Diena: 19. jūnijs, 2018

Aizliegums bankas akcionāram strādāt tās valdē neuzlabos padomes neatkarību un efektivitāti

Valdībā izskatāmā likumprojekta “Grozījumi Kredītiestāžu likumā” noteikto mērķi samazināt kredītiestādes darbības riskus un panākt labāku kredītiestāžu korporatīvās pārvaldības modeli var neizdoties sasniegt, jo aizliegums bankas akcionāram strādāt tās valdē nav panaceja bankas padomes neatkarības un efektivitātes uzlabošanai.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka “neatkarīga un efektīva kredītiestādes padome labāk nodrošina ne tikai noguldītāju, bet arī mazākuma akcionāru intereses, kā arī vairāk rūpējas par savu un bankas reputāciju, vairāk disciplinē valdi”. Tam jāpiekrīt, taču piedāvātais aizliegums bankas akcionāram strādāt uzņēmuma valdē pats par sevi neuzlabos bankas padomes neatkarību un efektivitāti.

Padomes darba efektivitāti var novērtēt pēc vairākiem rādītājiem, piemēram, vai uzņēmumā ir sabalansēts padomes sastāvs, kur katrs padomes loceklis pienes savas kompetences, iemaņas un pieredzi, piemēram, stratēģijas izstrādē un risku pārvaldībā. Tāpat būtiski rādītāji ir padomes un tās komiteju sēžu regularitāte, pieņemto lēmumu kvalitāte par bankas biznesa plānu, risku pārvaldības un iekšējās kontroles sistēmu.

Padomes efektivitāti raksturo arī pieņemtie lēmumi par valdes locekļu atlasi, risku un finanšu uzraudzību, valdes sasniegto darbības rezultātu novērtēšanu, kā arī akcionāru un iesaistīto pušu informēšanu par uzņēmuma darbību. Tāpat jāvērtē, cik pārdomāti padome ir sniegusi piekrišanu svarīgu jautājumu izlemšanā, piemēram, par investīciju veikšanu. Vai padomes locekļi ir veltījuši pietiekamu laiku savu pienākumu veikšanai kā krietnam un rūpīgam saimniekam pienākas? Vai padome ir veicinājusi ētisku vadības stilu, definējusi uzņēmuma vērtības un uzvedības kultūru uzņēmumā?

Padomei ir jābūt pietiekoši kompaktai, lai spētu veikt efektīvu lēmumu pieņemšanu, bet tajā pašā laikā pietiekoši daudzpusīgai, lai apvienotu pieredzi un zināšanas no dažādām nozarēm.

Nenoliedzami, ka bankas akcionāra darbs valdē rada riskus, jo uzņēmuma padomes efektīva darba priekšnoteikums saskaņā ar OECD korporatīvās pārvaldības principiem ir skaidrs pienākumu un atbildības sadalījums starp akcionāru sapulci, padomi un valdi. Tas ir maz ticams pieņēmums, ka  padomes darba efektivitāte automātiski uzlabosies, ja valdē nebūs bankas akcionārs. Turklāt šāds risinājums ir netipisks, tāpēc jāpēta, kā citās valstīs šādi riski tiek mazināti.

Priekšnoteikums, kas veicina labas pārvaldības ieviešanu uzņēmumā, ir neatkarīgi padomes locekļi.  Arvien biežāk dzirdam par starptautisko praksi, ka vismaz puse no padomes locekļiem ir neatkarīgi no uzņēmuma un tā valdes, kā arī akcionāriem. Tādējādi nodrošinot maksimāli objektīvu padomes darbu ar mērķi veicināt uzņēmuma vērtības ilgtermiņa pieaugumu un darbības efektivitāti. Šāds regulējums ieviests visās Baltijas valstīs attiecībā uz valstij piederošajiem uzņēmumiem.

Vai banku sektorā nebūtu laiks nostiprināt prasības par neatkarīgiem padomes locekļiem?

 

Autors ir Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā

Krievija sankciju sarakstā iekļauj “Ir” komentētāju Raudsepu, deputātus Judinu, Abu Meri u.c.

Krievijas Ārlietu ministrija pirmdien iesniegusi Latvijas vēstniecībai Maskavā Latvijas pilsoņu sarakstu, kuriem noteikts iebraukšanas liegums Krievijā par sankciju atbalstīšanu advokāta Sergeja Magņitska lietā iesaistītajām personām, aģentūrai LETA pavēstīja Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) preses daļā.

Sarakstā iekļautās personas ĀM par iebraukšanas liegumu informēs personīgi, līdz ar to minēto personu sarakstu nepubliskos, skaidroja ĀM. Sarakstā iekļautas “mazāk par 30 personām”, Ir informēja Ārlietu ministrijā.

Ir žurnālists un komentētājs Pauls Raudseps ir viens no tiem, kuri iekļauti Krievijas sankciju sarakstā. Par to viņu otrdien informēja Latvijas Ārlietu ministrija. Par iekļaušanu sankciju sarakstā sociālajā tīklā Twitter otrdien paziņoja arī Saeimas deputāti Andrejs Judins un Hosams Abu Meri (V).

Judins raksta: “Krievija kārtējo reizi iekļāva mani melnajā sarakstā. No vienas puses – gandarījums par novērtējumu. No otras – rūgtums un bažas par režīmu kaimiņvalstī, kas tiesiskuma un demokrātijas stiprināšanu Latvijā uzskata par savu nacionālo apdraudējumu.”

Savukārt Abu Meri par iekļaušanu Krievijas sankciju sarakstā sakarā ar atbalstu Saeimas lēmumam noteikt sankcijas Sergeja Magņitska lietā iesaistītajiem, raksta: “Tā ir ideja, par ko stingri iestājos es un Jaunā Vienotība. Magņitska likuma pieņemšana bija tiesiskas valsts goda lieta!”

Sarakstā iekļauta arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA), kopumā tajā atrodami vismaz 11 parlamentāriešu vārdi. Līdz šim par iekļūšanu “melnajā sarakstā” paziņojuši Saeimas deputāti Kārlis Seržants (ZZS), Andris Buiķis (NA), Mūrniece, Gaidis Bērziņš (NA), Inese Lībiņa-Egnere (V), Artuss Kaimiņš (KPV LV), Rihards Kols (NA), Jānis Dombrava (NA), Andrejs Judins, Hosams Abu Meri (V) un Ojārs Ēriks Kalniņš (V).

Šāda saraksta iesniegšana ir Krievijas Ārlietu ministrijas reakcija uz šā gada 8. februārī Saeimas pieņemto lēmumu “Par aicinājumu noteikt sankcijas Sergeja Magņitska lietā iesaistītajām personām”.

Krievija, reaģējot uz Magņitska sarakstu apstiprināšanu Lietuvā un Igaunijā, jau iepriekš abu valstu pilsoņu grupām noteica iebraukšanas aizliegumu Krievijā.

Pieņemot lēmumu, Saeima norādīja, ka Krievijas varas iestādes nav veikušas rūpīgu, neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu par advokāta Sergeja Magņitska aizturēšanas, spīdzināšanas un nāves apstākļiem.

ĀM skaidroja, ka ministrija nav pārsteigta par šāda saraksta iesniegšanu un uzskata, ka šāds solis nav vērsts uz divpusējo attiecību uzlabošanu.

Jau vēstīts, ka Krievija 6.jūnijā noteica iebraukšanas liegumu arī virknei Igaunijas pilsoņu. Saeima 8.februārī nolēma izteikt aicinājumu valdībai noteikt sankcijas advokāta Sergeja Magņitska lietā iesaistītajām personām.

Par šo lēmumu balsoja 60 deputāti no partijām “Vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība, nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK un Latvijas Reģionu apvienība, kā arī partijas “Saskaņa” parlamentārietis Boriss Cilevičs un vairāki pie frakcijām nepiederošie deputāti.

Pret balsoja septiņi “Saskaņas” deputāti, savukārt atturējās trīs deputāti – divi no “Saskaņas” un parlamentārietis Valdis Kalnozols (ZZS). Sēdei bija reģistrējušies, bet balsojumā nepiedalījās 11 deputāti – no “Saskaņas”, kā arī pie frakcijām nepiederošā Inguna Sudraba (NSL), Silvija Šimfa un Romans Miloslavskis.

FOTO: Starts JRT būvniecībai un virtuālā ekskursija pa topošo ēku

Pirmdien VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) simboliski deva startu Jaunā Rīgas teātra (JRT) būvniecībai, kā arī kopā ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu (ZZS), kultūras ministri Daci Melbārdi (NA) un arhitekti Zaigu Gaili atklāja virtuālo ekskursiju pa topošo ēku.

Pasākuma dalībniekiem klātienē tika prezentēta virtuālās ekskursijas pirmā kārta, taču, sākot no 1. augusta, ikviens Latvijas iedzīvotājs pilnu virtuālo ekskursiju varēs iziet Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, IT Demo centrā, tā darba laikā, informēja VNĪ Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Inta Plūmiņa.

„Jaunā Rīgas teātra pārbūve tiek risināta jau labu laiku, un man ir patiess prieks, ka šis projekts ir izkustējies un pārskatāmā nākotnē nams Lāčplēša ielā iegūs pavisam jaunus vaibstus. Jaunā Rīgas teātra aktieri daudzu pasaules valstu teātra ēkās, kā arī netradicionālās norises vietās, apliecina Latvijas kultūras izcilību. Mākslinieki ir pelnījuši strādāt modernā teātrī ar atbilstošām mēģinājumu zālēm un tehniskajām telpām. Pēc virtuālas paviesošanās sapņu teātrī varu viennozīmīgi apgalvot, ka pārbūvētajās telpās ikviens varēs sajust Eduarda Smiļģa īpašo garu un jutīsies daudz ērtāk un mājīgāk,” teica kultūras ministre Melbārde.

VNĪ valdes priekšsēdētājs Ronalds Neimans norādīja, ka šajā laikā ir paveikts viss nepieciešamais, lai varētu dot simbolisku startu būvniecības uzsākšanai. “Pirmkārt, MK piešķīra papildu finansējumu – 8,4 miljonus eiro, to ieguvām, pārskatot un pārplānojot citu būvniecības projektu budžetus, bet vēl 2,1 miljonu eiro plānojam iegūt no energoefektivitātes programmas. Otrkārt, ir noslēgts būvniecības iepirkums, kura rezultātā tiesības īstenot projektu ieguva “RERE Būve 1”,” teica Neimans.

Būvniekam ir uzticēta liela atbildība būvēt vienu no modernākajiem teātriem Eiropā, turklāt šis ir viens no VNĪ pārmaiņu programmas “100 adreses Latvijas valsts simtgadei” projektiem. Tas nozīmē, ka VNĪ īpaši pastiprinās darbu norises kvalitāti visā būvniecības gaitā.

JRT projekta budžets ir 29 miljoni eiro, no tā būvniecības budžets ir 21 miljons eiro, bet pārējos izdevumus veido būvuzraudzība, tehnoloģijas un aprīkojums, kā arī ārvalstu ekspertu darbs.

JRT projekta autori ir pilnsabiedrība “Zaigas Gailes Birojs un Partneri”. Atbilstoši iecerēm JRT izmantoto telpu apjoms gandrīz divkāršosies – no 5146 m2 uz 9767,1 m2, turklāt papildus plānota pagalma labiekārtošana 649,2 m2 platībā.

Savukārt kopējais skatītāju vietu skaits sasniegs 840 iepretim līdzšinējām 400. Proti, paredzētas trīs skatītāju zāles – lielās Smiļģa zāles partera daļā būs 325 skatītāju vietas, bet balkonā – 175, lielajā “Black-box” zālē – 240, mazajā “Black-box” zālē būs 100 sēdvietu. Paredzēta vieta teātra kafejnīcai un bērnu istabai. Papildus jaunajā apjomā ir paredzētas trīs mēģinājumu zāles – lielā mēģinājumu zāle 282 m2 platībā, divas mazās mēģinājumu zāles 163 m2 un 126 m2 platībā.

Otrais stāvs, kas ieguvis nosaukumu “Radošais stāvs”, tiks pilnībā atvēlēts aktieriem un citiem teātra darbiniekiem ar plašu virtuvi kopīgai tējas tasei, lugu lasījumiem vai jaunu ideju radīšanai. Savukārt pagraba stāvā būs moderna darbnīca.

Kas jāzina laulātajam kā mantiniekam pēc mīļotā cilvēka nāves

Vairāk nekā 60% cilvēku, kuri vēršas pie Latvijas notāriem mantojuma lietas sakarā pēc sava laulātā nāves, nav pat pamatzināšanu par savām tiesībām un iespējām – tā liecina Latvijas Zvērinātu notāru padomes (LZNP) apkopotie dati.

Kāda daļa no mantojuma pēc cilvēka aiziešanas aizsaulē pienākas viņa laulātajam? Kādas ir laulātā tiesības uz abu kopdzīves laikā iegādātu un uzturētu īpašumu? Ar ko mīļoto cilvēku pārdzīvojušajam laulātajam jārēķinās, īpaši – ja tā aizgājušajam bijusi otrā vai pat trešā laulība? Kā rīkoties, abiem laulātajiem vēl dzīviem esot, lai otra nāves gadījumā palikušajam dzīvesbiedram nebūtu jāmeklē taisnība tiesā? Šie un citi jautājumi bieži tiek skaidroti Latvijas notāru birojos un nereti sagādā mantiniekiem gan pārsteigumu, gan vilšanos.

Diezgan tipiska situācija zvērinātu notāru praksē ir tāda, kurā sieva bijusi pārliecināta, ka viņai automātiski pienākas puse no mirušā laulātā mantas daļas un ka tikai to otru pusi dala mantinieki savā starpā. Tomēr tā ne vienmēr ir.

Mantojuma tiesības paredz, ka mirušā atstātais mantojums sadalās starp pārdzīvojušo laulāto un mirušā bērniem vienādās daļās, ja mirušajam ir līdz četriem bērniem. Ja bērnu skaits ir lielāks, tad pārdzīvojušais laulātais manto vienu ceturtdaļu domājamo daļu no atstātā mantojuma, bet atlikušās daļas sadalās starp bērniem, ja ar testamentu, mantojuma līgumu vai laulības līgumu nav noteikts citādi. Gadījumos, kad mantojumā ietilpst manta, kas abiem laulātajiem dzīves laikā bija kopīga, tā ir nodalāma no kopējā mantojuma un izdodama pārdzīvojušajam laulātajam. Jāatceras, ka laulātajam ir noteikti jādara zināms notāram, ka manta bijusi kopīga.

Tāpēc ļoti svarīgi dzīves laikā noslēgt laulības līgumu, jo gadījumos, kad starp laulātajiem nav bijis noslēgts laulības līgums, pārdzīvojušajam laulātajam ir jāpierāda, ka manta ir bijusi laulāto kopīga manta, un citi mantinieki ir tiesīgi šo faktu apšaubīt un celt iebildumus pret mantas daļas izdošanu pārdzīvojušam laulātajam. Šādos gadījumos strīdi tiek risināti tiesā, un līdzās skumjām, ko izjūt laulātais palicis viens, jātiek galā ar papildu psiholoģisko spriedzi, ko rada šādi strīdi.

Laulāto mantisko attiecību jautājumus pārim ir vērts risināt savlaicīgi, noslēdzot laulības līgumu, arī tad, ja laulībā nodzīvoti jau daudzi gadi. Ja pārim ir bijis laulības līgums par mantas šķirtību, tad, esot laulībā, neveidojas kopīga manta un katram paliek tas, kas viņam piederējis. Līdz ar to ne otrs laulātais savas dzīves laikā, piemēram, šķiroties, ne arī mantinieki pēc viņa nāves, nevar no tā neko prasīt, pat ja aizsaulē aizgājušais ir piedalījies attiecīgās mantas iegādē. Savukārt, ja starp laulātajiem ir bijis noslēgts laulības līgums par laulāto mantas kopību, tad mirušā dzīvesbiedram nav nekā citādi jāpierāda, ka puse no visas mantas un īpašumiem ir viņam piederoša daļa, kas tiks nodalīta no kopējā mantojuma. Šāda rīcība vairos mieru starp radiniekiem.

Tāpēc jau dzīves laikā jāparūpējas par to, lai attiecībā uz laulāto un citiem tuviniekiem tiktu īstenota personas griba pēc aiziešanas aizsaulē. Vislabāk to paust testamentā, piemēram, laulātajiem savstarpēji  vienojoties, ka viņi iecels viens otru par savu mantinieku. Var paust gribu mantojuma līgumā, savstarpēji ar visiem tuviniekiem un ģimenes locekļiem vienojoties, ka šī griba tiks respektēta.

Tiesības uz mantojumu rada tikai tiesīgi noslēgta laulība, kas bija spēkā mantojuma atstājēja nāves brīdī. Faktiskā kopdzīvē dzīvojošas personām nav mantojuma tiesību, ja vien mirusī personas nav atstājusi testamentu vai nebija noslēgusi mantojuma līgumu.

 

Autors ir LZNP priekšsēdētājs, zvērināts notārs

Uzņēmējiem ir īstais laiks klauvēt pie politikas veidotāju durvīm

Darba tirgū pieprasīti ir zinoši un kvalificēti darbinieki, tāpēc viens no valdības uzdevumiem ir kopā ar uzņēmējiem meklēt šīs problēmas risinājumus. Šajā procesā jāiesaista arī augstākās izglītības iestādes. Ir īstais laiks, lai uzņēmēju asociācijas un biedrības klauvētu ar saviem piedāvājumiem pie politikas veidotāju durvīm, jo priekšvēlēšanu laikā politiķu atsaucība, kā zināms, ir lielāka.

Par to, ka kvalificēta darbaspēka trūkums ilgtermiņā noteikti apdraud Latvijas ekonomikas izaugsmi, pēdējā laikā tiek diskutēts ļoti aktīvi, faktiski, sekas jau ir jūtamas. Uz tām publikācijās ir norādījis arī SIA CPM Trading valdes loceklis Rolands Pētersons, uzsverot, ka ikgadējā Pasaules ekonomikas foruma Globālā konkurētspējas indeksā (Global Competitiveness Index) Latvija 2017. gadā bija ierindota 54. vietā, savukārt Pasaules Bankas veidotajā Doing Business reitingā 190 valstu konkurencē pērn Latvija ieņēma 19. vietu. Viņš aicināja meklēt risinājumus, lai sekmētu ārvalstu kapitāla piesaisti, ko iespējams panākt, veicinot augsti kvalificēta darbaspēka ienākšanu darba tirgū.

Tagad ikviens uzņēmējs tiek uzlūkots arī kā potenciālais vēlētājs, kas sniedz asociāciju un biedrību paustajam lielāku nozīmi, attiecīgi tā ir iespēja beidzot iekustināt risinājumu samilzušajai problēma – kvalificēta darbaspēka trūkumam. Uzņēmējiem ir jāsniedz iespēja apmaksāt izglītību saviem darbiniekiem, nosakot tos par saimnieciskās darbības izdevumiem. Šāda kārtība radītu arī vairākas pozitīvas blaknes – lielāku konkurenci starp augstskolām, attiecīgi – izglītības kvalitātes pieaugumu, kā arī vairāk jauniešu izvēlētos savu nākotni saistīt ar Latviju.

Profesiju izvēlas pēc budžeta vietām

Patlaban jauni cilvēki izglītību nereti izvēlas, nevis pēc tā, kāds ir studiju saturs vai virziens, bet gan pēc budžeta vietu pieejamības. Ja uzņēmējiem būtu iespēja atbalstīt darbiniekus viņu izglītības un pilnveides procesā, ilgtermiņā tas ļoti pozitīvi ietekmētu valsts tautsaimniecību kopumā. Ja darbinieks izvēlas studēt, studiju maksa tiek klasificēta kā darbinieka ieņēmumi, kurus apliek ar nodokļiem. Tas, protams, nav akmens uzņēmēju dārziņā, kuri ir tādi paši sistēmas ķīlnieki kā jaunieši, kuri galu galā aizbrauc no Latvijas vai izvēlas sev nesaistošu profesiju, kurā var studēt bez maksas.

Kāpēc tas ir izdevīgi darba devējam? Atbildei uz šo jautājumu ir vairāki aspekti – pirmkārt, ir iespējams noslēgt līgumu ar darbinieku, vienojoties, ka darba ņēmējam noteikts laiks ir jānostrādā uzņēmumā, kas sedzis viņa studiju izdevumus. Otrkārt, tas ir ļoti labs un iedarbīgs darbinieku motivācijas instruments. Daudzi eksperti atzīst, ka tas motivē labāk nekā algas pielikums. Treškārt, darba devējs iegūst izglītotu un kvalificētu darbinieku, kas sekmē visa uzņēmuma kopējo attīstību un izaugsmi.

Ir iespējams veidot trīspusējus līgumus starp darba devēju, darbinieku un augstskolu, turklāt sekmēt uzņēmēju iesaisti izglītības procesā, piemēram, aicinot piedalīties attiecīgās studiju programmas iztirzāšanā, sniedzot ieteikumus, uz ko konkrētajā nozarē jāliek uzsvars u.tml. Vēl viens būtisks aspekts ir atbalsts studentu pētījumiem, proti, finansējot darbinieka studijas, uzņēmējs var vienoties, ka šis students savā pētījumā izvēlas tēmu, ko pēc tam reāli var ieviest attiecīgajā uzņēmumā.

Labāk Rīga, nekā Anglija

Vēl viens aspekts, ko uzņēmējiem vajadzētu atgādināt politikas veidotājiem, ir reģionu darbinieku iespējas Rīgā. Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa reģionu iedzīvotāju strādā Rīgā, mērojot ceļu uz darbu ik dienas vai izmantojot dienesta viesnīcas. Arī izmaksas par darbinieku uzturēšanos dienesta viesnīcā, būtu jāklasificē kā saimnieciskos izdevumus. Tas ļautu uzņēmējiem piesaistīt aizvien vairāk darbinieku no Latvijas novadiem. Iespējams, kāds oponēs, ka tas atņem reģionālajiem uzņēmējiem jau tā trūkstošās darba rokas, taču jāsaka skarbi – labāk Rīga, nekā Anglija.

Kas attiecas uz mazkvalificēta darbaspēka piesaisti, par ko arī plaši tiek diskutēts, jāmin, ka manā ieskatā tas ilgtermiņā radīs vairāk problēmu, nekā ieguvumu. Mazkvalificēts darbaspēks vienmēr nes līdzi risku – ja šiem darbiniekiem būs neliels atalgojums, viņi nespēs sevi nodrošināt, turklāt ilgstoši šādi darbinieki var nebūt pieprasīti, un tas nozīmē, ka viņi ir potenciālais slogs sociālajam budžetam.

Radīsim augsti kvalificētus darbiniekus no mūsu pašiem iedzīvotājiem, sekmējot uzņēmēju un augstskolu sadarbību, kā arī veidojot sistēmu, kurā uzņēmēju rokas nav sasietas un visi soļi pretī darbiniekiem neatduras pret nodokļu slogu abām pusēm.

 

Autore ir Biznesa augstskolas “Turība” Uzņēmējdarbības vadības fakultātes docētāja, nodokļu eksperte

Veselības ministrijas pozīcija – mehāniķus un celtniekus veselības jomas vadībā

Apkopojot ministres Andas Čakšas (ZZS) veikumu veselības aprūpē, acīmredzamas kļūst piecas atziņas:

(i) e-veselība ir katastrofāla un nav labojama;

(ii) Saeima un valdība ir iedevusi papildu 200 miljonus medicīnas darbinieku algu reformai, bet reālu algu pielikumu ārsti nav pieredzējuši, nauda iztērēta citiem mērķiem;

(iii) reforma ir birokratizācijas pieaugums, vidēji ārsts dažādu papīru un digitālu veidlapu aizpildīšanai tērē divas no darba nedēļas piecām dienām. Lai veiktu ministrijas uzstādījumus, ārsts komunicē ar nosūtījumu, recepti, datoru, nevis ar pacientu;

(iv) pacients ir pazudis uzņemšanas nodaļā, kvotās un rindās, veselības aprūpe tiek analizēta tikai finansiālā plāksnē;

(v) no ministrijas un veselības aprūpes vadības ir izspiesti profesionāļi, ārstu viedoklis netiek uzklausīts nekad.

Šī raksta mērķis ir analizēt un debatēt tikai par pēdējo atziņu – par ārsta lomu veselības aprūpes vadībā un zaudējumiem, ko Latvijas veselības aprūpes politikā nodara Andas Čakšas norobežošanās no profesionāļiem. Šobrīd Veselības ministrijā nav neviena sertificēta ārsta, bet tie, kas ir ar ārsta diplomu, nekad par ārstu realitātē nav strādājuši un arī tagad nav tieši saistīti ar medicīnu. Atgādināšu – bija Veselības ministrijā valsts sekretāra vietniece ārste Egita Pole, kurai ministrija uzticēja savienot darbu ar Austrumu slimnīcas vadītājas pienākumiem. Tad, kad kolēģe bija ieguvusi kolēģu atzinību un slimnīca sāka atgriezties pie ārstniecības, nevis celtniecības un iepirkumiem, Egita Pole tika aizrotēta no abiem šiem amatiem, bet par slimnīcas vadītājiem nominēti divi mehāniķi un viens finansists. Arī nule P. Stradiņa slimnīcas valdē tika ielikts celtnieks.

Čakšas viedoklis – ārsti lai ārstē, bet vadīs viņus citi, proti, tie, ko es uzskatīšu par labiem organizatoriem. Salīdzinājumam tas būtu: ugunsdzēsības dienestu lai vada grāmatvedis, kurš var izrēķināt – cik ūdens jāuzlej uz degošas mājas, policiju lai vada personāldaļas vadītājs, kurš var noteikt – cik policistu mums vajag uz 100 bandītiem, bet bruņotos spēkus lai vada pavārs vai tanku mehāniķis. Principā neprofesionalitāte vadībā būtu pilnīgi identiska.

Ārstu loma veselības aprūpes vadībā mūsdienu pasaulē un Latvijā

Lielākajā daļā Eiropas valstu ilgtermiņa demogrāfijas prognozes ir līdzīgas. Iedzīvotāju dzīves ilgums pieaug, bet iedzīvotāju novecošanās un turības pieaugums prasa plašāku un labāku veselības aprūpi. Tiklīdz visas Eiropas valstis sasniegs tos ilgdzīvošanas skaitļus kā Japāna vai Islande, proti, gandrīz visi veci cilvēki sadzīvos līdz simt gadiem, katrs sagaidīs savu onkoloģisko slimību, sirds asinsvadu vai plaušu slimību, ko nāksies ārstēt ilgstoši. Medicīna un sabiedrības labklājība agri vai vēlu pārvērtīsies par katra cilvēka hroniskas slimības ārstniecību.

Eiropas valstis veselības aprūpi galvenokārt finansē ar nodokļiem (vai apdrošināšanu, kas ir no valsts budžeta atdalīts nodokļu veids, ko pārrauga valsts vai privāts apdrošinātājs), visas valstis meklē resursus veselības finansēšanas pieaugumam, jo vienkārši šādi līdzekļi ir vitāli nepieciešami.

Tai pašā laikā darbaspēka daudzums un iesaiste nodokļu nomaksā samazinās. Gadu no gada arī Latvijā samazinās nodokļu maksātāju skaits, taču cilvēku skaits pensijas vecumā (reālas slimošanas vecumā) nesamazinās vai pat pieaug. Tātad arī Latvijai būs jāmeklē risinājumi – audzēt nodokļus vai maksājumus no pacienta kabatas vai arī jāsamazina publiski pieejamās veselības aprūpes apjoms vai kvalitāte, bet, visdrīzāk, tā būs iepriekš minēto darbību kombinācija. Visas Eiropas valstis meklē risinājumus, kas vienkāršo šo sarežģīto demogrāfiski medicīnisko vienādojumu vai samazina spiedienu uz veselības aprūpes sistēmu. Piemēram, Zviedrija aktīvi cenšas iesaistīt ārstus veselības aprūpes vadībā.

Uz pierādījumiem balstīti sabiedrības veselības pētījumi liecina, ka profesionāļu vadībā ierobežotie resursi tiek izmantoti efektīvāk. Vienkārši – lēmumiem par līdzekļu piešķiršanu vienmēr būtu jābalstās uz medicīniskām un klīniskām zināšanām.

Zviedrijas pētījumi parāda, ka ārsti vadītāji palielina uzticamību, salīdzinot ar vadītājiem bez medicīniskās apmācības. Ārsts iestādes vadībā, kā likums, uzlabo slimnīcas sniegumu aprūpes kvalitātes, finanšu resursu pārvaldības un personāla apmierinātības ziņā. Slimnīcas vadībā klīniskās zināšanas ir būtiskas lēmumu pieņemšanā. Tieši ilgstoša ​​medicīnas izglītība un darba pieredze medicīnā (nevis, piemēram, zāļu tirdzniecībā!) ir galvenie rīcības resursi, kas dod iespējas administratoram pieņemt izsvērtus lēmumus, kas vienlīdz būtiski gan mediķiem, gan pacientiem. Zviedrijas un Izraēlas pētījumi pierāda, ka klīnikās, ko vada ārsti, ir mazāks komplikāciju skaits, mazāka intrahospitālu patoloģiju incidence. Tas ir diezgan grūti izskaidrojams fenomens, bet visās klīnikās, kur vadību no neārsta pārņem ārsts, agri vai vēlu intrahospitālas infekcijas incidence un diagnostikas kļūdu skaits samazinās, bet tur, kur tiek veikts pretējs process – par slimnīcas administratoriem iecelti neārsti –, palielinās.

Visi šie faktori ir ļoti svarīgi, lai ilgtermiņā apmierinātu arvien pieaugošās veselības aprūpes prasības. Piemērs – šīs pašas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas personāls bija daudz līdzestīgāks slimnīcas medicīniskajām problēmām laikā, kad slimnīcu vadīja profesors Viesturs Boka un Anita Slokenberga (kas arī tika padzīti Andas Čakšas viedā vadībā), nevis kad tos vada mehāniķu kolektīvs, kaut formāli tieši patlaban slimnīcas darbiniekiem ir neliels algas pielikums.

Tad nu es uzdevu Zviedrijas kolēģiem jautājumu – kāpēc viņiem lielo medicīnas iestāžu vadītāji ne vienmēr ir ārsti? Zviedru pētnieki izdarījuši secinājumu, ka ārstu nevēlme kļūt par slimnīcu vai medicīnas centru vadītājiem galvenokārt saistīta ar to, ka Zviedrijā ārsts pelna vairāk nekā administrators un nevēlas nonākt lielākā stresā, atbildības jomā un negāciju plūsmā. Iespējamie veselības organizatori atzīst, ka vadītāja loma veselības aprūpē ir saistīta ar pārmēra lielu atbildību, kā arī iespējamu neapmierinātību gan no darbinieku, gan pacientu puses. Administratora iespējama nepopularitāte, protams, vērojama lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru, bet tā daudz nozīmīgāka ir medicīnā, kur lēmumi attiecas uz dzīvību un nāvi.

Attiecībā uz apmaksas sistēmu Latvijā salīdzinājumā ar Zviedriju viss ir otrādi – ar ministrijas gādību slimnīcu vadītāju un administratoru algas ievērojami pārsniedz ierindas mediķu algas.

Latvijas Ārstu biedrības pētījums rāda, ka administratoriem, īpaši nemediķiem, atalgojums neproporcionāli pieaudzis, salīdzinājumā ar mediķiem (turklāt slimnīcu ārsti pamanījuši, ka neproporcionāli pieaudzis arī iestāžu administratoru un birokrātu skaits).

Nu minēsim piemēru – par Austrumu slimnīcas vadītāju tika iecelts mehāniķis bez jebkādas pieredzes medicīnas organizācijā, bet ministrija viņam uzreiz noteica algu 8000 eiro mēnesī. Tātad algas Latvijā amatpersonām ir daudzkārt lielākas nekā vienkāršiem mediķiem un ārstam, lai kļūtu par administratoru, vismaz Latvijā nebūtu jāriskē ar algas samazinājumu.

Tātad – kas ir tas, ko es ar šo rakstu ceru nosūtīt kā ziņu ministrei, kura līdz šim Latvijas Ārstu biedrību, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas un citas profesionāļu kopas ir uztvērusi tikai kā ienaidniekus, nekad nav ieklausījusies nevienā mutiskā ieteikumā:

(i) pasaules pieredze liecina, ka ārsti kā vadītāji veido medicīnas iestādes kultūru un gaisotni, mēdz un spēj iesaistīt personālu, lai tas piedalītos veselības aprūpes uzlabošanā. Katalizators šādā procesā nav acīmredzams, un tas ir galvenais ministrijas arguments neielaist medicīnas organizācijā profesionāļus;

(ii) cilvēkresursus Latvijā neizdosies noturēt, ja medicīnu turpinās pazemot un jaunajiem ārstiem uzreiz tiks dota ministrijas un politikas veidotāju ziņa – jūs neesat gaidīti kā nākamie līderi un nākamie veselības aprūpes vadītāji. Iespējamiem jaunajiem līderiem uzreiz nogriežot izaugsmes iespējas un norādot viņu vietu (iespējami tālu no Rīgas par iespējami mazu algu), tiek iznīcināta Latvijas medicīnas nākotne;

(iii) medicīnas organizatora labākie gadi vadītāja darba sākšanai ir vecuma grupā starp 35 un 45 gadiem (tas nav obligāts nosacījums, bet pietiekami racionāls), un nav iespējams atrast pieredzējušu vadītāju lielas slimnīcas vadībai ar milzu pieredzi bez zināma riska, bet nav iespējams atrast šīs vecuma grupas līderi ar pieredzi, ja nekur viņam nedod iespēju kļūt par līderi;

(iv) vienīgā saikne iespēja komunikācijai starp politikas veidotājiem un ārstu – pacientu līmenim, ir profesionāļi visos vadības līmeņos, arī Veselības ministrijā. Ja Veselības ministrijā nebūs galvenais speciālists (labi apmaksāts) primārās aprūpes jautājumos ar pieredzi ģimenes ārsta darbā, nekādu cerību uz dialogu nav un nevar būt;

(v) lai nodrošinātu ilgtspējīgu un efektīvu medicīnas iestāžu vadību un vadību veselības aprūpes jomā, dažādos līmeņos jāveic konkrētas darbības: Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātei vairāk jāpievēršas vadības procesu apmācībai jau studiju gados; jāstimulē tie jaunie ārsti, kas vēlas kļūt par veselības aprūpes organizatoriem; personāla atlases procesiem būtu jābūt vērstiem uz to, lai mediķu vidū atrastu vispiemērotākos kandidātus vadītāju posteņiem.

Kas notiks, ja Latvijas Veselības ministrija joprojām neko nevēlēsies dzirdēt un rīkosies citādi? Atbildi jums sniegs tie pacienti, kas nelaikā nonākuši Paula Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā vai pie ģimenes ārsta brīdī, kad Veselības inspekcija, Nacionālais veselības dienests un citas struktūras pasūtījušas atskaiti daudzu simtu papīrlapu biezumā.

Esmu saklausījies argumentus Ministru kabinetā – kāpēc nevarot tos ārstus likt slimnīcu vadībā – viņi tak pazīstot cits citu, un tad nu būšot kaut kāda korupcija. Pirmais absurds jau ir vēlmē norobežot administrāciju no medicīnas iestādes kolektīva. Bet par to korupciju varu ar pilnu atbildību paskaidrot – iespējamā korupcija medicīnā ir meklējama valsts iepirkumos, tehnoloģiju iepirkumos un kvotu sadalē, bet visos šajos procesos darbojas galvenokārt ļaudis bez medicīnas izglītības. Mēs jau redzam, kā valsts vēlas bez mediķu līdzdalības un klātesamības iepirkt visus onkoloģiskos preparātus.

 

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents