Diena: 13. jūnijs, 2018

Kļūdas labojums

Žurnāla 7. jūnija numura rakstā Reforma miskastē? kļūdaini norādīts, ka šobrīd izlietoti jau 80% no jaunā izglītības satura reformai atvēlētajiem 14 miljoniem eiro. Patiesībā 80% ir izlietoti no summas, kas jāiztērē līdz šā gada beigām. Tie ir aptuveni 25% no kopējā finansējuma projektam, kas turpināsies vēl līdz 2021. gada oktobrim. Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!

Anekdotes

Mēs esam pēdējā paaudze, kuras bērnības fotogrāfijas netika uzņemtas ar telefoniem.

Kā tas iespējams? Runā, ka pievilcīgu un vienlaikus arī gudru cilvēku nav. Vai tas nozīmē, ka manis nav vispār?

Fakts par cilvēku slinkumu nr. 212682340236: jūs esat pārāk slinks, lai izlasītu šo skaitli.

 

Zvana tālrunis.
«Andri, sveiciens dzimšanas dienā!»
«Paldies! Kas zvana?»
«Šis ir tavs nepiepildītais sapnis!»
«Motocikls?!»

Nomirst ceļu policists un nonāk debesīs, kur viņu sagaida sātans un eņģelis.
Sātans: «Viņš visu dzīvi ņēma kukuļus, pat bieži brauca dzērumā… Viņu uz elli!»
Eņģelis: «Nē, viņš palīdzēja vadīt satiksmi, glāba cilvēkus! Viņu uz paradīzi!»
Policists: «Veči, beidziet strīdēties! Vienkārši ļaujiet man iekārtoties kādā krustojumā!»

Sasodītais kaķi, ja tu vēlreiz pielavīsies man klāt un pieskarsies manam kājas īkšķim, kamēr es tumsā ar uzliktām austiņām pie datora skatos šausmeni, tā būs pēdējā diena tavā mūžā!

Gar robežu soļo robežsargs ar suni. Pēkšņi krūmos kaut kas nokrakšķ.
Robežsargs sunim: «Aizskrien apskaties, kas tur ir!»
Suns: «Pats skrien! Es arī no šejienes varu pariet.»

Vecmāmiņa noslēdza derības ar mazdēlu: tievais puika nespēs apēst 25 pelmeņus, un tāpēc viņam būs jāsakopj māja.
Puika tika līdz 24. pelmenim, bet 25. šķīvī nemaz nav… Tas arī viss, kas jāzina par līgumu sastādīšanu.

Klaustrofobs, velkot mugurā svīteri, izmisīgi kliedz.

«Dakter, cik ilgi iespējams izdzīvot bez smadzenēm?»
«Bet cik jums gadu?»

«Sakiet, kur vilciens uz Jelgavu?»
«Jau aizgāja.»
«Nu sveiki! Uz kurieni?»

Vilcienā uz Zilupi iekāpj kāds vīrietis, bet brīvu vietu nav. Nolemj izstrādāt kādu joku. Soļo pa vagonu un skaļi purpina: «Kur viņa pazuda? Kur viņa pazuda?»
Kāds pasažieris: «Ko jūs meklējat?»
«Man no pudeles odze izbēga.»
Visi pasažieri pazūd kā nebijuši, bet vīrietis izlaižas sēdvietā un aizsnaužas. Pēc kāda laika pamostas un jautā vagonā iekāpušajam ugunsdzēsējam: «Vai Zilupe jau drīz?»
«Kāda Zilupe!? Te kāds idiots odzi izlaida, un mēs bijām spiesti atkabināt šo vagonu.»

Ārsts pacientam: «Cik stundas jūs guļat katru dienu?»
«Kādas divas trīs.»
«Kāpēc tik maz?»
«Man pietiek! Jo es naktīs parasti guļu desmit!»

Nespēju saprast, vai man šobrīd tik tiešām ir brīvs laiks, vai es vienkārši esmu aizmirsis, kas man būtu jāpadara.

Sarunājas divi skolēni.
«Tikko kontroldarbā anatomijā Emīls saņēma divnieku.»
«Kāpēc?»
«Par špikošanu. Skolotāja pieķēra, kā viņš sev skaita ribas.»

Pulksten 12 — apsolīju sev vairs nekad nepārēsties, lai vai kas notiktu.
Pulksten 21 — notika…

Venēcijas vasara

Oranžais kokteilis ir labs iemesls, lai apsēstos kanāla malā un parunātos

Zane mani sagaidīja Piazzale Roma. Vairākus mēnešus nebijām redzējušās, un es biju atbraukusi ciemos no Helsinkiem, lai pirmo reizi apskatītu Venēcijas mākslas biennāli, kurā viņa toreiz strādāja. Pa šiem mēnešiem Zane bija apguvusi iemaņas, kā vislabāk izspiesties cauri tūristu biezoknim, un, lieki netērējot laiku, lai apbrīnotu tiltiņus un kanālus, mēs ātrā solī devāmies uz viņas dzīvokli. Draudzene bija izdomājusi, ka vispirms mums Venēcijā jāiet iedzert spritz. Pirms tam te biju tikai caurbraucot, un īsta priekšstata par pilsētu vai to, kas tur jāēd un jādzer, man nebija.

Noliku mugursomu, un ienirām atpakaļ cilvēkos. Zane labi pazina ielu labirintu, un mēs bez maldīšanās pilsētā, kas ir slavena ar to, cik viegli var pazust ieliņu līkločos, drīz vien iznirām pie maza bāriņa kanāla malā. Lai gan vēlāk pati pāris mēnešus nodzīvoju Venēcijā, tā arī vēlreiz neuzdūros vietai, kur pirmo reizi dzērām spritz. Neiedomājos arī Zanei pārjautāt, bet atceros, ka pasūtījām dzērienus un izgājām laukā apsēsties uz kanāla apmales. Tā bija ieliņa, kur nemudžēja no cilvēkiem, sēdējām, dzērām savus kokteiļus, ēdām granātābolu, ko bijām noplūkušas kādā pagalmā pa ceļam, un skatījāmies uz ūdeni, kurā ik pa brīdim garām paslīdēja laiva. Skats ir galvenais uz šīs salas — arī Josifs Brodskis Venēciju dēvē par «pilsētu acij», jo pārējās maņas tur spēlē sekundāru lomu.

Spritz ir tipisks Ziemeļitālijas kokteilis, kas nu kļuvis populārs arī citviet pasaulē. Tā sastāvā ir prosecco (vai kāds cits dzirkstošais vīns), gāzēts ūdens un aperitīvs. Kokteilī parasti iemet arī apelsīna vai citrona šķēli un lielu zaļu olīvu. Vispopulārākais ir Aperol Spritz, ko gatavo, izmantojot populāro aperitīvu Aperol — saldu, oranžu itāļu alkoholisko dzērienu. Ir arī rūgtāka versija Campari Spritz, kur Aperol vietā tiek izmantots Campari.

Dzēriena saknes sniedzas 19. gs., kad pār reģionu valdīja Hābsburgu impērija. Austrieši esot jaukuši vietējos vīnus ar ūdeni, jo tie viņiem likušies par stipru. Ar laiku, kad gāzētais ūdens kļuva populārāks, vīnu sāka miksēt ar to, un palēnām tas transformējās populārajā aperitivo, ko pazīstam mūsdienās.

Tradicionāli aperitīva loma ir iesildīt ķermeni pirms maltītes, taču spritz Venēcijā tagad tiek dzerts pirms un pēc ēšanas, no rīta, pēcpusdienā un vakarā — nevaru galvot, vai tā savu ikdienu pavada tie daži vietējie, kas vēl šajā vietā patiešām arī dzīvo, bet pilsētas ciemiņi, šķiet, izmanto katru iespēju atsvaidzināties ar kādu glāzi. Arsenāla (viena no divām galvenajām biennāles vietām) apkārtnē ir pāris kafejnīcas, un tur jau no rītiem redzami eleganti ģērbti mākslas entuziasti, kas čalojot malko spilgti oranžos kokteiļus. Arī pēcpusdienā, izejot no Giardini, otras lielās biennāles izstāžu vietas, neviens vien piestāj leģendārajā Café Paradiso, no kuras paveras skats uz lagūnu un pārbāztajiem vaporetto kuģīšiem. Arī uz netālu esošās via Garibaldi kafejnīcas pēcpusdienās čum un mudž no cilvēkiem, kas dzer spritz un uzēd cicchetti. Cicchetti ir nelielas venēciešu uzkodas — idejiski pielīdzināmas spāņu tapām.

Tos pāris mēnešus Venēcijā dzīvoju netālu no Akadēmijas tilta, un mēs ar dzīvokļa biedreni dažkārt sataisījām vakariņas, ko salikām platmasas kastītēs, paņēmām visu spritz gatavošanai nepieciešamo un gājām sēdēt uz Punta della Dogana — spici, kur lielais kanāls satiekas ar lagūnu. Vakaros tur vairs nebija tik daudz cilvēku, tāpēc atvērām pašas savu kafejnīcu ar vislabāko skatu uz pilsētu. Citreiz ar draugiem un kolēģiem devāmies uz jauniešu iecienīto Santa Margherita laukumu, kur naktīs spritz plūst uz nebēdu, līdz kaimiņi sāk protestēt un velk laukā ūdens spaiņus, ar ko atskurbināt karstuma un alkohola apdullušos.

Nedaudz solīdāka vieta, kurp doties vakaros, ir Fondamenta Misericordia — kanāls ar vairākiem restorāniem un bāriem, kur ir visdažādākie lokāli, to skaitā arī stilīgais bārs Vino Vero, kam pie durvīm piekārta zīme, ka spritz šeit nepārdod, jo izturas ar cieņu pret vīnu. Protams, sava daļa taisnības jau viņiem ir — vīna loma šajā kokteilī nav īpaši liela. Prosecco tiek atjaukts ar burbuļūdeni proporcijā, kas atkarīga no tā, cik dāsns ir bārmenis, un tad vēl piejaukts Aperol vai Campari, kura garša dominē jebkurā gadījumā. Taču, kā zināms, pārmērīgs snobisms traucē dzīvot. Spritz ir ne tikai salds, vasarīgs kokteilis, bet Venēcijā tas reizēm ir labākais iemesls kaut kur apsēsties, pavērot dzīvi sev apkārt un parunāties ar draugiem. Gan jau arī citviet šī recepte strādā.

Spritz

Vīna glāzē ieliek 3—4 kubiņus ledus. Ielej prosecco vai kādu citu dzirkstošo vīnu un pēc tam Aperol vai Campari tādā pašā daudzumā. Pēc izjūtas pielej burbuļūdeni un iemet šķēli apelsīna, ja kokteilis tiek gatavots ar Aperol, vai citronu, ja lietots Campari. Beigās kokteilī iemet lielu zaļo olīvu, kas uzdurta uz gara kociņa, lai to būtu viegli izvilkt un apēst.

Astrīde Rozīte, Straupes zemnieku tirdziņa izveidotāja

Rozīšu ģimenei Straupē, Valmieras ceļa malā, 15 gadus ir autoserviss Autostallis. Viņi no Rīgas šeit ieradās 1987. gadā. «Tēvs 15 gadus bija stāvējis rindā uz trīsistabu dzīvokli Purvciemā, bet mēs ar māsu pieaugām, es apprecējos, dzīvojām saspiestībā. Domājām — kāpēc nepārcelties uz Straupi pie vīratēva, neuzbūvēt tur māju?» atceras Astrīde. Stereotipam, ka izglītības kvalitāte laukos ir zemāka, viņa nepiekrīt. Vidējā meita, kas mācības sāka Straupes pamatskolā, tagad ir zinātņu doktore Lūleo Tehniskajā universitātē Zviedrijā, jaunākā ieguvusi maģistra grādu ķīmijā, dēls ir kuģa stūrmanis. Tas, kā bijušajai pilsētniecei patiešām pietrūka, izrādījās zemnieku tirgus.

«Man neizauga labi burkāni. Veikali pirms 10 gadiem zemnieku produkciju neņēma. Ārprāts: no laukiem dodos uz Rimi, lai nopirktu burkānus, kuri turklāt vēl ir «atbraukuši» no kādas citas valsts! Kaimiņiem prasīju — vai nevarat pārdot burkānus? Lauku burvība un šarms — vienu rītu pagalmā parādās milzīgs burkānu maiss. Cilvēks, kas atvedis, saka: nemaksā neko, ēd! Grūti viņam vēlreiz uzprasīt, lai viņš kaut ko atved. Tirdziņā tomēr ir citi noteikumi.»

Ierīkot tirgu kurbulējis arī sens draugs šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, «esam pazīstami 38 gadus, mums ir kopējs krustdēls, Mārtiņam pēc pārcelšanās uz Latviju bija sapnis, lai visur būtu zemnieku tirdziņi». Rītiņš pats tādu izveidoja Rīgas Berga Bazārā, bet tagad — Sporta ielas kvartālā, kur atklāšanas dienā bija nopērkami arī regulārie Straupes gardumi — Rehtšprehera siers, Aijas kūkas, Rožkalnu maize… Vairākiem ražotājiem tieši Straupes tirdziņš bijis pamats uzņēmējdarbības attīstīšanai.

Sākums nav bijis viegls, Astrīde neslēpj, ka pat publiski nosaukta par idioti. «Neticīgie teica — kurš tad te nekurienes vidū kaut ko pirks? Bet Straupe nav nekuriene. Vēsturiski tā bijusi Hanzas savienības pilsēta, te krustojas nozīmīgi ceļi, esam vienādā attālumā no Siguldas, Cēsīm, Valmieras, Limbažiem, netālu no Rīgas. Ja tas darbojās 14.-17. gadsimtā, kāpēc lai nedarbotos šodien?» Tomēr radās arī atbalstītāji, no pirmās dienas Astrīdei palīdz Baiba Smilga, Braslas kroga kādreizējā saimniece, un Rudīte Vasile, Pārgaujas novada deputāte. Vēlāk pieslēgušās Mirdza Kārkliņa un Brigita Puriņa.

Projektu pirms 12 gadiem apstiprināja vēl Cēsu rajona vadība. Lai sakārtotu dokumentus, dāmas strādāja divus gadus.  «Sarunājām, ka neņemsim pārpircējus. Neņemsim zemniekus no visas Latvijas, centīsimies stimulēt vietējo ekonomiku. Standarts: paši audzējam, ražojam un tirgojam. Nezin kāpēc toreiz pēc Ministru kabineta noteikumiem vienā vietā tirdziņš varēja notikt ne vairāk kā astoņas reizes gadā. Parēķinājām, ka ar četriem mēnešiem jau esam limitu izsmēluši. Iesniedzām priekšlikumu likuma grozījumiem. Tagad tirdziņš notiek katru pirmo un trešo mēneša svētdienu, izņemot janvāra pirmo svētdienu.»

Rīkotājas secinājušas, ka viņu tirdziņš atbilst slow food filozofijai, te nopērkama vietēja un godprātīgi audzēta produkcija. «Pirms četriem gadiem nodibinājām Slow Food Straupe biedrību, iekļāvāmies starptautiskās asociācijas Earth markets — zemes tirgu —  kustībā. Esam vienīgais tirgus Baltijā, kas parādās viņu mājaslapā internetā. Daudzi ceļotāji meklē šādus tirgus. Pašlaik konsultējam Sāremā Igaunijā, kas arī taisa līdzīgu tirdziņu.»

Tūkstošiem koristu divās plaukstās

Pēc tam, kad 2006. gadā diriģente Gunta Paškovska pārtrauca vadīt kori Skali, viņas koristi dažus gadus varēja iztikt bez dziedāšanas. Taču pēc kora jubilejas salidojuma viņi vairs nelaida diriģenti vaļā, un Gunta piekrita veidot jaunu kori, lai kopā ar citiem atkal pieskandinātu Mežaparka estrādi

Siltā svētdienas pievakarē, kad vairums zviln kafejnīcu vai dārzu krēslos, Jelgavas ielas ir gandrīz tukšas un klusas. Tikai Svētes ielā, vienā no Lauksaimniecības universitātes ēkām, zum — notiek kora Re, kā! mēģinājums. «Kuš!» diriģente Gunta Paškovska teikto pastiprina, plaukstu virzot uz leju. «Kuš!» viņa norūc jau zemākā balsī, un vīriešu murdoņa auditorijas aizmugurē noklust pavisam. 58 koristi Guntu klausa kā skolēni. Viņi visi reiz skolas gados dziedāja Jelgavas Valsts ģimnāzijas jauktajā korī Skali, ko 1976. gadā izveidoja un 30 gadus vadīja Gunta Paškovska.

Atkalsatikšanās notika kora 40 gadu jubilejas salidojumā, pēc kura sākumā burbuļoja, pēc tam līdz vārīšanās temperatūrai uzkarsa sarunas par jaunu kori. «Gribam dziedāt», «vajag», «kad būs pirmais mēģinājums?» — tā bijušie dziedātāji mēnešiem ilgi tirdīja Guntu, līdz viņa pieņēma lēmumu pēc desmit gadu pārtraukuma atkal veidot savu kori. «Profesija «diriģents» ir uz mūžu,» viņa smaidot saka. Koristiem nav iespējams saskrieties biežāk kā divreiz mēnesī, taču tik un tā koru skatēs Re, kā! novērtēts ar pirmo pakāpi.

Koristi, kuri reiz kā bērni vai jaunieši nokļuva Dziesmusvētkos, šogad atkal piedzīvos vareno spēku, ko dod tūkstošbalsīga dziedāšana.

Kad dziedāsim?   

Kora salidojums 2016. gadā Jelgavā bija varens pasākums, uz kuru sabrauca ap 90 bijušo dziedātāju no Jelgavas, Rīgas, Jūrkalnes, Smiltenes, Briseles, Londonas un Flensburgas Vācijā. «Vakars bija brīnišķīgs,» atceras Gunta. Tie bija svētki ne tikai viņai un koristiem, bet arī pilsētai. Jubileja atgādināja par laikiem, kad Skali bija vislabākais Zemgales koris, ieguvis daudzas godalgotas vietas starptautiskos kormūzikas konkursos. Pēc XXII dziesmu svētkiem Guntai Paškovskai pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, XXIII dziesmu svētkos, kas notika 2003. gadā, viņu iecēla virsdiriģentes godā. Skalu sasniegumi bija viens no iemesliem, kāpēc kormūzika Jelgavā piedzīvoja ziedu laikus un joprojām ir populāra. Ģimnāzijas lielā zāle bija par mazu, lai satilptu visi, kas gribēja dzirdēt šo kori.

«Bijām pa reizei satikušies mēģinājumos, lai salidojumā varētu labi nodziedāt,» saka Gunta un atceras, ka pirmajā reizē dažos cienījama izskata puišos neatpazina tos skolēnus, kas reiz pie viņas bija dziedājuši. «Viņi jau pēc pirmā mēģinājuma tincināja, kad būs nākamā reize. Pēc salidojuma atkal bija zvani un īsziņas, ka vajadzētu turpinājumu. Teicu, lai atslābst līdz rudenim! Ja rudenī būs gribēšana, domāsim, ko darīt.»

Neviens nenorima, rudenī atsākās sarunas par to, cik ļoti gribas dziedāt. «Es pat nevaru iedomāties, ka varētu dziedāt citā korī,» saka Egīls Krūmiņš. Gatavojoties salidojuma koncertam, bijušie koristi bez vārdiem apjautuši, cik ļoti Skalos gūtā pieredze viņus satuvinājusi. Pēkšņi, kad Gunta Paškovska atkal stāvēja viņu priekšā, koristi saprata — dziedāšana ir pārāk būtiska viņu dzīves daļa, lai to aizmirstu.

«Skalos bija ģimeniskuma izjūta un Guntas harisma, kas mums vajadzīga,» Egīls min, kāpēc ne viņš, ne citi Skalu dziedātāji nemēģināja dziedāt citā korī. Dziedāt gribējās, bet ne pie cita diriģenta. Turklāt daudzi ir aizņemti darba un ģimenes pienākumos, lai atlicinātu laiku mēģinājumiem divas trīs reizes nedēļā, kā tas ir lielai daļai koru. Saskrieties uz mēģinājumu divreiz mēnesī, kā tas notika pirms jubilejas koncerta, — tik daudz laika katrs var atrast.

«Man piezvanīja un noziņoja, ka četrdesmit ir savākušies. Pietiks? Teicu, ka ne. Viņi turpināja telefonsarunās un sociālajos tīklos pulcēties, līdz sapratu, ka atpakaļceļa nav. 2017. gada 4. februārī korim bija pirmais mēģinājums,» Gunta precīzi atceras Re, kā! dzimšanas dienu. Nosaukums radies nejauši, tikai tad, kad jaunais koris reģistrēts Nacionālajā kultūras centrā. Jelgavas Valsts ģimnāzijas ēka tiek remontēta, tāpēc nācās meklēt telpas mēģinājumiem.

Gunta ir pateicīga Latvijas Lauksaim-niecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes dekānei Andrai Zvirbulei, ka atvēlējusi telpas. Naudas korim nav. Ja kādiem nolūkiem tā vajadzīga, koristi saziedo. Uz skatēm ieradās vecajos, batikotajos Skalu koncerta tērpos, ko Gunta atrada ģimnāzijas noliktavā, sabāztus melnos maisos. Izpurināja, pārbaudīja, vai nav caurumu, izmazgāja, izgludināja, un — gana labi. Par materiālām lietām koristi galvu nelauza, viņiem galvenais ir dziedāt. Katrs ceturtais no 58 koristiem nav kavējis nevienu mēģinājumu. Sadziedāšanās notiek divreiz mēnesī. Mēģinājumi ilgst divarpus trīs stundas, un parasti viss notiek ātrā tempā, tieši tā, kā Guntai patīk.

«Mums ir abpusēja uzticēšanās. Es ticu viņiem, zinu, ka dziedās labi. Un viņi uzticas man — zina, ka iemācīšu dziedāt labi,» saka Gunta. Jau pirmajā koru skatē, kur Re, kā! piedalījās, tas novērtēts ar pirmo pakāpi. «Paši domājām, ka dziedam diezgan slikti,» atzīst Gunta. «Kad otro reizi bija jāgatavojas koru skatei, viena no koristēm teica: «Nedomājam par augstām vietām, jo laiks, kad piedalījāmies starptautiskos konkursos, ir pagājis! Mūsu mērķis ir nodziedāt tik labi, lai iegūtu iespēju piedalīties Dziesmusvētkos.» Protams, galvenais mērķis ir dziedāt tā, lai pašiem patiktu. Tomēr pēdējā mēģinājumā pirms skates teicu, ka beidzot varam piedalīties konkursā. Konkursos neviens koris nedzied slikti. Mēs bijām sasnieguši līmeni, kurā nav par sevi jākaunas.»

Kad jautāju, ko viņi ieguvuši, atsākot dziedāt, koriste Daiga Baranovska pasaka visprecīzāk — dziedāšana ir daļa no viņu identitātes. Vairums Paškovskas izloloto koristu korī dziedāja jau bērnībā un turpināja to darīt arī jaunībā. Augstskola, darbs, ģimenes dzīve radīja pārrāvumu kora dziedāšanā, bet tagad viņi jūtas tā, it kā darītu tieši to, kas jādara — jādzied. «Dziedāšana korī ir saistīta ar stāstu, no kurienes esmu nākusi un ar ko esmu sākusies,» saka Daiga. «Kormūzika nostiprina un uztur arī latvietības apziņu. Tieši dziedot korī, latvietības jēdziens kļūst saprotams un taustāms bez skaļiem un patosa pilniem vārdiem.»

Sasniegumu virsotnē

Par kora diriģenti Gunta Paškovska strādā kopš 1976. gada, kad sāka darbu Jelgavas Valsts ģimnāzijā (toreiz Jelgavas 2. vidusskolā) un, skolas puišu mudināta, izveidoja jaukto kori. No pirmajiem diriģentes darba gadiem viņa labi atceras koru skates, kas notika pirms 1979. gada jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Repertuārā bija daudzas dziesmas krievu valodā ar bērniem grūti izprotamiem tekstiem. Kad pēc skates diriģenti palūgti izstāstīt, vai koristi zina visas dziesmas, Gunta godīgi pateica, ka daži panti vēl jāiemācās. «Un tādi grib braukt uz Dziesmusvētkiem? Nē!» diriģente atceras vārdus, ko izdzirdējusi. «Man tā bija mācība uz mūžu, ka vienmēr viss ir jāizdara perfekti un līdz galam,» viņa saka.

Turpmākajos gados Paškovskas diriģētie kori vienmēr piedalījās Dziesmusvētkos, un, lai gan pagājuši daudzi gadi, viņa bez galvas lauzīšanas uzskaita, kas noticis katrā no tiem. 1984. gadā viņas vadītais 5.—8. klašu meiteņu koris saņēmis visaugstāko novērtējumu, tāpēc bija uzaicināts piedalīties Vissavienības mūzikas nedēļā, kas notika Viļņas operā. Pirms 1989. gada jaunatnes dziesmu un deju svētkiem bija jau nodrukātas grāmatas ar padomju laikiem obligātām dziesmām krievu valodā, bet Atmodas noskaņās dziesmas par Ļeņinu aizstāja himna Dievs, svētī Latviju!, Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava un Jāņa Lūsena Labvakar, Latvija! «Dziesmu tekstus ar visām notīm nodrukāja avīzē Padomju Jaunatne,» sen aizmirstu faktu atgādina Gunta Paškovska.

Nosaukums Skali radās 1991. gadā pēc tam, kad koris pirmo reizi bija piedalījies starptautiskā koru konkursā. «Tas notika Vācijā, un tur mēs saskatījāmies, ka katram korim ir nosaukums. Rīkojām iekšējo konkursu, un koris ieguva nosaukumu Skali,» stāsta Gunta. Daudzi arī pēc skolas absolvēšanas turpināja dziedāt Skalos, tāpēc koris ar laiku ieguva tiesības piedalīties ne tikai skolēnu, bet arī vispārējos Dziesmusvētkos. «Mēdzu teikt, ka man vajadzīgi balsti, ap kuriem vīties puķuzirnīšiem,» Gunta paskaidro, ka šajā alegorijā balsti bija absolventi, bet puķes — skolēni.

Lai gan skolas kora vadītāja, kura dzīšus dzen uz kori, ir mitoloģizēts tēls, Guntai Paškovskai nekad nav nācies aizrādīt, ka ierašanās uz mēģinājumu ir obligāta. Skalos dziedāja, jo patika dziedāt, bērniem izveidojās pārliecība par savu varēšanu. Augstas vietas dziesmu un deju svētku koru skatēs mijās ar atzinību starptautiskos konkursos dažādās Eiropas pilsētās. «No 1996. līdz pat 2006. gadam mēs katru gadu braucām uz kādu starptautisku konkursu. Ar pirmajām vietām ne vienmēr veicās, bet otrās un trešās vietas mums bija vienmēr,» ar lepnumu saka Gunta.

Lūzums notika 2006. gadā. Diriģente paziņoja, ka ir spiesta pārtraukt darbu savā profesijā.

«Neizturami sāpēja»

Par veselības nebūšanām, kuru dēļ Gunta pārtrauca brīnišķīgo diriģentes karjeru, viņa stāsta nelabprāt. Tikai pēc garas iztaujāšanas precizē, ka «diriģents var nodiriģēt roku». Labās rokas delnas locītavas skrimšļi bija tik ilgi un jaudīgi darbināti, ka neatgriezeniski nodila. Gunta saka paldies Austrumu slimnīcas mikroķirurgam Aivaram Tihonovam un ergoterapeitei Diānai Bringinai, kuru ilgu gadu darbs un pūles devuši labus rezultātus — Gunta pati spēj noturēt rokās nazi, pildspalvu, zobu birstīti, sasveicinoties var paspiest roku. 

Par to, cik smagi bija pieņemt lēmumu un nodot pašas veidoto kori citam diriģentam, viņa nerunā. Tikai pastāsta, ka koris Skali nekad nav pārstājis darboties. Pašlaik to vada jauns, daudzsološs diriģents Vilhelms Vācietis, kurš šogad absolvējis Mūzikas akadēmiju. «Bet es vairākus gadus apzināti no atmiņām dzēsu ārā visu, kas saistīts ar diriģenta darbu, nedrīkstēju par to pat domāt,» atzīstas Gunta. «Pirmajos gados, kad artrozes dēļ bija jāpārtrauc diriģēt, es pat nevarēju iet uz kormūzikas koncertiem — man tajos neizturami sāpēja roka. Domāju, ka dziedāšanas radītās vibrācijas ietekmēja rokas nervus un tie izsauca sāpes. Vairākus gadus man bija fiziski sāpīgi klausīties kora mūziku.»

Pie kora mūzikas pirms sešiem gadiem Guntu iedrošināja atgriezties viņas studiju biedrene Zita Kurševa, kura toreiz vadīja Jelgavas novada senioru kori Gaisma un uzaicināja Guntu strādāt par kormeistari. «Zita meistarīgi panāca, ka atgriezās mana pašpārliecība. Kad tuvojās kāds koncerts, viņa teica, ka man vajadzēs vienu dziesmu diriģēt. Iebildu, ka nevarēšu. Nē, viņa teica, tu varēsi. Pateicoties korim Gaisma un Zitai Kurševai, man arī radās dūša un spēks piekrist diriģēt Skalu jubilejas koncertā.»

Spēks, ko dod kormūzika

Stāsta, ka vislielākie brīnumi notiek mīlestības dēļ. Vērojot, kā Gunta strādā ar kori, tas ir acīmredzami. Viņa tā mīl savu darbu, ka 74 gadus vecā sieviete iegūst staltu stāju, lepnu smaidu, pārliecību un spēku.

«Vairāk nekā 30 gadus pazīstu Guntu, un, lai cik pārsteidzoši tas arī būtu, kā diriģente viņa nenoveco,» saka koriste Daiga Baranovska. «Visā, kas attiecas uz iedziedāšanos, sadziedāšanos, dzirdēšanu, repertuāra atlasi, kā viņa klausās kora dziedājumā, ir jauneklīgums. Tāpēc ne mēs viņai dodam atlaides, ne viņa mums koristiem tādas dod.» Arī Gunta Paškovska atzīst, ka kora priekšā aizmirst visu ikdienišķo: gadus, nogurumu, arī sāpes.

Kāpēc viņai un Re, kā! bija tik svarīgi piedalīties šā gada dziesmu un deju svētkos? Gunta pacietīgi, kā tūristam no tāltālas zemes vai citplanētietim, paskaidro — tas vienmēr ir bijis svarīgi. Ne tikai tagad, bet arī padomju un Atmodas gados. Sēžot publikā vai pie televizora, nevar nosvinēt Dziesmusvētkus. «Tikai tad, kad stāvi Mežaparka estrādē kopā ar citiem, jūti milzīgu spēku. Tūkstošiem koristu saplūst vienā veselumā. Tad ir sajūta, ka viss ir pa spēkam, nav vairs nekā nepārvarama,» Gunta skaidro, kāpēc katram, kurš reiz dziedājis Mežaparka estrādē, negribas palaist garām nevienus Dziesmusvētkus. «To spēku, kas nāk no koriem, jūt arī diriģents. Kad es kā virsdiriģente stāvēju augšā tribīnē, aiz lielā uztraukuma baidījos iekrist bezsamaņā. Bet, kad sāku diriģēt, pārņēma sajūta, ka es tūkstošiem koristu esmu paņēmusi savās plaukstās.»

Iedurt ar zīmuli

«Man patīk zīmēt tos politiķus, ar kuriem nav daudz jāpiepūlas, jo viņi jau izskatās kā karikatūras,» saka Gatis Šļūka (39). Nupat iznākusi grāmata Karikatūra LV, kurā apkopoti viņa darbi par Latviju

Trampa dzeltenais cekuls uz Gata krekla ir pirmais, kas piesaista uzmanību. «Tramps ir pateicīgs zīmēšanai. Vēl pirms kļuva par prezidentu, viņu daudz atainoja,» saka Gatis. Viņš paņēmis līdzi savas pirmās divas grāmatas, kuras, tāpat kā jaunāko Karikatūra LV, izdevuši Latvijas mediji (agrāk izdevniecība Latvijas avīze). Karikatūra LV apkopoti darbi par godu Latvijas simtgadei.

Pašķirstot pretī raugās tēli ar lieliem deguniem, lielām acīm un rokām ar četriem pirkstiem. Vairākās lapās redzami politiķi, jo Gatis ilgstoši strādā laikrakstā Latvijas Avīze. «Kad runājam par Latvijas karikatūristiem, pirmais prātā nāk Gatis, kurš izcili pilda savu uzdevumu. Gatim izdodas saskatīt, izvērtēt, izdomāt un uzzīmēt. Es apbrīnoju viņa darba spējas. Tas, ko viņš dara, ir ļoti vajadzīgi,» vērtē pieredzējušais karikatūrists Māris Bišofs.

Vaira — gultā

Vārdi «Šļūka» un «karikatūra» kopā izklausās neaizmirstami. Skolas laikā Gatim savs uzvārds nepatika, taču tagad to novērtē, jo «kā Jānim Bērziņam būtu grūtāk». Šļūku ģimenē nav mākslinieku, abi vecāki ir sakarnieki. Mamma skaisti auda, jo izmācījās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. «Bērnībā gāju viņai līdzi uz centrāli, kur varēju paklausīties, ko cilvēki runā,» smejas Gatis un atceras, cik forši kādreiz bijuši stacionārie telefoni: varēja piezvanīt un izjokot. «Tagad nekā, jo mobilajos var redzēt numuru, no kura zvana. Nav interesanti.»

Abi ar Gati nospriežam, ka mūsdienās daudz kas vairs nav kā 90. gados, kad bērniem bija pāris galda spēļu un multfilmas. Gatis atceras, kāds notikums bija brauciens no dzimtās Raunas uz Rīgu. «Bija tāds veikals, kurā es lūdzu mammu nopirkt markas ar Disneja multeņu tēliem. Pēc tam mājās pārzīmēju.»

Karikatūru grāmatu tolaik bija maz. Gatis detalizēti stāsta, kā izskatījās slavenā dāņu karikatūrista Herlufa Bidstrupa grāmata un «vēl tā ar zilo vāku un mazo eņģelīti, Žana Efela, kur bija karikatūras ar zvēriem». «Visvairāk mani, protams, ietekmēja Dadzis.» Latviešu ikmēneša satīras un humora žurnāls beidza iznākt 1995. gadā, to atkal sāka izdot 2005. gadā, taču mūžš nebija ilgs.

Aicinu Gati iedomāties, ka viņš tagad būtu mazs puika. Vai kļūtu par karikatūristu? «Nezinu. Šobrīd ir tāds komforts un pieejamība it visam. YouTube pilns ar video, kuros cilvēki smuki zīmē. Man bērnībā bija divas grāmatas, ko šķirstīt. Tagad lielākais izaicinājums ir iemācīties pašam kaut ko darīt, jo citādi tikai skaties.»

Nesen sevi pieķēris, no rīta ieejot sociālajos tīklos, tikai lai paskatītos, kas jauns pasaulē, un atjēdzoties, kad bija pagājusi pusstunda.

Gata vēlmi zīmēt vecāki novērtēja, un no 3. klases četrus gadus vadāja uz mākslas skolu Priekuļos, kas tagad dēvējama par Cēsu Mākslas skolu. Tā ielika labu pamatu, interesi. Skolā Gatis mācījās kopā ar Arti Nīmani, kurš ir pazīstams stikla mākslinieks un radījis an&angel dizaina traukus.

Pati pirmā karikatūra, par kuru Gatis saņēma naudu, bija 14 gadu vecumā, bet 19 gados viņš devās uz Preses namu un, staigādams pa redakcijām, piedāvāja savus zīmējumus. Iegāja Lauku Avīzē, tagadējā Latvijas Avīzē. Tur arī palika, jo saņēma piedāvājumu zīmēt jauniešu pielikumam. Gatis īsi noformulē tēmas, par ko tapa karikatūras: kopmītnes, smēķēšana, sekss. Tieši tobrīd esmu viņa grāmatā atšķīrusi karikatūru, kur pele pie savas alas ir divdomīgi no aizmugures pietuvojusies kaķim. Tā esot ilustrācija vīriešu žurnālam FHM. «Kad mans dēls šo grāmatu aiznesa uz bērnudārzu, viņam pateica, lai labāk nes mājās, jo daži bērni jau prot lasīt,» smaida Gatis.

Latvijas Avīzes galvenā redaktore Linda Rasa labi atceras, kā Gatis pirms 20 gadiem redakcijā rādīja savas skices. «Un ļoti maz runāja. Lai neteiktu, ka nerunāja gandrīz nemaz,» saka Linda. Strādājot jauniešiem domātajās lapās, Šļūka manāmi audzis. Izkopis talantu. Ar laiku Gatim piedāvāja zīmēt arī citām lapām par citām tēmām, ne tikai jauniešiem, lai arī avīzē strādāja labi zināmais karikatūrists Ēriks Ošs. «Oša kungam vienam pavilkt apjomu, ko prasa darbs dienas avīzē, nav vienkārši, tāpēc Gata pienesums bija ļoti noderīgs. Varētu it kā bažīties, kā jauns karikatūrists iederēsies mūsu samērā konservatīvajā avīzē, taču Gatis labi izprot Latvijas cilvēkus, un viņa jauneklīgākais skats atsvaidzina saturu,» vērtē Rasa.

Patlaban uz darbu Latvijas Avīzes redakcijā Gatis ierodas pāris reižu nedēļā. Lielākoties strādā no mājām. Ja nav pāris dienu bijis cilvēkos, tikai lasījis ziņu portālus un tviteri, pārņem dīvaina sajūta. Redakcijā tomēr ir īsta notikumu garša. Gatis pats izdomā, ko zīmēt, un izstāsta Lindai Rasai. Reizēm abiem sanāk arī asāk padiskutēt par to, kāpēc un ko vajag. «Ja viņš pats to tēmu nav uztaustījis un tā nešķiet plaši izskanējusi, nav vienkārši piedabūt zīmēt. Līdzīgi kā man šķiet mazsvarīga karikatūra, piemēram, par futbolu, jo es tajā slikti orientējos un līdz ar to nezinu, par ko tur ironizēt,» saka Linda.

Tikai vienreiz redaktore teikusi, ka «šādai tēmai es varbūt nebūtu piekritusi». Kad karikatūra tapa, viņa bija atvaļinājumā. Tolaik Vairas Vīķes-Freibergas prezidēšanas laikā viņas vīram Imantam Freibergam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. «Gatis bija uzzīmējis Freibergu pāri guļamistabā, kad Vaira no gultas dod Imantam ordeni, un pielicis tekstu: «Imantiņ, tu biji lielisks!»» Ņemot vērā Latvijas sabiedrības attieksmi pret prezidenti kā gluži vai neaizskaramu svētumu, Latvijas Avīzes lasītājiem tas varēja šķist par traku. Rasa norāda, ka zīmējums bijis maigs, salīdzinot ar ārzemju preses karikatūrām, kur, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele ar krūti barojusi Francijas prezidentu Emanuelu Makronu.

Paniskā skraidīšana

Kirovs Lipmans. Tas ir cilvēks, ko Gatis zīmējis visvairāk. Tāpēc, ka Lipmans ilgi vadīja Latvijas Hokeja federāciju un izcēlās ar dažādiem paziņojumiem. Turklāt Gatis zīmēja karikatūras arī Sporta Avīzei. Premjerministri mainījās, bet Lipmans ilgi bija stabils.

No premjeriem Šļūkas zīmulim paticis Aigars Kalvītis un Ivars Godmanis. «Vizuāli pievilcīgi tēli. Godmani man īpaši patika zīmēt, jo viņam bija dažādas grimases. Man labāk patīk tie, kuri paši jau ir gatava karikatūra. Nav daudz jāpiepūlas, jo seja pati runā.» Zīmējot Gatis nedomā, kā to uztvers konkrētie politiķi, viņiem arī ar humora izjūtu pārsvarā viss esot labi. Dažs pat gaida, kad tiks uzzīmēts, un pieliek karikatūru pie sienas. Biežāk gan apvainojas nevis uzzīmētais politiķis, bet kāds cits viņa vietā.

Aicināts vērtēt pašreizējo politisko vidi, Gatis īsi nosaka: «Zaņķis, kurā mīņājamies.» Kādreiz šķitis, ka igauņiem jau viss tas pats, kas mums, tikai māk labāk to pasniegt, taču pašlaik ir daudz faktu, ka kaimiņi ir soli priekšā. «Mēs kuļamies. Esam ieslīguši pašapmierinātībā. Divas nedēļas Saeima lēma, vai vajag vēl kādu dienu noteikt par svētku datumu.»

Ja Gatim šobrīd būtu jāpasaka, par ko balsot, viņš nevarētu. Tas, ka ies rudenī uz vēlēšanām, ir skaidrs, jo nevēlas, ka viņa vietā nobalso kāds cits. «Šo priekšvēlēšanu laiku raksturo paniska skraidīšana. Pabriks no Vienotības uz Attīstībai/Par!, Vjačeslavs Dombrovskis uz Saskaņu. Tā teikt, kurš zirdziņš šahā iet ātrāk, tur jāskrien pakaļ.» Gatis savas politiskās simpātijas neatklāj, līdz šim arī nav piekritis nevienai partijai zīmēt kādam bukletam. Viņa uzskati ir liberāli. «Diktatūra — tas nav man. Viens kārtīgs saimnieks kā Ulmanis — arī tas nav man. Tad ar karikatūrista darbu varētu būt problēmas,» viņš smejas.

Līdz šim Gatim par karikatūrām neviens nav draudējis. Jā, ir dusmīgi zvanītāji un naidīgi komentāri internetā: «Kā var tā ņirgāties!» To īpaši dzirdējis, kad karikatūras ir par valodas tēmu, piemēram, krievu skolām. «Bet varbūt viss nav jāuztver tik nopietni? Varbūt viedokļu sadursme ir laba? Karikatūras mērķis presē ir gan izcelt problēmu, gan pasmieties. Kādreiz vajag ar zīmuli iedurt. Cenšos, lai būtu gan asprātība, gan ironija. Un tā, lai pašam patiktu.»

2015. gada 7. janvāris bija diena, kad visas pasaules uzmanība bija pievērsta karikatūristu darbam. Todien Parīzē islāmiski noskaņoti teroristi iebruka satīras žurnāla Charlie Hebdo redakcijā, nogalinot 11 cilvēkus, to skaitā galveno redaktoru un karikatūristus. Iemesls — žurnāla publikācijas, kurās ilgstoši izsmieti musulmaņi. «Iebrukums redakcijā bija trieciens visai nozarei. Sajūtas bija ļoti nepatīkamas,» atceras Gatis. Vai franču mākslinieki bija gājuši par tālu, zīmējot Muhamedu ar cūkas galvu? Gatis domā. Tad atbild. «Es tādu karikatūru nezīmētu. Bet Latvijā musulmaņi nav aktuāla tēma. Latvijā ir arī citas karikatūras tradīcijas nekā Francijā, Lielbritānijā un Beļģijā, kur tās ir senas. Kur var zīmēt, ko grib.» Reiz Lielbritānijā publicēja zīmējumu, kur princis Čārlzs piedzimst viņa sievai Kamillai. «Es nevaru iztēloties, ka kāds Latvijā zīmētu, kā Vējoņa kundzei piedzimt prezidents Vējonis,» smaida Gatis.

Tas, vai karikatūru saprot, esot atkarīgs no tā, vai skatītājs tajā iedziļinās, zina kontekstu. Vieglāk uztverami ir sadzīviskie zīmējumi, un Gatim arī patīk tos zīmēt, tādējādi atšķaidot politiku. Tātad ne tikai ar zīmuli iedurt, bet arī pajokot par vecmāmiņas pelmeņiem un vectētiņa olām.

Vīns, saule, zivis

Gatim ir Latvijas Mākslas akadēmijā iegūts maģistra grāds, viņš studēja grafiku. Un joprojām zīmē ar zīmuli. Strādājot ar iPad, darbs iet lēnāk. «Man arī nepatīk, ka, piespiežot pogu, var zīmēto pārlabot. Zīmēšana uz papīra liek būt izlēmīgākam.»

«Ko es daru, ja man nestrādājas? Nomainu vidi,» Gatis stāsta, ka labi strādājas laukos Raunā — karikatūrās parādās dabas un dzīvnieku tēma. «Par dzīvniekiem joki ir ilglaicīgāki nekā par politiku,» viņš saka. Iedvesmojoši bija divas reizes piecus mēnešus padzīvot Spānijā, Valensijā. Par tādu soli Gatis ar sievu Elīnu izlēma, kamēr dēli vēl negāja skolā. Šobrīd abi ir skolēni: Olivers pabeidza pirmo, Renārs — ceturto klasi.

Tieši uz Spāniju Šļūkas devās tāpēc, ka rudeņos bieži slimoja. Gribējās aizbēgt līdzi saulei un atgriezties, kad Latvijā jau silts. «Vietējie rudenī arī slimoja ar gripu, taču mūs tā neķēra. Laikam bija švakāka nekā Latvijā,» smaida Gatis. Pieci mēneši pagāja ātri. «Pusdienlaikā redzi jūru, suņus un kafijas dzērājus, un arī no darba viedokļa man bija vērtīgi tur būt. Ir gaišs. Izej ārā — saule. Pusdienās var pagatovot zivis. Un vīns, protams.» Laiks Spānijā veiksmīgi sakrita ar posmu, kad tur bija krīze un cenas kritušas. Tomēr kopumā dzīvošana bija par kripatu dārgāka. Arī Spānijā Gatis piestrādāja, piemēram, zīmēja karikatūras dažās spāņu kāzās. Arī viņa mājaslapā Karikatura.lv ir iespējams uzklikšķināt uz spāņu valodu, jo Gatis nedaudz tajā runā.

Dodoties mājup no zemes, kur dominē smilšu un olīvu krāsas, un tuvojoties Francijai, Šļūkas priecēja zaļums. Un Latvijā — jo īpaši. «Dīvaini, bet tad, kad esi padzīvojis citur, redzi Latviju kā tūrists. Piemēram, pamanu pārdevēju, kura neatņem labdienu. Cilvēki kopumā šķiet drūmi. Taču es to pamanu tikai tad, kad atbraucu no Spānijas. Laikam ikdienā pierasts.»

Gatis iet atvaļinājumā līdz ar Saeimu, jo tad ir mazāk, ko zīmēt. Tomēr reizēm valstī notiek kaut kas svarīgs un šķiet — kā tas var būt, ka tieši tad, kad esmu atvaļinājumā, uzrodas tādas tēmas!

Alus ar meža garšu

Kā alus darītavā Labietis Edgars Melnis un Reinis Pļaviņš darina miestiņu ar priežu pumpuriem, vaivariņiem un viršiem

Rīgas klusā centra sirdī, līdzās bohēmiskajam klubam Piens, šīs nedēļas beigās būs liela rosība. Pilsētā tiks ievesti lauki — vezumi ar puķēm un zālēm. Alus darītavā un krogā Labietis ielīgos Jāņus. Krodziņš šeit atvērts 2013. gadā, un alus, kas tajā tiek celts galdā, brūvēts šepat pēc līdzīpašnieku Edgara Meļņa un Reiņa Pļaviņa pašu izstrādātām receptēm.

Satieku viņus klusas pirmdienas pusdienlaikā, pirms kroga durvis atvērtas apmeklētājiem. Plauktos kārtojas glīti marķētas pudeles ar tik savdabīgiem nosaukumiem kā Pelašķu velns, Aroniju ragana, SOHO švītiņš un Baltais zvirbulis. Tomēr sarunu ar abiem relaksētajiem, šortos un iešļūcenēs tērptajiem aldariem turpinām ārpusē uz koka terases. To pavada daudz smieklu un joku. Viņi neslēpj savu attieksmi pret biznesu, ko paši dēvē par pelnošu hobiju. «Bizness — tas nav nopietni. Nopietni ir iet uz darbu,» smejas Reinis, kurš pirms iekāpšanas uzņēmēja kurpēs 15 gadus bija kaitborda treneris. Atsvaram noder Edgara pieredze — 17 gadus viņš bija Swedbank IT speciālists.

Par biznesa partneriem abus pirms pieciem gadiem padarīja kāda it kā nenopietna saruna alus mājbrūvētāju pasākumā. «Ko tik iesvilpuši nesarunās,» tagad pajoko Edgars.

Tolaik vēl viens otru nepazīdami, Edgars un Reinis aizrāvās ar pašbrūvētu miestiņu. Reinis no 2010. gada, Edgars vēl pāris gadus agrāk — viņš ir viens no alus mājbrūvēšanas kustības dibinātājiem un Mājas alus rokasgrāmatas autors. Viņš ir autors arī kādai alus receptei, kuru pirms vairākiem gadiem publicēja internetā. Sekojot šīs nejauši atrastās receptes norādēm, pirmo reizi miestiņu mājās izmēģināja brūvēt Reinis. Iepatikās. Iesaistījās mājbrūvētāju komūnā. «Pati vari iedomāties, kādi tie pasākumi ir. Sanāk mājbrūvētāji, katram līdzi pieci litri labākā alus, tad viņi mainās un dzer,» stāsta Reinis. «Tā intensīvi divu stundu laikā jānomēģina kādas 15—20 zortes,» viņu papildina Edgars. Vienā šādā sanākšanā Reinis pastāstīja, ka gribētu atvērt savu alus brūzi, bet tam vajag lielus ieguldījumus, tāpēc viņš meklē partneri. «Nu davai,» esot atbildējis Edgars. Strādājot bankā, viņam bija izdevies iekrāt gana daudz naudas, lai sāktu biznesu, turklāt lielā interese par alus brūvēšanu abus bija apgādājusi ar pietiekamu daudzumu informācijas, kā lieta darāma. 2013. gada maijā viņi nodibināja uzņēmumu un tā paša gada augusta beigās ielēja pirmo alus glāzi par naudu.  Pirmais gads bija grūts. Līdzīpašnieki paši strādāja pa 18 stundām dienā. «Līdz trijiem naktī strādāju bārā, tad astoņos braucu uz banku,» atceras Edgars. Tomēr bizness ieskrējās.

Alus tolaik bija daudz, bet garšu maz, Reinis skaidro, kā Labietim izdevās izcīnīt savu vietu zem saules šķietami tik pieblīvētajā tirgū. «Paņem jebkuru alus darītāju. Viņiem ir 6—7 dažādas etiķetes, bet viss garšo vienādi. Pasaulē tobrīd bija kādi 200 alus stili, no tiem Latvijā varēja nopirkt sešus,» Reinis stāsta. Alus skatuve esot bijusi pārblīvēta ar Viduseiropas alus darīšanas tradīcijām. «Mēs ienesām amerikāņu, britu vēsmas. Un sakropļojām tās līdz nepazīšanai, iepinot iekšā pagānisko Latvijas tradīciju, kādu esam to uzrakuši tautas dziesmās, ārstniecisko augu aprakstos. Baigo kolāžu uztaisījām,» viņš stāsta.

Cik sarežģīti tas varētu būt?!

Nav tā, ka Edgaru un Reini pie alus brūvēšanas saista kādas senas pašu ģimenēs iekoptas tradīcijas. Tomēr Reinim savulaik bija tante Valmieras pusē — biškope, kas brūvēja medalu. Trešajā ceturtajā dienā bija gatavs dzeršanai. Salds, dzirkstošs. Zobu starpās salīp vaska gabaliņi, Reinis atsauc atmiņā seno garšu. «Recepte patiesībā bija ļoti primitīva, bet mēs uz tās esam uzsēdušies un tādas variācijas taisām,» stāsta aldari.

Tā gan nav vienīgā recepte, kas top Labieša alus darītavās Rīgā un Ādažos. Patiesībā to ir vairāk nekā 50. Cik tieši? To abi līdzīpašnieki skaidri nezina pateikt. «Pēc 50 pārtraucu skaitīt,» atjoko Edgars.

Alus receptes tapšana sākas ar sajūtu vai mirkli, ko gribi pārvērst garšā, stāsta Reinis. «Tā var būt gulēšana mežā — kāda smarža, kas iesitas nāsī. Var būt kāds emocionāls pārdzīvojums, ko noķer un saproti, ka gribi dabūt iekšā alū,» viņš saka. Jo lielāka ir aldara pieredze, jo labāk viņš zina, kādas izejvielas palīdzēs vēlamo garšu panākt.

Tad sākas eksperimentēšanas laiks. Sastāvdaļas tiek saliktas kopā pēc sākotnēji izdomātās receptes. Tad divas nedēļas alus rūgst, divas nedēļas nobriedinās. Pēc aptuveni mēneša to iespējams noprovēt un recepti uzlabot. Tad raudzēt no jauna. Parasti alus šķirnes izveidei esot vajadzīgi 4—5 šādi eksperimentāli cikli. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Ar vienu recepti Reinis cīnījies divus gadus. Beigās situāciju atrisinājusi jauns rauga veids, kas spēja ar iecerēto tikt galā. «Katram raugam ir sava gaume. Manas misas mēdz būt tādas, kas riebjas ne tikai ražošanas daļai, bet arī raugam. Tās grūti rūgst, jo ir sarežģīta izejvielu kombinācija, piemēram, liepziedi ar brūklenēm, medu un kviešiem. Raugs pasaka: arrivederci, es esmu paēdis,» smejas Reinis.

Recepšu izgudrošanā iesaistās abi. Jaunas idejas piešķiļas, braukājot pa dažādiem Eiropas alus festivāliem, noķerot kādas jaunas un neparastas garšas. Ne visas idejas gan var realizēt. No iecerētajām receptēm līdz krogus alus krānam nonāk aptuveni puse. Līdzīgi kā mūziķiem ir absolūtā dzirde, aldariem ir absolūtā garša. «Veikalā nopērkot alu un pagaršojot, domāju — ar trim mēģinājumiem varētu uztaisīt. Tā liekas, ka alu uztaisīt ir grūti. Bet reāli — sajauc graudus ar ūdeni un noraudzē! Cilvēki to darījuši jau desmit tūkstošus gadu. Cik sarežģīti tas varētu būt,» iesaucas Reinis, kurš ir arī atbildīgs par Labieša asprātīgajiem nosaukumiem.  «Man parasti ir tas moments, ko gribu atainot, un tad tam momentam ir arī nosaukums,» viņš skaidro. «Tad atnāk pie manis Edgars — šim alum nosaukumu vajag līdz rītdienai. Noliek paraugu un izejvielu sarakstu,» viņš pavelk uz zoba kolēģi, kuram nosaukumu domāšana tik ļoti netīk. «Tagad, piemēram, būs alus Ledene. Atceries, bija ledene Starts, tāda skābena. Tas mums būs nākamnedēļ krogā. Edgara valodā tas ir vienkārši marakujas skābulis ar sāli,» viņš smejas.

Ķer prieku

Labietis alus darīšanā izmanto brīvā dabā iegūstamās veltes. «Izvejvielas mums ir diezgan specifiskas, šo to nemaz nevar nopirkt,» stāsta Edgars. Reinis iestarpina: «Šo to? Pusi nevar nopirkt!» Alus darīšanā tiek izmantoti vaivariņi, priežu pumpuri, virši, plūškoks, mirte. Agrāk, kad Labietim bija tikai brūzis Briāna ielā, darbinieki paši tos ievāca. «Pavada dienu mežā, saliedējas pie reizes, viens otram ērces nolasa. Bet tagad, lai mēs priežu pumpurus salasītu… Vajag 50 kilogramus sausu, tas ir kādi 100 kilogrami slapji. Es labā dienā varu salasīt trīs kilogramus. Piecus varbūt,» stāsta Reinis. Lai tiktu pie nepieciešamajām meža veltēm, uzņēmums noslēdzis līgumu ar to vācējiem. Kopš 2016. gadā atvēruši papildu ražotni pie Ādažiem, Labietis tagad var saražot sešreiz vairāk alus nekā Rīgas krodziņā.

Jaunā ražotne piešķīlusi jaunu jaudu uzņēmumam, kas tagad ar alu var apgādāt ne tikai krogu Briāna ielā, bet arī Rīgas Centrāltirgū un Liepājā, dažādus pasākumus izbraukuma tirdzniecībā un piepildīt arī veikalu plauktus. Drīz tiks atvērsts Labieša krogs Vecrīgā — 13. janvāra ielā. Pērn pavisam notirgotas 180 tonnas. Kādi astoņi procenti aizgājuši arī uz ārzemēm — lielākoties Norvēģiju un Lietuvu, bet Labietis iecienīts arī Nīderlandē, Krievijā.

Ražotnes atvēršana gan nebija vienkārša. Aldari nebija īsti sarēķinājuši, cik daudz apgrozāmo līdzekļu vajadzēs. Nācās krietni savilkt jostas, lai pārdzīvotu ziemu. Tomēr beigās viss izvērtās labi. Turklāt abās ražotnēs kopā strādā tikai četri darbinieki. «Un miljardi rauga šūnu, kas strādā par vēdera tiesu. Mēs šīm cukuru, iesaliņu un medu, viņas tikai kapā,» smejas Reinis. Kopumā uzņēmumā ir 18 darbinieku.

Lai gan kompānijas apgrozījums trīs gadu laikā dubultojies, Edgars un Reinis to vairās saukt par strauju izaugsmi. Patiesībā viņi par to tā īsti nemaz nedomājot. «Mēs biznesā vairāk ķeram prieku, nekā koncentrējamies uz to, ka šogad jāsasniedz kaut kāds mērķis vai pārdošanas apjoms,» saka Edgars.

Mazliet viņi tomēr iespringst, kad vaicāju, kurš no Labieša brūvējumiem pašiem vislabāk iet pie sirds. «Tas būtu kā jautājums, kurš ir tavs mīļākais bērns… Alus izvēle atkarīga no garastāvokļa, diennakts laika. Ir ziema vai vasara. Vai tu pļauj zāli vai gribi uzlāpīties,» skaidro Reinis. «Ja mums būtu finanšu direktors, viņa mīļākais alus būtu Mežs, jo to vislabāk pērk,» iesmejas Edgars. «Iespējams, mūsu veiksmes pamatā ir tieši tas, ka mums nav finanšu direktora,» viņam piespēlē Reinis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esam atvēruši savu mazo nišu, kurā spēles noteikumus radām paši. Mūs interesē — cik tālu varam aiziet, spēlējot pēc saviem noteikumiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Veikala atvēršana Āgenskalnā. Kad atvērām veikalu, vēl nezinājām, ka taisīsim otru ražotni. Āgenskalnam pazuda jēga, jo parādījāmies tirdzniecības tīklos.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Neiespringt, neuztvert visu pārāk nopietni. Ir jābūt izglītotam, jāzina vairāk par visiem. Ir jābūt speciālistam tajā, ko dari.  Un mīlestība. Bez mīlestības nekas nenotiek. Ir jābūt gatavam vienu laiciņu pastrādāt vairāk. Bet, ja strādā ļoti intensīvi vairāk par gadu, kaut kas nav kārtībā. Ir svarīgi saprast, kurā brīdī tu pārāk ilgi peldi pret straumi.»

Ir iesaka

15.-16. jūnijs. KONCERTS. GRUPA INSTRUMENTI SIGULDAS PILSDRUPU ESTRĀDĒ. Mūziķi sola, ka jaunā albuma Atkala koncertšovs pārspēs visu, ko grupa darījusi līdz šim. Koncertā iesaistīts lielisks mūziķu sastāvs — Valters Sprūdžs, Rūdolfs Dankfelds un Miķelis Putniņš. Biļetes cena 30—105 €. Bilesuserviss.lv

16. jūnijs. ETNOFESTIVĀLS. SVIESTS VALMIERMUIŽĀ. Tautas muzikantu koncerts, meistardarbnīcas, mājražotāju tirdziņš, uguns rituāls un vakara koncerts mūsdienīgās etnoskaņās. Līdzās latviešu etno un folkgrupām uzstāsies mūziķi, kuru valstis atrodas bijušajās baltu cilšu teritorijās — Lietuvā, Krievijā un Baltkrievijā. Etnosviests.lv

Līdz 29. jūlijam. IZSTĀDE. MĪLAS VIESULIS GOLFA KLUBĀ IZSTĀŽU ZĀLES ARSENĀLS RADOŠAJĀ DARBNĪCĀ. Izstādi veido apvienība GolfClayderman, kurā darbojas mākslinieki Margrieta Griestiņa un Aksels Bruks. Grupas īstenotie mākslas notikumi ir humora un ironijas pilni, ļaujot pasmieties gan par sevi, gan par sabiedrību kopumā. Lnmm.lv

Līdz 18. jūlijam. IZSTĀDE. VELNEZERS GALERIJĀ ISSP BERGA BAZĀRĀ. Mākslinieces Vikas Ekstas fotogrāfiju sērijā iemūžināts Velnezers jeb Čertoks — apaļš un dziļš ezers intensīvi zaļā krāsā Aglonas novadā. Meža ezeru apvij dažādi mīti un noslēpumi, taču māksliniece necenšas atklāt patiesību, bet gan notvert ezera raksturu un pievilkšanas spēku. Issp.lv

Kinojaunumi

oooo Reinkarnācija / The Hereditary. Bauda skatīties šausmeni, kuras veidotāji neuzskata, ka jēgpilns un idejiski bagāts sižets ir lieka ekstra. Režisora Ari Astera filma ir tumša ģimenes drāma, kurā iespējams saskatīt gan Romāna Polaņska Rozmarijas bērna atblāzmas, gan izkoptu tēlu psiholoģiju. Savādu notikumu virknē, kas piemeklē kādu ģimeni pēc vecmāmuļas nāves, atjautīgi sapludinātas gan pārdomas par garīgo veselību, gan pārdabiskās parādības. Filma ir pārliecinoši labs žanra kino, kas iedarbojas, ne tikai skatītāju pārsteidzot, bet arī psiholoģiski. No 15. jūnija.

Oušenas 8 / Ocean’s 8. Šajā Oušena triloģijas papildinājumā visi galvenie tēli ir sievietes. Šī fakta uzsvēršanu filmas reklāmas materiālos uzņemu ar dažādu attieksmi, jo tas atstāj iespaidu, ka kinodarbi ar sieviešu dalību ir kas ārkārtējs. Tā vietā aicinātu šo krāpnieku komēdiju neuztvert kā nišas produktu, bet gan izvērtēt Stīvena Soderberga producētās lentes kinematogrāfisko un aktrišu sniegumu: te, galu galā, spēlē Sandra Buloka, Keita Blanšeta, Anna Heteveja un citas talantīgas aktrises. Neesmu redzējusi. No 15. jūnija.

ooo Viesnīca Artemīda / Hotel Artemis. Lai arī ir skaidrs, ka šo spraiga sižeta trilleri pēc gadiem neuztversim kā paliekošu žanra ikonu, filma sniedz patīkamu izklaidi. Stāstā par kriminālo aprindu attiecību kārtošanu netālā nākotnē, kur liela daļa notikumu norisinās par viesnīcu nomaskētā slimnīcā noziedzniekiem, netrūkst ne kodolīgu, humoristisku pavedienu, ne labu aktierdarbu (īpaši harismātiska ir Džodijas Fosteres spēlētā medmāsa, kā arī Džefa Goldblūma kriminālo aprindu «krusttēvs»). Viegla un koša stilizācija par film noir strāvojumu. No 15. jūnija.

ooooo Dziedot lietū / Singin’ in the Rain. Uz lielā ekrāna — viens no spilgtākajiem Holivudas mūzikliem. Džīna Kellija un Stenlija Donena veidotā komēdija liegi un ar trāpīgiem jokiem aplūko arī būtisku kinematogrāfa vēstures pagriezienu — pāreju uz skaņu kino un nozares izmisīgos pūliņus pielāgoties jaunajai sistēmai. Pirms došanās uz kino ne mazāk aizraujoša var būt iepazīšanās ar filmēšanas aizkulisēm (piemēram, vietnē IMDB.com), kas nav bijušas bezrūpīgas, — darbs pie deju un muzikālajiem numuriem ir bijusi smaga pieredze daudziem iesaistītajiem. Piemēram, aktrise Debija Reinoldsa filmēšanos pie Kellija pielīdzinājusi dzemdību sāpēm. Splendid Palace 20. jūnijā plkst. 19.