Diena: 5. jūnijs, 2018

Šveices bankas bloķējušas krievu miljardiera Vekselberga kontus

Šveices bankas, īstenojot ASV ieviestās sankcijas pret Krieviju, iesaldējušas Krievijas miljardiera Viktora Vekselberga personīgos kontus ar aptuveni miljardu Šveices franku, vēsta žurnāls Forbes, atsaucoties uz avotiem biznesa grupā Renova. Vekselberga līdzekļus bloķējušas gan Šveices publiskās bankas – Credit Suisse, UBS -, gan arī privātās bankas.

Vekselbergs grasās vērsties tiesā.

Virkne Šveices banku līdztekus līdzekļu iesaldēšanai Vekselbergam vairākas dienas atteica piekļuvi Šveices rūpniecības uzņēmumu akciju paketēm, to skaitā ir tādi uzņēmumi kā Sulzer, OC Oerlikon un Schmolz + Bickenbach. Iepriekš šīs akciju paketes tikušas izmantotas kā vairāk nekā miljardu Šveices franku lielu divu kredītu garantija, kurus krievu oligarhs saņēma no vairākām Rietumu bankām.

Vekselbergs, pret kuru nesen tika noteiktas ASV sankcijas, ir izmantojis savu firmu, lai samaksātu apmēram 500 000 ASV dolāru ASV prezidenta Donalda Trampa personīgajam advokātam Maiklam Koenam, ziņoja ASV mediji. Iespējamās Krievijas iejaukšanās ASV prezidenta vēlēšanās izmeklētāji ir nopratinājuši Renova Group valdes priekšsēdētāju Vekselbergu un viņa radinieku Endrū Intreiteru, kurš vada šīs firmas ASV filiāli Columbus Nova.

Savukārt ar Latviju Vekselberga vārds saistīts Valsts ieņēmumu dienesta (VID) jauno ēku Rīgā, Talejas ielā. Valsts nekustamie īpašumi no Krievijas miljonāra Vekselberga par 21,5 miljoniem eiro  atpirka uzņēmuma Biroju centrs Ezerparks 68,5% kapitāldaļas un arī ap 60 miljonu eiro šā uzņēmuma parādus. Vekselbergs savulaik bija šā Mežaparka zemes īpašuma īstais ieguvējs, to par 42,3 miljoniem eiro nopērkot no bijušā Rīgas mēra Gundara Bojāra pārstāvētā SIA Mežaparks SPV.

Kā zināms, 6. aprīlī ASV Finanšu ministrija paziņoja par sankcijām pret 24 Krievijas uzņēmējiem un ierēdņiem. Šajā pulkā ir gan gāzes giganta Gazprom vadītājs Aleksejs Millers, gan Krievijas Iekšlietu ministrijas vadītājs Vladimirs Kolokoļcevs, Krievijas gvardes komandieris Viktors Zolotovs, cenzūras iestādes Roskomnadzor vadītājs Aleksejs Žarovs, Tulas apgabala gubernators Aleksejs Djumins un citi. Sankciju ierobežojumi noteikti arī 14 Krievijas uzņēmumiem.

Sankcijas šiem cilvēkiem un uzņēmumiem nozīmē operāciju ierobežojumus ASV bankās. Savukārt Šveices bankas nobažījušās, ka ASV varētu pret tām vērsties ar kādiem ierobežojumiem, uzskata eksperti. Tāpēc pašas noteikušas ierobežojumus, jo vairumam šo banku ir aktīvi ASV teritorijā.

Koalīcija vienojusies nepagarināt bijušās VDK izpētes komisijas darbības termiņu (papild.)

Koalīcija vienojusies nepagarināt bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) izpētes komisijas darbības termiņu, aģentūrai LETA pavēstīja ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.

Vaicāts, kā veikt VDK dokumentu publiskošanu, ja komisija vēl nav iesniegusi galaziņojumu, politiķis norādīja, ka pašiem pētniekiem tagad ir jāpiedāvā risinājums šai situācijai.

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (V) teica, ka ministrija no komisijas neesot saņēmusi nekādus dokumentus. “Mums gan nav dots deleģējums iejaukties gala ziņojuma saturiskajā izstrādē un mēs vairāk veicam kancelejas funkciju – atbildam par finansējuma daļu. Taču, ja komisija lūdz termiņa pagarinājumu, tas būtu iespējams tikai tad, ja viņi iesniegtu pamatotu motivāciju un skaidrojumu ar to, kas vēl ir jāizdara un jāizpēta, un kāpēc tas nav ticis izdarīts. Pagaidām viņi vienkārši nav izpildījuši sev likumā uzticēto darbu un termiņa pagarinājums šķiet pilnīgi nepamatota prasība,” sacīja ministrs.

Komisijas vadītājs Kārlis Kangeris iepriekš informēja, ka tā ir sagatavojusi priekšlikumus likumprojekta “Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums” (Atklātības likums) un Ministru kabineta rīkojuma projekta veidā. Tie nosūtīti Saeimas Juridiskajai komisijai. Priekšlikumus komisija pieņēmusi 30. un 31. maijā, bet likumprojektu veidojis komisijas loceklis, zvērināts advokāts Linards Muciņš.

VDK izpētes komisija visu gala ziņojumu nav iesniegusi, lūdz pagarināt darbības termiņu

Latvijas PSR Valsts drošības komisijas (VDK) dokumentu izpētes komisijai līdz 31. maijam bija jāiesniedz sava darba gala ziņojums ar rekomendācijām par veidu un kārtību, kādā publiskojami VDK dokumenti. Tomēr pretēji uzdotajam pilns gala ziņojums nav saņemts, bet komisija lūgusi pagarināt tās darbības termiņu līdz pat 2019. gadam, pirmdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Kārtība paredz, ka VDK komisijai jāiesniedz gala pārskats Latvijas Universitātes (LU) rektoram, kuram tas tālāk jāpārsūta Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM). Universitātē „LNT Ziņām” skaidroja, ka saņemts komisijas sagatavots likumprojekts un Ministru kabineta rīkojuma projekts par VDK dokumentu un “čekas maisu” publiskošanu. To varot uzskatīt par daļu no gala ziņojuma, taču pats ziņojums, finanšu pārskats un ieteikumi politiķiem par tālāko rīcību nav saņemti.
Izglītības un zinātnes ministrs uzsver, ka ministrija no komisijas pagaidām nav saņēmusi vispār neko. „Tā skumjā atbilde – neesam saņēmuši. Ziņojums nav ministrijā vēl ienācis. Konsultējamies ar LU, jo viņi ir šī ziņojuma iesniedzēji mums,” saka Kārlis Šadurskis (V). Arī speciāli šim jautājumam izveidotās Saeimas darba grupas vadītājs Ritvars Jansons (NA) pirmdien cerēja beidzot sākt pēc būtības diskutēt par to, kā tieši notiks ilgi gaidītā “čekas maisu” atvēršana. Taču darba grupai ar nožēlu nācās secināt, ka pilns gala ziņojums vēl nav nemaz gatavs.
Tagad komisija sola visus dokumentus LU iesniegt līdz 1. jūlijam. Kavēšanās saistīta ar to, ka VDK dokumentu un tā dēvēto “čekas maisu” pētīšana slepenajās Satversmes aizsardzības biroja (SAB) telpās beigusies tikai 31. maijā jeb dienā, kad komisijai bija jāiesniedz ziņojums. Un tikai šajā dienā pētnieki no drošības dienesta saņēmuši savas piezīmes par izpētīto.
Lai gan pētnieki tagad sola visu nepieciešamo iesniegt līdz 1. jūlijam, Saeimas darba grupas vadītājs Jansons teica, ka vienlaikus komisija arī lūgusi Saeimu pagarināt savas darbības termiņu līdz pat šā gada beigām – 31. decembrim. Lai pagarinātu komisijas darbības termiņu, ir jāmaina likums. Tomēr deputāts Jansons šaubās par to, vai šādam lēmumam varētu būt Saeimas vairākuma atbalsts.
(papildināta no sākuma)

Atvaļinātais ģenerālis Hodžess: ASV bāze Polijā šķeltu NATO

Bijušais ASV armijas komandieris Eiropā, atvaļinātais ģenerālleitnants Bens Hodžess kritiski vērtē Polijas vēlmi, lai tās teritorijā tiktu izveidota pastāvīga ASV militārā bāze, brīdinot, ka tas varētu radīt šķelšanos NATO. Viņaprāt, alianse spēj un tai ir jāspēj paveikt daudz vairāk, lai atturētu Krieviju, bet vienlaikus neradītu plaisas starp dalībvalstīm, vēsta LETA/BNS.

Kā ģenerālis raksta interneta izdevumā “Politico”, NATO ir vēsturē sekmīgākā militārā alianse, tieši pateicoties dalībvalstu saliedētībai, un jebkāda politika, kas var tai kaitēt, būtu jāvērtē visnotaļ kritiski. Tieši to var teikt par pastāvīgu ASV militāro klātbūtni Polijā, ko saskaņā ar Polijas ziņu portāla “Onet” informāciju Vašingtonai lūgusi Varšava. Tādu soli varētu spert tikai tad, ja visas sabiedrotās atzītu, ka tas palielinās atturošo potenciālu un uzlabos kopējo drošības situāciju aliansē, taču tas nešķiet ticami.

Pirmkārt, kā uzskata Hodžess, liela daļa sabiedroto ASV bāzes ierīkošanu Polijā vai jebkurā citā Viduseiropas vai Austrumeiropas valstī uzskatītu par nevajadzīgu provokāciju, bet Maskavai tas dotu iespēju nosaukt NATO par agresori un kaut kā reaģēt, aizbildinoties ar savas suverenitātes aizstāvēšanu.

Atšķirībā no tagadējās rotācijas spēku programmas, kurā amerikāņu karavīri Eiropā dienē tikai noteiktu laiku, bet vēlāk atgriežas savās bāzēs Amerikas Savienotajās Valstīs, pastāvīgai ASV bāzei būtu vajadzīgi dažādi papildu objekti, tai skaitā skolas, veikali un cita nepieciešamā infrastruktūra. Turklāt to varētu uzskatīt arī par 1997. gada NATO un Krievijas pamatakta pārkāpumu, un Maskavas nostāja noteikti būtu tieši tāda, norādījis ģenerālis.

“Es nekādā ziņā neuzskatu, ka tas būtu pārkāpums. Krievi paši “uzlaida gaisā” šo vienošanos, uzbrūkot Ukrainai un mainot to drošības vidi, kāda tika iecerēta, parakstot minēto vienošanos,” viņš spriedis. “Taču nedomāju arī, ka būtu saprātīgi īstenot politiku, kura varētu uzturēt Krievijas bažas, vai nu tās ir reālas vai nē. Šis solis arī radītu papildu domstarpības ar sabiedrotajiem, kuru vidū jau tā izraisījušās nesaskaņas saistībā ar Vašingtonas izstāšanos no Irānas kodolvienošanās un lēmumu noteikt ievedmuitu tēraudam un alumīnijam.”

Otrkārt, bāze Austrumeiropā nav vajadzīga, raksta Hodžess. Pēc viņa vārdiem, pašreizējā militāro mācību un karavīru dislokācijas programma un citi svarīgi pasākumi, tai skaitā mehanizētajām brigādēm nepieciešamā ekipējuma izvietošana, ir daļa no efektīviem centieniem nodrošināt pienācīgu iespējamā Krievijas uzbrukuma atturēšanu. Gaidāms, ka jūlijā paredzētajā NATO samitā Briselē tiks apstiprināta NATO adaptācijas iniciatīva, kuras mērķis ir nodrošināt aliansi ar elastīgākiem reaģēšanas spēkiem, tādējādi papildinot šos centienus.

Hodžess atgādinājis, ka NATO Varšavas samitā 2016. gada jūlijā, reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā, pieņemts lēmums atsūtīt uz Baltijas valstīm un Poliju četrus daudznacionālos bataljonus, lai atturētu Krieviju no iespējamā iebrukuma. Viņš pieminējis arī starptautiskās militārās mācības “Saber Strike 2018”, kas patlaban notiek Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā.

Treškārt, pastāvīgas mehanizētās brigādes dislocēšana Austrumeiropā no praktiskā viedokļa ir nepaveicams uzdevums, raksta ģenerālis. Šai nolūkā būtu jāpaplašina ASV armija, bet nešķiet, ka tas varētu notikt.

Pretējā gadījumā amerikāņiem būtu jāpārdislocē kāda no savām kaujas grupām, kas bāzētas Teksasas, Kanzasas vai Kolorado štatā, bet pret to iebilstu šo štatu pārstāvji ASV Kongresā. Turklāt saskaņā ar lēmumiem, kas pieņemti pirms sešiem gadiem, arī Vācijā vairs nav mehanizēto brigāžu kaujas grupu, ko varētu nosūtīt uz austrumiem.

Visbeidzot, ASV armijai un ASV spēku pavēlniecībai Eiropā nāk par labu lielāka kaujas gatavība, kas izriet no rotācijas vienību izmantošanas. Šāda grupa no savas bāzes ar vilcienu tiek nogādāta Teksasā, ar kuģi – Eiropā un tad ar vilcienu vai transporta kolonnā sasniedz galamērķi Polijas rietumos. Tieši tāds process, kā uzskata Hodžess, būtu vajadzīgs reālas krīzes gadījumā.

“Mums visiem tā ir nenovērtējama prakse – mēs atkal apgūstam to, ko mācējām Aukstā kara laikos, turklāt šāda kaujas grupa deviņos mēnešos daudz laika pavada mācībās, praktizējoties šaušanā pāri par divām reizēm vairāk nekā gada laikā Amerikas Savienotajās Valstīs, un ikdienas sadarbība ar NATO sabiedrotajām arī ir vērtīga prakse,” raksta ģenerālis.

Pēc viņa vārdiem, alianses austrumu dalībvalstis domā, ka ASV spēku klātbūtne būtiski pastiprinātu atturošo potenciālu, uzskatot, ka Krievija neriskētu uzbrukt un iesaistīties aktīvā konfrontācijā ar amerikāņiem.

Kā uzskata Hodžess, šo stratēģisko mērķi var panākt, neapdraudot alianses vienotību. Konkrēti, rotācijas spēkus būtu jāpaplašina, ietverot visas austrumu flanga valstis no Igaunijas līdz pat Bulgārijai, kā arī Ukrainu un Gruziju. “Tas, kas šajās valstīs tiešām vajadzīgs, ir loģistika, pretgaisa un pretraķešu aizsardzība un militārā policija, kā arī izlūkošanas un sakaru eksperti,” viņš raksta.

“Es ieteiktu pastiprināt loģistikas un transporta potenciālu Austrumeiropā, lai palielinātu NATO reaģēšanas spēku vai papildspēku pārvietošanās ātrumu. Vēl es ieteiktu izvietot šajās valstīs pretgaisa aizsardzības vienības, lai aizsargātu vitāli svarīgo infrastruktūru, kas nepieciešama misijas pavēlniecībai un papildspēku izvietošanai.”

Ģenerālis arī atgādinājis, ka ASV Nacionālajai gvardei ir partnerības programmas ar visām pieminētajām Austrumeiropas valstīm, kas ļauj šādā veidā pastiprināt ASV klātbūtni reģionā.

Visu triju Baltijas valstu premjerministri pirmdien apliecināja atbalstu Polijas vēlmei, lai tās teritorijā tiktu izveidota pastāvīga ASV militārā bāze un izvietota mehanizētas divīzijas lieluma vienība. “ASV klātbūtne Polijas un Baltijas valstu reģionā no Igaunijas viedokļa ir svarīga. Aktīvāka ASV ienākšana Polijā ir apsveicama,” uzsvēra Igaunijas premjers Jiri Ratass preses konferencē pēc Tallinā notikušās triju Baltijas valstu valdības vadītāju un Polijas ārlietu ministra tikšanās, piebilstot, ka ASV un Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā jāturpina.

“Uzskatu, ka mēs visi esam ieinteresēti ASV klātbūtnē mūsu reģionā, jo tas mums sniedz papildu drošības garantijas, lielāku atturēšanas potenciālu, kas ir apsveicami,” piebilda Lietuvas premjerministrs Sauļus Skvernelis.

Latvijas Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) akcentēja, ka ļoti svarīga nozīme ir NATO Varšavas samita lēmumu izpildei, un norādīja, ka jāturpina pasākumi drošības nostiprināšanai, kas nozīmē tālāku sadarbību ar ASV.

Polijas ārlietu ministrs Jaceks Čaputovičs, kas apspriedē Tallinā pārstāvēja savu valsti, ASV klātbūtni reģionā nosauca par svarīgāko atturošo faktoru, un uzsvēra, ka jādara vairāk, lai ASV te nostiprinātos.

Pagājušajā mēnesī Polijas ziņu portāls “Onet” rakstīja, ka Varšava piedāvājusi Vašingtonai pastāvīgi izvietot Polijas teritorijā ASV armijas mehanizēto divīziju kā atturošu faktoru pret Krieviju, paužot gatavību par to maksāt līdz diviem miljardiem dolāru.

Maldināšana, neapdomīgs tuvredzīgums vai apzināta pretvalstiska rīcība?

Saeimas likumdošanas datu bāzē ir iekļauts šķietami nacionālās identitātes un latviskās kultūras telpas stiprināšanas interesēs ietērpts priekšlikums, kas paredz pienākumu visām radio stacijām savās programmās vismaz 20% apjomā spēlēt latviešu mūziku. Iniciatīvas autori norāda ne tikai uz šī priekšlikuma it kā pozitīvo ietekmi uz nacionālās kultūras telpas interesēm, bet pat piesauc pozitīvo ietekmi uz valsts budžetu – palielināšoties IIN un PVN maksājumi, savukārt citas tautsaimniecības nozares šis priekšlikums neskaršot.

Ja jau viss ir tik skaisti un gludi, kāpēc šī priekšlikuma iesniedzēji nav pat pacentušies aprunāties ar radio nozari, kuru tas visvairāk sakars, kaut vai pieklājības pēc? Atbilde varētu būt gaužām vienkārša, jo realitāte nav tik rožaina, kā to cenšas pasniegt – šāds regulējums nesasniegs definētos cēlos mērķus, mēs piespiedu kārtā nevienu neiemācīsim “mīlēt Raini” un, ņemot vērā priekšlikuma graujošo ietekmi uz radio nozari, nodokļu maksājumi valsts budžetā nevis palielināsies, bet tieši otrādi – samazināsies, tāpat kā samazinās Latvijas informatīvā telpa.

Neapšaubāmi, latviešu mūzikai ir ļoti būtiska vieta latviskajā kultūras telpā un nekavējoties ir jāmeklē veidi, kā atbalstīt un stimulēt tās attīstību, kā arī konkurētspējas palielināšanos, bet konkrētais priekšlikums ne tikai nav latviešu mūziķu interesēs, bet arī draud sagraut radio nozari un būtiski sašaurināt Latvijas informatīvo telpu.

Mēs vairs nedzīvojam analogā laikmetā, kad vienīgais radio konkurents bija cits radio, plate, audio kasete vai kāds cits analogs datu nesējs. Radio tagad pamatā konkurē ar visās digitālajās platformās esošo audio un video saturu, plaši pieejamiem interneta radio vai specifiskām mūzikas vietnēm, piemēram, Spotify vai Youtube. Mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ir mainījušas arī sabiedrības attieksmi pret radio un mūzikas patēriņu. Cilvēki vairs neklausās to, ko viņiem “uzliek” vai piedāvā, viņi klausās to, kas viņiem patīk, to, ko viņi grib dzirdēt.

Apzinoties šo situāciju un respektējot savu klausītāju, katra radiostacija veic pētījumus, analizē sava klausītāja vajadzības un nodrošina viņam to, ko viņš vēlas. Citādāk tas vienkārši nestrādā. Tās radio programmas, kurās ir latviešu klausītājs un kurš pieprasa latviešu mūziku, tur tā skan, un pat pietiekami lielā apjomā. Turpretī tur, kur šāda pieprasījuma nav, tur tas arī nekad nebūs. Muzikālais formāts un piedāvājums ir pamats radiostaciju darbībai, tāpēc līdzko tiks mākslīgi izjaukts līdzsvars starp muzikālo pieprasījumu un piedāvājumu, klausītāji neminstinoties aizmigrēs uz vietnēm, kur viņi var saņemt to saturu, ko vēlas. Attiecīgi latviešu mūziķi neiegūs plašāku auditoriju un lielākas autoratlīdzības. Radio nozarei savukārt tas nozīmē mazāk klausītāju, attiecīgi mazāk reklāmdevēju un ieņēmumu samazinājumu, un izrietoši mazāk autortiesību un nodokļu maksājumu.

Latvijā zaudēs visi iesaistītie, bet iegūs pamatā ārvalstīs reģistrētas platformas. Paanalizējot vēl detalizētāk, mēs ieraugām vēl vienu likumsakarīgu negatīvu seku posmu. Klausītāju aizmigrēšana uz digitālajām platformām vienlaicīgi nozīmē to, ka tie pamet Latvijas informatīvo telpu, kas esošā “informatīvā kara” apstākļos ir līdzvērtīgi iešaušanai abās kājās.

Rezumējot negatīvās sekas, kuras neapšaubāmi šie likuma grozījumi izraisīs, uzskatu, ka iesniegtie likuma grozījumi nav nedz latviešu mūziķu, nedz radio nozares, nedz Latvijas informatīvās telpas, nedz arī latviskās kultūrvides interesēs. Iesniegtā likumdošanas iniciatīva nepalielinās latviešu mūzikas pieprasījumu un jaunrades attīstību, līdz ar to aicinu Saeimas deputātus neatbalstīt un nevirzīt iesniegtos grozījumus tālākai apstiprināšanai. Vienlaikus apzinoties latviešu mūzikas nozīmi latviskajā kultūras telpā, aicinu sākt diskusiju par reāliem atbalsta  mehānismiem latviešu mūzikas attīstībai un konkurētspējas palielināšanai.

 

Autors ir Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektors

Izglītības satura reformai – JĀ!

Mēs, izglītības profesionāļi, esam par izglītības satura reformu. Ir radies mīts, ka satura reforma nevar notikt bez sešgadnieku reformas, bez skolu optimizācijas, bez minimālā bērnu skaita noteikšanas klasēs un citiem formāliem parametriem. Arī mācības valsts valodā ir būtiski svarīgas Latvijai, bet tam nav sakara ar izglītības saturu. Saturs ir par to, ko un kā mūsdienās mēs darām mācību stundās. Ierosinātajos likumu grozījumos satura reforma ir apkrauta ar liekām birokrātiskām detaļām, kas kavē jaunās, mūsdienīgās satura reformas īstenošanu.

Uzskatu, ka izglītības satura reformas īstenošana ir kritiski svarīgs Latvijas uzdevums, turklāt tā jāsāk šodien visos izglītības sistēmas līmeņos. Tai ir jānotiek tagad.

Jaunais, kompetenču (lietpratības) pieejā balstītais mācību saturs ir viena no aktualitātēm ne vien pedagogu, izglītības iestāžu vadītāju un valsts amatpersonu vidū, bet arī vecāku un pat vecvecāku vidū. Interesanti, ka skolēni, atšķirībā no iepriekš pieminētajām grupām, par Skola2030 projektu satraucas vismazāk un, šķiet, pat reizēm ar lielu interesi vēro notiekošo.

Skola2030 paredz jaunā mācību satura ieviešanu atbilstoši mūsdienu prasībām ar mērķi koncentrēties ne tikai uz atsevišķu zināšanu iegaumēšanu un izprašanu, bet arī spēju integrēties mūsdienu mainīgajā pasaulē, jo kurš gan spēj pateikt, kādās profesijās strādās šodienas pirmklasnieki un tie, kuri vēl tikai sāk bērnudārza gaitas.

Cik jauna ir “jaunā pieeja”

Te nu liela daļa pedagogu, kuri piedalās projekta aprobācijā, kā arī tie, kuri par to dzirdējuši no kolēģiem vai medijiem, brīnās, vai tas ir vajadzīgs, vai lietderīgs, kurp tas ved un kas no tā iznāks. Bieži ir nācies klausīties, ka nekā jauna šajā pieejā nav, ka tā ir tik vien kā aizgūta no ārvalstīm un patiesībā rada tikai apjukumu skolu, skolotāju un sabiedrības vidū.

Jāpiekrīt, arī pārstāvot vienu no pilotskolām, es pati esmu uzdevusi sev jautājumu, vai patiesi viss ir vajadzīgs un pareizs, tomēr jāteic – lai arī pati projekta ieviešana patiešām prasa skaidrāku iesaistīto pušu un sabiedrības informēšanu, patiesībā ir iesākta visnotaļ pareizi – ar pedagogu domas maiņu.

Jau kopš aizvadītā gada vasaras 100 projektā iesaistītās pilotskolas regulāri tiekas skolas komandu mācībās, kur gūst priekšstatu par projekta mērķiem un to, kā tos sasniegt. Tāpat skolu komandas intensīvi strādā ārpus mācību semināriem, proti, regulāri sanāk kopā, ģenerē idejas, jā, arī izmēģina, kā iespējami labāk sasniegt katras skolas individuāli izvirzīto mērķi. Vēlāk, atkal tiekoties skolu komandu mācībās, dalībnieki iepazīstina ar paveikto, pārskata izstrādātos plānus un nosaka nākamos uzdevumus mērķa sasniegšanai. Manuprāt, tieši šī savstarpējā sadarbība gan vienas skolas skolotāju, gan dažādu skolu starpā, ir visnotaļ būtisks aspekts veiksmīgai pārmaiņu ieviešanai, kas līdz šim ir iztrūcis vai pamatā ir pildīts visai formālā veidā.

Tā kā patlaban jaunais mācību saturs sākumizglītībā un pamatizglītībā ir iesniegts caurskatīšanai ministrijā, nākamajā mācību gadā projektā iesaistītās pilotskolas aprobēs jau konkrētu produktu – jauno mācību standartu, tāpēc nav brīnums, ka šis gads ir ticis veltīts tieši skolu – to vadītāju un skolotāju – domas ievirzīšanai “pareizajā virzienā”. Jo paralēli tam, kas tiek mācīts skolā, ne mazāk būtisks ir veids, kā sasniegt nepieciešamo rezultātu, kā mācīt.

Vai esam aizdomājušies, cik patiesībā mēs, skolotāji, reizēm maz ļaujam skolēniem domāt un izzināt pašiem? Jā, caur kļūdām, caur mēģinājumu un pētniecības metodēm zināšanu apguves process ir laikietilpīgāks, tomēr tieši šādas zināšanas būs nostiprinājušās skolēnos, turklāt būsim veicinājuši viņos ne tikai spēju nosaukt un atpazīt, bet arī prasmīgi lietot, izvērtēt un beigās izjaukt, lai, iespējams, radītu ko pavisam jaunu, kā arī, vistcamāk, spēsim noturēt viņu interesi par apgūstamo mācību vielu.

Izkāpt no mūsdienās ērtās virtuālās vides

Mēs nevaram radīt idejiski jaunu transportlīdzekli, to būvējot ar veciem paņēmieniem un pēc jau pārbaudītas instrukcijas. Tieši tāpat mēs nekad nebūsim spējīgi skolēnus rosināt domāt radoši, radīt inovācijas un risināt nestandarta problēmas, kamēr paši neiziesim no savas komforta zonas un nemeklēsim veidus, kā saglabāt kvalitatīvu pamatzināšanu nodrošināšanu kopā ar dziļu izpratni par apgūstamo mācību vielu.

Tāpēc, mīļie kolēģi, būsim pacietīgi projekta ieviešanas procesā un raudzīsim, kā jaunais saturs izskatīsies reālā skolas vidē nākamajā gadā, bet projekta ieviesējiem iesaku biežāk izkāpt no mūsdienās tik ērtās virtuālās vides un skaidrāk izklāstīt projekta būtību un tajā notiekošos procesus sabiedrībai.

Viens no tā mērķiem nešaubīgi ir bijis mazināt skolēnu noslogotību un atslogot visnotaļ pārblīvēto standartu. Ir grūti spriest, vai šis mērķis patiešām ir sasniegts, jo joprojām mācību priekšmetu standarti paredz lielu apjomu apgūstamās vielas. Visdrīzāk, ka, raugoties no mācību stundu plānojuma, joprojām skolēna diena skolā izskatīsies visai līdzīgi, un visdrīzāk, ka mācības vismaz tuvākajā nākotnē lielākoties norisināsies mācību kabinetos.

Tomēr, raugoties uz izmaiņām, redzam, ka jaunais mācību saturs ir veidots, ne vairs koncentrējoties uz to, cik daudz un kādā apjomā jāapgūst attiecīgajā mācību priekšmetā, bet tieši no skolēnu vajadzību skatpunkta. Beidzot skolēns ir mācību procesa centrā ne tikai formāli, bet arī skaidri saskatāmi no mācību priekšmetu standarta viedokļa. Katra mācību priekšmeta standartā ir “Lielās Idejas”, kas nosaka sasniedzamos rezultātus – lietpratību – skolēnam, beidzot pirmsskolu, 3., 6., 9. un 12. klasi, tomēr skolotājiem un skolām ir piešķirta visai liela autonomija, izvēloties, kā šos rezultātus sasniegt, atbilstoši skolēnu vajadzībām un mūsdienīgas lietpratības izglītībai. Arī pats mācību saturs ir kļuvis daudzdimensionāls, to veido ne tikai pamata prasmes mācību priekšmetos un jomās, bet arī caurviju – pašizziņas un pašvadības, domāšanas un radošuma, sadarbības un līdzdalības, digitālas – prasmes, kā arī ieradumu nostiprināšana un vērtību un tikumu stiprināšana mācību procesā.

Šādā veidā mums bija jāstrādā jau sen

Jā, šādā veidā mums bija jāstrādā jau sen, un tikai retais skolēns spēj pateikt, kāpēc viņam skolā jāapgūst kāds no tematiem bioloģijā, jāraksta pārspriedums valodas stundā vai jāizpilda kāds no sporta normatīviem. Tāpēc skaidra reālu, bet augstu mērķu izvirzīšana skolēniem ir vēl viena būtiska jaunās pieejas komponente. Šodien bieži skolēna vienīgā motivācija ir tikai vērtējums, lai gala rezultātā tiktu pabeigta skola vai attiecīgais posms tajā, un tādēļ mums ir jāļauj skolēniem noticēt, ka ikviens no viņiem spēj sasniegt vairāk un ka ikvienam no viņiem ir iespējas tiekties uz izaugsmi. Spēja domāt par savu mācīšanos arīdzan nereti ir atstāta novārtā, jo vienmēr ir bijis par maz laika, lai patiesi iedziļinātos, cik daudz katrs no skolēniem klasē ir “paņēmis” no stundās mācītā un kā viņiem palīdzēt sasniegt vairāk. Parasti novērtējumu skolēns saņem kā gala rezultātu – vērtējumu pārbaudes darbā, tomēr skolēnam ir svarīgi saņemt vērtējumu visa mācīšanās procesa laikā, jo tikai tā viņš ir spējīgs uzlabot savu sniegumu. Tātad vērtēšanai pēc būtības ir jākļūst atbalstošai.

Protams, kā jau katrs jaunievedums, arī šis projekts neiztiek bez kļūdām, dažbrīd šķietami utopiskām idejām, tomēr mums visiem ir jāatceras, ka labu rezultātu sasniegšana ir iespējama tikai, izvirzot augstus mērķus un virzoties uz to īstenošanu. Jebkurām, pat vispārdomātākajām pārmaiņām ir vairāki riski, uz kuriem būtu arī jānorāda, tomēr, vai tāpēc, ka tādi pastāv, mēs bremzēsim procesu, tikai bažījoties par nezināmo? Nākamais gads rādīs, vai izdosies projektā paredzēto iedzīvināt reālajā skolas vidē.

Mācību gada izskaņā novēlu katram pedagogam, skolas vadītājam un vecākiem apdomāt, kā mēs spēsim aizvest Latvijas jauno paaudzi progresīvā, ar skatu nākotnē vērstā virzienā. Esmu par satura reformu!

 

Autore ir Daugmales pamatskolas angļu valodas skolotāja, Neatkarīgās izglītības biedrības biedre