Melbārde: Ieguldījumi kultūrā atmaksājas 3

Kultūras ministre Dace Melbārde. Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency
Pauls Raudseps
Print Friendly, PDF & Email

Kultūras ministrijas darbu daudzi zemapziņā ievieto diezgan šaurā aplokā, kurā pārsvarā rosās kori un tautas deju ansambļi. Tomēr pēdējā laikā ministrijas uzdevumi saistīti ar ļoti plašiem un dažādiem jautājumiem, kas nonākuši sabiedrības uzmanības centrā, — no ABLV bankas kraha līdz Krievijas propagandas apkarošanai, nemaz nerunājot par visuresošo simtgadi un būvniecības bumu. Jautājumu sakrājies daudz, tāpēc šķita svarīgi uzklausīt kultūras ministres Daces Melbārdes (Nacionālā apvienība) atbildes.

Šis gads notiek Latvijas simtgades zīmē. Kas jums ir bijuši līdz šim spilgtākie simtgades svinību iespaidi, kādus nākotnes pasākumus sevišķi gaidāt?

Man kā kultūras nozares vadītājai ir liels prieks par veiksmīgajiem kultūras projektiem. Es lepojos ar Latvijas gredzenu koncertciklu, kas veltīts Latvijas reģionu kultūras daudzveidībai. Tas ir izcils projekts. Katrs koncerts ir unikāls, citādāks, tāpat kā mūsu reģioni. Ļoti veiksmīgi Māris Sirmais īstenoja Latviešu komponisti Latvijas simtgadei. Mēs esam radījuši simts muzikālus jaunrades darbus, kas ir veltīti mūsu kora mūzikai, kas ir mūsu spēcīgākā mūzikas iezīme.

Manuprāt, ļoti veiksmīgi virzās uz priekšu publiskās vēstures sadaļa, par to es kā vēsturniece lepojos. Tā bija mana īpaša iniciatīva, ka Latvijas vēstures jautājumiem ir jāpievērš uzmanība, pie tam tādā veidā un tādām metodēm, lai sasniegtu pēc iespējas plašu cilvēku loku Latvijā. Mēs redzam, ka zināšanas par Latvijas valstiskuma dibināšanos un attīstību ir ļoti virspusējas. Cilvēki var kaut ko pateikt par 18. novembri. [Par to], kas notika pirms 18.novembra, zināšanas ir ļoti vispārīgas. Lielākoties cilvēki neko nevar atbildēt. Kad iet dziļumā par 18. novembri – kas tad bija tie cilvēki, kas tur pulcējās tajā laikā 2. pilsētas teātrī un dibināja Latvijas valsti? Ko mēs par viņiem zinām? – cilvēki nemaz tik labi nevar atbildēt uz jautājumu, kas tad ir tie mūsu tēvi dibinātāji? Mums bija ļoti svarīgi šos vēstures jautājumus pacelt augšā, lai radītu izpratni sabiedrībā par to, ka brīva, neatkarīga Latvija tik vienkārši nemaz tā no zila gaisa neuzradās. Šie procesi ir bijuši pietiekami sarežģīti. [Vajag] iezīmēt arī brīvības cīņu lomu un to, ka pašas tautas iesaiste šajos procesos ir bijusi ļoti svarīga. Mēs arī aktualizējam, velkam paralēles starp Latvijas valstiskuma veidošanos 20. gadsimta sākumā un tiem procesiem, kas notika Trešās atmodas laikā. Atgādinām arī šo procesu nozīmīgumu, jo bez 4. maija nebūtu mums šobrīd Latvijas valsts simtgades. Mums ir izaugusi jauna paaudze, kura nav to piedzīvojusi, tāpēc ir diezgan skaidrs, ka ir jāaktualizē arī šie notikumi. Mums ir programma pieciem gadiem no 2017. līdz 2021. gadam, kas aktualizē gan notikumus, kas simts gadus atpakaļ risinājušies uz Latvijas zemes, gan arī tos notikumus, kas risinājušies 30 gadus atpakaļ. [Tajā laikā] mums iekrīt Latvijas Tautas frontes dibināšanas trīsdesmitgade, barikāžu trīsdesmitgade, Baltijas ceļa trīsdesmitgade. Šie svētki un vēsturisku notikumu piemiņas brīži ir lieliska iespēja [veidot] publiskās vēstures pasākumus.

Kurus notikumus sevišķi gaidāt?

Nākamajos gados brīvības cīņu notikumi ir ļoti svarīgi, pasākumi ir saistīti ar Latvijas armijas dibināšanu, ar brīvības cīņu izšķirošām cīņām – Cēsu kaujām, cīņām ar Bermontu, cīņas pie Daugavas. Tad ļoti svarīgi 2019. gadā ir veltīt uzmanību mūsu nacionālo institūciju dzimšanai. Simts gadus svinēs mūsu galvenās nacionālās kultūras un izglītības institūcijas – Latvijas Universitāte, Nacionālais teātris, Nacionālā bibliotēka, mūsu Nacionālā mūzikas akadēmija un Latvijas mākslas akadēmija. Faktiski tās ir institūcijas, kas veido pamatu Latvijai kā nacionālajai valstij. Tam mēs arī pievērsīsim uzmanību. Mums ir arī plāni to aktualizēt starptautiski, jo šie svētki, nacionālo institūciju dzimšana ir arī UNESCO svinamo dienu kalendārā.

Ja mēs atgriežamies pie šā gada, tad galvenie notikumi, kas mums stāv priekšā, ir viena no Latvijas valsts simtgades kulminācijām, proti, Dziesmu un deju svētki. Tad viens no ļoti nozīmīgajiem simtgades pasākumiem – Latvijas skolas soma, kuras atvēršana ir plānota rudenī, septembrī. Protams, ka 18. novembris. Praktiski visa nedēļa 2018. gada novembrī, kad mēs plānojam pasākumus, domājot par atšķirīgām mērķauditorijām, domājot par reģioniem un arī par mūsu kopienām, kas dzīvo ārpus Latvijas.

Jūs pieminējāt Skolas somu, kas būs resursietilpīgākais no visiem simtgades pasākumiem.

Ir jau šobrīd.

13 miljoni visā simtgades atzīmēšanas periodā.

30% no visa Latvijas valsts simtgades budžeta, kas ir papildus uz trīs gadiem piešķirts.

Gada sākumā žurnālā Ir bija raksts par šo projektu. Pēc tā varēja spriest, ka no pilotprojektiem nav īsti skaidrs, vai projekts sasniegs mērķi, vai tas tiešām visiem skolēniem dos iespēju nozīmīgi paplašināt savu kultūras pieredzi. Kas tiek darīts, lai nodrošinātu, ka Skolas soma tiešām visiem nes labumu?

Lai strādātu pie Skolas somas ieviešanas, mēs šobrīd darbojamies divos virzienos. Pirmais virziens ir pieejamības nodrošināšana. Tie ir loģistikas mehānismi – kādā veidā panākt to, ka katrs bērns, jaunietis gada laikā kaut ko iegūst no Latvijas skolas somas projekta. Tas nozīmē šobrīd lielu darbu ar novadu koordinatoriem un ar pedagogiem, kā nodrošināt pieejamību. Bet kas ir pats svarīgākais, ko mēs esam ļoti laicīgi sākuši darīt, ir kādā veidā radīt kultūrizglītojošu pakalpojumu, ar dabas resursiem vai ar zinātni un inovāciju saistītu pakalpojumu, kas saskaņojas ar divām būtiskām lietām – ar attiecīgās mērķgrupas vecumu un ar skolas programmu. Mūsu mērķis nav vienkārši nodrošināt izklaidējošas ekskursijas. Mūsu mērķis ir panākt, ka Skolas soma sasaucas arī ar skolas programmu. Līdz ar to pakalpojumu radīšana ir pati sarežģītākā lietā.

Šobrīd mēs divus gadus pēc kārtas strādājam ar Kultūrkapitāla fondu, sludinām konkursus un motivējam kultūras, izglītības, dabas, zinātnes un inovāciju resursu turētājus nākt ar piedāvājumu. Jāsaka, ka tas notiek salīdzinoši lēni. Lai šādu piedāvājumu sagatavotu, ir svarīgi, ka darba grupa nāk ar piedāvājumu, kurā saplūst kopā kultūras vai zinātnes ar izglītības komponenti. Jāpanāk, ka sadarbojas gan pedagogi, gan resursu turētāji. Man ir prieks, ka šie projekti rodas aizvien vairāk. Kad mēs pirmo reizi šos projektu konkursus sludinājām, tad nebija ļoti liela izvēle. Tai pašā laikā KKF ir tikai viens no ceļiem, kā šo piedāvājumu radīt. Aktīvs darbs tiek veikts arī KM ietvaros ar institūcijām. Mēs faktiski esam panākuši, ka pēdējo gadu laikā muzeji ir spējīgi iziet ārpus tradicionālajiem piedāvāšanas rāmjiem, kas ir ekskursija vai lekcija. Mums ir vesela tabula ar Latvijas muzejiem, kas piedāvā izglītojošas programmas, tā saucamās muzeja pedagoģijas programmas, kas ir aktīvas metodes, kā iesaistīt bērnus un strādāt ar vienu vai otru muzeja tēmu. Piemēram, tepat Nacionālais mākslas muzejā ir brīnišķīgs projekts – Ģimenes soma -, kas vērsts uz to, ka atnāk ģimenes ar dažāda vecuma bērniem. Ļoti daudziem muzejiem ir šīs pedagoģiskās programmas.

Ir prieks, ka arī koncertorganizācijas un teātri domā par speciāliem piedāvājumiem. Piemēram, Nacionālais teātris uz 18.novembri veidos speciālu interaktīvu izrādi, kas ir vērsta uz vēsturiskas ainas un pieredzes uzbūvi caur līdzpārdzīvojumu – kas tad notika 1918. gada 18. novembrī? Šobrīd jaunie režisori Valtera Sīļa vadībā pie tā strādā. Ir ļoti labi, ka mēs redzam šādus precedentus, jo katrs šis precedents ierosina citas institūcijas sekot līdzi. Kad mēs parādīsim, ka Latvijas skolas soma ir reāla sistēma, ka tā tiešām darbojās un strādā, tad arī kultūras un dabas resursu institūcijas būs vairāk motivētas, jo viņi jau ir ieinteresēti šo apmeklētāju piesaistīt. Caur Latvijas Skolas somas piedāvājumu mēs ne tikai iegūstam finansējumu pieejamībai, bet mēs panākam, ka aizvien vairāk institūcijas ir gatavas šo piedāvājumu veidot. Tas ir tāds papildus pamudinājums, jo, būsim godīgi, lai strādātu ar bērniem un īpaši vēl iedziļināties skolas lietās, vajag kādu īpašu pamudinājumu, lai to darītu. Ir tie, kas to gadiem ilgi dara, bet domāju, ka šis ir šobrīd vajadzīgs stimuls. Datu bāze mums šobrīd ir krietni lielāka, nekā tā bija iepriekš.

Vēl ir svarīgi, ka mēs varam arī [piedāvājumus] mobili aizvest uz reģioniem. Mēs plānojam visdažādākās pieejas. Tāpēc arī bija pilotprojekti, ka attiecīgais piedāvājums aizbrauc uz skolu vai pat uz pašvaldību, ja tā ir mazāka pašvaldība, kur apvienojās vairākas skolas vai vairākas klases, vai arī ir mācību ekskursijas, kur brauc uz vienu vai otru vietu. Ir svarīgi, lai viss nenotiktu tikai Rīgā, ka Rīgas bērni brauc un iepazīst Latviju, un bērns, kas dzīvo ārpus Rīgas, brauc uz Rīgu. Mēs gribam, lai arī pats atklāšanas pasākums ir svētki bērniem Latvijā, kā tāda atvērto durvju diena. Kultūras institūcijām, arī institūcijām, kas nodarbojās ar dabas aizsardzību, mēs līdzīgi kā muzeju naktī aicinām atvērt durvis. Mēs plānojam arī īpašu bērnu dienu, kur bērni un skolotāji tiek iepazīstināti ar šo piedāvājumu. Lūk, tas ir tas, uz ko mēs nopietni gatavojamies.

Protams, ka jebkurā jaunā lietā ir kaut kāda pilotprojektu fāze. Jārēķinās, ka pirmajā pusgadā, ko uzsākam rudenī, jāskatās, kā tas strādā, kādas aktivitātes izvēlās, lai nav tā, ka izvēlas tikai kaut ko ļoti vienkāršu. Tad mēs vērtēsim, vai ir nepieciešams [veidot] arī kaut kādu limitētu sarakstu, no kura ir jāizvēlas, vai mēs varam droši uzticēties skolām, ka tās neiet tikai vieglāko ceļu un ka daudzveidība ir pietiekoši liela.

Programmas uzstādījums ir tāds, ka laikā, kad bērns mācās skolā, caur šo Latvijas skolas somu viņš iegūst plašu un daudzveidīgu priekšstatu par to, kādi ir Latvijā kultūras resursi, kas veido nacionālās kultūras pamatu, kādi ir dabas resursi, kas ir mūsu vērtības, ar kurām mēs lepojamies, ko mēs varam uzzināt par mūsu zinātnes, inovācijas sasniegumiem. Tur ir vairāki tādi virzieni. Protams, par Latvijas valstiskumu, tas arī ir īpašs virziens. Tas viss mums būs jāmonitorē un pēc pirmā pusgada jāizdara secinājumi – vai mehānismā ir jāienes kaut kas regulējošs, vai arī strādā brīvs piedāvājums un brīva izvēle un pietiek ar semināriem un īpašu ievirzi, lai panāktu to, ka izmanto daudzveidīgu piedāvājumu.

Simtgades piedāvājums ir tik plašs un simtgade šķiet tik visuresoša, ka jau no dažiem cilvēkiem sāk dzirdēt – vai tad nav par daudz? Vai mēs neesam to paņēmuši pārāk pompozi? Apgalvo, ka kaimiņi drusciņ piezemētāk un vienkāršāk svin. Kā jūs atbildētu cilvēkiem, kas tā saka?

Mēs regulāri tiekamies arī ar mūsu kaimiņiem. Es domāju, ka mūsu programma ir līdzvērtīga ar Igaunijas vērienu, arī finansiālā ziņā. Neskatoties uz to, ka ir dažādas spekulācijas ar budžetu, papildus no valsts budžeta piešķirtais finansējums ir apmēram tāds pats kā Igaunijā. Ar somiem mēs gluži sevi nevaram salīdzināt, jo Somija savu valstiskumu svinēja vienu gadu. Pamats tam ir ļoti vienkāršs – Somijai nekad nav bijis valstiskuma pārtraukums. Daudzas pamatvērtības, kuras mēs šodien iestrādājām – publiskās vēstures jautājumi, zināšanas par vēsturi -, es pieļauju, ka Somijā tie nav tik aktuāli, kā pie mums. Tāpatās Somijā diez vai ir tādi izaicinājumi, kā pie mums, ka savas Latvijas valsts atjaunošanu dienu 2015. gadā svinēja tikai 2% iedzīvotāju. Pieļauju, ka šīs valstiskuma svinēšanas tradīcijas ir nostiprinājušās, un tāpēc tam nav jāvelta tik daudz laika.

Mēs nevaram, piemēram, neiekļaut Latvijas valsts valstiskuma svinību programmā Brīvības cīņas, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs vēstures notikums, tam ir jāvelta arī noteikts laiks. Mēs, protams, akcentu liekam 2018. gadā. Ja mēs runājam – ir par daudz vai nav par daudz? Jāsaka, ka savā ziņā šīs runas ir kompliments programmai. Kad mēs 2014. un 2015. gadā sākām pie tā strādāt, mēs pavadījām pirmos divus gadus, gan Latvijā organizējot dažādas mērķu grupu diskusijas un aptaujas, gan arī ārpus Latvijas tiekoties ar mūsu tautiešiem ārvalstīs. Pamatvēlme bija atrast tādu programmu, kas ienāk katrā mājā un uzrunā un iesaista katru Latvijas iedzīvotāju. Mēs redzam, ka cilvēki grib piedalīties. Šobrīd mums aptauja rāda, ka vairāk nekā 80% cilvēku piedalīsies Latvijas valsts simtgades svinībās un atrod tur kaut ko sev interesantu. Mazāks procents ir tādu, kas paši kaut ko aktīvi grib ģenerēt un piedāvāt. Tomēr pētnieki saka, ka 14% cilvēku, kas saka, ka viņi paši nāks ar savu iniciatīvu, esot pie kopējiem līdzdalības rādītājiem Latvijā labs rādītājs. Cilvēki grib piedalīties un ir atraduši kaut ko vērtīgu, kur piedalīties – tas ir tas, ko mēs gribējām panākt.

Tāpat mēs gribējām panākt, ka daudzi cilvēki nāk ar savām iniciatīvām. Šobrīd mums viena gada laikā iniciatīvu skaits ir dubultojies. Mēs šobrīd varam runāt par 2000 dažādām pašiniciatīvām. Tas bija viens no mērķiem, kuru mēs definējām – mēs gribējām programmu, kas stiprina valstsgribu, piederības sajūtu savai valstij, veicina pašorganizējošus procesus un sadarbību. Ja mums ir daudz iniciatīvu un cilvēki paši kaut ko grib darīt un mums kalendārā aizvien nāk un nāk klāt jaunas iniciatīvas, tas nozīmē, kas mēs esam sasnieguši savu mērķi. Protams, tagad var būt diskusija – kurā brīdī kaut kas ir par daudz? Nezinu. Man liekas, ka svinēt savu valstiskumu un nākt ar savu piedāvājumu, ka es arī kaut ko darīšu – diez vai var būt par daudz šo iniciatīvu mūsu valstī. Līdz ar to es ceru, ka tas ir samērīgi. Ja mēs runājam par daudz vai ne par daudz, tad jāuzsver arī, ka cilvēki Latvijā tomēr ir ļoti dažādi. Vecuma grupu ziņā, interešu grupu ziņā. Vienam patīk profesionālā māksla, citam patīk tautas māksla, trešajam patīk sports, citam vairāk patīk iet ekskursijās pa Latviju. Mēs gribam sasniegt dažādus cilvēkus, mums ir jābūt savā piedāvājumā diezgan daudzveidīgiem. Mums jau ir arī ļoti konkrēti piemēri, kur mēs redzam, cik atšķirīgi cilvēki domā. Kaut vai Latvijas gredzena koncerti. Ir viena daļa, kas saka – brīnišķīgs projekts, izcils – citi saka, ai, nē, nē, pārāk piezemēts un vienkāršots. Vienam patika Gaismas raksti, otram atkal radikāli nepatika Gaismas raksti. Tā ka mēs redzam, ka ir daudzveidība. Varbūt tas, ka ir šie atšķirīgie viedokļi, nozīmē, ka mums ir izdevies piedāvāt pasākumus ļoti atšķirīgām gaumēm.

Pirms paša 18. novembra svarīgākais notikums būs Dziesmusvētki. Daugavas stadions un Lielā estrādē būs gatavi?

Jā. Šobrīd abas galvenās norises vietas tiek renovētas, rekonstrukcija notiek atbilstoši termiņu plānam. Svētku rīkotāji katru nedēļu brauc monitorēt norišu vietas. Dziesmu un deju svētku padomē mēs vidēji reizi mēnesī nodrošinām šo monitoringu. Šobrīd ir tā, ka ir jau noteikti datumi, un nekādā veidā netiek plānota atcelšana. 28. maijā tiek svinīgi atvērts Daugavas stadions pēc pirmās kārtas renovācijas, 18. jūnijā ir plānota Mežaparka estrādes atvēršanas pēc renovācijas, pēc pirmās kārtas. Pirmajā kārtā galvenie akcenti likti tieši uz svētku pieejamību skatītājiem. Otrā kārta ir jau uz tādu plašāku pārbūvi orientēta. Otrās kārtas sakarā mani personīgi uztrauc strauji pieaugošās būvniecības izmaksas. To mēs redzam visiem Kultūras ministrijas objektiem, cik strauji pieaug šīs izmaksas. Ir zināmas bažas, ka nākotnē tas viss attīstīsies. Esmu priecīga, ka pirmo kārtu, kas ir pats galvenais – plašāku vietu skatītājiem, mēs esam paspējuši izdarīt vēl pirms tas lielais būvniecības bums ir sācies.

Diemžēl jau trešos Dziesmusvētkus pēc kārtas bija problēmas ar biļešu tirdzniecību. Zināms haoss ar elektronisko pārdošanu, rindas. Kā varēja notikt, ka jau trešos svētkus pēc kārtas pēc būtības piedzīvojam tās pašas problēmas?

Iepirkuma sistēma mums piedāvā tikai vienu veidu, kā mēs varam nokļūt pie pakalpojuma sniedzēja biļešu pārdošanā. Tas nozīmē, ka mēs varam strādāt ar tiem, kas piesakās. Pēc 2013. gada es lūdzu svētku rīkotājiem nākt ar citiem alternatīviem priekšlikumiem, ko varētu darīt. Es jau to esmu agrāk teikusi – man pašai personīgi šķita, ka izlozes elements ir kaut kas tāds, uz ko varētu iet, kaut gan tas saņēma ļoti plašu kritiku. Nav sabiedrībā kāds vienots viedoklis par to, kas ir vislabākā sistēma. Es ļoti uzmanīgi monitorēju viedokļus tagad, kad izskanēja visdažādākās versijas, ko tur varētu darīt, arī no speciālistu un sabiedrības puses. Viena daļa cilvēku ir ļoti kritiski [pret ideju], ka varētu būt kāda izloze. Viena daļa cilvēku stingri iestājas, ka viss jāatdod dalībniekiem, tad otra daļa uzreiz kliedz – nē, un kā tad pārējie nodokļu maksātāji? Es varu apgalvot, ka ideālas sistēmas šobrīd nav. To mēs secinājām arī tad, kad nacionālās kultūras centrs atnāca ar savu pētījumu. Mēs sapratām, ka nevaram ieviest nekādu izlozes piedāvājumu tāpēc, ka mums tajā brīdī nebija skaidrības par norises vietām. Norises vietas ar noteiktu vietu skaitu un izvietojumu mēs ieguvām tikai pagājušajā rudenī, tajā brīdī izlozi vairs ieviest nevarēja. Nākotnē varētu apskatīt – tas ir mans personīgais viedoklis -, ka 50% no biļetēm varētu dalīt caur dalībniekiem. Tas gan nekādā veidā neapmierinās visus dalībniekus un viņu radiniekus. Te pēc būtības nevar panākt taisnīgu sistēmu dēļ lielā dalībnieku skaita.

Vai atkal nebūs brēka, kad izrādīsies, ka daži dalībnieki sāk tirgot šīs biļetes?

Jebkurai sistēmai ir savas ēnas puses. Agri vai vēlu tas atduras pret cilvēku godaprātu. Arī tie, kas šobrīd tirgo biļetes – nu, es pieņemu, ka lielākā daļa no viņiem tās iegādājušās brīvajā tirdzniecībā, izstāvot rindas.

Lielos koncertos Rietumos ir personificētas biļetes, kuras nedrīkst pārpārdot.

To arī nākotnē varētu apsvērt kā variantu. Tā, protams, ir tāda liela diskusija, jo tajā brīdī, kad cilvēks ir iegādājies biļeti, tas ir viņa īpašums. Pa to lielo laika posmu tam cilvēkam viss kas var notikt. Acīmredzot vēl detalizētāk šī sistēma ir jāapspriež. Ir skaidrs, ka mums pie tā ir jāstrādā un jāmeklē kāds zelta vidusceļš, bet nav tāda risinājuma, kas apmierina visus.

Tomēr mājaslapa reāli nedarbojās. Vai jums nebija iespēja pārbaudīt šī tirgotāja faktisko spēju nodrošināt tik lielu pieprasījuma pieplūdumu?

Mēs nevaram apgalvot, ka mājaslapa nedarbojās…

Manā pieredzē bija lielas problēmas.

Ja drīkst, 50% biļetes tās dienas laikā tika tirgotas internetā. Tas nozīmē, ka no visām biļetēm, kas bija tirdzniecība, 50% tika pārdotas internetā.

Kāds jau pie viņām piekļuva…

Tāpēc es jau saku, ka mēs nevaram teikt, ka nedarbojās.

Lietotāju pieredze ar šo sistēma bija ārkārtīgi nepatīkama, apgrūtinoša, un daudzi cilvēki, kas varbūt pat bija iestājušies rindā ātrāk, nedabūja biļetes tāpēc, ka sistēma nedarbojās.

Es piekrītu, ka cilvēks, kas iestājās rindā, nesaņēma nekādu informāciju no sistēmas, kur viņš rindā atrodas. Tā ir taisnība. Tas, kam mēs paši varam izsekot, ir tas, ka biļetes internetā visu laiku tika tirgotas. Vienkārši sistēma varēja apstrādāt ne vairāk kā 1000 lietotāju tajā konkrētajā brīdī.

Vai tad nebija uzreiz skaidrs, ka ar to nepietiks?

Nu, tā. Te ir arī jāsaprot viena cita lieta – paralēli bija fiziskās rindas. Tās Latvijā nav iespējams šobrīd likvidēt, jo tad mēs izgrūžam no biļešu iegādes cilvēkus, kuriem mājās nav pieejamas šīs tehnoloģijas vai arī nav ātro tehnoloģiju. Bija skaidrs, ka mēs nevarējām [tirgot] tikai internetā. Ja faktiskais rezultāts ir tāds, ka 50% notirgoja internetā un 50% rindās, tad tas bija līdzsvarots biļešu tirgošanas process. Ja mēs tā paskatāmies, tad tas ir bijis taisnīgs pret abām pusēm – gan tiem, kas stāvēja rindā, gan tiem, kas pirka internetā. Ir slikti, ka pakalpojuma sniedzējs nevar parādīt tam, kas stāv rindā, kur viņš īsti atrodas, tā ir tiesa. Pakalpojuma sniedzējs faktiski nebija gatavs tam, ka var notikt kiberuzbrukums. Tas nav pareizi. Te ir liela diskusija ar svētku rīkotāju, kurš gatavoja tehnisko specifikāciju – kādā veidā šīs prasības var iestrādāt un vai tas ir iespējams? Jo bieži vien, iestrādājot detalizētas prasības, var radīt kaut kādus šķēršļus dalībai. Bet tas ir nākotnes uzdevums, ko ar to darīt – ja izvēlas turpmāk vispār elektronisko sistēmu lietot.

Jūs esat priekšsēdētāja padomei, kas pārrauga digitālās Nacionālas enciklopēdijas projektu. Tā tiks prezentēta šā gada decembrī, bet jau tagad ir skaidrs, ka šķirkļu skaits tajā brīdī neaptvers visu, ko mēs cerētu redzēt tādā enciklopēdijā. Finansējums ir iestrādāts tikai uz dažiem gadiem pēc tam. Kā nodrošināsiet, ka enciklopēdija sasniegs mērķi un sniegs visaptverošu, kompetentu, padziļinātu ieskatu visās zinību jomās latviešu valodā?

Finansējums šobrīd enciklopēdijai ir nodrošināts septiņiem gadiem. Nešaubīgi mūsu uzstādījums ir tāds, ka nacionālajai enciklopēdijai ir jāstrādā pastāvīgi. Ir jābūt pastāvīgai redakcijai, kas atjauno un papildina datus. Es ticu, ka visas šīs labās iniciatīvas, kas sevi pierāda simtgades programmas ietvaros ar saviem rezultātiem, pārliecinās lēmumu pieņēmēju, ka tās ir jāfinansē kā pastāvīgas.

Katrā gadījumā Nacionālā enciklopēdija nešaubīgi tāda ir, jo nacionālā enciklopēdija šajā gadījumā pilda vairākas funkcijas. Tai ir zināšanu avota funkcija. Tās ir uzticamas, akadēmiski pamatotas zināšanas par Latviju un pasauli latviešu valodā. Otrkārt, mēs veidojam kultūras mantojumu, kuru nododam nākamajām paaudzēm. Treškārt, es gribētu izcelt, ka tas ir informācijas telpas un nacionālās drošības jautājums. Laikā, kad mēs tik ļoti daudz runājam par dezinformāciju, kad mēs nespējam noorientēties, kas ir uzticams un kas nav uzticams mūsu informācijas telpā, tad šis ir viens avots, par ko mēs varam teikt, ka šeit jūs varat iegūt uzticamu informāciju. Eiropas mērogā Latvijas Nacionālās enciklopēdijas pieredze ir atzīmēta kā viena no atbildēm uz informācijas telpas drošības jautājumiem. Tās ir trīs galvenās funkcijas, ar kurām ir jāpamato, kāpēc enciklopēdijai ir jābūt pastāvīgai digitālajā formā.

Protams, būs arī Latvijas krājums, kuru mēs vērsim vaļā rudenī arī drukātā formā. Es ticu, ka nākotnē, parādot enciklopēdijas efektivitāti, varētu atrasties arī kāds izdevējs, kas izdotu visu enciklopēdiju. Darbs ir nešaubīgi jāturpina, mēs nevaram teikt, ka darbs ir pabeigts. Darbs būs relatīvi pabeigts pie Latvijas krājuma. Elektroniskajam krājumam sākuma pamats tiek atvērts, bet darbs nešaubīgi turpināsies. Par to mēs nevaram runāt jebkad jebkādā pabeigtības izpratnē. Savā ziņā par ir labi, ka ir šis digitalizācijas laiks. Te parādās digitalizācijas laikmeta priekšrocība, ka mums ir iespēja veidot enciklopēdiju katru reizi no jauna, nepārpublicējot aktualizēto versiju. Elektroniskā versija ir tā, kas lietotājiem dod plašas iespējas atrast saites, iet dziļāk. Elektroniskā versija dot iespēju pievienot audiovizuālos failus, kas arī tiek darīts. Enciklopēdija tiek veidota ļoti moderni, izveidojot dažādas iespējas, kā cilvēkiem [pasniegt[ informāciju. Ļoti pareizi, ka tā tiek veidota uz Nacionālās bibliotēkas bāzes, tādā veidā paspilgtinot [bibliotēkas] moderno funkciju kā zināšanu un ekselences centru digitālajos jautājumos. Es ceru, ka tas būs labs pierādījums turpināt.

Nacionālā enciklopēdija nav vienīgā. Mums ir jācīnās arī par nacionālā kino ilgtspēju, kas ir faktiski atdzimis, pateicoties arī Latvijas valsts simtgades programmai. Arī par nacionālo kino mēs nedrīkstam tagad pateikt, ka mēs pieliekam punktu un turpinām tā, kā bija piecus gadus atpakaļ. Tur ir nepieciešams pastāvīgs finansējums. Latvijas valsts simtgades programmas uzdevumus bija parādīt nacionālā kino potenciālu, ko mēs ar kino varam panākt, ka mums ir jauda, mums ir ko teikt, mums ir labi speciālisti, un ka skatītāji grib nākt uz nacionālo kino. Iepriekš ir bijušas plašas diskusijas, ka skatītāji nemaz negrib [nacionālo kino], kāpēc to vispār finansēt? Šeit ir ļoti skaidri pierādījumi, ka mūsu filmas absolūti līdzvērtīgi skatās kā Holivudas filmas. Vectēvs, kas bīstamāks par datoru ir skatītāks par jebkuru Holivudas filmu. Tie ir acīmredzami pierādījumi, pamats tālāk cīnīties un lobēt naudu tam, lai kino industrijai būtu pastāvīgi lielāks finansējums.

Tāpatās ar literatūru – tieši tas pats stāsts. Londonas Grāmatu tirgus parādīja mūsu literatūras eksportspēju, ka tas ir absolūti neizmantots potenciāls. Tā nav tikai kultūras ekspansija, ja tā drīkst teikt. Literatūra un filmas ir viens no veidiem, kā veidot Latvijas naratīvu. Pašiem stāstīt savu vēsturi, pašiem stāstīt par to, kas tad patiesībā ir Latvija un Latvijas cilvēki. Kultūrai šeit nešaubīgi ir ļoti spēcīgi līdzekļi.

Tuvojas brīdis, līdz kuram jāpieņem lēmums par akustisko koncertzāli, lai nezaudētu iespēju tai piesaistīt Eiropas finansējumu. Kad lēmums tiks pieņemts?

Vasarā. Šobrīd kultūras ministrijai ir noslēguma stadijā sociālekonomiskais pamatojums vairākiem modeļiem.

Vasara ir plašs jēdziens.

Es ceru, ka jūnijā, jo mums nesen bija arī iekšēja saskaņošanas sanāksme koalīcijas ietvaros. Es neteiktu, ka iet viegli. Būvniecības izmaksas šobrīd ir strauji izaugušas. Viss šobrīd maksā krietni dārgāk nekā trīs gadus atpakaļ, kad šis plānošanas darbs notika. Saglabājas uzstādījums, ka nacionālās koncertzāles būvniecība jānodrošina ar publiskās partnerības pieeju. Tas ir šobrīd uzdevums, kas Kultūras ministrijai dots.

Esmu dzirdējis, ka auditorfirmas PwC pētījums apšaubīja šo modeli.

Šis pētījums vērš uzmanību uz to, ka tas nedrīkst notikt uz privātas zemes, bet [neapšauba] pašu publiskās privātās partnerības pieeju. Mēs to ņemam vērā. Šis neatkarīgā eksperta vērtējums ir pamats tam, lai pārstrādātu un liktu galdā citus scenārijus. Tad, kad mēs būsim gatavi, mēs to arī prezentēsim.

Kas ir patlaban aktuālie scenāriji?

Mēs joprojām strādājam pie visiem scenārijiem. Tā ir pareiza pieeja, šajā gadījumā tā ir atmaksājusies. Ja gadījumā kaut kas nenostrādā, tad ir jābūt gataviem celt priekšā arī citus variantus. Mēs šobrīd paralēli padziļināti pētām un skatāmies atgriešanos pie iepriekšējā, [pirms desmit gadiem izstrādātā arhitekta] Anda Sīļa projekta [uz AB dambja]. Mēs arī ar Rīgas domi vedam pārrunas par to, kā viens no variantiem varētu būt Kongresa nama pārbūve. Tur ir savi plusi un mīnusi. Vēl pastāv arī ideja par koncertzāles celšanu kādā no degradētajām teritorijām uz konkursa pamata, ja izdodas atrast publisko zemi. Tā kā mēs faktiski šobrīd runājam par trīs variantiem. Kultūras ministrija grib būt gatava prezentēt detalizēti un pierādīt, ka mums ir vairāki ceļi, lai ir plašāka izvēle. Tajā ziņā mēs bijām tālredzīgi. Kad mēs prezentējām Ministru kabinetā šo publisko partnerību, premjers Kultūras ministrijai ieteica strādāt pie vairākiem variantiem, un mēs to arī darījām. Mēs šobrīd esam priecīgi, ka varam uzlikt galdā vairākus variantus.

Cik daudz naudas tas prasīs no valsts budžeta?

[Dažādie varianti ir] ļoti atšķirīgi, bet mēs rēķinās ar pieredzi, kas ir mūsu reģionā. Polija ir vistuvākā valsts, kas pēdējo piecu gadu laikā cēlusi šīs modernās koncertzāles, ar ko mēs varam līdzvērtīgi salīdzināt. Salīdzināt mūs ar Hamburgu un Parīzi nevajag. Sevišķi ar Hamburgu. Ar Hamburgu mēs varam salīdzināt un saprast, kā nevajag darīt [izmaksu ziņā], bet rezultāts, protams, ir ļoti labs. Ar Hamburgu mēs varam sevi salīdzināt tādās kategorijās – kā mainās pilsēta un tūrisma plūsmas pilsētā tai brīdī, kad uzceļ kvalitatīvu kultūras būvi. To gan mēs varam runāt. Faktiski tas, ar ko jārēķinās, ir apmēram 100 miljoni eiro.

Tad vēl nāk arī klāt privātais ieguldītājs?

Publiskā privātā partnerība nozīmē, ka naudu atrod privātais partneris uzreiz. To var kaut kur aizņemties, jo aizņemšanās iespējas Eiropā pašreiz ir diezgan plašas, tai pašā Eiropas Investīciju bankā var aizņemties. Tad ir kaut kādi noteikti termiņi, kuros valsts to atmaksā. Mēs protams liksim galdā, ka publiskā partnerība izmaksā dārgāk nekā ieplānoti valsts budžeta līdzekļi. Tie ir visi aprēķini, kurus mēs šobrīd liekam kopā ar mūsu ekspertiem, un ļoti ceram, ka par kādu no šiem scenārijiem būs iespējams vienoties.

Jūs sakāt, ka «ļoti cerat». Vai jums ir šaubas, ka varētu pieņemt šo lēmumu?

[Pauze] Teiksim tā – pēdējo divu gadu laikā ir ļoti dažādi viedokļi par ieguldījumiem kultūrā. Nevienam jau nav noslēpums, ka ir atsevišķi viedokļi, ka kultūrai finansējums ir par daudz un kultūrā ieguldīt nevajag. Mūsu uzdevums ir pierādīt, ka ieguldījumi laikmetīgā kultūras infrastruktūrā atmaksājas. Es par to esmu pārliecināta, to arī Hamburga pierāda. Ja uzbūvējam kvalitatīvu koncertzāli, tai ir ekonomiskā atdeve ļoti īsā laikā. Uzcēla koncertzāli Gors, un Rēzeknē tūrisma plūsma pieauga par 125%. No tiem apmēram 25% ir ārvalstu tūristi. Rotko centram Daugavpilī ir ļoti līdzīga aina. Tieši tas pats sagaidītu Rīgu un Latviju, ja mēs uzceltu ļoti modernu koncertzāli labā vietā.

Kas ir Latvijas priekšrocība? Mums ir izcils, daudzveidīgs mūzikas piedāvājums. Mums ir visi priekšnoteikumi, lai šo moderno koncertzāli pārvērstu par enkura objektu, kas piesaista jaunas tūrisma plūsmas Latvijai. Moderna koncertzāle, protams, ir izmantojama arī vidēja mēroga konferenču tūrismam. Tā kā tie visi ir argumenti, kurus mēs šobrīd liekam galdā, sakot, ka tas ir ieguldījums, investīcija, kas atnes pēc tam atpakaļ atdevi. Mūsu uzdevums ir to pierādīt gan ar citu valstu pieredzi, gan ar mūsu ekspertu aplēsēm. Tā pamatproblēma ar kultūru ir tāda, ka cilvēki ļoti virspusēji runā par kultūras finansējumu, bet nekad neiedziļinās solīti tālāk – kur tas finansējums paliek? Jebkuri ieguldījumi kultūrā faktiski rada darba vietas, pie tam rada arī tā saucamās netiešās darba vietas. Ja mēs paskatāmies uz to pašu literatūru, tad, pateicoties tam, ka mums ir literatūra un arī žurnālistika, mums ir izdevniecība un poligrāfija kā reāls bizness, kas nes pievienoto vērtību Latvijas valsts budžetam. Ja šī satura nav, arī šī biznesa nav. Ar mūzikas industriju ir vēl vairāk [piemēru]. Mūzika mums ir daudzveidīga un bez mūzikas industrijas nepastāv citas lielās industrijas. Apskaņošanas sistēmas un apgaismošanas sistēmas jau reāli kā bizness nevar strādāt [bez mūzikas]. Tāpat visa tūrisma industrija lielā mērā balstās uz to, ka mums šeit ir bagātīgi un daudzveidīgi kultūras resursi.

Vai no trim variantiem ir kāds, kas jums liekas tuvāks?

Ja man liktu izvēlēties, es gribētu īstenot Sīļa projektu. Es esmu pārliecināta, ka tas ir vislabākais lēmums Latvijas valsts simtgadei. Tam nākotnē ir vislielākā ekonomiskā atdeve. To mēs redzam pēc citu šādu arhitektūras ziņā labi uzbūvēto ēku pieredzes. To pierāda Hamburgas un Parīzes pieredze, cilvēki brauc skatīties jaunu koncertzāli, labu arhitektūru.

ABLV bankas krahs pārvilcis svītru iecerei celt Laikmetīgās mākslas muzeju publiskā un privātā partnerībā ar šo banku. Kādi ir tālākie plāni saistībā ar šo muzeju?

Es esmu tikusies ar Borisu Teterevu, kas faktiski bija galvenais iniciators Laikmetīgās mākslas muzeja projekta tapšanā. Viņš nav no šī projekta atteicies un saka, ka vēlas to turpināt un meklēt citus atbalstītājus. Diemžēl šobrīd ir tāda situācija, ka arī Borisa un Ināras Teterevu fonds ir iesaldēts ABLV bankā, tai skaitā arī Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kurš apvienoja vairākus šos ziedotājus. ABLV banka ir tikai viens no ziedotājiem. Līdz ar to mums ir daudz atvērtu jautājumu. Kādā veidā notiks bankas likvidācija? Vai mums vispār ir pieeja projektam? Kas notiek ar teritoriju New Hansa City? Liels darbs ir izdarīts, mēs esam tehniskā projekta situācijā. Starptautisks konkurss, kurā uzvarēja ļoti labs arhitekts, un tehniskais projekts — tie ir milzīgi ieguldījumi, kas veikti. Ir jāsaprot, vai pastāv iespēja izmantot esošās iestrādes, vai arī jāsāk pilnīgi no nulles. To šobrīd atbildēt nevaram. Varu godīgi pateikt, ka būšu priecīga, ja izdosies tuvāko 5—10 gadu laikā uzbūvēt nacionālo koncertzāli. Nedomāju, ka līdzās tam izdosies arī pilnībā no valsts līdzekļiem pacelt Laikmetīgās mākslas muzeju, ņemot vērā budžeta situāciju un kā top Latvijas valsts budžets pēdējo trīs gadu laikā. Negribētu te izlikties, ka tas ir viss iespējams, un cik viss ir brīnišķīgi. Tas vienkārši nebūs. Būtu labi, ja atrastos mecenāti, kas vēlas šo projektu turpināt.

ABLV arī izveidoja laikmetīgās mākslas kolekciju, kas tagad tā kā karājas gaisā.

Tā nekarājas gaisā – tā ir iesaldēta kā viens no bankas aktīviem. Es pati par šo kolekciju runāju ar vienu no bankas valdes locekļiem. Esam vienisprātis, ka nav pieļaujams šo kolekciju izpārdod sadalītu.

Vai valsts to varētu atpirkt?

Ja kolekcija būs apdraudēta, valstij tā ir jāizpērk, tas ir mans viedoklis. Vai mani atbalstīs, nezinu.

Cik tas maksātu?

Šobrīd kolekcijas vērtība ir apmēram 800 000 eiro. Latvijas valsts arī veido savu kolekciju. Pēc krīzes esam atsākuši darbu pie laikmetīgās kolekcijas veidošanas. Latvijas valsts kolekcijā ir vairāk nekā 400 darbu. ABLV kolekcijā, kas tiek veidota kopš 2006.gada kopā ar starptautiskajiem ekspertiem, ir 1211 darbi. Tas ir nopietni. Mūsu mākslinieki, protams, par to uztraukušies. Es domāju, ka Kultūras ministrijai nav citu variantu – ja rodas tāda situācija, ka šī kolekcija ir apdraudēta un nav pieejama, ir jāiet un jāsaka, ka tas ir jāpērk, acīmredzot no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Tas ir nacionālais mantojums, ko nevar tā vienkārši izpārdot. Tāpēc mums ir uzmanīgi jāseko līdzi, kā šis likvidācijas process notiks. Vai lēmumu pieņēmējs mūs atbalstīs? Nezinu, nevaru apgalvot. Bet tas ir mūsu pienākums. Mums vienkārši nav cita ceļa kā uz to reaģēt.

ABLV un citas bankas, kas labi pelnīja nerezidentu biznesā, bija starp redzamākajiem kultūras mecenātiem. Vai arī citi kultūras projekti varētu tikt apdraudēti šīs nozares problēmu rezultātā?

Gan šī iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka Borisa un Ināras Teterovu fonds ir ierobežojis savu darbību, vairāki projekti bija apdraudēti. KM to ir atrisinājusi esošā budžeta ietvaros. Mēs, protams, esam no kaut kā atteikušies, bet nav neviens projekts pārtraukts, viss šobrīd tiek īstenots. Diemžēl tas tā ir, ka tas skar mecenātisma vidi kopumā. Nākotnē kopā ar nevalstiskajām organizācijām ir jāizvērš nopietnāka diskusija ar Finanšu ministriju par to, kā ar nodokļu regulējumu tomēr papildus stimulēt mecenātismu. Pirmkārt, tas nav nekas unikāls, ka viens no veidiem, kā visā pasaulē attīstās kultūras process, ir mecenātisms. Latvijā šajā ziņā absolūti nav unikāla. Daudzas valstis pat samazina valsts budžetu kultūrai un vairāk rosina domāt, kā nopelnīt un piesaistīt papildus finansējumu. Tas ir sistēmisks jautājums, pie kura agri vai vēlu būs jāatgriežas.

Jūs minējāt celtniecības izmaksu sadārdzinājumu. Nesen uzzinājām, ka Jaunā Rīgas teātra ēkas rekonstrukcijas izmaksas pieaugušas no 19 līdz 31 miljoniem.

Tas ir viens ļoti konkrēts piemērs.

Tas neapdraudēs šo projektu?

Nē. Mēs meklējam risinājumus. Es jau arī ne reizi vien esmu izteikusies, ka mani šajā sistēmā neapmierina tempi, kādos strādā Valsts nekustamie īpašumi. Termiņi visiem projektiem tiek kavēti vidēji par trim gadiem un vairāk. Tas parasti sadārdzina visu procesu. Iznāk tā, ka Kultūras ministrijas uzdevums ir atrast naudu, pēc tam šie līdzekļi nonāk pie VNĪ, un faktiski mēs nevaram neko ietekmēt, jo viņi nestrādā Kultūras ministrijas padotībā. Diemžēl projekta īstenošana ir pārāk gausa. Valsts īpašumu centralizācija nav atmaksājusies. Tur kaut kas ir jādara fundamentāli.

Arī mediju politika ir ministrijas pārraudzībā. Saeimas Nacionālās drošības komisija pārmet gan Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), gan Kultūras ministrijai nespēju ierobežot Krievijas TV propagandas izplatīšanu Latvijā. Kā jūs atbildētu uz šiem pārmetumiem?

Mani nedaudz pārsteidz ļoti vienkāršotā attieksme vai izpratne par to, kā ierobežot propagandu. Aizvērt kanālus, pie tam tikai kabeļoperatoru vidē, nav visaptveroša cīņa pret propagandu, taču to nešaubīgi vajag darīt, ja ir reāli pārkāpumi. Tad informācijas hibrīdkara apstākļos nešaubīgi ir jālieto arī radikālāki mēri. Šobrīd starptautiskais regulējums ļoti skaidri ir iezīmējis mehānismu, kā to darīt. Ir Eiropas Audiovizuālo mediju direktīva, kas ļoti skaidri pasaka, kāda ir procedūru, un arī skaidri un gaiši pasaka, kam ir kompetence to darīt. NEPLP šobrīd neviens neliedz, fiksējot trīs pārkāpumus, iedarbināt procedūru. Līdz ar to es uzskatu, ka nav tā, ka nav mehānismu. Mehānisms ir, mehānisms ir dots pietiekami asi reaģēt. Problēma ir tāda, ka NEPLP ir ārkārtīgi niecīga monitoringa kapacitāte. Mūs regulāri salīdzina ar Lietuvu, kur monitoringa kapacitāte un līdz ar to juridiskā kapacitāte reaģēt ir piecas reizes lielāka. Ir nevis jāraksta papīri, bet jāizmanto esošie līdzekļi un jāstiprina NEPLP iespējas. Ir jābūt tādiem juristiem, kas ir spējīgi, kas pārzina Eiropas tiesības, kas labi zina svešvalodas. Zināšanai — NEPLP spēj monitorēt 1,5% no visa, ko viņi ir licencējuši. Tas vienkārši nav nopietni.

Nav neviens NEPLP, kas skatās visu Latvijā pārraidīto?

Viņi nevar to fiziski izdarīt. Viņi var reaģēt uz atsevišķām sūdzībām, bet visu to, kas ir licencēts, viņi nevar noskatīties. Tur ir vairāk nekā 300 kanālu, kas ir licencēti, ja es pareizi atceros. Līdz ar to pamatproblēma ir tā, ka mums nav izveidota jaudīga monitoringa kapacitāte. Tā ir pirmā lieta, kas ir jāsaprot. Vēl jāņem vērā, ka jāveido uz uz nākotni vērsta monitoringa sistēma, jo informācijas paliks aizvien vairāk informācijas telpā. Ir diezgan skaidrs, ka cilvēks manuāli vai ar savām acīm to nespēs [izkontrolēt]. Ir jādomā par tehnoloģiskiem risinājumiem, kas palīdz šo monitoringu nodrošināt. Tas ir viens.

Ja mēs runājam par Krievijas propagandas apkarošanu, tad protams ir jāievieš daudz plašāks pasākumu kopums. Šeit atļaušos apgalvot, ka KM to jau dara vairākus gadus. Jau pirms trim gadiem trīs piegājienos mums vajadzēja pārliecināt lēmumu pieņēmējus, ka NEPLP papildus jāiedod tehnoloģijas, bet tās tāpat ir niecīgi. Nākamā lieta, pie kuras ir jāstrādā, ir platformas melu dekonstrukcijai un mediju kritikai. Tajā ir jāiesaista paši mediji. Visvairāk ir jādomā par savas mediju telpas stiprināšanu. Ja kaut ko taisi ciet, turklāt vēl tikai daļēji taisi ciet, jo visi satelīti un nelegālie turpina strādāt, ir jābūt vietā pašiem savam labam saturam. Ja tam skatītājam vai klausītājam nav labas jaudīgas alternatīvas, ko izvēlēties, tad viņš tāpatās ies un meklēs kaut kādus nelegālus ceļus.

Viena no ļoti būtiskām atbildēm ir stiprināt vietējos medijus, sākot ar sabiedrisko mediju. Sabiedriskajam medijam ir jāiziet no reklāmas tirgus. Par to mēs jau trīs gadus runājam. Mēs jau šī gada sākumā esam iesnieguši sabiedrisko mediju likumu, un uz otro lasījumu ir iestrādāta šī norma. Izdiskutējām ar deputātiem un, iespējams, ka tagad mēs to normu pārcelsim uz elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, lai varētu to izdarīt vēl ātrāk.

Vai tas varētu notikt jau nākamgad?

Es nezinu, vai tas sāksies jau nākamgad, bet ir ļoti svarīgi sākt ar to, ka deputāti nobalso un pasaka, ka līdz tādam un tādam gadam sabiedriskais medijs iziet no reklāmas tirgus. Sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus stiprinās komercmedijus un līdz ar to mediju daudzveidību. Bet ar to nav pietiekami. Ir ļoti svarīgi, lai mums ir vēl [citi] atbalsta mehānismi. Mēs esam valodas ziņā maza kultūrtelpa un maza mediju telpa, tāpēc mums ir izveidots mediju fonds. Pagājušo gadu tas jau strādāja, šogad ir otrais gads. Mediju fonda konkurss šobrīd reģionālajiem medijiem jau iet. Nacionālajiem medijiem tagad tiek skaņots nolikums.

Kas to administrēs?

Sabiedrības Integrācijas fonds. Mēs faktiski esam nonākuši pie tā, ka tas viss notiek vienās rokās, SIF to darīs. Gan vienā, gan otrā konkursā mēs sagaidām, ka ienāk ne tikai projekti, kas attiecās uz ikdienas mediju darbu. Īpaši nacionālajā konkursā mēs mudinām ar atsevišķu konkursa sadaļu pašus medijus aktīvi iesaistīties melu dekonstrukcijas jautājumos, analītiskās žurnālistikas projektā. Tātad atbalstām lietas, kuras vienkāršos tirgus apstākļos medijiem pašiem ir grūti veidot. Tas arī ir viens ļoti konkrēts piemērs.

Vēl viena lieta, kas arī trīs gadu laikā ir darīta, un kuram bija nodrošināts atsevišķs finansējums, ir akadēmiskie pētījumi, kas saistīti ar meliem. Piemēram, Vidzemes augstskola ar vairākiem šādiem pētījumiem ir nākusi klajā, kas no valsts budžeta bija speciāli atbalstīti. Mēs piedāvāsim vēl pastiprināt šo pētniecisko bāzi, jo pret meliem publiskajā, informācijas telpā var reaģēt tikai ar faktos pamatotu atbildi. Lai pie tās nonāktu, dažkārt ir jāpavada ļoti daudz laika arhīvos, lai atspēkotu šos melus. Tāpēc ir svarīgi, lai galvenie mīti publiskajā telpā tiek identificēti un akadēmiskajiem spēkiem tiek no valsts dots atbalsts reaģēt un fundamentāli atmaskot šos mītus. Šis ir ļoti svarīgs jautājums. Ieguldījumi medijos un mediju telpas stiprināšanā ir ļoti svarīgi. Tas, ko mēs esam izdarījuši vietējo mediju stiprināšanai, ir ļoti būtiska atbilde propagandai. Mēs esam šajā laikā nostiprinājuši vietējo mediju statusu. Kašķi par to, kas ir pašvaldību informatīvais izdevums un kas ir vietējais medijs, mēs varam uzskatīt par laimīgi atrisinātu. Vietējiem medijiem papildus finansējums ir ļoti svarīgs, jo ir skaidrs, ka mēs ar daudzmiljonu Kremļa industriju nevaram konkurēt, bet mēs varam konkurēt ar nišas medijiem. Vietējais medijs nešaubīgi tāds ir. Tas ļoti ātri sasniedz savu vietējo auditoriju, un faktiski vietējam medijam ir visaugstākais uzticamības rādītājs visu citu mediju vidū. Diskusija par to – vajag vai nevajag vietējo mediju? – man liekas ir absolūti neadekvāta. Nacionālās drošības kontekstā tas ir viens no stūrakmeņiem, uz kura būvēt ticamās ziņas un uzticamību medijos.

Ja runājam par propagandu un tās apkarošanu, būsim reālisti – mēs dzīvojam ļoti atklātā informācijas telpā. Ja mēs kaut kur aizveram kaut ko ciet, tas citās formās atveras vaļā. Ja drīkst ar metaforu, tad Krievijas propaganda ir kā daudzgalvains pūķis, kuram tu vienu galvu nocērt un trīs galvas izaug vietā, tikai citādākas. Tāpēc būtiskākais, uz ko jāstrādā, ir uz sabiedrības imunitāti un kritisko domāšanu, spēju atpazīt dezinformāciju un melus. Tādēļ medijpratība ir ļoti būtiska, turklāt vērsta ne tikai uz skolām, bet uz visu sabiedrību kopumā. Tas ir virziens, kurā mēs strādājām vairākus gadus. Ja trīs gadus atpakaļ vārds medijpratība bija novitāte, tad šobrīd KM ir panākusi, ka mums ir medijpratībā iesaistīto institūciju tīkls un pastāvīga sadarbība. Mums ir ļoti daudz izglītības projektu gan skolotājiem, gan maziem bērniem, gan ģimenēm, gan bibliotekāriem. Caur visdažādākiem kanāliem mums top dažādi audiovizuālie līdzekļi, ir medijpratības UNESCO izveidota katedra, kas savukārt nodrošina starptautisku sadarbību, jauno speciālistu sagatavošana šajos jautājumos. Ir ļoti svarīgi, ka izveidots Mediju ekselences centrs, kas savukārt ir vērsts uz žurnālistu izglītošanu. Es teiktu, ka tā daudzpusīgā atbilde šobrīd tiek sniegta. Vajadzētu to visu pastiprināt, un tikai tā, darbojoties vairākos virzienos, mēs varam nostiprināt kaut kādu sabiedrības – šajā vietā tiešām lietošu vārdu – drošumspēju attiecībā uz Krievijas propagandu. Bet es esmu arī par to, ka jābūt asiem līdzekļiem, ja ir pārkāpumi, ja ir nelegāls saturs. Ja to var jau šobrīd likumā noteiktā kārtībā pierādīt, tad [kanāls ir jāaizver]. Man liekas, ka NEPLP vienkārši vajadzētu drusciņ lielāku gribu šajā virzienā strādāt.

Vēl es gribu pateikt, ka mēs esam divu gadu laikā panākuši, ka ir uzsākta cīņa pret nelegālo pakalpojumu sniedzējiem. Tajā brīdī, kad kaut ko sāk taisīt ciet, nelegālie pakalpojumi uzreiz zeļ. Tāpēc jābūt kompleksam piedāvājumam. KM divus gadus atpakaļ iestrādāja Iekšlietu ministrijas budžetā nepieciešamo finansējumu septiņu štata vietu izveidei, lai cīnītos pret nelegālā pakalpojuma sniedzējiem. Cīņa jau ir sākusies, pirmie statistikas rādītāji rāda to, ka par 23% ir samazinājies [nelegālais piedāvājums], bet tas, protams, nav pietiekami. Pierobežā joprojām ir cīņa ar šiem nelegālo pakalpojumu sniedzējiem. Tāpatās ir jārunā par pārklājumu. Tas arī ir nacionālās drošības jautājums. Ja mēs gribam cīnīties pret propagandu, tad pirmkārt jānodrošina, ka visur pierobežā ir pieejama sabiedriskā medija uztveramība. Ir sagatavoti priekšlikumi, Radio un televīzijas centrs gatavojas, bet, protams, visam ir fiskālā ietekme. Vienā vārdā – negribu piekrist, ka KM necīnās ar propagandu. Mēs gan esam ministrija, kas vairāk strādā preventīvajā virzienā. Represīvās funkcijas tomēr ir tiesībsargājošo institūciju funkcijas.

Tagad Saeimā šajā sakarā top likumu grozījumi.

Jā, mēs tur piedalāmies. Mums jau ir priekšlikumi. Mums arī no savas puses ir ieteikumi. [Piemēram, par priekšlikumu noteikt, ka kabeļtelevīziju] pamatpakās 90% ir Eiropas valodās. KM iedeva savu analīzi, skaidri un gaiši pasakot – ja liek ierobežojumu, tad jāliek ir 100%. Pretējā gadījumā, ja uzliek 90% ierobežojumu, tas saglabā spēcīgāko Kremļa kanālus bet izstumj alternatīvos. Mūsu priekšlikums faktiski bija stiprināt sabiedrisko mediju, nodrošināt iziešanu no reklāmas tirgus, visi šie preventīvie pasākumi, kurus es arī te nosaucu. Vēl ir monitoringa sistēma. Mēs par to nākamā gada budžetā iesniegsim pasākumus.

Vienu brīdi sabiedrībā viļņošanos radīja ziņa, ka Brīvdabas muzejam draudot likvidācija.

Tā gan ir pilnīga muļķība.

Jā, bet tāda ziņa parādījās.

Starp citu, šis jautājums ļoti labi iet kontekstā ar mūsu iepriekšējo diskusiju, jo arī KM regulāri ir ievilkta šādos skandalozos paziņojumos, kas ir izrauti no konteksta. Ir bijusi arī ziņa par Ķīnā ražotiem tērpiem, lai gan Dziesmusvētku rīkotāji nekad nav plānojuši Ķīnā ražot tērpus. Tā bija kaut kāda pīle, kas tika izmesta sociālajos medijos, neviens nepārbaudīja avotus, un uzreiz paziņoja, ka tagad svētku rīkotājs [ražos tērpus] Ķīnā. Mēs varējam pēc tam skaidrot, cik gribām. Nekad nav tādi plāni bijuši, bet tas diemžēl neaiziet. Tieši tas pats ir ar Brīvdabas muzeju. Mūsu muzeju nodaļas vadītājs vienkārši pastāstīja, ko likums šajā gadījumā paredz, bet nevienu mirkli neapgalvoja, ka KM kaut ko tādu plāno. Protams, ka mēs nedomājam taisīt ciet Brīvdabas muzeju. Brīvdabas muzejs šobrīd ir akreditēts ar ļoti garu nebūšanu sarakstu. Pamatproblēma ir Brīvdabas muzeja menedžmenta jautājumu.

Tiks nomainīta vadība?

Patreizējā vadība netiek galā, bet mums ir Darba likums, kas ir jāievēro. Cilvēks patlaban slimo. Atgriezīsies darbā, un risināsim tālāk to jautājumu.

Pēdējais jautājums – par mākslu. Kuru dziesmu jūs visvairāk gaidāt Dziesmusvētku noslēguma koncertā? (Ministres kabinetā pie sienas atrodas nelielas elektroniskas klavieres, uz kurām stāv Dziesmusvētku Noslēguma koncerta dziesmu burtnīca. Viņa pati arī gatavojas dziedāt kopkorī.)

Manas pašas mīļākās dziesmas tur nav. Iepriekšējos svētkos Raimonda Tigula Dod, Dieviņi bija numur viens — tas bija kaut kas fantastisks.

Lūcijas Garūtas Lūgšana, to es ļoti gaidu. Gaismas pils — vienmēr. Un Pūt, vējiņi!, jo tā ir zīme, ka svētki ir beigušies un viss ir kārtībā.

Komentāri (3)

Dusma 28.05.2018. 10.05

ES JAU UZSKATU, KA MANI VAIRS NEVAR ŠOKĒT UN TOMĒR – ESMU ŠOKĀ

Kultūrai tērējam simtiem miljonus un nabagus špricējam nost …

klau – kas ar mums notiek ? Tas taču nav normāli – tagad iznāk , ka jāpriecajas, ka nevari atļauties izsaukt ātro palīdzību , jo ja izauc – tevi – nabagu nošpricēs beigtu – pie tam – nevis uzreiz , bet ar vēsturīti ….

Par kādu slavenu nelaiķi , jau arī baumoja ka viņš infekciju dabūja slimnīcā –

bet miroņi jau nekas par lieciniekiem nav

jāsaka kā ir – savulaik man nepatika SV Augustīna Atzīšanās – man likās tāda glaimīga uzmākšanās Tam Kungam Debesīs . Bet nupat jau tā, ka pašai jākļūst glaimīgākai par Augustīnu – ja saules gaismu vēl redzēt gribas ….

Te nu ir Latvijas valsts …. un kur bēgt ? Austrumos trakais putins, rietumos – merķele, ziemeļos neņem pretī, bet dienvidos – karš

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/caksa-pacientiem-ir-jauzticas-slimnicam-par-vienreiz-lietojamiem-instrumentiem.a279848/

+3
-1
Atbildēt

0

Dusma 28.05.2018. 09.09

Nacionālais teātris uz 18.novembri veidos speciālu interaktīvu izrādi, kas ir vērsta uz vēsturiskas ainas un pieredzes uzbūvi caur līdzpārdzīvojumu – kas tad notika 1918. gada 18. novembrī?

Esmu skatījusies vairākas V.Sīļa izrādes. Svina garša bija pēdējā. It kā tai izrādei bija jārāda mūsu tautas vēsture dramatiskajos 1940.- 1943.gada notikumos. Bet – tā vēsture bija kā tāls – dziļi skatuves dibenā nolikts un pašu aktieru un dekorāciju bieži vien aizsegts vēstījums. Dominēja jaunā un skaistā aktiera Celma – ne tikai supersmukie dibena vaigi, bet arī ļoti iekārojamais patiešām smukais loceklis. Tāpat būtiska loma – patiesībā – izrādes laiks – tika atvēlēts muļķīgai, lai neteiktu – debīlai dzimumakta un vispār dzimumattiecibu atainošanai.

Tad varbūt KĀRTĒJO reizi NESOLIET !!!! Varbūt kārtējo reizi beidziet mūs – tautu barot ar plikām pakaļām , pimpjiem un solījumiem?!!! Varbūt uzdāviniet musm simtgadē vienu godīgu un atklātu sarunu. Vienu godīgu un atklātu izrādi par vēsturi . Filma tāda jau ir – Astoņas zvaigznes ir neticami godīgs un pat perfekts darbs par vēsturi.

+3
-1
Atbildēt

0

Dusma 28.05.2018. 09.21

“Manuprāt, ļoti veiksmīgi virzās uz priekšu publiskās vēstures sadaļa, par to es kā vēsturniece lepojos.”
Ja runa ir par filmu – Astoņas zvaigznes – tad es piekrītu – pilnīgi un absolūti. Tā ir līdz šim labākā jauno laiku latviešu filma – par mums – latviešiem. Lai man piedod M.Vanagas piemiņa, vai L.Doroņinas Lasmanes ciešanas, bet filmas par viņām bija tikai pasīvas, tikai upuri un ciešanas slavinošanas, savukārt 8* – viss kā dzīvē – perfekti.

Bet – tas arī gandrīz viss. Kas ir tie citi publiskās vēstures vēstījumi? Kur akadēmiskie pētījumi par 20.gs. vēsturi? Konkrēti par mūsu valsts vēsturi?
Jā zinu, ka mani mīļie vēsturnieki kaut ko dara, bet tā nauda ir vistīrākās asariņas, ko vini saņem. Te nu es ļoti gribu konkrētību. Mani ļoti ļoti interesē.

+2
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu