Diena: 27. jūnijs, 2018

Sproģis atsauc savu kandidatūru “Saskaņas” sarakstā

Bijušais Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis sociālajos tīklos paziņojis, ka atsauc dalību 13.Saeimas vēlēšanās, kā arī nebūs “Saskaņas” izvirzītais Valsts prezidenta kandidāts.

“Pateicoties par man izrādīto cieņu, es nolieku savu Valsts prezidenta kandidāta nomināciju un atsaucu savu piedalīšanos vēlēšanās,” savā paziņojumā sociālajā vietnē “Facebook” norāda Sproģis.

Ar Sproģi aģentūrai LETA pagaidām nav izdevies sazināties. “Saskaņas” priekšsēdētāja vietnieks Jānis Urbanovičs pauda pārsteigumu par šādu paziņojumu un skaidroja, ka par to nebija iepriekš informēts.

“Saskaņas” priekšsēdētājs Nils Ušakovs pašlaik esot atvaļinājumā un uz aģentūras LETA jautājumiem vēl nav atbildējis. Tikmēr sociālajos tīklos viņš pauda: “Tas, ko pēdējo 10 dienu laikā centās izdarīt ar Sproģi, ir skaidrs signāls katram, kas vēlas pārmaiņas savā valstī. Tas ir signāls katram no esošās varas elites – nelien! Mēs tevi salauzīsim!”. Ušakovs norāda, ka Sproģis šajā situācijā izvēlējās ģimeni, un “Saskaņa” viņu atbalstot šajā lēmumā. “Mūsu komanda turpinās nest tālāk viņa manifesta idejas. Tajā viss pateikts pareizi,” piebilda Ušakovs.

Sproģis savā paziņojumā uzsver, ka viņa pozīcija ir nemainīga – viņš ir par Latvijas okupācijas atzīšanu un latviešu valodu kā vienīgo Latvijas valsts valodu. Viņš skaidro, ka nav iestājies partijā “Saskaņa” un nekad nav bijis nevienas politiskās partijas biedrs.

“Partija “Saskaņa” nav ideāla, bet tā ne tuvu nav mūsu valsts lielākā problēma. Tajā ir daudz cilvēku, kuri vēlas to pašu, ko katrs no mums, – dzīvot labākā Latvijā. Nebūsim kā greizsirdīgs vīrs, kurš sievas vēlēšanos uzturēt normālas attiecības ar kaimiņiem uzskata par laulības pārkāpšanu,” norāda Sproģis.

Viņš pauž, ka valstī ir daudz akūtu problēmu, kuras prasa steidzamu risinājumu. “Es gribēju iet ātri un darīt, ko varu. Tomēr, lai spētu iet tālu, man nepieciešams iet lēnām. Es zinu, ka pēc šī paziņojuma atkal izskanēs dažādi viedokļi. Visi zinās par mani visu – labāk nekā es pats. Savu izvēli esmu izdarījis pats, ejot pa savas sirds ceļu. Esmu pārliecināts, ka mans sarežģītais lēmums – iet tālāk un lēnāk – ir labākā dāvana, ko varu pasniegt sev un savai ģimenei savā dzimšanas dienā,” paziņojumā sociālajā vietnē “Facebook” norāda Sproģis.

Viņš savā ierakstā akcentē, ka nav par virziena maiņu uz austrumiem. “Esmu par to, ka tiek meklēts dialogs ar visiem – austrumiem, rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem. Bet kā gan tas iespējams politikā, ja liela daļa mūsu “patriotu” pat grupu “Prāta vētru” dēvēja par nodevējiem – tikai tāpēc, ka viņi izvēlējās koncertēt arī Krievijā. Drīzāk Latvijas prezidentam būtu jāizsaka viņiem pateicība par to, ka puiši veido pievilcīgu Latvijas tēlu nereti citādi indoktrinētajā Krievijas sabiedrībā,” klāsta Sproģis.

Sproģis arī apgalvo, ka šajā procesā vara nekad nav bijusi viņa pašmērķis. Viņa mērķis esot bijis “meklēt iespējamo izlīgumu sašķeltajā Latvijas sabiedrībā, lai varam veidot vienotu valsti, kurā visi cilvēki jūtas droši un neatstumti”.

Viņš arī pauž viedokli, ka latviešu valodu neapdraud dažas krievu privātās augstskolas, kurās studijas notiek krievu valodā, bet gan lielais emigrējušo ģimeņu skaits, kurās bērni latviešu valodā var pateikt vairs tikai: “Paldies! Un sveiki!”. “Toties nevajag lielu izdomu, lai pirms vēlēšanām patēlotu patriotus, jau kuru reizi pacilājot valodas jautājumu,” piebilst Sproģis.

“Saskaņa” 18.jūnijā apstiprināja Sproģi kā pirmo numuru vēlēšanu sarakstā Vidzemē un kā partijas prezidenta kandidātu.

Anekdotes

Slikta ziņa Latvijas futbola izlasei: Daugavas stadions beidzot ir rekonstruēts un atbilst visaugstākajām prasībām — tātad beidzot būs jāspēlē futbols!

Vai var teikt, ka es mīlu savu darbu, ja man negribas darba vietā gulēt?

«Vai zini trīs kokteiļu likumu?»
«Pēc trešā vairāk nedzert?»
«Nē, pēc trešā vairs neskaitīt.»

 

«Kāpēc tāds drūms?»
«Slikts horoskops: Ūdensvīrs uzzinās par sava tuvākā cilvēka krāpšanos.»
«Vai tad tu esi Ūdensvīrs?»
«Es ne, bet mana sieva gan.»

Studentu tūrisma klubs Dabiskā izlase.

Boksā uzvar tas, kas pirmais pagūst pacelt tiesneša roku pēc mača.

Šodien nejauši nometu telefonu no piektā stāva balkona. Par laimi, bija ieslēgts lidojuma režīms.

Vai zini, ko es iemācījos šorīt? Nekad, nekad, nekad neliec vienā un tajā pašā vietā līmes zīmuli un higiēnisko lūpukrāsu!

Spriežot pēc reklāmām, televizoru skatās nožēlojami blaugznu, sliktas vēdera izejas nomākti, netīru trauku un smakojošu tualetes podu ielenkti cilvēki.

«Uzmini, kādai lietai malu proporcija ir 2000:1?»
«Iespaidīgs platekrāna televizors?»
«Nē, tualetes papīrs!»

«Dēliņ, ēst gribi?»
«Jā, mammu!»
«Tad ej un pagatavo!»

Jūs sakliedzāt uz cilvēku, kurš jums piezvanīja pulksten vienos naktī? Iejūtieties viņa ādā — atzvaniet piecos no rīta, lai atvainotos!

Aizpildot pieteikšanās anketu jaunam darbam, pretendents nonāk līdz jautājumam: «Vai kādreiz esat bijis tiesāts?»
Viņš ieķeksē «nē». Nākamais jautājums domāts tiem, kas bijuši tiesāti, — «par kādu pārkāpumu»?
«Neteikšu, jo es nekad netiku pieķerts,» ieraksta pretendents.

Advokāts saka apsūdzētajam: «Man ir viena slikta un viena laba ziņa.»
«Sāciet ar slikto!»
«Nozieguma vietā atrasti pārliecinoši pierādījumi — jūsu asins DNS paraugi.»
«Un labā?»
«Jūsu holesterīna līmenis ir 130.»

Satiekas divi advokāti, lai pārrunātu lietas apstākļus.
«Klau,» saka viens, «būsim godīgi viens pret otru!»
«Labi! Tu sāc pirmais!» atbild otrs.
Ar to viņu tikšanās beidzās.

Vīrietis lūdz savai blondajai draudzenei izkāpt no mašīnas, lai pārbaudītu, vai darbojas pagrieziena rādītājs.
Blondīne: «Darbojas, nedarbojas, darbojas, nedarbojas…»

Sieva pamana, ka vīrs vannas istabā stāv uz svariem un cenšas ieraut vēderu.
«Dārgais, tas nepalīdzēs!»
«Palīdzēs gan! Citādi es nevaru redzēt ciparus!»

Pasažieris lidostā: «Es lidoju uz Berlīni, bet somas aizsūtiet uz Briseli.»
«Tas nav iespējams!»
«Prieks dzirdēt! Jo tieši tā notika pagājušoreiz!»

Neatklātā Rīgas piejūra

Pārgājiens Trīsciems—Mangaļsala: mierpilna daba un nemierīga jūra

Rakstu sēriju gribas sākt ar sirdij un mājām tuvu, turklāt iesācēja kājām draudzīgu pārgājiena maršrutu. Mangaļsalā uz mola ir paviesojies gluži vai katrs rīdzinieks, taču reti kurš kartē var parādīt, kur atrodas Trīsciems. Jā, arī tā ir daļa no galvaspilsētas — neatklāta un brīnumskaista!

Starp citu, Trīsciems ir viena no lielākajām un tajā pašā laikā retāk apdzīvotajām apkaimēm Rīgā. Trīsciema taka gar Langas upi, kas pagaidām zināma tikai nedaudziem, ir mans jaukākais pēdējā laika atklājums.

Pati šo gleznaino pastaigu kopā ar 50 citiem dabas mīļotājiem baudīju ziemā, kad zemi klāja plāna sniega kārtiņa. Mols, kas sagaida pārgājiena finišā, gan toreiz bija ieskalots vēja sanestajos jūras līča un Daugavas ūdeņos, tātad nepieejams, toties pludmales smiltis — sasalušas, tāpēc posms gar jūru bija viegli ejams. Protams, ja neskaita vēju, kas Latvijā visbiežāk pūš tieši no rietumu puses, tātad šajā gājienā — tieši sejā. Joprojām netieku gudra, kas todien manu elpu aizrāva vairāk — skarbais pretvējš vai daiļie skati.

Spokainas priedes

Sākot ar mīlīgo laivu bāzi pie Langas upes, pirmie septiņi kilometri ir mierpilni, neskartas dabas un apskates objektu piesātināti. Trīsciema taka aizvijas kāpām bagātā priežu mežā, sekodama minētajai Ķīšezera noteces upei. Pirmo fotopauzīti var rīkot pie tumšā un noslēpumainā Velna akača, jo pēc tam seko dūšīgs kāpiens iespaidīgajā Langas stāvkrastā. Grūti noticēt, ka joprojām atrodies Rīgas teritorijā — vareno krastu dēļ tā vien liekas, ka pie kājām plūst Amata, Rauna vai kāda cita Vidzemes augstienes upe.

Turpinot ceļu jūras virzienā, acis piesaista neparastā, aizsargājamā Māzera priede. Māzeri ir dažādu formu izaugumi uz koku stumbriem — to veidoli atgādina savādas sejas vai neredzētu zvēru galvas. Kādu kilometru tālāk, kad jau uzmanīgi šķērsots dzelzceļš Vecāķos, blakus privātmājām atrodas vēl kāds teiku apvīts objekts — Vilkaču priede. Tās dižais stumbrs 2,59 metru apkārtmērā veido spokainu izliekumu, kurā ikviens (vismaz mūsu) pārgājiena dalībnieks vēlējās nobildēties, tālab pacietīgi gaidīja savu kārtu garā rindā.

Un tad jau klāt ir arī piejūras kāpas un pludmale. Šeit uzskrējām virsū entuziastu izveidotam rotaļu laukumam ar koka šūpolēm, galdu, soliņiem un nolēmām, ka tā būs laba vieta aizvējā, kur ieturēt piknika pauzi — ar pieczvaigžņu skatu uz jūru notiesāt līdzpaņemtās desmaizes un iedzert siltu tēju no termosa.

Kuģa vraks uz sēkļa

Atlikušie septiņi kilometri vispirms ved gar jūru un tad gar Daugavu. Ja paveicas, ceļā uz Mangaļsalu, kas mūsdienās kļuvusi par pussalu, pa kāpām vai jūras malu reizēm var redzēt graciozi pastaigājamies zirgus, kurus šurp ved no netālu bāzētā zirgu fanu kluba Īriss. Pati kopā ar māsu reiz izmantoju šo ekskluzīvo iespēju — baudīt izjādi zirga mugurā gar jūru. Bija neparasti dzirdēt bērīša pakavu klaudzoņu pa Vecāķu ielām, kur līdzās laiski klīst atpūtnieki, un pēc tam rikšot kāpās un visbeidzot jūrā, viļņu putām šķīstot pie kājām.

Jo tuvāk nāk mols, jo skaidrākas sazīmējamas leģendu apvīta betona kuģa vraka aprises. Viena vēsta, ka norvēģu inženieris Nikolajs Fogners 1917. gadā to izgudrojis kā aizvietotāju metāla kuģim. Tais laikos dzelzsbetona kuģu būvniecība bijusi diezgan liela eksotika, tomēr šāds materiāls bija lētāks, pieejamāks un pateicīgs kravām, kurām mitrums ir bīstams.

1951. gadā zviedru kuģis Lady Kotlin transportējis uz Rīgu sāli un vētras laikā uzsēdies uz sēkļa. Komanda, ko, par spīti zviedru karogam mastā, veidojuši tikai norvēģu jūrasbraucēji, esot bijusi manāmi iereibusi, jo līdzi it kā veduši arī kontrabandas spirtu. Par laimi, visiem ir izdevies izglābties, savukārt kuģis atstāts laika zoba varā — ūdens to skalojis jau gandrīz 70 gadus, savu ietekmi atstājis arī sniegs, ledus, un tā korpuss pakāpeniski sabrucis.

Pirms doties uz autobusu, grēks būtu neizstaigāt kilometru garo molu, no kura var vērot saulrietus, kaislīgus makšķerniekus, peldošus roņus (goda vārds, pašā mola galā tādu redzēju!), pamāt garām slīdošiem kravas kuģiem, pasažieru prāmjiem, lepnām jahtām un lidostas virzienā kursu uzņēmušām lidmašīnām. Šī ir mana mīļākā vieta Rīgā, tāda kā personīgā pasaulītes mala, kur piesēst uz vairāk nekā tikai mirkli un pārdomāt dziļas domas.

Ko ņemt līdzi?

Dzeramo ūdeni
Uzkodas piknika pieturai
Ērtus apavus
Nūjošanas nūjas
Fotoaparātu
Peldkostīmu un dvieli (ja radīsies vēlēšanās nopeldēties)

Transports no Rīgas centra un atpakaļ

Nokļūšana: ar 11. autobusu līdz pieturai Pagrieziens uz Carnikavu
Atgriešanās: ar 24. autobusu no pieturas Mangaļsala

Maršruta garums: 14—16 km
Pārgājiena ilgums: ~ 4 stundas
Sarežģītības pakāpe: vidēja (meža reljefu veido kāpas, un pludmalē jābrien pa irdenām smiltīm)

Marita un Juris Redisoni, saderinājās 2013. gada Dziesmusvētkos

Kāzas nosvinētas. Bērni paaugušies. Mainījuši dzīvesvietu. Marita un Juris uzskaita, kas noticis kopš iepriekšējiem dziesmu un deju svētkiem. Tajos Juris sadūšojās un, palīdzot pārējiem jauniešu deju kolektīva dalībniekiem, no tribīnes Daugavas stadionā uzdeva lielo jautājumu: «Marita, precamies?» Lapas, uz kurām pa burtam šie vārdi bija uzrakstīti, joprojām noglabātas abu mājās. Nu Marita no Miltes kļuvusi par Redisoni. «Kā tad es viena paliktu Milte?» Vēl pirms kāzām smējušies, ka vismaz kaķis jānosauc viņas uzvārdā, lai ģimenē būtu līdzsvars.

Laiks pirms šiem Dziesmusvētkiem abiem ir saspringts. Koncerti un mēģinājumi dažādās Latvijas pilsētās. Tērvetniekus izdodas satikt vēlā sestdienas vakarā, kad noslēdzies deju koncerts Dobeles estrādē. Marita joprojām dejo Tērvetes kolektīvā Avots, savukārt Juris jauniešu kolektīvu nomainījis pret Penkules kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu Sadancis. Viņa ir dzimusi tērvetniece, viņš ieprecējies. «Tērvetes himnai jau dziedu līdzi,» Juris smejas. Pirms četriem gadiem kāzas abi svinēja sievas dzimtas mājās.

Šogad svētku laikā pāris varēs svinēt dubultjubileju — 3. jūlijā paies pieci gadi kopš bildinājuma, bet dienu vēlāk — kāzu gadadiena. Jurim spilgtākais noteikti bija bildinājums. «Bija jau traki, bet tiku tam pāri.» Uztraukums liels. Topošajai sievai, ieraugot Juri tribīnē, sākumā nemaz nebija skaidrs, par ko būs runa. Kaut arī abi svētku laikā dzīvojuši vienā skolā, blakus klasēs, Marita par Jura plānu pat nenojauta. Taču viņai vēl spilgtāk par bildinājumu atmiņā iespiedušās kāzas. Sākumā tās gribējuši pavisam klusas, bet vedēji pacentās. «Mums bija vienkāršas un foršas lauku kāzas. Pat vairāk, nekā gribējām,» stāsta Juris.

Redisoni ir kopā jau 11 gadus. Arī pāra bērni — desmit gadus vecā Elīna un piecgadnieks Edgars dzimuši Dziesmusvētku gados. «Šogad nav paredzēts,» smejas Marita. Šajos svētkos katrs kolektīvs dzīvos citā skolā, tāpēc kāzu gadadienas svinības Redisoni vēl nav izplānojuši. «Gan jau atradīsim laiku,» saka vīrs. «Mēģinājuma laikā stadionā,» smaidot piebilst sieva.

Abi ir dejotāji ar stāžu, tautas deju kolektīvos bija jau pirms iepazīšanās, taču kopā dejojuši tikai vienu sezonu. Arī vienas mīļākās tautas dejas viņiem nav. Tomēr ballēs Juris sievu vienmēr uzlūgs, ja skanēs Kurtizāņu ugunskurs. «Zinu — ja šī dziesma skan, vīrs atskries no jebkura gala.» Vai dejotāji, kuri pieraduši ik solī rēķināties ar partneri, arī ikdienā dzīvo saskanīgāk? «Kā nedejotāji nemaz neesam bijuši kopā. Bet, ja sākas diskusijas par dejām, tad iet karsti!» smaida Marita. Viedokļi mēdzot arī krietni vien atšķirties.

Dziesmu vara

Pirms 145 gadiem latvieši pirmo reizi pulcējās dziedāšanas svētkiem. Kopš tās reizes dažādi laiki un varas atstājuši uz tiem savu nospiedumu. To visu jau jūlijā varēs izpētīt digitālajā kolekcijā Dziesmusvētku krātuve, kas tiek veidota Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē, — katram savā datorā būs iespējams izpētīt vairāk nekā 2500 dažādu digitālu objektu. Mēs piedāvājam pavisam nelielu «pastaigu» Dziesmusvētku vēsturē.

Vietalvas vīru koris ar diriģentu Juri Kalniņu (pseidonīms Prātkopis) 1. svētku laikā (1873).
Foto — Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Esplanādē uzbūvēta Īpaša celtne 3. svētkiem (1888). Pirmo reizi svētkos piedalījās kori no Latgales.
Zīmējums — Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Svētku nams Jelgavā, kas celts 4. svētkiem — vienīgajiem, kas notikuši ārpus Rīgas.
Zīmējums — Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Pirmo svētku Dziesmu kara ieejas biļete. Karos sacentās tikai 15 kori. Pirmo sudraba liru izcīnīja Mazsalacas vīru koris.
Foto — Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

 

4. svētku nozīmīte
No Roberta Kulpes privātās kolekcijas

 

5. Dziesmu svētku dalībnieku gājiens 1910. gadā. Sākotnēji svētkus bija paredzēts rīkot 1904. gadā, bet šo nodomu izjauca krievu-japāņu karš, kam 1905. gadā sekoja revolūcija Krievijas impērijā un arī Latvijā.
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Stukmaņu (tagad Pļaviņu novadā) kultūras biedrības koris 1926. gadā pirms 6. svētkiem.
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Komponists, ērģelnieks un diriģents Alfrēds Kalniņš diriģenta tribīnē 6. svētkos (1926).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Fotogrāfa Kristapa Bahmaņa veidots 7. svētku dalībnieces portrets (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Fotogrāfa Kristapa Bahmaņa veidots 7. svētku dalībnieces portrets (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Fotogrāfa Kristapa Bahmaņa veidots 7. svētku dalībnieces portrets (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Rucavietes 7. svētkos (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Komponists, folklorists un kora dziesmu meistars Emilis Melngailis (1931). Viņš bija vairāku dziesmu svētku organizators un virsdiriģents.
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Dziesmu svētku norises vieta Esplanādē. Skatītāju sēdvietas 6. svētku laikā ar pareizticīgo katedrāli fonā 1926. gadā.
Foto — J. Reeksts / Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Dziesmu svētku norises vieta Esplanādē. Estrāde 8. svētku laikā (1933) ar kādreizējo Rīgas biržas komercskolu, kas tagad ir Mākslas akadēmija, un Rīgas Pilsētas mākslas muzeju fonā.
Foto — J. Reeksts / Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Valsts augstākās amatpersonas 9. svētku dalībnieku vidū 1938. gadā. Centrā no labās cepurēs: kara ministrs Jānis Balodis, Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un izglītības ministrs Augusts Tentelis. Autoritārā valdība bija noteikusi, ka svētku programmai jābūt «diženai, patriotiskai, ar lieliem tautas vienības svētkiem piemērotām dziesmām.» Kopkoncerti notika īpaši uzceltajā brīvdabas estrādē Uzvaras laukumā Pārdaugavā.
Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

10. svētku gājiens Brīvības bulvārī 1948. gadā — tie bija pirmie svētki padomju varas gados.
Foto — J. Uškovs un A. Ručinskis / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

1948. gadā Dinamo stadionā notika arī pirmie deju svētki.
Foto — B. Vdovenko / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

11 svētku virsdiriģenti 1950. gadā. No kreisās: Haralds Mednis, Teodors Kalniņš, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners un Jēkabs Mediņš.
Foto — J. Kacs / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Mežaparka Lielās estrādes celtniecība pirms 12. svētkiem 1955. gadā.
Foto — Gailis / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Deju kolektīvu koncerts stadionā Daugava 6. deju svētku laikā un 15. vispārējo dziesmu svētku laikā 1970. Oficiāli svētki tika veltīti Ļeņina simtajai dzimšanas dienai un Padomju Latvijas 30. gadadienai.
Foto — Jevgeņijs Fadejevs / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās kolekcijas. Meklēt Dziesmusvetki.lndb.lv

Ar vizmu plecos

Tērpu mākslinieci Eviju Dāboliņu, uzpošot Dziesmusvētku virsdiriģentus, iedvesmojis Raiņa stils. Bet auduma faktūrās un latviešu rakstos viņa atradusi mirdzumu, kas rotāsies svētku starmešu gaismā

Ja jau tērpi simtgadei, tad acu priekšā ir mūsu spilgtākie cilvēki pirms 100 gadiem, atsauce uz 20. gadsimta sākumu. Kā spilgtāko tā laika kungu es pieņemu Raini, viņa tēlu esmu pētījusi jau sen — izceldama no pārvalka Dziesmusvētku virsdiriģenta goda kārtu, stāsta tērpu māksliniece Evija Dāboliņa.

«Smalka nianse, bet iedod toni visam koncertam — Raiņa apkaklīte ar sprādzīti, tik eleganti grezna, cēla, svinīga!» Dzejnieka fotogrāfijās uzietajam aksesuāram Evija ierādījusi noteiktu lomu virsdiriģenta tēlā. Raiņa sprādzītei nebija Nameja vijuma kā Tālivalža Kivlenieka šiem svētkiem īpaši kaltajai rotai, taču tā tieši tāpat gan saturēja apkaklīti, gan lika nēsātājam iztaisnot muguru.

Fraka — arī garš, rainisks siluets, kas izceļ diriģenta žestu. «Rainim bija visādu veidu mētelīši. Kā redzam fotogrāfijās, viņš bija tievs,» Evija pasmaida, atceroties cik ilgi meklējusi zeltaino audumu. Atradusi fabrikā Itālijā.

Simtgades diriģentus sildīs bambusa šķiedra ne tikai skaists, bet arī elpojošs un praktisks uzvalka audums. Īpašu to darīs gan aristokrātiskais mirdzums, gan sietspiedes apdruka plecu daļā — latvju raksti. Dienasgaismā gandrīz neredzamas, kā autore piebilst, «saglabājot latvisko atturību». Bet, kad fraka ar valkātāju nonāks gaismu kūļos, mugura iemirdzēsies. «Domās ieraudzīju diriģentu tribīnē ar vizmu uz pleciem,» iesaucas māksliniece.

Zīda vestes zem frakas katram diriģentam būs atšķirīgas, darinātas ar roku smalkā šuvumā, respektējot viņa saknes, dzimtās puses rakstus.

Bikses? «Bikses taisās ciet, un pretēji manām vēlmēm kabatas nav aizšūtas,» noslēguma koncerta režisors Uģis Brikmanis, kas piedalās mūsu sarunā, pamet joku, kurā ir liela daļa nopietnības. «Iebāzīs mobilo, nevarēs atrast… Visi koristi nojauš, cik ļoti uztraucas diriģents, kad toņdakšu ieliek ne tajā kabatā,» pieredzējušais profesionālis piemiedz ar aci. «Mans darbs ir nodrošināt, lai visi akmentiņi no ceļa ir nolasīti tajā brīdī, kad viņš kāpj tribīnē, paceļ rokas un ļauj skanēt mūzikai.»

«Arī mans uzdevums ir nodrošināt, lai viņam, paceļot roku, būtu ērti, lai viņš labi justos,» piebalso tērpu autore.

Divi balti krekli

Dāmas virsdiriģentes Aira Birziņa, Agita Ikauniece-Rimšēviča, Māra Marnauza un Ilze Valce, ievērojot svētku rīkotāju vadlīnijas, posīsies pašu izvēlētu modes mākslinieču uzraudzībā. Goda virsdiriģente Terēzija Broka nāks košā Latgales tērpā. Evija Dāboliņa svētkiem izdaiļojusi kungus — Kasparu Ādamsonu,  Gintu Ceplenieku, Ivaru Cinkusu, Mārtiņu Klišānu, Sigvardu Kļavu, Andreju Mūrnieku, Māri Sirmo, Intu Teterovski un Romānu Vanagu, kā arī goda virsdiriģentus Arvīdu Jansonu, Jāni Erenštreitu, Jēkabu Ozoliņu, Andreju Jansonu, Juri Kļaviņu, Arvīdu Platperu, Edgaru Račevski un Jāni Zirni.

Pēdējā tērpa mērīšana Mārtiņam Klišānam, kurš pirmoreiz ir arī noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs, ir ātra. Satiekamies Latvijas Mūzikas akadēmijas telpās. Koru vadonim tūlīt jābūt preses konferencē, kur svētku rīkotāji dos operatīvas norādes.

Evija piekoriģē bikses, pāršuj vestes pogu. Mārtiņš, priecīgi satraukts kā pirmklasnieks jaunajā uzvalkā, nodemonstrē, cik ērti ir attaisāma sudraba važiņa frakas priekšā. Tērpu mākslinieces izgudrojums ļauj diriģējot atplest rokas plašākā vēzienā, arī skaisti sasaucas ar «Raiņa sprādzīti».

«Jā, tur ir vesela «skunste»,» dziesmu pavēlnieks ģērbjoties draudzīgi ierunājas. «Tērpam ir jābūt tādam, lai diriģēšanas žesti neciestu, lai izskatās labi gan ar paceltām rokām, gan ar rokām gar sāniem, gan sēdus, gan stāvus. Ja kaut ko pērc, kas nav speciāli darināts šai vajadzībai, tad ir jāpērk izmēru par lielu.» Divi pieskaņoti balti kokvilnas krekli, ko šogad gādīgi sarūpējuši organizatori, patiesībā esot «izdzīvošanas minimums».  Ģenerālmēģinājumam nākamajā dienā seko koncerts, krekls ir vistuvāk ādai gan fiziski, gan garīgi. «Sportists droši vien piedzīvo līdzīgu svara zudumu kā diriģents, bet diriģents piedzīvo arī absolūtu garīgu un emocionālu iztukšošanos,» nosaka Mārtiņš, tad turpina uz optimistiskākas nots. «Diriģēšana ir ļoti veselīga, visu laiku vingro. Diriģentiem ir gari un veselīgi mūži.»

Diriģents jūtas smuks

Šie Mārtiņam Klišānam būs trešie Dziesmusvētki virsdiriģenta godā. Pirmajos viņam bijusi uzticēta viena kompozīcija, šoreiz jau trīs.

Bet pirmoreiz — īpaši šūts «ancuks». Skapī vēl karājas 2003. gada svētku organizatoru centralizēti iegādātā bēšas krāsas garā fraka, visiem virsdiriģentiem tās bija vienādas. Tā uzticīgi kalpoja gan divos nākamajos, gan pa vidu vēl skolēnu Dziesmusvētkos. Diriģents nav Anglijas karaliene, dzeltenā prese par šādu taupīgumu paniku necēla.

«Mākslinieka darināts tērps — nesalīdzināmas sajūtas, atšķirībā no sērijveida uzvalka, kuram nav faktiski nekādu emociju, tikai tik, cik pats viņas «iesvīdini»,» pasmaida Klišāns, novelkot vesti, kas izšūta skujiņām un Laimas slotiņām. Mamma no Kurzemes, tēvs no Sēlijas — Mārtiņš sevi nosauc par jaukteni, skaidrojot, ka tik specifisku novada motīvu kā latgalietim Mārim Sirmajam viņa vestē nav. Tomēr katrā kustībā redzams — valkātājs ir laimīgs.

«Vislabākais, kad tērps jau nāk gatavs un saproti — diriģents jūtas smuks. Tas, ko es piedzīvoju, stāv pāri emocijām jebkurā citā individuālajā darbā, kas ir veikts,» Evija Dāboliņa nosaka, dziļi ievelkot elpu. «Ieraugi acis, muguru, kas iztaisnojas. Skatiens spogulī, viņš sajūtas ļoti labi. Tas brīdis! Tas viss būtu bijis jāiemūžina.»

Uzprovēs Evija diriģentu tērpus fotografējusi un filmējusi, lai redzētu, kā tie «strādā» ne tikai Mežaparka Lielajā estrādē, kur pulcēsies aptuveni 30 000 skatītāju, bet arī televīzijas ekrānos, kur noslēguma koncertu varētu vērot ap 200 000 interesentu visā pasaulē. Viņa jau desmit gadus ir aizkadra «bitīte» producentu grupas Mēmais šovs televīzijas raidījumos, tikpat ilgi nodarbojas ar Dziesmusvētku dalībnieku ģērbšanu. Deju kolektīvi, kori, solisti… «Taisīju  kleitas, piemēram, 200 «baltajām meitenēm», kas ar Renāru Kauperu uzstājās gabalā Manai tautai,» Evija palepojas.

Jau 2016. gada maija vidū Uģa Brikmaņa zvans viņu aicināja dizainēt kostīmus 5000 deju svētku dejotājiem uzveduma Māras zeme pirmajā daļā. Protams, tik liels pasūtījums nevarēja izritināties tikai no mākslinieces mazās darbnīciņas Imantā. Atbildība deleģēta daudziem sadarbības partneriem. Tapuši arī tērpi pūtēju orķestru virsdiriģentiem Raitim Ašmanim, Haraldam Bārzdiņam, Guntim Kumičevam un Jānim Puriņam, Dziesmusvētku noslēguma koncerta vadītājiem Ingai un Gundaram Grasbergiem, vairākiem solistiem.

Bez visa nosauktā Dāboliņas «otai» pieder rozetes, ko godināšanas ceremonijā 1. jūlija rītā no kultūras ministres rokām saņems visi virsdiriģenti: «zeltains audums, kārtots ielocēs, vidū sudraba saulīte ar zelta iegrebumu — sprēslīcās, koklēs bieži sastopama saules zīme», skaidro autore.

Tradicionālā karoga kāta nagla labākajam korim savā kategorijā — arī viņas dizains. Un vēl Lielā balva, reljefa, darbietilpīgi ar rokām un mašīnu šūta rozete. Tāda jau aizceļojusi pie labākā deju kolektīva, pūtēju orķestra un koklētāju ansambļa, koru karu uzvarētājs to saņems 30. jūnijā.

«Šajā brīdī runājam par nobriedušu kultūru, par virsdiriģentiem, kas ir nacionālās kultūras simboli. Šī kultūra grib būt redzama izkoptā kvalitātē, nevis tāda, kura visu laiku izmisīgi cenšas sevi pierādīt,» pēc uzlaikošanas sapakodams Mārtiņa Klišāna tērpu un saudzīgi ietīdams plēvē kastes ar rozetēm un balvām, svētku vizuālo identitāti rezumē Uģis Brikmanis.

Mūzikas propagandas fabrika

Lielā iespēja pie Dirty Deal Audio neatnāca pēkšņi. Skaņas dizaina studija, ar kuru sadarbojas lielākās Latvijas reklāmas aģentūras un partneri Eiropā, izauga no elektroniskās mūzikas vidē labi zināma zīmola. Kultūrā audzētos muskuļus viņi tagad trenē biznesā

Uz Dirty Deal Audio Rīgas studiju jākāpj ceturtajā stāvā. «Elektroniskās mūzikas propagandas fabrika» — rakstīts uz tāfeles pie sienas. Viņi paši šo apzīmējumu vēl tikai iemēģina, stāsta Ansis Kolmanis, sēžot uz trepēm, kas no nelielās studijas izved uz ēkas jumta. Telpa iekārtota vairāk kā māksliniekiem, nevis biznesmeņiem. Studijas kodols ir trīs puiši — Dirty Deal izveidotājs un vadītājs Kristaps Puķītis un divi audioinženieri, mūziķi un producenti: ansis (Ansis Kolmanis) un NiklāvZ (Niklāvs Sekačs).

Uzņēmējdarbības motoriņš

2011. gadā kopā sanāca vairāki Latvijas elektroniskās un hiphopa mūzikas laukā aktīvi mākslinieki un izveidoja apvienību Dirty Deal Audio. Sekoja līdzi visam jaunajam vidē un vienlaikus paši to arī veidoja un attīstīja. Ja pamanīja kādu jaunu un perspektīvu mūziķi, Kristaps aicināja piedalīties pasākumos. Viņi rīkoja Latvijas elektroniskās mūzikas tīklošanās pasākumus Treniņu Trešdienas, kurās pieredzējušāki un mazāk pieredzējuši mūziķi sanāca kopā, lai atrādītu savu mūziku. Arī Baltijas reģiona mūziķu un producentu radošās nometnes Baltic Trail.

Publicētas vairākas Latvijas elektroniskās mūzikas izlases un albumi. Notika vairāki lieli elektroniskās mūzikas pasākumi mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts ietvaros un vērienīga ballīte bijušajā ūdensatrakciju parkā Akvalande neilgi pēc tā slēgšanas. «Tas, kas ir Dirty Deal Audio, laika gaitā ir mutējies un pārveidojies. No mūziķu kolektīva izveidojās kodols, kas arī ikdienā vada studijas virzību. Tas ir organiski izveidojies turpinājums,» saka Ansis. Studijas ikdienas darbs ļauj viņiem attīstīt gan biznesu, gan Dirty Deal Audio kustību.

«Reizēm šaustu sevi par to, ka viss laiks aiziet biznesā un sirdslietām neatliek laika,» atzīst Kristaps. Tomēr šobrīd apvienības prioritāte ir tieši bizness. Pirms uzņēmējdarbības attīstīšanas tā bija ikdienišķa situācija — kaut ko no savas personīgās dzīves un labklājības upurēt, lai īstenotu radošos mērķus. Piemēram, jādzīvo studijā. «Puķītis pie tā jau tiktāl bija pieradis, ka viņam liekas jocīgi, ka nenogriez sev pirkstu katru reizi, kad pasākums jāorganizē,» saka Ansis. Viņu mērķis, attīstot uzņēmējdarbību, ir būt finansiāli neatkarīgiem, veidot radošās un sociālās aktivitātes. Arī radošajās sfērās projekti, kas balstīti tikai iesaistīto entuziasmā, agri vai vēlu izbeidzas. Pietrūkst spēka. «Daži tos var izvilkt vairākus gadus, citiem spēka pietrūkst pēc dažiem mēnešiem,» saka Ansis. «Mūsos visos ir mīlestība pret radošajām un mūzikas lietām, kam katrs veltām tik daudz laika, cik vien varam, bet tam ir nepieciešams finansējums. Bet Dirty Deal Audio struktūrā esam ielikuši arī uzņēmējdarbības motoriņu. Lai ne tikai mēs paši, bet arī citi cilvēki varētu uzlēkt uz mūsu ripojošās platformas un aizbraukt līdz kādai labākai vietai.»

Izklausās pēc 2018. gada

Pirms pieciem gadiem viņi izveidoja studiju Latvijas Mākslinieku savienības veidotajā radošajā kvartālā Kombināts Māksla. Kultūras projektu atbalsta programmā Brigāde piesaistīja finansējumu telpu labiekārtošanai un tehnikas iegādei. Puišiem ir laba sadarbība ar Mākslinieku savienību, kombināta telpās rīkots gan vērienīgs gada noslēguma pasākums, gan īstenota iecere par mūzikas klubu visas vasaras garumā.

Ikdienā Dirty Deal Audio komanda strādā ar plaša spektra audiodarbiem — veido skaņas dizainu, producē un komponē mūziku, veic balss ierakstus. Ir vairākas lietas, ar ko viņi atšķiras no citām līdzīgām studijām. Pirmkārt, nozarē ir zināms viņu paveiktais. «Latvijas kontekstā tā ir mūsu pievienotā vērtība — cilvēki zina, par ko iestājamies un ko esam paveikuši elektroniskās un hiphopa mūzikas laukā, tāpēc, iespējams, izvēlas ar mums sadarboties arī komercdarbos.» Otrkārt, lai gan studija strādā arī ar audiofailu bankām, viņi piedāvā radīt oriģinālu mūziku atbilstoši klienta vajadzībām. «Ja kāds grib uztaisīt kaut ko modernāku, lai izklausās kā 2018. gadā, nāk pie mums,» saka Ansis. Tomēr tā nav viņu vienīgā specialitāte. Veidojuši arī jautrus džinglus, ierakstījuši akordeonu, un reiz Niklāvs pat remiksēja Līvu dziesmu.

Augsta darba ētika un spēja novērtēt ikvienu, kas izvēlējies sadarboties. Klientu piesaistē — ļaut runāt padarītajam, nevis atraktīvam pieteikumam. «Varbūt liekas, ka mēs esam tāds jocīgs kantoris, sākumā daudzi var nodomāt — tie jau kaut kādi jaunie džeki, reperi. Bet, kad esam izdarījuši pāris darbus, ir skaidrs, ka mums var uzticēties,» saka Ansis.

Pēdējo pāris gadu laikā viņi ir veiksmīgi iespraukušies reklāmas industrijā. «Mēs esam sevi parādījuši, bet kapacitāte atļauj vēl spraukties,» atzīst Kristaps. Studija sadarbojas ar vairākām reklāmas aģentūrām, viņi veidojuši darbus arī Itālijas nacionālajai televīzijai un tādiem pasaulē atzītiem zīmoliem kā Givenchy un Sportmax.

Nelielais kolektīvs ir gan priekšrocība, gan trūkums. Klienti novērtē to, ka viņi spēj ātri pielāgoties situācijai un precīzi uz to reaģēt. Tomēr tas nozīmē arī noteiktu darba apjomu, kas var tikt īstenots vienlaikus. «Kamēr notiek aktīvs pingpongs ar klientiem, attīstības projekti tiek iepauzēti. Un otrādi,» stāsta Kristaps. Viens no komandas tuvākajiem mērķiem ir piesaistīt vēl kādu darbinieku tieši projektu vadības laukā.

Iznākt no guļamistabas

Pirms trim gadiem Kristaps sāka vairāk laika pavadīt dzimtajā Liepājā, un Dirty Deal Audio meklēja iespējas veidot savu štābu arī tur. «Gribējām paplašināt ne tikai darba kapacitāti, bet arī darbības spektru,» saka Ansis. Viņi apspriedās ar draugu un sadarbības partneri no Itālijas, kas aktīvi darbojas videonozarē, par svaigāko jomā. Pasaulē jau tobrīd arvien pieauga interese par trīsdimensionāliem, telpiskiem skaņas ierakstiem un pēcapstrādes darbiem. Tie var papildināt virtuālās realitātes pieredzi un tikt izmantoti visdažādākajās nozarēs — tūrisma industrijā, modes skatēs, potenciāli arī reklāmā un mākslā. Telpiskas skaņas ieraksti un pēcapstrāde ir virziens, kādā nākotnē vēl vairāk iecerēts attīstīt uzņēmuma Liepājas studiju, kurā šobrīd aktīvi strādā Niklāvs, un regulāri darbojas arī Kristaps. Daļēji uz Liepāju pārcēlies arī Dirty Deal Audio vizuālais mākslinieks Mārtiņš Zutis.

Studija ierīkota, piesaistot Liepājas pašvaldības finansējumu, iegādāts binaurālais mikrofons, kas simulē cilvēka dzirdi un ļauj ierakstīt telpisku skaņu. «Ar katru dienu virtuālās pieredzes palīgierīces kļūst aizvien pieejamākas,» nosaka Niklāvs. Tehnoloģijas attīstās strauji, skanējums tiek veidots vēl telpiskāk, vēl reālistiskāk.

«Liepāja ir brīnišķīga vieta, kurā var mierā dzīvot, ēst gurķi no savas siltumnīcas un strādāt Itālijas nacionālajai televīzijai,» saka Kristaps. Dirty Deal Audio veidojusies veiksmīga sadarbība ne tikai ar pašvaldību, bet arī ar vietējo biznesa inkubatoru un Liepājas Universitātes jauno mediju mākslas studiju programmu. «Paši mācāmies un iesaistām šajā procesā arī apkārtesošos interesentus, veidojam vidi, draudzējamies ar cilvēkiem, kas šajā jomā vēlas strādāt un pilnveidot sevi.»

Atbalstīt jaunos mūziķus un nozares entuziastus ir viens no mērķiem, ko Dirty Deal Audio kolektīvs sev izvirzījis. Daudzi sāk kā guļamistabas producenti — mūziku veido mājās un ārpus virtuālās telpas vidi nav vēl iepazinuši. «Mūsu pieredze noteikti var noderēt arī citiem. Tiem, kuri šobrīd ir tur, kur mēs bijām pirms dažiem gadiem,» saka Ansis.

Kopienas attīstība motivē mūziķus, iedvesmo darboties. «Gribētos asistēt jaunajiem, kuri vēl tikai top. Bet, lai to veiksmīgi varētu darīt, mēs vēlamies būt finansiāli patstāvīgi un nodrošināt savu ienākumu avotu, tāpēc mums šobrīd bizness ir prioritāte,» atzīst Dirty Deal Audio izveidotājs. «Es vēl braucu ar opelīti, vēl neesmu veiksmes stāsts,» viņš smejas. «Mums vajag uzstādīt mērķi — pēc diviem gadiem mums jābrauc ar ekskluzīviem auto,» joku turpina Niklāvs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Iegūt līdzekļus, kas ļautu realizēt radošos projektus, veiksmīgāk pildīt elektroniskās mūzikas vēstniecības funkciju un dot savu artavu vietējās mūzikas vides attīstībā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Vēl pirms Liepājas studijas pasteidzāmies un paplašinājām Rīgas studiju, kamēr tam vēl nebijām gatavi. Šobrīd pilnveidojam to, kas mums jau ir, un pirms nākamo soļu speršanas vēlamies uz pilnu jaudu izmantot visus esošos resursus.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nebaidīties, izmēģināt spēkus un censties īstenot savas idejas Latvijā, bet rēķināties, ka sākums, iespējams, būs katastrofāls. Vairākus gadus būs nopietni jāieguldās. Un, ja arī dari to, kas pašam patīk, nepieciešams apzināties, ka joprojām svarīga darba ētika. Lielā uzņēmumā tas var paslīdēt garām, bet mazā katra kļūda uzreiz redzama, tas var celt vai graut reputāciju.

Ir iesaka

28.-30. jūnijs. FESTIVĀLS. INTROVERTĀS MĀKSLAS FESTIVĀLS DAŽĀDĀS RĪGAS VIETĀS. 28. jūnijā muzeja Rīgas Birža ātrijā uzstāsies nomadu pianists Marks Vella, kura koncertēšanas koncepts ir unikāls. Atsakoties no spožas karjeras, viņš ar klavierēm ir apceļojis vairāk nekā 40 valstu, spēlējot visneiedomājamākajās vietās. Savukārt 30. jūnijā Sv. Pētera baznīcā uzstāsies Latvijā iemīļotais čellists Metjū Bārlijs un Sinfonietta Rīga. Biļete cena 12—15 €. Bilesuserviss.lv

29. jūnijs. PASĀKUMS. DZEJNIEKU VAKARS ĶIEĢEĻU BĀRĀ BIJUŠAJĀ TEKSTILFABRIKĀ BOĻŠEVIČKA. Ar Rīgā tapušām kompozīcijām uzstāsies britu skaņu mākslinieks Džons Lo, savukārt indiešu dzejniece un māksliniece Himali Singha rādīs performanci Sapņos uz Teherānu, kuras pamatā ir telegrāfa kļūdas. Ķieģeļu bārs (jeb Brick Bar) tapis mākslas biennāles RIBOCA1 ietvaros un ir brīvības pilna vieta nekurienes vidū, kur notiek koncerti, performances, lekcijas un sporta spēles. Ganību dambis 30.

29.-30. jūnijs. IZRĀDE. DAUDZU ROKĀS VIDZEMES KONCERTZĀLĒ CĒSIS. Jaunzēlandes māksliniece Keita Makintoša aicina uz neparastu sarunu, ko veido nevis vārdi, bet taktilā un priekšmetiskā pieredze. Izrāde būs kā ekspedīcija un rituāls, kura laikā tiks aktivizēta tauste, oža un zinātkāre. Cēsu pils klētī skatāma arī mākslinieces instalācija Darbagalds. Biļetes cena 10 €. Bilesuparadize.lv

No 30. jūnija. IZSTĀDE. CIAO! NIKLĀVS STRUNKE ITĀLIJĀ. 20. GADI NACIONĀLĀ MĀKSLAS MUZEJA 4. STĀVA IZSTĀŽU ZĀLĒS. Māksliniekam laikabiedri piedēvē itāliskā sveiciena «čau» ieviešanu Rīgā. Kamēr viņa vienaudži traucās uz Parīzi, Strunke četrus gadus pavadīja Itālijā. Šis laiks rosināja latviešu modernista oriģinālo māksliniecisko izteiksmi. Izstādē līdzās kanoniskajiem darbiem skatāmi maz zināmi dabas, arhitektūras un sadzīves iespaidi. Lnmm.lv

Kinojaunumi

oooc Sicario 2: Karteļu karš / Sicario 2: Soldado. Vasara ir neredzēti rēna — kinorepertuārā jūtami mazāk Holivudas izklaides lieldarbu. Taču 2015. gada trillera Sicario turpinājums ir viens no sezonas spilgtākajiem pieturas punktiem. Narkotrillera otrās daļas režija vairs nav talantīgā kanādiešu autora Denī Vilnēva rokās, līdz ar to spriedze un vēstījums nav tik skrupulozi saausts no psiholoģiskajiem apakštoņiem. Taču arī Stefana Solimas veidotā otrā daļa ir teicams žanra kino. Filmas darbība norisinās ASV un Meksikas pierobežā, un skatītāji tiek iegremdēti robustā un brutālā kriminālajā pasaulē. Attiecību kārtošana un varas spēles izvēršas saistošā trillerī, kur lielākais uzsvars likts uz spraiga sižeta dinamikas uzturēšanu, nevis stāstniecības niansēm. Kino no 29. jūnija.

Saruna Kinomākslas jēga un nejēdzības. Kāda ir kino vērtība simtgadē? Kas gaida Latvijas kino pēc simtgades programmas — uzplaukums vai panīkums, atkal nonākot pieticīgāka budžeta apstākļos? Kas definē kinodarba veiksmi — ieņēmumi, sabiedrībā radītā rezonanse vai kas cits? Sarunu festivālā Lampa diskusijas dalībnieku vidū ir producenti Aija Bērziņa un Andrejs Ēķis, pie savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Dvēseļu putenis strādājošais režisors Dzintars Dreibergs, kinokritiķe un filmu autore Liene Linde. Sarunas moderators — kino izplatītājs Sergejs Timoņins. Lampa 29. jūnijā plkst. 16 Cēsīs, LIAA teltī.

Bezgalīgs pavediens

Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle vairākās izstādēs demonstrē daudzpusību un šķetina atšķirīgas tēmas

Ja ar festivālu saprotam īpašu notikumu kopumu, kas sumina sasniegumus kādā kultūras jomā, pulcē ļaudis ar līdzīgām interesēm, pārsteidz ar košām krāsām un daudzveidību, tad — Rīgā šovasar norisinās tekstilmākslas festivāls. Tomēr ar šo apzīmējumu nevēlos norādīt uz nosaukuma — 6. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle Tradicionālais un laikmetīgais — maiņu, bet gan īpaši izcelt faktu, ka galvaspilsētā atklātas trīs lielas un vairākas mazākas šim mākslas veidam veltītas izstādes. Turklāt tās papildina radošās darbnīcas un citi notikumi.

Kā jau festivālā, arī šajā triennālē ir savi «hedlaineri». Galveno ekspozīciju Identitāte izstāžu zālē Arsenāls ievada trīs viesmākslinieku darbi. Šīla Hiksa, kuras darbu retrospekcija šogad bija skatāma Pompidū centrā Parīzē, iekaro telpu ar monumentālu tekstila skulptūru, Džons Ēriks Rīss pārsteidz ar tehniski ārkārtīgi smalku gobelēna tehnikā austu pērļu mētelīti, no kura skatītāju uzlūko cilvēku sejas. Turpat pie ieejas izstādīti arī poļu klasiķes Magdalēnas Abakanovičas lielformāta darbi.

Pārējie darbi no tuvākām un tālākām valstīm uz izstādi atceļojuši konkursa kārtībā, katram dalībniekam interpretējot ekspozīcijas moto «identitāte». Rezultāti ir dažādi — no ļoti personiskiem līdz vispārēju, globālu tēmu risinošiem. Galvenais secinājums — šķietamā piesaiste materiālam neierobežo, bet, tieši pretēji, atklāj nebeidzamas tā interpretācijas iespējas, pilnībā attaisnojot triennāles nosaukumu Tradicionālais un laikmetīgais. Izšūta vaskadrāna no Lietuvas un izšūti bijušās Dienvidslāvijas savulaik attīstītās tekstilrūpniecības vilnas apģērbi. Instalācijas un risinājumi plaknē, kas atgādina gleznas no auduma un visdažādāko materiālu pavedieniem. Vilna, pērlītes, optiskā šķiedra, metāls un krastā izskaloti koka sprungulīši. Faktūras un tekstūras, kurām gribas pieskarties, bet jāskatās tikai ar acīm. Kā nekā, eksponāti nav vis sienas segas un lupatu deķi, bet augstvērtīgi mākslas darbi. Izstādes iekārtotājs ir mākslinieks Mārtiņš Heimrāts — latviešu tekstilmākslas virzītāja, Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas dibinātāja Rūdolfa Heimrāta dēls. Lai arī loģiski, ka šī pēctecība īpaši uzsvērta netiek, ir patīkami to apzināties.

Tekstilmākslas izzināšanas pastaigu turpinot, turpat Vecrīgā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs piedāvā izstādi Gobelēnu krāsas no Francijas vēsturiskās Mobilier national kolekcijas. Kā norādījusi kuratore, Gobelēnu manufaktūru Parīzē, Bovē un Savonrī tekstiliju ražošanas departamenta direktore Marī Elēna Masē-Bersanī, «ekspozīcijā iekļauto 15 gobelēnu izvēles pamatā ir krāsa un tās noteicošā loma aušanas mākslā. Gobelēni kā kustīgas sienas veido ekspozīcijas arhitektūru, nenorobežojot telpu pilnībā un rosinot apmeklētājus aplūkot darbus no abām pusēm».

Pirms izstādes darbu atlases Masē-Bersanī viesojusies muzejā, lai novērtētu zāli — 13. gadsimta romānikas stilā celto Sv. Jura baznīcu. Vizīte ir attaisnojusies — reizēm vēsturiskā telpa disonē ar izstādītajiem darbiem, taču šoreiz tie viens otru lieliski papildina. Gadsimtu gaitā lolotā aušanas tradīcija nav smaga un putekļaina, bet dzīvīga un izteiksmīga. Gobelēnos pārtapušas izcilu meistaru Anrī Matisa, Huana Miro, Lekorbizjē un citu skices. Viņu vidū arī pašmāju tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs, kura darbi tapuši Parīzes un Bovē manufaktūrās.

Rozenberga gobelēni ir triennāles vienojošais elements. Tie skatāmi gan izstādē Identitāte, gan ekspozīcijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tos veiksmīgi papildina arī vitrīna ar aušanas procesā izmantotajiem materiāliem — krāsu paraugiem, diegu šķeterēm un spolītēm. Savukārt Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē skatāma Rozenberga personālizstāde Transfigurācija. Tajā, lai arī atsaucoties uz tradicionālo aušanas tehniku un klasisko sienas segas formātu, mākslinieks vilnas un linu vietā izmanto sintētiskas šķiedras un transformē mākslīgo kristālu struktūru un mikroshēmu grafiskos risinājumus.

Par nelielu mīnusu varētu uzskatīt informācijas trūkumu, kas neļauj šo «festivālu» uzlūkot kā veselumu. Tiesa, katras izstādes aprakstā norādīts, ka tā norisinās triennāles ietvaros, tomēr nenāktu par ļaunu, ja arī katrā izstāžu vietā būtu norādes uz pilnu triennāles programmu, līdzīgi kā pērn tas tika risināts vērienīgajā Romanam Sutam veltītajā projektā. Šāds pavediens, izritināts no vienas vietas uz otru, ļautu vieglāk uzzināt par visām trim centrālajām izstādēm, tā pilnībā aptverot triennāles krāšņumu. Turklāt triennāles darbi šovasar eksponēti arī Rīgas Sv. Pētera baznīcā, mākslas galerijā Apsīda un Mencendorfa namā.

Identitāte

Izstāžu zālē Arsenāls. Līdz 16. sept.

Gobelēnu krāsas

Mūsdienu gobelēni no Mobilier national kolekcijas Francijā. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Līdz 30. sept.

Transfigurācija

Egila Rozenberga personālizstāde. Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Līdz 26. aug.