Atgriešanās

Kara bēgļi atgriežas mājās, daudzviet atrodot tikai gruvešus. Tikmēr Krieviju plosa pilsoņu karš

Valmieras apkārtnē pie zemniekiem arvien biežāk ieradās nelielas sieviešu grupiņas — kalpotāju un strādnieku sievas no pilsētām, pat no Rīgas —, meklēja iespēju nopirkt miltus un putraimus vai atrast darbu. Laucinieki gan nebija gatavi viņas līgt, baidoties, ka darbs pilsētniecēm izrādīsies par grūtu.

Arvien vairāk un vairāk bēgļu gaitās pasaules kara sākumā devušos cilvēku izmantoja iespējas atgriezties mājās. Pie Cesvaines stacijas uz dzelzceļa līnijas Valka—Stukmaņi bija izveidojusies liela bēgļu nometne, kur maija vidū bēgļi dzīvoja jau ceturto nedēļu, jo trūka vagonu viņi vešanai tālāk uz Kurzemi.

Šajās dienās Jelgavas padomes sēdē ziņoja, ka pilsētas iedzīvotāju skaits no 8000 jau sasniedzis gandrīz 17 000. Pieaugums saistīts ar bēgļu atgriešanos. Tas rada jaunas problēmas — nepietiek darbavietu un dzīvokļu, sāk trūkt pārtikas produktu, piemēram, piena, ko līdz šim bija nodrošinājusi pilsēta. Turklāt cauri Jelgavai devās bēgļi, kas ceļoja tālāk uz Kurzemi. Pēdējos mēnešos tādu bijis ap 22 000, un visi uz brīdi bija jāizmitina, jāpaēdina, jāapgādā, jānodrošina medicīniskā apskate un potēšana pret lipīgām slimībām.

Starp šiem bēgļiem bija arī liels skaits ģimeņu no zvejnieku ciemiem. Daļa no viņiem visu ceļu no Igaunijas veica pajūgos, braucot cauri Rīgai. Bet aptuveni 900 cilvēku 14. maijā no Igaunijas devās ceļā uz Liepāju un Ventspili ar trim nelieliem buriniekiem, kurus vilka viens tvaikonis. Uznākot stipram vējam, pārtrūka vilkšanas tauva un sabojāja vienu no kuģiem, kas sāka grimt. Ļaudis izglāba, bet lielākā daļa viņu vesto mantu nogrima dzelmē. Šajā avārijā zvejnieki zaudēja arī 16 zvejas laivas un divas motorlaivas. Ierodoties savos ciemos, māju vietā ģimenes visbiežāk atrada gruvešus un bija spiestas apmesties karavīru būvētajās blindāžās. Piemēram, Bigauņciemā, kur bija atradušās krievu armijas pozīcijas, saglabājusies nenopostīta tikai viena ēka.