepieciešamais priekšnosacījums, bet ne pietiekamais.

Ja mēs tiešām vēlētos integrētu sabiedrību, vai nebūtu jāstrādā ar šo abu plūsmu salaišanu kopā?
Tieši tā. Bērniem jāmācās kopā, tikai tad nebūs aizspriedumu, nebūs tukšu mītu, nebūs nekādas nepieņemšanas aiz nezināšanas. Atbilstoši jaunajam standartam divas kaimiņos esošas skolas, žargonā runājot, viena latviešu, viena krievu, var lieliski kooperēties, piedāvājot vairākus izvēļu grozus — divas kopā. Līdz ar to vismaz vidusskolu jaunieši var izvēlēties jau atbilstoši nevis tradīcijai, bet atbilstoši programmai, ko skola piedāvā.

Tas nenotiks direktīvi, tas nenotiks momentā, bet salīdzinoši ne pārāk ilgā laikā valoda vairs nekļūs par barjeru tās vai citas skolas izvēlē. Līdz ar to pēc kādiem gadiem mūsu jaunieši tiešām mācīsies kopā.

Jūsu priekšlikums pāriet uz izglītību latviešu valodā parādījās pēkšņi un bija pretrunā gan ar jūsu paša, gan ar premjera, gan ar Saeimas izglītības komisijas vadītāja neilgi pirms tam teikto. Vai priekšlikums neradās priekšvēlēšanu cīņas priekšnojautās, lai izsistu kādu ieroci no Nacionālās apvienības rokām?
Droši vien kāds ierocis izsitās, bet es domāju, ka tas drīzāk bija pozitīvs blakusefekts. Izglītība ir tomēr tik jutīga joma, ka tur nedrīkst sākt pārmaiņas valodu jomā, ja nav drošas pārliecības, ka šīs pārmaiņas sekmēsies, ja nejūt deputātu vairākumu, ka tas tiks atbalstīts. Pamēģināt un dabūt atteikumu ir daudz sliktāk, nekā nemēģināt. Man nebija šīs sajūtas valdības sākumā. Mēs to gatavojām, bet nebija pārliecības, ka tas sekmēsies. Kamēr izglītības komisiju vadīja [Ilze] Viņķeles kundze (Par), labi zinot viņas nostāju valodu jautājumā, — komisijas priekšsēdētājs var nobremzēt un nolikt lielā dziļā atvilktnē jebkuru jautājumu.

Bet jūsu partijas biedrs Aldis Adamovičs, kas tagad vada izglītības komisiju, burtiski divas dienas pirms jūsu priekšlikuma teica LETA, ka «noteikti ir jāsaglabā bilingvālās izglītības programmas» un «pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā, manuprāt, nav iespējams». Divas dienas pirms jūsu priekšlikuma viņš nebija informēts par jūsu nodomiem?
Pavaicājiet viņam, tās varbūt bija viņa bažas par rezultātu. Bet bilingvālās programmas mums saglabājas pamatskolā. Varbūt viņš domāja pamatskolu. Teikšu, kā ir — šeit arī ļoti svarīga bija ZZS pozīcija. Kad šī aritmētika bija kārtībā, tad to varēja virzīt.

Lēmumam ir arī politiskas blaknes — tas lej ūdeni uz Ždanokas dzirnavām, kas palielinās spriedzi sabiedrībā.
Tad ir jautājums — baidoties no kādas politiskas konsekvences, cik ilgi mēs saglabāsim segreģētu izglītības sistēmu, kas nedod ne saliedētu sabiedrību, ne arī labvēlīgu fonu valsts kopējai attīstībai?

Valdība nesen nolēma, ka nauda skolotāju atalgojuma paaugstināšanai tiks piešķirta tikai tām pašvaldībās, kuras ir izpildījušas prasības optimizēt skolu tīklu un ievērot izglītības kvalitātes kritērijus.
Jau šobrīd mums vidējā alga par likmi 77 no 119 pašvaldībām, pusē izglītības iestāžu, ir lielāka par [nākamajam gadam nosaukto mērķi] — 710 eiro.

Tomēr būs pašvaldības, kuras nesaņems papildu naudu no valsts budžeta, jo nav izpildītas prasības.
Jā.

Pašvaldību savienība ir izrēķinājusi, ka optimizācija dod tikai 0,5% ietaupījumu no valsts piešķirtās mērķdotācijas un līdz ar to nepietiks naudas solītajam skolotāju algu paaugstinājumam.
Šos aprēķinus neesmu redzējis, esmu redzējis tikai apgalvojumu. Lai izpildītu visu [algu pieauguma] grafiku, kuru valdība ir pieņēmusi, ir vajadzīgi 100 miljoni eiro. Skolu tīklu sakārtojot atbilstoši Jāņa sētas veiktajam pētījumam, tur ir iekšā 50 miljoni. Ja valsts dod otrus 50, ko valdība ir apņēmusies darīt, tad [pietiek].

Nākamgad Latvijā būs 719 skolu. Kas būtu optimālais skolu skaits?
Es nerunāšu par sākumskolām, jo arī ļoti maza sākumskola tuvu bērnu dzīvesvietai ir norma, skola var normāli eksistēt. Vidusskolā būtu jābūt vismaz divām paralēlajām klasēm. Mēs nekad nevarēsim nodrošināt vidusskolu katrā pagastā.

Bet vai esat rēķinājuši, cik skolu varētu būt optimālā skolu tīklā?
Es negribu…

Tas ir viens no pašvaldību pārmetumiem — ka ministrija izvirza kritērijus, bet nespēj nolikt uz galda savu optimālo tīklu, lai varētu runāt par konkrētiem gadījumiem.
Katrai pašvaldībai, kas ir nākusi runāt, mēs esam nolikuši [priekšā] mūsu optimālo redzējumu.

Tātad jums tas skaitlis ir zināms, bet nevēlaties to nosaukt?
Ikviens, kas grib redzēt skaitli, lai atver mūsu mājaslapā pētījumu par skolu tīklu. Tur ir pētnieku redzējums, kas ir objektīvs.

Tātad principā jūs tam piekrītat.
Jā, taču es ļoti labi saprotu, ka mēs līdz tādam skaitlim nenonāksim pārskatāmā nākotnē. Pašvaldības plāno savu skolu tīklu, un par ballīti maksā valsts budžets.

Ministrijas ziņojumā valdībai konstatēts, ka pēdējos deviņos gados skolēnu un skolu skaits samazinājies par apmēram 11%, bet skolotāju skaits pieaudzis par 4%. Mēs visu laiku runājam par skolu tīklu optimizāciju, bet vai nav tā, ka patiesībā cīņa notiek par skolotāju darbavietām?
Jā, droši vien. Reizēm arī skolu optimizācija notiek uz papīra. Ja divas pustukšas skolas apvieno, bet mācību vide un skolotāju sastāvs paliek tas pats, tad ietaupījuma nav.

Tātad skolotāju skaitam arī būtu jāsamazinās.
Protams. Jautājums, vai mēs skaitām slodzes vai personas kodus. Jāsamazinās būtu gan vienam, gan otram. Es tomēr gribētu redzēt, ka skolotāji Latvijā strādā pilnu slodzi vai nedaudz vairāk. Mums šobrīd vairāk par 30% strādā pusslodzi vai mazāk. Tā nav īsti normāla situācija.

Jūs minējāt Iespējamās misijas pozitīvo ietekmi uz gaisotni skolās. Izmaiņas nodokļu politikā ir samazinājušas uzņēmumu ieinteresētību ziedot sabiedriskām organizācijām, un rezultātā Iespējamā misija šogad neuzņems jaunus skolotājus. Ko valsts var darīt, lai labotu šo kļūdu?
Nulles likme reinvestētai peļņai ir ļoti laba uzņēmējdarbībai, bet, veicot šādas reformas, ir tomēr jādomā arī par blakusefektiem. Viens ir uzņēmēju ziedojumi Iespējamajai misijai. Tieši tāpat ziedojumi sportam un kultūras jomā. Toreiz finanšu ministre [Dana Reizniece-Ozola (ZZS)] mierināja, ka viss būs kārtībā. Nebija kārtībā. Jautājums par Iespējamo misiju ir jārisina. Tas ir jārisina valdībai kopumā, jo mēs nevaram ar esošo normatīvo bāzi vienai sabiedriskai organizācijai kaut ko piešķirt. Es domāju, ka risinājumam jābūt šovasar.

Jūs esat teicis, ka vēlētos būt izglītības ministrs arī nākamajā valdībā pēc Saeimas vēlēšanām. Kādas ir izredzes, ka tas tiešām notiks?
Simtprocentīgas drošības nav, bet ļoti iespējams tas, manuprāt, ir.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu