Diena: 6. jūnijs, 2018

Vai online ārstniecība aizstās ierastās ārsta vizītes?

Esmu praktizējošs ārsts jau vairāk nekā 55 gadus, un savā praksē vienmēr esmu meklējis iespējas pielietot jaunas un inovatīvas metodes. Ja 90. gados, sākot privātpraksi, ģimenes ārsts, kas ierodas mājas vizītēs, bija kas jauns un nepieredzēts, tad mūsdienās lielai daļai pacientu neierasti varētu būt dažādi telemedicīnas instrumenti jeb pacientu konsultēšana tiešsaistē, izmantojot internetu. Daudzviet ārvalstīs telemedicīna jau pašlaik tiek plaši praktizēta un attīstās. Latvijā tas ir jaunums, taču arī es jau tagad meklēju jaunas pieejas darbā ar pacientiem, izmantojot dažādus telemedicīnas instrumentus. Jāteic, ka telemedicīna var atvieglot ārsta darbu un arī pacienta ikdienu, tādēļ ticu, ka ar laiku tā kļūs par ierastu praksi arī Latvijā.

Mūsdienu tehnoloģijas iespiežas ikvienā jomā un nozarē, un ģimenes ārsta darbs nav izņēmums. Jau tagad plaši tiek izmantotas iespējas analīžu rezultātus, rentgena un datortomogrāfijas rezultātus un citus medicīniskus datus saņemt un nodot pacientiem elektroniski. Pacienti ļoti bieži vēlas telefonisku konsultāciju, tomēr lielā daļā gadījumu nepieciešams pacientu ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt.

Viens no telemedicīnas instrumentiem ir arī patlaban izstrādes stadijā esoša platforma DoctorOnline, kas ļaus pacientus konsultēt elektroniski ar videozvana palīdzību. Tiklīdz šī platforma sāks darbu Latvijā, sniegšu konsultācijas pacientiem arī e-vidē. Platforma ļaus redzēt pacientu un dzirdēt pacientu, tātad sniegs lielākas priekšrocības nekā konsultācija pa telefonu. Man kā ārstam tas nozīmēs arī iespēju pieņemt vairāk pacientus un darīt to sev ērtā laikā un vietā, savukārt pacientam retāk būs jāmēro ceļš līdz klīnikai, turklāt vīrusu laikā varēs izvairīties no kontakta ar citiem pacientiem.

Konsultēt elektroniski un saņemt atlīdzību

Manuprāt, šāda platforma ļoti atvieglos daļēju diagnostiku, lai gan, nenoliedzami, tā nevar pilnībā aizstāt klātienes vizīti. Tā ir iespēja tiem pacientiem, kuri vēlas saņemt pakalpojumu, neizejot no mājas. Ja ārsts sniedz konsultāciju telefoniski vai e-pastā, kas šobrīd bieži notiek, viņam par to netiek atlīdzināts. Ir nepieciešama sistēma, kas palīdzētu sakārtot šo jautājumu un sekmētu to, ka ārsts saņem godīgu atlīdzību par savu laiku un zināšanu pielietošanu ārstniecībā.

Telemedicīna plaši tiek izmantota daudzās pasaules valstīs, un tās priekšrocības jau ir redzamas praksē. Noteikti nevajadzētu to jaukt ar e-veselību, kas ir valsts noteiktā minimālā uzskaites un atskaišu sistēma. Protams, mēs nevaram gaidīt, ka visi Latvijas ārsti tagad masveidā būs pieejami online sistēmā, un tas nemaz nav nepieciešams, jo vienmēr būs pacienti, īpaši gados vecākie cilvēki, kuri nelieto internetu un vienmēr izvēlēsies klasisko klātienes vizīti. Laikā, kad tikko sāku piedāvāt savus ģimenes ārsta pakalpojumus un mājas vizītes, tas bija jaunums Latvijas sabiedrībai, un pacientu pieraksts veidojās vairākus mēnešus uz priekšu, bet tas laiks ir pagājis. Pāreja uz online konsultācijām nenotiks masveidā, tas būs pakāpeniski un to izmantos daļa pacientu, tāpēc arī ierastās konsultācijas kā forma neizzudīs.

Online medicīnai ir liels potenciāls

Vēl viens aspekts ir pacientu ieradumi, proti, daudzi mūsu prakses pacienti ir ilglaicīgā kontaktā ar savu ģimenes ārstu, piemēram, pirmo reizi ieradušies pie ārsta, vēl būdami bērni, tagad ir vecāki paši saviem bērniem un ar ārstu ir satuvinājušies tik ļoti, ka zvanīšana nepieciešamības gadījumā šķiet ierasta lieta. Šiem pacientiem būs pakāpeniski jāpielāgojas pie jaunas sistēmas, un tas nenotiks uzreiz. Arī ārsts, visticamāk, neliegs telefonisku konsultāciju, bet, pakāpeniski skaidrojot online konsultāciju priekšrocības, rezultāts būs. Ikviena ārsta prakse vienmēr sākas ar vienu pacientu – jaunie speciālisti sāk ar vienu pierakstu dienā vai pat nedēļā, tikai pakāpeniski nostiprinot savas pozīcijas un aizpildot pacientu sarakstu. Prognozēju, ka līdzīgi notiks arī ar online medicīnu Latvijā.

Būtu aplami uzskatīt, ka telemedicīna ir piemērota tikai lielajām pilsētām, piemēram, Latvijā ir ļoti attīstīti reģioni, kur arī saredzu šādu pakalpojumu izplatību. Mūsu valstī ir kvalitatīvs internets, labs tā pārklājums, kas tikai sekmēs online medicīnas popularitāti. Manuprāt, vismaz 50% no maniem pacientiem noteikti izmantotu šādu iespēju. Arī ārstu vidū šāda telemedicīnas rīka izmantošana nostiprināsies pakāpeniski, līdz ar izpratni par tā priekšrocībām. Tam ir nepieciešams laiks, bet ir jāsāk izmantot aizvien vairāk jaunās tehnoloģijas un jāiet līdzi laikam.

Ietaupīt laiku un papildināt klasisko vizīti

Arī jautājums par online konsultācijas izmeklēšanas kvalitāti ir ļoti būtisks, proti, viena lieta ir redzēt pacientu un sniegt viņam iespēju redzēt savu ārstu, taču smagākas saslimšanas gadījumos ar to nebūs pietiekami. Kā jau minēju, saglabāsies arī tradicionālā pacientu pieņemšana – ārsts nevar, piemēram, iztaustīt pacienta vēderu caur datora ekrānu, pilnīgākiem izmeklējumiem vienmēr nepieciešama klātienes tikšanās. Bet lielā daļā konsultāciju ir t.s. apspriešanas problēmas, piemēram, pacients ir vecis izmeklējumus un nepieciešams analizēt un apspriest to rezultātus.

Prognozēju, ka nākotnē pēc divdesmit un vairāk gadiem paralēli eksistēs gan ārstniecība e-vidē, gan klasiskā ārstniecība, jo tās viena otru papildina un lieliski spēj mijiedarboties, atvieglojot gan pacienta, gan ārsta ikdienu. Ārstniecībā liela nozīme ir fiziskajai saskarsmei, tajā pašā laikā cilvēku ikdienas temps kļūst aizvien straujāks un ikdiena – piepildītāka, tāpēc vairākas stundas, kas jāvelta ārsta vizītei, reizēm ar gaidīšanu rindā, nereti ir zināma greznība.

 

Autors ir ģimenes ārsts, ALma klīnikas vadītājs

Saeimas komisija līdz septembrim atliek FKTK likuma grozījumu skatīšanu

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija trešdien nolēma līdz septembra vidum atlikt likumprojekta izskatīšanu, kas paredz noteikt pilnvaru termiņu ierobežojumus Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes locekļiem un dot Saeimai tiesības iecelt ne tikai FKTK priekšsēdētāju un vietnieku, bet arī pārējos padomes locekļus.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns (ZZS) sacīja, ka, saskaņā ar Finanšu ministrijas (FM) informāciju, FM gatavojas noslēgt līgumu ar Ekonomiskās drošības un sadarbības organizāciju (OECD) par FKTK pārvaldes sistēmas izvērtēšanu.

“Kamēr nav zināmi OECD izvērtējuma rezultāti, būtu pārsteidzīgi virzīt FKTK likuma grozījumus otrajam lasījumam. Tāpat tagad nebūtu pareizi atsevišķi virzīt FKTK padomes locekļu pilnvaru termiņu ierobežojumus,” sacīja Vucāns.

Komisijas vadītājs norādīja, ka cer sagaidīt OECD izvērtējumu vasaras laikā. “Pat tad, ja šis vērtējums septembra vidū vēl nebūs, komisija varēs atsevišķi vēl šajā sasaukumā atgriezties un izskatīt FKTK padomes locekļu pilnvaru termiņu ierobežojumus,” norādīja Vucāns.

Maija beigās Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) ir paziņojis, ka nolēmis vērsties pie koalīcijas partijām, prasot apturēt topošās likuma izmaiņas, kas ļautu Saeimai lemt par visu komisijas padomes locekļu apstiprināšanu un atlaišanu.

Ministru prezidenta juridiskais padomnieks Sandis Voldiņš komisijā skaidroja, ka Ministru prezidenta priekšlikums apturēt likuma grozījumu izskatīšanu ir saistīts ar situācija banku sektorā un tiem lēmumiem, kas tuvākajā laikā ir jāpieņem FKTK. “Patlaban trīs padomes locekļi ir atslēgas cilvēki, kuru rokās ir lēmumu pieņemšana, tāpēc tagad nebūtu prātīgi destabilizēt situāciju un mainīt padomes locekļu ievēlēšanas kārtību,” skaidroja Voldiņš.

FKTK priekšsēdētāja vietniece Gunta Razāne stāstīja, ka saskaņā ar OECD korporatīvās pārvaldības principiem un labo praksi, padomes pamatuzdevums ir veikt vadības pārraudzību un pieņemt stratēģisku lēmumus, tāpēc padomē jānodrošina neatkarība un objektivitāte. Razāne piekrita tam, ka tad, ja padomes locekļi ilgstoši atrodas savos amatos, tad varētu mazināties objektivitāte.

“FKTK ir viena līmeņa pārvaldības princips, bet būtu jānodala pārraudzības principi un vadītājiem nebūtu jāiejaucas operacionālā vadībā. Arī OECD princips ir tāds, ka padomes locekļiem jābūt neatkarīgiem un nav jāpiedalās operacionālā darbībā. Tādēļ ir jābūt skaidriem un caurskatāmiem ievēlēšanas un pārvēlēšanas principiem, tad mazināsies padomes locekļu politiskās atkarības riski,” sacīja Razāne.

Arī Voldiņš norādīja, ka patlaban FKTK pārvaldības sistēma nav perfekta un pie šī jautājuma ir jāatgriežas vēlāk, nosakot konkrētus ievēlēšanas kritērijus, kā arī pārejas periodus. “Tomēr veikt izmaiņas konkrētajā situācijā nebūtu pareizi, pie šī jautājuma ir jāatgriežas vēlāk,” sacīja Voldiņš.

Arī Saeimas Juridiskais birojs uzskata, ka FKTK vadības jautājums ir skatāms konceptuāli – visa FKTK padome būtu veidojama pēc principa, ka visi padomes locekļi tiek apstiprināti Saeimā, savukārt FKTK departamentu direktoriem būtu jābūt atsevišķām personām, ar kurām tiek noslēgti darba līgumi. Vienlaikus Juridiskais birojs uzskata, ka šis jautājums ir jāizlemj nesasteigti.

Kā ziņots, Saeima 17.maijā pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu, kas paredz noteikt pilnvaru termiņu ierobežojumus FKTK padomes locekļiem un dot Saeimai tiesības iecelt ne tikai FKTK priekšsēdētāju un vietnieku, bet arī pārējos padomes locekļus.

Pašlaik likumā ir noteikts, ka FKTK priekšsēdētāju un viņa vietnieku amatā ieceļ Saeima uz sešiem gadiem pēc Latvijas Bankas prezidenta un finanšu ministra kopīga priekšlikuma. Pārējos padomes locekļus pēc viņu kandidatūru saskaņošanas ar Latvijas Bankas prezidentu un finanšu ministru amatā ieceļ un no amata atbrīvo priekšsēdētājs. Citu termiņu ierobežojumu pašlaik likumā nav.

Grozījumi FKTK likumā paredz, ka viena un tā pati persona var būt par priekšsēdētāju, viņa vietnieku vai padomes locekli ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Tāpat likuma grozījumi paredz, ka arī pārējos FKTK padomes locekļus amatā iecels Saeima.

Likuma izmaiņu anotācijā uzsvērts, ka pilnvaru maksimālā termiņa noteikšana un papildinātā padomes locekļu iecelšanas kārtība nepieciešama FKTK likuma normu harmonizēšanai ar citiem likumiem, kas paredz ierobežojumus pilnvaru termiņiem un iecelšanas kārtību nozīmīgos vadošos amatos.

Anekdotes

Vai esat aizdomājušies, kāpēc rukši un govis uz desu un cīsiņu iepakojuma priecīgi smaida?
Jo zina, ka viņu šajos izstrādājumos nav!

Klases audzinātāja, skolas pēdējā dienā saņēmusi no bērniem dāvanās piecas konfekšu kastes un 15 šokolādes, nodomāja, ka bērni viņu patiesībā nemaz nemīl, jo vēlas novest līdz diabētam.

Ja tā padomā — studijas tipa dzīvoklis ir loģisks noslēgums sapnim par ļoti lielu virtuvi.

 

Māte jautā meitai: «Kāpēc raudi? Andris piekrāpa?»
«Andris nav vienīgais…»

Dzīvi vajag dzīvot tā, lai cilvēki runātu, ka tu atstāj sliktu ietekmi uz pārējiem!

«Kāpēc tu tāds priecīgs?»
«Kā lai nepriecājas! Šodien gāju pie zobārsta.»
«Vai tas ir pamats priekam?»
«Kā tad ne? Viņam  šodien bija brīvdiena!»

Viss reiz sabojājas: jūtas, cilvēki, gludeklis… Mani īpaši apbēdināja gludeklis. Lūk, no tā neko tādu es nebiju gaidījusi!

Krāvēji atveduši mēbeles un cenšas nogādāt piektajā stāvā. Mēbeles lielas un smagas, bet kāpņu telpa šaura un ar viltīgiem stūriem.
Saimniece: «Es daudz lamuvārdu esmu dzirdējusi! Bet, lūk, šādus…»
Krāvēju brigādes vadītājs: «Mēs pa vasaru darbā pieņēmām filoloģijas studentus.»

Dārgās meitenes, mācieties gatavot! Nav svarīgi, pie kāda vīra iziesit, viņš jebkurā gadījumā gribēs kārtīgi pieēsties!

Pat vienreizējā ceļojuma izmēģināšana lielākajai daļai pacientu rada atkarību uz visu mūžu.

Izmantojot apmeklētāja neuzmanību, makdonalda darbinieks nepasmaidīja.

Es cenšos neielaisties strīdos ar neglītiem cilvēkiem, jo, sākoties roku palaišanai, viņiem nav, ko zaudēt.

«Dārgā, kāpēc kotletes ir dažādu izmēru?»
«Turi muti! Vai tad pats neprasīji dažādot ēdienu?!»

«Labdien, mani sauc Egīls, es no zooloģiskā dārza nozagu pitonu.»
«Hmm, vispār te ir anonīmo alkoholiķu klubs.»
«Un jūs domājat, ka es to izdarīju skaidrā?»

Ja vienā telpā sasēdina trīs programmētājus, tad viņi neapšaubāmi radīs kādu jaunu projektu.
Ja sasēdina trīs grāmatvežus, tad pulksten piecos viņi aizies mājās.

Teātra garderobes loģika: par garderobē atstātām vērtslietām tā atbildību neuzņemas, bet par nozaudētu numuriņu — 10 eiro sods.

«Sasodīts, es mājās aizmirsu izslēgt gludekli!»
«Domā, ka viss nodegs?»
«Nē, muļķi, viss izgludināsies?!»

Fitnesa kluba reklāma: «Ja jums pie mums nepatiks, mēs jums atdosim atpakaļ visas sadedzinātās kalorijas!»

Iemīlēties līdz ausīm

Viņam rokās kaste ar tomātiem, paciņa spageti un sejā smaids

Espreso, vai ne? Jautājumā, ko man uzdod Salvatore, ieskanas metālisks tonis. Pamāju ar galvu. Siltā Sorrento saule jau laižas uz vakara pusi, un Vidusjūra viz zeltā. Esam pabeiguši mieloties ar vietējām zivīm un jūras veltēm.

Salvatori, kuram Ņujorkā pieder itāļu restorāns, tāpat kā mani, pusdienās uzaicinājis Franko. Viņa gaišās piekrastes mājas durvis vienmēr plaši atvērtas viesiem. Pirms gadiem piecpadsmit gan nama durvis, gan ceļu uz savu sirdi viņš pavēra manai skolas laiku draudzenei Ilvai, tāpēc Sorrento ciemojos bieži.

Pateicoties Ilvai un Franko, man ir atvērušies vārti uz itāļu virtuvi, tās vienkāršajām un krāsainajām receptēm. Draudzene mani, no lates un kapučīno atkarīgo, arī izdresējusi: Itālijā šos dzērienus malko tikai rīta pusē, pēcpusdienā tos dzer tūristi. Tāpēc atviegloti varu nopūsties, kad saprotu, ka Salvatores viltīgo testu ar espresso esmu izturējusi.

Kādu dienu Ilva paziņo, ka vakariņas viņu mājās pieteicies gatavot ģimenes draugs Paolo. Viņš vada pastas fabriku netālajā Graņano pilsētiņā, kas itāļu «kartupeli» ražo jau vairākus simtus gadu un lepojas, ka pirmās miltu dzirnavas te darbojušās vēl romiešu laikā. «Starp citu, Paolo ir viens un meklē sievu,» man ar aci piemiedz draudzene, padarot vakariņu intrigu vēl lielāku.

Paolo ierodas norunātajā laikā, viņam rokās ir kaste ar tomātiem, paciņa spageti un sejā smaids, kas stiepjas vēl tālāk par ausīm. Mājastēvs atzinīgi novērtē tomātus, Paolo stāsta, ka braucis tiem pakaļ uz tuvīno ciemu un samaksājis brangu naudu. Paveru acis kastē un esmu neizpratnē, par ko sajūsma. Tajā atrodas liels čemurs nedaudz apkaltušu un apputējušu plūmjveida ķirštomātu.

«Tie ir del piennolo,» saka Paolo. Šī tomātu šķirne tiek audzēta tikai Vezuva apkārtnē, kur augsne bagāta ar gadsimtos krājušās vulkāna lavas minerāliem. Nosaukumu del piennolo (tādi, kas karājas) guvuši no uzglabāšanas veida — sakarot lielos čemuros. «Tomāti pamazām kalst un mazliet saraujas, un līdz ar to iemanto savu īpašo garšu, to nevar sajaukt ne ar vienu citu,» skaidro Paolo, siedams priekšautu un krāmēdamies pa saimnieka pannām. Viņš gatavošot Pasta del piennolo.

Gan aizdomīgie tomāti, gan spageti man raisa šaubas, taču smaidu un māju ar galvu. Es pastu īpaši augstu nevērtēju. Man tas ir ēdiens, ko uz ātru roku pagatavot darba dienas vakarā, piešaujot klāt tomātu mērci, kādu gaļas vai dārzeņa gabalu un apkaisot ar jebkāda veida sieru.

Paolo tikmēr izvēlējies sev vajadzīgo pannu, uzliek uz uguns un ielej tajā kārtīgu eļļas kārtu. Tā ir zaļa un bieza, atceļojusi no vietējās zemnieku saimniecības. «Laba eļļa ir viena no svarīgākajām pastas sastāvdaļām,» viņš saka un iemet tajā vairākas ķiploka daiviņas. Kad tās kļuvušas viegli brūnas, pavārs uzmanīgi ielej pannā pamatīgu šļuku baltvīna, pēc brīža tiek iemesti arī uz pusēm pārgrieztie tomātiņi. Uguns tiek samazināta, tomāti lēni virst. Tikmēr uz otra plīts riņķa burbuļot sācis ūdens, kurā Paolo ieslidina spageti, kuriem jāvārās līdz al dente stāvoklim, tas ir, vidū tie vēl nedaudz pacieti. Tad Paolo nokāš spageti un iemaisa tos tomātu pannā. «Tā ir viena no būtiskākajām labas pastas detaļām: uz īsu brīdi iemaisīt to gatavajā mērcē un pasautēt. Tikai tā pilnībā atveras visas garšas,» man tiek skaidrots. Ja nepieciešams papildu mitrums, var drusku pievienot pastas vārīšanās ūdeni vai eļļu.

Ap šo laiku saruna pašai ar sevi kļuvusi skaļāka. Un tas būs viss, tās būs tās solītās pastas fabrikas direktora vakariņas? Nekas, uzkaisīsi pamatīgu devu parmezāna un ar auksto baltvīnu viss aizies uz urrā, sevi klusībā mierinu.

Te mani sagaida jauna vilšanās. Izrādās, šai pastai virsū neber parmezānu, jau saliktai uz šķīvjiem pārkaisa tikai bazilika lapiņas.

Sēžamies pie galda, mēģinu smaidīt tikpat platu smaidu kā pārējie galda biedri. Ielieku mutē pirmo kumosu un nespēju noticēt. Mazie tomātiņi ir gaļīgi un saldeni, pastu ieskauj viegls bazilika un ķiploka aromāts, viss kopā veido piesātinātu garšu. Iedzeru vīna malku un paveros ārā pa logu, kur, vakara dūmakā ietinies, sēž tomātus mēslojušais Vezuvs. «Tā ir labākā pasta, kādu jelkad esmu ēdusi,» saku. Mājastēvs un Paolo pašpārliecināti māj ar galvu.

Atgriezusies mājās, izmēģinu taisīt pastu, atminoties divus galvenos zelta likumus — laba eļļa un gandrīz gatavās pastas iemaisīšana mērcē. Kalorijas skaitošie draugi manu aizraušanos kritizē. Atkārtoju vēl kādu itāļu virtuves likumu — viss slēpjas mērenībā, gatavojot vakariņas, uz vienu personu nekad netiek gatavots vairāk par 100 gramiem pastas.

Mani atlētiskie un slaidie itāļu draugi nu nekādi neizskatās pēc barojošo miltu upuriem. Mūsu Sorrento vakariņas turpinās ar sieru, augļiem un sarunām. Romantiskas dzirkstis gan nešķiļas, taču saprotu, ka Paolo manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta. Pateicoties viņam, iemīlējos pastā.

Pasta ar del piennolo tomātiem

4 personām

320—400 gramu spageti vai spagetoni
400 gramu del piennolo tomātu
3—4 daiviņas ķiploku
Olīveļļa
Šļuka baltvīna
Sauja bazilika lapiņu
Sāls

Eļļā apcep ķiploku daiviņas, uzmanīgi pielej baltvīnu, pievieno tomātus un uz lēnas uguns cep aptuveni 15 minūtes. Katlā ielej ūdeni, kad tas sācis vārīties, ieslidina spageti. Gatavos spageti ieliek pannā un iemaisa tomātu mērcē, kādu brīdi pasutina. Liek uz šķīvjiem un apkaisa ar baziliku.

Tomas Jaunzems, izglābis cilvēku

Sestdienas rītā pirms divām nedēļām Ķengaraga ugunsdzēsēji glābēji saņēma izsaukumu uz Pierīgu. Cilvēks gribot lēkt no 4. stāva. «Kad aizbraucām, sieviete sēdēja uz palodzes. Vada komandieris jau bija licis nostiprināt uz jumta virves, un bija plāns, laižoties pa tām lejup, viņu iegrūst atpakaļ dzīvoklī,» atceras Tomas (27).

Tiekamies viņa darbavietā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Ķengaraga vienībā. Ir silta svētdiena, un uz brīdi pie vīra atnākusi sieva. Tomas VUGD strādā piekto gadu, taču šāds izsaukums bija pirmoreiz. «Man šķita, ka no augšas var arī nepaspēt viņu izglābt.» Puisis iedomājās, ka jāmēģina ķert, esot stāvu zemāk. Kaut ko līdzīgu bija redzējis kādā spraigā filmā. Ideju izstāstīja vada komandierim, kurš teica, lai mēģina, ja vien 3. stāva dzīvoklī kāds ir mājās. Bija. Dzīvokļa īpašnieks uzreiz saprata, ko ugunsdzēsējs vēlas, un sāka novākt puķupodus no palodzes. «Viss notika klusu, lai sieviete nenojauš, ka lejā kāds ir. Noņēmu ķiveri, lai nedomā, ka esmu ugunsdzēsējs. Nedaudz paskatījos: viņa vairs nesēdēja uz palodzes, bet bija pagriezusies atmuguriski, turoties pie loga rāmja. Es tobrīd biju viens. Sapratu — ja ķeršu, aizraus līdzi. Viņa sāka skaitīt: desmit, deviņi, astoņi… Nenolēca.»

Tikmēr ieradās kolēģis Boriss Rutkovskis, sastiprināja Tomasu un sevi ar karbīnēm un virvēm. Sieviete pēkšņi lēca. «Bija sajūta, ka nenoķeršu. Drēbes pieskārās rokām, bet slīdēja. Tomēr biju noķēris viņu aiz gurniem, un sieviete atsita galvu pret mājas sienu.» Kad viņu ievilka telpā, sieviete krieviski teica: «Mana galva.» «Gan jau nesaprata, kas notiek, un domāja, ka debesīs uzlidojusi,» pasmaida Tomas. To, ka kāds ir nofilmējis noķeršanas brīdi, Tomas saprata, kad devās prom no dzīvokļa. Pamanīja kameru. Izslēdza.

Tomas ir uzaudzis Straupē, viņam ir trīs brāļi. Pirmoreiz ugunsdzēsējus ieraudzīja 13 gadu vecumā, kad dega Jaunzemu dzīvojamā māja. Ieguvis augstāko izglītību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur izmācījās par šaušanas treneri, Tomas gribēja dienēt, jo ir patriotisks cilvēks. Pēc drauga ieteikuma nolēma kļūt par ugunsdzēsēju glābēju un, sācis darbu, iestājās Ugunsdzēsības un civilās aizsardzības koledžā. «Glābēja darbs ir komandas darbs — nav tā, ka es viens izritināšu šļūteni un dzēsīšu. Pašlaik darba ir daudz. Meži čurkst no sausuma.»

No telefona sarunas līdz Daugavas stadionam

Pēc pagājušajiem dziesmu un deju svētkiem Ainārs Rutkēvičs piezvanīja savai skolas un deju biedrenei Ingai Liepai. Viņš gribot dejot nākamajos deju svētkos. Un šis trakais plāns ir izdevies!

Viena no skaistākajām dejām mūsdienu horeogrāfijā! Tā nodomāja Radio SWH ziņu redaktors Ainārs Rutkēvičs, kad 2013. gada vasarā televīzijā skatījās deju svētku lieluzvedumu. Dejotāji izpildīja Jāņa Purviņa Rūnu rakstus. 1990. gada dziesmu un deju svētkos viņš pats kāpa uz lielā stadiona, bet gadu vēlāk dejošanai atmeta ar roku. Rūnu raksti viņā kaut ko atmodināja. Sociālajā tīklā Draugiem.lv Ainārs pamanīja savas kādreizējās skolas un deju biedrenes Ingas Liepas bildi tautastērpā. Piezvanīja un teica, ka grib piedalīties nākamajos deju svētkos. Ierosināja veidot deju kolektīvu. Inga labi atceras šo sarunu. «Sarunājām tikšanos, un viņš neatnāca,» Inga smejas. No sākuma nodomājusi, ka Ainārs joko: «Meitenes, jā, vienmēr grib dejot, bet puiši… Tie paši, kurus varēja ar tačku bīdīt, lai viņi kaut kur atnāk un savācas!»

Pēc mācībām un tautasdejām Rīgas Centra humanitārās vidusskolas deju kolektīvā Inga turpināja mācīties Mūzikas akadēmijā, izstudēja horeogrāfiju. Vēlāk vadīja gan bērnu, gan pieaugušo kolektīvus, bet tad no dejām aizgāja. Ainārs to nezināja. Un Ainārs arī nejokoja.

«Ainārs kad zvana, tad zvana. Arī man piezvanīja,» smejas tautas deju lēcējs nu jau ar piecu gadu stāžu Jānis Kulmanis. Arī viņš pievienojas mūsu sarunai restorāna Lidojošā varde vasaras terasē laiskā piektdienas pusdienlaikā, lai atminētos, kā Inga sarunāja dažas meitas, Ainārs — trīs puišus, un viņi savos kalendāros ierakstīja pirmā mēģinājuma datumu — 2013. gada 15. septembrī Rīgas Centra humanitārās vidusskolas zālē.

«Prasīju meitai, vai man tiešām ņemt to deju tērpu,» Inga atceras, kā šaubījusies līdz pat mēģinājuma sākumam. Pirmais mēģinājums ilga stundu. Lielākā daļa kolektīva sākotnējā kodola joprojām divreiz nedēļā tiekas šīs pašas skolas zālē. Tā izveidojās deju kolektīvs Sidrabi. Kolektīvs, kas jau ceturto gadu pēc kārtas deju skatēs iegūst augstākos novērtējumus savā grupā, un šogad jūlijā būs redzami deju lieluzvedumā Māras zeme Daugavas stadionā. No gandrīz 200 E grupas kolektīviem viņi iekļuvuši arī šaurajā izlasē, kas piedalīsies koncertā Vēl simts gadu dejai, kas notiks Arēnā Rīga.

Iesākuši it kā pa jokam, viņi ātri pierādījuši, ka ir prasmīgs kolektīvs, ar kuru rēķinās dejotāju saimē.

Tik strauja izaugsme notiek reti. «Tas nav reāli. Protams, ir strādāts, bet tā parasti nenotiek,» par pašu sasniegto tagad brīnās Inga.

«Viņi vienkārši nāk!»

«Tā ir slimība. Tie, kas ir kaut reizi bijuši uz deju lieluzveduma laukuma, to zina. To sajūtu nevar… Pat tagad runāju, un man ir šermuļi,» Inga stāsta, cik labi saprot, kāpēc Ainārs viņai toreiz piezvanīja. Pašlaik Sidrabos dejo 23 cilvēki, ieskaitot Ingu. Daži no viņiem dziesmu un deju svētkos nav piedalījušies. «Man gribas, lai tad, kad svētki beidzas, arī viņiem ir tā laimes sajūta, pārsteigums. Jo īstenība jau nenotiek skatītāju tribīnēs, tā notiek uz laukuma. Viņi tur visi šogad būs. Un es zinu, ka viņi saslims ar to,» priecīgā notikuma gaidās ir Inga — nosvērta un eleganta sieviete gaišām matu cirtām, ar zemu un patīkamu balss tembru.

Par Sidrabiem viņa runā ar mātišķu sirsnību un rūpēm. No deju pasaules personisku iemeslu dēļ Inga aizgāja pirms 25 gadiem, tagad strādā tūrisma sfērā. «Šis projekts vai pasākums, vai vājprāts, es pat nezinu, kā to nosaukt, ir hobija līmenī,» viņa pajoko par Sidrabu vadīšanu. Viņas kolektīvā dejotāji pulcējas uz mēģinājumiem divreiz nedēļā. Divas divarpus stundas trenējas ceturtdienās, bet svētdienu rītos mēģinājumam atvēl pat trīs un četras stundas. Citu kolektīvu vadītāji Ingai ir prasījuši: «Ko tu dari, lai viņi nāktu svētdienās?» Viņa ar gandrīz vai taisnošanos balsī atteic: «Viņi vienkārši nāk!» Daudzi nāk ar otrajām pusītēm un pat bērniem. Nesen koncertā četri bērni pievienojās dejā vecākiem uz skatuves.

Lai gan ne visi dejot gribētāji nākuši ar iepriekš apgūtiem deju pamatiem, Ingai nevienu brīdi neesot bijis sajūtas, ka tās būs gatavās šausmas. Pat pēc tam, kad viņas kādreizējā deju skolotāja Ilona Ķimena, pašā sākumā uzzinājusi, ka kolektīvā ir tikai trīs puiši, teikusi: «Tas ir vājprāts! Priekš kam tev, Inga, to vajag?» Atbilde bija īsa: «Man vajag.»

Septembrī sanākušā kolektīva pirmais koncerts bija turpat skolā — Ziemas-svētkos. Tomēr atbildīgākais bija vēlāk — kultūras pilī Ziemeļblāzma. Ingas kursabiedri no horeogrāfijas kursa aicināja visus «savējos» ar viņu vadītajiem kolektīviem uz kopēju koncertu. Inga nebija strādājusi ar dejotājiem vairāk nekā 20 gadus. Bija satraukusies. Bet velti.

Sidrabus koncertā pamanīja deju svētku goda virsvadītāja Ingrīda Saulīte. «Jums ir jāstartē skatē,» viņa teica Ingai. «Es sākumā teicu «nē». Tas vispār bija… Mums tobrīd bija četri puiši. Sastāvam vajag astoņus, un skate jau aprīļa beigās,» Inga atceras. Kaut kādā neticamā veidā tas tomēr izdevās. Kā? «Man tas joprojām nav skaidrs,» Inga saka.

Bet iespējamo atbildi piedāvā Jānis: «Ingai ir pieeja kā mūsdienu projektu vadībā. Nospraud mērķus, kas bieži vien pārsniedz tavus resursus un iespējas. Liekas — tas taču nav iespējams! Tad strādā un strādā, un strādā. Ir tik trakas situācijas, kad liekas — viss ir cauri, un neko nevar izdarīt. Un tad sākas Ingas šahs,» viņš pamāj uz Ingas pusi, mudinot viņu turpināt stāstu.

«Ir pilnīga bezizeja, un tev ir jāatrod risinājums. Tad vienmēr iedomājos, ko darītu mana deju skolotāja. Viņa nekad neatsauktu dalību koncertā VEF Kultūras pilī. Nekad dzīvē! Ja es pie viņas mācījos, arī to nedrīkstu darīt. Tāpēc es spēlēju šahu,» viņa stāsta.

Cits caur citu Inga, Jānis un Ainārs stāsta par situācijām, ar kādām tikuši galā. Puisis salauž roku, tāpēc meita paliek bez partnera. Bet dejot taču grib visi! Inga sarunāja dejotāju no kāda draugu kolektīva. Meitu ir vairāk nekā tērpu, reizēm puišu arī ir vairāk nekā tērpu. Tad jāsakombinē dejas, lai sanāk, ka visi ir izdejojuši, lai visiem pietiek tērpi, lai paspētu pārģērbties, aizdot viens otram. Reizēm, kā nāk no skatuves, tā rauj tērpu nost un dod kolēģim.

Kādas brīvdienas?!

Nav jau tā, ka Sidrabiem katru dienu tikai saule spīd. Kā jebkurā normālā kolektīvā gadās pa kašķim. «Viņi var salamāties uz līdzenas vietas. Kāds aizgājis ne ar to kāju ne uz to pusi. Bet, godīgi sakot, varbūt tieši tas, ka viņi ir tik dažādi, tur viņus kopā. Ja viņi būtu baigi pareizie vai nepareizie, visi vienādi, sen tur nekas nebūtu. Bet te viņi ir katrs ar savu raksturu — viens klusāks, otrs skaļāks. Tas viņus izvij kopā,» par saviem dejotājiem saka kolektīva vadītāja.

Pēdējās skates dienas agrā rītā Inga gribēja kopējā Facebook čatā novēlēt visiem labus vārdus pirms koncerta. Priekšā viens lamuvārds no Jāņa, kurš nemēdz lamāties. Izrādās, Jāņa deju tērpa lakatiņš iejucis starp Aināra mantām, un viņam likās, ka ir jau nozaudēts. Iepriekšējā gada skates koncertā Aināram ar savu partneri bija jādejo solo. Inga ieteica iznākt nevis no aizkulisēm, kā parasti, bet šoreiz no skatītāju rindām. Pārējie dejotāji to palaida garām. Tūliņ jākāpj uz skatuves, bet solistu nav. Ko darīt? Iet? Palikt? Dejotāji jau vīstījuši dūres.

Lai arī kāds kašķis gadās, viņi ir komanda. Jūtas atbildīgi cits par citu. «Kādreiz, ja gribēju aizbraukt atpūsties, hops, nopērku biļeti, aizbraucu! Tagad man ir jārēķina pusgadu uz priekšu — tad varētu būt skate, tad koncerts. Sašaurini savu brīvību, taču pretī ir arguments — tie cilvēki, ar kuriem kopā dejo, taču rēķinās, ka būsi,» stāsta Jānis. Atteikties dejotājiem nākas no daudz kā. Sestdienu vakarā ar tusiņiem jāpiebremzē, jo svētdien plkst. 10 možam jābūt uz mēģinājumu. Ceturtdienu vakaros, kad arī ir mēģinājums, — nekādu kultūras pasākumu vai vīna iedzeršanas ar draugiem. Ja mēģinājums iekrīt svētku dienā, nevar pateikt: «Man dzimšanas diena, es šodien nebūšu.» Jābūt! Un tā divreiz nedēļā. Katru nedēļu. Nu jau piecus gadus. Kā tam var atrast motivāciju? «Ja tā lieta neinteresētu, tad to nedarītu,» pasmaida Ainārs. «Protams, ir reizes, kad liekas — varētu šodien neiet, varētu pagulēt. Bet apzinies — ja neaiziesi, sev iegriezīsi, pievilsi pārējos un beigās arī skolotāju, kas tev māca. Tā apziņa ir, ka jāstrādā un visi ejam uz kopēju mērķi.»

Sākumā mērķis bija dziesmu un deju svētki, kas tobrīd likās kaut kas nereāls. Bet latiņa cēlās augšup strauji. Pirmajā deju skatē Sidrabi dabūja tikai atzinību par piedalīšanos, visās pārējās startēja kā vieni no labākajiem grupā. «Man nesanāk pamazām. Es nemāku. Ej uz visu banku, pēc tam kaut vai nogāzies,» par straujo izaug-smi saka Inga. Apstāties pie sasniegtā viņa nav gribējusi nevienu brīdi. Gluži pretēji, ir riskējusi, mācot dejotājiem dejas, kas ievērojami pārsniedz E grupas spēju līmeni. Piemēram, Rīga dimd, kas būtībā ir jauniešu deja. «Un smuki bija,» viņa iesaucas. Vai Es izjāju prūšu zemi, kas bijusi Sidrabu puišu sapnis. Nesanāca vēl pēdējā mēģinājumā. Esot bijis mēmais ārprāts. «Vienkārši šausmas,» saka Inga. Bet koncertā puiši saņēmās. Smuki!

«Pāris reizes ir bijis tā, ka gribēju to grāmatu vispār aizvērt, bet, lai apstātos izaugsmē, — nē. Man, paldies Dievam, ir māsa, mana meita, kas dejo. Mamma, vīrs. Ar viņiem parunājos un saprotu — ir tāpat kā skolā. Ir, kas atnāk atsēdēt, un tie, kas atnāk strādāt. Tie, kas atnāk strādāt, jau nav vainīgi. Viņi to gaida un grib, tāpēc neaizveru to grāmatu.»

Ārprātīgais plāns izdevies!

Uz koncertiem Sidrabiem sanāk braukt vidēji reizi mēnesī. Cenšas koncertēt kopā ar sadraudzības kolektīviem. Tas dejotājiem ir svarīgi. Pirmie, kas uzaicināja Sidrabus ciemos, bija Jandāls no Alsviķiem, Ingas kursabiedrenes vadīts kolektīvs. Tas bija viņu pirmais izbrauciens. «Likās, wow, viņi mūs pieņēma! Mums bija 10 puiši, tikko jaunās vestes dabūjuši, skaisti. Viņi mūs ļoti atbalstīja, un tas deva stimulu,» atceras Inga. Ir bijuši arī trīs koncerti vienā dienā. Sidrabiem ir tradīcija adventes laikā braukt dejot uz veco ļaužu pansionātiem Raudā un Laucienē. Dejotāji to izjūt kā sociālo misiju, bet tas netiek uzspiests. Katram ir izvēle. «Nevari uzspiest mīlestību. Bet kolektīvā nav neviena, kas būtu pateicis «nē». Tu dod prieku, bet no tā divreiz vairāk gūsti atpakaļ,» stāsta Inga. Pēc abiem koncertiem pansionātos Sidrabi tajā pašā vakarā vēl devās dejot uz Ugāli pie Spiekstiņiem. Un nodejoja kā nekad!

Nākamajos Ziemassvētkos Inga vēlas veidot sadarbību ar deju kolektīvu Čiekurs, kas dejo kopā ar bērniem invalīdiem. «Sidrabus raksturo labestība un gaišums. Cenšos, lai viņi to sevī sajūt koncertos. Man nav pieņemama dejošana ar kaut kādu uzstādījumu — es tevi izēdu no dejas, un tā meitene nedejos, jo es esmu zvaigzne. Šeit tā nenotiek, jo nāc ar sirdi, nevis tāpēc, ka kāds liek to darīt.»

Deju skates drudzis Sidrabiem beidzās februārī. Varētu pavasari pavadīt laiski un gaidīt svētkus, bet — nē. Pavasarī Sidrabi apguvuši sešas jaunas dejas savam atskaites koncertam. Uz valsts svētkiem dosies dejot uz Hamburgu, arī tam jau jāgatavo programma. Inga saviem dejotājiem piemeklē raksturdejas. «Viņi nebūs klasisko deju izpildītāji, viņiem vajag jautrās dejas, ar kādu ideju, raksturu,» viņa stāsta. Inga vēl nav saņēmusies likt kolektīvam priekšā pašas veidotas dejas. Divām horeogrāfijas ir sagatavojusi, bet pagaidām tās vēl stāv pierakstītas burtnīcā. «Es kādreiz daudz taisīju horeogrāfijas gan bērnu, gan pieaugušo dejām. Bet pagaidām netieku sev pāri. Varbūt vēl neticu sev,» viņa atzīstas. Ainārs iesaka Ingai savas idejas izmēģināt kolektīva piecu gadu dzimšanas dienas koncertā rudenī. Bet pagaidām vēl priekšā lielie deju svētki. Kāda pieturzīme tā būs kolektīva piecus gadus garajā teikumā, viņi vēl nezina. «Vai tas būs komats, punkts, izsaukuma zīme vai jautājuma zīme? Cerams, ka izsaukuma zīme,» saka Jānis. Viena dulla ideja, kas it kā pa jokam sāka īstenoties pirms pieciem gadiem, ir atvedusi kolektīvu tik tālu. «Ārprātīgais plāns ir izdevies!» iesaucas Ainārs. Par nākamajiem dziesmu un deju svētkiem viņi vēl nesteidzas prātot. «Iesim soli pa solim, kā pirms hokeja čempionāta teica Latvijas hokeja izlases treneris Bobs Hārtlijs.»

Rekur viņa ir!

Māksliniece Mētra Saberova pirms trim gadiem satricināja Latviju ar olvadu nosiešanas operāciju, ko pārvērta mākslas projektā. Tagad viņa piedalās nesen atklātajā laikmetīgās mākslas izstādē Glandula Mammae Medicīnas vēstures muzejā, dzīvo Londonā un strādā pie jauna projekta

Mētras dzirkstošā enerģija un komiķes dotības atklājas jau pirmajās intervijas minūtēs — saņēmusi komplimentu par rokaspulksteni, kas atgādina lego struktūru, viņa attrauc: «Sen jau esmu apvainojusies uz visiem, kuriem mans pulkstenis patīk daudz labāk nekā es pati!»

Jaunā māksliniece plašāk tika pamanīta pirms trim gadiem, kad Latvijas Mākslas akadēmijā vēl studēja glezniecību. Viņas aizraušanās — performatīvā māksla un interese par feminismu rezultējās mākslas projektā, kurā Mētra dokumentēja sterilizācijas operāciju, kas viņai tika veikta Taizemē.

Bakalaura grādu glezniecībā viņa ieguva, par diplomdarbu tagadējā rektora Kristapa Zariņa vadībā saņemot vērtējumu «izcili». Jaunā māksliniece vēlējās tālāk studēt Lielbritānijā, pievērsties performanču mākslai un apņēmīgi virzījās uz mērķi. Viņa iestājās vienā no slavenākajām mākslas augstskolām Eiropā — Senmārtina Mākslas un dizaina koledžā. Turpināja izmantot savu ķermeni un ķermenisko pieredzi kā publisku platformu, lai runātu par neērtiem jautājumiem sabiedrībā, kas skar sievieti, viņas izvēles un tiesības. Pirms diviem gadiem Mētra ar operācijas palīdzību atjaunoja jaunavības plēvi, bet šogad notetovēja melnas krūtis. Šie mākslas akti, kas paviršam vērotājam var izskatīties pēc skandāla, Mētrai pašai nozīmēja aizvien izaicinošāku un nozīmīgāku jautājumu uzdošanu sev. To skaitā par aizliegtā un atļautā robežām, dzimumu stereotipiem, mātišķuma izpratni un lomu sabiedrībā.

Mākslas kritiķe un filozofe Jana Kukaine, kas veidojusi vairākas izstādes ar Mētras Saberovas piedalīšanos, saka: «Esmu dzirdējusi sakām, ka Mētra taču ir traka. Ko nozīmē būt trakam māksliniekam? Domāju, viņas mākslas prakse Latvijas situācijā vienkārši ir ļoti neparasta, tāpēc šis apgalvojums pēc būtības ir kompliments. Mētra ir viens no saprātīgākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi, viņa ir dzirkstoša, asprātīga, pašironiska un ļoti atvērta. Šīs kvalitātes parādās arī viņas darbos, kur nopietnās tēmas, ar kurām Mētra strādā, tiek izspēlētas ar neredzētu vieglumu, bieži vien radot komisku efektu.»

Jūnija sākumā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā atklātajā izstādē Glandula Mammae, kurā piedalās septiņas latviešu mākslinieces un no dažādiem skatpunktiem aplūko sieviešu krūšu tēmu, skatāms arī Mētras Saberovas darbs.

Izstādes atklāšanā tev mugurā bija balta, plandoša kleita. Kopā ar melnajām krūtīm tā radīja satriecošu iespaidu. Kāpēc izvēlējies tieši šādu tēlu?
Tā kleitiņa bija domāta pilnīgi debila, abstrakta. Es negribēju būt skaista!

Uz izstādi atbrauci no Londonas, kur pēdējos gados studēji mākslas maģistrantūrā.
Pagājušajā vasarā absolvēju Senmārtina koledžu! Kad pieteicos, domāju — nemūžam netikšu! Konkurss ir milzīgs, starptautisks. Tur neviens nebrauc mācīties kopā tikai ar britiem, ir ļoti daudz ārzemju studentu. Tāpēc Brexit ir īpaši absurds tieši mākslai, kultūrai.

Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidzu gleznotājus. Pagāja laiks, līdz sapratu, kas mani interesē, kā vēlos mākslā strādāt — tas nenotika bakalaura programmas pirmajā kursā. Manas intereses izkristalizējās, pateicoties feminismam, par ko biju sākusi aktīvi lasīt, meklēt sevi.

Senmārtina koledžai aizsūtīju pieteikumu — savus darbus. Tobrīd jau biju uztaisījusi operāciju, Latvijā sacēlās tracis (2015. gadā Mētra veica sterilizācijas operāciju Taizemē un izmantoja savu pieredzi mākslas projektā — red.). Kad uzzināju, ka esmu uzņemta skolā Londonā, bija jāsāk aktīvi domāt, kā studijas un dzīvi finansēt un — ārprāts! — kur vispār dzīvot!

Londonā uzzināju, ka manas performatīvās izpausmes ir spēks. Latvijā tajās neviens negribēja klausīties, pasniedzēji drīzāk pieklusināja. Negribu teikt, ka mūsu akadēmijā viss ir slikti. Ir labi pasniedzēji, ar viņiem studenti var runāt. Taču pārliecību, ka radikālākas izpausmes mākslā ir foršas, ka tās var realizēt, es ieguvu Londonā.

Ar mākslas projektiem gribi pavērt plašāk sabiedrības acis par to, kas ir pieņemams un nepieņemams?
Tāds ir mērķis, jā! Veicināt diskusiju. Es jau gribētu citiem pateikt, kā jādomā, bet tas nav pareizi. Tāpēc gribu, lai atšķirīgi domājoši cilvēki sāk savā starpā runāt.

Kad pirms trim gadiem tevi Latvijā pamanīja skandalozā projekta — sterilizācijas — dēļ, par ko detalizēti stāstīji arī sociālajos tīklos, saņēmi gan atbalstu, gan kritiku. Arī nopēlumu, rupjības. Vai biji rēķinājusies ar šādu reakciju?
To izrādīja ne tikai sveši cilvēki, bet arī draugi, paziņas. Bija tā, ka ieeju telpā un visi pēkšņi apklust, jo nezina, ko teikt. «Rekur viņa ir!» Biju pārliecināta par savu ceļu. Man teica — ai, neklausies, ko citi saka! «Mentāli slima», «neglīta». Nē, es klausīšos, tas, ko cilvēki saka, parāda, ka sabiedrībā jārunā par šo tēmu — sievietes izvēli negribēt bērnus. Netieku pieņemta ne tikai konkrēti es, bet šīs tēmas tiesības pastāvēt.

Minēji, ka sevi mākslā atradi, pateicoties feminismam. Kas bija «tramplīna teksts», kas tevi tā aizrāva, ka saprati — jā, šis būs mans ceļš?
Tad man jāstāsta, virzoties no konkrētā uz vispārīgo. Reizēm es ļoti garlaikojos un tad parasti tīru spoguli. Tajā reizē spoguli tīrīt negribēju. Domāju — jāiegūglē, cik maksā sterilizācija Latvijā! Iegūglēju — daži simti eiro. Sapratu, ka varu to atļauties, un jau nākamajā milisekundē, ka varu to [tematiski] darīt mākslā.

Tajā brīdī vēl nebiju daudz lasījusi par feminismu, bet zināju, ka tēma jāķidā. Kad pastāstīju par ideju akadēmijā, mākslinieces Elīnas Brasliņas vīrs Emīls Ķīlis man ieteica lasīt [poststrukturālisma filozofi] Džūditu Batleri. Tā sāku pētīt feminismu.

Tu nekonstruēji skandālu mākslīgi, sterilizācijas projekts izrietēja no tavas intereses par ķermeni — ciktāl iespējams brīvi rīkoties ar to, nesaejot ragos ar likumu un sabiedrību?
Tas ir kaitinoši, kad uzskata — es kaut ko mākslīgi izdomāju. Jā, tas, ko daru, varbūt ir arī šokējoši, bet man tā neliekas problēma. Svarīgākais — tikt tam «šokējoši» pāri, dabūt dziļāku slāni.

Varbūt liekas, ka tas ir viegli — izdarīt operāciju. Taču man bija daudz e-pasta sarakstes ar ārstiem, kurus centos pārliecināt, ka tās ir sievietes tiesības — pieņemt lēmumu, kad un vai viņa grib dzemdēt. Biju uztraukusies, vai man beigās [Taizemē] nepateiks «nē». Vienkārši tāpēc, ka «es tāda maza meitenīte, diez vai zinu, ko daru».

Latvijā pati sterilizācijas operācijas veikšana kopā ar skandālu, ko tā izsauca, jau ir mākslas darbs pats par sevi. Reakcija kā mākslas darba daļa.

Sacīji, ka studiju laikā Londonā pret savām idejām sajuti pavisam citu attieksmi nekā Rīgā — atbalstošu, ieinteresētu. Kā tā izpaudās?
Londonā arī viņiem tas likās ļoti traki. Taču tur varēju par to diskutēt, nebija «nē, nē, nē!».

Kad stāstīju par savu projektu pasniedzējiem, viņiem sākumā tā likās vienkārši performance. Mana pieeja — stāstīt ķecerīgi, caur komisko, tādā veidā atvieglojot un vienlaikus paspilgtinot ētiski smago, nopietno tēmu. Inga Prauliņa, mana animācijas pasniedzēja Latvijā, kā piemēru reiz minēja Ņujorkā dzīvojošo mākslinieci Signi Baumani — viņas filmās smagās tēmas ir viegli izspēlētas.

Manas operācijas… būtībā es izmantoju savu ķermeni, lai izveidotu orķestrētu performanci par svarīgām, diskutējamām tēmām sabiedrībā.

Pēc sterlizācijas operācijas sekoja nākamā — 2016. gadā devies uz klīniku Polijā atjaunot jaunavības plēvi.
Esmu diezgan droša, ka ārste domāja, ka man jābēg no vecākiem un vajag šo operāciju, lai izvairītos no nepatikšanām ģimenē.

Man ir svarīgs feminisma jautājums par sievietes ķermeņa objektivizāciju, interesē dzimtes studijas. Tagad, piemēram, ilgāk palieku Latvijā, lai tiktu uz praidu Rīgā. Pēc intervijas iešu pirkt Elīnas Brasliņas [šā gada praida pasākumiem Latvijā radīto] krekliņu! Gribu, lai beidzas diskriminācija, lai politiķi savos sociālajos kontos par homoseksuāli orientētajiem cilvēkiem neraksta lietas, par kurām citās eiropeisko vērtību valstīs sen būtu atlaisti. Diskriminācija nav viedoklis, un to Latvijā aizvien negrib saprast.

Kā norit tava ikdienas dzīve Londonā?
Strādāju maizes darbu veikalā — deviņas stundas dienā piecas dienas nedēļā. Protams, gribētu strādāt tikai ar mākslu, bet — kā gan es iztiktu? Kāpēc pieminu veikalu — puse darbinieku ir homoseksuāli, gan meitenes, gan puiši. Ir arī non binary cilvēki, kuriem uz nozīmītes pie apģērba tas norādīts. Vai vari iedomāties, ka ieej rimčikā un tur darbiniekiem kaut kas tāds uz nozīmītes rakstīts? Es nevaru to iedomāties.

Kur tu Londonā dzīvo — kāda ir vide ap tevi?
Man patīk visu saplānot. Nevis aizbraukt un — la-la-la! — skatīties, kā nu būs. Kad aizbraucu uz Londonu studēt, biju visu apdomājusi. Mamma sūtīja krāsas, āmuru, ko nevar rokas bagāžā vest.

Sākumā apmetos pie latviešu māksliniekiem Londonā. Pēc trim dienām jau biju atradusi sev istabiņu. Tagad dzīvoju Londonas trešajā zonā, mājā ar trim gejiem un diviem kaķiem.

Gejus pieminu tāpēc, ka, trīs gadus dzīvojot viena mājā ar vīriešiem, vairs nevaru iedomāties īrēt kopā ar sievietēm, daudzām ir garie [sievišķības stereotipu apstiprinošie] mati un tamlīdzīgi. Ar feministēm gan būtu forši!

Tu sev gatavo ēdienu?
Negatavoju, man jau sagriezt sieru ir cooking! Labi, turku zirņus uztaisu, jo nekas daudz ar tiem nav jādara. Pēdējā laikā man par daudz ir fast food, jo darbu savā studijā pabeidzu vēlu vakarā, reizēm tur arī nakšņoju.

Vai vari nosaukt priekšteces tam virzienam mākslā, kurā tu strādā?
Mākslinieks, ar kuru es gribu asociēties, ir Kriss Burdens. Viņš ir… (Mētra atbildes vietā šeit performatīvi izkliedz skaņu rindu, kas apliecina sajūsmu par Burdenu; mākslinieks performancēs pakļauj savu ķermeni dažādām bīstamām, fiziski sāpīgām situācijām — red.) Es gribu asociēties ar domu, kas ir viņa darbos, — kā teorija iedzīvojas uz ķermeņa. Daudz lasu feminisma teorētisko skatījumu uz mātišķību — lai zinu, pret ko [savā mākslā] eju.

Izstāsti par saviem tetovējumiem! To ir daudz, izpildīti augstā kvalitātē. Lūk, grieķu Logos uz vienas rokas…
Mani tetovējumi ir latviešu mākslinieka Uģa Gobas darbs. Logos — pirmais tetovējums, jo mana augstākā vērtība ir racionalitāte, strukturētība. Pirms iestājos Mākslas akadēmijā, vienu gadu pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pabeigšanas mācījos Latvijas Universitātē. Studēju filozofiju, esmu lasījusi sengrieķus. Tagad mans mērķis ir iestāties doktorantūrā — esmu aizsūtījusi pieteikumu vairākām universitātēm Lielbritānijā. Domāju, ka virziens, kas mani interesē — feminisms, kvīru studijas —, lieliski apvieno mākslu un filozofiju. Es turpināšu pētīt.

Un pingvīni uz kreisās rokas delma?
Tas ir no baigi forša džempera ar pingvīnu rakstu, ko dabūju no māsas!

Un šis robots uz labās rokas — kā no komiksa?
Es viņu saucu Mudaks Mudakovičs! Man patīk, ka viņš ir apjucis: it kā stāv, bet ir arī jūtama kāda nobīde. Es varu ar to asociēties. Man patīk tā rotaļīgā brutalitāte.

Tev ir arī tetovējums uz krūtīm — tās ir melnas.
Tetovējumu Londonā man taisīja mākslinieks Džesī Singltons. Gribēju izmantot krūtis kā instrumentu, lai runātu par dzimtes dažādību. Mums Latvijā vēl pat īsti sarunvalodā nav iegājusies terminoloģija, kas saistīta ar dzimtes daudzveidību. Mans performatīvais mērķis ir apjukums, kas rodas, uzlūkojot šo «melno caurumu», kas it kā ir krūtis, it kā nav. Izaicināt tradicionālo bināro dalījumu.

Kas ir jaunākais projekts in vitro fertilization, pie kura tu strādā kopš 2017. gada?
Tas tagad apstājies, jo grūti un finansiāli nevaru atļauties. Projekts saistīts ar ārpusdzemdes apaugļošanu. Plāns bija tāds (cilvēkiem tās liksies šausmas): apaugļot sevi un tad taisīt abortu. Ar šo IVF plānu sāku savas studijas Lielbritānijā. Tur bija iespējams par šādu projektu runāt. Latvijā — ne. Taču arī Anglijā bija grūti, viena kursabiedrene pateica, ka esmu briesmone. Tas bija saprotami, jo viņai ir bērni, turklāt viņa to sacīja, kad bija mani tikko iepazinusi. Pasniedzēji gan bija saprotoši. Senmārtina koledžā viņi ir no visas pasaules.

Piemēram, mana pasniedzēja no Irānas teica, ka viņas mātei bijuši septiņi aborti un viņai mans projekts liekas diskusijas vērts. Šis projekts saistīts ne tikai ar feminisma tēmām, mātišķuma jautājumu — daudz lasīju Jūliju Kristevu, Lūsu Irigaraju, bet arī ar bioētiku — kas ir cilvēks, kurā brīdī tas sākas? Ko nozīmē «dabisks»? Kur mūsdienās varam vilkt «dabiskuma» robežu? Saistībā ar šo projektu labprāt ieteiktu Rozalindas Pečeski grāmatu Aborts un sievietes izvēle: valsts, seksualitāte un reproduktīvā brīvība (Rosalinda Petchesky. Abortion and Woman’s Choice: The State, Sexuality, and Reproductive Freedom).

Vai bieži sabiedrībā nākas dzirdēt replikas par to, kādam jābūt tavam izskatam un dzīvei?
Viens piemērs: esot Rīgā, neesmu paņēmusi līdzi skūšanās mašīnīti. Aizeju uz frizētavu noskūt galvu. Friziere ir ļoti jauka, bet blakus viņai apsēžas otra frizierīte un sāk runāt — nu kā tad tā, vai tad vajag? Saku, es zinu — vajag. Vai tad nav auksti ar noskūtu galvu? Un tā tālāk. Tad viņa man pateica: šitā kāzas nekad nedabūsi! Viņa speciāli bija apsēdusies, lai man to pateiktu.

Vai tev ir plāns pēc doktora grāda iegūšanas atgriezties Latvijā?
Noteikti! Un pasniegt Latvijas Mākslas akadēmijā pirmo feministisko kursu. Paralēli turpināt filozofijas studijas, lai iegūtu bakalaura, maģistra, doktora grādu. Tāds ir mans lielais plāns!

Miljarda gaidās

Savstarpējo aizdevumu platformā Mintos finansēti kredīti 660 miljonu eiro vērtībā, turklāt uzņēmums spējis nopelnīt jau gandrīz ceturtdaļmiljonu un saņēmis prestižas balvas. Taču Mintos pie sasniegtā neapstāsies — šie esot tikai pirmie soļi

Kad Mārtiņš Šulte 2015. gadā izveidoja Latvijā pirmo savstarpējo aizdevumu platformu un gadu vēlāk piesaistīja riska kapitāla investīcijas divu miljonu eiro vērtībā, par stat-up jeb jaunuzņēmumiem Latvijā vēl vīpsnāja. Vismaz Mārtiņam tā šķita. «Domāja, ka tie ir pāris puišu vai meiteņu, kas kaut ko dara un īsti varbūt nemaz nezina, ko dara. Tāda nenopietnības piegarša,» atceras Mārtiņš. Viņa ambīcijas bija pierādīt, ka Latvijā var uzbūvēt globāli konkurētspējīgu biznesu. Un viņam izdevās. Pērn Mintos atvēris birojus Mehiko un Varšavā un pirmoreiz gadu noslēdzis ar peļņu — 240 tūkstošiem eiro. Tikmēr platformā izsniegto kredītu apjoms pieaudzis jau līdz 660 miljoniem eiro. Publiski viņi prognozējuši, ka līdz gada beigām tiks sasniegts jau miljards. Sarunā ar Ir Mārtiņš veikli parēķina galvā un precizē: «Domāju, ka tas būs jau septembrī.»

SWH biroju centrā Skanstes ielā Mintos mītne jāmeklē cauri gaiteņu labirintiem. Nelielu haosu radījuši celtniecības darbi — pagalmā tiek pārbūvēta viena no biroju ēkām. Tajā viss augšstāvs ar 114 darbavietām būs paredzēts Mintos komandai. «Kādam laikam vajadzētu pietikt,» Mārtiņš atteic, paķircināts, ka drīz jau komandai arī tur kļūs par šauru.

2015. gadā darbu pie platformas izstrādes sāka Mārtiņš un četri programmētāji. «Atceros, sākumā apsēdāmies pie šiem baltajiem galdiem. Ideja ir, bet… ko lai tagad dara,» viņš pamet ar roku uz vienu no galdiem. Tolaik viņi sāka darbu simt kvadrātmetru lielā dzīvokļa tipa birojā Krišjāņa Valdemāra ielā. «Likās — katram savs stūris,» iesaucas Mārtiņš. Bet ātri kļuva par šauru. 2016. gada pavasarī viņi pārvācās uz Skanstes ielu. Darba galdi atvērtā tipa birojā sastumti cieši cits pie cita. Bizness aug strauji un cilvēku skaits tāpat. Šobrīd savstarpējo aizdevumu platformā nodarbināti 50 cilvēku. Mazākā daļa strādā ar tehnoloģiskiem risinājumiem, pārējie — ar riska menedžmentu, pārdošanu, klientu servisu, finanšu vadību, grāmatvedību.  «Uz gada beigām droši vien būsim starp 80 un 100,» prognozē Mārtiņš.

Šo gadu laikā no komandas aizgājuši tikai divi darbinieki. Savukārt darbu atraduši arī jaunieši no Igaunijas, Vācijas, Polijas, Austrālijas. «Daļa ir ar kaut kādām saitēm Latvijā. Meitene no Austrālijas jau pirms tam bija šeit dzīvojusi, tad domājusi braukt tālāk, bet parādījās iespēja Mintos, un viņa palika. Mēs redzam Rīgu kā pietiekami internacionālu pilsētu. Cilvēki labprāt apsver iespēju te palikt. Vietējie, kas pie mums strādā, iespējams, būtu apsvēruši iespēju braukt kaut kur citur, bet pēc skolas viņi palika te — globālā uzņēmumā ar lielu ietekmi.»

Laba komanda ir uzņēmuma veiksmes pamatā, pārliecināts Mārtiņš, un daudz tiek darīts, lai to stiprinātu. Piemēram, kad nostrādāts noteikts laiks uzņēmumā, darbiniekiem parādās iespēja kļūt par uzņēmuma akciju turētājiem. «Tas mūs saliedē, jo esam vienā laivā,» spriež Mārtiņš. Liela uzmanība tiek pievērsta arī darba videi. «Kāda starpība, vai strādā no biroja, mājām vai kafejnīcas. Katrs pats var veidot savas dienas dizainu, galvenais, lai darbs virzās uz priekšu. Videi jābūt tādai, lai ir forši strādāt,» Mārtiņš skaidro un izsaka cerību, ka Mintos ar laiku varētu radīt tādu pašu efektu kā Skype Igaunijā — cilvēki, kas apbružājušies jaunuzņēmumā, guvuši pieredzi, iet tālāk un attīsta paši savas start-up idejas.

Birojā pie sienas piekārta arī ideju tāfele — ierosinājumi, kas nepieciešams birojā. Uz tāfeles izsvītroti un birojā jau izpakoti gaisa ventilatori, bet mopsis un džakuzi gan, visticamāk, neīstenosies.

Katram riskam ir cena

Mintos savstarpējo aizdevumu platforma bez bankas starpniecības saved kopā kādus 60 tūkstošus investoru no 72 dažādām valstīm ar kredītdevējiem, kas meklē finansējumu saviem aizdevumiem. Pats Mintos kredītus neizsniedz — strādā tikai kā starpnieks starp investoriem, kuriem ir brīva nauda, un dažādiem kredītu izsniedzējiem, caur kuriem šī nauda nonāk pie kredītņēmējiem. «Mēs savienojam kapitālu — vietas, kur tas tiek uzkrāts, ar vietām, kur tas ir mazāk pieejams,» skaidro uzņēmuma valdes priekšsēdētājs. Investori lielākoties nāk no Rietumeiropas — Vācijas, Lielbritānijas, Šveices. Savukārt kredītu izsniedzēju pusē platformā darbojas 40 dažādu uzņēmumu no 23 valstīm, arī Latvijas. Pašmāju sadarbības partneru vidū ir tādi aizdevēji kā Mogo, AgroCredit, Banknote, Capitalia un citi. Lielu potenciālu Mārtiņš saskata Latīņamerikas, Āfrikas, Dienvidaustrumāzijas tirgos. Platformā darbojas arī kredītdevēji no Dienvideiropas, Centrālāzijas. Investoriem ir iespēja ieguldīt dažādu veidu kredītos — pret mašīnas vai nekustamā īpašuma ķīlu, aizdevumos mazajiem uzņēmumiem, arī patēriņa kredītos.

Vaicāts, vai nav sajūta, ka bizness uzbūvēts uz nelaimīgo rēķina — cilvēkiem, kas nevar paņemt aizdevumu bankā, tāpēc ņem dārgus aizdevumus nebanku sektorā —, Mārtiņš noliedzoši purina ar galvu. Uz to viņš raugoties no cita skatpunkta. «Katram riskam ir savs cenojums. Ja aizņēmējs mazāk nopelna vai viņam ir nestabilāks darbs, tas nenozīmē, ka viņam vispār jāatņem iespēja aizņemties. Labāk, lai iespēja aizņemties kredītu viņam notiek organizēti, nevis viņš savu vajadzību apmierina citādi. Nav tālu jāmeklē — aizbraucam uz Meksiku, un tur ir tāds kredīts, kuru 100% visi atdod. Ja neatdod, tad nāk kāds, kurš salauž kāju vai atņem mašīnu. Ir viegli sēdēt Rīgas centrā un domāt, ka visiem cilvēkiem ir iespējas aizņemties par 2% gadā,» viņš skaidro, piebilstot, ka ir arī tāds aizdevumu segments, kur procentlikmes būs zemākas nekā bankās. «Tas ir tāds stereotipisks uzskats, ka alternatīvajā kreditēšanā aizņemas tikai tie, kas no bankas nevar aizņemties.» Turklāt uzņēmums veicot rūpīgu risku izvērtējumu, pirms sāk sadarbību ar kredītdevējiem. Daudziem esot atteikuši, «jo neredzam, ka viņi tos spēs izsniegt tik labi». «Mēs nejustos komfortabli, ja investori tādos investētu.»

Platformā tiek ņemts vērā, lai kredītu procenti atspoguļotu risku. «Protams, ir riskantāki kredīti, bet tad arī to likmes ir augstākas. Mums ir vesela komanda, kas vērtē riska menedžmentu — kādi aizņēmēji, kādi kredīti, kādi kredīta izsniedzēji, vai viņi saprot, ko viņi dara. Tur ir diezgan liels siets,» skaidro Mārtiņš.

Pērn kompānija atvērusi vietējos birojus arī Mehiko un Varšavā. Pārējās valstīs darbojas attālināti — no Rīgas. Kopumā platforma ar pilnu atbalstu šobrīd pieejama septiņās valodās.

Sliktākais, kas var notikt?

Savstarpējo aizdevumu platforma Mintos darbojas tikai ceturto gadu. «Sākums jau vienmēr ir foršs,» Mārtiņš smaida, vaicāts, kā šis bizness sākās. Vidusskolas gados viņu ļoti interesēja datori. Vienubrīd saprata, ka tērē tam pārāk daudz laika, tāpēc datoru pārdeva. Pēc vidusskolas iestājās Rīgas Ekonomikas augstskolā, sešus gadus nostrādāja SEB Investment Banking. 2013. gadā Mārtiņš devās studēt MBA pro-grammā biznesa skolā INSEAD Francijā un Singapūrā.

«Pēc INSEAD bija doma pastrādāt citur kādus 3—5 gadus, tad braukt uz Latviju un nodarboties ar uzņēmējdarbību,» Mārtiņš atceras. Tomēr pārdomāja. Gribējās darīt kaut ko savu uzreiz. «Uzņēmējdarbība ir tā, kur beigās vari visvairāk vērtību pievienot. Man patīk radīt kaut ko no jauna. Likās, ka nav jēgas gaidīt. Kas ir sliktākais, kas var notikt?» viņš atceras tālaika pārdomas.

Par uzņēmības gēnu Mārtiņš pateicas vecākiem — 90. gados viņi atvēruši savu veikalu, audzējuši arī tulpes tirgošanai, bet ar savstarpējiem aizdevumiem Mārtiņš pats pirmo reizi saskārās, kad vajadzēja naudu studijām INSEAD. Mācību maksa bija liela, ar Latvijā pieejamo studiju kredītu to nevarēja segt. Skolas absolventi bija izveidojuši vietējo aizdevumu platformu, kurā piedāvāja aizdevumus studētgribētājiem. Pateicoties tai, izstudēja arī Mārtiņš.

Ideja radīt savu savstarpējo aizdevumu platformu Mārtiņam piešķīlās 2014. gada aprīlī, lasot portālu TechCrunch. Un ideja realizējās nepilna gada laikā — 2015. gada janvārī. Bizness ripoja strauji. «Tolaik jebkas, kas notika platformā, bija ar lielu sajūsmu. Investors reģistrējas. Labais! Nofinansē kredītu. Baigi forši! Šodien tas notiek tāpat, tikai simtreiz ātrāk,» smaida Mārtiņš. Pirmos 60—70 miljonus izsniegtajos kredītos Mintos sasniedza 21 mēneša laikā. Tagad 70 miljoni tiek finansēti mēneša laikā.

Ievērojamākie kompānijas panākumi redzami, aplūkojot, kā tai sokas salīdzinājumā ar citām  savstarpējo aizdevumu platformām Eiropas Savienībā. Ar 43% tirgus daļu Mintos ieņem pārliecinošu pirmo vietu finansēto kredītu apjomā. Jaunuzņēmuma panākumi dokumentēti arī virknē apbalvojumu. Pērn Latvijas visvairāk mīlēto zīmolu topā Mintos ieguvis balvu kā skaļākais Latvijas jaunuzņēmums. Saņēmis arī prestižo alternatīvā finansējuma AltFi balvu nominācijā Investoru izvēle (People’s Choice Award). Šogad Spānijā Mintos apbalvots kā ietekmīgākais finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmums Spanish Fintech Awards 2018 konkursā.

«Tas viss ir patīkami, bet dienas beigās svarīgi, lai produkts risina vajadzību, lai investori ir priecīgi,» Mārtiņš ir pieticīgs par atzinībām. Vai šo gadu laikā bijis kāds krīzes brīdis, kad visu gribējies mest pie malas? «Nē, tieši otrādi. Ir bijusi sajūta, ka tagad tikai viss ir priekšā.» Viņaprāt, Mintos ir priekšā globāls aizdevumu tirgus. «Uz to arī ejam. Pirmos soļus esam spēruši, bet vēl tāls ceļš līdz vīzijas pilnīgai realizēšanai.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esot start-up, redzi iespējas. Ir sajūta, ka vari ļoti daudz izdarīt. Jautājums — cik ātri vari to panākt. Šodien kaut ko sasniedz, tad ej uz priekšu un skaties, ko vēl varētu uztaisīt.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Es atturētos saukt lielāko kļūdu, jo tas ir netaisnīgi pret pārējām kļūdām. Kļūdas ir visu laiku, viscaur. Caur kļūdām veidojas progress.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Lai cik tas izklausās vilinoši uzreiz pēc skolas taisīt start-up, daudz labāk pirmajā solī pievienoties kādam jaunuzņēmumam, kas kādu posmu jau izgājis un ir attīstības stadijā. Gūt pieredzi. Redzēt, kā tas ir, kad uzņēmums aug nevis par 5%, bet par 500% no gada uz gadu.»

Ir iesaka

7. jūnijs. IZRĀDE. DŽEINA EIRA DAUGAVPILS TEĀTRĪ. Mūzikls balstīts Šarlotes Brontē slavenajā romānā par mīlestību starp trūcīgo guvernanti Džeinu Eiru un noslēpumaino misteru Ročesteru. Mūzikla autori Kims Breitburgs un Karens Kavalerjans. Režisors Oļegs Šapošņikovs. Titullomā Jeļena Ņetjosina. Izrāde krievu valodā. Biļetes cena 6,50—14,50 €. Bilesuparadize.lv

No 7. jūnija. IZSTĀDE. IDENTITĀTE / IDENTITY IZSTĀŽU ZĀLĒ ARSENĀLS. Rīgas Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles galvenā ekspozīcija, kurā piedalās 84 autori no 26 valstīm. Identitātes tēmu mākslinieki aplūko no dažādiem aspektiem: gan no vēsturiskā, sociālā, politiskā un nacionālā, gan no personiskā, radošā un filozofiskā. Lnmm.lv

9. jūnijs. KONCERTS.  COOLMANS REPORT KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS. Blues-fusion grupa, kuras sastāvā ir četri prestižajā Bērklija Mūzikas koledžā ASV studējoši latviešu jaunieši. Kaut arī viņiem ir tikai nedaudz pāri 20, apvienība jau koncertējusi lielos Eiropas mūzikas festivālos. Biļetes cena 7—18 €. Bilesuparadize.lv

9. jūnijs. KONCERTS. BELVEDERES JAUNO OPERAS SOLISTU KONKURSA FINĀLA KONCERTS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Koncertā uzstāsies 13—15 jaunie operas solisti, kas būs iekļuvuši 37. Starptautiskā Hansa Gabora Belvederes jauno operas solistu konkursa finālā. Programmā — dažādu operu ārijas. Piedalās Jūrmalas festivāla orķestris, diriģents Ilmārs Lapiņš. Biļetes cena 7—12 €. Bilesuparadize.lv