Ar kādu vēju latviešu dzejā ienākusi divdesmitgadnieku paaudze — jaunie «vācieši» un «belševicas»
Tas bija laikmetīgās literatūras un filozofijas virtuālā žurnāla Punctum festivāls maija nogalē, kur viņi — visjaunākā paaudze latviešu dzejā — pulcējās, lai lasītu savus darbus. Paaudze, kura dzejnieka un Punctum redaktora Arta Ostupa skatījumā «dara tieši to, kas viņiem pēc būtības jādara». «Viņi ir enerģiski un pretrunīgi, dažkārt izaicinoši, citkārt neizprotami kautrīgi, viegli ironiski, taču kopumā iejūtīgi pret saviem priekšgājējiem. Īsāk sakot, jaunā dzejas paaudze ir aizkustinoša. Salīdzinot ar trīsdesmitgadniekiem, viņu tekstos, šķiet, ir mazāk melanholijas, mazāk intertekstuālu rotaļu, toties vairāk atklātības un drosmes skatīties acīs.»
Aptaujājot vecākas dzejas paaudzes, izvēlējāmies četrus no divdesmitgadīgo dzejražu krāšņās gūzmas, lai pastāstītu, kādi viņi ir. Kāpēc raksta, ko domā.
Dzejniece Inga Gaile: «Man šķiet, ka jaunie ir brīnišķīgi. Viņi ir ironiski, nelaimīgi un talantīgi. Ļoti jūtīgi. Viņi ir paškritiski, spēj atzīt kļūdas, tomēr pietiekami pašapzinīgi, lai turpinātu rakstīt. Es domāju par dzeju un domāju, ka, iespējams, ikviens var rakstīt, ja grib. Tomēr ir jāiegulda daudz darba, lai attīrītu savu unikālo balsi no uzslāņojumiem, aizsargmehānismiem, idejām, kādai tai jābūt un kāds gribu izskatīties savos darbos. Pēc tam atkal jāstrādā: daudz jālasa un jātrenē valoda, uztvere, pašizziņa, drosme.»
Dzejnieks Kārlis Vērdiņš: «Jaunā dzejnieku paaudze nāk ar atvērtību eksperimentiem, zinātkāri un sirsnību. Tā ir paaudze, kurai eksistence virtuālajā vidē ir tikpat pašsaprotama kā dažādu mākslu sintēze un domāšana ārpus nacionālo dzejas tradīciju rāmjiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.