Diena: 26. jūnijs, 2018

Teātra jaunais direktors neredz iemeslu pārtraukt instalācijas izvietošanu ozolu alejā

Jaunais Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba, kurš trešdien sāks oficiāli pildīt savus amata pienākumus, turpinās iepriekšējā direktora Ojāra Rubeņa iesākto un neredz iemeslu pārtraukt iesākto – dizaina biroja H2E konkursā uzvaru guvušās 2,5 metru augstās tērauda instalācijas Laika priekškars izvietošanu dārznieka Georga Kūfalta izveidotajā simtgadīgajā ozolu alejā pie teātra. Uz jautājumu, kā Vimba vērtē ideju izvietot tērauda instalāciju vēsturiskā ozolu alejā, viņš Ir atbild: “Neviens nav kompetentāks par [žūrijas] komisiju.”

Projekts uzvarēja pašvaldības konkursā par Latvijas simtgadei veltītu pilsētvides objektu, un tā izveidei dome ir gatava tērēt 135 000 eiro. Instalāciju ar vēsturiskiem gadskaitļiem bija paredzēts uzstādīt līdz 4. maijam, bet sabiedrības un vides draugu protestu dēļ objekta uzstādīšana tika atlikta un Rīgas dome piesaistīja arboristus no uzņēmuma Labie koki, kas veica alejas ozolu novērtējumu. Uzņēmuma vadītājs Edgars Neilands atzina, ka rakt un betonēt pie koku saknēm nedrīkst, jo tādējādi būtiski tiktu apdaudēti koki. Arboristi uzņēmās nomainīt zemi ozoliem pie saknēm un konsultēt instalācijas uzstādīšanā alejā.

Aprīlī Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs (GKR) vienojās ar arboristiem, ka koku saknes “atsegs ar saudzīgu gaisa strūklas pūšanas metodi”, “atzīmēs vietas, kurās var tikt ieurbti skrūvpāļi”, “aizbērs sakņu sistēmu ar jaunu, irdenu augsni”.

Nacionālā teātra jaunais direktors Vimba šā projekta turpināšanu uzskata par savu pienākumu un neredz iemeslu pārtraukt Rubeņa iesākto. Tērauda instalācija, viņaprāt, veidos sakārtotu un ainavisku vidi.

Ir jau rakstīja, ka sabiedrība pauda bažas par ozolu alejas stāvokli pēc augstās instalācijas uzstādīšanas – aprīlī biedrība Dabas retumu krātuve savāca 203 parakstus alejas aizstāvībai un iesniedza vēstuli ar tiem RD Īpašuma departamenta Būvniecības pārvaldē.

Farmācijas sistēmas kļūmju rezultātā cieš pacienti

Pirms mēneša pie manis pēc jurista padoma griezās divu bērnu māmiņa par tēmu, kura skar jebkuru no Latvijas iedzīvotājiem – medikamentu pieejamība. Viņas satraukumu radīja situācija aptiekā, kas atrodas kādā no Rīgas slimnīcu teritorijām, kur daktera izrakstītās zāles nopērkamas par minimālai algai pietuvinātu summu, bet citās aptiekās ārpus slimnīcas teritorijas šis pats medikaments ir par daudz zemāku cenu.

Lai arī šķiet, ka Latvijā medikamentu pieejamības jomā jau pirms laba laika tika ieviesta kārtība, tomēr jāatzīst, ka, pētot šo tēmu dziļāk, atklājās vairāki zemūdens akmeņi, kas vai nu nejauši nogrimuši likumdošanas izmaiņu straumē, vai arī valdība, ierēdniecība un tai pietuvinātie farmācijas speciālisti apzināti piever acis un airē uz priekšu.

Pievēršoties šai būtiskajai tēmai, esmu veikusi padziļinātu izpēti, apzinot 30 dažādu slimību pacientu organizāciju viedoklus (piemēram, diabēta, kaulu slimību, asinsvadu slimību u.c.) no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī izpētījusi aptieku izvietojumu Latvijas teritorijā.

Kā tas bija sagaidāms, daļa pacientu sūdzējās par e-veselību, tomēr izkristalizējas trīs citas ārkārtīgi nopietnas problēmas, kas ierobežo Latvijas iedzīvotāju vienlīdzīgas tiesības medikamentu pieejamībai – it īpaši, ja salīdzinām ar situāciju citās ES dalībvalstīs. Balstoties uz apkopoto informāciju, organizācija IMPACT 2040 aicinās Latvijas pacientu organizācijas vērsties ar iesniegumu Eiropas Komisijas SANTE direktorātā ar lūgumu sadzirdēt pacientu viedokli par medikamentu pieejamību un veicināt Latvijas ierēdniecību novērst konstatētās nejēdzības.

Lūk, būtiskākās problēmas, uz ko norāda pacientu organizāciju pārstāvji:

Pirmkārt: Aptieku bloka noteikumu butaforija

Kā no prakses zināms, slimnīcas nodrošina ne jau visus medikamentus, kuri pacientam ir nepieciešami. Parasti (praksē), daļai no vajadzīgo medikamentu tiek izrakstītas receptes. Lielākai daļai pacientu, kas ir spiesti uzturēties slimnīcās, ir ierobežotas pārvietošanās iespējas un tās aprobežojas ar slimnīcas teritoriju.

Līdz ar to šie pacienti, kas vienlaikus ir arī patērētāji (kas iepērkas aptiekās), Latvijā ir pakļauti aptieku ķēžu visatļautībai, kuras diktē noteikumus medikamentu pieejamībā – izvietojot viena tīkla aptiekas slimnīcas teritorijā, tādējādi nosakot maksimāli pieļaujamās medikamentu cenas un piedāvājot konkrētu ražotāju medikamentus.

Tas ir iespējams tādēļ, ka aptieku ķēdes manipulē ar likumā noteiktajiem novietojuma kritērijiem un regulāri apiet aptieku bloka noteikumus jeb aptieku izvietojuma kritērijus. Tādējādi Latvijā slimnīcu, rajona un pilsētu ietvaros dominē viena aptieku ķēde. Atbildīgās personas vien plāta rokas savā nespēcībā.

Protams, var diskutēt, ka arī aptieku nozare ir tāds pats bizness, kā jebkura mazumtirdzniecība, un brīvajā ES tirgū ir jāļauj brīvi konkurēt, pielietojot visus atļautos un neatļautos paņēmienus. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka sabiedrības veselības sistēma Latvijā, vismaz pagaidām, ir balstīta uz Latvijas iedzīvotāju nomaksātajiem nodokļiem, nevis katra Latvijas iedzīvotāja izdzīvošana ir tikai un vienīgi viņa paša problēma. Līdz ar to ētikas aspektam un atbildīgai attieksmei pret Latvijas iedzīvotāju nopelnīto un veselības aprūpes sistēmai uzticēto, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar aptiekas nozari kopumā, valsts institūciju (kontrolējošo iestāžu) iejaukšanās ir vēlama un pat obligāta, lai novērstu vai vismaz ierobežotu aptieku peļņas kampšanas instinktu.

Otrkārt: Aptieku nepietiekamība reģionos

Aptieku tīkli koncentrējušies pārsvarā lielajās pilsētās, īpaši Rīgas stratēģiskajos punktos. Taču reģionos aptieku izvietojums ir nepietiekams, vai arī konkrētā reģionā dominē viena tīkla aptiekas. Rodas jautājums – kā šāda situācija ir tikusi pieļauta un kādēļ ne Konkurences padome, ne Veselības ministrija šai situācijai nepievērš uzmanību?

Daudz ir runāts par pašu medikamentu dārdzību. Taču šāda aptieku sablīvēšanās centros, rada reģionos pacientiem papildus izmaksas – medikamentu cenai jāpieskaita ievērojamas summas, lai tik ļoti nepieciešamie medikamenti no aptiekas nonāktu līdz pacientam.

Treškārt: Valsts politikas ietekme uz veselības aprūpes pieejamību

Papildus dažu aptieku ķēžu manipulācijām ar medikamentu cenām arī valsts politika apgrūtina patērētāju pieejamību medikamentiem. Lai gan PVN ir maksājams visā ES, katra dalībvalsts pēc saviem ieskatiem nosaka šā nodokļa likmes.

Patlaban Latvijā medikamentiem (arī kompensējamiem medikamentiem) un medicīnas ierīcēm ir tā saucamā samazināta pievienotās vērtības nodokļa likme 12% apmērā un tomēr – tā ir viena no augstākajām Eiropā, liecina Eiropas Farmācijas uzņēmumu un apvienību federācijas (EFPIA) dati. Salīdzinoši – Zviedrijā, Lielbritānijā un Maltā PVN likme ir 0%, Francijā – 2,1%, Šveicē – 2,5%, Spānijā – 4%, Ungārijā un Horvātijā – 5%, Beļģijā un Grieķijā – 6%, bet kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā – attiecīgi 5% un 9%.

Līdz ar to mēs nonākam pie ļoti nepatīkamas situācijas, kad Latvijas valsts no tribīnes saka – mēs esam sakārtojuši veselības aprūpi, bet iedzīvotāji ikdienā saskaras ar situāciju, ka veselības aprūpe sāk aizvien vairāk kļūt nepieejama.

Mēs ar iesniegumu Eiropas Komisijas SANTE direktorātā vēlamies panākt, lai no valsts puses aktīvāk tiktu pārraudzīta situācija aptieku jomā, jo pretējā gadījumā zāļu cenas var turpināt augt vēl un vēl, Veselības ministrija un Konkurences padome apskatītos reālo situāciju aptieku ķēžu izvietojumā ne tikai pilsētās, bet arī reģionos, bet valdība padomātu, vai tiešām valsts budžets ir jāpapildina uz slimu Latvijas iedzīvotāju rēķina.

 

Autore ir starptautisko tiesību juriste

Lai galvojuma saistību uzņemšanās nekļūtu par svešu parādu cilpu

Vairums (65%) Latvijas iedzīvotāju pauž gatavību kļūt par galvotāju citas personas kredītam, ja saņemtu šādu lūgumu, – liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā aptauja[1]. Lai gan šāda rīcība ir apsveicama dažādās krīzes situācijās vai gadījumos, kad tas skar pašus tuvākos līdzcilvēkus, liela daļa iedzīvotāju līdz galam neizprot galvotāja atbildības līmeni saistību uzņemšanās brīdī un tādējādi pakļauj sevi finansiālu problēmu riskam.

Pēdējā laikā, izsniedzot prāvāku aizdevumu, aizdevēji arvien biežāk piesaista nevis galvotāju, bet līdzaizņēmēju, kas vēl vairāk uzsver kopējās saistību uzņemšanās būtību. Proti, gan galvenajam aizņēmējam, gan līdzaizņēmējam noslēgtā līguma ietvaros ir vienādas tiesības un pienākumi – tātad galvotājs vai līdzaizņēmējs ir vienlīdz atbildīgs par līgumā minēto saistību izpildi.

Diemžēl daļa Latvijas iedzīvotāju galvotāja un līdzaizņēmēja saistības izprot tikai daļēji vai tās neizprot vispār, riskējot uzņemties pilnu finansiālu atbildību par aizdevuma atmaksu gadījumos, kad galvenais aizņēmējs to nevar apmaksāt.

Zīmīgi, ka saskaņā ar aptaujas rezultātiem, pastāv cieša saistība starp iespējamā galvotāja maksājumu disciplīnu un gatavību kļūt par galvotāju citiem bez iepriekšējas situācijas analīzes. Iedzīvotāji, kuriem pašiem ir maksājumu kavējumi (15%), izceļas ar augstāku gatavību kļūt par galvotāju arī attālākiem radiem, draugiem, kolēģiem un paziņām, turklāt reizēm pat bez īpašām pārdomām ar atrunu, ka līdzcilvēkiem jāpalīdz. Līdzīgi rīkotos arī tie, kuri savulaik nenokārtotu maksājumu dēļ paši saskārušies ar grūtībām saņemt aizņēmumu (18%).

Galvojuma saistību uzņemšanās ir nopietns lēmums, kas prasa rūpīgu apstākļu izpēti un arī iespējamo seku apzināšanos. Kļūt par kādas citas personas kredīta galvotāju nozīmē uzņemties pilnas līgumsaistības, kas iekļauj maksājumu veikšanu gadījumos, kad aizņēmējs pats tos neveic. Tādējādi ikviens galvotājs ir potenciāli atbildīgs par citas personas aizņēmumu. Redzams, ka tieši tai daļai sabiedrības, kuru maksājumu disciplīna un finanšu pratība nav spīdoša, visvairāk trūkst izpratnes arī situācijās par galvojuma atbildības līmeni. Turklāt, ja paša maksāšanas disciplīna pieklibo, pastāv liels risks saņemt atteikumu kļūt par galvotāju, tādējādi liedzot iespēju palīdzēt situācijās, kad tas patiesi būtu nepieciešams.

Lai palīdzīgas rokas sniegšana, piekrītot kļūt par galvotāju līdzcilvēkiem, nekļūtu par svešu parādu cilpu pašam, pirms lēmuma pieņemšanas rūpīgi jāizsver sekojoši jautājumi:

  1. Kāda iemesla dēļ aizdevējs lūdz galvotāju? Ja tas ir paša aizņēmēja esošās/iepriekšējās maksājumu disciplīnas dēļ, kļūt par galvotāju ir riskanti un nepieciešama rūpīga apstākļu izvērtēšana. Varbūtība, ka arī jaunuzņemtās saistības aizņēmējs neveiks laicīgi un ka ar saviem līdzekļiem nāksies pieslēgties arī galvotājam, ir krietni lielāka. Līdzīgi ir gadījumos, ja aizņēmēja ienākumi ir nepietiekami, lai tas vienpersoniski aizņemtos prasīto lielo naudas summu. Ja vien tas neattiecas uz vienu un to pašu mājsaimniecību, kad kredīts tiek ņemts kopēju mērķu sasniegšanai. Savukārt, ja, piemēram, kāds no vecākiem tiek piesaistīts kā galvotājs bērna Studiju kredīta noformēšanai, šāds solis vērtējams kā pamatots;
  2. Kādi ir līguma nosacījumi? Arī galvotājam, tāpat kā aizņēmējam, ir rūpīgi jāiepazīstas ar visiem līguma nosacījumiem, lai iesaistīšanās brīdī būtu skaidras visas iespējamās sekas un potenciālā atbildība, kas pilnībā vai daļēji jāuzņemas galvotājam;
  3. Cik lielas kopējās saistības attiecībā pret saviem ienākumiem vari uzņemties? Ja kļūsti par galvotāju citas personas kredītam, tam var būt būtiska ietekme situācijās, kad pats vēlēsies saņemt aizņēmumu. Galvoto saistību apmērs ietekmē tavu kredītspēju, tādēļ svarīgi saprast, cik lielas kopējās saistības attiecībā pret saviem ienākumiem vari uzņemties, lai aizņēmumi neradītu slogu tavai finanšu situācijai;
  4. Vai varēsi galvoto aizņēmumu atmaksāt? Dzīvē gadās absolūti neparedzēti notikumi, tāpēc galvojuma saistību uzņemšanās brīdī jābūt gatavam arī situācijai, kad tev būs jāpārņem daļēja vai pilna maksājumu veikšana pat, ja sākotnēji šķiet, ka varbūtība ir niecīga. Pirms uzņemties galvotās saistības, tikpat nopietni ir jāizvērtē arī savas iespējas nākotnē šos kredītus atmaksāt;
  5. Vai esi gatavs saistībām ilgtermiņā? Parakstot līgumu par galvojumu, tā atsaukšana nav iespējama. Līdz ar to pārdomāšanas iespēja netiek dota, ja vien tavā vietā netiek piesaistīts cits galvotājs un/vai izmaiņas apstiprina arī naudas aizdevējs, kā arī šīm izmaiņām piekrīt pats aizņēmuma ņēmējs.

 

Autori ir Evija Kropa, Swedbank Finanšu institūta eksperte, Reinis Jansons, Swedbank Finanšu institūta vadītājs

[1] Swedbank Finanšu institūta aptauja par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret galvojuma saistībām veikta sadarbībā ar Snapshots 2018. gada maijā. Tajā ar interneta aptaujas palīdzību aptaujāti 700 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem

Pašvaldības par izglītības reformu: lēnāk, lai neiebrauc auzās!

Jaunā izglītības satura reforma, pie kuras ministrija un plaša ekspertu komanda bija strādājusi pusotru gadu, pēdējos mēnešos tika pēkšņi sabremzēta Saeimā. Sākotnējai Izglītības ministrijas iecerei, ka reforma jāievieš bērnudārzos no šā rudens, bet skolās no 2019. gada septembra, Saeimā nebija politiska atbalsta un beigās tika panākts kompromiss — reformu pārbīdīt par gadu. Tāpat ministrija atteicās no ieceres skolas gaitu sākumu noteikt no sešiem gadiem.

Būtisks spēks, kas Saeimā stājās pretī ministrijas plāniem, bija Latvijas Pašvaldību savienība. Lai detalizētāk uzzinātu pašvaldību argumentus, “Ir” aptaujāja visus LPS valdes locekļus. Uzdevām viņiem šādu jautājumu:

Kāpēc LPS iebilda pret izglītības satura reformas ieviešanu atbilstoši Izglītības ministrijas plānam no šā gada septembra bērnudārzos un no 2019. gada septembra skolās?

 

Ligita Gintere, Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētāja, Jaunpils novada pašvaldības priekšsēdētāja:

Mēs vēlamies, lai reforma notiek, tomēr par saturu gribētu būt skaidrībā, kā tad tas būs — vai mums mācīs tikai par Valentīndienu vai Masļenicu, vai tomēr arī latviešu tautas tradīcijas tiks apskatītas? Pēc mācību satura izklāsta mums nerodas pārliecība, ka visas mūsu pamatvērtības tiks ietvertas. Citādi, protams, ejam uz reformām.

Mums patīk salīdzināties ar igauņiem, bet karjeras izglītība ir izsvītrota no jaunajiem piedāvājumiem un uzņēmējdarbība arī. Tad atkal rodas jautājums — mēs mācīsim tikai apkalpojošo personālu? [Uzņēmējdarbība] lai ir citiem, augstākas rases cilvēkiem, kādiem citiem izredzētajiem, bet vidējam latvietim vajag tikai mācēt apkalpot viņus?

Ir daudzas lietas, par ko esam aizdomājušies — vai mēs paši sevi neizmainām sīknaudā un neizputinām, cenšoties uz globalizāciju? Par daudz pa gaisu aizejam. Pamatvērtības tepat vien ir, un kas tad cits mums tās noteiks, ja ne mēs paši? Ko tad mēs beigās gribam, lai tas jaunietis prot — kāda ir viņa vērtību bagāža? Mēs gribam kvalitatīvu izglītību, lai tā tiešām būtu pieņemama mūsu bērniem. Citādi tie, kas ir spējīgi maksāt, savus bērnus aizsūta uz ārzemju privātskolām, bet pamata latvietis ies apšaubāma satura skolā. Es domāju, tas nav neviena mērķis. Tomēr vēl vajadzētu pastrādāt, lai mums visiem tā pārliecība [par reformu] ir pilnīga.

Gints Kaminskis, LPS priekšsēdis:

LPS atbalsta izglītības satura reformu un saskata būtiskus argumentus tās nepieciešamībai. Reformai jābūt pārdomātai un aprobētai izglītības sistēmā. Mērķis — prasmēs balstīta izglītība — ir pareizs. Diskusijas rada neziņa un pēdējā brīža steidzamība, kā arī šaubas par kvalitātes trūkumu un satura piepildījumu. Bažas ir, ka projekta rezultātā tapušais “Mācību satura apraksts ”, kas tiek uzskatīts par jauna izglītības standarta projektu, faktiski nav pieejams. Līdz ar to grūti novērtēt piedāvāto grozījumu pamatotību un būtību.

To, ka sabiedrība vēlas iesaistīties reformā un ir milzīgi daudz neskaidrību, apliecina notikusī sabiedriskā apspriešana. Mācību priekšmetu asociācijas, pedagogi, skolas, sabiedriskās organizācijas iesniedza vairāk nekā 800 dažādus priekšlikumus. Nav skaidrs, vai šie priekšlikumi ir vērtēti, jo informācija par to neparādās.

Pašvaldības ar saviem līdzekļiem piedalās uz prasmēm balstītas izglītības pilotprojektā, kas tiek realizēts 100 Latvijas skolās. Pagaidām gan nav neviena šā pilotprojekta rezultātu apkopojuma. Atstāta novārtā tāda vērtība kā līderība, netiek runāts par uzņēmējdarbību, karjeras izglītību, kā atsevišķa joma nav izdalīta latviešu valoda un literatūra, nekritiski tiek izmantota citu valstu pieredze.

Gints Kukainis, LPS priekšsēža vietnieks, Novadu apvienības priekšsēdētājs, Smiltenes novada domes priekšsēdētājs:

LPS nav pret pārmaiņām. Izvirzītais IZM mērķis ir saprotams, bet ne pilnībā ir saprotams, kā tas tiks realizēts, ir vairāki neskaidri jautājumi. Piemēram, par sešgadniekiem nav izprotams mācību saturs (programma, mācību līdzekļi, mācību vide). Nav skaidri mācību satura dokumenti — standartu projekta nav, ar konceptuālām idejām ir par maz.

LPS ir gatavs turpināt diskusijas, atrast labākos risinājumus. Smiltenes novadā mēs īstenojām visai sarežģītu izglītības reformu pilsētas skolās, apvienojām trīs izglītības iestādes. Tas nebija viegli, bija daudz nezināmo un risku, daudzas lietas mēs risinām vēl šodien. Tieši tāpēc, lai būtu mazāk nezināmo un mazāk risku, ir jābūt daudz lielākai skaidrībai par reformu.

Andris Rāviņš, LPS priekšsēža vietnieks, Jelgavas domes priekšsēdētājs:

Līdz šim nav sniedzis Ir atbildes, devies komandējumā.

Dainis Turlais, Rīgas domes deputāts:

Konkrētajā LPS valdes sēdē nepiedalījos. Izglītības problēmas Latvijā nav vienkārši aktuāla tēma, tā ir valsts attīstības viena no vissvarīgākajām nozarēm. Pašvaldības ļoti rūpīgi strādā ar bērniem un jaunatni, tādēļ arī aktīvi iesaistās valsts izglītības sistēmas pilnveidošanā, sadarbībā ar Izglītības ministriju.

Vents Armands Krauklis, Reģionālo attīstības centru apvienības pārstāvis, Valkas novada domes priekšsēdētājs:

RACA esam rīkojuši regulāras tikšanās gan ar IZM politisko vadību, gan speciālistu līmenī. RACA kopumā atbalsta pārmaiņas izglītībā, vienīgi uzkata, ka kardināli jāmaina sākumskolu finansēšanas modelis. Diskusijas un pieejamie dokumenti diemžēl parādīja, ka IZM nav paveikusi savu mājas darbu un nespēj atbildēt uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Pēc vairākkārtīgiem lūgumiem tā arī neesam saņēmuši konkrētas atbildes, kāda mācību vide pašvaldībām būs jānodrošina sešgadniekiem, ja tie sāks skolas gaitas 1. klasē, nav pilnas skaidrības arī par mācību līdzekļiem un programmu. Lai izpildītu prasības (kad tās būs zināmas), pašvaldībām ir vajadzīgs vismaz gads budžeta plānošanai, iepirkumiem utt. Savukārt mācību satura būtiskākais trūkums, mūsuprāt, ir tas, ka nebija paredzēts pienācīgā apjomā mācīt uzņēmējdarbību, karjeras izglītību — Igaunijā tam ir atsevišķis modulis. Saturā ļoti maza vērība pievērsta ekonomikai. Diskutabls ir latviešu valodas un literatūras apvienojums ar citām valodām. Vairāk būtu jāakcentē kora dziedāšana. Ja Saeima un IZM ātri veiktu nepieciešamās korekcijas, tad var virzīties uz priekšu.

Māris Sprindžuks, Pierīgas pašvaldību apvienības pārstāvis, Ādažu novada domes priekšsēdētājs:

Kopumā kompetenču izglītība ir solis pareizā virzienā, tikko pats biju Somijā un redzēju, kā tas strādā. Es arī valdē šo viedokli paudu, ka principā atbalstu reformu. Ir elementi, kas nav izdomāti — tie paši sešgadnieki. Nav skaidrs, vai viņi paliek skolā vai bērnudārzā, vai viņiem ir jāguļ vai nav jāguļ… Pašvaldībām ir jāsaprot, kā to nodrošināt. Daļa bērnu ir privātajos dārziņos, un tad sanāk, ka sešgadnieks vairs nesaņem dārziņa subsīdiju, bet to maksājumu, kas ir par skolēnu, un tas ir trīsreiz mazāks. Tie ir praktiskas dabas jautājumi, kas nav izdomāti un atrisināti.

Noteikti ir jāstrādā arī ar pedagogiem. To arī Somijā mums pateica, ka reformas izdošanās jau nav metode kā tāda, bet investīcijas pedagogos — tās ir apmācības, metodikas, pieredzes apmaiņa.

Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka ministrija šauj ārā vienu reformu pēc otras, un kaut ko līdz galam nav izdomājusi. Pašvaldības redz, ka ir tādi kā izmēģinājuma trusīši, ka testē viņu sāpju slieksni un vienā brīdī saka — esam pret, beidziet mūs te tiranizēt. Mēs darām darbu, nodrošinām pakalpojumu, nu ko jūs no mums gribat? Bet patiesībā tā taisnība ir pa vidu.

Aivars Okmanis, Tehnisko problēmu komitejas priekšsēdētājs, Rundāles novada pašvaldības priekšsēdētājs:

Principā mēs nemaz nevaram pateikt savu viedokli — atbalstām vai neatbalstām, jo nav zināmi praktiskie risinājumi. Izglītības ministrija skrien ar konceptuālu jautājumu, bet mums kā praktiķiem, kam tas jārealizē, interesē, kā tas notiks. Vai pirmsskolas skolotāji drīkst būt sākumskolas skolotāji? Diplomos rakstīts «pirmsskolas skolotājs», vai tagad skolā drīkst pieņemt arī tādu, kas ir pirmsskolas skolotājs un viņš var mācīt 1. — 4. klasei? Vai tiks nodrošinātas dažādas likuma izmaiņas, lai tas viss notiek? Tāpat nav zināms, kādas prasības ir telpām, [būtu] jāizdomā tagad līdz rudenim — vai mēs skolā to organizējam, vai bērnudārzā. Principā es varu teikt, ka mēs atbalstām [reformu], bet ir ļoti daudz to prakstisko jautājumu. Ministrija arī par saturu runā, runā, ka vajag, bet to reālo saturu nerāda un nepastāsta, kā tas būs. Tas mums rada bažas — ka palaižam jaunu lietu neizdomājot, bet mēs esam tie, kuriem tas ir jāievieš.

Guntis Libeks, Veselības un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs:

LPS viedoklis balstās uz Izglītības komitejas formulētu viedokli, ko atbalstījuši arī valdes locekļi.

Pirmkārt, par mācībām 1. klasē no 6 gadu vecuma — nekādas informācijas un skaidrojuma no IZM nav bijis, izņemot Kārļa Šadurska publiskos izteikumus (kuri ir maldinoši), ka nekas jau nemainīsies, tikai bērnudārza sešgadnieku grupu nosaukšot par 1. klasi. IZM speciālisti apgalvo, ka paredzēts cits “standarts”, citādāka programma, kuru neviens nav redzējis. Kādiem pedagogiem būs atļauts strādāt 1. klasē? Pirmsskolas vai sākumskolas, vai abiem? Līdz cikiem jānodrošina mācības un uzturēšanās iestādē? Es kā pašvaldības vadītājs, nodarbojos ar minējumiem, izejot no ministra publiskajiem izteikumiem.

Otrkārt, par kompetenču satura ieviešanu. Mēs ieklausāmies savos skolu vadītājos un skolotājos, kuri principā atbalsta izmaiņas. Tikai atkal ir nekonkrētība un neskaidrība. Kad būs jaunās mācību grāmatas? Kur ir klašu mācību programmas izklāsts? Pašvaldībai nav informācijas, vai būs vajadzīgi papildu materiāli ieguldījumi. Skolotāji saprot, ka iecerētajā tempā to nevarēs izdarīt kvalitatīvi un viss tiks atstāts pedagogu atbildībā. Uzskatu, ka Saeimas lēmums par termiņu pagarināšanu bija atbildīgs, pretstatā  Šadurska viedoklim.

Uldis Kristapsons, Pāvilostas novada domes priekšsēdētājs:

Skaidrs, ka kaut kādai reformai ir jābūt, un vairāk vai mazāk to mēs jau redzam. Es nezinu, vai esam gatavi tūlīt uz kompetenču izglītību, manuprāt, tur vajag vairāk skaidrojošās lietas pašām skolām. It kā jau ir mācīts un darīts, bet mēs par daudz strauji skrienam, man ir tāda sajūta. Varbūt nevis ar spēku to darīt, bet tiešām izskaidrojot visu, izanalizējot plusus un mīnusus, kādi varētu būt.

Aivars Mucenieks, Ventspils novada domes priekšsēdētājs:

Pārrunājot ar speciālistiem IZM virzītos plānus, manā skatījumā visi šie jaunie termini — kompetences, jaunais saturs — šobrīd ir tikai tukša čaula bez satura. Nekur nav minēts un nav plāna, kā notiks pedagogu izglītošana, cik gadus tas prasīs. Šobrīd nav sagatavots neviens mācību materiāls. Vai tad jauno saturu balstīs uz veco metodiku un mācību līdzekļiem? Vai skolas ir pielāgotas un modernizētas jaunajam saturam? Cik finanšu līdzekļus, no kādiem avotiem un cik gadus vajag, lai to visu nodrošinātu?

Es atbalstu viedokli, ka nav 19 gadus vecam jaunietim jādeldē skolas sols, bet vai tāpēc ir jāsāk iet pirmajā klasē no sešiem gadiem, es apšaubu. Šobrīd skolās tik daudz neracionāli tiek izmantots mācību laiks, piemēram, kad tiek izliktas atzīmes un faktiski mācības ir beigušās, tas notiek nedēļu pirms ziemas brīvlaika un ne mazāk kā divas nedēļas pirms vasaras brīvlaika. Cik racionāli tiek izmatotas skolās projektu nedēļas? Tātad vismaz vienu mēnesi gadā tiek skolas laiks patērēts pilnīgi neracionāli. Ja manu viedokli kāds uzklausītu, tad ar abām rokām atbalstītu jaunu mācību programmu, ka skolēni skolā pavadītu 11 gadus un mācītos no 7 līdz 18 gadu vecumam — ticiet man, to var izdarīt ļoti vienkārši.

Aigars Pušpurs, Balvu novada domes priekšsēdētājs:

Neesmu profesors izglītības jomā, bet, protams, esmu par izmaiņām. Ja tās izmaiņas būtu tādas pārdomātākas un precīzākas… Daudzas lietas [reformā] ir labas, un daudzas lietas tomēr būtu jāmaina vai jāpapildina. Sešgadnieki — ir daudz neskaidrību par programmu, mācību līdzekļiem un vidi.  Tāpat nav skaidra mācību satura savstarpējā saistība ar standartiem, programmām. Diezgan liels satraukums par dažu mācību priekšmetu likteni, ja standarti tiek atcelti. Viena no svarīgākajām lietām — tās izmaiņas, kas ir domātas, tas standarts nav pieejams, tāpēc ir grūti to novērtēt. Tāpēc gribētos, lai vēl būtu laiks un viss būtu detalizēti visām pusēm saprotami.

Janīna Jalinska, Daugavpils novada pašvaldības priekšsēdētāja:

Līdz šim nav sniegusi atbildes, atrodas atvaļinājumā.

Juris Dombrovskis, Ciblas novada domes priekšsēdētājs:

Sešgadnieki skolā ir galīgi garām. Ne visiem bērniem ir vienāda attīstība. Ja attīstība ir ātrāka un vecāki vēlas, lai laiž bērnu brīvprātīgi. Kas grib, kaut vai lai piecos gados laiž brīvprātīgi.

Kompetenču vai prasmju izglītība ir vajadzīga — ir jāmainās, bet tam jānotiek pakāpeniski. Vēl jāsagatavo gan pedagogi, gan klases, gan mācību līdzekļi. Tas nav tā uzreiz — lai nesanāk iebraukt auzās.

Gatis Truksnis, Jūrmalas domes priekšsēdētājs:

Līdz šim nav sniedzis atbildes.

Rihards Eigims, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas prezidents, Daugavpils domes priekšsēdētājs:

Līdz šim nav sniedzis atbildes.