Smalks imports kā dāvana Rīgai • IR.lv

Smalks imports kā dāvana Rīgai

Šelda Puķīte, kuratore un mākslas kritiķe

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle — vērienīgi, bet bez pārsteiguma

Kronvalda parkā pie Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes ēkas stāv baltu dūmu vērpetēs ieskauta gotiska tērauda konstrukcija, atgādinot kādas nesen nodegušas lapenes metāla skeletu. Gluži kā baltie dūmi, kas, paceļoties no Siksta kapelas skursteņa Romā, izziņo, ka konklāvs ir iecēlis amatā jaunu pāvestu, Amsterdamā dzīvojošā mākslinieka Džeimsa Beketa instalācija Pilsdrupas (1929. gadā nodegušās Nīderlandes kristāla pils rekonstrukcija) kalpo par signālu, ka kultūras ainavā ir notikušas izmaiņas. Pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle jeb RIBOCA1 ar pravietisko nosaukumu Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt ir atklāta.

Tūkstošu vietā miljoni

Šī ir pirmā Baltijas valstīs importētā mākslas biennāle, jo ne tās dibinātāji un izpilddirektori, ne kuratori (izņemot izglītības programmas veidotājus) jeb, citiem vārdiem, projekta smadzenes nenāk no vietējās mākslas vides. RIBOCA idejas autore ir biennāles fonda dibinātāja Agnija Mirgorodska no Sanktpēterburgas, kuras līdzšinējā pieredze bijusi vairāk pietuvināta mākslas tirgus sfērai, nevis nekomerciālu kultūras projektu darbībai.

Baltijas kontekstā iespaidīgā sešus miljonus eiro lielā biennāles finansējuma nodrošinātājs ir viņas tēvs, Krievijas zivju pārstrādes uzņēmuma SZRK ģenerāldirektors Genādijs Mirgorodskis. Salīdzinājumam — Latvijas mākslas festivāli labākajos apstākļos, saņemot atbalstu gan valsts un Eiropas fondos, gan no privātajiem sponsoriem, parasti piesaista ne vairāk par 150 000 eiro.

Šī disbalansa dēļ bija skumji klausīties, kā atklāšanas ceremonijas oficiālajā uzrunā, kas notika kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē, biennāles mākslinieciskā vadītāja, Eiropas laikmetīgās mākslas aprindās augstu vērtētā grieķu izcelsmes kuratore Katerina Gregosa piesauca Baltijas neattīstītos festivālus, neizvēršot šo apgalvojumu un nepaskaidrojot, kas ar to tiek domāts — finansiālās, radošās vai intelektuālās kapacitātes trūkums. Tā vietā no kuratores mutes vēlās «trampiski uzsaukumi» par to, kā RIBOCA ieliks Latviju pasaules kultūras kartes centrā, kas bīstami signalizē par pārākuma kultūras un kolonizācijas klātbūtni biennāles domtelpā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu