Diena: 25. jūnijs, 2018

Ekspertiem dalās domas par aizdomīgajiem maksātnespējas lēmumiem tiesās

Pildot Tieslietu padomes (TP) uzdevumu izvērtēt maksātnespējas lietas, kurās pēc protestiem atcelti pirmās instances tiesnešu lēmumi, ekspertu grupa pašlaik tikusi galā ar ¾  darba apjoma un speciālisti šobrīd nonākuši pie atšķirīgiem secinājumiem. Padome aicina ekspertus pabeigt darbu līdz augusta beigām, kad tā pēdējo reizi sanāks pašreizējā sastāvā.

Lai gan jūlija sākumā apritēs jau pieci mēneši, kopš Tieslietu padome uzdeva ekspertu grupai izvērtēt aizdomīgās maksātnespējas lietas, par kurām pērn decembrī plašā pētījumā vēstīja žurnāls “Ir”, darbs vēl nav pabeigts, padomes sēdē pirmdien ziņoja Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītāja Anita Zikmane. Sākotnēji padome gaidīja rezultātus divu mēnešu laikā, bet procesa gaitā darba apjoms ir paplašinājies.

Ekspertu grupa sākotnēji skatīja 118 maksātnespējas lietu lēmumus, kuri pieņemti 2008. — 2014. gadā un tikuši atcelti Augstākā tiesā pēc prokuroru protestiem. Taču darba gaitā eksperti secinājuši, ka ir pilnā apjomā jāizskata vēl aptuveni 30 lietas, kuras ir konkrēti pieminētas žurnāla “Ir” pētījumā, skaidroja Zikmane. Skatot tās, tikuši identificēti vēl vairāki problēmjautājumi un rezultātā papildus no tiesām izprasītas vēl 10 lietas, kuras nepieciešams pārbaudīt.

«Šajā stadijā ekspertu viedokļi atšķiras,» Zikmane īsi informēja padomi par darba gaitu, pieļaujot, ka gala ziņojumam varētu tikt pievienoti arī kādi ekspertu atsevišķie viedokļi. Tomēr sīkāk šo domstarpību būtību Zikmane neskaidroja un uzsvēra, ka darba grupa vienojusies par gala secinājumiem runāt tikai pēc visu konkrēto lietu izskatīšanas. Eksperti nopietni analizējot katru tiesas lēmumu un vērtējot, kādi bijuši tiesnešu procesuālie pienākumi un kāda informācija viņiem bijusi pieejama konkrēto maksātnespējas lietu izskatīšanas brīdī, un kāda — vēlāk Augstākajā tiesā, jau skatot protestus.

Augstākās Tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs aicināja ekspertu darbu noslēgt līdz augusta beigām, jo 27. augustā vai vēlākais 3. septembrī Tieslietu padome pēdējo reizi sanāks esošajā sastāvā un padomes locekļi gribētu redzēt sava ierosinātā darba rezultātu. Bičkovičs aicināja pašus padomes locekļus jau vasarā apdomāt un pamodelēt, kāda varētu būt TP rīcība pēc ziņojuma saņemšanas.

«Ceru, ka ne tikai aprobežosimies ar gala ziņojuma pieņemšanu zināšanai, bet arī kādu aktīvu rīcību varēsim [lemt],» sacīja Bičkovičs. Viņš norādīja, ka Pasaules latviešu juristu kongresā jūnija vidū darba grupas loceklis, profesors Kalvis Torgāns jau publiski izteicies, ka šim analīzes darbam būtu jānoslēdzas ar drosmīgiem lēmumiem, kas ļautu novērst pagātnē notikušos trūkumus.

Savukārt tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) aicināja ekspertu grupu pievērst uzmanību arī uz tām tiesnešu disciplinārlietām, kuras ministrs savulaik rosinājis par maksātnespējas jautājumiem. Zikmane norādīja, ka šīs lietas nav ekspertiem pieejamas un Bičkovičs komentēja, ka šis varētu būt nākamais darba virziens pēc ekspertu ziņojuma uzklausīšanas.

Kā agrāk ziņots, Tieslietu padome februārī vienbalsīgi atbalstīja īpašas darba grupas izveidi, lai izvērtētu iespējamos pārkāpumus maksātnepējas lietās. Šādu aicinājumu izvērtēt “Ir” pētījumā atklātās, kā arī LTV un TV3 raidījumos apspriestās maksātnespējas problēmas, pērn decembrī vēstulē Tieslietu padomei izteica 14 Augstākās tiesas tiesneši, taču janvāra sākumā citi AT tiesneši iebilda pret šo iniciatīvu. Tomēr Tieslietu padome pēc karstām debatēm februārī nolēma šādu darba grupu veidot.

Atgādināsim, ka “Ir” pētījums decembrī atklāja — septiņu gadu laikā kopš krīzes vairāk nekā 800 uzņēmumu neilgi pirms maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības pieteikšanas ir mainījuši juridisko adresi, tā nonākot konkrētās tiesās. Tie ir aptuveni 10% no visiem procesiem. Bieži vien šīm firmām ir vērtīgi aktīvi un miljonos mērāmas parādsaistības, tāpēc notiek arī negodīgas shēmas kreditoru apkrāpšanai. Turklāt daudzas “ceļojošās” firmas nonāk pie šaura tiesnešu loka: “Ir” saskaitīja 19 tiesnešus, kas katrs izskatījuši 10 vai vairāk šādu aizdomīgu procesu.

Tieslietu padome februārī šajā sakarā vienojās par diviem konkrētiem uzdevumiem. Pirmais bija izanalizēt 2008.— 2014. gadā skatītās maksātnespējas lietas, kurās pēc protestiem atcelti pirmās instances tiesnešu lēmumi. Šo darbu organizē AT Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa, piesaistot tieslietu jomas ekspertus. «Tikt skaidrībā, kur bija kļūdas un kāpēc šādi nolēmumi,» mērķi pēc sēdes februārī skaidroja AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Otra pārbaude ir jāveic par nejaušo lietu sadali tiesās — šis uzdevums uzticēts Tieslietu ministrijai sadarbībā ar Tiesu administrāciju, kuras pārziņa darbojas elektroniskā sistēma. «Kāpēc konkrētas lietas nonāk pie konkrētiem tiesnešiem jeb kā tas viss darbojas,» skaidroja Bičkovičs.

Infografika: Vai gribam novērst auto vadīšanu reibumā?

AS Aldaris noskaidroja iedzīvotāju nostāju un rīcību situācijās, kad līdzcilvēki sēžas pie stūres alkohola reibumā. Iedzīvotāju aptauja parādīja, ka 31% iedzīvotāju joprojām uzskata, ka nelielai alkohola lietošanai nav ietekmes uz viņu braukšanas spējām un redzot, ka manāmi iereibis cilvēks grib sēsties pie stūres, 57% aptaujāto apstātos un pavērotu no malas, nevis nekavējoties iesaistītos.

AS Aldaris organizētais sociālais eksperiments apstiprināja, ka daļa sabiedrības neiesaistās situācijās, kad manāmi iereibis cilvēks vēlas sēsties pie stūres. Tā laikā divi aktieri aicināja cilvēkus uz ielas palīdzēt pieņemt lēmumu, kurš no viņiem ir mazāk iereibis un drīkst sēsties pie stūres. Video atskatā redzams, ka biežākais arguments, ko nejauši garāmgājēji min, lai nepieļautu braukšanu dzērumā, ir sastapšanās ar policiju un bailes no bargiem sodiem.

Lai arī ar katru gadu samazinās negadījumu un cietušo skaits, ko izraisījis vadītājs alkohola reibumā, Ceļu satiksmes drošības direkcijas apkopotie dati liecina, ka pērn reibumā tika izraisītas 166 avārijas, kurās tika ievainoti 244, bet bojā gāja 12 cilvēki.

Delna: ABLV pašlikvidācijas procesā var pazust pierādījumi 102,3 milj. dolāru atmazgāšanas lietā

“ABLV Bank” pašlikvidācijas procesā var pazust pierādījumi 102,3 miljonu ASV dolāru atmazgāšanas lietā, vēsta biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna” (“Delna”).

Kompānija “Hermitage Capital Management” (“Hermitage”), kas ir Krievijā nogalinātā advokāta Sergeja Magņitska bijušais darba devējs, šogad 21.jūnijā nosūtīja iesniegumu Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm ar aicinājumu izmeklēt naudas atmazgāšanu caur “ABLV Bank”. Iesniegums ir reakcija uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) atļauju “ABLV Bank” īstenot kontrolētu pašlikvidācijas plānu, jo pastāv risks pašlikvidācijas procesā pazaudēt pierādījumus.

“Hermitage” vērsusies pie Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienesta) un ģenerālprokuratūras, lūdzot izmeklēt lietu par vairāk nekā 100 miljonu ASV dolāru atmazgāšanu un identificēt iesaistītos “ABLV Bank” darbiniekus. Lieta saistīta ar Magņitska pirms desmit gadiem atklāto liela mēroga krāpšanu 230 miljonu ASV dolāru apmērā, vēsta “Delna”.

Pēc “Hermitage” iesniegumā norādītā, laika posmā no 2008. līdz 2013.gadam “ABLV Bank” darbinieki Dmitrija Kļujeva un Andreja Pavlova interesēs atļāvuši atmazgāt 19 miljonus ASV dolāru, kopumā caur ABLV nelikumīgi pārskaitot 102,3 miljonus ASV dolāru. ASV Finanšu ministrija jau iepriekš vērsusi sankcijas pret Kļujevu un Pavlovu par iesaisti Magņitska lietā.

Biedrība atzīmē, ka ir gandrīz neiespējami, ka tik apjomīgas nelegālās darbības būtu varējušas notikt bez “ABLV Bank” augstākās vadības zināšanas. “ABLV amatpersonas apzināti ļāva čaulas uzņēmumiem izveidot kontus un veikt vairāku miljonu dolāru darījumus ar līdzīgiem partneriem citās valstīs, neskatoties uz skaidrām naudas atmazgāšanas pazīmēm, piemēram, pretrunīgi un nepietiekami aprakstītiem maksājumu mērķiem un biznesa loģikas trūkumu. “Hermitage” uzskata, ka visi iesaistītie uzņēmumi ir daļa no starptautiska naudas atmazgāšanas tīkla, kurā izmantotas arī bankas Moldovā, Kiprā, Lietuvā un Igaunijā,” norāda “Delna”.

Vienlaikus tiek aicināts nodrošināt visaptverošu un rūpīgu izmeklēšanu par naudas atmazgāšanu caur “ABLV Bank”. “Ja tiesībsargājošās iestādes vēlas rīkoties sabiedrības interesēs, tām vajadzētu iesaldēt aktīvus un nodrošināt visus pieejamos pierādījumus, tai skaitā elektroniskās datubāzes, internetbankas datus un elektroniskās sarakstes, tajā skaitā saraksti starp ABLV un tās bijušajiem un pašreizējiem darbiniekiem. Likvidatorus, banku darbiniekus un akcionārus jāinformē par pienākumu saglabāt un neslēpt pierādījumus, kā arī par iespējamo juridisko atbildību,” norāda biedrība.

Pēc “Delnas” minētā, izmeklēšanu varētu sarežģīt tas, ka daudzi “ABLV Bank” konti bija reģistrēti uzņēmumu nominālajiem direktoriem vai arī iekļāva daudzslāņainas shēmas, lai slēptu patiesos kontu kontrolētājus. Starp nominālajiem direktoriem jeb starpniekiem bija arī vairāki Latvijas pilsoņi.

Jau vēstīts, ka FKTK padome 2018.gada 12.jūnijā atļāva “ABLV Bank” sākt pieteikto pašlikvidācijas procesu. FKTK ir iesniegusi arī Eiropas Centrālajai bankai (ECB) lēmuma projektu par “ABLV Bank” licences anulēšanu.

Maksimālai klientu un kreditoru interešu aizstāvībai un, ņemot vērā ECB lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu, “ABLV Bank” akcionāri ārkārtas sapulcē 26.februārī nolēma sākt bankas pašlikvidāciju.

“ABLV Bank” problēmas radās pēc ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcijas (“FinCEN”) februāra vidū paziņotā, ka tā plāno noteikt sankcijas “ABLV Bank” par naudas atmazgāšanas shēmām, kas palīdzējušas Ziemeļkorejas kodolieroču programmai, kā arī nelegālām darbībām Azerbaidžānā, Krievijā un Ukrainā. “FinCEN” publiskotajā ziņojumā arī teikts, ka “ABLV Bank” vadība līdz 2017.gadam izmantojusi kukuļdošanu, lai ietekmētu amatpersonas Latvijā, cenšoties novērst pret to vērstas tiesiskas darbības un mazinātu draudus savām augsta riska darbībām.

Savukārt “ABLV Bank” advokāti atbildes vēstulē aicinājuši “FinCEN” atsaukt tās priekšlikumu, norādot, ka “FinCEN” pret “ABLV Bank” izvirzījis “pārspīlētas apsūdzības”, par kurām lielā daļā sniegti vai nu ļoti vispārīgi apgalvojumi, vai arī nav uzrādīti pierādījumi gan par naudas atmazgāšanu, gan apvainojumiem kukuļdošanā. “FinCEN” nav arī ņēmis vērā “ABLV Bank” paveikto finanšu noziegumu novēršanas programmā.

Tāpat “ABLV Bank” un tās lielākie akcionāri ir iesnieguši Eiropas Savienības (ES) Tiesā prasību pieteikumus pret ECB un Vienotā noregulējuma valdi (VNV). Bankas advokāti no “DLA Piper” Vācijas biroja “ABLV Bank” un tās divu lielāko akcionāru vārdā kopumā iesnieguši četrus pieteikumus – divus pret ECB un divus pret VMV. Pieteikumos minēti vairāki iespējamie pārkāpumi, ko varētu būt izdarījušas ECB un VNV. Tie aptver pilnvaru pārsniegšanu, samērīguma un vienādas attieksmes neievērošanu, kā arī citus pārkāpumus, un uzskaita virkni nopietnu iebildumu pret veidu, kādā tika pieņemts lēmums par to, vai banka bija vai varēja nonākt finanšu grūtībās (failing or likely to fail).

Magņitskis nomira 2009.gada novembrī pēc 358 pirmstiesas aizturēšanas izolatorā pavadītām dienām. Viņu arestēja pēc tam, kad advokāts bija apsūdzējis vairākas Krievijas amatpersonas liela mēroga korupcijā un Krievijas budžeta izlaupīšanā. Magņitskim tika liegta pienācīga medicīniskā aprūpe, un viņš nomira astoņas dienas pirms termiņa, kad viņš būtu bijis jāatbrīvo vai jātiesā.

Magņitskis savulaik atklāja, ka tiesībsargājošo iestāžu darbinieki piesavinājušies valsts budžeta līdzekļus 5,4 miljardu rubļu apmērā. Tiek uzskatīts, ka šīs personas atriebjoties organizējušas jurista kriminālvajāšanu, par šīs naudas izsaimniekošanu apsūdzot pašu Magņitski.

VDK pētnieki aicina politiķus Saeimā pieņemt Atklātības likumu

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija savus ieteikumus parlamentam un valdībai ir apkopojusi pārskatā un jau normatīvā akta projekta veidā izveidojusi Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likuma projektu. Atklātības likums šā gada maijā iesniegs Saeimā, komisija to aicina bez kavēšanās virzīt pieņemšanai 1. lasījumā, lai jau šogad darītu pieejamus sabiedrībai, publicējot internetā, būtiskus okupācijas režīma dokumentus.

Komisijas pārskats uz 2828 lapām ietver komisijas pētīto, taču tikai pirmo daļu, eksistē vēl daudzi rediģēšanas stadijā esoši, papildināmi, pagaidām nepublicēti pētījumi vismaz divu sējumu apjomā. Šis pārskats un veiktie pētījumi ļauj izprast LPSR VDK funkcionēšanu dažādās nozarēs, ļauj interesentiem lasīt kontekstuāli informāciju gan par VDK piesegstruktūru personālu, gan par VDK štata darbinieku, ārštata darbinieku, informatoru, uzticības personu, aģentu, rezidentu un citu kategoriju līdzstrādnieku lomu un vietu totalitārisma mašīnā.

Atklātības likums, kad Saeima to pieņems, savukārt dos iespēju sabiedrībai nepastarpināti iepazīties ar dokumentiem, kas atspoguļo šīs mūsu Latvijas vēstures skumjās lappuses.

Likums paredz publicēt internetā ne vien VDK aģentu kartotēku kā negrozītus, čekas veidotus dokumentus, bet arī publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūras personas kadru lietu kolekcijas lietas, LKP Centrālās Komitejas (CK) biroja protokolus, VDK ziņojumus LKP CK, kas parāda, ka okupācijas režīma Padomju Savienības Komunistiskā partijas vadība un LKP kā tās filiāles vadība ir bijušas represiju un kontroles iecerētājas, vadītājas un organizētājas kopā ar daudzām LPSR institūcijām, bet VDK aģenti ir viens no zemākajiem ķēdes posmiem totalitārās varas realizēšanā.

Tiesas procesi ir bezjēdzīgi

Atbilstoši komisijas locekļa, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāja Jura Stukāna veiktajai tiesu prakses analīzei sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās konstatēts, ka no likuma «Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu» spēkā stāšanās līdz 2018. gada martam, kad sniegts ziņojums zinātniskajā konferencē «TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti», tiesas ir izskatījušas 300 lietas par sadarbības ar VDK konstatēšanu. Stukāna tiesu prakses analīze atklāj, ka nospiedošā vairumā gadījumu šie tiesas procesi ir bezjēdzīgi specifiski izveidota tiesas procesa dēļ. Piemēram, tiesnesim nav objektīvās izmeklēšanas pienākuma kā administratīvajā procesā, kad pati tiesa uzaicina lieciniekus, izprasa dokumentus, lai iegūtu patiesu pagātnes notikumu ainu. Tā vietā izmantoti kriminālprocesa principi. Ja prokurors uzskata, ka persona nav sadarbojusies, tiesa nevar lemt citādi.

No sabiedrības interešu viedokļa var jautāt, kāda ir jēga procesiem, kas nodrošina personas ar juridiska fakta konstatēšanu, acīmredzami neizzinot īstenību? Tiesnesis Juris Stukāns savos pētījumos norāda, ka šis likums ir zaudējis jēgu un process atceļams.

Jāizvērtē okupācijas iestāžu dokumenti

VDK dokumenti šā jēdziena visplašākajā nozīmē atbilstoši likumam ir dokumentēta informācija, kuras autors vai adresāts ir VDK – institucionālā sistēma, kas aptver institucionālu un funkcionālu padotību, šīs sistēmas un to veidojošo elementu vēsturiskās formācijas, personālu –,  kuras “saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbību”, kas atrasta “VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās”, turklāt ar pēdējām jāsaprot arī piesegstruktūru telpas,  un kuras kopums sniedz liecības par VDK štata vai ārštata darbiniekiem.  Jau 1994. gadā izveidojot šo likumu Ministru prezidenta vietnieks, tieslietu ministrs Egīls Levits uzsvēra, ka likums nodod izvērtēšanai “Valsts drošības komiteju kā galveno, kaut gan nebūt ne vienīgo okupācijas institūciju, kura realizēja okupācijas politiku Latvijā”. Līdz ar to kā no zinātniskā, tā no juridiskā viedokļa pareizi būtu vērtēt visus okupācijas iestāžu dokumentus to kopībā.

Faktiski visi okupācijas valsts varas radītie un tās rīcībā nonākušie dokumenti PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā pelnījuši līdzīgu statusu un aizsardzības līmeni kā VDK dokumenti. Tāpat sabiedriski un valstiski svarīgi līdzīgi attiekties arī pret PSRS un Vācijas Reiha okupācijas laika periodiskajiem izdevumiem un propagandas līdzekļiem. VDK dokumentu un citu līdzīgas nozīmes dokumentu atklātība Latvijas Republikas tiesiskajā sistēmā pieder pie šīs sistēmas informācijas atklātības kodola gan tāpēc, ka atklāj valstiskuma pamatus, gan arī tāpēc, ka ir efektīvs līdzeklis Latvijas Republikas Satversmes normu par totalitārisma nosodīšanu un svešo varu upuru pieminēšanu īstenošanai.

Faktiskās neatkarības atjaunošanas divdesmit astoņi gadi ir pierādījuši, ka dažādām okupācijas režīmu dokumentu grupām Latvijas Nacionālajā arhīvā ir dažāda pieejamība, dažāds pieejamības statuss. Praksē pašreizējais regulējums nozīmē, ka dokumenti vai nu ir vāji pieejami sabiedrībai, vai nav pieejami. Piemēram, tikai 2017. gadā, pateicoties komisijas centieniem, valdība pirmoreiz Latvijas vēsturē pieņēma lēmumu, kas atļauj privātpersonām arhīvā fotografēt dokumentus. Demokrātijas nostiprināšanas un publiskās atmiņas veidošanas vārdā pastāvot pašreizējiem starptautiskās drošības izaicinājumiem, tajā skaitā Krievijas Federācijas agresīvās politikas dēļ, iekavētais ir ar steigu jāatlīdzina.

Zinātniskā izpēte nav morāles tiesa

Komisijas piedāvātais risinājums ir plašāks nekā tikai publiskošana, nododot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur var būt dažāds pieejamības regulējums, kā, teiksim, ar bēdīgi slaveno LPSR VDK pretizlūkošanas informācijas nodrošinājuma automatizētās sistēmas «DELTA Latvija» anonimizēto versiju, piekļuves nosacījumi kurai ir tik ierobežojoši (pat zinātniskās izpētes komisijai bija aizliegts norakstīt personu vārdus un uzvārdus no datora monitora), ka faktiski kompleksa pētniecība nav iespējama, bet individuālai izpētei šādos apstākļos nepieciešami daudzi gadi. Komisijas risinājums ir iedarbīgs un laikmetīgs – publicēt atsevišķas dokumentu grupas internetā arhīva tīmekļa vietnē, lai ar tiem var iepazīties visa sabiedrība – pētīt, analizēt, salīdzināt, komentēt, galu galā – noliegt, atspēkot un citādi diskutēt.

Zinātniskā izpēte nav morāles tiesa un tā nevar izvērtēt cilvēku iekšējos apsvērumus, morālo motivāciju un apstākļus, ko var sniegt dzīvie šo notikumu dalībnieki.

Diskusijai sabiedrībā jānorit daudzos līmeņos – ne tikai apspriežot kādas ļoti atpazīstamas personas, bet ikvienā pašvaldībā, uzņēmumā, nozarē, atklāti un godīgi debatējot par sarežģīto pagātni. To nevar veikt, ja dokumenti arhīvā būtu pieejami tikai pāris desmitiem vai pāris simtiem zinātnieku.

Likums risina to, lai okupācijas režīmu dokumentiem dotu tiesisku izņēmumu fizisko personu datu aizsardzības, tiesību aizmirst un citos jautājumos, proti, atbilstoši Satversmes ievadā ietvertajam totalitāro režīmu nosodījumam sabiedrības leģitīmā interese par šiem dokumentiem bieži ir būtiskāka, aizsargājamāka par atsevišķu fizisko personu tiesībām. Tā arī likumprojekts paredz, ka tiesības tik aizmirstam un tiesības ierobežot datu apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās rezultātu publicēšanu par laiku līdz Satversmes darbības pilnīgai atjaunošanai – Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijā. Daļēji likumprojekts risina arī jautājumu par Vispārējās datu aizsardzības regulas 153. daļā iekļautajām Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībām ar nacionālo likumdošanu veidot izņēmumu, kas veicina publicistiku, žurnālistiku, zinātni.

Publicējamo dokumentu grupas

Publicējamo dokumentu grupas, kas rosinātas Atklātības likumā, varu nosacīti iedalīt dažās lielās grupās: pirmkārt, okupācijas režīma vadības dokumenti –  LKP CK vadība, LPSR MP un LPSR AP vadība LKP CK nomenklatūras personas kadru lietu kolekcijas konkrēti noteiktās lietas; otrkārt, dokumenti, kas uzskatāmi parāda LKP CK vadības lomu represijās un kontrolē – LKP CK biroja protokoli, VDK ziņojumi LKP CK, LPSR Ministru Padomei u. c.; treškārt, LPSR nomenklatūra, kas vadīja okupācijas režīmu vidējā līmenī, šeit arī LKP CK nomenklatūras personas kadru lietu kolekcijas konkrēti noteiktās lietas, tajā skaitā attiecībā uz piesegstruktūrām; ceturtkārt, piesegstruktūru dokumenti; piektkārt, LPSR VDK, Iekšlietu ministrijas un citu valsts drošības un spēka struktūru dokumenti.

Čeka un tās priekšteči bija tikai viena no okupācijas režīma institūcijām. Represijas organizēja Padomju Savienības Komunistiskās partijas Latvijas Komunistiskās partijas vadība. Totalitārā režīma nostiprināšanā, represijās, līdzcilvēku izspiegošanā bija iesaistīta arī LPSR Ministru Padome, nedemokrātiski veidotās pilsētu un rajonu izpildu komitejas, ministrijas, sevišķi Iekšlietu ministrija, tiesas, prokuratūra, arī vissavienības institūcijas kā PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotā LPSR institūcija un citas. Pētīt nepieciešams visu šo sistēmu kopumā, uzsver komisija.

Zinātniskā izpēte ļauj pārliecinoši konstatēt, ka čeka darbojās ne vien tieši, bet arī caur piesegstruktūrām.

Līdztekus zināmām struktūrām, kā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība (Intūrists), kā piesegorganizācijas izmantoja arī, piemēram, Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienību, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Augstākās izglītības un vidējās speciālās izglītības ministriju, daudzas citas iestādes.

Piemēram, lai arī līdz 2018. gada 30. jūnijam rekomendēts publicēt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika, LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju – Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa, Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija Gorbunova, LPSR Tautas Komisāru Padomes un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju – Viļa (Jāņa Vilhelma) Lāča, Jāņa Peives, Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa Edvīna Breša – lietas, tomēr kopumā ieteikts publicēt internetā ne vien Latvijas Komunistiskās partijas darbinieku LPSR vadošo iestāžu lietas, bet arī Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas pirmo sekretāru un biroja locekļu, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktoru, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības, Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas nodaļas vadītāju un vadītāju vietnieku, PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR, PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR, LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja, LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē vadītāju, vadītāja vietnieku un darbinieku lietas. Par LPSR VDK aģentu kartotēku, protams, nav aizmirsts, to aicināts publicēt līdz 2018. gada 23. augustam.

VDK aģentu kartotēka nav viltojums

Īpaši vēlos pakavēties pie Satversmes aizsardzības birojā esošajiem LPSR VDK dažādajiem lietu reģistrācijas žurnāliem.  Daži piemēri. LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli (SAB 1. fonda 24. apraksts). Tajā ir 102 lietas no 1944. gada līdz 1991. gadam. Minētajā aprakstā iekļauti aģentūras izstrādes žurnāli, grupu operatīvās izstrādes lietu uzskaites žurnāls, krimināllietu reģistrācijas žurnāls u.c. Daļa žurnālu satur personvārdus, ne segvārdus, piemēram, grupu operatīvās izstrādes žurnālā ir fiksēti to cilvēku vārdi, kuru izstrāde tika veikta attiecīgās lietas ietvaros. LPSR VDK aģentūras personīgo un darba lietas reģistrācijas žurnāli (1. fonda 25. apraksts). Tajā ir 53 lietas, kas atbilst 53 žurnāliem (forma ž-10). Žurnālos ir no 99 (1958. gada februāris līdz augusts) līdz 201 lapai (1980. gada maijs līdz 1982. gada marts).

Kopā visos žurnālos tikušas reģistrētas VDK aģentu, rezidentu, tikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētāju personas un darba lietas no 1953. gada marta līdz 1987. gada 12. janvārim. Līdz 1987. gada 12. janvārim reģistrētas 22 953 šādas personas, proti, to lietas.

Vidēji žurnālā ir vairāk nekā 430 lietu. Piemēram, pirmajā žurnālā ir reģistrētas 396 lietas, bet pēdējā, 53. – 494 lietas. Žurnālos norādīti aģentu pseidonīmi, lietas reģistrēšanas datums, nodaļa, eksistē numerācija un operatīvo darbinieku paraksti, kā arī VDK arhīva darbinieku atzīmes. Jāuzsver, ka žurnālos tiek reģistrētas nevis VDK aģentu kartotēkas kartītes, bet gan VDK aģentu (rezidentu u.tml.) darba un personīgās lietas, savukārt kartītes ir palīglīdzeklis lietas atrašanai. Žurnālā ir atzīmes par izslēgšanu no aktīvās aģentūras. Šādā gadījumā par bijušo aģentu dokumenti nonāk no personas lietas arhīva lietā, kuras glabāšanas termiņš bija vismaz pieci gadi. Žurnālos norādīti aģentu segvārdi, aģentūras lietas reģistrēšanas datums un numurs, kā arī citi rekvizīti. Ir ieraksti par attiecīgā aģenta personas un darba lietas tālāko virzību, bet ir arī gadījumi, kad nav nekādu atzīmju par attiecīgā aģenta personas un darba lietas likteni. Konkrētā apraksta žurnālos nav minēti aģentu vārdi un uzvārdi, tādēļ no žurnāliem vien, neesot citiem dokumentiem, nav iespējams identificēt aģentu personas. Tomēr, pateicoties minētajiem žurnāliem, ir iespējams pārbaudīt aģentu kartotēkā minētās informācijas atbilstību, piemēram, aģenta reģistrēšanas laiku, segvārdu, VDK struktūrvienību, kas ar attiecīgo aģentu strādāja. Turpmāk norādīts uz valsts drošības orgānu no aģentūras izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnālu (žurnāla forma Nr. 17), kurā norādīti aģentu (rezidentu u. tml.) īstie vārdi un uzvārdi.

Pētnieki ir konstatējuši sakritību starp LPSR VDK aģentu kartotēku, kā arī abu veidu žurnāliem. Šie fakti ļauj izdarīt secinājumu, ka LPSR VDK aģentu kartotēka ietver VDK izveidotus, nesagrozītus un neviltotus dokumentus.

Pētnieki ir eksemplāri veikuši pārbaudes par aģentu kartotēkas numuru un citu datu sakritību ar 1. fonda 25. apraksta žurnāliem. Izlases veidā sakritība ir 100 procenti.

Nepieciešama dokumentu digitalizācija

Iepazīstoties ar VDK dokumentiem un uzklausot Latvijas Nacionālā arhīva ekspertu viedokli, komisija secināja, ka VDK dokumentu atklātības priekšnosacījums, kā arī VDK dokumentu saglabāšanā, ir VDK izpētē svarīgu dokumentu grupu digitalizēšana. Daudzi dokumenti tuvākajā nākotnē to fizisko īpašību dēļ būs pakļauti bojāejai vai nebūs salasāmi, piemēram, dziestošie teksti. Atsaucoties uz komisijas lūgumu, arhīvs sagatavoja un nosūtīja aprēķinu par Latvijas Valsts arhīvā esošo Iekšlietu Tautas Komisariāta, Valsts Drošības Tautas Komisariāta, Valsts drošības ministrijas un VDK izcelsmes fondu un ar tiem saistīto Latvijas Komunistiskās partijas dokumentu digitalizācijas izmaksām. Direktore norādīja: “Pie esošajiem cilvēkresursiem (t.i., šo darbu veikšanai var piesaistīt 3 darbiniekus) digitalizāciju var veikt 83 gados. Darbu pabeigšanai 10 gados papildus nepieciešami 22 darbinieki [..].” Arhīva aprēķinus komisija ir iesniegusi Saeimā.

Vienlaikus pētnieki labi apzinās un uzsver, ka vienkārša LPSR VDK aģentu kartotēkas un žurnālu publicēšana, nepublicējot pārējo okupācijas režīma institūciju dokumentus, nesniegs sabiedrībai objektīvu priekšstatu, tāpēc šāds minimāli publicējamo dokumentu apjoms no visām iepriekšējām grupām Atklātības likuma projektā iekļauts kompleksi. Izvēle par labu likumam, nevis Ministru kabineta noteikumiem atbilst arī tiesu praksei.

2018. gada 3. aprīlī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē pieņēma lēmumu lietā SKA-858/2018 par SAB esošās LPSR VDK aģentu kartotēkas pieejamību atbilstoši informācijas atklātībai. Atbilstoši šim lēmumam normatīvais akts, kas ļautu publisku pieeju šiem dokumentiem, pieņemams likuma, nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī. Līdz ar to nav praktiska pamata izdot likuma «Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu» 18. panta otrajā daļā paredzētos Ministru kabineta noteikumus. Šo dokumentu atklātība nosakāma likuma līmenī.

Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem, apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks savā garīgajā dzīvē pats. Ar pagātnes izgaismošanu jāveicina sabiedrības izpratne un vēsturiskās patiesības atjaunošana Latvijas publiskajā atmiņā.

Likums «Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu» jāatzīst par spēku zaudējušu, uzsvērts 8. jūnijā nodotajā komisijas pārskatā. Aicinām politiķus pieņemt jaunu Atklātības likumu, kas Saeimai ir iesniegts.

 

Autors ir Dr. hist., Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors vēsturē, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs

Ansis Ataols Bērziņš: ultrapatriots manī ir nokauts

Ansis Ataols Bērziņš patlaban Rīgas Centrālcietumā izcieš sodu par dalību 2009. gada 13. janvāra grautiņos pie Saeimas. Sākotnēji viņam sods bija nosacīts, bet pārvērtās reālā ieslodzījumā — tiesa konstatēja, ka nav pildīti probācijas noteikumi. Tā kā Bērziņa tobrīd nebija Latvijā, viņu izsludināja starptautiskā meklēšanā un aizturēja Čehijā. Šogad martā čehi Bērziņu izdeva Latvijai.

Pats Bērziņš sevi uzskata par netaisnīgi notiesātu, kļuvis par vienu no režisora Dāvja Sīmaņa dokumentālās filmas Mūris varoņiem. Pēc Bērziņa savainojuma Čehijas cietumā trauksmi medijos cēla viņa māte un marta beigās ap simt cilvēku pie Rīgas pils piketā aicināja Valsts prezidentu Raimondu Vējoni viņu apžēlot. Taču prezidents Bērziņu nav apžēlojis.

Bērziņa cietumsods ilgs līdz 30. novembrim.

 

Paldies, ka atsaucāties un piekritāt sarunai. Kas ar kāju noticis?

Viena saite pilnībā bija sarauta, viena — pa pusei. Tagad saaugusi, bet ne īsti tā kā vajag un tagad ir jāvingro un kaut kā jāmēģina dabūt pie dzīvības atpakaļ.

Čehijā sarāvāt?

Jā.

Kā tas notika?

Uzleca man virsū.

Tas notika kopējā kamerā?

Nē, tur bija cietumsargi. Tīši uzbruka.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņi ir agresīvi pēc savas būtības un viņiem nepatīk cilvēki, kas ir brīvdomīgi, pastāv uz savām tiesībām.

Sanāca konflikts?

Cietums pēc savas būtības ir pazemošanas iestāde. Ja ir kaut kāda rietumnieciska pieeja, tad tas ir mazākā mērā. Ja ir kāda senāka vai austrumnieciskāka, tad tā pazemošana ir izteiktāka, bet pēc būtības tā pazemošana vienalga ir. Līdz ar to viss ir uz nerviem. Jo vairāk cilvēku pazemo, jo vairāk uz viņu spiež, jo vairāk tas izraisa pretreakciju — viss kaut kā briest. Var vienkārši kaut ko pateikt, var arī sūdzību uzrakstīt, bet vienalga… tas viss samilzt, samilzt, samilzt.

Latvijā ir mazāk vai vairāk pazemojoši nekā Čehijā?

Vismaz Centrālcietumā ir mazāk. Citos esot sliktāk, tā dzirdēju. Jā, varbūt tur ir tā slāviska mentalitāte, varbūt čehiem ir komplekss no Austrumungārijas laikiem vēl palicis. Varbūt vienkārši viņiem tā valsts ir policejiska pēc būtības — ir tāds kults, to var pat presē just, ka viņiem ir spēka struktūru kults.

Kā jūs šobrīd jūtaties šeit ieslodzījumā?

Labi es nejūtos (smejas). Jūs iedomājaties, ka es varētu justies labi? Nu, skaidrs, ka sūdīgi. Nekas labs nav.

Cik dienas jums ir vēl līdz atbrīvošanai, ja nekas nemainās?

Pieci ar pusi mēneši. Daudz.

Skaitāt dienas?

Neskaitu, bet tagad nācās saskaitīt, jo bija jāsniedz visādi papīri… Pēc divām trešdaļām ieslodzījuma var sniegt [lūgumu par apžēlošanu un pirmstermiņa atbrīvošanu]. Tas laiks, kad var sniegt, ir atkarīgs no kvalifikācijas, cik smags ir noziegums. Skaitās sevišķi smags, tāpēc divas trešdaļas.

Kā jūs pavadāt laiku? Saprotu, ka esat viens kamerā.

Šobrīd esmu viens. Es pats to izvēlējos. It kā pēc kriminālo uztveres vienvietīgās ir kaut kas sliktāks. Korpusa daļa saucas — «specbloks». Tas nosaukums vien jau izsaka attieksmi. Čehijā es biju dažādās [kamerās] — gan piecvietīgā, gan divu, gan trīs — un tikai vienreiz bija tādi puiši, ar kuriem bija līdzīgs inteliģences līmenis un bija, par ko runāt, teiksim tā. Tad es pārliecinājos — labāk ir vienam, nekā ar cilvēkiem, ar kuriem negribas būt kopā. Vai tur rodas konflikti vai nerodas — visādi var būt, vienkārši tā teritorijas dalīšana jau automātiski notiek, esot vienā telpā ieslēgtiem. Nevar būt savādāk. Tad sākas bitavuha — visādas sadzīviskas problēmas. Tādu cilvēku ir daudz, kuriem vispār nav grāmatas, viņi nelasa, nav televizors vai rādžiņš kādu materiālu apstākļu dēļ, tad ir skaidrs — ja viņš būs viens, vienkārši sajuks prātā. Viņam tad vismaz ir tāds pats pretī, ar ko laiku īsina. Bet, ja ir ko darīt, tad vienam labāk.

Ko jūs darāt?

Nu, vienīgā puslīdz tāda laika neizsviešana šeit ir lasīšana.

Ko jūs lasāt?

Ko tik neesmu izlasījis — apmēram 10 grāmatas mēnesī. Četrpadsmit mēnešos kādas 140. Pārsvarā man atsūtītās grāmatas. Es lasu dažādās valodās — gan latviski, gan krieviski, gan čehiski lasīju, spāniski, angliski, leitiski. Visādas. Gan klasiku, sākot ar Karu un mieru un beidzot ar kādām mācību grāmatām. Valodas, gramatikas pastudēju un arī datorlingvistikas grāmatas, kas man var noderēt.

Cik ilgi Čehijas cietumā pavadījāt?

Bez nedēļas gads.

Kur jūs aizturēja?

Pats vien biju vainīgs — kojās. Principā es biju drošībā, [kad tiesa izlēma par cietumsodu]. Es biju Meksikā, varēju neatgriezties. Ja es tur paliktu, būtu dabūjis politisko patvērumu. Sieva bija apsolījusi atbraukt un atvest meitu, bet piečakarēja. Tad es domāju, ka varbūt ir jāglābj ģimene, un tomēr riskēju — zinādams, ka esmu meklēšanā, tomēr iebraucu Šengenā. Ir iespēja iebraukt, lai gan uz robežām it kā pārbauda.

Kā jūs to izdarījāt?

Nu, to es publiski nestāstīšu.

Satikāt sievu un bērnu?

Satiku, bet bija jau par vēlu, tā teikt. To Dāvja filmā var redzēt.

Bet es braucu arī pirms tā ārprāta. Biju pieteicies uz divām stažēšanās stīpām [stipendijām] — Šauļu universitātē uz trim mēnešiem, un Libertas tehniskajā universitātē Čehijā uz mēnesi. Tās man bija piešķīruši. Nu, tad es domāju — varētu braukt, ar zinātni padarbošos. Šauļos es arī dzīvoju kojās, bet mierīgi — neviens nekādus papīrus neprasīja. Čehijā kojas tādas viesnīcas tipa un viņi arī pases kopiju paņēma. Bet viss bija labi, neviens tās pases kopijas nekur nesūta. Bet tā komendante… Sanāca sadzīviskas domstarpības, viņa pilnīgi negaidīti izsauca dūzeni… Tā jau arī nebūtu neko darījusi, pateiktu — liecieties mierā un viss, bet to pases kopiju viņiem iedeva, viņi pārbaudīja un paņēma ciet. (Smejas)

Pirmīt pieminējāt ģimeni. Vai tagad, atskatoties uz visiem notikumiem, kam esat gājis cauri — vai ir kādas lietas, ko nožēlojat un darītu citādi?

Uz šo jautājumu var atbildēt diezgan dažādi. Var raudzīties vairāk tā prātuļojošo, filozofiski. Var raudzīties ļoti konkrēti — aiziet tur, izdarīt to. Es jau [Uldim] Tīronam teicu, viņš te bija aizvakar [intervēja žurnālam Rīgas Laiks] — ja tā filozofiski, tad principā mana lielākā kļūda bija dzīvot Latvijai. Es pārāk stipri dzīvoju Latvijai, nevis sev. Pārāk jutos atbildīgs par to — kā savas valsts patriots un pilsonis. Un tas mani arī padarīja tik ievainojamu. Tāpēc es tur 2009. gadā aizgāju, jo jutos atbildīgs par savu valsti. Nu, es varēju kā programmētājs aizbraukt strādāt kaut kur citur. Bija piedāvājumi, bet es to nedarīju principā. Man šķita, ka man jābūt te. Ja es būtu aizbraucis, tad tagad būtu labais onkulis, kuram pieņem to repatriācijas likumu — es atbrauktu un visi būtu ļoti priecīgi. Bet es paliku te un situācija tāda izveidojās.

Kad tā vajāšana pieņēmās spēkā, tad arī bija daudz grūtāk [aizbraukt] — pārāk daudz kas mani šeit saistīja. Labi, ģimeni arī var izvest, bet man ar sievu bija sarunāts… Tā arī ir sagadīšanās — tieši tajā brīdī, kad bija jābūt pēdējam [tiesas] lēmumam, man bija stipendija Meksikā uz diviem mēnešiem. Un es tā kā domāju — varbūt vest viņus līdzi, bet bija sarunāts, ja nu kas, tad atbrauks. Un es domāju, ja nu to lēmumu pieņem man par labu? Jo tur bija ļoti daudz pārkāpumu, kuru dēļ principā vajadzētu atcelt. Nu, ko es viņus vazāšu — sievai jāpabeidz maģistratūra, bērns iet bērnudārzā, viss ir kārtībā un tagad es viņus aizvedīšu uz kaut kādu Meksiku, kur plosās Zikas vīruss. Es nezināju, ka galvaspilsētā tas nav. Vienkārši nezināju.

Bet ļoti daudz kas vēl mani šeit piesaistīja — visas tautas mūzikas lietas, saimniecība, īpašumi. Un tad, kad vairs nevarēju iebraukt Latvijā, es atbraucu uz Krieviju, biju Abrenē. Tad sieva vienreiz atbrauca, bet bērnu neatveda. Teica, ka atvedīs, bet pēc tam vairs neatbrauca. Tad es domāju aizbraukt uz Latīņameriku — varbūt izdotos dabūt citus dokumentus, es varētu iebraukt ar tiem Šengenā. Bet es jutu, ka nav labi ar ģimeni — laiks bija ierobežots… Jā, varbūt vajadzēja ņemt viņus uzreiz līdzi… Ja jūti, ka sāk vajāt, laikam vajag ņemt visu ģimeni aiz šķirkas un braukt prom.

Atgriezīsimies pie sākuma, ko jūs saucat par vajāšanu. Sākums ir 2009. gada 13. janvāris. Tas, kas izriet no sprieduma — jūs sakāt, ka pielietojāt Latvijas paražu tiesībās pieļaujamos līdzekļus un izteicāt personisko pozīciju par valstī notiekošiem procesiem. Es gribu saprast, kas ir tie Latvijas paražu tiesībās pieļautie līdzekļi — uz kurām paražām vai dainām jūs atsaucaties?

Faktiski tās ir ķekatu vai kūjnieku tradīcijas. Latgalē — čigānu, Kurzemē — ķekatu tradīcijas.

Proti?

Ja saimnieki ignorē ķekatniekus, tad viņiem ir tiesības ēku kā simbolu apskādēt kaut kādā veidā. Nu, pastutēt durvīm kliņķi, var piemīzt lieveni, var visādi… Ir pat dainas, es tiesas runā atsaucos uz tām.

Varat minēt kādu piemēru, kur dainas saka — mēs tā darām.

Sarunāsim tā, es atradīšu to dainu citātu un ierakstīšu. (Vienojamies caur advokātu precizēt intervijas tekstu, vēlāk Ansis atsūta dainas ar saviem paskaidrojumiem — red.)

Es ārā neiziešu,

Ka es skādes nedarīšu:

Apgriezīšu gailim kaklu,

Saplēsīšu dzirnutiņas.

(Ja ķekatas neuzņem godam, tās nedodas prom, nenodarījušas mantisku kaitējumu.)

Zila zaļa gaisma ausa,

Iesarkana saule lēca.

Vai tie mani bāleliņi

Rīgas pili dedzināja?

(Kungu ēkas tautai brīv pat dedzināt.)

Skrej, balod, atver logu

Traucē kungu valodiņu:

Bargi kungi tiesu sprieda

Jaunākami bāliņam.

(Tradicionāli tiesas spriešana notikusi kungu, nevis tautas interesēs un tam ir jāpretojas.)

Tiesas runā man bija vairāki dainu citāti, prokurors pat mēģināja kaut kādām dainām pretī runāt. Bija vienu atradis, tas arī tā — jautri.

Es arī atradu vienu.

Grieze grieza rudzīšos

Paipaliņa kārkliņos

Bāliņš grieza maizes klaipu

Skauģis grieza akmentiņu

Mjā, to var visādi saprast. Man tās asociācijas rodas, ka šī akmentiņu griešana ir vairāk tāda kā zobu griešana, kaut kas tāds — ziniet, kad putuplastu ar nazi griež, kaut kas riebīgs. Tas ir vairāk domāts tā, ka savas iekšējās negācijas izliek kādā statiskā priekšmetā, pietiekami cietā kā akmens, kas rada zināmu negatīvu iespaidu.

Kas jums lika domāt, ka mums ir šādas paražas, kas ļauj situācijās, kad tevi neapmierina viens vai otrs lēmums — iet un ar akmeni mest un demolēt?

Es ar to biju saskāries folkloras materiālos un arī mēs paši, iedami ķekatās, bijām tā darījuši. Tas ir normāli. Tas ir arī atmiņu stāstos, dzīves stāstos. Folkloristu aprindās tas ir vispār zināms fakts un dainas es piemeklēju.

No sprieduma izriet, ka jūs nepiekrītat tam novērtējumam, ka pie Saeimas notika masu nekārtības. Jūs uzskatāt, ka Vecrīgā norisinājušies revolucionāri notikumi, kuru laikā tauta mēģināja ieviest kārtību. Kā, ar akmeni metot pa mūsu parlamenta logu, tiek ieviesta kārtība — kādā veidā jūs to bijāt domājis?

Kā kompensācijas mehānismu varas nihilismam. Jo faktiski skāde no oligarhiskā nihilisma, kas valdīja šos gadus — līdz 2009. gadam un 2008. gadā krīzes iespaidā tas vairāk izlīda virspusē — no tā jau skāde bija nesalīdzināmi lielāka. Ne tikai par visu to nemieru radīto skādi — tur pusotrs simts tūkstošu latu laikam bija, bet par viena loga rūti, kura varbūt ir kādi 20 lati, vispār nerunājot. Ja, nodarot nelielu skādi, var kaut kādā veidā pateikt, ka mēs neesam ar mieru, ka tiek turpināts darīt šo lielo skādi — tad tas ir tautas interesēs.

Bet kāpēc ir jāsit? Kādā veidā ar sišanu jūs ievedat kārtību? Vai tas ir veids, kā paust savu viedokli, jūsuprāt?

Jā, pie noteiktiem apstākļiem.

Ko jūs, iemetot pa logu mūsu Saeimai, pateicāt Godmanim, kurš tobrīd bija pie varas?

Ka ir gana! Ka tas vadzis ir lūzis, ka tā vairs nevar, ir kaut kas jāmaina. Un tas signāls tika uztverts. Gan tauta to uztvēra… Starp citu, ļoti interesants moments — šobrīd pēc deviņiem gadiem šīs oficiālās propagandas rezultātā diskurss un uztvere ir ļoti mainījusies, es to labi jūtu. Jo es atceros, kā bija Domburšovā 14. janvārī, kā cilvēki reaģēja. Pie manis nāca klāt uz ielas nepazīstami cilvēki, spieda roku un teica paldies, ka tu to pateici un ka tu to darīji.

Paldies, ka tu siti logus?

Jā. Un arī [skatītāju] balsojumu paskatieties Domburšovā, tur ir viennozīmīgi — kādi 80% balso, ka pie tā ir vainojama valdība.

Es mēģinu saprast loģisko ķēdīti. Piemēram, man arī ļoti nepatika tā brīža valdības lēmumi un rīcība, bet vai izvēlētais risinājums ir tiešām pareizais? Vai tas, ka jums kaut kas nepatīk, attaisno to, ka jāņem bruģis un jāsit?

Saprotat, ja ir tāda sajūta, ka katru gadu tautai tiek nozagti miljoni… Ja šī vara to dara — pie tam varas roku mazgā arī tiesībsargājošo iestāžu darbinieki — , tad tas ir vienīgais veids, kā pietiekami skaļi to paust.

Vai jūs pats piedalījāties 9. Saeimas vēlēšanās?

Kā balsotājs es līdz trimdas sākumam piedalījos visās vēlēšanās un visos referendumos, kādi vien ir bijuši.

Par ko jūs toreiz balsojāt, ja nav noslēpums?

Domājat, ka es atceros? Katrā ziņā es vienmēr esmu balsojis par kādām mazajām, alternatīvajām partijām. Nekad par lielajām.

Kāda ir tā doma, metot akmeni — jūs gribējāt demonstrēt savu nepatiku valdošajai varai, tātad LPP/LC, TP, ZZS? Kam tieši jūs gribējāt trāpīt? Un vai jūs uzskatāt, ka trāpījāt?

Es paudu, ka tā turpināt vairs nevar. Un arī — es metu tikai pēc tam, kad pietiekami ilgu laiku tika aicinātas amatpersonas, sauca [Saeimas] priekšsēdātāju iznākt un aprunāties. Tas jau nebija tā uzreiz, ka atnāca un meta. Tas sasprindzinājums auga pamazām, jo cilvēki atnāca runāties, bet tieši šī ignorēšana — pilnīga ignorēšana — izprovocēja tādas darbības. Tur ir tā paralēle ar ķekatām — ja saimnieki ignorē ķekatas…

Bet vai jūs pats neesat saimnieks? Viens no Latvijas saimniekiem, viens no cilvēkiem, kas vēlēja šo parlamentu, pa kura logiem jūs metāt?

Varbūt tāpēc es arī metu, ka bija sajūta — lielākajai daļai nominālo saimnieku nav tās teikšanas, kādai būtu jābūt. Ka tā teikšana pār Latviju bija uzurpēta no atsevišķu cilvēku puses.

Kā akmeņi atrisina to problēmu?

Jūs nepamanījāt, ka tas tomēr ietekmēja, ka bija pārmaiņas? Pirmkārt, valdības krišana un citas partijas, daudz mazākā mērā oligarhiskas, nākšana pie varas. Nevis vienkārša formāla valdības nomaiņa, rotējot cilvēkus no tām pašam partijām, bet reāli mainījās valdību veidojošā partija. Ja nebūtu 13. janvāra, tas nebūtu noticis. Otrkārt, gadu vēlāk Saeimas atlaišana tautas balsojumā.

Tas bija pēc diviem gadiem. Pa vidu bija 10. Saeimas vēlēšanas, kurās tauta demokrātiskā veidā parādīja vietu šīm oligarhiskajām partijām, piemēram, Šķēles un Šlesera apvienība Par labu Latviju dabūja tikai astoņus mandātus Saeimā. Tā tauta pauda attieksmi bez akmeņu mešanas un mūsu kopīgu vērtību graušanas.

Un tomēr es uzskatu, ka tas viss bija viena procesa soļi. [Prezidenta Valda] Zatlera ultimāts 2009. gadā un arī Saeimas atlaišanas ierosināšana.

Es mēģinu saprast, kāpēc jums joprojām šķiet, ka tas bija pareizais risinājums — vai mērķis tika sasniegts?

Diemžēl nē, bet uz to brīdi tas šķita daļēji sasniegts. Teiksim tā, tas pastūma sabiedrību mērķa virzienā. Tas bija kopumā pozitīvs impulss Latvijas sabiedrībai, kurš uzlaboja politisko kultūru un parādīja varai, ka tomēr tauta arī reizēm var aktīvi paust savu neapmierinātību, kad tautai šķiet, ka vadzis ir pilns.

Kas tieši ir pozitīvs tajā, ja mēs nespējam atrisināt viedokļu atšķirības demokrātiskā ceļā, bet ceļam akmeņus, demolējam, sitam policistiem vai līdzcilvēkiem? Kas tajā visā liecina, ka politiskā kultūra ir augusi? Man tas izskatās tieši pretējs virziens.

Nu, tas varas nihilisms kopš tā brīža samazinājās.

Kapēc jūs tā domājat?

Es vienkārši to novēroju. Gan vārdos, gan darbos, gan arī valdības maiņu. Tas dzirdīgums pieauga.

Mums valdības ir mainījušās arī bez grautiņiem, samērā bieži agrāk.

Ir dažādi veidi, kā mainīties, bet tobrīd tas neapšaubāmi bija pozitīvs pienesums. Man tiesā liecināja Ošleju Jānis — viņš kā ekonomists ar skaitļiem pierādīja, kādā veidā tā skāde, kas tika nodarīta, bija mazāka par to, ko izdevās ietaupīt valdības maiņas rezultātā, oligarhiskuma mazināšanas rezultātā. Ka faktiski šo nemieru ekonomiskais pienesums Latvijas Republikai ir ar pozitīvu bilanci.

Jūsuprāt, vai arī tagad būtu apsveicama līdzīga reakcija kādās situācijās, ja jau tas, jūsuprāt, ir ekonomiski izdevīgi?

Tas ir ārkārtas līdzeklis ārkārtas situācijās, kad tiešām vadzis ir pilns.Tas ir pielietojams.

Kas ir tie cilvēki, kuri izlems, ka vadzis ir pilns — ka mēs, ķekatnieki, varam iet un izdemolēt mūsu kopīgi ievēlēto?

Redzat, demokrātija arī var būt dažāda. Kopš 90. gadu sākuma Latvijā ir konsekventi mazināta tautas ietekme uz varu. Gan ieviešot procentu barjeru Saeimā, līdz ar to mazinot iespējas ienākt alternatīviem un jauniem spēkiem, gan palielinot vēlēšanu starplaiku no trim uz četriem gadiem, gan referendumu likumu pārveidojot tā, ka faktiski nav iespējams sarīkot referendumu. Līdz ar to vara pati veido [sistēmu] tā, lai tautas faktisko ietekmi samazinātu. Tas arī noved pie sajūtas, ka nav lāga.

Tās izmaiņas ir pēdējā laikā, jau pēc 2009. gada.

Referendumiem jā, bet procentu barjera un četri gadi — tas gan bija stipri pirms.

Ja procentu barjera nebūtu, tad jūsu sajūta par tiesību ierobežojumu nebūtu?

Tad tā būtu mazāka — būtu sajūta, ka ir vairāk iespēju piedalīties procesos. Kaut vai jauktā [vēlēšanu] sistēma kā leišos, arī tā vairāk radītu iespēju piedalīties. Var būt kā neatkarīgais deputāts. Es atceros pēdējās Augstākās padomes vēlēšanas — es gan nevarēju balsot, biju skolnieks — bet bija vairāki kandidāti katrā vēlēšanu apgabalā, faktiski mažoritārā sistēma. Tobrīd man bija sajūta, ka katrs cilvēks daudz vairāk spēj ietekmēt iznākumu.

Vai šādi ārkārtas līdzekļi būtu piemērojami arī turpmāk?

Es ceru, ka līdz šādai situācijai vēlreiz nenonāks. Es ceru.

Kā jūs identificētu, kas ir tie apstākļi, kuros šādi līdzekļi būtu atkal piemērojami?

Es tagad tādus viennozīmīgus kritērijus neaprakstīšu — tas ir kaut kāds kopums. Formāli es šobrīd to aprakstīt nespēju. Es atceros to sabiedriskās nokaitētības līmeni, tas man vairāk ir sajūtu līmenī.

Mūsu pieņemtās normas ir arī tās, ko padsmit gadus pārkāpj pie varas esošie. Tās varbūt pat lielākā mērā ir mūsu pieņemtās normas, kas tiek pārkāptas. Bet pie varas esošie izveido to sistēmu tā, ka, roka roku mazgājot, var pārkāpt šīs normas nesodīti.

Jūs runājat par kādiem konkrētiem pie varas esošajiem jeb visas valdības, kas ir bijušas kopš neatkarības atjaunošanas?

Skaidrs, ka ir konkrēti, kas vairāk izceļas. Ir partijas, kas vairāk uz oligarhisku interešu aizstāvēšanu. Bet kopumā tendence Latvijas politikā ir tāda, ka lielākā daļa partiju vienmēr ir pārstāvējušas kādas merkantilas intereses. To mēs redzam arī šobrīd politikā. Cits jautājums — varbūt tam tā ir jābūt. Varbūt, ka tas ir normāli, ka politika faktiski ir naudas sūknēšana. To mēs redzam gan pie tām tā sauktajām «krieviskajām» partijām, kam šobrīd Rīgas domē ir teikšana, gan pie «latviskajām», kam teikšana Saeimā. Nu, nav tas tīri! Visām pie varas esošajām partijām, lielākā daļā ir pragmatiski un merkantili apsvērumi, kādēļ tās darbojas, nevis kādi ideālistiski. Varbūt, ka pie mažoritāras sistēmas būtu vairāk ideālistiski domājošu cilvēku, kas tiktu ievēlēti. Nevis pie šādas sistēmas, kur cilvēkam pirmajā vietā ir frakcijas disciplīna un otrajā vietā — paša uzskati. Tas zināmā mērā veido šo situāciju. Šī sistēma ir cēlonis tam, ka tā mēs dzīvojam kā valsts.

Vai jums ir skaidrs, pēc kādiem kritērijiem jūs izvēlēsieties to politisko spēku, ko atbalstīt šoruden vēlēšanās?

(smejas) Zināt, pēc tam, kad pēkšņi divu it kā jaunu, it kā alternatīvu partiju apvienība izvēlējās par lokomotīvi [Eiroparlamenta deputātu Arti] Pabriku, es pat nezinu — tās visas runas par pārmaiņām izklausās diezgan apšaubāmas. Nezinu. Iespējams, ka šoruden tas būs no manas puses vienkārši protesta balsojums. Neesmu vēl izlēmis.

Jūs pieminējāt dzīves izpostīšanu. Tiesas spriedumā bja nosacīts sods un reāli brīvības atņemšana tika piemērota tikai tad, kad spriedums netika ievērots.

Es spriedumu ievēroju – tanī bija rakstīts, ka man nav jāpiedalās probācijas programmās.

Redziet, par nosacītiem sodiem. Faktiski Latvijā ir tā, ka šobrīd Judina iniciētas reformas rezultātā Latvijā nav nosacīta soda institūta tīrā veidā. Jo kas ir nosacīta soda būtība? Ka cilvēks neveic nekādus noziedzīgus pārkāpumus, pārbaudes laikā man nebija nekādu pārkāpumu. Un arī rīcība 13. janvārī nebija noziegums, bet tiesa to kvalificēja kā sevišķi smagu noziegumu.

Kā jūs pats to kvalificējat?

Es to kvalificēju kā sīku pārkāpumu.

Tomēr pārkāpums?

Formāli tas ir pārkāpums. Cita lieta, ka, manuprāt, tas bija tā vērts. Kad uz to gāju, es apzinājos, ka tas ir pārkāpums. Un es atceros savu domu gaitu — es tīšām sviedu tur, kur nestāvēja policisti. Domāju, ja trāpīs kādam dūzim, nu, tad tur jau šūs lietu. Bet es tīši sviedu pa logu.

Jums bija aizklāta seja vai nebija?

Kad sāka [policija] pūst ar baloniņiem, tad es aizklāju elpceļus. Kad es sviedu, tad ne. Vienu brīdi viņi tur sāka pūst gāzi.

Saprotat, es to darīju apzināti. Es zināju, ka tas, ko es daru, nav noziegums. Izsists logs — mēs visi zinām… Ja es kaimiņam izsistu logu, man pateiktu — samaksā viņam. Kaimiņš pateiks: samaksā dubultā un es nerakstīšu iesniegumu, un nekas nebūtu tam cilvēkam. Viņš varbūt dubultā samaksātu. Un es ar šo apziņu to arī darīju. Es zināju, ka tas ir to vērts — es eju uz pārkāpumu, kurš faktiski ir sīks pārkāpums, nav noziegums. Pie tam es tīšām to darīju tādā veidā. Darīju, jo gribēju savai tautai labu.

Piedodiet, bet tā nav kaimiņu māja, tas ir mūsu parlaments.

Tieši tāpēc tā ir politiska lieta. Valstij, kur netiek lietas veidotas pēc politiskiem motīviem, ir jābūt vienalga — vai tas ir parlaments vai kaimiņu māja.

Jūsuprāt, vai katrs, kuram nepatīk vienalga kāds Saeimas lēmums, var droši iet mest akmeņus vai pudeles pa Saeimas logu — tas būs sīks huligānisms, samaksā 250 eiro un ej prom?

Es uzskatu, ka nav jāšķiro pēc ēkas piederības kritērijiem. Doma ir tāda, ka arī kaimiņam nevajag sist logus bieži.

Bet mazliet vajag?

Var būt situācija, kad vajag. Ja man kāds izsistu logu, tad mani pilnībā apmierinātu, ka viņš samaksā dubultā skādi un viss — tas logs tiek iestiklots, vēl tikpat daudz par morālo [kaitējumu]. Es nemaz negribētu, lai viņu liek cietumā. Goda vārds! Kaut vai piecus logus viņš izsistu.

Vai pie tā, ka jūs nonācāt cietumā, tomēr neesat pats vainīgs — tiesa jūs nelika cietumā, bet jūs te nonācāt, jo neievērojāt probācijas uzraudzību?

Par probācijas uzraudzību. Tātad nosacīta soda būtība — cilvēks pats neveic vairs nekādus noziedzīgus nodarījumus. Probācijas uzraudzības būtība ir palīdzēt asociālam cilvēkam resocializēties. Tādam cilvēkam, kurš pats nespēj dzīvot sociālu dzīvi, šī probācija palīdz nosacīto termiņu izturēt — noturēties neko nepārkāpt. Kā bija pie mums? Pie mums vēl kopš padomju laikiem — varbūt arī pirms, es jautāju advokātam, bet viņš nevarēja pateikt, kā bija Ulmaņa laikos un cara laikos — nosacītais sods nozīmē, ka tev to piespriež un tu dzīvo mierīgi, nekur nav jāiet atzīmēties. Tu vienkārši dzīvo. Ja nogrēkojies un kriminālpārkāpumu veic, tad tiesa to skata un izpilda sodu. Tad nāca mode — cik saprotu, no Amerikas —, ka ir tāds Probācijas dienests. Mēs tādu vārdu pirms 20 gadiem pat nezinājām. Piemēram, Čehijā es papētīju, tur ir divu veidu nosacītie sodi — bez uzraudzības un ar uzraudzību. Un cilvēkam, kuram ir bez uzraudzības, nekur nav jāiet.

Es ļoti atvainojos, bet mums ir Latvijā noteikta kārtība — kādēļ jūs neievērojāt to, kāda ir?

Man spriedumā bija rakstīts, ka man nav jāpiedalās Probācijas dienesta programmās. Es esmu audzis, lasīdams Kolberga un Cīruļa romānus, es zinu, kas ir nosacīts sods. Es ar to rēķinos. Es tādu vārdu «probācija» vispār nebiju dzirdējis līdz tam, kamēr man tas Probācijas dienests atrakstīja. Pie tam es ļoti intensīvi dzīvoju, strādāju, man ir trīs mazi bērni. Strādāju pa padsmit stundām septiņas dienas nedēļā — saimniecība laukos, ansamblis, spēlēju un vēl doktorantūra jāpabeidz, disertāciju tieši rakstīju. Un pienāk kaut kāda vēstule no kaut kāda Probācijas dienesta. Tagad tev jānāk uz tepiķa. Man tas vienkārši bija šoks! Es nesapratu, ko viņiem no manis vajag. Jo es zinu, kas ir nosacīts sods. Es zinu, ka man tagad ir 20 mēnešus godīgi jādzīvo. Un tagad kaut kādi jefiņi sauc uz tepiķa! Tīri psiholoģiski es to uztvēru kā norunas pārkāpumu. Jo nedrīkst tādas gadu desmitiem iegājušās lietas, ko cilvēki jau zina no literatūras — kas tas ir, nedrīkst mainīt cilvēkam par sliktu. Ja šo sodu izmaina ļoti būtiski, tad tas savādāk arī jānosauc. Tad vajadzēja nosaukt — nosacīts sods ar uzraudzību. Tad cilvēkam ir skaidrs.

Vai problēma tomēr nav tajā, ka jūsu nezināšana un varbūt atšķirīga izpratne par soda nozīmi neatbrīvo no faktiskās kārtības, kāda pastāv.

Tad es ņemu spriedumu un tur ir rakstīts, ka man nav jāpiedalās Probācijas dienesta programmās. Vēlāk manās rokās nonāca spriedums paralēlā no pamatlietas izdalītā lietā un tanī vienam puisim bija rakstīts, ka ir jāpiedalās. Ja tiesa ir rakstījusi diametrāli pretējas lietas, vai tiešām tas var nozīmēt vienu un to pašu? Un vai tādā gadījumā šāda valsts ir normāla?

Bet jūs taču varat pakonsultēties.

Es konsultējos. Bija juristi, kas teica, ka jāiet. Bija tādi, kas teica — te ir rakstīts, ka tev nav jāiet. Tad es rakstīju, es jau neignorēju  — es rakstīju gan Probācijas dienestam, gan tiesai. Probācijas dienests iesniedza tiesā. Pie tam iesniedza nepiekritīgā tiesā, kurā nebija tiesības sniegt. Jo pēc manas dzīvesvietas bija jāsniedz Preiļu tiesā. Es rakstīju tiesai, ka viņiem jāpārsūta uz Preiļu rajona tiesu, [tiesnese Vivita] Voronova to ignorēja, pārkāpa likumu, pēc tam [tiesnese Iveta] Brimerberga no Rīgas apgabaltiesas viņu tīši piesedza. Tā bija noziedzīga rīcība no šo abu tiesnešu puses.

Tad bija spriedums un jūs bēgāt no Latvijas?

Es nevis bēgu, bet neatgriezos. Es biju Meksikā tobrīd.

Labi, jūs neatgriezāties.

Ja mēs runājam par deportācijām — 1941., 1949.gada — mēs tak sakām: malacis tas, kurš iebēga mežā. Mums nenāk prātā pārmest cilvēkam, ka viņš nenāca un nepieteicās, lai viņu iemet lopu vagonā. Tā ir normāla cilvēka reakcija, ja viņu dzimtenē grib ielikt cietumā. Pie tam par tādu lietu, par kuru nebūtu jāliek cietumā.

Vai jūs neatzīstat to, ka īstenībā nonācāt cietumā savas vainas dēļ — nepareizi interpretējāt kaut ko, nepareizi sapratāt, paļāvāties uz nepareiziem ieteikumiem, uz grāmatām vai savu ilūziju par to, ka pasaule ir tāda, bet patiesībā tā ir citāda?

Es atzīstu savas rīcības sekas. Jautājums, vai tā ir vaina — tas ir atklāts jautājums. Bet savas rīcības sekas es atzīstu. Taču tiesiskā, taisnīgā valstī cilvēks šādā stāvoklī netiktu nostādīts — nosacīts sods pats par sevi bija nesamērīgs nodarījumam. Un tiesas rīkojās patvaļīgi, nelikumīgi. Es rēķinājos, ka dzīvoju tiesiskā valstī, ka varu ar valsti vest dialogu kā līdzvērtīgs partneris un tieši par to tiku smagi represēts.

Parunāsim par to mazliet detalizētāk. Jūs lūdzāt apžēlošanu.

Es nelūdzu. Advokāts lūdza.

Advokāts lūdza bez jūsu piekrišanas?

Ar.

Tad jūs lūdzāt.

Es nelūdzu, es devu piekrišanu.

Advokāts lūdza jūsu vārdā?

Nē, viņš pats lūdza kā aizstāvis. Un es devu piekrišanu.

Tātad jūsu advokāts lūdza jūsu apžēlošanu apstākļos, kad jūs pats īsti nekad neesat nožēlojis to, ko izdarījāt?

Apžēlošana nenozīmē nožēlošanu. Mēs saskatām apžēlošanu kā netaisnības daļējas labošanas institūtu, nevis apžēlošanu aiz žēluma.

Es mēģinu saprast — jūs pats nenožēlojat, bet gribat lai kāds cits jūs apžēlo?

Tieši tā, lai viņš apžēlo, saskatīdams šo nesamērīgumu. Tiesu sistēmas rīcības neadekvātumu kā pamatu apžēlošanai.

Tiesu sistēmas rīcības neadekvātumu, nevis jūsu rīcības konsekvences, kas noveda pie tā rezultāta? Mēs pirmīt runājām par probāciju, kā viss ķēdes reakcijā noveda pie rezultāta.

Nu, labi. Ja vēl pamatprocesā tā formālā puse tika ievērota daudz maz, vismaz apelācijas instancē viņi centās, lai nav kur piekasīties — varēja redzēt, ka tai tiesnesei ir pie kājas, bet vārdu viņa iedos, kad vajag. Bet šis reālās izpildes process — tas bija likuma pārkāpums.

Proti?

Izskatīja nepiekritīga tiesa. Ja cilvēkam nav pilnvaras skatīt šo lietu, viņš nevar pieņemt leģitīmu lēmumu. Tiek iesniegti pierādījumi, kāpēc nevar skatīt, tiek lūgts pārsūtīt uz piekritīgu tiesu, tiesa to ignorē, interpretē kaut kā pilnīgi šķērsām. Un likums paredz fakultatīvu izpildīšanu, ja neiet uz probāciju. Tur ir rakstīts «tiesa var izpildīt», tātad ir jāanalizē, kādā veidā kriminālprocesa un probācijas mērķis tiks sasniegti labāk — izpildot vai neizpildot.

Jūsprāt, kāpēc tiesa to darīja?

Es nezinu, varbūt vienkārši aiz kaut kādas šķiriskas nepatikas. Jo tanīs sēdēs, kuras noritēja man klātesot, es jutu mazliet tādu šķirisku naidu.

Kādas ir tās šķiras?

Nu, daudziem tiesnešiem ir kaut kāda sava mentalitāte, savs domāšanas veids. Ir arī tiesneši, kuri ir tuvāk tautai.

Viņi ir tā kā viena šķira — tiesneši?

Jā, viņi ir šķira savā ziņā.

Un kā jūs raksturotu sevi — kurai šķirai piederīgu?

Pie tādas vairāk brīvdomīgas tautas daļas.

Augstākās tiesas spriedumā lasīju, ka jūs salīdzinājāt tos notikumus ar revolūciju. Vai jūs uzskatāt sevi kaut kādā mērā par revolucionāru?

Es to saucu savādāk — kā revolucionāro notikumu dalībnieks. Tas nav revolucionārs pilnā šī vārda nozīmē.

Tad jūs identificējaties ar tiem pārējiem, kas sita policistus, dažādi procesi notika. Kopumā 68 cilvēki.

Ziniet, es savām acīm redzēju, kā policisti sita un nekas netika pret viņiem ierosināts.

Jūs identificējaties ar visiem šiem revolucionārās kustības dalībniekiem?

Es neidentificējos. Es saku, ka bija revolucionāri notikumi un es kaut kādā mērā tajos ietilpu. Bet tā bija mana individuāla rīcība. Es ne ar vienu neapspriedos, neko neplānoju. Tanī brīdī es tā sajutos pats, ka pa Saeimu kā pa simbolu vajadzēja iesviest. Un kā jau teicu, es labi apzinājos, ka negribu sviest pa cilvēkiem un es arī sviedu tā, ka nekur nevarēja trāpīt. Un kas ir interesanti — kā tās lietas tika fabricētas ar melīgām policistu liecībām. Viņi sataisīja, ka esmu sviedis pa policistiem. Bet es zinu, ka to nedarīju. Kā zināt, pieci cilvēki vispār tika attaisnoti. Tā lieta faktiski tika «šūta».

Kā bija uzreiz pēc šiem notikumiem? Es teicu: jā, mūsu sabiedrība nonāca nepatīkamā punktā un neapšaubāmi, ka atbildība par to ir jāuzņemas. Atbildība ir jāvērtē un varbūt jāsaņem sodi. Bet es saskatīju trīs puses, kas ir atbildīgas par šo — viena bija varas pārstāvji, kas valsti bija noveduši līdz šādai situācijai, ka kaut kas tāds varēja notikt. Otra puse bija šie cilvēki — ļaudis no tautas, un trešā puse — spēka struktūru darbinieki, kuri arī pārkāpa likumu. Bet izmeklēšana noris tikai par vienu grupu no trijām.

Es policijai uzreiz stāstīju, neko nemeloju, neliedzos — es izstāstīju, ko darīju, kāpēc darīju. Es uzskatīju, ka mums kā sabiedrībai, ja esam nobriedusi, demokrātiska sabiedrība, ir jāizvērtē šādi notikumi kā nepatīkams fakts mūsu nesenajā vēsturē. Bet mums jāvērtē visi atbildīgie. Bet tas jau nenotika, saprotiet!

Jūs pieminējāt, ka akmeņus pa Saeimu metāt kā pa simbolu. Man netālu no mājas ir skola, kur izlikti bērnu zīmējumi Latvijas simtgadei. Viens bērns Latviju uzzīmēja kā koku. Un es tieši domāju, gatavojoties šai intervijai — koku ir apsēdušas dažādas slimības, kaitēkļi, parazīti. Ir cilvēki, kas domā, kā to koku izārstēt un ir cilvēki, kas nāk un met akmeņus, jo viņiem nepatīk, ka tur ir parazīti. Vai tiešām jūs joprojām pastāvat uz to, ka tas ir labs un pareizs veids, kā rīkoties?

Tas ir izmisuma solis! Tobrīd tas bija pareizi — es nesaku, ka tas ir katru dienu pareizi. Tobrīd izmisums bija tik liels. Saprotiet, es kā skolnieks piedalījos, man bija 13 gadi un es gāju uz visām manifestācijām pie Brīvības pieminekļa 1987., 1988. gadā. Mežaparkā, visur! Braucu uz Sloku ar Vides aizsardzības klubu, es ļoti aktīvi piedalījos padomju laikā kā pusaudzis brīvības atjaunošanas akcijās un arī 1990. gada 4. maijā es biju pie Augstākās padomes. Es jutu atbildību par to.

Jūs esat izteicies, ka tiesas spriedums ir netaisnīgs. Es mēģinu saprast — tas ir netaisnīgs tāpēc, ka jūs tikāt notiesāts, aizbēgāt, jūs noķēra un tagad esat cietumā? Vai arī tāpēc, ka, piemēram, tāds Vladimirs Vaškevičs joprojām dzīvo Austrijā un Latvija nespēj viņu notiesāt? Vai netaisnīgums ir salīdzinājumā ar citiem gadījumiem, vai pašā faktā, ka jūs tagad esat ieslodzījumā?

Nē, Vaškeviču neaiztiksim. Viņš faktiski ir šīs oligarhiskās sistēmas satāvdaļa.

Bet viņš nav notiesāts, atšķirībā no jums.

Kad cīnījāmies par to, lai mani neizdotu no Čehijas, mēs izpētījām viņa gadījumu — viņš netika izdots, jo tur bija pārsvarā medicīniski apsvērumi.

Tas ir taisnīgi, ka viņš nav izdots tiesai, bet jūs esat?

Mani izdeva tāpēc, ka Čehija ir postkomunistika valsts. Liela varbūtība, ka Rietumu valsts mani neizdotu.

Par taisnīgumu — es domāju, ka šis [Krimināllikuma] 225.pants [par masu nekārtībām] ir pilnīgi nepieņemams. Jo jūs varat atrast manu rakstu NRA, Staļina atrauga. Tur es analizēju šī 225. panta vēsturi. Tas ir Staļina laiku kolektīvās vainas institucionalizēšanas pants. Tādam pantam vispār nav jābūt normālā valstī. Ir samērīguma princips tiesībās — jebkuram sodam ir jābūt samērīgam. Tas ir pamattiesību hartā. Es biju gatavs saņemt sodu. Es saprotu, ka izdauzīts logs — es nodaru kaut kādu skādi. Ja es kādu 20, 30 latu skādi nodarīju, labi, uzliktu 200, 300 latus — man tas šķistu samērīgi, lai ir desmit reizes vairāk. Bet kad tev sāk draudēt ar gadiem cietumā…

Piedodiet, bet cietumā jūs esat, jo neievērojāt probācijas noteikumus.

Jūs nesasprotat, kas ir nosacīts sods. Nosacīts sods nav cits soda veids — nosacīts sods ir cietumsods.

Tiesu vara arī nesaprot.

Nu, tā ir cita lieta — kā viņi ar to spekulē, ka nekad nepiespriestu reāli tik, cik viņi piespriež nosacīti. Bet principā no tiesību teorijas viedokļa, piespriežot nosacītu sodu, tiesa atzīst, ka par šo noziedzīgo nodarījumu jūs esat pelnījis tik ilgi sēdēt cietumā. Un tikai tāpēc, ka tā ir pirmā reize, vai jums ir mazi bērni, tikai tāpēc šo sodu atliek un neizpilda. Bet principā tiesa ir atzinusi — jūs esat pelnījis sēdēt cietumā šo laiku.

Jūs intervijas sākumā sacījāt, ka pārāk dzīvojāt Latvijai. Vai turpināsiet dzīvot Latvijai un kādā veidā to darīsiet?

Nu, ziniet, pēc divu gadu dzīves izpostīšanas tas izklausās diezgan sarkastiski. Jebkuram cilvēkam, ja viņam šādi sačakarē dzīvi, iestājas spēcīga krīze. Nav vairs iespējams dzīvot kā līdz šim. Reāli ir tā, ka vērtības tiek sagrautas — tas, kam tu esi ticējis, ir sagrauts.

Kādas jūsu vērtības ir sagrautas?

Mana ticība šai valstij, mana ticība ģimenei — gan konkrētai, gan kā institūtam. Nu, tas ir smagi. Tas nav tā — pasēdēji cietumā un tagad turpināsi dzīvo. Ir jāmeklē… Es nevaru iedomāties, ka es varēšu tikpat lustīgi spēlēt. Es nevaru, jo esmu traumēts no tā visa. Tas ir ļoti smagi.

Ko jūs tagad spēlētu?

Es nezinu. Pieļauju, ka man nāksies kaut kur nolīst, piemēram, zinātnē. Kādā sfērā, kura ir a-sabiedriska, kura neprasa piesaisti pie šīs konkrētās sabiedrības. Zinātne arī Āfrikā ir zinātne.

Latvijai vairs nemaz nedzīvosiet?

Tādā līmenī kā līdz šim es to nespēšu, pilnīgi noteikti. Tas manī ir nokauts. Tas ultrapatriots, kāds es biju… Jo es tiešām biju ultrapatriots. Bet ne nacionālists. Piemēram, vienmēr esmu uzskatījis, ka visas Latvijas tautības ir jārespektē. Kaut vai tas, ka ir jābūt mazākumtautību skolām. Tāpat kā pirmās Latvijas laikā bija mazākumtautību skolas. Un tāpat kā Krievijā pēc revolūcijas bija latviešu un latgaliešu skolas, kuras pēc tam Staļina laikā slēdza. Vai piemēram Sventājā — leišos, kas ir faktiski Latvijas teritorija, ko pievienoja — tur arī bija jābūt latviešu skolai un vēl aizvien būtu jābūt, ja netiktu veikta asimiliācija. Vai Indras pagasts, Robežnieku pagasts, kas faktiski ir baltkrievu etnogrāfiskās teritorijas, kuras pievienoja Latvijai tikai tāpēc, ka tā bija vieglāk novilkt līniju līdz Daugavai.

Varbūt tās ir jāatdod baltkrieviem?

Nē, valsts robeža nav jāmaina, bet ja tās ir šīs tautas etnogrāfiskās teritorijas, tad viņiem jābūt tiesībām mācīties savā valodā.

Es dzīvoju Latvijai, es tiešām nepirku nekādus citus ražojumus, mācīju dziedāt, centos pēc iespējas, lai vairāk bērni būtu, centos tos latviski audzināt. To visu šobrīd būs ļoti grūti turpināt.

Paliksiet Latvijā?

Es nezinu. Katrā ziņā nejutīšos tik ļoti piesaistīts kā līdz šim. Agrāk nevarēju iedomāties dzīvot ārpus Latvijas.

Vai pieļaujat iespēju meklēt izaicinājumus politikā?

Nezinu. Raustīties kā puņķim uz drāts kaut kādā sīkpartijā — nezinu, vai tas ir to vērts.

Tās ir tās partijas, par kurām jūs balsojat.

Ja būtu mažoritāra sistēma vai nebūtu procentu barjeras, tad būtu savādāk. Tās nav sliktas pašas par sevi, bet šābrīža sistēma tām neļauj realizēties. Šobrīd man vairāk laika jāvelta svarīgākiem darbiem un līdzcilvēkiem, bērniem. Bet kā bezpartejisks ministrs es, piemēram, tieslietu sfēru ar savu šābrīža pieredzi varētu padarīt daudz cilvēciskāku. Tā būtu laba alternatīva visādām administratoru «mafijas» kreatūrām.

Ja būs nākamā reize, kad tauta izies ielās pie parlamenta un būs liela neapmierinātība, vai jūs vēlreiz nāktu ar akmeņiem?

Kā jau teicu — patriots, kurš mani mudināja to darīt, šobrīd ir manī nokauts. Es to nedarītu. Nevis tāpēc, ka es būtu sācis uzskatīt, ka tas nebūtu vajadzīgs, bet tāpēc, ka es vairs negribu tik lielā mērā ziedoties Latvijai.

Catching up with Greece!

Yes, the most recent data from Eurostat says that Latvia has now caught up with Greece in terms of GDP per capita, roughly the same as income per person, see Figure 1. Both countries are at 67% of the EU average and this is the first time Latvia has caught up with a country from the ‘old’ EU15 of western European countries.

Figure 1: GDP per capita in EU28, 2017 at comparable prices (PPS), EU28 = 100

Source: Eurostat

Latvia has indeed made substantial convergence with respect to e.g. the southern European countries, see Figure 2. 20 and 25 years ago Latvia’s income per person was less than half of Portugal’s; now it is less than 10% behind. Time to celebrate!

Figure 2: GDP per capita, USD, at comparable prices, 1980 – 2017, selected countries

Source: IMF

Then again, perhaps not, and for at least three reasons:

1) Migration is partly explained by wage differences but not with the southern countries – here countries like Sweden, Germany and the UK are much more important and catching up with those is nowhere imminent, see again Figure 1.

2) And what exactly does catching up with Greece mean? Reaching the level of income of a country that has been in recession for about a decade; has one of the deepest recessions in western Europe ever and that today has more than 20% unemployment. I also think I could run faster than Usain Bolt’s great-grandfather but that doesn’t prove much….

3) And it is actually a bit more depressing than this: Latvia’s GDP is reached by very many people working at the moment – a fact that is only positive for the economy and for those people; in fact no less than 74.8% of those between 20 and 64 years of age are working. In Greece that share is only 57.8%, partly due to the very high unemployment rate, partly due to lower participation. But this means that the Greeks actually produce more per person employed than we do – or, in other words, we are less productive than the Greeks. That doesn’t sound right but it is.

Less productive than the Greeks…. How to change that and how to move further to the left in Figure 1, i.e. how to achieve even more catching up? Would be great for the economy, great for tax revenue, thus possibilities to provide resources for health, education etc. – and it might stem some of the outward migration.

I would thus like that to be the main question in the coming election campaign but I also know that it won’t be.

 

Morten Hansen is Head of Economics Department at Stockholm School of Economics in Riga and a member of the Fiscal Discipline Council of Latvia.

Opinions expressed here are not necessarily those of the Fiscal Council.