Analfabēts. Tātad neesmu vajadzīgs?

Andris Vasko. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Andra Vasko (37) dzīvesstāsts atklāj, ka 80. un varbūt pat 90. gados pansionātos dzīvojošie bērni netika skoloti. Sabiedriskās organizācijās apstiprina — mūsu vidū ir daudzi pieaugušie, kuri neprot lasīt un rakstīt

Gandrīz divmetrīgais vīrietis ar plaukstām kā dārza lāpstas un pasaku milža seju rada priekšstatu, ka ar visu spēj tikt galā. Rīgā viņam ir sava mājiņa ar dārzu, suns, ir arī gana daudz naudas, lai izmaksātu kafiju Āgenskalna kafejnīcā, kur satiekamies. Tajā ir plauktiņš ar grāmatām. Kad norādu uz tām, Andris pat nepaskatās. «Burtus viņš zina, taču nevar salikt tos kopā tā, lai saprastu izlasītā jēgu,» paskaidro Andra asistente Nataļja Vilistere, enerģiska sociālā darbiniece.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Jums jābūt drukātā vai elektroniskā žurnāla abonentam. Abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesat abonents, aicinām abonēt. Abonējot elektronisko žurnālu, neatkarīgi no abonementa termiņa, saņemsiet piekļuvi rakstam nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu