Diena: 11. jūnijs, 2018

FOTO: Māra Bišofa darbu izstāde veltīta dziesmusvētkiem

No otrdienas, 12. jūnija, līdz 10. augustam Rīgā, galerijā Neputns būs aplūkojami mākslinieka un irir.lv karikatūru autora Māra Bišofa grafikas darbu izstāde „Dziesmu un deju svētki. 12 sietspiedes“.

Kā raksta izstādes kurators Uldis Mākulis, Māris Bišofs ir Zīmētājs. “Mākslinieka asajā, mikroskopiskajā skatā viss tiek pamanīts. Tas ir šķietami distancēts, bet nekad ne virspusējs. Kaut bieži viņa perspektīva izvēlēta it kā raugoties no gaisa balona, Bišofa vērojums ir precīzs, to jēga meklējama starp „rindām“.”

Kurators atgādina, ka grafiķis atklāj jaunas šķautnes mums šķietami zināmajā, nekopējot realitāti. Un šoreiz zem „Zīmētāja mikroskopa“ nokļuvuši Dziesmu un deju svētki.

Bišofs radījis Dziesmu un deju svētkiem veltītu 12 zīmējumu ciklu. Tajos mākslinieks sev raksturīgā rokrakstā analizē svētkus, atklāj jaunus vaibstus un rosina skatītāju uzdod jautājumus par tiem, svētku vietu mūsu dzīvēs.

Grafiķa Bišofa radītie 12 zīmējumi ir iespiesti sietspiedes tehnikā. Zīmējumu cikls „Dziesmu un deju svētki“ izdots īpašā 2019. gada kalendārā.

Izstādi organizē kultūras birojs „Hydrargyrum“ sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju.

Māris Bišofs. Dziesmu un deju svētki. 2017. Sietspiede. Publicitātes foto

Māris Bišofs. Dziesmu un deju svētki. 2017. Sietspiede. Publicitātes foto

Māris Bišofs. Dziesmu un deju svētki. 2017. Sietspiede. Publicitātes foto

Kāpēc es nekandidēšu 13. Saeimas vēlēšanās

No kura saraksta es startēšu Saeimas vēlēšanās? Pēdējā pusgada laikā to aizvien intensīvāk man jautā žurnālisti. Mana atbilde ir – 13. Saeimas vēlēšanās es nekandidēšu.

Tas nebija viegls lēmums. Vairāki cilvēki, kuru viedokļus respektēju un cienu, teica, ka man esot jābūt Saeimā. Kāpēc tomēr vēlēšanās nekandidēšu? Lēmuma pamatā ir trīs principiāli argumenti:

  • Deputātam Saeimā nevajag aizsēdēties ilgāk kā divus sasaukumus pēc kārtas. Deputāti dedzīgi iestājas par pilnvaru termiņu ierobežojumiem citos amatos, citādi amatpersonas stagnējot un apaugot ar korporatīvām, pat koruptīvi riskantām saitēm. Kāpēc gan deputāti pieņem, ka visi citi ir pakļauti stagnācijas un korupcijas riskiem, tikai ne viņi paši? Tieši daudzu deputātu iesēdēšanās Saeimas krēslos Latvijas politiku padara par smakojošu dīķi. Ilglaicīgie līderi manipulē ar pārējiem, kuri aizspiež acis un ausis, jo ir labāk, ja neredzi un nedzirdi. Es, tāpat kā daudzi citi deputāti, nejūtu riskus attiecībā uz sevi, taču iestājos par principu – viens likums, viena taisnība visiem. Lai dzīvi redzētu plašākās un dziļākās kopsakarībās, ik pa laikam ir jāpamaina redzējuma lenķis. Vide, kurā uzturamies, mūs ļoti būtiski ietekmē, pat ja pretojamies tajā valdošajām tendencēm. Arī politiķim ir jāvairās no profesionāli specifiska un sašaurināta dzīves redzējuma.
  • Esmu sava ceļa gājējs, nevis staigātājs no viena politiskā spēka pie cita. Pirms gada es izstājos no Nacionālās apvienības frakcijas. Es to nedarītu, ja mans pašmērķis būtu ietikšana nākamajā Saeimā. Runa ir par daudz dziļākām sakarībām, par manu pārliecību, kādai jābūt mūsdienīgai nacionālai un eiropeiskai politikai. Ja uz šīm Saeimas vēlēšanām es pievienotos kādam citam politiskajam spēkam, tad daži būtu gandarīti paslaucīt zem tepiķa ļoti būtiskus jautājumus, visu norakstot uz maniem it kā pašlabuma meklējumiem. Tas nav jautājums tikai par mani vien, tikai par maniem principiem. Tas ir jautājums par uzticību politiķiem un politikai, par dziļāku kopsakarību saskatīšanu.
  • Pozitīvi ietekmēt politiku un notikumus valstī varu, arī nebūdams Saeimas deputāts. To zinu no savas žurnālista un filosofijas pasniedzēja darbības. Politika ir pārāk atbildīga joma, lai to nodotu vienīgi pašu politiķu ziņā.

Varbūt esmu vīlies politikā? Varbūt uz kādu apvainojies? Vai saku ardievas politikai vispār? Uz visiem šiem jautājumiem atbilde ir – nē. Manu kontemplācijas studiju nobeiguma darbs bija “Kontemplācija un politika”. Tas bija pētījums par integrālo politiku, kas primāri orientēta uz sadarbības un cilvēka cieņas principiem. Tas ir pavisam cits skatījums uz politiku, nekā esam raduši redzēt ikdienā. Es šo darbu turpināšu. Ja kādam būs interese par to, tad labprāt padalīšos.

 

Autors ir 12. Saeimas deputāts, deputātu grupas Integrālās politikas studijām vadītājs

Raidījums: Latvija atteikusies no ASV izmeklētāju piesaistes “ABLV Bank” likvidēšanas uzraudzībai

ASV ir iebildusi iecerei “ABLV Bank” pašlikvidācijas procesā iesaistīt Latvijas puses auditorus “Ernst&Young”, tikmēr Latvija, iespējams, atteikusies no starptautiski plaši pazīstamās ASV bāzētās kompānijas “Kroll” piesaistes likvidēšanas uzraudzībai, liecina raidījuma “Nekā personīga” rīcībā esošā informācija.

Kā svētdien vēstīja raidījums, ASV iebildumi iecerei “ABLV Bank” pašlikvidācijas procesā iesaistīt Latvijas puses auditorus “Ernst&Young”, iespējams, arī saistīti ar to, ka šī firma savulaik jau veikusi bankas pasūtītus auditus.

Neformāli esot ieteikts izmantot šīs pašas auditorkompānijas pārstāvjus Polijā. Raidījumam zināms, ka šie auditori jau viesojušies Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK), bet piektdien bija devušies uz ASV, lai tiktos ar šīs valsts finanšu ministrijas pārstāvjiem.

Vienlaikus raidījuma rīcībā ir informācija, ka valdības mājā notikušā sanāksmē Latvijas amatpersonas esot atteikušās no ieceres piesaistīt kompānijas “Kroll” ekspertus bankas likvidēšanas uzraudzībai. Tieši “Kroll” izmeklētāji tika piesaistīti, kad pirms četriem gadiem Moldovā no trim lielākajām bankām vienas dienas laikā pazuda miljards eiro. “Kroll” izmeklēšana atklāja, ka krāpnieki izmantoja arī Latvijas bankas – Aizkraukles banku, Latvijas Pasta banku un “Privatbank”. FKTK vēlāk “Privatbank” piesprieda sodu divu miljonu eiro apmērā.

Tomēr sanāksmē iecere piesaistīt “Kroll” izmeklētājus atsaucību neguva un šī kompānija no slepenā plāna, iespējams, izņemta. Kā vēstīja “Nekā personīga”, neformāli zināms, ka iemesls tam bijis pieļāvums, ka “Kroll” Moldovas izmeklēšanas dēļ varētu nonākt interešu konfliktā. Tomēr Moldovā izmeklētāji savu darbu jau labu laiku kā beiguši, tāpēc šis arguments neizturot kritiku.

Raidījums arī ziņoja, ka, iespējams, FKTK jau šonedēļ varētu pieņemt lēmumu par “ABLV Bank”. “Nekā personīga” zināms, ka šī sanāksme tika plānota trešdien, bet tagad pārcelta uz otrdienu, 12.jūniju.

Pagājušajā nedēļā Latvijā pēkšņā vizītē ieradās ASV Finanšu ministrijas sekretāra vietnieks pretterorisma jautājumos Maršals Bilingslijs. Pēc finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS) teiktā, Bilingslijs Latvijā ieradies pēkšņā vizītē, lai cita starpā uzklausītu virzību jautājumā par “ABLV Bank” likvidāciju un to, kā norit finanšu sektora sakārtošana.

Tāpat iepriekš vēstīts, ka “ABLV Bank” likvidācijas procesam plānots piesaistīt starptautisko auditorkompāniju “Ernst&Young”, kura izvērtēja arī bankas pašlikvidācijas plānu, to 4.jūnijā aģentūrai LETA apstiprināja bankas likvidators Arvīds Kostomārovs.

Kostomārovs arī informēja, ka “Ernst&Young” projekta komandai nozīmējis speciālistus no piecām valstīm – ASV, Apvienotās Karalistes, Polijas, Lietuvas un Latvijas.

Daļa maksātnespējas administratoru klaji ignorē prasību iesniegt amatpersonas deklarāciju

Maksātnespējas administratoriem valsts amatpersonas deklarācijas ir jāiesniedz kopš 2016. gada, taču daļa administratoru klaji ignorē šo prasību, svētdien vēstīja raidījums “LNT Ziņu TOP 10”.

 

“Viņi vispār neiesniedz deklarāciju – ne stājoties amatā, ne kārtējo,” saka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu pārvaldes direktora vietniece Kristīne Prusaka-Brinkmane. Par šo pārkāpumu VID sodījis 41 administratoru ar naudas sodu kopumā 5400 eiro apmērā.

 

„LNT Ziņu TOP 10” apskatīja vairāk nekā 200 administratoru amatpersonu deklarācijas. Kopumā deklarācijās ienākumi no administratora amata neuzrādās lieli, tomēr ļoti daudziem ir lielas kredītsaistības, daļai amatpersonu patīk “zeķē turēt” pat simtus tūkstošus eiro. Riska pazīmes no 252 administratoru deklarācijām konstatētas vien 13 gadījumos, bet no tiem 11 spējuši ar papildu informāciju izskaidrot savu rocību.

 

Iespējams, pērn pelnošākais vai vismaz viens no pelnošākajiem maksātnespējas administratoriem bijis Armands Rasa. Viņa ienākumi no advokāta profesionālās un no saimnieciskās darbības maksātnespējas jomā 2016. gadā kopā bija 48 000 eiro, bet 2017. gadā tikai par administratora darbu gūti 625 000 eiro. Advokātu birojs “Rasa un Ešenvalds” patlaban iesaistīts skandalozajā „Trasta komercbankas” likvidācijā. Viens no partneriem – Armands Rasa – tur ir likvidators, kurš palīgos bija piesaistījis maija beigās nogalināto juristu Mārtiņu Bunku. Pirms tam banku likvidēja smagos kriminālnoziegumos apsūdzēts administrators Ilmārs Krūms, sadarbojoties ar skandalozo administratoru Māri Sprūdu. Pēc veida, kādā tika nomainīti administratori, sākās spekulācijas par vairākiem administratoru grupējumiem ar politisko aizmuguri. Runas pastiprinājās pēc advokāta slepkavības.

 

Maksātnespējas administrācijas dati apliecina, ka izdevīgi administrēt ir galvenokārt bankas un ļoti lielus uzņēmumus, jo ar atlīdzībām no nebanku sektora uzņēmuma maksātnespējas procesa pēdējos pāris gados neviens nav kļuvis stāvus bagāts. Iemesls tam ir gan ar likumu noteiktie atlīdzību griesti, gan fakts, ka aptuveni 60% uzņēmumu maksātnespējas procesā “iesoļo” jau patukšoti. Kopumā 252 administratori no 670 firmu pabeigtiem maksātnespējas procesiem atlīdzībās saņēma 1,6 miljonus eiro. Tajā skaitā 5,7% jeb 12 līdz 13 administratori saņēmuši no 30 līdz 230 000 eiro, bet pārējiem lielākā daļa nesasniedza 10 000 eiro. Turklāt 16% administratoru atlīdzību vispār nesaņēma.

 

Vienlaikus maksātnespējas procesu prakse liecina, ka piepelnīties iespējams, sniedzot administratoram dažādas konsultācijas, piemēram, juridiskās. Piemēram, nogalinātā Bunkus sniegtie advokāta pakalpojumi pērn viņam kontā ieripināja 1,48 miljonus eiro jeb 17 reizes vairāk nekā pirms gada. Un šo shēmu izmanto arī citi administratori, kuriem noteikto atlīdzības griestu dēļ savos maksātnespējas procesos ar nopelnīto nepietiek. Proti, viņi izraksta dīvainus rēķinus izpalīdzīgiem konsultantiem, un tā “izpumpē” naudu no uzņēmuma. Šo problēmu Maksātnespējas administrācija atklājusi tikai pērn, kad ar likumu tai atļāva klātienes pārbaudes. Tajās kopumā no 63 procesiem 87% atklāti likumpārkāpumi, 15 iesniegumi nonākuši policijā aizdomās par krimināli sodāmiem pārkāpumiem. Vienu no nekaunīgajiem piemēriem šajā jomā rādīja arī Sprūds un Krūms, kas šādi no „Trasta komercbankas”, iespējams, “izpumpējuši” vairākus miljonus eiro. Tiesa, patlaban nav zināms, kā padzīšana no jomas ietekmējusi Sprūda turību, kas 2016. gadā veidoja 749 000 eiro ieņēmumus. Tikmēr Ilmāra Krūma deklarācijas liecina, ka no 3,7 miljonu eiro ienākumiem vismaz kontos nekas nav palicis.

 

Krāpšanās problēma būtiski pasliktinājusi līdzekļu atgūstamības vidējo rādītāju, proti, nenodrošinātā kreditora prasījumi atgūti tikai  4%, bet nodrošinātā – tikai 31%. Tātad 1000 eiro gadījumā atgūstami būtu 40 eiro un 300 eiro.

Dokumentālā filma “Padomju stāsts” 10 gadu jubileju atzīmē ar raidījumu ASV televīzijā

Šonedēļ aprit 10 gadi kopš Latvijas Televīzija izrādīja Edvīna Šnores dokumentālo filmu “Padomju stāsts” (The Soviet Story). Filmas jubilejas gadā šonedēļ, 14. jūnijā, to izrādīs ASV televīzijā kanālā The Blaze, kam ir vairāk nekā deviņi miljoni abonentu un kanāla mājaslapas apmeklējums mēnesī sasniedz 30 miljonus. Pirms izrādes notiks arī intervija ar filmas režisoru un Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (NA), informē Latvijas goda konsuls Ņujorkā Daris Dēliņš.

Filmas jubileja ir nozīmīga vairāku iemesļu dēļ – tā ir tulkota 30 valodās, izrādīta 22 valstu kinozālēs un arī televīzijā, tajā skaitā ASV PBS (Public Broadcasting Service) kanālā. Izdoti vairāk nekā 50 000 DVD eksemplāri un filma joprojām ir nopērkama Amazon, iTunes un VHX.TV veikalos internetā.

Filmas izplatīšanā iesaistītais Latvijas goda konsuls Dēliņš stāsta, ka ar filmu iepazinies īsi pēc tās pirmizrādes. Viņš filmu uzskata par  interesantu vēsturisku stāstu konspektīvā formātā, ar labu pieteicēju angļu valodā.

Filmas autors Edvīns Šnore atzīst, ka filmas starptautisko popularitāti vairoja Krievijas histēriskā reakcija. Maskavā tika rīkotas protesta demonstrācijas pie Latvijas vēstniecības, kuru laikā tika dedzināta filmas autora lelle. Krievijā iznāca pat grāmata, kurā Kremļa vēsturnieki mēģināja atspēkot “Padomju stāstā” minētos faktus. Filmu recenzēja tādi plaši pazīstami izdevumi kā “The Economist”, “The New York Times”, “Le Monde”. Ļoti būtiski filmas izplatīšanā pasaulē ir palīdzējusi ukraiņu diaspora, ar viņu gādību filma rādīta ASV Kongresā.

Dēliņš atceras, ka filmas izplatīšanas sākumā pie viņa kā filmas izdevēja griezās daudzi cilvēki, aicinot to izrādīt arī igauņiem, lietuviešiem, ungāriem, poļiem un citiem. Tāpēc Dēliņš piesaistīja tulkotājus, pretī dodot filmas izrādīšanas licenci ārzemēs. “Tā nu mēs varējām 2009. gadā  izdot pirmo DVD eksemplāru 15 valodās, bet gadu vēlāk divu disku komplektu 30 valodās. Bijām šajā ziņā pionieri šādā filmas kopsadarbības izplatīšanas projektā,” atceras Dēliņš.

Filmas izdevējs ir pateicīgs Pasaules Brīvo latviešu apvienībai, kas finansiāli atbalstīja filmas izplatīšanu pirmajos gados.

Dēliņš arī atzīmē, “ka mums ir vēl viens “partneris”, kas vēl šodien palīdz filmas izplatīšanā – Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Putina kunga darbība pēdējos 10 gados noteikti pagarinājusi filmas tēmas neatrisinātos jautājumus, un rodas jautājums, vai Padomju savienības pēcnācēji spēs kādreiz atzīt savu atbildību par notikušiem pārkāpumiem pret cilvēci”.

Zaļais publiskais iepirkums Latvijas pašvaldībās

Zaļais publiskais iepirkums (ZPI) ir viens no vides politikas instrumentiem, kas ļauj samazināt ietekmi uz vidi, veicināt sociālus uzlabojumus, panākt ietaupījumus budžetā. Tas ir process, kura laikā tiek izvēlēti produkti ar iespējami mazāku ietekmi uz vidi, salīdzinot tos ar citiem produktiem ar to pašu funkciju, izmantojot dzīves cikla izmaksas, t.i., izmaksas, ko izstrādājums/pakalpojums rada visā tā ekspluatācijas laikā — iepirkuma cena, lietošanas un tehniskās apkopes izmaksas, utilizēšanas izmaksas.

ZPI attīstība no 2015. līdz 2017. gadam

2015. gada 17. februārī Ministru kabinets apstiprināja Zaļo publiskā iepirkuma atbalsta plānu 2015. -2017. gadam, kas noteica, ka 2015. gadā no valsts budžeta plānoto iepirkumu apjoma, kuram jāpiemēro zaļās iepirkuma prasības, jābūt vismaz 15% no kopējiem valsts un pašvaldību iestāžu iepirkuma apjomiem, 2016. gadā – 20%, bet 2017. gadā – 30%. 2017. gadā tika apstiprināti MK noteikumi “Prasības zaļajam publiskajam iepirkumam un to piemērošanas kārtība”, kuros noteiktas septiņas preču un pakalpojumu grupas, kurām ZPI ir piemērojams obligāti – biroja papīrs, drukas iekārtas, datortehnika un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūra, pārtika un ēdināšanas pakalpojumi, tīrīšanas līdzekļi un pakalpojumi, iekštelpu un ielu apgaismojums, satiksmes signāli.

Avots: Datu masīvi no Iepirkumu uzraudzības biroja un Valsts reģionālās attīstības aģentūras, autores apkopojums

Lai izvērtētu kopējo ZPI īpatsvaru, autore analizēja datu masīvus[1] no Iepirkumu uzraudzības biroja un Valsts reģionālās attīstības aģentūras par veiktajiem publiskajiem iepirkumiem laika periodā no 2015. līdz 2017. gadam. Lai gan kopējais iepirkumu apjoms šajā laikā ir pieaudzis no 2310 milj. eiro 2015. gadā līdz 2595 milj. eiro, kopējais ZPI apjoms ir samazinājies no 375 milj. eiro līdz 330 milj.

Kopējais ZPI īpatsvars ir piedzīvojis lejupslīdi 16,23% 2015. gadā, bet zemākais punkts sasniegts 2017. gadā – 12,71%. Visvairāk ZPI ir veikti “Publisko iepirkumu likuma” ietvaros, vidēji 82% pret visu kopējo ZPI apjomu. Pašvaldību veiktie ZPI saskaņā ar šā likuma prasībām 2017. gadā veidoja 53,2% (141,8 milj. eiro) pret visu kopējo ZPI iepirkuma apjomu, kas veikti šā likuma ietvaros.

Latgales reģions līderos

Analizējot ZPI īpatsvaru Latvijas reģionos, kas veikti, ņemot vērā “Publisko iepirkumu likuma” prasības, izteiktos līderos ir Latgales reģions ar ZPI īpatsvaru 2017. gadā 33,84%, pēc tam seko Rīgas reģions 28,27%. Vismazākais ZPI īpatsvars ir novērojams Vidzemes reģionā tikai 6,68%.

Ja izvērtē Latgales reģiona pašvaldību veiktos iepirkumus, tad izteiktos līderos ir Daugavpils pilsēta ar ZPI īpatsvaru 66,62% (20 073 039 eiro), Dagdas novads 38,55% (245 859 eiro), Rēzeknes pilsēta 36,93% (14 542 072 eiro).

Otrajā vietā ierindojas Rīgas reģions ar ZPI īpatsvaru 28,27%. Vislielākais ZPI īpatsvars ir Garkalnes novadā 89,92% (7 667 928 eiro), kā arī Babītes novadā 75,05% (4 778 380 eiro). Neskatoties uz to, ka Burtnieku novadā, kurš atrodas Vidzemes reģionā ZPI īpatsvars ir otrais augstākais Latvijā – attiecīgi 78,03% -, tik un tā Vidzemes reģionā ir viszemākais ZPI īpatsvars Latvijā – attiecīgi tikai 6,68%. Būtiski, ka katrā no reģioniem ir novadi, kuros ZPI īpatsvars ir 0%, kas ietekmē kopējo ZPI īpatsvaru reģionā.

Latvijas TOP 10 pašvaldības ZPI īstenošanā

 

Avots: Iepirkumu uzraudzības biroja datu masīvs par iepirkumiem, kas veikti “Publisko iepirkumu likums” ietvaros 2017.gadā, autores apkopojums

ZPI Eiropas Strukturālo un investīciju fondu projektos

Īstenojot Eiropas Strukturālo un investīciju fondu[2] (ESI) līdzfinansētus projektus, viens no principiem, kas jāievēro, ir „Ilgtspējīga attīstība”. Un te viens no rādītājiem ir „Zaļais publiskais iepirkums”.

Kāda ir situācija reģionos ar ZPI piemērošanu ESI fondu projektos? Latgales reģions arī šajā pozīcijā ir līderos – ZPI īpatsvars ESI fondu projektos veido 68,60%, kas vairākas reizes pārsniedz rādītāju citos reģionos. Otrajā vietā ierindojas Rīgas reģions 21,83% un tad Kurzemes reģions ar 21,69% ZPI īpatsvaru ESI fondu projektos.

Viszemākie ZPI rādītāji ESI fondu projektos ir Zemgales un Vidzemes reģionos, attiecīgi 3% un 2,72%. ZPI piemērošana vai nepiemērošana ESI fondu projektos būtiski ietekmē arī kopējo ZPI attīstību konkrētajā novadā un reģionā.

ZPI attīstību ietekmējošie faktori

Lai izvērtētu ZPI ietekmējošos faktorus Latvijas reģionos, autore veica aptauju Latvijas pašvaldībās. Kopumā 55 pašvaldības no 119 (110 novadi un 9 Latvijas pilsētas) sniedza atbildes. Būtiski, ka 40% respondentu atbildēja, ka ZPI ir piemērots ESI fondu projektos. 54,5% respondentu identificēja, ka ZPI ESI fondu projektos piemērots, lai varētu iegūt vairāk punktus projekta vērtēšanas procesā.

Kāpēc ZPI nepiemēro ESI fondu projektos? 30% respondentu minēja, ka ZPI neizpildes gadījumā projekta noslēgumā tiek piemērota finanšu korekcija, attiecīgi samazināts ESI fondu līdzfinansējuma apmērs, kā arī 28% norādīja, ka ir nepietiekamas zināšanas ZPI piemērošanā.

Kā vienu no būtiskākajiem šķēršļiem ZPI ieviešanas procesā 33,7% pašvaldības norādīja limitētu budžetu iepirkuma veikšanai. 25,6% norādīja, ka ir nepietiekams atbalsta rīku nodrošinājums zaļā publiskā iepirkuma piemērošanai. 11,6% minēja, ka ir nepietiekama pašvaldības vadītāja izpratne par zaļā publiskā iepirkuma lietderīgumu un nepieciešamību. 50% pašvaldību atbildēja, ka ir tikai viens iepirkuma speciālists, kuram jāveic gan ikdienišķie, gan arī zaļie iepirkumi, bet 36% pašvaldību ir pat trīs speciālisti. Lai uzlabotu ZPI attīstību 22,9% pašvaldību norādīja, ka nepieciešams izveidot konsultāciju punktu par ZPI piemērošanu, kā arī 22,9% norādīja, ka nepieciešami praktiskas ievirzes semināri ar dažādu jomu ekspertu piedalīšanos par ZPI piemērošanu.

Neskatoties uz to, ka ZPI ieviešana ir salīdzinoši jauna prakse Latvijā, ir pašvaldības, kuras aktīvi īsteno ZPI. Kas ir šīs veiksmes pamatā, ka vienā pašvaldībā ZPI gūst atbalstu, bet citā nē? Iespējams, tā ir domes vadītāju un deputātu vēlme un izpratne īstenot ZPI, lai samazinātu ietekmi uz vidi, veicināt sociālus uzlabojumus un panāktu ilgtermiņā ietaupījumu budžetā.

Dzīvosim un domāsim zaļi!

 

Autore ir strādājusi VARAM, izstrādājusi “Zaļā iepirkuma veicināšanas plāns 2015.-2017.gadam”, tagad pievērsusies zaļā publiskā iepirkuma izpētei Latvijā

[1] Kohēzijas fonds, Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds.

[2] Lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu ZPI īpatsvaru, autore šajā pētījumā ZPI īpatsvara noteikšanā neiekļauj iepirkumus ar papildpriekšmeta CPV kodiem, jo publikācijā netiek norādīta katram CPV kodam atsevišķi – tas nozīmē, ka līgumcenas var dublēties.

 

Mediju lietotājiem pienākas objektīvas ziņas

Cīņa par reitingiem ir mediju izdzīvošanas maize, turklāt tā ir ar visiem medijiem – gan komerciālajiem, gan sabiedriskajiem. Komerciālo mediju pastāvēšana bez reklāmas ieņēmumiem vispār nav iedomājama. Reklāmas daudzums konkrētajā medijā ir tieši piesaistīts reitingiem. Šī tendence – darīt visu reitingu vārdā – tikai pieaug, turklāt mazā valstī, kāda ir Latvija, mediju cīņa par izdzīvošanu ir vēl skarbāka, taču mediju lietotājiem pienākas saņemt objektīvas ziņas.

Sižeti, kuros tendenciozi tiek atspoguļots kāds notikums vai persona, melnā PR pasūtījumi, negatīvās ziņas – šīs lietas salīdzinoši bieži sastopamas Latvijas žurnālistikas praksē. Tas viss tiek darīts augstāku reitingu nodrošināšanai, taču ar šādu satura kvalitāti mediji vienlaikus arī atgrūž lietotājus.

Nomelnošanas gadījumi medijos diemžēl nav retums, taču visi šie gadījumi ir jāuzlūko no diviem aspektiem – pirmkārt, ir jāsaprot, ka medijos, un ne tikai Latvijā, slikta ziņa ir laba ziņa. Sliktās ziņas sabiedrību interesē vairāk, bet lielāka sabiedrības interese nozīmē lielākus reitingus. Redakciju vadītāji ir ieinteresēti skaitliski lielākas auditorijas piesaistē, līdz ar to zināma skandalozitāte vai dzeltenums pat tiek veicināts reitingu vārdā.

Melnā PR spēks

Otrs aspekts, kas arī veicina nomelnošanu un neobjektīvu ziņu atspoguļošanu medijos, ir bezgala interesants no pētniecības viedokļa, taču amorāls žurnālistikas standartu skatījumā – tās ir t.s. melnā PR kampaņas, proti, speciāli iniciētas aktivitātes ar mērķi sagraut kādas personas vai uzņēmuma reputāciju, par ieroci izmantojot medijus. Aģentūras Latvijā pieņem un īsteno šādus pasūtījumus, protams, atklāti par to gan neviens nerunā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir pret advokātu Induli Balmaku vērstā masīvā kampaņa, kuras formālais iemesls bija suņa gaļas zupas ēšana Korejā. Šī melnā PR kampaņa bija radīta, lai nomelnotu advokātu saistībā ar plaši izskanējušo “Peltes īpašumu” lietu, kurā iesaistīts bijušais maksātnespēja procesa administrators Māris Sprūds.

Ne tikai šajā, bet gandrīz visos nomelnošanas gadījumos aiz procesa stāv kāds iemesls – kāda konkurenta intereses, kāds liels iepirkums, pēc kura izsludināšanas pēkšņi parādās daudz negatīvas informācijas par kādu no pretendentiem u.tml. Sliktākais ir tas, ka parastais mediju lietotājs nekad īsti nevar zināt, vai attiecīgā publikācija ir kāda pasūtījums nodarīt kaitējumu personas vai uzņēmuma reputācijai, vai pašu mediju iniciēta kādas problēmas aktualizēšanas aktivitāte.

Vai mediju lietotājam jāzina, kas viņam pienākas?

Mediju lietotājs ne vienmēr zina vai aizdomājas par to, ka viņam pienākas objektivitāte, kuru nodrošina visu iesaistīto pušu viedoklis un bezkaislīga faktu interpretācija. Žurnālistiem studijās gan māca uzklausīt visus viedokļus, taču ne visi, kas strādā Latvijas medijos, ir studējuši žurnālistiku vai precīzi pārzina labas žurnālistikas principus. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, nereti žurnālistiem vienkārši ir interesantāk veidot tendenciozu ziņu, jo tā piesaistīs lielāku skatītāju vai lasītāju interesi.

Taču mediju lietotājiem nav jābūt žurnālistikas profesionāļiem. Tā ir žurnālistu, redakciju un mediju atbildība veidot kvalitatīvu un žurnālistikas standartiem atbilstošu produktu. Jo arī žurnālistika ir produkts. Līdzīgi kā ēdot maizi, mums galvenokārt ir svarīgi, lai tā ir garšīga, droša un veselīga, taču tāpēc mums nav jābūt maizniekiem. Taču, ja gadījumā ar pārtiku mēs kļūstam izglītotāki un pētām, kas ir produkta sastāvā, kas ir ražotājs u.tml., tad žurnālistikas izglītošanās process diemžēl ir daudz lēnāks.

Ilgstoši patērējot ne sevišķi kvalitatīvus žurnālistikas produktus, daļai sabiedrības ir sākusies pretreakcija, un auditorija iziet no t.s. klasisko mediju vides. Protams, tam ir arī citi iemesli – piemēram, lielākais klasisko mediju konkurents mūsdienās ir sociālie mediji, kas kļuvuši ne tikai par personīgās saziņas veidu, bet arī par operatīvu jaunāko ziņu kanālu. Turklāt sociālie mediji kā ziņu avots ir pieejami neierobežoti – 24/7 un praktiski jebkurā vietā. Kad savās lekcijās jautāju studentiem, kuri no viņiem skatās ziņas TV, klausās radio, seko interneta portāliem vai lasa presi, tiek paceltas tikai dažas rokas, un reizēm pat neviena. Studenti skaidro, ka atsakās no tradicionālajiem žurnālistikas produktiem, jo ziņās atspoguļo tikai negatīvo, ka trūkst objektivitātes u.tml. Tas atgrūž jauniešus, un viņiem neko nevar pārmest. Tas ir akmens nevis jauniešu dārziņā, ka viņi, lūk, nelasa avīzes vai neskatās ziņas, bet gan žurnālistikas lauciņā.

Dzenoties pēc reitingiem, mediji paši atgrūž potenciālos lietotājus; lai piesaistītu jaunus, veido vēl tendenciozākus materiālus, tādejādi veidojot apburto loku. Nenoliedzami, senioriem joprojām saglabājas paradums lietot klasiskos medijus, taču arī te veidojas bīstamība – pasniedzot neobjektīvu informāciju auditorijai, kura var neuztvert tendenciozitāti, parādās manipulācijas iespējas, un sekas var būt ļoti bēdīgas.

Atgriežoties pie reputācijas kaitējumiem, jāmin, ka ir gadījumi, kad nomelnošanā cietušais iestājas par savām tiesībām, bet ne visi to spēj. Gadījumā ar jau pieminēto advokātu tika celta prasība tiesā, bet ir virkne citu gadījumu, kad nomelnošanā cietušie zaudē amatu, karjeru vai pat seko daudz smagākas sekas.

Medijiem ir liels spēks. Ne velti ir teiciens, ka ar avīzi var nosist gan mušu, gan politiķi. Ja mediju tendenci dzīties pēc reitingiem nevaram izmainīt, tad paši varam kļūt apdomīgāki un izglītotāki, vairāk izvērtēt, vai informācija, kas mums tiek piedāvāta, ir patiesa un objektīva.

 

Autore ir mediju eksperte, Biznesa augstskolas Turība docētāja