Diena: 23. maijs, 2018

Iespējamā misija vēl nav izpildīta

Nesen kļuvis zināms, ka Latvijas izglītībai nozīmīgā programma “Iespējamā misija” saskārusies ar līdzekļu piesaistes grūtībām, kas tai liedz uzņemt jaunus dalībniekus – iedvesmojošus skolotājus mūsu bērniem. Kā tēvs un kā uzņēmuma vadītājs ar šo ziņu vēršos pie pārējiem uzņēmējiem, vadītājiem un aktīviem ļaudīm – patlaban ir īstais brīdis sniegt savu artavu, lai labās iestrādnes neapstātos.

Katrs sociāli atbildīgs uzņēmums ir izvēlējies jomas, ko atbalstīt un kam palīdzēt, taču ticu, ka mērķis visiem viens – labāka Latvija. Laba izglītības sistēma ir atslēga cilvēku un valstu panākumiem nākotnē. Swedbank, domājot par nākotnes Latviju un tās iedzīvotājiem, savu izvēli ir izdarījusi par labu izglītībai. Tas nozīmē nemitīgi atbalstīt un pilnveidot dažādas izglītības uzlabošanai veltītas iniciatīvas un kustības. Tai skaitā, arī programmu “Iespējamā misija”, kurai banka ir lielākais finansētājs un ievērojamu atbalstu sniedz jau kopš “Iespējamās misijas” dibināšanas.

Privātā sektora atbalstītās iniciatīvās vienmēr var ātrāk un elastīgāk notestēt, kā darbojas jauni modeļi vai inovatīvas idejas, arī operatīvāk “aizlāpīt caurumus” valsts funkcijās. Mūsu pašu pieredzē ir “Ziedot.lv” izveide, kas ļāva ne vien izveidot efektīvu un caurspīdīgu ziedošanas kultūru Latvijā, bet arī izdarīja spiedienu uz valsts pārvaldi, kas ļāva būtiski pilnveidot sistēmu smago slimību ārstēšanas finansēšanai no valsts līdzekļiem.

Esam pārliecināti, ka kvalitatīvas izglītības pamatā ir labs skolotājs. Taču jaunu skolotāju ienākšana Latvijas skolās notiek gausi, un tie joprojām tiek sagatavoti pēc novecojošām metodēm. Tāpēc “Iespējamā misija” jau desmit gadus ir neatsverams palīgs, nodrošinot skolas ar jauniem un mūsdienu prasībām atbilstoši apmācītiem skolotājiem.

Rezultātā šo desmit gadu laikā “Iespējamās misija” spējusi pozitīvi ietekmēt vairāk nekā 25 000 bērnu dzīves. Arī patlaban programma no Latvijas skolām saņēmusi 155 pieprasījumus pēc jauniem skolotājiem, kuri paliks neapmierināti, ja netiks uzņemti jauni dalībnieki.

Manuprāt, viens no būtiskākajiem “Iespējamās misijas” darbības rezultātiem ir fakts, ka gandrīz 80% programmas absolventu – jaunu, ļoti talantīgu profesionāļu, kuri spētu strādāt labi atalgotu darbu bankā – turpina darbu izglītībā arī pēc programmas absolvēšanas. Starp viņiem ir skolotāji, skolu vadītāji, izglītības politikas veidotāji, sociālie uzņēmēji, kā arī citi izglītības nozares profesionāļi.

Tomēr būtiskākais, kas tiek noklusēts daudzās debatēs – “Iespējamās misijas” darbības mērķis jau kopš pirmsākumiem ir bijis agrāk vai vēlāk savu misiju noslēgt, proti – izbeigt vai mainīt darbību brīdī, kad Latvijas izglītības sistēmā būs izdevies panākt pārmaiņas, kuras ļautu to nosaukt par mūsdienīgu un katram bērnam pieejamu. Kas tad būs tie priekšnosacījumi, lai varētu uzskatīt, ka “Iespējamā misija” savu misiju Latvijā ir paveikusi?

Viena joma ir mācību saturs, kur bērnu ieinteresēšana mācīties un radināšana pie patstāvīga darba un domāšanas ir tas, kas noderēs tālākās mācībās un darbā. Mūsuprāt, šajā jomā ir labs progress, jo organizācijas absolventi sniedz savu ekspertīzi projektā „Skola 2030”, izstrādājot un palīdzot ieviest jauno izglītības saturu skolās.

Otrs aspekts ir skolotāja amata prestižs, kas iet roku rokā ar atalgojuma līmeni un konkurenci par iespēju apgūt pedagoga profesiju. “Iespējamā misija” ir pierādījusi, ka par skolotājiem iespējams piesaistīt spējīgākos augstskolu absolventus, desmit pretendentiem sacenšoties par vienu vakanci skolā. Patlaban valstī notiek skolotāju atalgojuma reforma, un kaut arī tā nav uzskatāma par pabeigtu, tas ir solis pareizā virzienā.

Trešā joma ir jauno skolotāju sagatavošana – lauks, kurā vēl daudz darāmā. Nepieciešams fokusēties uz sistēmisku ietekmi, īpaši akcentējot motivētu skolotāju atlasi, sagatavošanu, teorētiskās izglītības ciešu sasaisti ar praksi un skolotāju atbalstu.

Šodienas situācija ar apsīkušu privāto ziedojumu plūsmu mūsu skatījumā ir iespēja: viens variants ir pārstrukturēt programmas finansēšanu, bet tikpat labi otrs – mainīt darbības modeli, kas lielākā mērā fokusētos uz sadarbību ar valsti jauno skolotāju izglītības programmu uzlabošanā, pilnveidojot Latvijas izglītības sistēmu. Jo, atkārtošos – misija vēl nav izpildīta.

Mēs esam lielākais “Iespējamās misijas” finansētājs, turklāt, redzot programmas izaicinājumus, savu līdzfinansējumu šogad esam pat palielinājuši. Taču šīs lielās, sistēmiskās tēmas ir izkustināmas tikai kopdarbā. Joprojām vērojam nozīmīgu sistēmas pretestību nepieciešamajām pārmaiņām. Lai sasniegtu kritisko masu un reālas izmaiņas, valstiski domājošajiem uzņēmējiem un viedokļa līderiem ir jābūt vienotiem, gan pieprasot politikas veidotājiem pārmaiņas, gan pašiem pieliekot savu devumu.

Tāpēc Swedbank aicina uzņēmējus un citus lēmumu pieņēmējus ar kritisku aci pārskatīt savas sabiedrības atbalsta aktivitātes – cik no tām ir īstermiņa labums zīmolam un cik atstāj arī pozitīvus nospiedumus Latvijas nākotnei. Ja neesi vienaldzīgs pret to, kāda ir un būs izglītība Latvijā, tad aicinu nākt talkā tieši tagad un palīdzēt veiksmīgi noslēgt šo Misiju.

 

Autors ir Swedbank valdes priekšsēdētājs

Kremļa taustekļi avīžu plauktos

Cīņu pret Krievijas propagandas un dezinformācijas izplatīšanos Latvijas sabiedrībā pieteikuši visi, kam nav bijis slinkums. Pēkšņās rosības motivāciju pat īsti nav vērts apskatīt, jo šajā gadījumā mērķis to attaisno. Krievijas izplatītie vēstījumi pastāvīgi atrodami Latvijas informatīvajā telpā. Taču skaļie cīnītāji pret Kremļa propagandu diemžēl lielākoties pievēršas tikai televīzijas kanālu un, labākajā gadījumā, arī interneta vietņu un sociālo tīklu kontroles jautājumiem, nepelnīti piemirsti drukātie mediji – simtiem avīžu un žurnālu, kas katru dienu no Krievijas nonāk mūsu veikalu avīžu plauktos.

Kā redzams Saeimas sintēzes ziņojumā par Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā telpā, vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju un puse cittautiešu lielākoties patērē plašsaziņas līdzekļu saturu, kas radīts ārpus Latvijas. Runājot par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, piemēram, Krievijā veidotas televīzijas programmas mēdz skatīties 82% cittautiešu un 52% latviešu, kopumā – 63% Latvijas iedzīvotāju. Piektā daļa – 46% krievvalodīgo – vispār negūst informāciju no plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā.

Lai propaganda būtu patiešām efektīva un lai ar tās sniegtajām ziņām veidotu pilnīgu un visaptverošu “patiesību”, nepietiek tikai ar televīziju vai sociālajiem tīkliem, kas, nenoliedzami ir nopietni ieroči informācijas kara apstākļos. Bet savas propagandas funkcijas pilda desmitiem dažādu kanālu, kas nodrošina paralēlu informācijas apriti un nodrošina maksimālu pārklājumu. Tās ir grāmatas, filmas, “dokumentālās” filmas, “nevalstiskās” organizācijas, radio, blogi, pasākumi, “pētniecības” institūti, izklaides un humora šovi un, jā, arī prese.

Lai gan līdz ar tehnoloģiju attīstību un tās pieejamības paplašināšanos pēdējo gadu laikā vērojama samazināšanās drukātās preses patēriņā, tas joprojām ir nozīmīgs informācijas resurss lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – kā liecina pētījumu kompānijas “Kantar TNS” dati, gandrīz 1,4 miljoni Latvijas iedzīvotāju lasa preses izdevumus. Uzņēmuma “Preses Serviss” – dominējošā preses vairumtirgotāja valstī – publiski pieejamā informācija rāda, ka kopumā Latvijā mazumtirdzniecībā ir pieejami vairāk nekā 800 dažādi preses izdevumi, no kuriem vairāk nekā 700 ir iespējams abonēt. Izvērtējot datus pēc izdevējvalsts, Latvijā izdotie preses izdevumi aizņem aptuveni 1/3 no sortimenta un tikpat daudz jeb aptuveni 1/3 daļa ir Krievijā izdotie preses izdevumi. Atlikušo trešdaļu sortimenta veido citās valstīs izdotie preses izdevumi.

Šie un iepriekšminētie dati sniedz pietiekami precīzu priekšstatu par to, kādā informatīvajā vidē dzīvo liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Kādā informatīvajā vidē dzīvo kāds, kurš ikdienā skatās Krievijas televīzijas kanālu ziņas, humoršovus un diskusiju raidījumus, apmeklē Krievijas ziņu portālus vai krievu valodā rakstošos portālus, kas paredzēti Latvijas auditorijām un kas lielākoties kā avotus izmanto Krievijā bāzētos medijus, lasa Krievijā izdotās avīzes un žurnālus. Krievijas mediju radītais saturs visbiežāk nav veidots pēc labākajiem žurnālistikas standartiem, jo tā mērķis nav informēt sabiedrību, bet gan paust Krievijas skatījumu, sagrozīt prātus un veidot sev labvēlīgu “patiesības telpu”.

Ir vairāk kā skaidrs, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kuri faktiski sevi ir izolējuši no Latvijas informatīvās telpas, par mūsu valsti, par norisēm Eiropā, Krievijā un pasaulē, par vēsturi un faktiem un to interpretācijām ir pilnīgi citās domās nekā tie, kuri patērē Latvijas un Rietumu pasaules medijus. Tā, piemēram, 62% Latvijas mazākumtautību pārstājvu izjūt pozitīvu attieksmi pret Krieviju, kontrastējot ar tikai 23% pozitīvu vērtējuma par Latvijas dalību NATO. Trešdaļa arī uzskata, ka Krievijas federālie masu mediji objektīvi atspoguļo notikumus Ukrainā.

Pietiek tikai analizēt dažādu notikumu atspoguļojumus – Krimas pretlikumīgo aneksiju, Malaizijas aviolīniju lidmašīnas notriekšanu Ukrainas austrumos, Rietumu sankcijas pret Krieviju, Krievijas darbības Sīrijā, Brexit, Krievijas dopinga skandālu un citus – lai secinātu, ka esošā mediju vide Latvijā veido divas faktiski paralēlas informācijas un patiesības telpas. Vienā no tām tiek grauta Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās savai valstij, valdībai, Eiropas Savienībai, demokrātijai. Kur Lindermans un Gapoņenko ir politieslodzītie un apspiestie, nevis radikāļi, kas aizturēti aizdomās par noziegumiem pret valsti.

Interesantus datus par to, kā ne tikai Latvija un Baltijas valstis ir atspoguļotas Krievijas lielākajās avīzēs, iespējams atrast Viļņas Universitātes doktoranta Viktora Deņisenko pētījumā. Baltijas valstīs valda neofašisms un neonacisms, plaukst rusofobija, pastāvot etnisko minoritāšu diskriminācija, tiek falsificēta vēsture, naidīgi izturas pret krievu tautu un Krieviju. Aptuveni tādi ir primārie raksturlielumi, kā tiek pasniegtas Baltijas valstis tādās avīzēs kā “Izvestija”, “Komsomoļskaja Pravda” un “Argumenti i Fakti”, no kurām divas, starp citu, viegli atrodamas mūsu avīžu kioskos.

Un šī ir problēma. Ne tādēļ, ka Latvijas iedzīvotājiem nepienāktos vai nepieklātos lasīt ārvalstīs drukātus izdevumus, ne tādēļ, ka tajos varbūt tiek publicēts atšķirīgs viedoklis – Latvijā cenzūra, par laimi, ir aizliegta ar likumu.

Problēma ir tajā, ka šajos preses izdevumos biežāk nekā būtu pieļaujams parādās falsificēta, sagrozīta vai manipulatīva informācija, ar kuru tiek manipulēts ar Latvijas iedzīvotāju prātiem, un viņu dzīvo Kremļa taustekļu gūstā.

Ja ar televīzijas un interneta vides dezinformācijas un melu izplatīšanas kanāliem mums ir iespēja cīnīties (tādas pilnvaras ir mediju uzraugam NEPLP), tad ar Krievijas presi, kas čum un mudž no lielākiem un mazākiem meliem un propagandas, mums iespēju cīnīties šobrīd ir ļoti maz.

Bet ir iespēja un šobrīd arī tiek meklēti risinājumi. Viena no iespējām – izstrādāt un pieņemt Ministru kabineta noteikumus, kas ikdienas avīžu pircējam palīdzētu noorientēties starp dažādu valstu preses izdevumiem avīžu plauktos, kas, savukārt, sniegtu iespēju nedaudz kritiskāk vērtēt tajos esošo saturu – ir iespējams noteikt, ka Latvijā izdotie, Eiropas Savienībā izdotie un trešajās valstīs izdotie laikraksti tiek izvietoti nodalītos, atbilstoši marķētos stendos, kā tas tiek darīts daudzviet pasaulē un pat mūsu grāmatnīcās (atsevišķi nodalot Latvijā un ārvalstīs izdotās grāmatas). Regulējuma izpratnē, protams, šis jautājums būtu jāaktualizē arī Eiropas Savienības līmenī, nosakot plašāku ievedmuitas nodokli un tarifus drukātajiem medijiem, kas ir izdoti ārpus Eiropas Savienības – pašlaik Krievijā izdotie Latvijā pieejami mediji cenas ziņā ir lētāki nekā Latvijā izdotie preses izdevumi, kas savukārt ir jāuztver kā motivējošs faktors iegādei.

Kamēr tiek meklēti risinājumi, kā šo problēmu risināt pēc būtības un kā mazināt pieprasījumu pēc Kremļa skrejlapiņām, ir viena iespēja – par katriem meliem, par katriem sagrozījumiem vērsties pie tiesībsargājošajām iestādēm, šajā gadījumā, pie Drošības policijas ar iesniegumu, kas varētu palīdzēt iekustināt šo riteni un, cerams, izspiest kādu no šiem melu izplatītājiem no Latvijas.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

Anekdotes

Dzīve ir kā zviedru galds. Vieni kampj, cik vēlas, citi — cik spēj. Vieni — cik atļauj sirdsapziņa, citi — cik atļauj bezkaunība. Bet visus vieno viena lieta — galu galā sev līdzi neko nepaņemsi.

«Lienīt, vai nāksi pie manis par sievu?»
«Nē, esmu nogurusi, visu dienu staigājot!»

«Tik ļoti gribas pabūt vienatnē! Bez cilvēkiem, klusumā, pasēdēt pie ūdens, padomāt. Man pēc tam vienmēr kļūst labāk.»
«Tualeti meklējat? Gaiteņa galā pa kreisi!»

 

Kāds vīrietis veikalā nopērk cigaretes un turpat pie kases aizsmēķē.
Pārdevēja: «Šeit smēķēt nedrīkst!»
«Kā?! Es taču nupat pie jums šīs cigaretes nopirku!»
«Nu un? Mēs arī tualetes papīru pārdodam.»

Ja viedtālrunis ir gudrāks par savu īpašnieci, tas sagrābj viņas gribasspēku savā varā un piespiež līdz mūža beigām fotografēt sevi tualetes spoguļos.

No rīta temperatūra bija nulle grādu. Laika ziņās solīja, ka līdz vakaram paliks divreiz siltāk. Jautājums — kāda temperatūra būs vakarā?

Jūsu meitene sūdzas, ka jūs esat pārāk garlaicīgs un paredzams? Pamēģiniet pamodināt viņu nakts vidū un, pasacīdams «lūk, par šo es tevi ienīstu!», izejiet no guļamistabas, aizcērtot durvis!

Ja ceļu policists jums jautā, vai esat lietojis alkoholu pēdējo 24 stundu laikā, ieskatīties pulkstenī nav ieteicams.

Kopš apguvu Morzes ābeci, es vairs nevaru iemigt lietus laikā. Piemēram, vakar dzirdēju, kā lietus mani aicina iet iedzert. Turklāt trīs reizes, un sauca mani vārdā!

«Viņu neviens necenšas apdzīt, lai gan pārvietojas ļoti lēni, un apkārt ir daudz brīvas vietas. Kas tas ir?»
«Sapieris.»

Dzīve ir izdevusies, ja jūs varat atļauties pavadīt laiku tikai ar tiem cilvēkiem, kuri jūs interesē. Savukārt, ja jūs esat spiests pavadīt laiku ar cilvēkiem, kuriem interesējat jūs, tā ir valsts pārvalde.

Nolēmu apceļot pasauli ar tukšu maku. Spēju atiet no mājām aptuveni 300 metru.

Ja jūs domājat, ka nodarbojaties ar bezjēdzīgu lietu, tad iedomājieties par cilvēku, kura uzdevums ir rakstīt licences izmantošanas noteikumus datorprogrammatūrai.

«Dārgā, es nolēmu vairs nekad ar tevi nestrīdēties!»
«Ir nu gan! Viņš esot izlēmis!? Bet vai man to pajautāji?»

Putekļsūcējs robots mājās savāca visus juvelierizstrādājumus, un jau pēc stundas to aizturēja policija, jo robots mēģināja tirgū pārdot visu nozagto.

«Vakar redzēju, ka sarkanādainie cīnās ar bālģīmjiem.»
«Vesternu skatījies?»
«Nē, pludmalē vēroju, kā atpūtnieki cīnās par zviļņiem.»

Man bija sapnis kļūt par astronautu, līdz uzzināju, ka viņi ir spiesti atgriezties.

Dzimšanas dienas kūka bez svecītēm

Toskānā visi gribēja zināt, cik gadu man paliek

Kas to var atcerēties un saskaitīt, cik un kādas siera kūkas tik nav ceptas. Vai neceptas. Vai tvaicētas. Jo, lai arī pamatsastāvdaļas visām ir diezgan līdzīgas, gatavošanas process atšķiras — sākot no visvienkāršākās, kurai nav nepieciešama termiska apstrāde, un beidzot ar tvaicējamo. Vai arī saldējamo — jo siera kūku var pagatavot arī kā semifreddo un ēst saldētu!

Pirmā iepazīšanās ar tās meistarošanas noslēpumiem man gan uz ilgu laiku izrādījās pēdējā. Kolēģīte savulaik laipni padalījās ar recepti, kuras iznākums esot satriecošs, taču ķerties klāt kūkai, kura gatavojama cepeškrāsnī tvaicējot, man ilgi nebija drosmes. Un īsti nebija motivācijas, jo arī visparastākā neceptā izdevās visnotaļ garda. Tas gan bija stipri sen, un nu jau ir izmēģinātas visdažādākās variācijas — tomēr joprojām vislabāk garšo tā pati parastā, neceptā. Galvenais, lai pa virsu ir svaigas ogas un daudz.

Šogad biju nolēmusi izvairīties no dzimšanas dienas kūkas un visu pārējo cienastu cepšanas un šmorēšanas, aizbraucot uz laukiem. Ne gluži tepat, vietējiem, bet mazliet tālāk — uz Toskānas laukiem.

Svinamdienas rītā brokastoju ārā, piesaulītē, varžu kora pavadījumā kopā ar ķirzakām un vāverēm, un pastkartīšu skatiem visapkārt. Dzerot kafiju, slaistoties un pieņemot apsveikumus, brokastis manāmi ieilga, līdz gluži negaidot klāt bija pusdienlaiks un ielūgums kopīgi paēst pusdienas mazās Toskānas pilsētiņas Kazāles (Casale Marittima) labākajā restorānā Taverna via Di Mezzo jeb Pusceļa krodziņā, kur saimnieko Suzanna, vietējo saukta par Sūziju.

Bez iepriekšējas pieteikšanās tikt iekšā bija maz cerību, krodziņš ar vienkāršo, tradicionālo Toskānas virtuvi ir iecienīts ne tikai vietējo, bet arī tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāju vidū. Un ne velti, par to jau biju pārliecinājusies iepriekšējās dienās — nomēģinātas bija gan trippa (Toskānas reģionam raksturīgs ēdiens no liellopu kuņģa, tikai viena no četriem, bet par to varētu būt atsevišķs stāsts), gan gliemezīši tomātu mērcē, gan vietējais siers ar medu, gan arī izcili pagatavots steiks ar trifelēm. Protams, tas viss tandēmā ar Oliviero Toscani vīniem.

No kūkām līdz šim biju veiksmīgi (kā man šķita, jo neesmu diez kāda kūkumīle) izvairījusies, lai arī vairākkārt tiku dzirdējusi viesmīli skaļi saucam pāri apmeklētāju galvām — kuru siera kūku gribēsit? Ar zemenēm? Vai ar šokolādi? Lielākoties cilvēki izvēlējās zemenes — Toskānā tobrīd bija pats zemeņu laiks.

Un dzimšanas diena bez kūkas nav dzimšanas diena, pat ja bez svecītēm, un tāpēc Sūzijas siera kūka ar zemenēm atradās uz mana šķīvja. Un tas bija dubultpārsteigums! Jo, pirmkārt, kūka bija pasakaina! Un, otrkārt, varētu iedomāties, ka šī būs itāliska kūka ar rikotu un tāpēc droši vien cepta, bet nekā — tā bija visvienkāršākā, neceptā siera kūka ar Filadelfijas sieru! Protams, klāt bija Sūzijas mīlestība, svaigās zemenes un tanti auguri*! Un tomēr tā bija vecā, vislabākā, visvienkāršākā un sen pārbaudītā recepte!

Starp citu, kāda itāļu nacionālā īpatnība (vai, varbūt gluži otrādi, mūsu nacionālās īpatnības neesamība) — ikviens, kurš uzzināja, ka man ir dzimšanas diena, uzreiz jautāja, cik tad gadu man paliek. Un vienalga, vai tie bija jau iepazīti cilvēki, vai svešinieki, kurus satiku pirmoreiz, sievietes vai vīrieši, daudz jaunāki vai krietni cienījamākos gados — viņi vienkārši un patiesi gribēja uzzināt, cik tad mēs svinam! Es latviski mulsu…

* Daudz laimes! — no itāliešu valodas

Sūzijas siera kūka

(Viņa neslēpa kūkas sastāvdaļas un proporcijas)

200 g digestive cepumu (var izmantot arī auzu cepumus)
120 g sviesta
400 g svaigā siera (šajā gadījumā Philadelphia)
200 ml saldā krējuma
150 g pūdercukura
Zemenes

Cepumus sasmalcina (var iebērt plastikāta maisiņā un izrullēt ar mīklas ruli, bet var arī ar rokas blenderi sablendēt), pievieno izkausētu sviestu, sajauc. Apaļajā kūku formā ar noņemamām malām ieklāj cepampapīru un noklāj pamatni ar cepumu masu, piespiežot. Liek ledusskapī uz stundu sastingt.

Svaigo sieru saputo ar pūdercukuru (ja vēlas, var pievienot sarīvētu citrona, apelsīna vai laima mizu un/vai vaniļu), pievieno saldo krējumu un vēl nedaudz saputo. Lej uz cepumu pamatnes, izlīdzina un liek atpakaļ ledusskapī uz vismaz četrām stundām. Vai visu nakti.

Pirms pasniegšanas dekorē ar sagrieztām zemenēm — jo vairāk, jo labāk! Sūzijas kūkai smukumam bija arī fritēta piparmētras lapiņa.

Dienvidi pret ziemeļiem

Pasaules Veselības organizācija jaunā ziņojumā publiskojusi secinājumu, ka tā dēvētajai Vidusjūras diētai tikpat veselīgs konkurents ir ziemeļvalstu diēta. «Abas diētas atstāj labu iespaidu uz veselību. Par to nav šaubu,» saka Žao Breda no PVO. Ziņojumā teikts, ka abas diētas palīdz saglabāt veselīgu svaru un samazina saslimstību ar sirds slimībām un atsevišķiem audzējiem.

Rihards Fjodorovs un Mirko, godalgoti tabakas okšķeri

Mirko izskatās ļoti labi. Vīrišķīgs, stiprs un ātrs. Intervijas pirmajās minūtēs strauji metas apošņāt visas somas. «Viņš zina — ja kaut kur atbraucis, būs jāstrādā,» saka Rihards Fjodorovs, kurš ar Mirko no Rēzeknes ieradies Rīgā uz tikšanos Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ēkā. Abi ir VID Muitas pārvaldes darbinieki un ikdienā strādā uz Latvijas un Krievijas robežas, meklējot cigarešu kontrabandu. Nesen Mirko atgriezās no sacensībām Moldovā, kur ieguva 2. vietu deviņu valstu konkurencē. Viņš nu savācis visu medaļu komplektu, jo iepriekš sacensībās Krievijā ieguvis arī zeltu un bronzu. Latvijā kopumā ir 43 darba suņi, kuri specializējas narkotiku vai tabakas meklēšanā. Tikai trīs no tiem spēj sameklēt abas vielas.

Mirko ir dzimis Ungārijā, smalkā vācu aitu šķirnes suņu ģimenē, taču līdz gada un divu mēnešu vecumam dzīvojis Nīderlandē, dienesta suņu audzētavā. Kad muitā pieņēma lēmumu iegādāties tieši Mirko, Rihards bija tikko kā izmācījies par kinologu, «jo, vērojot, kā strādā kolēģi, arī gribējās. Iepriekš darīju biroja darbu. Un, jā, gribējās suni.» Kad Rihards bija sagaidījis   lidostā Mirko, sekoja kopējas četru mēnešu mācības tabakas meklēšanā. Tās notiek spēles veidā: Rihards noslēpj bumbiņu, un Mirko meklē, jo ļoti grib ar to spēlēties. Pakāpeniski tai tiek pievienota tabaka. Pamazām bumbiņas vietā tiek paslēpta tikai tabaka, taču spēles princips saglabājas. «Visa pamatā ir labas attiecības ar suni,» skaidro Rihards. Reizēm Mirko nevēlas pakļauties un dažādi mēģina sevi pierādīt. «Viņš ir puika, un liels puika. Ļoti enerģisks. Bet mēs atrodam kompromisus.» Mirko darbs ir katru  dienu meklēt tabakas izstrādājumus: automašīnās, telpās. «Viņš māk atrast tādus slēpņus! Reizēm automašīnas ir tā pārtaisītas, ka no malas nepateiksi, ka tur ir dubultgrīda un zem tās cigaretes.» Brīžos, kad Mirko ir atradis tabaku, vainīgie taisnojas un līdz pēdējam apgalvo: suns melo.

Rihards un Mirko ir kopā septīto gadu un arī pēc darba, jo suns dzīvo ar Fjodorovu ģimeni daudzdzīvokļu namā Rēzeknē. «Nē, gultā vai dīvānā viņš nelec, nodalām darba un mājas dzīvi,» smaida Rihards. Turklāt pēc darba Mirko ir nosmērējies ar automašīnu putekļiem un eļļām, un tādam lēkt dīvānā nebūtu vēlams.

Kā Mirko reaģē uz smēķēšanu? Nerej, domādams, ka atradis? «Nē. Es reizēm smēķēju, taču tas viņu netraucē. Tabaka ir darba sastāvdaļa, un viņš zina, ka to meklē transportā vai objektos un pēc komandas. Pie katras kabatas, kurā ir cigarešu paciņa, viņš nerej.»

Lojāls, pacietīgs, labi panes stresu. Tāds ir Mirko. Un — nodeva karjerai, diez vai viņš būs tētis. Ja nu vienīgi, kad atvaļināsies.

Analfabēts. Tātad neesmu vajadzīgs?

Andra Vasko (37) dzīvesstāsts atklāj, ka 80. un varbūt pat 90. gados pansionātos dzīvojošie bērni netika skoloti. Sabiedriskās organizācijās apstiprina — mūsu vidū ir daudzi pieaugušie, kuri neprot lasīt un rakstīt

Gandrīz divmetrīgais vīrietis ar plaukstām kā dārza lāpstas un pasaku milža seju rada priekšstatu, ka ar visu spēj tikt galā. Rīgā viņam ir sava mājiņa ar dārzu, suns, ir arī gana daudz naudas, lai izmaksātu kafiju Āgenskalna kafejnīcā, kur satiekamies. Tajā ir plauktiņš ar grāmatām. Kad norādu uz tām, Andris pat nepaskatās. «Burtus viņš zina, taču nevar salikt tos kopā tā, lai saprastu izlasītā jēgu,» paskaidro Andra asistente Nataļja Vilistere, enerģiska sociālā darbiniece.

Jā, 37 gadus vecajam vīrietim vajadzīga palīdzība. Viņš ir audzis bez ģimenes rūpēm, kopš desmit gadu vecuma dzīvojis pansionātos bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un ir palicis bez izglītības. Tikai pirms gada Andrim atklāta vājdzirdība, un Nataļjai radušās aizdomas, ka tās dēļ bērnībā konstatētā garīgā atpalicība varētu būt nepareiza diagnoze, kas joprojām apgrūtina vīrieša iespējas dzīvē.

Andris neprot lasīt un rakstīt. Un viņš tāds nav vienīgais. Statistikā ir norāde, ka Latvijā ir ap 1800 analfabētu, bet ekspertiem ir skaidrs — viņu ir daudz vairāk, un viņiem vajag iespēju iet skolā tagad.

Redzētais neatbilst stāstītajam

Nataļja ar Andri iepazinās pirms četriem gadiem, kad viņa strādāja par sociālo darbinieci biedrības Rīgas pilsētas Rūpju bērns grupu dzīvokļos Šūpoles, kas izveidoti cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem.

«Tas, ko man stāstīja par viņu, neatbilda tam, ko redzēju. Ja man saka, ka cilvēks ir, piedodiet, idiots, bet viņš lieliski orientējas internetbankā un Google kartēs, man jāsāk šķetināt,» stāsta Nataļja, kura sociālā darbinieka izglītību ieguvusi Kristīgajā akadēmijā. «Tur iemācījos citu skatījumu uz cilvēku, kas man ļāva ieraudzīt cilvēku Andrī, ko citi uzskata par mežoni.»

Pamazām viņa guva pārliecību, ka Andris, kuram kopš bērnības ir diagnoze «vidēji smaga intelektuāla atpalicība», domā skaidri un loģiski. Saklausot, ka viņš dažiem vārdiem norauj galotnes, dažus izrunā skaidri, bet citus fonētiski nepareizi, Nataļjai radās aizdomas, vai tikai Andrim nav dzirdes problēmas. Kad pagājušā gada pavasarī ticis Stradiņa slimnīcā pie otorinolaringologa, Andrim atklāja vājdzirdību, trešo dzirdes zuduma pakāpi. Latvijas Nedzirdīgo savienības surdocentrā viņam uzreiz izsniedza dzirdes aparātu.

Tagad Nataļju urda jautājums, vai Andrim nav piedēvēta nepareiza diagnoze vājdzirdības dēļ. Cilvēkiem ar fiziskiem traucējumiem sabiedrības aizspriedumu dēļ bieži piedēvē arī garīgus. Bet asistents nav persona, kuram likums atļauj iepazīties ar kāda cita cilvēka medicīnas dokumentiem, tāpēc Nataļjai nav iespējas uzzināt, kāpēc Andrim noteikta intelektuāla atpalicība. Viņam būtu iespēja pētīt savu veselības vēsturi pašam, taču Andris nezina, kur šie dokumenti ir, mēģinājumi tos atrast līdz šim nav sekmējušies. Taču viņš var pastāstīt, kāpēc palicis bez izglītības.

«Biju nevajadzīgais»

Andris zina, ka ir no Aizkraukles. Atceras, ka saimniecībā bija govs, cūka, suns. Daudz dzīvojies pa mežu, jo mājās sists. «Māte un tēvs, kas patiesībā bija audžutēvs, vāca cukurbietes un taisīja kandžu. Augām dienām tecināja, dzēra visu laiku. Pāri ceļam dzīvoja kaimiņi, kuri arī dzēra. Viņi man lika dzert alu un kandžu. Šķiet, man toreiz bija gadi seši,» īsiem teikumiem Andris atceras, ka piedzirdīts vairākas reizes un, bērns būdams, vēmis un mocījies.

Andris neskaidri atceras sevi pāris reizes Sunākstes skolā. «Reiz skolas krēslā apmīzos.» viņš saka. «Skolotāja mani atstūma. Izturējās kā pret nevajadzīgu cilvēku. Viņa pievērsa uzmanību tiem, kuri mācījās, bet es biju nevajadzīgais.» Pats izlēma uz skolu neiet, vai arī neviens viņu uz turieni neveda — tas paliek neskaidrs. Taču Andra atmiņas par laiku, kas pavadīts ģimenes mājās, ir sāpju pilnas. Spilgtākās saistās ar strutainu iekaisumu kājā, kura dēļ vests pie ķirurga, un reizi, kad suns sakodis galvā un viņš dienu raudādams nosēdējis kaktā asiņains, līdz māte aizveda uz slimnīcu.

Andris uz īsu laika sprīdi bija internātskolā, kuras nosaukumu neatceras. Noturējies tur tikai līdz reizei, kad kaut kādu iemeslu dēļ ar roku izsitis stiklu un aizvests uz Jelgavas Psihoneiroloģiskās slimnīcas jeb Gintermuižas bērnu nodaļu, ko pats sauc vienkārši par psiheni. «Tur deva zāles, kas mani uzturēja mierīgu, lai atkal nebūtu traumu,» viņš stāsta. Atceras, ka bieži gulējis ar katetru vēnā. Domā, ka slimnīcā pavadījis mēnešus trīs. Pēc tam aizvests atpakaļ uz internātskolu. «Bet tad atkal kaut ko sastrādāju. Izsauca ātros un prasīja, vai gribu uz slimnīcu. Pateicu, ka, gribu. Taču, kad ieraudzīju, ka atkal esmu aizvests uz psiheni, nožēloju. Nu kāpēc tā teicu! Mani zāļoja, atkal potēja un dūra vēnā,» Andris nopūšas. No savas bērnības viņš neatceras ne citus bērnus, ar kuriem būtu spēlējies, ne kaut vienu rotaļlietu.

No Gintermuižas uz skolu zēns vairs nav vests. Māte nogādājusi viņu atpakaļ uz mājām. Pēc tiesas sēdes, kurā Andra vecākajam brālim par zagšanu piespriests cietumsods, māte nākamajā dienā nomirusi. Cik Andrim toreiz bija gadu, viņš nezina. Taču audžutēvs, ko viņš raksturo ar vārdu «riebīgs», aizvedis puiku uz Jēkabpili pie savas māsas. Tā viņu gānījusi un vairākas reizes noslānījusi, tāpēc Andris no viņas aizmucis. «Kājām gāju, ar vilcienu braucu,» atceras Andris. «Ēdu visu, ko atradu, gulēju, kur pagadās.»

Nekādu nodarbību

Andris domā, ka viņam bija gadi deviņi, kad nokļuvis Baldonē valsts sociālās aprūpes centrā bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Stāsta: tiklīdz bērni uzvedušies neatbilstoši, dotas zāles, pēc kurām nāca miegs un nebija spēka. Bet viņš neatceras organizētas nodarbības — ne mācības, ne interešu vai rotaļu nodarbības. Toties bērni nodarbināti lauku darbos. «Man bija desmit gadu, kad braucu uz laukiem akmeņus novākt. Darījām dažādus darbus, un mums par to deva kasti saldējuma.» Bērniem ļauts iet, kur vien viņi vēlējās, atvēlēts arī mežā lasīt mellenes. Kad 13 gadu vecumā iemīlējies vienā no meitenēm, Andris aizvests no Baldones uz pansionātu Rīgā, Kalnciema ielā, kas patiesībā bija tā paša centra cita filiāle. 

«Viņiem bija aizliegtas emocijas,» pārliecināta Nataļja. «Man bija jāpierod pie tā, ka viņš neizrāda emocijas. Bet padomājiet, pie kā var novest vide, kur bērnu sazāļo ar nomierinošiem līdzekļiem katru reizi, kad viņš pārlieku stipri priecājas, bēdājas vai iemīlas un izrāda to. Viņš iemācās slēpt emocijas. Domāju, ka Andris arī sāka uzvesties kā bērni, kuriem ir smagi intelektuāli traucējumi, lai tikai netiktu sazāļots.»

Pēc Andra atmiņām, Baldones filiālē bija salīdzinoši brīva dienas kārtība, bet Kalnciema ielā bijis stingrs režīms un durvis bez rokturiem kā psihoneiroloģiskajā slimnīcā. «Viss bija norobežots kā cietumā. Mūs izveda pastaigāties pa pagalmu, kam apkārt bija sēta,» atceras Andris. Arī šajā centrā viņš neatminas nodarbības, kurās kopā ar citiem 14—18 gadus veciem pusaudžiem būtu mācīts. 15 gadu vecumā pametis centru, jo bija mēģinājis kādam zviedru labdarības organizācijas pārstāvim nozagt fotoaparātu. Kad kauna darbs nācis gaismā, aizmucis.   

«Satiku vienu bomzi,» stāsta Andris. «Viņš mani iemācīja miskastēs atrast ēdienu. Dzīvojām pa Zasulauku un Šampēteri, gulējām pagrabos.» Andrim bija 15 gadu — lai gan liela auguma, tomēr vēl bērns. Taču ne reizi neviens pieaugušais nebija izrādījis interesi par viņu.

90. gadu vidū Latvijā sāka ar starptautisku organizāciju palīdzību apzināt ielu bērnu problēmu. Toreiz, noskaidrojot skolā nepieteikto bērnu skaitu, lēsa, ka bez pieaugušo uzmanības dzīvo vairāk nekā desmit tūkstoši jeb gandrīz 5% Latvijas bērnu. Andris uz ielas nodzīvojis divus gadus. «Man iepatikās ārā,» viņš saka. Gan ēdienu, gan drēbes atradis atkritumos. Arī tad, kad cilvēki izlikuši drēbes žāvēties, viņš paņēmis sev to, kas derējis. Daudzstāvu namu pagrabi esot kā tuneļi, kuros gan izgulēties, gan no policistiem paslēpties. Kad reiz notverts un aizvests atpakaļ uz Kalnciema ielas pansionātu, atkal aizmucis. Nākamajā reizē, kad policija viņu vēlreiz turp aizveda, administrācija policistiem paskaidrojusi, ka visi Andra dokumenti nosūtīti uz aprūpes centru pilngadīgajiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem Telts ielā.

Andris tagadējā valsts sociālā aprūpes centra Rīga dažādās filiālēs dzīvoja 80. un 90. gados. Gandrīz 30 gadus vēlāk Ir neizdodas atrast kādu, kas šajā centrā spētu apstiprināt vai noliegt Andra stāstīto, ka tajos laikos bērni tur nav mācīti. «Mana pieredze, no 1994. gada strādājot bērnu aprūpes iestādēs, liecina, ka bērniem tika nodrošinātas gan brīvā laika pavadīšanas aktivitātes, gan mācības atbilstoši katra spējām,» saka tagadējā valsts sociālās aprūpes centra Rīga vadītāja Elvīra Kisele. Pēc viņas vārdiem, tagad bērni ar garīgās attīstības traucējumiem iegūst izglītību speciālās skolās atbilstoši savām spējām. Tiesa, ne visi spējot apgūt lasīt, rakstīt un rēķināt prasmi «pietiekami, lai varētu piedalīties ikdienas dzīvē». Tie, kuru veselības stāvoklis neļauj iemācīties pat uzrakstīt savu vārdu vai uzvārdu, parasti dzīvojot sociālās aprūpes centros.

Taču speciālisti, kuri gādā par atbalstu cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, ir pārliecināti — līdz pat 2003. gadam, kad stājās spēkā jauns sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, aprūpes centros nerūpējās par bērnu skološanu. «Tā bija normāla prakse, cilvēkiem netika piedāvāta izglītība,» saka resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem Zelda vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere. Arī Margita Erele no Rīgas pilsētas Rūpju bērna stāsta, ka starp tiem, kuriem diagnosticēti intelektuāli traucējumi un kuri auguši institūcijās, daudzi ir analfabēti. «Pat tad, ja cilvēkiem ir tikai viegli vai vidēji traucējumi, viņi nav mācīti lasīt. Ja bērni būtu auguši ģimenēs un izglītošanai tiktu pievērsta uzmanību, viņi noteikti būtu spējīgi iemācīties lasīt un rakstīt. Tas, ka viņi auga institūcijās, kļuva par vienu no analfabētisma iemesliem, kas pašlaik šiem cilvēkiem traucē atrast darbu un iekļauties sabiedrībā,» stāsta Erele.

Uz šo problēmu Zelda pārstāvji norādījuši gan Labklājības, gan Izglītības ministriju ierēdņiem, taču neviens nav mēģinājis apzināt šos cilvēkus. Ministrijas atsaucas uz Centrālās statistikas pārvaldes 2011. gada datiem, ka valstī ir ap 1800 analfabētu. Sabiedriskajās organizācijās domā — viņu ir vairāk.

Grib patstāvību

«Nemūc, Andri! Mēs dosim tev brīvību!» Andris atceras pirmos vārdus, ar kādiem ap 1998. gadu uzņemts pieaugušo centrā Telts ielā. Kādas ārstes vīrs, iepazinies ar puisi, uzaicinājis viņu palīdzēt mājas celtniecības darbos. «Viņš man iemācīja strādāt,» saka Andris, kurš šo cilvēku vārdā Guntis uzskata par savu darba skolotāju. «Interesanti bija. Man patika. Viņš arī maksāja par padarīto, man bija nauda, un kļuvu patstāvīgs.» 2013. gadā Andris ar kādas sociālās darbinieces palīdzību iekārtojās grupu dzīvokļos Šūpulis, bet pēc diviem gadiem mēģināja tikt pie sociālā dzīvokļa.

Taču toreiz spēkā bija noteikumi, kas liedza grupu dzīvokļu iemītniekiem pretendēt uz sociālo dzīvokli. Cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem dažādu iemeslu dēļ ir grūti tikt pie sociālā dzīvokļa. Organizācijas Zelda pieredzē ir bijis tikai gadījums, kad ar tiesas lēmumu ir izdevies panākt, ka cilvēks ar invaliditāti uzņemts sociālo dzīvokļu rindā. Rīgā pašlaik rindā uz sociālo dzīvokli ir 1285 cilvēki vai ģimenes — lai pie tā tiktu, jāgaida gadi septiņi astoņi.

Andris mājokļa jautājumu atrisināja, kad Nataļja viņu iedrošināja paņemt kredītu un nopirkt vasaras namiņu. Viņš tā arī darījis, kredītu jau esot nomaksājis. Kopš pagājušā gada Andris mīt paša pirktā dārza mājiņā pie lidostas, ko mēģina nosiltināt, lai varētu tur dzīvot arī ziemā.

Taču patstāvīgai dzīvei viņam ir atšķetināmas vēl trīs lietas. Pirmkārt, viņš grib noskaidrot, vai diagnoze «vidēji smaga intelektuāla atpalicība» nav noteikta kļūdas dēļ. Tāpēc, ka viņš nav sadzirdējis teikto un adekvāti reaģējis. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā iesaka vērsties pie psihiatra. Viņš esot tiesīgs pieprasīt Andra medicīnas vēsturi un, iepazinies ar medicīnas vēsturi un izvērtējot pašreizējo veselības stāvokli, varēšot izlemt par izmeklējumiem diagnozes precizēšanai.

Otra lieta ir izglītība. Nataļja stāsta, ka Andris ļoti gribējis mācīties. Viņam izdevies iestāties Rīgas 18. vakara maiņas vidusskolā, kur izveidota klase trim pieaugušajiem, kas palikuši bez pamatizglītības. Pēc Nataļjas vārdiem, «nomocījies šajā klasē divus gadus», tā arī neiemācījās lasīt un rakstīt. Nataļja nezina iemeslus, taču min, ka vajadzētu īpašu izglītības programmu pieaugušiem analfabētiem. Šāda pārliecība ir arī organizācijās Rūpju bērns un Zelda.

Latvijā ir trīs skolas, kurās izglīto pieaugušos ar mācīšanās traucējumiem, un viena skola ir tiem, kuriem ir dzirdes traucējumi. Vecākajiem trim skolēniem esot 62 gadi, divi no viņiem apgūst 6. klases, viens — 1. klases mācību vielu. Kopš pērnā gada marta iedarbināts Eiropas Sociālā fonda projekts, kas bez vecuma ierobežojumiem paredz mācības no 5. līdz 12. klasei un profesionālajās skolās. Šobrīd šajā projektā mācoties 6500 cilvēku, kas savulaik pametuši skolu, bet kuriem tagad ir izstrādāti īpaši mācību plāni. Arī Sociālās integrācijas valsts aģentūrā ir programma, kurā 35 profesijās individuāli izglīto cilvēkus, kuriem ir mācīšanās traucējumi.

Trešais Andra mērķis ir dabūt darbu. Kopš 2005. gada viņš desmit gadus strādāja kādā hidraulikas veikalā. Spriežot pēc paša stāstītā, īpašnieks viņa izglītības trūkumu izmantojis, lai apkrāptu — Andris nodarbināts nelegāli, nodokļi nav maksāti, atvaļinājuma nav bijis, viņam saņēmis mazāk nekā pārējie. Īpašnieks atļāvies Andrim arī iesist. Kad Andris pameta darbu veikalā, Nataļja viņu iekārtojusi palīgstrādnieka darbā sociālās aprūpes centrā Rīga. Taču martā Andris neskaidru iemeslu dēļ palika arī bez šī darba un atkal to cītīgi meklē. Vakanču ir daudz, taču, tiklīdz darba devēji uzzina par analfabētismu, tā atsaka. «Ja neproti lasīt un rakstīt, neesi nevienam vajadzīgs,» secina Nataļja, kura īpaši sašutusi, ka Nodarbinātības valsts aģentūrā kāda darbiniece likusi Andrim rakstīt paskaidrojumu, kāpēc nav atradis kabinetu, kurā notika lekcija. Kad viņš teicis, ka to nevar, uzrakstījusi viņa vietā. «Kad aizgāju uz dienestu un aizrādīju, ka Andrim Vasko neviens nav atņēmis rīcībspēju, man atbildēja: «Ko tad mēs ar viņu darīsim?» Viņas to man jautā?» Nataļja ir dusmīga.

Neilgi pirms raksta nodošanas Nataļja atsūta īsziņu, ka ar paziņu palīdzību Andrim izdevies atrast palīgstrādnieka darbu kādā ceļu būvniecības firmā. Kad abi iepazinušies, viņš bijis cilvēks bez pašapziņas. «Līdzcilvēku interese cēlusi Andra pašapziņu,» Nataļja raksta, ka tas esot viņa lielākais ieguvums.

Jaunais prieks

Pēc deviņu gadu pārtraukuma Latvijas hokeja izlase atgriezās pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, iegūstot 8. vietu. Spoži nospēlēja trīs jaunās hokeja cerības: Rūdolfs Balcers, Rodrigo Ābols un Kristiāns Rubīns

Viens no labākajiem pasaules čempionātiem vēsturē. Tā par Latvijas izlases spēli saka hokeja komentētājs Anatolijs Kreipāns. Lai arī iepriekš Latvija vairākkārt ierindojusies arī 7. vietā, «izpildījums šogad bija fantastisks». «Nospēlējām kā līdzīgs ar līdzīgu ar pasaules topa komandām: Ameriku, Kanādu un Zviedriju. Uzvarējām Vāciju, olimpisko vicečempioni nupat Phjončhanā.» Kreipāns slavē jauno hokeja maiņu, virknēdams divdesmitgadnieku vārdus. Puišus raksturojot lietišķums un nosvērtība. «Kopējais komandas noskaņojums bija labs. Nesen radiointervijā man [izlases treneris] Artis Ābols teica, ka Bobs Hārtlijs jau nemāca neko tādu, ko puiši nezinātu, taču spēj iedvest tādu pārliecību par saviem spēkiem, ka viņi var izdarīt vairāk, nekā paši domā,» par izlases galveno treneri saka Kreipāns.

Jaunā maiņa. Jaunais prieks. Lai izvēlētos trīs hokejistus šim rakstam, paiet ilgs laiks, jo jauno un talantīgo izlasē šogad tiešām daudz. Pēc vairāku Latvijas hokeja pazinēju un žurnālistu aptaujāšanas top trijnieks ar tiem, kas ir jau labi pastrādājuši čempionātā, bet nākotnē gaidāms vēl vairāk: Rūdolfs Balcers, Kristiāns Rubīns un Rodrigo Ābols.

Aicināts īsi raksturot puišus, Kreipāns saka: «Balceram ir ātras rokas, citādi tādu golu pret Norvēģiju nevarētu iesist. Ziemeļamerikas otrās specīgākās hokeja līgas rezultatīvs spēlētājs. Rubīns man bija vislielākais pārsteigums turnīrā: nākdamas no junioru līgas, ar večiem tā pa īstam tikai tagad uzspēlēja. Liels gan augumā, gan prātā. Gudrs spēlētājs. Ābols ir tikpat inteliģents čalis kā tēvs. Spēlēt, ja tēvs ir viens no treneriem, varētu būt psiholoģiski grūti, taču viņš tika galā. Rodrigo ir centra uzbrucējs, un viņa maiņa bija labākā: Balcers un Ķēniņš.»

Nevarēja aizmigt

Uzbrucējam Rodrigo Ābolam (22) šis bija trešais pasaules čempionāts, un beidzot viņš sevi parādīja, gūstot vārtus pret Norvēģiju. Rodrigo tētis Artis Ābols ir Latvijas izlases treneris un bijušais izlases spēlētājs.

Patlaban Rodrigo ir līgums ar Zviedrijas hokeja līgas klubu Örebro HK. Pēc čempionāta viņš Rīgas lidostā staroja priekā. Ar saviem 1,96 cm blakus kompaktajam Elvim Merzļikinam un Ronaldam Ķēniņam izskatījās iespaidīgi. Dienu iepriekš tieši Rodrigo un Ronaldam saspēlē ar Zviedriju neizdevās gūt vārtus, kas izlīdzinātu rezultātu un ļautu papildlaikā cīnīties tālāk. «Es tā pārdzīvoju, ka pusi nakts nevarēju aizmigt. Piespēlēju Rūdolfam, bet Ronalds pārķēra, piespēlēja, bet ripa atsitās pret manu slidu. Es varu uzņemties vainu, ka nebija vārtu.»

Kad sazvanāmies pēc fināla, kurā Zviedrija ieguva čempiona titulu, Rodrigo stāsta, ka, skatoties spēli, šķitis: «Nu nav tā, ka tālu un nesasniedzams kā kosmoss mums bija pusfināls.» Lielā mērā par sasniegto esot jāpateicas trenera Boba Hārtlija darbam, jo viņš izcili spējot stiprināt pārliecību komandas spēkiem. «Bobs pirms došanās uz Dāniju teica, ka ved 22 cilvēkus, kas gatavi sisties par valsti un nepiekāpsies. Tāda attieksme man patīk.» Komanda nevis cerējusi, ka mūsu vārtos nesametīs visas ripas, bet gājusi uzvarēt. «Arī pret somiem. Īstenībā spēle nemaz nebija tik slikta, lai arī zaudējām. Skaidrs, ka Zviedriju un Kanādu meistarībā mēs nepārspēsim, taču varam spēkoties,» saka Rodrigo. Zaudēt Kanādai 1:2 papildlaikā esot labs rezultāts.

Ābolam pašam ir liels prieks par divām uzvarām: pret Vāciju un Dāniju. Vācija bijusi jāuzvar principiāli, jo iepriekš tai zaudēts, un tieši tāpēc pērn vācieši tika pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā. «Dāniju vinnēt arī bija patīkami, taču vienmēr atcerēšos emocijas pēc spēles — visas tribīnes pilnas dāņu, bet dzirdami mūsu fani un «Lat-vi-ja! Lat- vi-ja!»» Fani arī ilgi gaidījuši pie halles durvīm pēc pēdējās spēles, kamēr puiši ģērbtuvēs pelnīti atvēruši pa aliņam. To, ka pie halles bariņā ir kāds vīrs ratiņkrēslā, bija pamanījis Ralfs Freibergs un pastāstīja Ābolam. «Man bija līdzi viena nūja, ar kuru daudz nespēlēju. Izdomājām parakstīt to — labs suvenīrs un atmiņa. No tādiem cilvēkiem mums jāmācās, kā priecāties par dzīvi, neskatoties uz apstākļiem.»

Ābolam hokejs ir asinīs. Kad viņam bija trīs vai četri gadi, tētis uzlika uz slidām. Tas bija Zviedrijā, kur tolaik Artis Ābols spēlēja. Rodrigo skatījās klātienē arī tēta spēles un aizmiga mammai klēpī. «Es pats prasījos uz slidām. Vecāki nekad neko man nav uzpsieduši darīt. Jo īpaši sporta ziņā.»

Āboli no Zviedrijas pārcēlās atpakaļ uz Latviju, kad Rodrigo sāka iet skolā. Spēlēt ar Ziemeļamerikas junioriem Rodrigo devās 18 gadu vecumā un nu pirmo sezonu ir pieveicis Zviedrijā. «Nesanāca tik laba sezona, kā gribētu, taču nākamajā sevi pierādīšu.» Erebrū ir pilsēta divu stundu braucienā uz rietumiem no Stokholmas, un dzīve tajā Ābolam patīk. «Man tikai jāpaplašina kulinārās spējas, jo māku gatavot trīs ēdienus. Gada laikā apnīk tāda vienveidība. Es gatavoju vienkāršus ēdienu: gaļu un kartupeļus. Kas ir mans guilty pleasure? Pelmeņi. Ar krējumu.» Zviedrijā neesot tādu kā Latvijā, un paveicies, ka tos piegādā opis, kurš strādā uz kravas auto un lielākoties braukā uz Zviedriju.

Brīvajā laikā Rodrigo mājās spēlē videospēles. Vasarā labprāt uzspēlē pludmales volejbolu un tenisu. «Saprotu, ka hokejs nav mūžīgs, jāmēģina tālmācībā iegūt augstāko izglītību. Jākustina smadzenes, nevis — notrenējies, nospēlē un iekrīti gultā.»

Šovasar Rodrigo cer daudz laika pavadīt ar 18 un trīs gadus vecajām māsām, vecākiem, ar draudzeni Paulu. Un suņu puisi Leo. «Punduršpics, dzīvoklī lielāku suni turēt nebūtu prātīgi. Leo izskatās kā maza lapsiņa.»

Pagājušajā nedēļā pēc Latvijas spēles ar Zviedriju Rūdolfs Balcers devās uz mājām Stavangerā, jo Norvēģijā dzīvo astoto gadu.
Foto no privātā arhīva

Izskuva paduses vārtsargam

Uzbrucējs Rūdolfs Balcers (21) savā pirmajā pasaules čempionātā guva četrus vārtus un divas rezultatīvas piespēles. Kopš 2017. gada Balceram ir līgums ar NHL klubu Sanhosē Sharks, pievienojoties tā fārmklubam Sanhosē Barracuda. Balcers šosezon kļuva par rezultatīvāko kluba spēlētāju un piedalījās arī Amerikas hokeja līgas (AHL) Zvaigžņu spēlē.

Pagājušajā nedēļā pēc Latvijas spēles ar Zviedriju Balcers devās uz mājām Stavangerā, jo Norvēģijā dzīvo astoto gadu. Tur arī viņu sazvanu. Ir desmit no rīta, Rūdolfs nesen pamodies. Mierīgs un mazrunīgs. «Es dzīvoju Stavangerā, trešā vai ceturtajā lielākajā Norvēģijas pilsētā. Vasarā te ir skaisti. Dzīvoju kopā ar draudzeni Ingrīdu,» Rūdolfs saka. Ingrīda ir norvēģiete.

Hokejista mamma, tētis un abas māsas dzīvo netālu no Oslo. Ģimene pārvācās pirms astoņiem gadiem, kad Rūdolfam bija piedāvājums spēlēt Norvēģijā. To, ka viņš ir sasodīti talantīgs, Volvo ledus hallē pamanīja norvēģu treneris, kurš bija ieradies kopā ar komandu uz Latvijas un Norvēģijas junioru turnīra spēli. Slavēja arī mazā hokejista Maksima Ponomarenko spēli. Sāka runāties ar viņa tēti, piedāvājot atbraukt uzspēlēt ar norvēģu puikām. Uzaicināja abus. Rūdolfam tobrīd bija 14 gadu. «Aizbraucu, pamēģināju, patika. Tiešām forši,» Rūdolfs atceras, ka dzīvojis viena spēlētāja ģimenē gandrīz mēnesi. Kad puiši atgriezās, viņu vecāki saņēma uzaicinājumu pārcelties. Pat darbs tika atrasts un arī dzīvesvieta. Rūdolfa tētis Liepājā bija juvelieris, taču šobrīd Norvēģijā strādā ar durvju sistēmām un to uzstādīšanu. Mamma audzina meitas, kuras ir 17 un 10 gadus vecas.

Sākotnēji Rūdolfs mācījās tālmācībā, taču tas bija sarežģīti, tāpēc sāka iet speciālā skolā, kur gada laikā apguva norvēģu valodu. Pārgāja uz parasto skolu ar celtniecības novirzienu, jo izglītības sistēma iekārtota tā, ka pēc 10. klases Norvēģijā paralēli mācībām var apgūt arī kādu arodu. «Vai es atgriezīšos Latvijā? Nezinu. Es uz to mudinu vecākus, jo viņi jau pārcēlās manis dēļ. Par sevi es droši nevaru teikt. Šeit jūtos kā mājās.»

Uz pirmo hokeja treniņu Liepājā četru gadu vecumā Rūdolfu aizveda vecāki. «Tēvs vienmēr bijis stingrāks un uzstājīgs, mamma ne tik ļoti un vienmēr atbalstījusi, sapratusi mūsu izvēles. Pirmās divas dienas es esot raudājis, ka vecāki atstājuši vienu, bet nākamajās jau neesot varējuši mani dabūt nost no ledus. Treneri mums Liepājā bija ļoti labi. Tagad zinu, ka mums ļoti paveicās.»

To, ka hokejs būs viņa darbs, Rūdolfs saprata 17 gadu vecumā. «Man piedāvāja līgumu Stavangeras Oilers, tas ir labākais klubs Norvēģijā.» Vairākus gadus pēc kārtas ieguvuši čempiona titulu Norvēģijas hokeja līgā.  Eiropu viņš pameta pērn 13. jūlijā, kad noslēdza trīs gadu līgumu ar NHL kluba Sanhosē Sharks fārmklubu Barracuda. Balcers kļuva par tā rezultatīvāko spēlētāju. Laikraksta Diena sporta žurnālistam Mārim Zembergam Rūdolfs stāsta, ka rudenī brauks uz Sharks nometni un cīnīsies par savu vietu NHL komandas sastāvā. Zembergs Rūdolfu raksturo tā: labs slidojums, ātras rokas, labi pārredz laukumu.

Uzaicinājumu uz treniņiem izlasē Balcers saņēma šā gada sākumā. «Par zvanu biju ļoti priecīgs. Braucu uz Latviju ar cerību, ka tikšu uz čempionātu. Ļoti gribēju spēlēt izlasē, tas bijis mans mērķis jau sen. Tā ir Latvijas izlase — spēcīga.» Ar treneri Bobu Hārtliju kontaktu atradis viegli, jo «viņš ne tikai labi saprot hokeju, bet arī visu, kas ir ap to».

Pirmā spēle čempionātā bija pret norvēģiem. «Zināmi čaļi. Neesmu ar viņiem spēlējis, bet orientējos, kā viņi spēlē. Kad braucu uz čempi, man nebija mērķa iesist golu tieši norvēģiem. Es spēlēju savu spēli. Forši, ka iemetu, jo pirmo spēli vinnēt ir emocionāli svarīgi.» Norvēģijas vārtos Balcers rezultatīvi raidīja divas reizes. Viņa kontā arī viens gols Korejas vārtos, viens Zviedrijas.

«Vārtsargam izskuva paduses!» — tā Rūdolfa spēli komentēja Rodrigo Ābols. Pats «skuvējs» par to tikai pasmejas. «Domāju, ka čempionātā parādījām, ka varam spēlēt ar visiem, kas nāk pretī. Ar domu, ka varam uzvarēt jebkuru komandu. Un sajūta tāda arī bija. Pārliecinoša. Mēs visa izlase bijām kā liela ģimene, un tas ir liels pluss. Un fanu tribīnēs tik daudz. Neaprakstāmas sajūtas.» Balcers cer, ka pēc šī čempionāta hokejs būs Latvijā vēl vairāk mīlēts.

«Kas man sagādā prieku pēc spēles? Iedzert aukstu kolu.» Brīvbrīžos viņš uzspēlējot kādu videospēli. Pēc treniņa vai spēles īsti nav spēka un vēlmes kaut ko brangāku darīt. Viņš labprāt pieņem draudzenes idejas — ceļošanai un izklaidēm.

Kristiāns Rubīns.
Foto — Jēkabs Kalvelis, Picture Agency

Sapnis par izlasi

Aizsargs Kristiāns Rubīns (20) telefona otrā galā izklausās sirsnīgs un patīkams. Atvērts. Kristiānu sazvanu, kad viņš ieradies mājās Mellužos uz īsu brīdi, lai visu laiku veltītu ģimenei un draudzenei Ritai. «Ar brāļiem kopā gribu uzspēlēt basketbolu. Ar mammu parunāties.» Rubīns otro sezonu spēlē Kanādas klubā Medicine Hat Tigers un kopumā ārpus Latvijas ir piekto gadu. Kristiāns ar saviem 1,94 m tikai par pāris centimetriem atpaliek no Rodrigo Ābola.

Piecu gadu vecumā Kristiāna pirmā pieredze uz ledus bija daiļslidošanā Rīgā, Daugavas stadionā, jo gribēja iemācīties slidot. Gada laikā izdevās, un viņš sāka trenēties hokejā. «Pēc pirmā treniņa uzreiz sapratu, ka vēlos būt hokejists,» dedzīgi saka Kristiāns. Septiņu gadu vecumā sāka trenēties Rīgā. Uz hokeju vadāja mamma. «Es viņai lūdzos, lai mani ved ātrāk, jo gribēju būt uz ledus. Hokejs man ļoti patika un ir svarīgs joprojām.» Ideja vest puiku uz hokeju piederot abiem vecākiem, kuri izšķīrās, kad Kristiānam bija 10 gadu. «Bet man nav trūcis ģimenes. Patēvs gluži kā tētis, abi pusbrāļi ir kā brāļi. Viss kārtībā,» viņš saka.

Kristiāna mammas dzimtā puse ir Kurzeme, tēta — Latgale. Mamma bijusi profesionāla airētāja, tāpat kā tēta tētis Elmārs Rubīns: 1965. gadā un 1966. gadā Eiropas čempionātos ieguvis sudraba medaļas akadēmiskajā airēšanā astoņu vīru komandā. Savukārt 1968. gadā piedalījies olimpiskajās spēlēs Meksikā, kur ieguva 11. vietu.

Līdz 15 gadu vecumam Kristiāns spēlēja Prizma/Pārdaugava hokeja klubā. Tur sadraudzējās ar kādu norvēģu puiku, kurš ar ģimeni dzīvoja Latvijā. Kad draugs grasījās spēlēt Zviedrijā, Kristiāns taisījās līdzi. «Tā bija mana ideja. Mammas attieksme bija pozitīva, taču negribēja mani laist vienu tā prom. Piekāpās, jo saprata, ka tā ir mana nākotnes iespēja,» atceras Kristiāns. Tā viņš pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā un sāka spēlēt vietējā klubā. Divus gadus vēlāk, kad Kristiānam bija knapi 18, saņēma piedāvājumu spēlēt Kanādas klubā Medicine Hat Tigers, kas ir Rietumu hokeja līgas klubs. Tajā latvietis spēlē otro gadu.

Rubīna dzīvē pirms trim gadiem bijis brīdis, kad šķita: hokejs būs jāpamet, jo guva pleca traumu. Ārstējās septiņus mēnešus. «Tas bija smagi,» viņš atceras. Pērn plecu traumēja vēlreiz, sekoja operācija, un iespēja tikt izsauktam uz Latvijas izlasi atkrita. Šogad viņš zvanu no Latvijas Hokeja federācijas ļoti gaidīja. Sagaidīja. Videorullītī LTV raidījumam Sporta studija pirms čempionāta Kristiāns saka: «Mans sapnis ir aizbraukt uz pasaules čempionātu. Es hokeju mīlu un nezinu, ko bez tā darītu. Kad man bija desmit gadu, teicu mammai, ka vēlos spēlēt Latvijas izlasē.»

Čempionātu un savus vārtus pret Kanādu viņš raksturo īsi: «Sapnis. Ja kāds man būtu teicis, ka spēlēšu ar Ķēniņu vienā izlasē…» Visa komanda bijusi tik saliedēta un ģimeniska, ka Kristiāns noteikti gribētu spēlēt izlasē arī nākamgad. Bobs Hārtlijs iemācījis tik daudz, cik citiem treneriem nav izdevies ilgākā laikā. «Kad viņš pamana kādu problēmu, viņš uzreiz zina, kā man to atrisināt. Forši.»

Kristiāns apzinās, ka visu mūžu nespēlēs hokeju, tāpēc tālmācībā otro gadu apgūst uzņēmējdarbību RISEBA. «Mans moto? Smags darbs atmaksājas,» saka Rubīns.

Ja nu kāds vēloties pēc spēles ar kaut ko iepriecināt, tad jāiet uz šokolādes konfekšu veikalu un jāpērk Rudzupuķes. «Mmmm! Saldumi!»

Turpmāk būs citādi!

Jaunais Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba (39) par to, kā piesaistīt gados jaunus skatītājus un nestrādāt kā rūpnīcā

Par sevi pārliecināts un enerģijas pilns, jaunais Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba iejūtas savā visjaunākajā lomā. Atšķirībā no iepriekšējām tā aktiermākslas un režijas profesionālim būs jāspēlē nevis uz teātra, bet gan dzīves skatuves. Turklāt simboliski tas noticis Latvijas simtgadē un Nacionālā teātra simtgades sezonas priekšvakarā. Neilgi pēc apstiprināšanas amatā Vimba nav gatavs detalizēti atklāt, kādas pārmaiņas teātri gaida viņa vadībā. Taču neslēpj, ka ir ambiciozs un viņa vīzija atšķiras no līdzšinējā direktora Ojāra Rubeņa. Nacionālajā teātrī Vimba sāka spēlēt pirms vienpadsmit gadiem, Kultūras akadēmijā pabeidzot aktiermākslas studijas pie profesora Pētera Krilova.

Aktiermākslai pievērsās jau pēc ekonomikas studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Bija sācis veidot karjeru valsts institūcijās: Pašvaldību lietu pārvaldē un Finanšu ministrijā. Intervijā stāsta, kā viena no Jaunā Rīgas teātra izrādēm atvērusi jaunu pasauli. Uzjundījusi radošo potenciālu, kas līdz tam izpaudies, dejojot Dzirnās un taisot «visādus trakus pasākumus» ekonomikas studiju laikā. Sākums Nacionālajā teātrī Vimbam bija cerīgs: jau pēc pirmās sezonas saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada  labākais jaunais mākslinieks par lomu izrādē Slīdošā Lūče.

Šīs sezonas noslēgumā viņu vēl var redzēt izrādēs Klūgu mūks un Skroderdienas Silmačos, bet kopumā Vimba spēlē deviņās repertuāra izrādēs.

Ziņa par viņa apstiprināšanu Nacionālā teātra valdes locekļa amatā kultūras videi bija pārsteigums, jo pirms diviem gadiem aktieris sāka režijas studijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. Šoziem Nacionālajā teātrī rādīja savu režijas diplomdarbu, Jasmīnas Rezā komēdiju ART. Tās tēma — trīs draugi, kuri izvērš konfliktu par laikmetīgās mākslas darba vērtību, ko viens no viņiem nopircis.

Intervijā Vimba atklāj, ka aktiera darbs, kas uz kādu laiku nu jāatliek, ir sāpīgākais ziedojums jaunajam amatam. Kā norādījusi Kultūras ministrija, Vimba izvēlēts teātra valdes amatam, jo konkursā piedāvājis spēcīgāko vīziju par teātra attīstību turpmākajiem pieciem gadiem. Par lielu plusu uzskatīta viņa izglītība gan ekonomikā, gan mākslā. Intervijā Vimba iezīmē, kādus jautājumus vēlas risināt, kā arī pastāsta par pašu pirmo «amata konkursa kārtu» sievas un trīs bērnu mātes Lienes Vimbas priekšā. Līdzīgi kā vīrs, Liene ilgus gadus dejojusi Dzirnās, strādājusi arī sabiedrisko attiecību jomā. Patlaban viņa ir sabiedrisko attiecību speciāliste Rīgas Krievu teātrī.

Jānis sarunas laikā rada iespaidu, ka ir gatavs veikt lielas pārmaiņas un vēlas būt autoritāte. Sola respektēt trīs vaļus, uz kuriem Nacionālais teātris turas: tradīciju, valodu un nosacījumus, ko valsts priekšā pilda lielie teātri. Amatā Vimba stāsies 27. jūnijā.

Ko, jūsuprāt, Nacionālā teātra vadība līdz šim nav paveikusi, bet jūs apņematies veikt, jo tas šķiet svarīgi?
Ir viena ļoti svarīga lieta, kas nav līdz galam izdevusies, kaut zinu, ka labie nodomi ir bijuši. Tā ir jaunu skatītāju piesaistīšana. Teiksim, vecumā no 25 līdz 40 gadiem. Mums ir arī šādi skatītāji, bet procentuāli viņus gribētu vairāk. Mums ir daudz labu produktu, kas domāti tieši šai paaudzei, taču viņi nenāk uz šo māju. Māja acīmredzot uzliek kādu stereotipisku priekšstatu. «Mammai — jā, noteikti izrādes patiktu! Un omei! Bet man ne.» Tāds laikam ir tas priekšstats.

Kuras trīs Nacionālā teātra izrādes spontāni varat nosaukt kā ļoti piemērotas minētajai vecuma grupai?
Arī vaļiem ir bail, jauna izrāde (dramaturgs Arturs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs). Cilvēki, lietas un vietas — absolūti mūsdienīga, jaunajai paaudzei domāta izrāde (dramaturgs Dankans Makmilans, režisors Valters Sīlis).

Trīne diemžēl jau noņemta (dramaturgs Rūdolfs Blaumanis, režisors Elmārs Seņkovs). Ir jau vēl izrādes, bet nosauktās veidojuši jauni cilvēki ar jaunu sapratni par teātri.

Kā tieši domājat pievilināt gados jaunākus skatītājus?
Pirmkārt, šobrīd varu runāt tikai politiskās kategorijās, vīzijās. Konkrēti soļi man, protams, ir padomā, bet par tiem vēl nedrīkstu runāt. Ir konkrētas darbības, ko veiksim, tās esam pārrunājuši ar bijušo valdes locekli Ojāru Rubeni, kurš šobrīd ir izpilddirektora amatā. Noteikti daudz strīdēsimies, mēģināsim saprast, vai jaunās pārmaiņas darbojas.

Iespējams, daudzas lietas Ojārs, vadot teātri, jau ir izmēģinājis, par kurām es nezinu. Tāpēc nosaukt konkrētus soļus negribu. Apsolu pateikt rudenī, un vabūt to jau varēs redzēt darbībā.

Kā ir «pārmest kūleni»: no aktiera, arī režisora, kļūt par teātra vadītāju?
Viena lieta ir manas sajūtas. Otra — kā šo faktu uztvers pārējie teātrī. Nenoliedzami mums būs jāiepazīstas no jauna, lai izveidotu attiecību modeli, kas strādā. Būs subordinācija, tā būs jāiemācās gan trupai, gan visiem pārējiem darbiniekiem teātrī, gan arī, protams, man. Robežas nedrīkstēs pārkāpt. Diemžēl mans vārds būs zināmā mērā likums. Negribas lietot šādu terminu, tomēr tā būs.

Protams, būs daudz neveiklu situāciju. Tomēr ticu, ka man ir pietiekami laba izglītība, arī pieredze, lai šādas situācijas pārvarētu. Esmu vadījis projektus gan teātrī, gan pirms tam citā jomā. To var iemācīties darīt filigrāni, demokrātiski un tomēr ar autoritāti.

Pieteikuma iesniegšana, vīzijas uzrakstīšana [Kultūras ministrijai par teātra vadīšanu] tomēr ir diezgan mākoņos bakstīts uzdevums. Tur vēl nav konkrētas atbildības. Savukārt otrā kārta, kur reāli jārunā un četru stundu garumā tevi četri cilvēki iztirzā par jebkuru jautājumu — dzīvi, profesiju —, uzliek jau zināmu atbildību par saviem vārdiem. Ir jābūt nopietni meklējušam atbildes pirms tam. Jābūt psiholoģiski sagatavotam amatam, uz kuru pretendē. Man bija pietiekami ilgs laiks, lai visu kārtīgi pārdomātu. Pārrunātu ar ģimeni, sievu — ko viņa domā. Mans lēmums nav ātrs un vieglprātīgs.

Vai sieva atbalsta jūsu lēmumu?
Vispirms paskaidrošu, ka palieku savās līdzšinējās lomās, bet jaunas lomas neņemšu. Tātad darba apjoms man būtiski nepalielināsies. Pirmā sievas reakcija bija (ar nopūtu): vai tiešām? Arī Liene ir strādājusi teātrī, zina, ko tas nozīmē. Lēnām, pārrunājot, kāpēc vēlos to darīt, viņa mani saprata un izteica atbalstu. «Kāpēc tu domā, ka būsi labākais?» «Kādas tev ir idejas?» «O, interesanti!» Var teikt, ka pirmo komisiju izgāju pie sievas, pēc tam Kultūras ministrijā.

Esmu ambiciozs cilvēks, bet tas nav nepārdomāts ambiciozums — par visām varēm kaut ko vadīt. Pilnīgi noteikti ne. Tad es to būtu izdarījis uzreiz pēc ekonomikas studijām.

Kāpēc ekonomiku studējāt Lauksaimniecības universitātē, kur tā tomēr nav pamatprogramma?
Man nav kauns, es paskaidrošu. Pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus trīs augstskolu ekonomikas fakultātēs: Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tajā laikā bija jākārto iestājeksāmeni, uzņemšana nebalstījās vidusskolas centralizēto eksāmenu rezultātos. LU paliku tuvu aiz svītras — otrais vai trešais ārpus budžeta. RTU tiku budžetā kā viens no pirmajiem, arī LLU. Tobrīd mūsu ģimenei ar finansēm bija, kā bija. Tās bija 90. gadu beigas, pirmā lielā ekonomiskā krīze. Vecāki mani uz Rīgu palaist nevarēja, jo kopmītnēs neuzņēma — mana dzīvessvieta bija Rīgas rajonā. Man būtu jābraukā. Sarēķinājām, cik sanāktu braukāšanai, vēl kaut ko paēst un vēl no mācību viedokļa visu laiku neizgulējies, ceļā, un nonācām pie slēdziena, ka mācības LLU būtu vispieņemamākās. Tur man bija vieta kopmītnēs.

Ne brīdi nenožēloju savu izvēli. Bijām pēdējais ekonomistu gads, kurš mācījās arī visus lauksaimniecības priekšmetus. Tas nozīmē, ka man ir priekšstats par lopkopību, pļavkopību, dārzkopību. Lēnām ceļu ģimenei māju, zināšanas noder. LLU laiks bija skaists ne tikai ar zināšanām, bet arī ar cilvēcību. Dejoju Dzirnās, biju statists operā. Dziedāju korī Jelgavā. Darījām dullas radošas lietas — organizējām grandiozas balles universitātē. Mani vēl ievēlēja [augstskolas] Senātā. Mani vienmēr saistījusi starpdisciplinārā domāšana. Savienot nesavienojamo, radīt kaut ko jaunu.

Tie, kuri jūs pazīst privāti, stāsta, ka esat spītīgs un pašlepns. Visu vēlaties izdarīt pats, nepieņemat labumus, kaut dzīvē šāda iespēja bijusi — izmantot apstākļus un dzīvot viegli. No kurienes jums tas spītīgums?
Pirmkārt, jāpaskaidro, kas ir mani vecvecāki no tēva puses. Nākuši no Abrenes. Kad pēc okupācijas tā tika zaudēta, viņi pieņēma vienīgo pareizo lēmumu: pameta visu, ko bija uzcēluši, iekopuši, un pārcēlās uz Alūksnes pusi, Mālupi. Sāka no nulles svešā vietā. Atteicās no īslaicīga labuma lielāka redzējuma dēļ — kur vislabāk būtu augt viņu bērniem. Arī vecvecāku paaudzi no otras — mammas — puses padomju laiki izpluinīja. Bija izsūtīšanas.

Un vecāki?
Abi mani vecāki ir daiļdārznieki. Pēc mācībām tika nosūtīti strādāt uz Raganu, veidoja dzīvi no nulles. Kad skatos uz saviem senčiem, tas zemapziņā norūda. Zinu, ka vienīgais cilvēks, uz kuru varu dzīvē simtprocentīgi paļauties, esmu es pats — cik pats izdarīšu, tik arī būs. Man ir jārūpējas gan par maniem bērniem, gan vecākiem. Rūpes vispār ir ļoti, ļoti svarīga tēma. Cik gatavi rūpēties cits par citu mēs Latvijā esam? Redzēt ne tikai sevi, bet arī citus.

Runājot par citiem, jums kā jaunajam teātra vadītājam, iespējams, būs jāpieņem arī nepatīkami lēmumi. Pirms gada bija tracis ap aktieru atlaišanu Jaunajā Rīgas teātrī, vēlāk Valmieras teātrī. Kā sevi redzat šādā kontekstā?
Es netaisos nevienu atlaist tūlīt pat. Pirmkārt, man šobrīd jāpaļaujas uz to, kas teātrī jau sastrādāts līdz šim — nākamā sezona ir saplānota un jau ražošanā. Ja kādu atlaižu, kāršu namiņš bruks. Šis nav mans namiņš, bet Ojāra Rubeņa, man jāpaļaujas uz viņa līdzšinējiem lēmumiem. Otrkārt, lai runātu par atlaišanām, man jāredz daudz skaitļu, arī struktūras. Līdz šim tos nekādi nevarēju uzzināt, par to draudētu kriminālatbildība. Pēc likuma visus skaitļus varēšu noskaidrot pēc 27. jūnija.

Nacionālajā teātrī gadā tiek nospēlētas 590 izrādes. Ir sešpadsmit septiņpadsmit jauniestudējumu (49 štata aktieri — red.). Katram jauniestudējumam, kā to aprēķinājis nevis Rubenis vai Vimba, bet [režijas klasiķis] Konstantīns Staņislavskis, nepieciešami vismaz divi mēneši sagatavošanas darba. Mēs strādājam lielā rūpnīcā ar ļoti lielu slodzi. Kaut kad vajadzētu arī atpūsties, veidot ģimeni, dzīvot. Līdz ar to runāt par aktieriem, kuri būtu lieki… Jautājums, vai esam liela trupa? Vai tas, ka skatītājs visu laiku grib redzēt kaut ko jaunu, mūs nepadara par rūpnīcas darbiniekiem. Un kā mēs varētu šo ķēdes reakciju apstādināt.

Ojārs Rubenis Nacionālajam teātrim piesaistīja spilgtus citu valstu režisorus, viņa laiks iezīmējas ar drosmīgiem eksperimentiem. Kas šajā teātrī varētu iezīmēt jūsu laiku?
Uz esošās bāzes jāveido jaunais. Piekrītu Rubenim par meklējumu svarīgumu. Jautājums tikai par kvalitāti un virzienu. Šeit mūsu domas ar bijušo valdes locekli daļēji sakrīt, bet man ir arī atšķirīga vīzija, ko un kur vajadzētu meklēt.

Varat konkretizēt?
Bez režisora teātra ir arī citi teātra veidi. Taču nemēģināšu uzreiz visu lauzt. Uzskatu, ka jebkura veida mākslai ir tiesības pastāvēt. Jautājums, vai šai mākslai ir uzliktas robežas, kas tai jāsasniedz. Mūsu teātrim šādas robežas ir — tās iezīmē sadarbība ar valsti, skatītājiem un Nacionālā teātra vēsturi. Es šīs robežas vēlos respektēt. Taču paralēli neatteikties no meklējumiem.

Vai jūs varat nosaukt Ojāra Rubeņa kā Nacionālā teātra vadītaja lielāko veiksmi un neveiksmi?
Kā ekonomists labi saprotu, ka esmu absolūti neizdevīgās pozīcijās, ienākot teātrī kā vadītājs pēc Rubeņa. Es ienāku spēcīgā uzņēmumā. Tas ir citādi, nekā ienākt vājā un, viens divi, spīdēt.

Atbildot uz jautājumu: domāju, ka Ojāra sliktā īpašība, kas vienlaikus ir arī laba, ir emocionalitāte. Pieļauju, ka arī man tāda būs. Dažreiz tas varbūt ir licis kāju priekšā labai sadarbībai ar citiem. Pozitīvā īpašība: viņa apbrīnojamā sapratne par laukumu — Latviju, pasauli, kultūru, ekonomiku, politiku. Viņam piemīt vispārēja erudīcija. Pieļauju, ka tas nācis no Labvakar laika milzīgajiem interešu lokiem.

Šajā amatā jāorientējas, kas notiek citos teātros, citās nozarēs. Ja redzam teātri kā vienu no izklaides formām, jāzina jaunākais, kas notiek kino un mūzikas laukā. Visā izklaides industrijā.

Pēc apstiprināšanas amatā Latvijas Radio sacījāt, ka saprotat Nacionālā teātra nozīmi latviešiem un latviešu valodai un ka teātris ir grēkojis pret valodu, jūs šo politiku pārskatīsit. Ko ar to domājāt?
Valoda ir viena no nācijas pazīmēm, un teātris ir bastions, kas rūpējas par runātu vārdu. Teātrī ir dažādi uzvedumi: klasika, mūsdienu dramaturģija. Mūsdienu dramaturgi redz, ka valoda ir mainījusies — mums jārunā citādi ar auditoriju. Necieņa pret valodu šādā gadījumā būtu, ja mēs mūsdienu dramaturgu darbus mēģinātu «klasiskot» pēc kāda senāka standarta.

Savukārt klasisko dramaturģiju — «mūsdienīgot». Protams, ir konceptuāli paņēmieni, kad uz klasiku režisori mēģina paskatīties mūsdienīgi un maina dramaturga lietoto valodu.

Ar kuriem režisoriem jums kā aktierim šķitis vērtīgi strādāt?
Ar manu pasniedzēju Pēteri Krilovu. Ar viņu strādāt vienmēr bijis grūti: ļoti jākoncentrējas, jābūt labā formā, bet pēc tam ir liela, labi padarīta darba sajūta. Tad man ir bijusi ļoti feina sadarbība ar Kirilu Serebreņņikovu. Mirušās dvēseles bija jauns kosmoss, kas man atvērās.

Kā vērtējat ar Serebreņņikovu patlaban notiekošo Krievijā, viņš jau kopš pērnā gada ir mājas arestā?
Kā totālu vājprātu. Manuprāt, ja karalis savu ākstu ieliek cietumā, kaut kas nav kārtībā ar karali. Ja atskatāmies vēsturē, aktieris kaut kādā mērā ir turpinājums āksta funkcijai. Āksts vienmēr drīkstējis pateikt patiesību, bet šajā gadījumā — nedrīkst.

Pēc izrāžu apmeklēšanas Krievijā rakstījāt Kroders.lv, ka Latvijā aktieri un režisori var būt laimīgi, tiem nav jānāk uz skatuves atvainoties par izrādē lietotajiem vārdiem.
Es absolūti novērtēju, cik labā valstī dzīvojam. Esmu normāls latvietis, ļoti patīk pukstēt. Taču visu laiku atgādinu sev, ka man ir divas rokas, divas kājas, galva un  šajā valstī varu sasniegt visu, ja vien gribu.

Šovasar pabeigsit režijas maģistra studijas Kultūras akadēmijā. Vai vadītāja amats jums nenogriež radošo perspektīvu?
Šis jautājums — par aktiera un režisora darbu, kas tagad jāatliek — man sāp visvairāk. Neesmu tik ilgi dzīvojis, bet domāju, ka arī 60 gados aktieris domā: varētu vēl nospēlēt to un to! Tā nepiepildījuma sajūta. Režijā gan esmu tikai sākumceļā. Gribējās, bija sajūta, ka varu vairāk. Pavisam nogriezt to nenogriezīšu. Studijas pabeigšu un mēģināšu atgriezties režijas lauciņā vēlāk.

Kāda bija jūsu pirmā nozīmīgākā saskare ar teātri?
Mācījos LLU 3. kursā, kad pavasarī mans draugs Kaspars Zvīgulis uzaicināja uz Jaunā Rīgas teātra izrādes Vilkmuižas jaunkundzes ģenerālmēģinājumu. Viss vēl negāja gludi, viena aina tika izspēlēta vēlreiz, notika melns darbs. Bija skatītāji, kuri cēlās kājās, gāja ārā. Viņi sačukstējās, «kas tas tāds, neko nevar saprast!», bet es sēdēju, un man bija norauts jumts. Iekšā viss griezās, šķīda, līmējās citādi kopā: ko es daru, kāpēc daru, kas es esmu? Pēc tās izrādes biju ieguvis kaut ko ļoti nozīmīgu.

Jūs gribētu, lai jums kā vadītājam izdodas, un šāda pieredze skatītājiem ir arī Nacionālajā teātrī?
Absolūti. Ticu lietu nenovēršamībai sakārtotā secībā. Ja tu vienu mazu posmu pagriez efektīvi, labums aiziet ģeometriskā progresijā.

Kā komentēsit aizkulišu minējumu, ka esat jauna izkārtne, bet faktiski teātri turpinās vadīt Ojārs Rubenis?
Zinu, ka tā daudzi domā. Teikšu skaidri: jā, Ojārs šobrīd paliks izpilddirektora amatā nenoteiktu laiku. Viņam ir līgums ar iepriekšējo teātra valdes locekli Daci Vilsoni. Mana juridiskā atbildība nosaka, ka varu paturēt Ojāru teātrī uz nenoteiktu laiku kā izpilddirektoru. Varu arī nepaturēt. Bet vadītājs turpmāk šajā teātrī būs Jānis Vimba.

Augu labā dzīve

Zemgales pusē Vizbuļi ir pieprasīta un pelnoša bioloģiskā saimniecība, kura «pabaro» vai pusi Rīgas veģetāriešu

Nebūs pārdroši Vizbuļu saimnieci Laimu Hercbergu dēvēt par veģetāriešu un ekocilvēku ikonu. Viņas audzētie dārzeņi ir pieprasīti tiešās pirkšanas pulciņā, Rīgas ekoveikalos, Svaigi.lv, Valdorfskolā, tos kāro restorāni. Lielākais kartupeļu noņēmējs agrāk bija pavārs Mārtiņš Rītiņš, kad vēl strādāja Vincentā. Tagad viņš veido jaunu slow food tirdziņu Rīgā, Sporta ielā, un pierunājis 1. jūnijā tajā Vizbuļus piedalīties. Tas būs vienreizējs pasākums, jo Laima pa tirgiem sen vairs nebraukā.

No čupas par krātuvi

«Izvedīšu goda apli,» saka Laima Hercberga, aicinādama līdzi pa saimniecību. Tās oficiālais īpašnieks ir vīrs Andis. Vizbuļi ir netālu no Dobeles novada Penkules centra. Biosaimniecība ir 15 hektāru liela, un lielākoties tajos aug kartupeļi, burkāni, brokoļi un paprika. Piecās siltumnīcās: salāti, garšaugi, redīsi, zirņi. Kad piestājam pie pirmās, Laima mani eksaminē, vaicādama, kas tur aug. Zirņus pazīstu, taču spināti ir tik maziņi, ka nosaucu tos par bietēm. Saimniece smejas, tomēr paslavē — bietes un spināti ir no balandu dzimtas un izskatās līdzīgi. «Te zirņi ir kopā ar spinātiem sastādīti tāpēc, ka dzīvo simbiozē — attiecībās, kur augi viens otram dod. Zirņiem uz saknēm ir tādi mazi bumbulīši, kas ražo skābekli,» Laima stāsta. Klausoties viņā, ir skaidrs, ka tā ir vesela zinātne: ko stādīt kam kaimiņos, kuram augam ar kuru var būt attiecības.

Nākamajā siltumnīcā ar Laimu runājam par nezālēm. Atšķirībā no konvencionālajām saimniecībām, kur to nav, Vizbuļos tās ir un viss klājiens: vārpata, virza, balandas. «Re, ja virza ir izpletusies tuvāk zemei, tad augsne laba. Ja aug uz augšu čemurā, ne tik laba,» rāda Laima.

Iedama garām kūtij, Laima pavelk uz zoba Eiropas Savienības normatīvu valodu: «Tā ir kūtsmēslu krātuve, agrāk vienkārši sūdu čupa.» Kūtī mīt pieci ragu lopi. Tie nedod pienu, jo tiek audzēti kā gaļas lopi, un lielākais to darbs ir radīt mēslojumu. Vizbuļi zināmi ar savu zaļo vircu no nātrēm un eks-perimentēšanu mēslošanā. Kad Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra speciālisti vēlas uzzināt, kā darbojas kāda jauna mēslošanas metode, Laima ir ar mieru uzņemt viesos — lai brauc un mēģina. Piemēram, nesen viesojies kāds itālis ar saviem augsnes irdināšanas preparātiem un idejām par kompostēšanu. «Es esmu izmēģinājusi ļoti daudz ko: salmos audzējusi kartupeļus, lai nav nezāļu; vienubrīd mani interesēja permakultūra,» saka Laima. Taču viņa palikusi pie sava — zaļās vircas no nātrēm un ūdens.

Ķirbji un nātres

Bioloģisko saimniecību Laima ar vīru Andi nodibināja 2004. gadā. Vizbuļi palika tukši, kad nomira Anda vecāki. Hercbergu ģimene no Penkules daudzdzīvokļu nama pārnāca uz dzīvi lauku mājā. «Vēlme saimniekot bioloģiski man bija sen. Pat tad, kad vēl Latvijā tā to nesauca. Mums vienmēr bijis dārzs, kurā audzējam visu paši bez jebkādām ķimikālijām,» stāsta Laima. Savulaik strādājusi par pasta nodaļas vadītāju un lietvedi, taču, audzinot četrus bērnus, dārzs kļuva aizvien vajadzīgāks. «Tolaik mēs audzējām arī piena govis — slaucām, nodevām pienu, jo naudu vajadzēja bērnu audzināšanai,» atceras Laima.

Gadu pēc oficiālā biosaimniecības statusa nokārtošanas nāca arī pirmā bioloģiskā raža. Ķirbji. «Kāpēc ķirbji? Jo viegli audzēt. Un ar kaut ko bija jāsāk,» smejas Laima. Simt kilogramu oranžo bumbu viņa aizveda uz pirmo tirdziņu Berga Bazārā, kurā piedalīties bija uzaicinājusi Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija. Laima salika ķirbjus mašīnā, saplūca arī mazās nātrītes un salika kastītēs, un devās 100 kilometrus uz Rīgu. «Mums izpirka visu! Pat izgrebto ķirbi, kurā biju salikusi mārtiņrozes. Cik es biju priecīga!» Laima sasit plaukstas un stāsta, ka noticējusi sev kā bioloģiskajai saimniecei. Sāka audzēt aizvien vairāk kultūru, pamazām uzradās arī pastāvīgie klienti. Daudzi ik rudeni atbrauc un paši novāc kartupeļus un burkānus ziemai. «Viņi var iebraukt, kad grib, jo zina, kurā laukā kas aug. Var nolikt naudu zināmā vietā. Nav jau tie nekādi tūkstoši, ka būtu jābaidās par nozagšanu,» saka Laima.

Kādā no tirdziņiem Vizbuļu dārzeņi iepatikās Mārtiņam Rītiņam, aizbrauca ciemos pie Laimas. Un sākās. Viņš gribēja Vincentam gan kartupeļus, gan zirnīšus, gan gurķus un mazītiņus burkānus. «Viņš mani tā izdresēja! Nekad viņam nebija labs mazo burkāniņu garums. Sūtīju par kilogramu vairāk, lai ir, no kā atlasīt.»

Kartupeļi Vizbuļos ir triju šķirņu: Anuschka, Vineta un Laura. Aug divos hektāros un saražo ap 40 tonnu. Vislielākais to noņēmējs ir Valdorfskola Rīgā. «Annuška ir tāda šķirne, kas viegli mizojas, un Valdorfskolā bērni to dara paši. Malači!» saka Laima.

Ņemt sēklai kartupeļus gadiem no sava pagraba kopumā neesot produktīvi, tāpēc Vizbuļi iepērk sēklas kartupeļus no Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta. Laima stāsta, ka šķirnes ir labas un kuplo lieliem un stipriem ceriem. «Un tādi nepatīk kolorado vabolēm. Tieši tos iznīkušos tās ēd vairāk.»

Bioloģiskajā saimniecībā drīkst lietot tikai nekodinātas sēklas. To, vai tādas tiek lietotas, kontrolē Valsts augu aizsardzības dienests. Lielākoties Laima sēklas iepērk ārzemēs, pasūtot internetā, un gadā par tām iztērē ap divarpus tūkstošus eiro. Latvijā radītajām sēklām neesot tik laba dīgtspēja kā ārzemniecēm.

Pirmais pluss

Vaicāta, kāpēc Vizbuļi ir pieprasīti, Laima pasmejas: «Manas mutes dēļ!» Humora izjūta Laimai ir melna, un attieksme pret dzīvi — nesaudzīga. Viņas ieraksti Facebook un atbildes klientiem izceļas ar spridzīgumu. «Nesēžu es visu dienu feisbukā, no telefona esmu izdzēsusi, tikai datorā tagad skatos,» Laima stāsta, ka virtuālo dārzu apkopj vakarā ap septiņiem, kad darbu uz lauka beidz — tad laiks ekrāniem: datoram un televizoram.

Protams, Vizbuļu pamatā nav Laimas mute, bet rokas un prāts, kas par svarīgāko uzskata kvalitāti. «Ja burkāni nebūs labi, aizvedīšu citus vietā,»  saka Laima. Līdz šim gan tā nav bijis. Reiz kāds klients sūdzējies, ka brokoļi sapelējuši, taču viņš tos trīs dienas noturējis plastmasas maisā. «Mums nav nekā slēpjama. Katrs var atbraukt un apskatīties, kā strādājam,» saka Laima. Reizēm viņa uzņem arī ekskursantus, kuri vēlas zināt par bioloģisko saimniekošanu. «Nekādu īpašu gudrību tur nav. Visiem patīk labi dzīvot, arī augiem, tāpēc mēs par to domājam: par labu zemi, labu priekšaugu, labu mēslojumu.»

Ap 80% Vizbuļu klientu ir veģetārieši un vegāni. Laima stāsta, ka viņi labi māk paņemt no katra dārzeņa vērtīgāko un sabalansēt uzturu «un izskatās veselīgāki par mani», smejas saimniece. Kad norādu, ka uzturvērtība biopārtikā ir identiska konvencionālajai, Laima to apstiprina un atzīst, ka reizēm pati nopērk kaut ko lielveikalā. «Taču es nevarētu ēst to katru dienu. Nezinu, kā tas audzis, kā miglots, cik dienu ceļojis uz Latviju, kādos apstākļos turēts noliktavās. Par savu esmu droša, jo pazīstu.» Vizbuļu dārzeņus mazajos ekoveikalos Rīgā izpērkot dažu stundu laikā. Paplašināt saimniecību nav plānots, jo biosaimniekošana nav masu produkts. Arī tehnikas un darbaspēka ir tik, cik ir. Ar šo apjomu Hercbergi tiek galā labi. Laima stāsta, ka negrasās ņemt simtiem tūkstošu lielus kredītus spoža traktora iegādei. Un patiesi, pa Vizbuļu lauku braukā mazs, smuks un pavecs traktoriņš, slinki pukšķinādams un izpūzdams mazus dūmu mākonīšus.

Vizbuļos ir divas saimniecības. Otra pieder dēlam Jānim, tā ir trīs hektārus liela. Tas bijis vajadzīgs, lai visas olas nav vienā grozā un varētu piesaistīt ES līdzekļus, noformējoties kā jaunajam saimniekam. Jānis nesen arī iesniedzis projektu Lauku atbalsta dienestam un ieguvis finansējumu jaunai siltumnīcai un kartupeļu stādīšanas traktora piekarei.

Jānis un Andis Hercbergi dara darbus uz lauka, bet Laima — siltumnīcās un ņemas ar papīriem, pakošanu. Grāmatvedība ir ārpakalpojums, ko veic Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. «Pirmos septiņus gadus man bija tikai mīnusi,» Laima stāsta, ka pirmie plusi parādījās 2011. gadā. Finanšu stabilitāti dod līgumi ar Valdorfskolu, lielveikalu Stockmann un dabīgās pārtikas ražotāju Keefa Stelpē. Par pēdējo Laima stāsta ar lielu respektu: latviešu uzņēmums, kas ražo augļu un dārzeņu biezeņus, ko iecienījuši cilvēki ar speciālām diētām pēc slimībām.

Bioloģiski saimnieko arī Hercbergu meita, kurai ir sava saimniecība netālu no Limbažiem. Otrai meitai ir vienkārši piemājas dārzs. Reiz aptrūcies mājās kartupeļu, un viņa nejauši Stockmann ekoloģiskās pārtikas stendā nopirkusi mammas audzētos kartupeļus. Vai lielveikalā Latvijā audzēti bioprodukti vispār spēj izskata ziņā turēt līdzi košajiem konvencionālajiem? Saku Laimai, ka reiz kāda Vidzemes biosaimniece man stāstīja — paprika izaugot červeļaina, un to negrib pirkt, jo importa ir smukākas.  Laima smejas: «Tad nemāk audzēt papriku. Manējā izaug smuka. Un — biosalātam arī ir jāizskatās labi. Saviem strādniekiem lieku noņemt salātiem no apakšas tās dzeltenās lapiņas. Varētu to nedarīt, bet gribu, lai smuki.»

Laima atpūšas tikai ziemā. Divus mēnešus ada un ceļo, iet kursos. «Jāmācās ir ļoti daudz. Un visu laiku,» viņa saka un iedod man līdzi maisiņu ar Anuschka. Izvārījās bez izjukšanas, saglabājot kartupeļa formu, un kūpēja koši dzeltena. Apēsta pa tīro.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Kad cilvēks saka: garšo tieši Vizbuļu burkāns.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pārmetu sev, ka neesmu dēlam devusi darbavietas izvēli un citu darba iespēju.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ar lielām ambīcijām mūsu valstī ir maz iespēju sākt, ja nav pašam sava zemes pleķa. Sākt ar vienu hektāru, audzēt ienesīgas kultūras. Pār zariem pārvilkt plēvi, audzēt saldos zirņus. 100 gramos ir 7—8 pākstis, un kilograms maksā 15 eiro, kamēr citur nav. Un pērk.»