Inflācija ir remdena, taču rada ķecerīgas domas

Foto: Edijs Pālens, LETA
Pēteris Strautiņš
Print Friendly, PDF & Email

Gada inflācija maijā nedaudz pieauga, tas ir saistīts ar tā saucamo bāzes efektu jeb cenu dinamiku pērn. Cenu pieaugums pret aprīli bija ļoti mērens jeb 0,3%, sezonai atbilstošs. Varēja gaidīt kaut ko drusku ļaunāku, jo pasaules tirgos aprīlī un maijā bija neparasti augstas naftas cenas. Degvielas cenu kāpums tiešām ir paātrinājies. Ja pērn jūlijā šī produkta gada inflācija bija tikai 0,7%, tad šogad maijā jau 10,4%.

Cenas maijā bija par 2,3% augstākas nekā pirms gada, kopš aprīļa šis indikators audzis par 0,3 procentpunktiem. Taču tas bija mazāks par gada inflāciju iepriekšējos 12 mēnešos (2,5%). Par to lielā mērā varam pateikties mērenajai pakalpojumu cenu inflācijai, kura pēdējo pāris gadu laikā “uzvedas” daudz mierīgāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Jau vairākas reizes ir šķitis, ka pakalpojumu cenu inflācija tūlīt, tūlīt aizies uz augšu. Taču pēc pakāpšanās līdz 3,7% maijā tā atkal ir noplakusi līdz 3,3%. Ap šo līmeni pakalpojumu inflācija ir svārstījusies gandrīz visu laiku kopš 2014. gada.

Varēja bažīties pat par nedaudz straujāku gada inflācijas kāpumu maijā, ievērojot notikumus naftas tirgū un to, ka pērn šajā mēnesī cenas nemainījās, parasti tās šajā laikā pieaug. Nākamais iespējamais gada inflācijas pieauguma brīdis ir jūlijs, jo pērn mēneša deflācija (-0,7%) bija lielāka nekā parasti.

Ja neskaita sviesta cenas (gada inflācija: 32,6%), vienīgās tiešām sāpīgās cenu pasaules izjūtas patlaban sniedz apdrošināšanas polises. To cenu gada inflācija vairs nav 55,6% kā gada sākumā, bet arī maija 34,0% ir ļoti nepatīkams skaitlis, jo īpaši tāpēc, ka šajā jomā izmaksas strauji kāpj jau vairāk nekā gadu. Salīdzinājumā ar 2016. gada beigām apdrošināšanas dārdzība ir pieaugusi jau par 64,6%.

Par inflācijas datiem maijā kārtējo reizi varētu teikt — nekas īpašs, nekā interesanta. Taču, jo ilgāk inflācija turas zemā līmenī, jo neatvairāmākas kļūst pārdomas par fiskālās politikas saprātīgumu iepriekšējos gados.

Šķiet, ka ekonomikas potenciāls ir bijis novērtēts pārāk zemu, tā ir darbojusies, izmantojot mazāku daļu no tās potenciālu jeb jaudas. Ekonomistu žargonā runājot, izlaižu starpība bija lielāka.

Tātad fiskālā politika varēja būt ekspansīvāka. Šādi rīkojoties, valsts parāds būtu audzis nedaudz straujāk, bet arī IKP būtu lielāks, tāpat kā Latvijā dzīvojošo cilvēku skaits. Nācijas ilgtspēja kopumā izskatītos labāk.

Tas gan tagad ir teorētisks jautājums, jo budžeta bilanci nosaka eirozonas noteikumi. Dalība eirozonā sniedz arī ievērojamas priekšrocības, taču rīcības brīvību ierobežo. Iepriekš teiktais arī nenozīmē, ka ekspansīvāka fiskālā politika būtu nepieciešama nākotnē. Nav jēgas darīt to, ko varbūt vajadzēja darīt vakar, kas diemžēl Latvijas ekonomiskajai politikai ir bijis ļoti raksturīgi. Izaugsmes temps kopš pērnā gada sākuma ir komfortabls, nav pamata gaidīt, ka tas tuvākajā nākotnē būtiski saruks. Ekonomiku jau stimulē ES fondi, kā arī privātā sektora investīciju cikls. Algu pieauguma temps pa ceturkšņiem svārstās, taču kopējā līkne šajā desmitgadē ir nepārprotami augšupejoša, citiem vārdiem, kāpums paātrinās. Bezdarba līmenis Rīgā un tās apkārtnē šķiet “atdūries” pret 4%, nozīmīgi zemāks tas nekad nav bijis. Patlaban jau ekonomika tiešām ir ļoti silta.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu