VDK pētnieki aicina politiķus Saeimā pieņemt Atklātības likumu 25

Vēsturnieks Kārlis Kangeris. Foto: Evija Trifanova, LETA
Kārlis Kangeris
Print Friendly, PDF & Email

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija savus ieteikumus parlamentam un valdībai ir apkopojusi pārskatā un jau normatīvā akta projekta veidā izveidojusi Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likuma projektu. Atklātības likums šā gada maijā iesniegs Saeimā, komisija to aicina bez kavēšanās virzīt pieņemšanai 1. lasījumā, lai jau šogad darītu pieejamus sabiedrībai, publicējot internetā, būtiskus okupācijas režīma dokumentus.

Komisijas pārskats uz 2828 lapām ietver komisijas pētīto, taču tikai pirmo daļu, eksistē vēl daudzi rediģēšanas stadijā esoši, papildināmi, pagaidām nepublicēti pētījumi vismaz divu sējumu apjomā. Šis pārskats un veiktie pētījumi ļauj izprast LPSR VDK funkcionēšanu dažādās nozarēs, ļauj interesentiem lasīt kontekstuāli informāciju gan par VDK piesegstruktūru personālu, gan par VDK štata darbinieku, ārštata darbinieku, informatoru, uzticības personu, aģentu, rezidentu un citu kategoriju līdzstrādnieku lomu un vietu totalitārisma mašīnā.

Atklātības likums, kad Saeima to pieņems, savukārt dos iespēju sabiedrībai nepastarpināti iepazīties ar dokumentiem, kas atspoguļo šīs mūsu Latvijas vēstures skumjās lappuses.

Likums paredz publicēt internetā ne vien VDK aģentu kartotēku kā negrozītus, čekas veidotus dokumentus, bet arī publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūras personas kadru lietu kolekcijas lietas, LKP Centrālās Komitejas (CK) biroja protokolus, VDK ziņojumus LKP CK, kas parāda, ka okupācijas režīma Padomju Savienības Komunistiskā partijas vadība un LKP kā tās filiāles vadība ir bijušas represiju un kontroles iecerētājas, vadītājas un organizētājas kopā ar daudzām LPSR institūcijām, bet VDK aģenti ir viens no zemākajiem ķēdes posmiem totalitārās varas realizēšanā.

Tiesas procesi ir bezjēdzīgi

Atbilstoši komisijas locekļa, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāja Jura Stukāna veiktajai tiesu prakses analīzei sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās konstatēts, ka no likuma «Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu» spēkā stāšanās līdz 2018. gada martam, kad sniegts ziņojums zinātniskajā konferencē «TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti», tiesas ir izskatījušas 300 lietas par sadarbības ar VDK konstatēšanu. Stukāna tiesu prakses analīze atklāj, ka nospiedošā vairumā gadījumu šie tiesas procesi ir bezjēdzīgi specifiski izveidota tiesas procesa dēļ. Piemēram, tiesnesim nav objektīvās izmeklēšanas pienākuma kā administratīvajā procesā, kad pati tiesa uzaicina lieciniekus, izprasa dokumentus, lai iegūtu patiesu pagātnes notikumu ainu. Tā vietā izmantoti kriminālprocesa principi. Ja prokurors uzskata, ka persona nav sadarbojusies, tiesa nevar lemt citādi.

No sabiedrības interešu viedokļa var jautāt, kāda ir jēga procesiem, kas nodrošina personas ar juridiska fakta konstatēšanu, acīmredzami neizzinot īstenību? Tiesnesis Juris Stukāns savos pētījumos norāda, ka šis likums ir zaudējis jēgu un process atceļams.

Jāizvērtē okupācijas iestāžu dokumenti

VDK dokumenti šā jēdziena visplašākajā nozīmē atbilstoši likumam ir dokumentēta informācija, kuras autors vai adresāts ir VDK – institucionālā sistēma, kas aptver institucionālu un funkcionālu padotību, šīs sistēmas un to veidojošo elementu vēsturiskās formācijas, personālu –,  kuras “saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbību”, kas atrasta “VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās”, turklāt ar pēdējām jāsaprot arī piesegstruktūru telpas,  un kuras kopums sniedz liecības par VDK štata vai ārštata darbiniekiem.  Jau 1994. gadā izveidojot šo likumu Ministru prezidenta vietnieks, tieslietu ministrs Egīls Levits uzsvēra, ka likums nodod izvērtēšanai “Valsts drošības komiteju kā galveno, kaut gan nebūt ne vienīgo okupācijas institūciju, kura realizēja okupācijas politiku Latvijā”. Līdz ar to kā no zinātniskā, tā no juridiskā viedokļa pareizi būtu vērtēt visus okupācijas iestāžu dokumentus to kopībā.

Faktiski visi okupācijas valsts varas radītie un tās rīcībā nonākušie dokumenti PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā pelnījuši līdzīgu statusu un aizsardzības līmeni kā VDK dokumenti. Tāpat sabiedriski un valstiski svarīgi līdzīgi attiekties arī pret PSRS un Vācijas Reiha okupācijas laika periodiskajiem izdevumiem un propagandas līdzekļiem. VDK dokumentu un citu līdzīgas nozīmes dokumentu atklātība Latvijas Republikas tiesiskajā sistēmā pieder pie šīs sistēmas informācijas atklātības kodola gan tāpēc, ka atklāj valstiskuma pamatus, gan arī tāpēc, ka ir efektīvs līdzeklis Latvijas Republikas Satversmes normu par totalitārisma nosodīšanu un svešo varu upuru pieminēšanu īstenošanai.

Faktiskās neatkarības atjaunošanas divdesmit astoņi gadi ir pierādījuši, ka dažādām okupācijas režīmu dokumentu grupām Latvijas Nacionālajā arhīvā ir dažāda pieejamība, dažāds pieejamības statuss. Praksē pašreizējais regulējums nozīmē, ka dokumenti vai nu ir vāji pieejami sabiedrībai, vai nav pieejami. Piemēram, tikai 2017. gadā, pateicoties komisijas centieniem, valdība pirmoreiz Latvijas vēsturē pieņēma lēmumu, kas atļauj privātpersonām arhīvā fotografēt dokumentus. Demokrātijas nostiprināšanas un publiskās atmiņas veidošanas vārdā pastāvot pašreizējiem starptautiskās drošības izaicinājumiem, tajā skaitā Krievijas Federācijas agresīvās politikas dēļ, iekavētais ir ar steigu jāatlīdzina.

Zinātniskā izpēte nav morāles tiesa

Komisijas piedāvātais risinājums ir plašāks nekā tikai publiskošana, nododot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur var būt dažāds pieejamības regulējums, kā, teiksim, ar bēdīgi slaveno LPSR VDK pretizlūkošanas informācijas nodrošinājuma automatizētās sistēmas «DELTA Latvija» anonimizēto versiju, piekļuves nosacījumi kurai ir tik ierobežojoši (pat zinātniskās izpētes komisijai bija aizliegts norakstīt personu vārdus un uzvārdus no datora monitora), ka faktiski kompleksa pētniecība nav iespējama, bet individuālai izpētei šādos apstākļos nepieciešami daudzi gadi. Komisijas risinājums ir iedarbīgs un laikmetīgs – publicēt atsevišķas dokumentu grupas internetā arhīva tīmekļa vietnē, lai ar tiem var iepazīties visa sabiedrība – pētīt, analizēt, salīdzināt, komentēt, galu galā – noliegt, atspēkot un citādi diskutēt.

Zinātniskā izpēte nav morāles tiesa un tā nevar izvērtēt cilvēku iekšējos apsvērumus, morālo motivāciju un apstākļus, ko var sniegt dzīvie šo notikumu dalībnieki.

Diskusijai sabiedrībā jānorit daudzos līmeņos – ne tikai apspriežot kādas ļoti atpazīstamas personas, bet ikvienā pašvaldībā, uzņēmumā, nozarē, atklāti un godīgi debatējot par sarežģīto pagātni. To nevar veikt, ja dokumenti arhīvā būtu pieejami tikai pāris desmitiem vai pāris simtiem zinātnieku.

Likums risina to, lai okupācijas režīmu dokumentiem dotu tiesisku izņēmumu fizisko personu datu aizsardzības, tiesību aizmirst un citos jautājumos, proti, atbilstoši Satversmes ievadā ietvertajam totalitāro režīmu nosodījumam sabiedrības leģitīmā interese par šiem dokumentiem bieži ir būtiskāka, aizsargājamāka par atsevišķu fizisko personu tiesībām. Tā arī likumprojekts paredz, ka tiesības tik aizmirstam un tiesības ierobežot datu apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās rezultātu publicēšanu par laiku līdz Satversmes darbības pilnīgai atjaunošanai – Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijā. Daļēji likumprojekts risina arī jautājumu par Vispārējās datu aizsardzības regulas 153. daļā iekļautajām Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībām ar nacionālo likumdošanu veidot izņēmumu, kas veicina publicistiku, žurnālistiku, zinātni.

Publicējamo dokumentu grupas

Publicējamo dokumentu grupas, kas rosinātas Atklātības likumā, varu nosacīti iedalīt dažās lielās grupās: pirmkārt, okupācijas režīma vadības dokumenti –  LKP CK vadība, LPSR MP un LPSR AP vadība LKP CK nomenklatūras personas kadru lietu kolekcijas konkrēti noteiktās lietas; otrkārt, dokumenti, kas uzskatāmi parāda LKP CK vadības lomu represijās un kontrolē – LKP CK biroja protokoli, VDK ziņojumi LKP CK, LPSR Ministru Padomei u. c.; treškārt, LPSR nomenklatūra, kas vadīja okupācijas režīmu vidējā līmenī, šeit arī LKP CK nomenklatūras personas kadru lietu kolekcijas konkrēti noteiktās lietas, tajā skaitā attiecībā uz piesegstruktūrām; ceturtkārt, piesegstruktūru dokumenti; piektkārt, LPSR VDK, Iekšlietu ministrijas un citu valsts drošības un spēka struktūru dokumenti.

Čeka un tās priekšteči bija tikai viena no okupācijas režīma institūcijām. Represijas organizēja Padomju Savienības Komunistiskās partijas Latvijas Komunistiskās partijas vadība. Totalitārā režīma nostiprināšanā, represijās, līdzcilvēku izspiegošanā bija iesaistīta arī LPSR Ministru Padome, nedemokrātiski veidotās pilsētu un rajonu izpildu komitejas, ministrijas, sevišķi Iekšlietu ministrija, tiesas, prokuratūra, arī vissavienības institūcijas kā PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotā LPSR institūcija un citas. Pētīt nepieciešams visu šo sistēmu kopumā, uzsver komisija.

Zinātniskā izpēte ļauj pārliecinoši konstatēt, ka čeka darbojās ne vien tieši, bet arī caur piesegstruktūrām.

Līdztekus zināmām struktūrām, kā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība (Intūrists), kā piesegorganizācijas izmantoja arī, piemēram, Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienību, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Augstākās izglītības un vidējās speciālās izglītības ministriju, daudzas citas iestādes.

Piemēram, lai arī līdz 2018. gada 30. jūnijam rekomendēts publicēt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika, LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju – Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa, Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija Gorbunova, LPSR Tautas Komisāru Padomes un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju – Viļa (Jāņa Vilhelma) Lāča, Jāņa Peives, Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa Edvīna Breša – lietas, tomēr kopumā ieteikts publicēt internetā ne vien Latvijas Komunistiskās partijas darbinieku LPSR vadošo iestāžu lietas, bet arī Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas pirmo sekretāru un biroja locekļu, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktoru, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības, Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas nodaļas vadītāju un vadītāju vietnieku, PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR, PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR, LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja, LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē vadītāju, vadītāja vietnieku un darbinieku lietas. Par LPSR VDK aģentu kartotēku, protams, nav aizmirsts, to aicināts publicēt līdz 2018. gada 23. augustam.

VDK aģentu kartotēka nav viltojums

Īpaši vēlos pakavēties pie Satversmes aizsardzības birojā esošajiem LPSR VDK dažādajiem lietu reģistrācijas žurnāliem.  Daži piemēri. LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli (SAB 1. fonda 24. apraksts). Tajā ir 102 lietas no 1944. gada līdz 1991. gadam. Minētajā aprakstā iekļauti aģentūras izstrādes žurnāli, grupu operatīvās izstrādes lietu uzskaites žurnāls, krimināllietu reģistrācijas žurnāls u.c. Daļa žurnālu satur personvārdus, ne segvārdus, piemēram, grupu operatīvās izstrādes žurnālā ir fiksēti to cilvēku vārdi, kuru izstrāde tika veikta attiecīgās lietas ietvaros. LPSR VDK aģentūras personīgo un darba lietas reģistrācijas žurnāli (1. fonda 25. apraksts). Tajā ir 53 lietas, kas atbilst 53 žurnāliem (forma ž-10). Žurnālos ir no 99 (1958. gada februāris līdz augusts) līdz 201 lapai (1980. gada maijs līdz 1982. gada marts).

Kopā visos žurnālos tikušas reģistrētas VDK aģentu, rezidentu, tikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētāju personas un darba lietas no 1953. gada marta līdz 1987. gada 12. janvārim. Līdz 1987. gada 12. janvārim reģistrētas 22 953 šādas personas, proti, to lietas.

Vidēji žurnālā ir vairāk nekā 430 lietu. Piemēram, pirmajā žurnālā ir reģistrētas 396 lietas, bet pēdējā, 53. – 494 lietas. Žurnālos norādīti aģentu pseidonīmi, lietas reģistrēšanas datums, nodaļa, eksistē numerācija un operatīvo darbinieku paraksti, kā arī VDK arhīva darbinieku atzīmes. Jāuzsver, ka žurnālos tiek reģistrētas nevis VDK aģentu kartotēkas kartītes, bet gan VDK aģentu (rezidentu u.tml.) darba un personīgās lietas, savukārt kartītes ir palīglīdzeklis lietas atrašanai. Žurnālā ir atzīmes par izslēgšanu no aktīvās aģentūras. Šādā gadījumā par bijušo aģentu dokumenti nonāk no personas lietas arhīva lietā, kuras glabāšanas termiņš bija vismaz pieci gadi. Žurnālos norādīti aģentu segvārdi, aģentūras lietas reģistrēšanas datums un numurs, kā arī citi rekvizīti. Ir ieraksti par attiecīgā aģenta personas un darba lietas tālāko virzību, bet ir arī gadījumi, kad nav nekādu atzīmju par attiecīgā aģenta personas un darba lietas likteni. Konkrētā apraksta žurnālos nav minēti aģentu vārdi un uzvārdi, tādēļ no žurnāliem vien, neesot citiem dokumentiem, nav iespējams identificēt aģentu personas. Tomēr, pateicoties minētajiem žurnāliem, ir iespējams pārbaudīt aģentu kartotēkā minētās informācijas atbilstību, piemēram, aģenta reģistrēšanas laiku, segvārdu, VDK struktūrvienību, kas ar attiecīgo aģentu strādāja. Turpmāk norādīts uz valsts drošības orgānu no aģentūras izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnālu (žurnāla forma Nr. 17), kurā norādīti aģentu (rezidentu u. tml.) īstie vārdi un uzvārdi.

Pētnieki ir konstatējuši sakritību starp LPSR VDK aģentu kartotēku, kā arī abu veidu žurnāliem. Šie fakti ļauj izdarīt secinājumu, ka LPSR VDK aģentu kartotēka ietver VDK izveidotus, nesagrozītus un neviltotus dokumentus.

Pētnieki ir eksemplāri veikuši pārbaudes par aģentu kartotēkas numuru un citu datu sakritību ar 1. fonda 25. apraksta žurnāliem. Izlases veidā sakritība ir 100 procenti.

Nepieciešama dokumentu digitalizācija

Iepazīstoties ar VDK dokumentiem un uzklausot Latvijas Nacionālā arhīva ekspertu viedokli, komisija secināja, ka VDK dokumentu atklātības priekšnosacījums, kā arī VDK dokumentu saglabāšanā, ir VDK izpētē svarīgu dokumentu grupu digitalizēšana. Daudzi dokumenti tuvākajā nākotnē to fizisko īpašību dēļ būs pakļauti bojāejai vai nebūs salasāmi, piemēram, dziestošie teksti. Atsaucoties uz komisijas lūgumu, arhīvs sagatavoja un nosūtīja aprēķinu par Latvijas Valsts arhīvā esošo Iekšlietu Tautas Komisariāta, Valsts Drošības Tautas Komisariāta, Valsts drošības ministrijas un VDK izcelsmes fondu un ar tiem saistīto Latvijas Komunistiskās partijas dokumentu digitalizācijas izmaksām. Direktore norādīja: “Pie esošajiem cilvēkresursiem (t.i., šo darbu veikšanai var piesaistīt 3 darbiniekus) digitalizāciju var veikt 83 gados. Darbu pabeigšanai 10 gados papildus nepieciešami 22 darbinieki [..].” Arhīva aprēķinus komisija ir iesniegusi Saeimā.

Vienlaikus pētnieki labi apzinās un uzsver, ka vienkārša LPSR VDK aģentu kartotēkas un žurnālu publicēšana, nepublicējot pārējo okupācijas režīma institūciju dokumentus, nesniegs sabiedrībai objektīvu priekšstatu, tāpēc šāds minimāli publicējamo dokumentu apjoms no visām iepriekšējām grupām Atklātības likuma projektā iekļauts kompleksi. Izvēle par labu likumam, nevis Ministru kabineta noteikumiem atbilst arī tiesu praksei.

2018. gada 3. aprīlī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē pieņēma lēmumu lietā SKA-858/2018 par SAB esošās LPSR VDK aģentu kartotēkas pieejamību atbilstoši informācijas atklātībai. Atbilstoši šim lēmumam normatīvais akts, kas ļautu publisku pieeju šiem dokumentiem, pieņemams likuma, nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī. Līdz ar to nav praktiska pamata izdot likuma «Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu» 18. panta otrajā daļā paredzētos Ministru kabineta noteikumus. Šo dokumentu atklātība nosakāma likuma līmenī.

Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem, apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks savā garīgajā dzīvē pats. Ar pagātnes izgaismošanu jāveicina sabiedrības izpratne un vēsturiskās patiesības atjaunošana Latvijas publiskajā atmiņā.

Likums «Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu» jāatzīst par spēku zaudējušu, uzsvērts 8. jūnijā nodotajā komisijas pārskatā. Aicinām politiķus pieņemt jaunu Atklātības likumu, kas Saeimai ir iesniegts.

 

Autors ir Dr. hist., Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors vēsturē, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs

Komentāri (25)

Atis Priedītis 25.06.2018. 09.28

Manuprāt, jāsāk arī publicēt VDK vajāto cilvēku atmiņas. Tās ir patiesas un autentiskas liecības. Sevišķi jau ņemot vērā, ka daudz kas (konkrētās lietas) tika iznīcināts vai izvests uz Krieviju. Un ļoti bieži vajāšanas notika tikai uz mutvārdu pavēļu došanas pamata.

+7
0
Atbildēt

1

    Drosma > Atis Priedītis 25.06.2018. 10.01

    lūgums, neko no manis rakstītā neuztvert personīgi, es negribu Jūs aizskart, bet …

    man skarbi jājautā – cik ir ccilvēku, kurus interesē izsūtīto atmiņas? Uz sēru dienu laiku kaut ko pieminēs, kaut ko pacitēs, bet tad par to cieti klusēs.

    Regulāri klausos radio Klasika – tur uzstājas dzjenieks Jānis Peterss – ar savām atmiņām par visiem laikiem – par padlaikiem, par Atmodu, par saviem vēstnieka gadiem Maskavā.
    Interesanti – ļoti, klausos labprāt , bet ….
    mans jautājums – kāpēc nav Skujenieka atmiņu sāsti? Kāpēc nav Jūsu grāmatas lasīšana?
    Tā pati Piešiņa , kura tādā svētulīgā patosainā raudulīgā tonī allaž kaut kādas grāmatas prezentē – Priedīti, esiet uzdevis sev jautājumu – kāpēc Jūsu un Jums līdzīgās grāmatas netiek apspriestas, lasītas utt.?
    Ai – es varētu rakstīt gari un plaši, bet ….

    +3
    0
    Atbildēt

    2

    Atis Priedītis > Dusma 25.06.2018. 12.23

    Es savu grāmatu izdevu 100 eksemplāru tirāžā. Draugiem, paziņām un dažām bibliotēkām pietika. Pie tam tā ir brīvi pieejama arī internetā.

    +3
    0
    Atbildēt

    0

    Atis Priedītis > Dusma 25.06.2018. 10.03

    Atbildi es jau zinu. Vismaz par sevi – manis vienkārši nav bijis!

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > Atis Priedītis 25.06.2018. 10.16

    Skarbi, bet – tā es iedomājos, ka jūtās čekas upuri.
    Kā traucēklis,kā veci – sabiedrībai tikai traucējoši pagātnes noziegumu, pagātnes , kura nosaka šodienu liecinieki un kuru nāvi , kas nozīmētu klusums un aizmirstība, gaidīšanu – kā atpestīšanu.

    Kamēr Tu gaidi atvainošanos no LTV , tikmēr čekas cilvēki ( pēc putina – čekists ir uz mūžu) grozās medijos un slapjām mutēm liecina par saviem varoņdarbiem padlaikos , tiem varoņdarbiem, kuri pirmkārt, nodrošināja viņu personīgās privileģijas.

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Dusma 25.06.2018. 10.20

    Tagad jau es vairs neko negaidu. Visu esmu sapratis.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > Atis Priedītis 25.06.2018. 10.30

    un tā ir mūsu patiesā trāģēdija, tās dēļ man dziļi riebjas mūsu literāti, mūsu maucīgā inteliģence, kura palēkdamās aizskries un nogulsies apakšā jebkuram varmākam, ka tikai labi samaksās – samaksās no mūsu visu kopējās naudas –

    tas ir šausmīgi, bet es tā priekšā jūtos bezspēcīga …. patiešām

    nezinu, gribu, bet īsti nespēju ticēt, ka Atklātības likums kaut ko šai ziņā spēs mainīt

    Ja sirdsapziņa nav, vai ja tā ir priekameitas statusā – tad nekādi likumi to neattīrīs un neglābs –

    +3
    0
    Atbildēt

    0

Z Livmane 26.06.2018. 14.28

Latvijas pārvaldes sistēmā jau ilgstoši ir tie cilvēki, kuri negrib pieļaut čekas maisu atklāšanu

+1
0
Atbildēt

0

Lāsma Kalnozola 26.06.2018. 14.58

Atklātības likums laba lieta un ieguvums būtu. Tikai, diemžēl šo pašu likumu jāpieņem daudziem tiem, kuru vārdi, visticamāk, tajos maisos ir iekšā, jebšu viņu vadīto partiju vadoņu vārdi vai atbalstītāji noteiktu. Ja publiskotu maisos esošos vārdus, tad varētu izdarīt secinājumus par attiecīgās personas šādu vai tādu rīcību

+1
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > Lāsma Kalnozola 27.06.2018. 13.54

    Pašu deputātu un ierēdņu kartīšu tur nav, jo daļu to pēc čekas rīkojuma 1991. gada augustā iznīcināja Borovkovs, paziņojot, ka tie bijuši nevērtīgi papīri, bet lielāko neliešu kartiņas kopš laika gala glabājās Maskavā. Tur biezā slānī ir prokremlisko izdzimteņu draugu, radu, biznesa partneru, padomnieku un ziedotāju vārdi, tāpēc jau SC, Vienotība, Freiberga, Zatļers un Maizītis tos tik fanātiski sargā.
    Normāla valsts īsā laikā noskaidrotu to neliešu motīvus.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu