Diena: 30. maijs, 2018

Aprīlī tirdzniecībā atslābums pēc gatavošanās Lieldienām

Pārdošanas apjoms martā un aprīlī mēdz “staigāt” līdz ar Lieldienu datumu, tā tas ir noticis arī šogad. Ja martā pārtikas pārdošanas kāpums gada griezumā bija 6,7%, kas ir ļoti augsts rādītājs šajā kategorijā, tad aprīlī tas noplaka līdz 2,1%. Lieldienas šogad bija 1. un 2. aprīlī, bet redzams, ka galvenos gatavošanās darbus veica pirms tam.

Aprīlī ne gluži tik labi kā martā klājās arī nepārtikas preču tirgotājiem. Līdz ar to martā visa mazumtirdzniecība gada griezumā auga par 6,5%, turpretim aprīlī tikai par 3,1%. Vēl krasāk samazinājās svārstīgās degvielas komponentes izmaiņu temps – no +7,2% līdz +3,5%. Iespējams, ka tas saistīts ar dārdzības pieaugumu, Brent naftas barela cenai virzoties pretim 80 dolāriem.

Salīdzinot ar aprīli, maijā mazumtirdzniecības apgrozījums samazinājās par 1,3%, tai skaitā pārtikas preču pārdošana par 2,0%, bet nepārtikas — par 0,8%.

Runājot par atsevišķām kategorijām, aprīlī turpinājās straujš būvmateriālu jeb metālizstrādājumu, krāsu un stikla tirdzniecības kāpums, tas stabili turas divciparu skaitļu zonā. Turpretim informācijas tehnoloģiju un sakaru iekārtu pārdošana jau divus mēnešus ir mīnusā gada griezumā. Šo preču noiets strauji auga līdz pērnajam aprīlim, kopumā vairāk nekā divarpus reizes kopš krīzes laika zemākā punkta. Pēc tam tirdzniecības apjoms ir bijis gandrīz “plakans”.

Varētu secināt, ka viedtālruņu tirgus Latvijā ir piesātināts. Turpmāk galvenokārt gaidāma esošo ierīču aizvietošana, šķiet, ka patērētāji saskata arvien mazāku ieguvumu no arvien pakāpeniskākajiem šo produktu uzlabojumiem.

Šodien ir labas ziņas par patērētāju un uzņēmēju noskaņojuma izmaiņām. Ja janvārī Latvijas kopējais noskaņojuma indekss ESI sasniedza vairāku gadu laikā augstāko līmeni, patērētāju indeksam pakāpjoties līdz otrajam visu laiku labākajam rādītājam, tad turpmākajos trīs mēnešos ESI slīdēja lejup. Maijā šī tendence tika lauzta. Noskaņojuma indeksi šā gada sākumā pasliktinājās visā Eiropā, bet Latvijā papildu ietekme vēl varēja būt skaļajām ziņām par finanšu sektoru. Tāpēc ir ļoti svarīgi zināt, ka šī mini krīze, iespējams, ir pārvarēta.

Līdz ar to prognoze turpmākajiem mēnešiem ir visnotaļ labvēlīga, galvenokārt pateicoties ienākumu kāpumam. Pirmie dati par algu izmaiņām Latvijā šogad būs pieejami 1. jūnijā. Taču jau patlaban ir zināms, ka algu pieaugums paātrinājies Lietuvā un Igaunijā. Lietuvā tas 1. ceturksnī sasniedza 9,5%, kas ir straujākais temps kopš nekustamo īpašumu buma pirms 10 gadiem. Igaunijā algas šī gada sākumā gada griezumā pieauga par 7,7%. Latvijā darba atlīdzības kāpums varētu būt tuvs Lietuvas tempam, ar piebildi, ka statistikā daļēji to visdrīzāk izskaidro aplokšņu algu īpatsvara samazināšanās, sarūkot ēnu ekonomikai.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Anekdotes

Jaunie satiksmes radari pārkāpumu uzreiz rādīs eiro.

Vīrieši, esiet uzmanīgi — ja kāda sieviete jūs aicina pie sevis padzert tēju, tā ir viltība! Tēju, visticamāk, jūs dabūsit tikai nākamajā rītā!

«Sasodīts, vakar nodarbojos ar lopu numurēšanu. Nomocījos!»
«Bet tev taču ir tikai divas govis!?»
«Tu bites aizmirsi!»

 

«Dārgā, vēlos nopirkt jaunu makšķeri.»
«Bet tev jau ir astoņi makšķerkāti, seši spiningi, trīs laivas un visādas kastes ar āķiem un pludiņiem!»
«Jā, bet mani draugi un zivis to visu jau ir redzējuši!»

Pēc veiksmīgas nolaišanās vētras laikā lidmašīnas pilots saklausīja salonā skaļus aplausus. Viņš jutās tik pagodināts, ka nolēma pateikties pasažieriem — vēlreiz pacēlās gaisā un izpildīja vairākus sarežģītus manevrus, to skaitā pāris «nāves cilpas».

Bārā ienāk apmeklētājs.
Bārmenis: «Atvainojiet, bārs tiks atvērts tikai pēc stundas!»
«Nekas, es tad vienkārši pasēdēšu.»
«Varbūt tikmēr kaut ko iedzeriet, lai nav skumji?»

Tēvs pamāca savu apaļīgo meitu: «Tu visu dari nepareizi! Vispirms vajag apprecēties un tikai pēc tam atļauties vairāk ēst!»
«Bet es varbūt nemaz nevēlos sākt laulības dzīvi ar mānīšanos!»

Man ir draugs, kas katrā satikšanās reizē saka: «lieliski izskaties!», «esi notievējusi?», «man šķiet, tu esi slaidāka!» Pat tad, ja pagājušoreiz tikāmies pirms pāris dienām. Dievs, sargi tādus vīriešus!

Visgrūtāk ir paciest neziņu. Es istabā pazaudēju adatu, un tagad nākas gaidīt, kad man tā iedursies pēcpusē.

Jānītis nekad nevarēja uzaicināt ciemos savus skolas biedrus. Jo parasti mamma iebilda, ka māja nav sakopta, vai arī iesaucās: «Es taču tikko sakopu!»

«Klau, kaimiņ, vai tavs suns nekož?»
«Nāc vien iekšā! Man arī pašam interesē, jo suni iegādājos tikai vakar.»

Pēc spiegu skandāla kāds maskavietis ziņās dzird, ka Lielbritānija pārtraukusi piegādāt Krievijai automašīnu Rolls-Royce un Bentley rezerves daļas.
«Esmu šokā — lūk, tas ir nazis mugurā!»

Mākslinieki no fotogrāfiem atšķiras ar to, ka viņiem putniņš iztraušas pavisam lēni.

«Dzeguzīt, dzeguzīt, cik gadu vēl man atlicis dzīvot? Ko klusē, stulbais putn…»

Pēterītis zvana skolotājai: «Es esmu apmaldījies un nezinu, kur atrodas teātris, uz kuru mēs gājām.»
Audzinātāja: «Bet tu taču pirms tam teici, ka atceries, kur ir teātris!»
«Kur ir teātris, es tiešām atceros, bet nespēju saprast, kur pašlaik es pats atrodos.»

«Iesakiet, ko man izvēlēties pusdienām!» apmeklētājs jautā oficiantam.
«Kā lai saka… Šodien vismazāk sūdzas par steiku.»

Esmu tik slikts mājaugu kopējs, ka man novīta pat puķupodi.

Kāds apmeklētājs izstādē satiek skulptoru: «Kur jūs dabūjāt tik skaistu statuju?»
«Izkalu no marmora bluķa,» atbild skulptors.
«Bet kā jūs zinājāt, ka tā tur iekšā paslēpusies?»

Pievērsieties omāram!

Nevar tā vienkārši apēst Amerikas okeāna vēzi

Ir septiņdesmitie, ASV ziemeļaustrumi, iespējams, Bostona vai Ņujorka.

Turīgs vīrietis aizgājis ar ģimeni uz glaunu zivju restorānu un nolēmis pasūtīt labāko, dārgāko, kas atrodams ēdienkartē. Pēc kokteiļiem (vecākiem martini vai whiskey sour, bērniem Sprite vai 7Up ar indīgi sarkanu maraschino — sīrupā piesūcinātu — ķirsi) un uzkodām pienāk laiks pamatēdienam.

Sievai atnes kādu vistas ēdienu (diēta). Bērniem liek priekšā kaut ko, ko viņi ēdīs (tātad noteikti ar frī kartupeļiem). Savukārt vīram — nu, tas jau ir vesels rituāls. Nazi un dakšiņu viesmīlis nomaina ar īpatnējiem instrumentiem — riekstu knaiblēm un garu, tievu, divžuburainai harpūnai līdzīgu dakšu. Priekšā noliek mazāku bļodiņu ar kausētu sviestu un arī lielāku, kas gan vēl pagaidām tukša.

Visbeidzot, tieši pirms ēdiena atnešanas, pieaugušajam vīrietim svinīgi apsien ap kaklu lacīti.

Viņš ir gatavs ķerties pie Amerikas vienlaikus aristokrātiskākā un šmucīgākā ēdiena — Jaunanglijas omāra.

Taču, pat bruņojies ar krūtīm priekšā piekārto papīra vai viegla frotē gabalu, uz kura obligāti uzdrukāts karmīnkrāsas omāra siluets, stipri jāšaubās, vai vīram cīņa ar šo jūras velti beigsies bez kāda traipa uz apģērba.

Omārs pēc formas ir līdzīgs vēzīšiem, kuri atrodami Latvijas ezeros un upēs. Tāda pati saritināma aste, lielas spīles, ar kurām doties uzbrukumā, tievas kājiņas un sīkas ačteles. Gatavo arī tāpat — dzīvus iemet verdošā ūdenī, kur viņu duļķaini melnās čaulas kļūst koši sarkanas.

Taču no ezerā ķerta vēzīša paēdis nebūsi. Savukārt kārtīgs pie Meinas štata krastiem okeānā ķerts Amerikas vēzis sver ap 700 gramiem, no kuriem ap 175 ir ēdami, un sātīgā gaļa nevienu neatstās izsalkušu.

Vispirms gan pie tās ir jāpiekļūst. Tas prasa darbu, iemaņas un pakļauj ēdāju pastāvīgam riskam, ka, noknakšķot čaulai, pēkšņi izšausies omāra sula un trāpīs acī, uz krekla vai biksēm.

Pieredzējuši omāra ēdāji vienmēr sāk ar sīkajām kājām, kas atrodas dzīvnieka sānos, jo tās ir mazas un visātrāk atdziest. Tās jāizlauž no ķermeņa, tad jāsadala pa posmiem un kā no salmiņa jāizsūc nelielais gaļas daudzums, kas atrodas katrā posmā. Ja nepieciešams, čaulu var nedaudz pakošļāt.

Tad ķeramies pie lielajām spīlēm. Tāpat kā cilvēki, Amerikas omāri ir vai nu labroči, vai kreiļi. Viena no spīlēm vienmēr ir lielāka. Spīlēs gaļas ir krietni vairāk, bet tai ir grūtāk piekļūt. Vispirms tās jāatlauž un jāsadala pa posmiem. Tas prasa zināmu spēku un parasti ir visbīstamākais brīdis apģērbam. Pēc tam ar riekstu knaiblēm jāsalauž katra no atdalītajām daļām. Gaļa ir maigi rozā, un to kā vasaras raibumi klāj tumšāki punktiņi. Pirms ēšanas to parasti iemērc kausētajā sviestā, bet arī bez tauku piedevas tā liek aizmirst par visiem pūliņiem.

Visbeidzot pienākusi kārta astei. No tās atlauztā krūteža ielido čaulām domātajā bļodā, jo tur atrodamos orgānus neviens neēd. No astes tievā gala izrauj platās čaulas plāksnītes, kas tur veido tādu kā vēdekli, izstiepj dabiski saritināto asti taisnu un tad vai nu ar garo, tievo dakšiņu, vai arī neformālākos apstākļos ar īkšķi izstumj no čaulas gaļas gabalu — lielāko visā omārā. To tagad var lēnām un ar baudu mērcēt kausētajā sviestā.

Kā lasītājs būs manījis, šī procedūra nav īsti piemērota vakariņām pie baltiem galdautiem, tāpēc vienmēr esmu brīnījies, kāpēc kāds vēlētos ar to nodarboties restorānā. Īstā vieta, kur ēst omāru, ir kāda no daudzajām vienkāršajām ēdnīcām, kas atrodas pie okeāna krasta starp Bostonu un Meinas štata ziemeļiem. Tur stāvvietas pilnas dārgu mašīnu — lai gan cenas katru gadu mainās atbilstoši nozvejai, omārs nekad nav lēts prieks —, bet pati ēdnīca var līdzināties noliktavai, kuras priekšā izlikti veci piknika galdi. Savu omāru (jeb lobsteru, kā to Amerikā sauc) var pats izvēlēties no akvārija, kurā tie mudž kā skudras pūznī, un tad vecā krekliņā un šortos vasaras novakarē baudīt šo delikatesi kopā ar vārītām kukurūzas vālītēm un vietējā mikrobrūža alu. Labākie omāri, ko esmu ēdis, tika gatavoti okeāna krastā uz ugunskura milzīgā čuguna katlā, kurā tos vārīja turpat no līča smeltajā sālsūdenī, un kā slogs pāri bija pārklātas krastā salasītas jūraszāles.

Ja tomēr negribas piepūlēties ar čaulu laušanu, var nopirkt lobster roll — omāra un majonēzes salātus baltā hotdoga maizītē. Izklausās necili, bet patiesībā garšo lieliski. Labākās lobster roll vietas mēdz būt mazi kioski ceļa malā, pie kuriem var nākties gaidīt rindā pusstundu un pat vairāk un par vienu maizīti samaksāt no 15 līdz 50 dolāriem atkarībā no tābrīža omāra cenas.

Taču apēst omāru ir ne tikai praktiski un finansiāli sarežģīti.

2003. gada jūnijā amerikāņu ēdienu žurnāls Gourmet nolēma nosūtīt tā laika slavenāko jauno amerikāņu rakstnieku Deividu Fosteru Vollesu (David Foster Wallace) uz Roklendas pilsētiņu, lai viņš aprakstītu tur katru vasaru notiekošo Meinas Omāru festivālu. Žurnāls droši vien cerēja uz nedaudz ironisku, tomēr apetīti rosinošu aprakstu par vietējiem svētkiem, kuros kičs mijas ar lokālo kolorītu un autentisku ēdienu. Redaktori dabūja ne tikai festivāla aprakstu, bet arī izvērstas pārdomas par jautājumu, vai omārs izjūt sāpes brīdī, kad to iemet verdošā ūdenī. Vollesa Pievērsieties omāram (Consider the Lobster) kļuvusi par vienu no pēdējo 20 gadu slavenākajām amerikāņu esejām.

Iesaku nelasīt pirms ķeršanās pie riekstu knaiblēm.

Lobster roll jeb omārmaizīte

Sagriež 700 gramus omāra gaļas vidēja lieluma gabalos, sajauc ar puskrūzi majonēzes, trim ēdamkarotēm svaigi spiestas citrona sulas, diviem smalki sakapātiem seleriju kātiem, divām ēdamkarotēm svaigi sakapātu pētersīļu, sāli, pipariem un saliek viegli apgrauzdētās hotdog maizītēs.

E-ceļš

Zviedrijā mazliet uz ziemeļiem no Stokholmas uzbūvēts divus kilometrus garš ceļa posms, kur tiek izmēģināta elektrisko automobiļu uzlādēšana braukšanas laikā — asfaltā ir iebūvēta strāvas sliede, kurai var pieslēgties īpaši pielāgoti braucamrīki.

Andis Paļeļunas, krāj Gaujas

Deviņas Gaujas salasītas no 40 mopēdiem apmēram septiņu gadu laikā. Pa detaļām. Salauztas, sarūsējušas… Tikai viena, ko nopirku pirms diviem gadiem, ļoti labā stāvoklī — sēdies un brauc! Onkulis tikai pa svētdienām devies makšķerēt, stāsta rīdzinieks Andis Paļeļunas.

Gauja bija pirmais spēkrats viņa dzīvē, iemēģināta 80. gados pusaudža vecumā. «Sencim Lubānā bija Gauja, viņš palīdzēja to dabūt pie dzīvības. Laukos tajā laikā katram puisim bija kāds pļerkšķis,» Andis pasmaida. «Gauja gan skaitījās slikts «pasākums». Viens ātrums, bieži jālabo… 16 gados jau sāku braukt ar motociklu.»

Pļerkšķis nonācis metāllūžņos, bet melno Voshod moci tēvs laukos saglabājis. Andis sev atradis identisku, restaurējis. Viņa īpašumā pabijis arī 402. moskvičs, «mazā volga». «Man patīk retrolietas. Ceļojumos vienmēr apskatos automuzejus,» paziņo vīrs, kura maizes darbs ir nekustamo īpašumu apsaimniekošana.

Gauju (pilns nosaukums   Rīga-2 Gauja) gribējies «tīri patriotiski». «Tas tomēr ir Latvijas ražojums, konstruēts rūpnīcā Sarkanā zvaigzne, bijušajā Ērenpreisa fabrikā.» Ar sludinājumu palīdzību kāroto motovelosipēdu 2005. gadā atradis Smiltenē, tam trūka detaļu. Sācies riņķa dancis — Liepāja, Krāslava, Salacgrīva, Dobele, Lielvārde, Sabile. «Uz Jēkabpili braucu tikai pēc sēdekļa. Tā jau dara. Volgu restauratori ir stāstījuši — vecajām volgām stūre parasti ir «sabirusi», ja kādai ir laba, jāpērk visa volga tikai stūres dēļ!» Gaujai vislielākais deficīts esot ķēžu sargi ar 60. gadu stilistikā ieturēto uzrakstu. «It kā domāti komfortam, lai bikses neķer ķēdēs, bet acīmredzot traucēja. Piemēram, kad jāspriego ķēde, vajag ņemt nost.»

Gaujas detaļas maksājušas kapeikas, uz Latgali Andis apmaiņai pat šņabi vedis. Pirms gadiem pieciem cilvēki masveidā sākuši aizrauties ar retrolietām, «tad uzreiz uzskrēja baigās cenas». Tagad Ss.com piedāvājot Gaujas ļoti sliktā stāvoklī par 600 eiro.

«Restaurēšana ir vienmuļš darbs garāžā. Man ir kompresors, smilšu strūkla… Krāsoju arī pats, detaļas sakaru uz stangas kā uz veļas šņores.» Dekupāžas tehnikā aplīmētas Gaujas ir sievas Annas Gaļinas nopelns. Viena ar Anda vāktajām sērkociņu etiķetēm, viena ar notīm. «1968. gada Dziesmusvētku pūtēju orķestra notis, četri kāzu marši, atrasti Lubānas Kultūras namā, krāsns iekuru kastē. Tās Gaujas bija tik sliktā stāvoklī, ka tāpat būtu pilnībā jāpārkrāso. Un taisīt deviņas vienādas nebūtu interesanti.»

Kolekcijā ir arī Sarkanajā zvaigznē tapuši mopēdi Stella. «Drošāki, jau ar diviem ātrumiem. Dēli Ando un Bruno, 12 un 14 gadus veci, brauc ar tiem pasākumos. Ir tāds Kuldīgas Mopēdfestivāls.» Turpat mājas pagalmā pārliecināmies, ka spēkrati interesē arī divgadīgajiem dvīņiem Leo un Hugo.

Kopā ir foršāk

Vita Dreijere (32) jau otro gadu brīvdienas pavada kopā ar dvīņiem Nikitu (12) un Denisu (12) Gulbjiem no bērnunama. Vitai ir viesģimenes statuss, tāpēc brāļi var nākt pie viņas ciemos, ēst picu un aizmigt, skatīdamies futbolu. Un palūgt, lai Vita pakasa muguriņu

Pirms trim gadiem bildes Vitas feisbuka kontā mainījās. Iepriekš Latvijas Universitātes topošo žurnālistu pasniedzēja dalījas ar to, kas notiek darbā, aprakstīja savus braucienus autobusā uz dzimtajiem Talsiem un raizējās, ka atkal jau dzer kolu. Pēkšņi Vita sāka ievietot bildes ar diviem puikām, taču viņu sejas īsti nebija saskatāmas. Toties Vita bildēs bija pārliecinoši priecīga. Izrādās — divas reizes mēnesī viņa pavadīja laiku ar bērniem no bērnunama. Un atsevišķi arī ar diviem puikām, dvīņiem.

Kad piektdienas pēcpusdienā satiekamies ar Vitu viņas darbavietā, viņa stāsta, ka sestdien dvīņiem paredzēta futbola spēle. Nikitam un Denisam patīk futbols, un tā ir visa viņu dzīve. Nu jau gadu Vitai ir viesģimenes statuss, un tas dod iespēju tikties ar zēniem ilgāk, nekā esot brīvprātīgajai. Pērn Latvijā viesģimenes statuss piešķirts 86 personām, taču Labklājības ministrijā nav datu, cik Latvijā kopumā ir šādu ģimeņu.

Gavēņa jautājums

Ar brāļiem Vita iepazinās bērnunamā Vita Rīgā. Ceļš uz bērnunamu sākās 2015. gada pavasarī. «Es biju tikko iesvētījusies, rozā brilles, un gribēju darīt visu,» Vita atceras savu degsmi, kļūstot par Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas draudzes locekli. Pavasarī, gavēņa laikā, kristieši var ne tikai no kaut kā atturēties, bet arī sākt gavēni, lūdzot Dievam atbildi uz kādu konkrētu jautājumu. Vitai bija sajūta, ka gribētos palīdzēt bērniem. Lasot Bībeli, viņas uzmanību piesaistīja konkrētas vietas, kurās skaidri runāts par palīdzību bāreņiem un bērniem.

Gavēņa laikā Vita vairākkārt atcerējās kādu desmit gadus vecu notikumu. Studējot 2. kursā žurnālistos un sākot strādāt laikrakstā Diena, viņa rakstīja par zīdaini Laimu, kura bija izmesta miskastē. Laimu atrada sētniece. Toreiz Vita devās pie meitenītes uz bērnunamu, lai intervētu tā vadītāju. Kādā no telpām pretī nāca divgadnieks, izpletis rokas, lai viņu samīļo. Šo mīlestības trūkumu Vita «veiksmīgi» bija aizmirsusi, taču 2015. gada pavasarī šīs atmiņas uzpeldēja no jauna un neatkāpās.

Vēlmi kā brīvprātīgajai kalpot bērnunamā Vita atklāja mācītājam Rinaldam Grantam. Viņš pastāstīja, ka draudzē jau bija briedusi doma par šāda veida kalpošanu, taču noplakusi. Mācītājs ieteica sazināties ar Imantas bērnunama vadītāju. Vita iegūglēja vadītājas vārdu un atrada ziņu, ka Nils Ušakovs viņu tikko aizvadījis pensijā. «Aizsūtīju Ušakovama īsziņu, vaicājot, vai vadītāja tiešām vairs nestrādās. Viņš atbildēja, ka tiešām ne. Tas laikam bija neparastākais jautājums, ko esmu viņam uzdevusi,» smejas Vita.

Vita sāka meklēt citu bērnunamu. Iegūglēja vārdu savienojumu «bērnunami Rīgā», un pirmais parādījās ieraksts par Vitu Kalnciema ielā. «Šķita, ka mani kāds sauc — Vita! Nākamajā dienā deviņos no rīta jau biju direktores kabinetā. Man tas ir agri, jo neesmu rīta cilvēks.»

Vadītāja bija priecīga, pastāstīja par iespējamajiem sadarbības veidiem. Vitai šķita savādi, ka viņa tā viena ies uz bērnunamu, tāpēc par to pastāstīja draudzē, kur uz semināru par kalpošanu bērnunamos sanāca ap 40 cilvēku. Tik daudz, ka ar vienu bērnunamu nepietika, tāpēc Ģertrūdes baznīcas ļaudis tagad dodas gan uz Vitu, gan uz Lejasstrazdiem Dobeles novadā.

Lai noslēgtu brīvprātīgā līgumu ar bērnunamu, vajadzēja divas izziņas: no ģimenes ārsta un sodu reģistra, kas apliecina, ka Vita nav tiesāta. To nokārtojusi, viņa pie bērniem devās vismaz divas reizes mēnesī. Lai parunātos, lai aizvestu uz kino, aizbrauktu uz rotaļu laukumu Dzintaros, uz zooloģisko dārzu, Barona ielas spēļu laukumu, hokeju, pie Martina Dukura ekskursijā pa kamaniņu trasi. «Mēs neesam ne izbraukuma cirks, ne arī kādu evaņģelizējam. Mēs esam draugi. Cilvēki, uz kuriem var paļauties un kuri nepiečakarēs, jo to savā dzīvē bērni jau daudzreiz ir izjutuši. Baidās pieķerties,» skaidro Vita.

Jau pirmajās viesošanās reizēs viņa pamanīja brāļus Gulbjus. «Tas bija smieklīgi. Vispirms viens pagāja man garām. Pēc brīža — tāds pats, bet ottreiz. Nesapratu — kā tas iespējams? Viņš taču tikko aizgāja! Man pastāstīja, ka viņi ir dvīņi.» Nākamajās reizēs brāļi joprojām bija distancēti, koncentrējušies uz futbolu, draudzes cilvēku aktivitātes nesaistīja. «Viņi ir labā nozīmē pašpietiekami. Savas intereses, abi kopā kā komanda. Nav tādi, kuri ķersies ap kaklu kuram katram.» Par iemeslu, kāpēc puiši nonākuši bērnunamā, Vitai nav tiesību runāt. Lai arī juridiski brīvi un adoptējami, brāļu likumiskais pārstāvis ir Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centrs, kura pakļautībā ir Rīgas pašvaldības bērnunami.

Vairāk laika

Kad bija apritējis gandrīz gads, kopš baznīcas ļaudis sāka viesoties bērnunamā, Vitai radās doma, ka brīvprātīgajiem jāsāk veidot arī individuāls kontakts ar bērniem. Grupai pieaugušo apciemot grupu bērnu ir labi, bet bija jūtams, ka bērni alkst pēc laika, kas būtu veltīts tikai viņiem. Vasarā bērnunamā bija mazāk bērnu, tāpēc izveidojās «draudziņi», kuri sāka vest bērnus uz parku un spēļu laukumiem. Tas notika dabiski, nevis kā īpaši izvēloties.

Kādā rudens piektdienas vakarā Vita kopā ar vēl kādu draudzes locekli nolēma aizvest Gulbjus uz batutiem, jo brīvprātīgā statuss ļauj pāris stundas pavadīt ārpus bērnunama. Kad četratā sākuši braukt, puikas izbrīnīti prasījuši, vai izbraukumā tiešām būs tikai divi vien. Jā! «Mēs domājām — kā nu būs, jo viņus vēl nekur divatā nebijām vedušas. Viss bija labi. Batutos puikas neaizlēca tālu prom, bet turējās mūsu tuvumā.» Protams, bažas, ka tik kaut kas nenotiek, bija, jo brāļi māk uzmest piecus salto pēc kārtas. Mazā ekskursija izdevās, un puikas priecājās, ka Vita vēlas atkal satikties.

Pagājušajā gadā Gulbjus pārcēla uz citu bērnunamu. Ar to Vitai līguma nebija, un viņa zēniem vairs neskaitījās nekas. Ir iespējams noslēgt brīvprātīgā līgumu kaut vai ar diviem bērnunamiem, taču viesģimenes statusa nokārtošana Vitai šķita labāka izvēle. Pirmkārt, tad drīkst uzņemt bērnus uz vairākām dienām, otrkārt, tas atvieglotu Ģertrūdes baznīcas cilvēku brīvprātīgo kalpošanu Vitā: ja ir klāt cilvēki ar viesģimenes statusu, bērni var piedalīties dažādās aktivitātēs vai draudzes nometnēs arī bez bērnunama darbinieka klātbūtnes.

Vita nolēma kļūt par viesģimeni. Jā, tas iespējams arī vienam cilvēkam, nav obligāti jābūt precētam pārim vai ģimenei. Viņa devās uz bāriņtiesu ar ģimenes ārsta izziņu, uzrakstīja iesniegumu. Tika nozīmēts bezmaksas psihologa apmeklējums. Drīz vien Vitas dzīvesvietu apskatīja bāriņtiesas darbinieks, uzdeva jautājumus, paņēma īres līguma kopijas. Vizīte un saruna ilga stundu. Bija jāatbild uz jautājumu, kas ir viņas motivācija. «Palīdzēt bērniem. Kas būtu nepareizā motivācija? Ja gribēsies vienkārši pierādīt sevi — re, es to varu.»

Divu mēnešu laikā birokrātiskās procedūras tika atrisinātas. Puikas nu varēja pie Vitas palikt arī pa nakti un pavadīt vairākas dienas kopā, piemēram, aizbraukt uz Vitas dzimtajiem Talsiem.

Pirmoreiz pēc viesošanās Vitas mamma apraudājās. Jo puikām būšot jāatgriežas bērnunamā. Kā Vita ar to tiek galā? Vai nav drusku nežēlīgi veltīt laiku tikai brīvdienās, kamēr bērnam ir klusa cerība, ka varbūt viņu tomēr kaut kad paņems pavisam? «Nē. Mums ir veselīgas attiecības. Puikas labi zina robežas. Neiebilst, ka daļa laika jāpavada bērnunamā, jo tur ir labs futbola laukums un PlayStation. Bet, protams, viņiem patīk vides maiņa un tas, ka ir savs cilvēks.» Vita apzinās, ka jebkurā brīdī kāds var puikas adoptēt, būs sāpīgi, taču tas neliek viņai kļūt mazāk mīļai, vilkt mākslīgas robežas un ievērot distances.

Puikas labi pieņem to, ka Vita nāk tad, kad var. Nesūta ziņas un nezvana, dīkdami izklaides. Savu numuru viņi Vitas telefonā ierakstījuši kā Nikita un Deniss Gulbīši. Tā mīļi viņus sauc daudzi. Arī tikšanās reizēs puikas nečīkst pēc visa, ko gribētos. Ja Vita pajautā, vai grib saldējumu, tad piekrīt. To, ka savu viesģimenes galvu puikas respektē, pierāda kāds gadījums: trijatā gājuši uz filmu, un tuvākais bijis seanss krievu valodā. Puikas par godu Vitai teica, ka tomēr ies uz latviešu seansu. «Viņi par mani rūpējas. Reiz gribējām ieiet mazā un šaubīgā veikaliņā, un brāļi teica, ka dosies pirmie un paskatīsies, vai meitenēm tur ir droši.»

Lielu krīžu mazajai ģimenei nav bijis. Reiz puikas bērnunamā sakāvās, un Vita saprata, ka nedrīkst ļaut viņiem vienam otru pat iedunkāt. Aizies lielajā. Nekādu īpašo audzināšanas prasmju viņai nav, jo Vitas četrus gadus jaunāko brāli audzināja vecāki, un abiem bija tikai māsas un brāļa attiecības. Kad Vitai pajautā, ko tieši viņa ir iemācījusi puikām, viņa attrauc — nevar treniņbiksēs staigāt pa ielu, tā tikai urlas dara. «Pēc pāris nedēļām kaut kur steidzāmies un viens no viņiem nevarēja atrast savus džinsus. Teicu, lai velk sporta bikses. Viņš uz mani izbrīnīti paskatās: tā nevar, tā urlas staigā.» Protams, brīvdienās Vita seko, vai puikām zobubirstes nav sausas un vai gultu saklājuši. Taču viņas atbildība nav skolas dzīve. Kādas tad ir Gulbju sekmes? Vita pasmaida. «Kā jau puikām. Domāju, viņu dzīves mērķis ir kļūt par Madrides Real futbolistiem.»

Gulbīšiem visa dzīve ir futbols. Viņi ir ļoti aktīvi. Kad Vita paņēmusi viņus līdzi uz savu studentu lāzerpeintbola pasākumu, Gulbji «apšāvuši» visus lielos. Reiz veikalā gribējies parādīt, ka spēj uzskriet pa eskalatoru pretējā virzienā. Vita izdzirdējusi, ka kāds sauc, lai savāc savus bērnus. Pasmaidījusi un teikusi, ka savāks. «Īstenībā man vislabāk patīk ar viņiem vienkārši mājās skatīties futbola momentus datorā un runāties,» saka Vita.

Reiz brāļi Vitu pamatīgi pārsteidza. Visi kopā devušies uz draudzes nometni Bruknā. Labu gabalu aiz Rīgas Deniss izvika no džempera dzīvu peli. Baltu. Puikas pa kluso bija nopirkuši, jo sen abiem gribējās dzīvnieciņu. Somā bija būris ar visu pelei vajadzīgo. Sasmēlusies garīgumu Bruknā un ieguvusi vārdu Lambordžīni, pele tikusi pat atpakaļ līdz Rīgai. Sāka dzīvi bērnunamā, taču tad viņas gaitas padzisa.

Mums patīk Vita

Saruna ar futbola kluba Dinamo uzbrucējiem Nikitu un Denisu Gulbjiem man norunāta sestdienā pēc spēles Imantā. Rezultāts slikts — 0:0. Taču pēc spēles Vitai pretī puikas skrien atplestām rokām. Drīz vien garastāvoklis noplok. Brāļi apspriež, ka abiem bija pa labai iespējai gūt vārtus. Pamazām puiši uzrūgst, sakrusto rokas uz krūtīm un kļūst nerunājami. Tomēr mēģinu uzdot kādu jautājumu. Viens acu pāris urbjas telefonā, otrs — tālumā. Neveikls klusums. Mēģinu pajautāt, kur ir buči un vai spēlei labāks dabīgais vai mākslīgais zāliens. Deniss man, acīs skatoties, pajautā: «Kad mēs varēsim iet prom?» Atbildu: «Kad parunāsit ar mani.» Nikita iespraucas: «Kad mēs iesim ēst?» Vita nolemj, ka saruna jāpārceļ, jo izsalkuši un vārtus neguvuši vīrieši nav runājami. Nolemjam sazvanīties nākamās dienas rītā, jo vakars visiem trim aizņemts ar boulingu un jāskatās Čempionu līgas fināls futbolā. Uzvar Madrides Real. Par to arī videozvanā sākam sarunu. Telefona lodziņā ir divi smaidīgi puikas. Vita komentē: «Viņi vienmēr pamostas priecīgi. Vienmēr. Šorīt abiem vajadzēja pakasīt galvu.»

Vispirms papļāpājam par futbolu. Par to, ka Krištianu Ronaldu nav iesitis vārtus. «Tu jau neredzēji, aizmigi ar datoru klēpī,» Vita saka Denisam. Pirms pēdējiem vārtiem viņa esot brāļus modinājusi, bet bezcerīgi, tāpēc dīvānā spēles beigas skatījusies viena. Apbalvošanas laikā centusies brāļus uzbukņīt vēlreiz, lai redz, kā tiek pacelts kauss. Veltīgi. «Agrāk es par futbolu tik daudz nezināju kā tagad,» smejas Vita.

Aicinu puišus īsi pastāstīt par sevi. «Mani sauc Nikita Gulbis, man ir 12 gadu, es mācos Rīgas Pārdaugavas pamatskolā. Man patīk futbols, patīk sēdēt ar Vitu, spēlēt telefonā spēles. Man garšo pelmeņi, banāni, āboli, un čipsi. Bēdīgs esmu, kad zaudēju spēli, priecīgs — kad esmu pie Vitas.» Stafeti pārņem brālis. «Es esmu Deniss, man ir 12 gadu, es mācos Rīgas Pārdaugavas pamatskolā, man patīk futbols, florbols un tautas bumba. Man nepatīk spēlēt volejbolu un handbolu. Bēdīgs neesmu nekad. Varbūt tikai tad, kad man neatļauj spēlēt datorā spēli, kur ir šaudīšanās. Priecīgs esmu, kad komanda vinnē spēli. Man garšo kartupeļi frī, brugerīši un pica.»

Puikas ne reizi neieminas, ka vēlētos dzīvot pie Vitas vienmēr, lai arī mani jautājumi ir uzvedinoši. Gulbīši ļoti labi pieņem spēles noteikumus, un attiecības viesģimenē ir neatkarīgas un veselīgas. Puikām patīk pie Vitas palikt pa nakti, un tad viņa pati guļ uz grīdas. Vita smejas, ka otrā rītā jūtas kā princese uz zirņa un ķermenis drusku to jūt.

To, ka puikas ar Vitu rēķinās un viņu mazā ģimene ir nopietns notikums, liecina tas, ka tikšanās viņi ļoti gaida. Novērtē kopā pavadīto laiku. «Viņi man ir labi draugi, un tie nav tikai vārdi. Esmu noslēgts cilvēks. Pat kaķa man nav, cik ļoti patīk būt vienai. Brāļi ir radījuši to sajūtu, ka arī divatā, trijatā var būt labi. Reizēm grūtos brīžos viņi ir spējuši uzmundrināt vienkārši ar klātbūtni.»

Vita uzskata, ka viesģimenes statuss un pieredze ir lielāks ieguvums viņai pašai nekā puikām. «Es nedomāju, ka daru daudz. Kamēr bērnunama bērni nedzīvo mūsu ģimenēs kā pilnvērtīgi ģimenes locekļi, mēs nedarām daudz.»

Aizkustinoši!

Ar kādu vēju latviešu dzejā ienākusi divdesmitgadnieku paaudze — jaunie «vācieši» un «belševicas»

Tas bija laikmetīgās literatūras un filozofijas virtuālā žurnāla Punctum festivāls maija nogalē, kur viņi — visjaunākā paaudze latviešu dzejā — pulcējās, lai lasītu savus darbus. Paaudze, kura dzejnieka un Punctum redaktora Arta Ostupa skatījumā «dara tieši to, kas viņiem pēc būtības jādara». «Viņi ir enerģiski un pretrunīgi, dažkārt izaicinoši, citkārt neizprotami kautrīgi, viegli ironiski, taču kopumā iejūtīgi pret saviem priekšgājējiem. Īsāk sakot, jaunā dzejas paaudze ir aizkustinoša. Salīdzinot ar trīsdesmitgadniekiem, viņu tekstos, šķiet, ir mazāk melanholijas, mazāk intertekstuālu rotaļu, toties vairāk atklātības un drosmes skatīties acīs.»

Aptaujājot vecākas dzejas paaudzes, izvēlējāmies četrus no divdesmitgadīgo dzejražu krāšņās gūzmas, lai pastāstītu, kādi viņi ir. Kāpēc raksta, ko domā.

Dzejniece Inga Gaile: «Man šķiet, ka jaunie ir brīnišķīgi. Viņi ir ironiski, nelaimīgi un talantīgi. Ļoti jūtīgi. Viņi ir paškritiski, spēj atzīt kļūdas, tomēr pietiekami pašapzinīgi, lai turpinātu rakstīt. Es domāju par dzeju un domāju, ka, iespējams, ikviens var rakstīt, ja grib. Tomēr ir jāiegulda daudz darba, lai attīrītu savu unikālo balsi no uzslāņojumiem, aizsargmehānismiem, idejām, kādai tai jābūt un kāds gribu izskatīties savos darbos. Pēc tam atkal jāstrādā: daudz jālasa un jātrenē valoda, uztvere, pašizziņa, drosme.»

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš: «Jaunā dzejnieku paaudze nāk ar atvērtību eksperimentiem, zinātkāri un sirsnību. Tā ir paaudze, kurai eksistence virtuālajā vidē ir tikpat pašsaprotama kā dažādu mākslu sintēze un domāšana ārpus nacionālo dzejas tradīciju rāmjiem.

Turu īkšķus, lai dzeja šajā raibajā iespēju tirgū viņiem liktos vērā ņemams medijs un lai viņu radošums izpaustos tieši ar dzejas palīdzību!»

Uz spēles dzīvība un nāve

Tie bija Andra Akmentiņa Donalda Daka sērijas tulkojumi, kas šobrīd 25 gadus veco dzejnieku no Madonas Lauri Veipu bērnībā ieinteresēja valodā. Jau toreiz viņam bija melanholisks raksturs. Grāmatas bija labs veids, kā dzīvoties un justies labi. «Ģimenē esmu jaunākais dēls. Vecāko brāli tētis ņēma līdzi uz mūsu ģimenei piederošo gateri — viņi lika kopā instrumentus. Man tas nebija interesanti.» Lauris slepus lasīja jau bērnudārzā — pasakas, kad citi bērni gulēja diendusu.

Lauku skolā, kur puisis mācījies, literatūras skolotāja reiz piektklasniekiem nolasījusi priekšā Viļa Lāča Vanadziņu. «Pēdējie vārdi — tu vienmēr tētim būsi Vanadziņš. Ja personīgā līmenī domāju par to, kurā mirklī literatūra man kļuva nozīmīga, šis varētu būt viens no tiem.»

Lauri interesēja pasaules vēsture, ideju vēsture. Pēc vidusskolas viņš izlēma Latvijas Universitātē studēt filoloģiju. Iedziļinājās sengrieķu klasikā. «Patika grieķu lirika — Sapfo un Arhilohs, cik no viņiem vispār saglabājies. Viņos ir kaut kas ļoti tīrs.» Lauris pārvalda sengrieķu, latīņu valodu, bakalaura darbu rakstīja par elēģiju un gnomu autoru Teognīdu. Maizi Lauris tagad pelna mediju jomā.

Pirms diviem gadiem aprīlī Lauris uzrakstīja savu pirmo dzejoli. Iedvesmojās no amerikāņu mūsdienu autora Tao Lina, kura dzeja un proza ir asprātības piesātināta. Pirms dzejas Lauris bija iemēģinājis roku prozā. Iedraudzējies ar dzejnieku un kritiķi Henriku Eliasu Zēgneru, kuram savu pirmo dzejoli parādīja, gatavs uzklausīt kritiku. Pašam nesaudzīguma pret sevi netrūka. «Dzeja ir pats kalngals. Rakstot vajag būt paškritiskam — tā, lai izskatās, ka uz spēles ir dzīvība un nāve.»

Par ko Lauris raksta? «Par dzīvi,» viņš smejas. Reiz kādam interesentam savu dzejas pasauli raksturojis kā planētu Solaris — saskaņā ar poļu fantastikas autora Staņislava Lema darba motīviem. Pēc tā scenāriju 1972. gadā tapušajai mākslas filmai Solaris veidoja izcilais krievu režisors Andrejs Tarkovskis. «Izteicu tik grandiozu salīdzinājumu, toreiz man laikam bija paģiras.»

Līdz šim Laurim bijušas publikācijas vairākos kultūras izdevumos. Viņš regulāri piedalās dzejas lasījumos. Datorā izveidojis mapīti ar divdesmit dzejoļiem, kuri gaida izdošanu grāmatā. «Par tiem man nav kauns, bet vajag vēl daudzus.»

Kuram no latviešu dzejas klasiķiem Lauris jūtas vistuvākais? «Klasiķiem…» viņš aizdomājas. «No dzīvajiem klasiķiem Kārlim Vērdiņam. Man ir tuva Velga Krile, drusciņ arī Monta Kroma. Ā, un, protams, Klāvs Elsbergs — kā viņu uzreiz nepieminēju!»

Dzejoļi un pašportreti

«Pašpasludināto cilvēku laikmets: kas cits tevi pasludinās, ja ne tu pats,» saka 22 gadus vecā Evelīna Andžāne, atbildot uz jautājumu, ko viņai nozīmē būt jaunajai dzejniecei (dzīvo dzejā — šādi Evelīnu raksturoja pieredzējušie radošā lauka kolēģi). Rakstīšana viņai nav lielais mērķis, bet gan veids, kā ļauties dzīves procesam un justies labi. Patlaban Evelīna trešo gadu studē kultūras teoriju Kultūras akadēmijā. Ir sajūsmā par to, ko mācās. «Lai ko es strādātu pēc studijām, mākslinieciskā paralēle man būs vienmēr.»

Evelīnai bija 15—16 gadu, kad tapa pirmie dzejoļi. «Sāpes ir cēlonis, kāpēc sāc rakstīt. Tās iekšēji tirda, liek runāt vārdos — atbrīvoties no iekšējās vārīšanās.» Tolaik viņai bija kaudze ar «vidēja izmēra dzejoļiem», ko nevienam nerādīja.

Tagad Evelīna priecājas, ka no pārspīlētiem epitetiem, metaforām pamazām izdodas tikt vaļā. Šajā radošajā posmā Evelīna eksperimentē ar valodu, «lauž» to. «Man failā ir saglabāts viss, ko esmu rakstījusi. Interesanti tagad pārlasīt, kā bija sākumā, — brīžiem šķiet šausmīgi!»

Par tramplīnu iepeldēšanai dziļākos dzejas ūdeņos viņai izvērsās pieteikšanās uz dzejas meistardarbnīcu Ingas Gailes un Ronalda Brieža vadībā Rakstnieku savienībā. Tas notika pirms gada. «Bijām tik dažādi cilvēki, dažādas balsis dzejā. Ļoti interesanti, kad ieraugi ne tikai sevi, bet arī citus.» Tieši tur atvērās dzejas eksperimentu pasaule, drosme meklēt jaunas formas, uz ko mudināja pasniedzēji.

Evelīnas rakstīšanas veids ir šāds: līdztekus tekstam viņa veido vizualizācijas — pašportretus, lai «pati spētu izsekot tam, kā veidoju tekstu un ko vēlos pateikt». Šie deformētās formas zīmējumi, ko var aplūkot arī dzejnieces izveidotajā lapā feisbukā, ir kā psihoanalīze. Dzejoļa rakstīšanai līdztekus plūstošs stāsts. Vai viņa domājusi par izstādi, ko varētu apvienot ar dzejas performanci? «Varbūt urbānā vidē vai kādā vietējā bārā, kur cilvēki nāk un iet, bet ne speciāli mākslas galerijā,» atbilde ir nepretencioza.

Evelīna raksta bilingvāli. Ikdienas sarunās lieto gan latviešu, gan krievu valodu. «Varu pateikt frāzi latviski, bet jau  nākamo — krieviski.» Viņa brīvi pārvietojas no vienas valodas telpas otrā, jo uzaugusi jauktā ģimenē Iļģuciemā Rīgā. Evelīnas tēvs ir latvietis, bet māte — krieviete. Kā citi studenti dodas Erasmus studiju programmas apmaiņas braucienos, Evelīna kādu laiku gribētu padzīvot Pēterburgā — lai labāk iepazītu krievu mūsdienu dzejas pasauli. Patlaban latviski rakstītie dzejoļi ir vairākumā.

Dzīvojot gan latviešu, gan krievu kultūras telpā Latvijā, viņa sabiedrībā notiekošo vērtē šādi: «Man ir skumji, kā politika ietekmē savstarpējo naidošanos Latvijā. Nekad neesmu dalījusi cilvēkus pieņemamajos un nepieņemamajos. Varu pielikt pie žaketes gan oranžmelno lentīti, gan sarkanbaltsarkano.»

Domājot par pirmo grāmatu, Evelīna gribētu turpināt radošās apvienības Orbīta pieeju: izdot savus dzejoļus gan latviešu, gan krievu valodā. «Gribas uzrunāt abas auditorijas,» atzīst jaunā dzejniece.

Izaugt caur pretestību

Tā bija atbilde Ulža Bērziņa dzejolim Sauc no krājuma Piemineklis kazai, ko  Raimonds Ķirķis uzrakstīja 17 gadu vecumā. Joprojām ar gandarījumu to sauc par savu pirmo dzejoli no tiem, kurus varēja sākt citiem rādīt. Drīz pēc tam grupa Sigma izlaida dziesmu ar to pašu Bērziņa tekstu. «Tā bija dīvaina sakritība,» saka divdesmit gadus vecais dzejnieks, kurš patlaban mācās kultūras teoriju Kultūras akadēmijā.

Kam Raimonds raksta? «Tas noteikti vairs nav Uldis Bērziņš,» viņš pajoko. Jauno dzejnieku interesē latviešu valodas attīstība — kā laika gaitā tā mainījusies un kāpēc šodien runājam tā, kā runājam. «Viens punkts, pret ko visu laiku atduros: latviešu valoda konstruktīvi lielā mērā veidota no citām valodām. Tad ir jautājums, ko autors dzejā grib darīt: meklēt «tīro latviešu valodu», kā to darījis Knuts Skujenieks, vai meklēt universālas izpausmes. Piemēram, šobrīd studēju latīņu valodu un ik pa brīdim pieķeru sevi, ka esmu uzrakstījis teikumu vai frāzi, kas ļoti tuva latīņu valodas izteiksmei.»

Viens no Raimonda nākotnes mērķiem — strādāt literatūrzinātnē. Jau tagad viņš paralēli studijām piestrādā Raiņa un Aspazijas muzejā Baznīcas ielā. Uzskata, ka ir labi dzejas rakstīšanu apvienot ar «normālu darbu — dot kaut ko konkrētu sabiedrības kopējam labumam». «Turklāt tas ir labs veids, kā popularizēt savu dzeju, nokļūt pie auditorijas.»

Aizkustinoša un mazliet anekdotiska atkāpe: dzejoļus esot rakstījusi arī Raimonda vecvecmamma, vidzemniece, kas nākusi no tās pašas puses — Blomes, kur uzaudzis Ķikuļu Jēkabs. Pēc nostāstiem jaunais dzejnieks zina stāstīt, ka vecvecmammas panti bijuši «patētiski un diletantiski». Vecvectēvs kā kolhoza priekšsēdētājs sievu strostējis «par peršām, kas padomju cilvēkam nav vajadzīgas». Tā dzejoļi iznīcināti.

Pavaicāts, vai paša pieredze atšķiras no vecvecmammas — par rakstīto cildināts jau no mazām dienām, Raimonds atklāj gluži pretēju pieredzi. «Skolas domrakstiem jābūt ar 250 vārdiem, piecām rindkopām. Mans rakstības stils jau vidusskolā izveidojās sarežģīts. Piecdesmit vārdu, kas tika prasīti vienā rindkopā, man bija jau vienā teikumā. Skolotāja vienmēr teica, ka nevar tik garos teikumos samudžināti rakstīt.» Jaunais dzejnieks domā, ka sistēmas neelastīgums vienai daļai jauno un talantīgo dod spītu cīnīties. Citus salauž, un viņi literatūrai ir zaudēti. Raimonda paša gadījums gan nav bijis tik vienkāršs, jo «skolotāja tomēr saprata manas intereses, divreiz deva iespēju novadīt stundu — par Šarlu Bodlēru un Ojāru Vācieti».

Vai līdzās Ulža Bērziņa dzejai Raimonds var nosaukt vēl kādus iedvesmas avotus, kas rosinājuši rakstīt? Puisis min filozofa Jāņa Taurena grāmatu Konceptuālisms Latvijā: Domāšanas priekšnosacījumi. «Mācījos 11. klasē, kad grāmata iznāca, aizrautīgi lasīju. Tajā laikā ļoti interesējos par konceptuālismu.» Kad vēlāk Taurens vienu semestri lasījis lekcijas Kultūras akadēmijas maģistriem, bakalaura programmas pirmkursnieks bijis klāt kā likts. «Es tur ielīdu bez oficiāla pamatojuma. Ļoti patika, bet uz eksāmenu neaizgāju, jo aizmirsu par to.»

Raimonds ne tikai raksta dzeju, bet arī literatūrkritiku — portālā Satori var lasīt viņa lielisko rakstu Iespiests jābūt jābūt iespiests. Preiļu konceptuālisms par Eināra Pelša dzejas krājumu Condom. Arī atdzejo no angļu valodas — tulkojis modermisma dižgaru Ezras Paunda, Tomasa Stērnsa Eliota, kā arī bītņiku paaudzes leģendas Alana Ginsberga darbus.

Dzejas vakari bunkurā

«Es nebiju no tiem bērniem, kuri uzauga ar Ineses Zanderes dzejoļiem,» atzīst 20 gadus vecā Marija Luīze Meļķe. Viņa atsaucas uz 90. gadu nogalē dzimušās paaudzes bērnu iemīļoto grāmatu Iekšiņa un āriņa. «Tos dzejoļus es mīlu tagad, bet netiku ar tiem izauklēta, par spīti tam, ka mans tēvs arī raksta dzeju.»

Marija Luīze mācās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Vizuālās mākslas jomā viņa iemēģināja spēkus vispirms. «Vecāki pamanīja, ka viņiem ir jocīgs bērns. Uzreiz meklēja iespējas, kā mani attīstīt mākslā.» Kad luterticīgo cēsnieku Meļķu ģimenē piedzima Marijas Luīzes vecākā māsa, drīz pēc tam — vēl divi bērni, viņi bija tikko pārsnieguši 20 gadu slieksni. «Es ļoti novērtēju, ka vecākiem mēs bijām vissvarīgākie. Tikai pēc tam — karjera un viņu pašu intereses.»

Pusaudžu gados Marijai Luīzei izveidojās draugu loks — literatūrā un mākslā ieinteresēti vienaudži. Viņi kopā gāja uz dzejas slamiem. «Domāju, pati arī kaut ko rakstu. Kāpēc nenolasīt.» Drīz Tallinas ielā jaunā «dzejas banda» atradusi pieejamu garāžu. Iztīrījuši, pielikuši slēdzeni un regulāri pulcējušies, lai lasītu savu dzeju. «Saplēstās drēbēs, pie apzīmētām sienām, sveču gaismā,» Marija Luīze iezīmē atmosfēru vietā, ko neformāli nodēvējuši par Desmito bunkuru. «It kā anarhistiska vide, bet ar noteikumiem. Piemēram, ja kāds lasīja dzeju, bet cits tina cigareti, runāja, skatījās telefonā, čaukstināja čipsu paku, tad bija parādā dzejas lasītājam divas cigaretes.»

Tolaik viņai bija 15—16 gadu, un viņa jau mācījās rozentāļos. «Vēl pēc gada sadraudzējos ar Raimondu Ķirķi, Alek-sandru Baronu, Rihardu Raudoni, Gunti Kursišu. Raimondam jau bija publikācija Punctummagazine, Guntis bija ticis Latvju Tekstos. Visi bijām uz viļņa — ko lai dara ar to savu rakstīšanu? Varam kaut ko pamēģināt kopā!» Tā viņi izveidoja apvienību LMSĪXMRKRV. «Un rakstīšana sākās pa īstam.» Ar sacīto viņa domā regulāru darbu pie tekstiem, uzstāšanos apvienības vakaros — tas palīdzēja katram izkristalizēt savas intereses dzejā, iedvesmoja jauniem meklējumiem un attīstībai.

Artis Ostups, Sergejs Timofejevs, Klāvs Elsbergs — jaunā dzejniece sauc sirdij tuvākos latviešu autorus. «Visi jau. Mums Latvijā ar dzeju ir gājis fantastiski,» viņa izsaka atzinību veselam gadsimtam.

Nesen Marija Luīze izlasījusi Aleksandra Sokolova Muļķu skolu. No Padomju Savienības 70. gados emigrējušā literāta darbs vēsta par zēnu, kurš cieš no personības dubultošanās un nespēj samierināties ar īstenību. «Tagad atrodos postsokolova fāzē,» Marija Luīze atzīst. «Nezinu, ko man tālāk darīt — tas darbs ir tik ģeniāls! Ir sajūta, ka jānāk kādām lielām pārmaiņām.»

Atsevišķos failos datorā jaunajai dzejniecei ir darbi, kurus kādreiz varētu izdot grāmatā. Taču viņa uz to netiecas. Vairāki dzejoļi vienkārši pazuduši. «Esmu tikusi vaļā no paraduma glabāt lietas, kas ar mani kādreiz dzīvē ir notikušas.» Luīze Marija dzīvo šim brīdim, un atrod aizvien jaunas radošās izpausmes. Jaunākā nopietnā aizraušanās — analogā fotogrāfija. Marija Luīze par procesu stāsta: «Tu izžūžo filmiņu, 36 kadrus, tik svarīgus: kā mamma mazgā kaķi izlietnē, kā brālis uzliek ādas masku uz sejas, kā tēvs ar šujmašīnu kaut ko šuj. Un tad izrādās, ka filmiņa sabojājusies. Uzņemtie kadri vairs neeksistē, un nav pilnīgi nekā, ko es tā labā varētu darīt.»

Ar laiku viņa sapratusi, ka tas nav svarīgi — atstāt aiz sevis kādu apliecinājumu par savu dzīvi. «Tas nedefinē to, kas es esmu.»

Svētku labdaris

Uzņēmums Squalio ikdienā pielāgo IT programmu risinājumus lielām un vidēja izmēra kompānijām visā pasaulē. Tomēr, Kultūras ministrijas uzrunāts, izlēma par brīvu nākt talkā Dziesmusvētku dalībnieku reģistrācijas sistēmas ieviešanai. Ar to arī ieies vēsturē

Kad 14. februārī noslēdzās Dziesmu un deju svētku dalībnieku reģistrācija internetā, pasākuma izpilddirekcija paziņoja, ka šo detalizēto procedūru veikuši 43 252 cilvēki. Organizatoriem tā uzskatāmi iezīmējusi jautājumus, kuriem līdz svētkiem jāpievērš uzmanība: dalībnieku iespēja savienot uzstāšanos vairākos paralēlos pasākumos, mēģinājumu grafiku sabalansētība, vēlme ņemt līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem mazus bērnus, infrastruktūras ietilpība.

Dalībnieku elektroniskā reģistrācija notika pirmo reizi Dziesmusvētku vēsturē. Atšķirībā no peripetijām biļešu iegādē Biļešu paradīzes elektroniskajā sistēmā šeit viss ritēja kā pa diedziņu, tālab sistēmas izveidotāja vārds daudziem paslīdēja garām nemanīts. Latvijas informācijas tehnoloģiju uzņēmums Squalio šo darbu paveica bez maksas, kļūstot par svētku ziedotāju.

Ieskrējiens ekspansijai

«Neesam bijuši pārāk veikli no mārketinga viedokļa. Par Biļešu paradīzi uzzināja visi, bet par mums — mazāk,» Squalio (arī Squalio Group) vadītājs Sandis Kolomenskis pajoko par situāciju. Viņa uzņēmumam ir jau 21 gada pieredze informācijas tehnoloģiju jomā un filiāles Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Gruzijā, Kazahstānā, Ukrainā, Bulgārijā, Austrijā. «Pakalpojumus un produktus pārdodam vēl plašāk. Ambiciozais mērķis: lai mums būtu klienti no 100 dažādām pasaules valstīm. Šobrīd ārpus Latvijas strādājam trijās laika joslās. Vēl nav 100 valstu, bet tuvu tam.»

Pirms gada Squalio piesaistīja astoņus miljonus eiro bankas Citadele finansējuma ar ALTUM garantiju trīs miljonu eiro apmērā globālai ekspansijai, lai izvērstu darbību Eiropā un Vidējos Austrumos, attīstītu jaunus pakalpojumus un produktu līnijas.

Sandis Kolomenskis, kompānijas līdzīpašnieks, tai pievienojās pirms četriem gadiem. Lai arī ieguvis izglītību finanšu vadībā un socioloģijā, viņš karjeru jau no 90. gadiem veidojis, kā pats saka, starpdisciplināri, saistīti ar strauji augošo IT nozari. Vispirms — banku sektorā, izveidojot internetbankas, sākumā vēl ar modema iezvanīšanās sistēmu. Erudīto censoni pamanīja ārvalstu kompānijas — IBM un Microsoft. Pēdējā viņš nostrādāja vairāk nekā 13 gadus, vadīja pārstāvniecību Latvijā, guva pieredzi arī ārvalstīs. Tuvojoties 40 gadu slieksnim, no korporatīvās pasaules izrāvās uz jaunuzņēmumu vidi Atlantijas okeāna otrā krastā, konsultēja tos Bostonā, Čikāgā un Ņujorkā. «Tajā mirklī tur bija diezgan liela Latvijas komūna — tie, kas mācījušies IT Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, arī Hārvardā,» viņš piemin. «Tomēr man pašam diezgan ātri atnāca sapratne — ja tu neesi Amerikā audzis un mācījies, tad tur iekļauties ir diezgan sarežģīts uzdevums. Tev jābūt veiksmīgam un ātram pirmā kontakta dibinātājam. Ne pēc izglītības sistēmas, ne pēc ziemeļnieka uzbūves neesmu tā veidots.» Viņš apsvēris pārprofilēšanās iespējas un izglītības papildināšanu pavisam citā jomā, piemēram, farmācijā, tomēr pēc pārdomu brīža secinājis: «IT ir visur. Zināšanas, ko esmu uzkrājis gandrīz 20 gados, jāmēģina attīstīt tālāk.» Izlēmis savus spēkus investēt Latvijas uzņēmumā «ar unikālām zināšanām un strauju attīstību, mēģinot to virzīt tālāk».

Tajā brīdī Squalio vēl sauca DPADatorprogrammu apgāds. «Lai nemulsinātu Deutsche Presse-Agentur un citus uzņēmumus, kuri pazīstami ar šiem trim burtiem, un varētu vieglāk darboties vāciski runājošajā vidē, kopā izdomājām Squaliosoftware, quality un opportunity (programmatūra, kvalitāte un iespēja).»

Uzņēmums, kura galvenais birojs ir Rīgā, Valdemāra centrā, atrod, apkopo un klientiem piedāvā dažādus programmatūras risinājumus. Veic arī programmatūras auditu, palīdzot izvēlēties piemērotākās tehnoloģijas, kas klientiem (lieliem un vidēja lieluma uzņēmumiem) ļaus sasniegt plānotos mērķus. Paaugstināt produktivitāti, samazināt izmaksas, paātrināt darbību, iegūt jaunus klientus.

«Tad mēs šos produktus arī pārdodam un rūpējamies, lai tie tiek pareizi izmantoti, mācām kompānijas darbiniekus. Paši to saucam par septiņu soļu ciklu. Atverot filiāli, nosūtām kādu no Latvijas darbiniekiem, lai nodod tālāk uzņēmuma kultūru un tradīcijas, pēc tam tomēr meklējam vietējo darbinieku, kas var pārņemt visu.»

Starptautiskajos tirgos programmatūras pārdošanas nišā konkurence ir ļotu sīva, neslēpj Sandis Kolomenskis. «Noteikti neesam tie, kas izcelsies ar zemāko cenu, mūsu galvenais uzstādījums ir servisa kvalitāte.» Būtisks Squalio iedvesmas avots esot… Volta Disneja kompānija. «Tās atrakciju parki skaitās viens no servisa ekselences etaloniem,» argumentē boss. «Mūsu darbinieki, kas iekšējā novērtējumā iegūst vislabākos rezultātus, dodas mācībās uz Disneja institūtu Orlando. Mums jābūt ar kaut ko unikāliem. Arī Disnejam bija domu gājiens, kā atšķirties no citiem parkiem. Disneja kompānija turklāt ir starpdisciplinārs uzņēmums, ar daudziem IT risinajumiem, piemēram, ļoti jaudīgu aplikāciju. Mūsdienās viss, kas ir konkurētspējīgs, ir starpdisciplinārs.»

Vai ārzemēs Squalio sevi identificē kā Latvijas uzņēmumu? «Jā, visu laiku to darām,» vadītājs atbild strikti. «Rietumu tirgos tas mums varbūt pat rada problēmas un papildu izmaksas, bet arī ļoti izaicina un uzmundrina. Mums ir jāpārkāpj daudz lielākam kalnam pāri, jo nav valsts zīmola, ka mēs būtu ekselenti vienā vai otrā jomā, nav mārketings veidots kā kādai kaimiņvalstij. Tomēr redzam, ka mēs kā biznesa uzņēmums varam pierādīt savu ekselenci. Savu galveno mītni sen varējām pārcelt uz Vāciju vai citu valsti, tādi piedāvājumi ir bijuši. Bet tas ir katra uzņēmēja lēmums: vai nu viņš mēģina defektu pārvērst par efektu, vai kaunēties no tā kā no tetovējuma un valkāt kreklus tikai ar garām rokām.»

No Čikāgas līdz Melburnai

Reģistrācijas sistēma Dziesmusvētku dalībniekiem Squalio, izrādās, bijis lielāks izaicinājums, nekā varētu iedomāties. Kompānija ikdienā nodarbojas ar konsultācijām programmatūras jautājumos, nevis ar šādu vietņu radīšanu. Agrāk to darījuši, bet pirms diviem gadiem citas IT nozares no mātesuzņēmuma Squalio Group nodalītas meitasuzņēmumos.

Kultūras ministrija, kuras paspārnē atrodas Dziesmusvētku organizators, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, apjautājusies par palīdzību dalībnieku elektroniskajā reģistrācijā, jo Squalio bija izveidojis atvērto privāto iniciatīvu Culture Tech100 labākie risinājumi Latvijas kultūrai.

Budžeta šai reģistrācijas ieviešanai īsti nebija, tomēr Squalio teica «jā». «Likās — ei, mums arī pašiem jārada kāds risinājums. Esot jau zinošiem šajā industrijā, jāparāda piemērs jaunuzņēmējiem. Par laimi, mūsu kompānijā joprojām ir cilvēki, kas reģistrācijas sistēmas bija radījuši iepriekš. Ir arī dziedātāji un dejotāji, arī no viņiem veidojām fokusgrupu šim projektam,» ar vieglumu stāsta Sandis Kolomenskis.

«Laika bija ļoti maz, divi trīs mēneši. Tika piemeklēti programmētāji, sistēmanalītiķi, dizaineri. Maksājām algas ne tikai saviem darbiniekiem, bet arī darbiniekiem «ārpusē». Nosaukt bilanci būtu nepareizi dažādu apsvērumu dēļ. Negribam ar to izcelties — ir jāuzsver nevis ieguldījums, bet guvums: gandarījums, labās emocijas.»

Radītais produkts divās ziemas nedēļās, sākot no 1. februāra, tika galā ar vairāk nekā 40 000 svētku dalībnieku «uzbrukumu». Ieejot sistēmā, viņi arī varēja ieraudzīt, vai ir izturējuši skates. «Vienlaikus mēģināja reģistrēties daudzi tūkstoši cilvēku, taču nebija nekādu sūdzību par aizturēm vai sistēmas lēnumu,» lepni runā izveidotājs. «Arī latviešu kopiena ārpus Latvijas, no Čikāgas līdz Melburnai noteikti juta šo varēšanu. Mēs viņiem devām ziņu, ka Latvijā prot radīt labus produktus.» Esat iegājuši Dziesmusvētku vēsturē? «Jā, esam bijuši tie, kas izdara kaut ko pirmie — citādi, nekā bijis līdz šim.»

Ar to vēl viss neesot beidzies. Jūnija vidū uzņēmums plāno palaist lietojumprogrammu, kas ļaus svētku dalībniekiem un, iespējams, arī apmeklētājiem savos telefonos iegūt vairāk informācijas par pasākuma norisēm. «Ir daudz aizraujošu domu, bet skatāmies, vai paspēsim tās realizēt. Solīt un neizdarīt — tas nav mūsu dabā,» sarunu noslēdz Sandis Kolomenskis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tev par kaut ko ir jākļūst»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Bailes kļūdīties ir lielākā kļūda»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Katru dienu apgūt ko jaunu un lepoties ar to!»

Ir iesaka

31. maijs. IZRĀDE. MEŽAINIS NACIONĀLĀ TEĀTRA JAUNAJĀ ZĀLĒ. Izrādes pamatā dokumentāls stāsts par Jāni Pīnumu, kurš pēc kara vairāk nekā 50 gadus nodzīvoja mežā. Izrādes autors Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis. Lomās Arturs Krūzkops, Kaspars Aniņš, Madara Botmane, Uldis Dumpis un citi. Biļetes cena 18. €. Bilesuparadize.lv

2. jūnijs. KONCERTS. BRĪVDABAS KONCERTS TIGUĻKALNĀ TALSOS. Šogad Tiguļkalna ozolu ielokā komponists Raimonds Tiguls muzicēs kopā ar gregorisko dziedājumu vokālo grupu Schola Cantorum Riga Guntara Prāņa vadībā un kamerorķestri Sinfonietta Rīga ar diriģentu Normundu Šnē. Skanēs Tigula un Vaska mūzika. Koncerta sākums plkst. 20. Ieeja bez maksas.

2.-6. jūnijs. FESTIVĀLS. LAIKS DEJOT DAŽĀDĀS RĪGAS VIETĀS. Intensīvā programmā būs iespēja iepazīt Latvijas laikmetīgās dejas daudzveidību. Skatē tiks rādītas desmit no 2014. līdz 2018. gadam tapušas izrādes, trīs darbi, kas vēl ir izstrādes procesā, kā arī Kultūras akadēmijas jauno horeogrāfu izrādes. Biļetes cena 5—10 €. Bilesuparadize.lv

No 6. jūnija. IZSTĀDE. GOBELĒNU KRĀSAS. MŪSDIENU GOBELĒNI NO MOBILIER NATIONAL KOLEKCIJAS DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Ieskats Francijas Nacionālā mēbeļu fonda tekstiliju kolekcijā, no kuras izvēlēti piecpadsmit gobelēni. Izstāde iecerēta kā krāsu dialogs, ko risinājuši izcili meistari no Anrī Matisa līdz ORLAN. Izstādīti arī divi Egila Rozenberga darbi, kas tapuši Francijā. Lnmm.lv

Kinojaunumi

Blēži. Vasara ir izklaides kino laiks, tas jaušams arī Latvijas kinopiedāvājumā. Lūk, uz ekrāniem nonāk Andreja Ēķa režisētā komēdija Blēži. Ēķa iepriekšējais darbs Svingeri, spītējot trūcīgajai kvalitātei, paradoksālā kārtā izpelnījās gan labus kases rezultātus, gan vairākus pārfilmējumus, piemēram, Ukrainā un Igaunijā. Gaidot šo kinodarbu, labticīgi jācer, ka tā autori tomēr nebūs izvēlējušies iet vieglāko ceļu, veidojot filmu kā triviālu gegu kopumu, bet gan uzlabojuši kopējo stāstniecības līmeni. Neesmu redzējusi. Kino no 1. jūnija.

Dziesmuvara. Pēc Askolda Saulīša un Daiņa Īvāna scenārija veidotā filma ir vēsturisks atskats uz Dziesmusvētkiem, izmantojot dažādus materiālus — «vēsturiskas fotogrāfijas, dažādas laikmeta liecības, oficiālās un ģimeņu hronikas». Turklāt ietverti skatījumi no dažādām perspektīvām: latviešu karavīra, kara lidotāja, ērģelnieka un korista. Liecības papildina vērojumi par Dziesmusvētku pakļaušanu ideoloģiskiem strāvojumiem, kā arī pilsoniska pretošanās šai tendencei. Neesmu redzējusi. Pirmizrāde Splendid Palace 1. jūnijā. Bezmaksas seansi kinoteātrī Splendid Palace 2. un 3. jūnijā.